ZR Itālija - vīns, saule, kalni un gardā virtuve
|
Igors Kasjanovs
|
Nesen ar Polundru atgriezāmies no apceļojuma pa Ziemeļrietumu Itāliju. Pavadījām tur 12 dienas, un kā vienmēr uz vietas nesēdējām. Sākām ar dažām dienām pie Komo ezera (par bāzi izvēlējāmies Komo pilsētu), izmetām nelielu loku pa Šveici, tad devāmies tālāk uz dienvidiem - Boloņu un tūristu pilno, bet neapšaubāmi fascinējoši skaisto Florenci. Tad piestājām uz pāris Gelati pie Pizas torņa, un pavadījām vairākas dienas Ligūrijas jūras piekrastē. Par bāzi tur izvēlējāmies pilsētu La Spezia, no kurienes ērti apskatīt Cinque Terre ciematiņus. Savukārt atpakaļceļā piestājām uz pāris dienām Milānā.
Uzreiz jāteic, šoreiz, cerībā uz labu vīnu degustāciju, auto neīrējām, – izmantojām tikai vietējo sabiedrisko transportu. :) Un faktiski tas bija faktors, kas ceļojumam šoreiz piedeva papildus jautrību. Tie, kas lasīja manus blogus par Parīzi, atceras, kā neveicās ar transportu man tur. Kamēr biju Parīzē, arī Polundrs ceļoja - uz Frankfurti. Un arī viņai ar transportu viss negāja gludi. :D Tāpēc nav liels pārsteigums, ka jau nākamajā dienā pēc atgriešanās no Parīzes (un sēdēšānas lidmašīnā, ka kavējas), jau atkal sēdēju lidmašīnā uz Milānu...un jau atkal lidmašīna kavējās. Arī vilciens uz Komo no Milānas kavējās par 10 minūtēm...no sākuma. Tad par 20, tad par 30...40, 50, 60, 75 minūtēm. :) Tas tikai ilustrācijai kāds bija mūsu ceļojuma sākuma fons :) Jau ceļojuma pirmajā dienā, domājām, ka "transporta Dievs" nezin kādēļ par kaut ko uz mums ir apvainojies... Bet mums priekšā bija ceļojums, kurā, kā tagad saskaitījām, mums bija 17 braucieni ar vilcienu, 3 kuģu braucieni, 7 autobusu braucieni, metro, funikulieri utt. :) Kā teiktu briti: You probably know where this is going... :)
Nevarētu teikt, ka šim ceļojumam kā īpaši gatavojāmies. Sicīlijā bijām bijuši, itāļu valodu kopš tā laika nedaudz uzlabojām. Turklāt pa lielam, ceļošana Eiropā jau ir tik pierasta lieta, ka īpaši nav jāgatavojas - tik vien, cik jāizdomā aptuvenais maršruts. Vienīgās bažas sagādāja laikapstākļi - cerējām, ka nebūs vairāk par +30°C, bet prognozes savukārt norādīja uz lietainu ceļojuma sākumu (prieks gan, ka prognozes pavisam nepildījās - lietu gandrīz nedabūjām, un arī karstums bija paciešams). Aviobiļetes pirkām pāris mēnešus pirms ceļojuma, lidojām ar AirBaltic uz Malpensa lidostu. Savukārt vilciena biļetes pirkām dažādos laikos - pēdējās pat izlidošanas dienā (www.trenitalia.com - ātri un nesāpīgi). Viesnīcas – visas caur booking.com. Tā kā nevienā vietā ilgāk par 3 dienām neuzkavējāmies, tad airbnb.com lai paliek mūsu nākamajam ceļojumam (uz kuru starp citu biļetes jau iegādātas, bet par to citreiz).
Ceļojuma mērķis un ekspektācijas? Ēdiens, vīns, Itālijas sajūtas, un kas svarīgākais – atslēgšanās no darba. Maršruts šķiet pietiekami klasisks, lai ekspektācijas nebūtu pārāk augstas, aptuveni zinājām, ko sagaidīt. Cerējām, ka Florence mūs nenogalinās ar saviem tūristu miljoniem, ka Komo reģiona cenas neizvilks pēdējo eiro no kabatas un, ka Cinque Terre nav vien komercializēts pasākums amerikāņiem. :)
Lai labi lasās!
Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu).
Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :)
Komo ezers atrodas Itālijas ziemeļos, pie robežas ar Šveici, vien nepilnas stundas braucienā no Milānas. Tādēļ varētu teikt, ka no Rīgas centra ar sabiedrisko transportu līdz turienei var nokļūt gandrīz tikpat viegli kā dažreiz uz kādu vietu tepat LV pie Krievijas robežas. J AirBaltic lidojums, ja neskaita nelielu aizkavēšanos Rīgas lidostā, bija ļoti ok. Lidmašīnā bija arī dažas brīvas vietas, kas nozīmē, ka varējām ar Polundru sasēsties kopā (joprojām neceļas roka maksāt par vietu izvēli). Izkāpjot no lidmašīnas jau uzreiz sajutām karstumu. Rīgā tajās dienās bija drēgns (Līgo/Jāņi), bet Milānā ap 30°C. Man pēc nedēļas Parīzē tas vairs nešķita nekas neierasts, bet Polundrs gan izskatījās, ka izbauda siltumu. Uz Milānas centru (jeb staciju Milano Centrale) var viegli nokļūt ar Malpensa Express vilcienu, kas kursē 2x stundā un maksā aptuveni 10 Eur par personu. Brauciena ilgums – ap stundu. Un jau braucienā sajutu patīkamo kontrastu – es vismaz mazliet saprotu ko apkārt runā. Francijā tas man bija milzu diskomforts, ka gandrīz vispār nesaprotu (pat ne kontekstu), kas notiek. Tagad varēja uzspicēt ausis un klausīties, kā vietējie itāļi apspriež ko ēdīs vakariņās un kas nāks ciemos. J Vilcienā braucot domāju par to, ka nejūtu ierasto ceļojumu kultūršoku – to sajūtu, kad viss apkārt savādāks un citādāks. Spriedu – diez tas tādēļ, ka jau nedēļu pa Parīzi dzīvojos, vai tādēļ, ka ir jau būts Itālijā (lai arī Sicīlijā, kas ir pavisam cits stāsts), vai arī vienkārši tādēļ, ka Eiropa jau izceļota krustu šķērsu un kultūršoks mazinās. Tā arī nepabeidzu par šo tēmu domāt, kad jau bijām klāt Milano Centrale – galvenajā Milānas dzelzceļa stacijā.
Nepagāja ne 10 minūtes, kad jau satikām "īstos itāļus" – informācijas centrā gāja kā vistu kūtī – itālis ar kaut ko neapmierināts, raksta sūdzību, staff neapmierināts, cilvēki rindā neapmierināti, rokas vicina, lamuvārdi gaisā! J Mēs ar Polundru tik pasmaidām un nospriežam, ka atvaļinājums beidzot ir sācies un tiešām esam Itālijā! Uzzinām, ka mūsu vilciens attiet pēc 10 minūtēm. Paspējam nopirkt automātā biļetes (biļešu automāti ļoti ērti, vienkārši, saprotami, un ērti; vienīgi uzmanieties, Milānas centrālajā stacijā dažreiz aplaupa tūristus pie šiem automātiem), un devāmies meklēt savu peronu. Par pārsteigumu mums mūsu vilciena perons nav nozīmēts, izrādās vilciens kavē par 10 minūtēm. Tad vēl par 10 un tad vēl par 10 un arvien vairāk un vairāk. Atiešanas laiku pārbīdīja vairākkārtīgi. Man jau mērens nogurums mācas virsū, jo jau otro diennakti atrodos režīmā "kustība kaut kur ar koferiem". Ir savas plus – atradām stacijā ļoti, ļoti labu ēstuvi – vietējais Bistrot, kas gan vairāk līdzinās mūsu Gastronome. Dabūjām fantastiski garšīgu picu ar bifeļpiena mocarellu. Šajā vietā ceļojuma laikā atgriezāmies vēl vairākas reizes, jo Milano Centrale mūsu ceļojuma gaitā mums pa ceļam gadījās vairākas reizes. Parasti dzelzceļa stacijās tu nesagaidi, ka atradīsi labu ēstuvi, bet šī pārspēja visas mūsu ekspektācijas (vēlāk pārbaudīju TripAdvisor - ne mēs vienīgie sajūsmā). Turklāt jāatzīst, ka šī ir viena no skaistākajām dzelzceļa stacijām (apskatiet bildes, īpaši eksterjeru), kādā es jebkad esmu bijis (un kā Jūs ziniet, esmu bijis daudzās). Varētu teikt, ka šī noteikti ir manā Top 3 (kopā ar Porto un Antverpenes stacijām). Ļoti grezna stacija gan no iekšas, gan no ārpuses (par ko pārliecinājos vien tad, kad ceļojuma beigās atgriezāmies Milānā). Interesanti, ka pirmo reizi, kad ieraudzīju staciju no ārpuses, pie sevis nodomāju – atgādina Union Station noVašingtonas DC. Un par šo domu aizmirsu, vien atgriežoties atpakaļ LV, izlasīju, ka Milano Centrale arhitekts smēlās iedvesmu tieši no šīs stacijas. Laikam kaut ko sāku saprast no dzelzceļa staciju arhitektūras J
Pēc stundas brauciena ar vilcienu nokļuvām Komo stacijā. Iepriekš aptuveni biju izpētījis kā nokļūt līdz viesnīcai. Aptuveni 20 minūtes un bijām klāt mūsu noskatītajā Hotel Engadina – nekas šiks, bet priekš Komo pilsētas salīdzinoši lēta cena un laba atrašanās vieta + pati viesnīca ļoti kārtīga, viss tīrs un apkalpojošais personāls ļoti draudzīgs. Brokastis priekš Itālijas ļoti bagātības un kvalitatīvas (lasīt - kruasāns ar aprikožu marmelādi liels un garšīgs). Šajā vakarā vairs neko arī nedarījām, jo pretēji plānotajam viesnīcā ieradāmies, kad jau bija satumsis.
Skats no Bellagio
Nākamajā dienā, mūsu pirmajā pilnajā dienā pie Komo, uzreiz ķērāmies vērsim pie ragiem. T.i. atradām kuģu piestātni un devāmies 2h izbraucienā uz Bellagio – ciematiņu, kas atrodas gandrīz paša Komo ezera vidienē. Mērķis bija nevis pats Bellagio, bet gan pats brauciens, jo pats labākais, ko var darīt Komo ezerā, ir atrasties kustībā un redzēt visas brīnišķīgās ainavas. Īpaši neaizrāvos ar fotografēšanu, jo skatus pilnībā tāpat nevar nodot, turklāt bez platleņķa objektīva to nav pat vērts mēģināt darīt. Ezers un apkārtne ļoti skaists – faktiski ezers visu laiku ir maksimums 500m plats, starp divām kalnu grēdām. Braucienā no Komo uz Bellagio ir neskaitāmi skaisti mazi ciematiņi, ekskluzīvas villas ūdens krastā, skaisti izrotāti dārzi utt. Brauciena beigu daļā jau kļuva mēreni karsti, pēdējās 30 brauciena minūtes pat nokāpām no klāja, un ielīdām kuģa iekštelpās. Iesaku braucienu visiem, kas atbrauc līdz Komo ezeram. Izmaksas – ap 8 Eur vienā virzienā, bet šķiet, ka varēja pirkt arī dienas kartes ceļojumiem visai dienai. Pašā Bellagio ieturējām pusdienas – pirmo itāļu picu šajā ceļojumā. Atradām krodziņu mazlietiņ nostāk no galvenajām tūristu ielām (pareizāk – ielas). Bija gardi, mana tunča pica varētu teikt bija lieliska, Polundras sēņu pica laikam gan nebija izcila – mazliet par sāļu. Bellagio bez pilsētas izstaigāšanas var ieteikt aiziešanu līdz ragam – vietai, kur saplūst visas trīs Komo ezera "kājas" – ļoti skaista vieta. Atpakaļceļā no Bellagio braucām ar "ātro kuģi", kurš aizvizināja mūs atpakaļ uz Komo vien 45 minūtēs. Pa ceļam uz viesnīcu vēl nopirkām vietējos gardumus – prosciutto, formaggio, vino un melone. Vietējais Barbera vīns gan mūsu vēderiem likās nedzerams – ļoti, ļoti skābs, turklāt nedaudz burbuļots, pārējais gan garšoja lieliski. Vakarā aizgājām uz restorānu, kur gan dabūjām nepārāk labus ēdienus un dzērienus (Komo pilsētā pagrūti neuzrauties uz tourist trap). Bet apskatījām pašu Komo pilsētu – maza kompakta pilsēta, salīdzinoši daudz tūristu, bet pašā pilsētā vairāk par pusdienu darīt arī nav ko. Šajā vakarā gan pagaršoju meloņu gelato, no kura atlikušajā ceļojumā tā arī nešķīros. Lai arī neesmu liels saldējuma cienītājs, tomēr meloņu gelato man var piedāvāt. J Polundrs savukārt turpināja savu Itālijas trendu - pistāciju saldējums.
Otrajā dienā devāmies izbraucienā uz Lugano. Šo dienas maršrutu Komo-Lugano-Menaggio-Komo biju laicīgi izplānojis, manuprāt, tas ir skatu ziņā skaistākais daytrip kādā es jebkad esmu bijis Eiropā. Lieliski skati visu braucienu garumā. Jā, jā – uz to pašu Lugano, kas Šveicē. Komo atrodas vien pāris minūšu braucienā no Šveices robežas. Ja nekļūdos brauciens ar vilcienu no Komo līdz Chiasso (kas ir robežpilsēta) aizņēma nepilnas 6 minūtes un maksāja mazāk par 2 Eur par personu. Chiasso stacijā bija jāpārkāpj Šveices vilcienā, kura precizitāte bija lieliska – izbraukšana kavējās vien pāris sekundes. J Smieklīgi šķērsojām robežu. Robeža faktiski ir stacijas iekšienē, kur vienīgā pārbaude ir facecontrol. Patumšas ādas nokrāsas robežsargs ieraugot mani un Polundru paspēja vien pajautāt: „Together?”. Pamājām ar galvu un šķērsojām robežu. :D Tā arī nesapratu, vai robežsargs gribēja iepazīties ar gaišmataino un garkājaino meiteni īsajos šortiņos (Polundrs) vai vienkārši pārliecinājās, ka tam bārdainajam onkulim, kurš ievieš uzticību ar savu izskatu (es J), somā patiesībā ir visi nepieciešami dokumenti (lasi – ES valstu pases). Vēl pēc aptuveni 20 minūšu brauciena pa Šveici bijām jau Lugano, kur 20.gs. sākumā dzīvoja Rainis un Aspazija (ok, viņi dzīvoja Lugano piepilsētā, bet pa lielam skati tie paši J). Vien atgriežoties atpakaļ Rīgā, uzzināju, ka Kasteņolā ir muzejs un piemineklis abiem rakstniekiem. Būtu zinājis laicīgi – būtu noteikti apmeklējuši.
Lugano – izteikta Šveices pilsēta – viss sakārtots un pragmatisks, bet tajā pašā laikā skati apkārt ļoti skaisti – Lugano ezers un kalni. Šī bija viena no mūsu ceļojuma karstākajām dienām, tāpēc pārvietošanās pa pilsētu bija visai mokoša (turklāt bez neviena Šveices franka kabatā). Vieta, kas mums ļoti patika ir pilsētas parks ar lielisku skatu uz ezeru – lieliska vieta, kur vasaras dienās veldzēties. Apēdām vietējos panini un galato. Ne velti minu terminu itāliski – Lugano izteikti itāliska pilsēta – uz ielām skan vācu un itāļu valoda, veikalos turklāt pieņem Eur, izdod gan tikai Chf. Faktiski nav tādas pārliecinošas sajūtas, ka esam šķērsojuši robežu un atrodamies citā valstī. Dienas otrajā pusē ar autobusu devāmies no Lugano uz Menaggio, pilsētu atpakaļ Itālijā, pie Komo ezera. Brauciens ar autobusu no Lugano uz Menaggio ir laikam mana mūža labāk pavadītā stunda autobusā J... diemžēl fotogrāfijās to nevar attēlot. Iesaku katram, kas ir šajā apgabalā. Menaggio mums bija vien 10 minūtes, lai atrastu informācijas centru, tabacchi, kur nopirkt biļeti, un pašu autobusa pieturu. Paspējām. Mirkli vēl šaubījāmies vai nepalikt pilsētā vēl 2h (nākamais autobuss uz Komo), bet tajā mirklī pāri grēdai sāka velties tumši negaisa mākoņi... Brauciens no Menaggio uz Komo ir lielisks papildinājums iepriekšējā dienā veiktajiem braucieniem ar kuģīšiem – var apskatīt no iekšas tos pašus ciematus, ko iepriekšējā dienā apbrīnojām no kuģiem. Turklāt autobusa vadītājs nodemonstrēja Itālijas rallija braucēju spējas un pieredzi. :) Dienas beigās vietējā bārā ieēdām bruschetta, Polundrs iedzēra vīnu, bet es rabarberu tēju (kaut kas ļoti dīvains; tā ir, kad domā, ka itāliski visu saprot J). Noskatījāmies kā izsalkušais Suarez nokož Itāli Chiellini, un kā Itālija vietējiem par sašutumu izstājas no Pasaules kausa izcīņas.
Pēdējā dienā pie Komo ezera apmeklējām Villa Olmo, piestājām pie Volta muzeja (A.Volts izrādās dzimis un dzīvojis Komo), kā arī devāmies uz pilsētiņu Brunate, kas atrodas kalna galā virs Komo. Dažu minūšu brauciens ar funikulieri un esam augšā. Skaists skats uz Komo pilsētu un apkārt esošajām kalnu grēdām. Iedzērām tēju un kafiju kādā kafejnīcā ar brīnišķīgu skatu pāri Komo ezeram. Skaidrās dienās no Brunate var redzēt pat Turīnu, kas atrodas ļoti labu gabalu prom. Dienas otrajā pusē uzsākām savu ceļojumu uz Boloņu, kur vismaz es daudz vairāk gaidīju pašu braucienu, nevis Boloņu, jo jābrauc bija ar Frecciarossa. Bet par to – nākamajā bloga daļā... J * Starp citu - tējas dzērājiem. Ziemeļitālijā ar to visa ceļojuma ietvaros bija pagrūti. Kad bāros, kafejnīcās vai viesnīcās prasi tēju, tad uz tevi labākajā gadījumā skatās dīvaini. Turklāt, kad atsakies no citrona un piena, tad esi nokristīts - tu noteikti esi anglis (tas nekas, ka iededzis un bārdains izskatos vairāk pēc turka). J * Ceļojot pa Itāliju, neaizmirstiet par coperta, kas daudzos restorānos vai pat bāros tiek piemērots Jūsu rēķinam. Coperta, jeb tulkojumā - galdauts, ir maksa par galdauta klāšanu vai arī "maizes nauda". Atkarībā no iestādes šikuma saskārāmies ar maksu no 1.00 līdz 3.00 Eur (par personu). Tāpēc bieži, ja vien vēlaties iedzert espresso vai apēst kādu brioche (radziņu/kruasānu), bāros un kafejnīcās ir iespēja to nobaudīt arī turpat pie letes, vai pie stāvgaldiem (metiet nost latvisko kautrību J). * Vietējā transporta biļetes (galvenokārt autobusa) tiek tirgotas tuvākajos Tabacchi, jeb tabakas veikaliņos/kioskiņos, kas ir daudz foršāka mūsu Narvessen versija.
Kad plānojām ceļojumu, sapratām, ka starp Komo un Florenci (kas ir sava veida must-do, ja jau esi Ziemeļitālijā) vēlamies apmeklēt kādu no Emilia-Romagna pilsētām un pie reizes Itālijas gastronomijas mekām – Parmu (Parmas siers, šķiņķis), Modenu (balzāmetiķis) vai Boloņu (bolognese). No sākuma sliecāmies par labu Parmai, bet beigās, pērkot dzelzceļa biļetes, izdevīgāk sakrita laiki Boloņai. Nevarētu teikt, ka mūsu ekspektācijas par Boloņu būtu bijušas ļoti augstas, bet rezultāts bija negaidīts…
Kā jau rakstīju iepriekšēja blogā par ceļojuma sākumu Komo un Lugano, tad brauciens uz Boloņu mūsu izpratnē bija lielāks piedzīvojums par pašu Boloņu. Vienmēr, kā aviācijas un dzelzceļa entuziasts, gribēju izbraukt ar īstu ātrvilcienu. Līdz šim biju braucis ar tiem vilcieniem, kas Eiropā sasniedz 200 un mazliet vairāk km/h, bet Frecciarossa (tulk. – sarkanā bulta) atsevišķos Milānas – Florences maršruta posmos sasniedz ātrumu tuvu 300 km/h un pat nedaudz vairāk. J Tāpēc faktiski šis brauciens bija tas, ko tik ļoti gaidīju. No sākuma gan ar vilcienu atbraucām no Komo līdz Milano Centrale, kur mūs atkal gaidīja Bistro apmeklējums (mums bija kāda stunda līdz vilcienam). Pēc sātīgajām pusdienām mūsu Frecciarossa mūs jau gaidīja. Biļetes līdz Florencei mums izmaksāja 58 Eur (abiem), bet tā kā biļetes pirkām i-netā kādu laiku iepriekš (3 nedēļas pirms brauciena), tad dabūjām vietas Business klasē par to pašu cenu, kas Economy klasē. Polundrs no sākuma bija bažīgs par ideju traukties ar vilcienu 300 km/h, bet tiklīdz viņa iesēdās super-ērtajā Frecciarossa krēslā, tā bažas pazuda. Bet, kad vēl atnesa bezmaksas vīniņu, tad Polundra ierastais smaids atgriezās. J
Pats brauciens – sākumā lēni izripinājām āra no Milānas, bet tad jau vilciens sāka uzņemt ātrumu. Nereāla sajūta – traukties ar vilcienu gandrīz tikpat ātri, cik F-1 piloti taisnēs. Maksimālais ātrums, ko piefiksēju (vilcienā rāda ātrumu + planšetē aplikācija ātruma mērīšanai) – 305 km/h. Kopumā aptuveni 40% no brauciena ātrums turējās ap 300 km/h. Pie šāda ātruma ir savi mīnusi – pa logu redzamais pazūd tik ātri, ka iesākot teikumu "Paskaties, tur ir…" jau jālabo uz "bija"… J Ainavu baudīšanai šis vilciens tiešām nav īsti piemērots, bet tas komforta līmenis. Vibrācija un troksnis ir mazāks nekā lidmašīnā, vietas ir daudz, daudz vairāk. Kas interesanti, ka pie 300 km/h ātrumu nejūt, kamēr nepieceļas kājās. Tad gan līkumos ļoti labi jūt, ka kaut kas nav – centrbēdzes spēks tik liels, ka uzreiz izjūti, ka patiesībā ātrums ir daudz lielāks, nekā liekas – taisni noiet pa gaiteni gandrīz neiespējams. Tajā brīdī kļuva skaidrs, kāpēc šķita, ka apkalpojošais personāls ar dzērienu ratiņiem izskatās iešmigojis - taisni viņi nevarēja noiet un turējās pie ratiņiem. :)
Rezultātā no Milānas līdz Florencei nokļuvām stundā un 2 minūtēs (iekļaujot kavējumu). Savā ziņā brīnišķīga alternatīva lidmašīnām. Dienas laikā var aizlidot līdz Milānai, apskatīt Duomo, stundas attālumā ir Florences katedrāle, vēl pēc pāris stundām var iedzert espresso pie Kolizeja, bet vakariņās jau apēst oriģinālo napolitana picu Neapolē. Par spīti pastāvīgajiem kavējumiem, Itālijas dzelzceļa sistēma atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Ko mēs, Rīgas iedzīvotāji, zinājām par Boloņu? Boloņas mērce, Boloņas Universitāte (vecākā Eiropā), Boloņas futbola klubs… un tas laikam arī viss. Pirms ceļojuma, izlasījām, ka Boloņa ir sava veida pasaules pasāžu galvaspilsēta. Sagatavojāmies, ka būs daudz skaistu pasāžu. Bet redzētais mūs reāli pārsteidza – pasāžu skaits, daudzveidīgums, krāsas, koptums un izsmalcinātība ir vienkārši neiedomājama. Nezinu, vai vietējie iedzīvotāji vispār apzinās, cik ļoti viņu pilsēta izceļas uz pārejās pasaules pilsētu fona. Sabildēju neskaitāmas pasāžas, bet apskatiet kaut vai Google attēlus Boloņas pasāžām.
Boloņā pavadījām faktiski vienu vakaru un nākamo dienu. Var teikt, ka paspējām izstaigāt visu centru par spīti tam, ka dienā nedaudz uzlija lietus. Es teiktu, ka ja laiks ir ierobežots, tad Boloņā tieši bezmērķīga pastaiga pa centru ir labākais dienas pavadīšanas veids. Ilgu laiku staigājām un vienkārši sajūsminājāmies par pasāžu dažādajām krāsām, kolonām, flīzēm. Kad sākās lietus, tad bijām spiesti meklēt patvērumu vecpilsētas kafejnīcās, lai arī pateicoties pasāžām var turpināt arī staigāt - lietussargs īpaši nav nepieciešams. Īpaši, ja pārvietojaties pa pilsētas centrālo daļu. Tieši pašā centrā var atrast pāris izcilas vietas, kur nobaudīt vietējo Parmas Prosciutto ar galda vīnu, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no iepriekš ziemeļos dzertā. Un protams neskaitāmie veikali, kur cūkas šķiņķa kājas karājas skaisti sakārtotas rindā (izklausās pēc veģetārieša murga, ne? J), bet plauktos guļ lielie Parmas siera rituļi. Neiztikām arī bez Boloņas mērces ēšanas – atbraucot no Milānas, devāmies uz Polundra noskatītu vietu universitātes rajonā – kafejnīcu Le Stanze. Boloņas mērce bija ok, bet ar Polundru spriedām, ka nemaz tik būtiski neatšķiras no tās, ko dažreiz gatavojam mājās. J Pati kafejnīca gan ļoti interesanta – izvietota vēsturiskā ēkā, kas atgādina baznīcu (varbūt arī ir bijusi, nezinu), ar freskām un attiecīgu apgaismojumu. Ir divi varianti – var ņemt dzēriena glāzi (kokteili vai vīnu, 6-8 Eur)) un uzkodas tad ir bezmaksas (uzkodu galds ļoti plašs) vai arī parastais a la carte variants. Jebkurā gadījumā – ļoti interesanta vieta, kas ar savu interjera risinājumu izceļas uz pārējo kafejnīcu fona. Kafejnīcu var būt pagrūti atrast – paši nedaudz apmaldījāmies mazo ieliņu vijumos, bet pēkšņi atradām kafejnīcu, uz kuru gājām – gan bijām atnākuši pilnīgi no citas puses kā mums likās, ka ejam. :D
No Boloņas devāmies prom ar patīkamu noskaņojumu – abi spriedām, ka šis varētu būt mūsu ceļojuma pozitīvais pārsteigums. Iespējams, ka Boloņā arī vairs nav ko darīt vairāk par 2-3 dienām, bet šī diennakts, ko pavadījām Boloņā mums noteikti, ir bijusi pozitīva pieredze. Ieteiktu Boloņā piestāt jebkuram, kam interešu lokā ir arhitektūra, gastronomija vai Itālija. Jā, Itālija. Tagad, atskatoties atpakaļ uz visu ceļojumu varu droši teikt, ka tieši Boloņa bija tā vieta, kur sajutāmies visvairāk Itālijā. Komo, Florence un Cinque terre savu "Itāliskumu" mazliet zaudē tūristu pūļos… Nākamā pietura - Florence :)
Pārējās bildes no ceļojuma var apskatīt šeit: https://plus.google.com/photos/102944529749670482788/albums/6035267087619374673?authkey=CKnB4KqJvqebVg
Florence - nedaudz arhitektūras, mākslas un kultūras
Kā vienu no ceļojuma centrālajiem mērķiem bijām izvēlējušies Florenci. Kad sākām plānot ceļojumu Florenci vairākkārtīgi atstājām "aiz borta", jo šķita, ka pārāk tālu uz dienvidiem (ilgi jāceļo) un pārāk karsti. Tomēr doma, ka būsim tik tuvu nelaida vaļā, kā rezultātā vairākas reizes pārplānojām ceļojumu, un ieplānojām 3 naktis rezidencē Florencē. Kādēļ Florence? Jo Florence faktiski ir viens no Itālijas kā valsts pastāvēšanas iedibinātājiem – no Florences nāk tik daudz slavenu cilvēku, ka nemaz nesākšu uzskaitīt – arhitekti, mākslinieki, politiķi, ārsti, izgudrotāji utt. Turklāt Florence 19.gs. kādu laiku ir bijusi arī Itālijas galvaspilsēta. Jāatzīst, ka Florence man vienmēr apskatāmo vietu "rangā" ir bijusi augstāk par, piemēram, Romu. Vēlējos redzēt ar savām acīm tās vietas, par kurām tik daudz mācīts vēstures, ģeogrāfijas un kultūrvēstures stundās. Atceros, kā pirms kontroldarba mēģināju iekalt galvā to Brunelleschi J
No Boloņas uz Florenci nokļuvām ar Frecciargento jeb sudraba bultas palīdzību. Nav tik ātri kā sarkanās bultas, bet tāpat ātrums ir iespaidīgs – līdz 250 km/h. Galapunktā nokļuvām jau 37 minūtēs. Kā savu apmešanās vietu bijām izvēlējušies istabiņu Residenza Giulia. Pirmais izvēles kritērijs bija nostāk no skaļajām un tūristu pilnajām Florences ielām, otrs – lai būtu gaisa kondicionieris, trešais ko nu tur liegties – cena. Pēc ilgstošas izpētes nonācām pie šī varianta, kurš izrādījās visai veiksmīgs. Istaba ar terasi, kur ieturēt maltīti. Turklāt vieta tiešām ļoti laba – 15-20 minūšu gājienā ārpus centra (kā Skanstes rajons Rīgā), kas ļāva atvilkt elpu no kņadas pilsētas centrā. Ko mēs darījām Florencē? · Pirmais un galvenais sighseeing mums, protams, bija Florences Duomo. Tā kā atbraucām uz Florenci ceturtdienas vakarā, tad jau piektdienas rītā devāmies pa taisno uz Duomo, jo, protams, sestdien/svētdien tur būtu pūļaināk (par ko pārliecinājāmies nākamajās dienās). Pirmais iespaids pie katedrāles bija – liels. Spriedām, ka bildēs izskatās liels, bet dzīvē ir vēl lielāks. Un jāatzīst, ka tas ir viens no tiem pasaules nozīmīgajiem apskates objektiem, kas realitātē aizrauj elpu ar savu skaistumu un majestātiskumu tieši klātbūtnē. Turklāt to gandrīz nav iespējams nodot ar fotogrāfijas palīdzību, jo Duomo skaistums slēpjas divās pretējās dimensijās – tas ir vienlaicīgi liels un majestātisks, bet ar ļoti lielu detalizācijas pakāpi. T.i. tā sienas ir krāsainas, ar smalkiem rakstiem, statuetēm un citām formām, bet tajā pašā laikā viss Duomo ir milzīgs. Foto attēlā visbiežāk redz vien vienu dimensiju – vai nu eksterjera smalkumus vai ēkas lielumu. Arī Duomo vēsture ir ļoti interesanta, to sāka būvēt 1296. gadā, bet pabeidza vien 1436. gadā… Tam ir interesanta tapšanas vēsture – par to plašāk šeit neizplūdīšu, bet vienā no 2014. gada NatGeo žurnāliem ir plašs raksts par Florences katedrāli un vienmēr var palasīt arī Vikipēdiju. Praktiskas dabas padoms – ieiet apskatīt katedrāli no iekšas var bezmaksas. Lai arī tiek tirgotas biļetes katedrāles apskatei, tās patiesībā nepieciešamas vien pagrabstāva apskatei (kur atrodas apglabājumi un dažādu vēsturisku pribambasu izstāde). Mēs iekritām un samaksājām par ieejas maksu un brīnījāmies, kādēļ biļetes pie ieejas neprasa. Ja vēlaties ietaupīt, tad droši dodieties iekšā bez biļetēm. Tāpat atcerieties, ka šī tomēr ir baznīca, t.i. apģērbam jābūt normas robežās, pretējā gadījumā var nelaist iekšā. Ah jā, nebaidieties no garās rindas, tā iet visai raiti. Un neaizmirstiet pacelt galvas augšup - fantastisksas detalizācijas gleznojums kupola griestos.
Pēc Duomo apskates izdomājām kāpt Džioto zvanu tornī (Giotto's Campanile). Tas atrodas tajā pašā ēku kompleksā, kur Duomo. Kāpiens augšā – 414 pakāpieni, kas ar katru nākamo sekciju kļūst arvien šaurāki. Karstā vasaras dienā neieteiktu šo atrakciju vecākiem cilvēkiem un bērniem – ir visai karsti un bezgaisīgi. Tomēr skats no augšējā skatu laukuma, kas atrodas ~80m augstumā paver lielisku skatu uz Florenci un Duomo. Jāteic godīgi, skats ļoti iespaidīgs, bet bijām reāli priecīgi, kad tikām ārā no turienes, jo pēdējās 2-3 sekcijas ir tiešām ļoti, ļoti šauras, cilvēku sastrēgums un elpot nav ko. Alternatīva ir doties uz katedrāles kupola skatu laukumu, bet tur gan mēs vairs nekāpām, tādēļ plašāk par to ziņot nevaru. :)
· Vieta, kur uzēst Florencē: http://www.trattoriadagiorgio.it/ Nedaudz nost no centra, bet ļoti laba virtuve par ļoti demokrātiskām cenām. Arī galda vīns gards. Vienīgi, ja ejat peak-hour laikā, tad esiet gatavi, ka var nākties uzgaidīti, jo telpa ir ļoti neliela. Tāds vietējais itāļu restorāns/traktieris, kur visi ēdieni pagatavoti kā mājās – bez lieka šika, bet izcili gardi. Abi paņēmām pa set menu (ja pareizi atceros 13 eur par 2 ēdieniem + ½ l karafe galda vīna), un bijām ļoti apmierināti ar iznākumu. Varētu būt, ka šis bija ceļojuma labākais restorāna apmeklējums. · Giardino di Boboli un Giardino Bardini. Skaisti dārzi upes "otrajā pusē". 90% cilvēku dodas uz Boboli dārziem, tieši tādēļ no sākuma devāmies uz otru – Bardini dārzu, kas mazāk pazīstams. Uz turieni gājām kājām, bet rēķinieties, ka pēdējais 0.5 km ir diezgan stāvā kalnā augšā, karstā dienā pagrūti. Šī noteikti bija mūsu ceļojuma karstākā diena – temperatūras stabiņš bija manāmi virs 30°C, bet Bardini dārzi ir lieliska vieta, kur veldzēties – daudz ēnainu vietu un lielisks skats uz pilsētu (iespējams labākais skats kādu var dabūt Florencē). Boboli dārzos gan mēs īpaši daudz neuzkavējāmies – tajā saule bija zenītā, ēsts nebija sen un karstums bija vnk neciešams. Turklāt Boboli dārzos tiešām ir karsti kā peklē. Turklāt visai limitētas iespējas atrast ēnainu vietu. Gan jāpiemin, ka Boboli dārzu ziemeļu daļā ir ēku komplekss, kur ir vairāki muzeji. Pēc Polundra ierosinājuma iegājām apskatīt kādu tērpu izstādi. Tērpi forši, bet mans kuņģis mani jau ēda nost, tādēļ īpaši ilgi tur vairs neuzkavējāmies. J Atpakaļceļā uz pilsētas centru devāmies pāri slaveno Ponte Vecchio, tiltu, uz kura izbūvēta tirdzniecības vietas, kurās mūsdienās tirgu galvenokārt dažādus juvelierizstrādājumus un tūristu preces, bet agrāk galvenokārt tur atradās miesnieku :) veikali.
Florences tirgus. Galvenais Florences tirgus ir Mercato di San Lorenzo. Vismaz tūristiem noteikti… lieliska vieta, kur apskatīt Itālijas pārtikas daudzveidību un ārpusē, tirgus laukumā, nopirkt lētos ķīniešu apģērbus, apavus un visādus sū… niekus. :D Bet īstā iepirkšanās cilvēkiem, kam patīk labi paēst, ir tirgus, kas atrodas Piazza Ghiberti un Piazza Sant'Ambrogio. Pirmkārt, tā ir vieta, kur iepērkas vietējie. Otrkārt, tirgus, iespējams, ir mazāks, bet izvēle ir plašāka, jo iegādāties var netikai uz tūristiem orientēto pārtiku, bet arī ikdienas pārtiku. Treškārt, cenas ir 2x-3x lētākas. :D Salīdzināju cenas vairākiem ēdieniem, caurmērā cenas bija 2x lētākas, bet "tūristu precēm" pat 3x lētākas nekā San Lorenzo tirgū. Šajā tirgū arī paši labi sapirkāmies – vietējie šķiņķi, sieri, augļi un maize. Ieteikums - ja esat šajā galā - noteikti pamēģiniet mozzarella di bufala - garšo lieliski. Tāpat arī vietējie šķiņķi - tomēr neieciklējieties vien uz Prosciutto, pamēģiniet arī Bresaola (žāvēts liellopa šķiņķis) vai Prosciutto cotto (vārīts šķiņķis, ko ļoti iecienīju). · Vienā no dienām gribējām apskatīt Dāvida statuju, bet jau i-netā lasot par to, ka rindas garas un labāk biļetes jāpērk iepriekš, sapratām, ka cerības mazas. Tā arī bija – rinda bija nenormāla, turklāt pavisam nekustējās. Tad nu izlaidām Davida statuju; pilsētas centrā redzējām gan precīzu repliku. Zinātāji teic, ka nekad nav garantija, ka arī muzejā nav replika, jo salīdzinoši bieži oriģināls tiek atjaunots/pasargāts no apkārtējās vides ietekmes. Tādējādi savu interesi vismaz daļēji apmierinājām. :)
·
Pēdējo vakaru Florencē pavadījām Piazalle Michelangelo – skaistā vietā netālu no Giardino Bardini. Tas ir laukums/terase kalnā ar skatu pāri Florencei – laikam viena no labākajām vietām Florencē saulrieta baudīšanai. Mūsu vakarā bija arī ļoti kvalitatīvi spēlējošs uz dziedošs mūziķis, kurš bija savācis normālu cilvēku pūli – faktiski neliels brīvdabas koncerts. Kopumā lieliska vieta, kur atveldzēties pēc karstās dienas un izbaudīt mūziku un saulrietu. Vairums cilvēku ņem līdzi pārtiku un vīnu/šampanieti/prosecco. Mēs arī paķērām līdzi tirgū nopirkto pārtiku, bet pudeli gan nopirkām turpat uz vietas (ir vairāki būceņi, kur tirgo pārtiku un dzeramo - nekas izcils, bet kaut ko uzēst un iedzert var atrast). Uz turieni labāk aizbraukt ar autobusu (neatceros vairs nr., bet gāja no centrālās dzelzceļa stacijas), atpakaļ gan var 5 minūšu laikā nokāpt un iziet cauri naksnīgajai Florencei, kā mēs arī darījām. Kopumā par savu Florences apmeklējumu palikām ļoti apmierināti. Tomēr karstās dienas darīja savu un arvien vairāk gribējās pie jūras. Grūti iedomāties, kā ir Florencē jūlijā un augustā, laikam tikai lielākie karstummīļi var turp doties. Starp citu - augustā lielākā daļa pilsēta aiziet atvaļinājumā, strādā galvenokārt tikai tūrisma sfēra. Bet, piemēram, restorāni/kafejnīcas, kas orientēti uz vietējo apkalpošanu, daudzos gadījumos ir ciet. Pēc Florences devāmies tālāk uz Itālijas ZR piekrasti – Cinque terre pilsētiņām, bet pa ceļam vēl bija jāapskata viens mazliet sašķiebies tornis...par to gan nākamreiz. :)
·
Pēdējo vakaru Florencē pavadījām Piazalle Michelangelo – skaistā vietā netālu no Giardino Bardini. Tas ir laukums/terase kalnā ar skatu pāri Florencei – laikam viena no labākajām vietām Florencē saulrieta baudīšanai. Mūsu vakarā bija arī ļoti kvalitatīvi spēlējošs uz dziedošs mūziķis, kurš bija savācis normālu cilvēku pūli – faktiski neliels brīvdabas koncerts. Kopumā lieliska vieta, kur atveldzēties pēc karstās dienas un izbaudīt mūziku un saulrietu. Vairums cilvēku ņem līdzi pārtiku un vīnu/šampanieti/prosecco. Mēs arī paķērām līdzi tirgū nopirkto pārtiku, bet pudeli gan nopirkām turpat uz vietas (ir vairāki būceņi, kur tirgo pārtiku un dzeramo - nekas izcils, bet kaut ko uzēst un iedzert var atrast). Uz turieni labāk aizbraukt ar autobusu (neatceros vairs nr., bet gāja no centrālās dzelzceļa stacijas), atpakaļ gan var 5 minūšu laikā nokāpt un iziet cauri naksnīgajai Florencei, kā mēs arī darījām. Kopumā par savu Florences apmeklējumu palikām ļoti apmierināti. Tomēr karstās dienas darīja savu un arvien vairāk gribējās pie jūras. Grūti iedomāties, kā ir Florencē jūlijā un augustā, laikam tikai lielākie karstummīļi var turp doties. Starp citu - augustā lielākā daļa pilsēta aiziet atvaļinājumā, strādā galvenokārt tikai tūrisma sfēra. Bet, piemēram, restorāni/kafejnīcas, kas orientēti uz vietējo apkalpošanu, daudzos gadījumos ir ciet. Pēc Florences devāmies tālāk uz Itālijas ZR piekrasti – Cinque terre pilsētiņām, bet pa ceļam vēl bija jāapskata viens mazliet sašķiebies tornis...par to gan nākamreiz. :)
La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles
Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet.
Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore, jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris minūtēm ir gara rinda. Es šo jau biju izlasījis, tāpēc vispār aizgājām uz otru vilciena galu un devāmies pretējā virzienā visam pūlim, ko veiksmīgi arī izdevās realizēt, nestāvot rindā. Turklāt šīs stacijas izvēle sniedz iespēju 20-30 minūšu laikā iziet cauri visai pilsētai un redzēt ne tikai Pizas torni (daudzi tūristi pašu pilsētu nemaz neierauga, jo kāpj laukā tornim tuvākajā stacijā – Pisa S.Rossore). Bet jāteic, ka pilsēta ļoti mājīga un jauka, un, ja kādreiz man būtu iespēja tur iegriezties, tad labprāt to arī darītu. Pats Pizas tornis šķita mazāks, nekā tas izskatās fotogrāfijas. Nevarētu teikt, ka mēs bijām ļoti iespaidoti – jā, interesanti, bet no otras puses mūsu Valdemāra ielas mājas ielikums drīz būs tik liels, ka arī varēsim aicināt interesentus uz aplūkošanu (ei, Ušakov – mosties! J). Turklāt tūristu ir neizsakāmi daudz (pat par spīti tam, ka no Florences izbraucām ar salīdzinoši agru vilcienu). Jāatzīst, ka pārējais Piazza del Duomo komplekss uz mums atstāja lielāku iespaidu – katedrāle, svētnīca un pats laukums ir ļoti skaisti. Atpakaļ ceļā, ejot cauri pilsētai piestājām kādā muzejā – interaktīvs fizikas un ķīmijas zinātņu muzejs, kas veltīts šeit dzimušajam un dzīvojošajam astronomam Galileo Galilejam. Pizā izbaudījām arī kārtējo Gelato un devāmies vien tālāk uz mūsu tās dienas galamērķi – La Spezia. Diemžēl bilžu man šoreiz no Pizas nav – fotoaparātu atstāju mantu glabātuvē.
Pēc īsās pieturas Pizā devāmies uz mūsu nākamo pieturvietu – La Spezia, kas ir pilsēta Ligūrijā, pašā jūras krastā, un ir lieliskā vietā Cinque terre ciematu apskatei. Teikšu godīgi, manas ekspektācijas par Cinque terre nebija augstas – šķita, ka kārtējais tūristu pilnais apskates objekts, kurš beigās patiesībā neatstāj lielu iespaidu. Un jāatzīst, ka maldījos, bet par to vēlāk. Uzreiz jāteic, ka La Spezia¸ lai arī atrodas pie pašas jūras, nav piemērota tiem, kas vēlas laiku pavadīt pie jūras. Tā ir viena no lielākajām Itālijas militārajām un arī kravu ostām… tādējādi skaistas pludmales pašā pilsētā neredzēt. Opcijas ir divas – doties ar autobusu uz piepilsētu Portovenere vai uz piepilsētām Lerici/San Terenzo. Šīs abas vietas mums ieteica mūsu istabiņas izīrētāja. Atkal jau – nekas izcils, bet sūdzēties pavisam nav par ko. Ļoti laba, pat izcila vieta no ģeogrāfiskā viedokļa – sab. transports tuvumā, kafejnīcas un veikali netālu, informācijas centrs parka otrā pusē, pati istabiņa arī ok. Kad ieradāmies dāma gan nebija uz vietas, bet pēc mūsu sms aptuveni 20-30 minūšu laikā bija klāt (ja ir iespējams, viņa lūdz e-pastā atsūtīt aptuveno ierašanās laiku, tad būs uz vietas; mēs gan bijām klāt ātrāk nekā gaidījām). Pirmajā vakarā La Spezia pēc ilgāka pārtraukuma atkal iekļuvām lietū. Tomēr, tas neaizkavēja mūs doties uz staciju (aptuveni 20 min. gājiens), lai dotos pirmās Cinque terre iekarošanā. Biju domājis, ka labākajā gadījumā aizbrauksim uz vienu, varbūt diviem ciematiņiem, bet beigās azarts ņēma virsroku. :D
Tā nu mēs pirmajā vakarā devāmies uz pirmo no mūsu apmeklētajiem ciematiem. Somās līdzi paņēmām lietusmēteļus, ko jau pašā La Spezia dabūjām vilkt laukā. Izrādās Polundrs bija nopircis lietusmēteļus ar…nu ļoti lielu izmēru. Dievojās, ka tie ir universālie, bet grūti noticēt. Es savējā varēju mēs divus "es" ielikt. J Tā nu mēs nokļuvām stacijā, kur uz labu laimi izvelējāmies ciematu, uz kuru braukt. Ciematu apmeklējumam vislabāk izvēlēties vilcienu. No La Specia līdz tuvākajam ciematam ir vien dažu minūšu brauciens, līdz tālākajam – Monterosso, ir aptuveni 20 minūšu brauciens. Starp visiem ciematiem ir arī pastaigu maršruti (hiking trail), no kuriem oficiāli gan ne visi ir vaļā (šo vajag pārčekot internetā vai TIC pirms dodaties). Pirmajā reizē izvēlējāmies tuvāko ciematu – Riomaggiore. Pēc dažām minūtēm vilciena brauciena pa kalnu tuneļiem izkāpām no vilciena, un jau uzreiz nokļuvām gāzonī. Turklāt lietus gāza tik stipri, ka nepamanījām zīmi, kas norādīja uz pilsētas centru. Rezultātā uztaisījām stundas loku pa kalniem, pamatīgā lietū. Mūsu smieklīgi lietusmēteļi gan lieti noderēja. Pastaiga bija ļoti svētīga, jo ļāva apskatīt to, kā vispār šie ciemati ir izveidojušies – kā lauksaimniecības zemes kalnu nogāzēs. Apskatījām vietējos „dārziņus” – kā tiek audzētas vīnogas, cukīnī, citroni, olīvas utt. Vienā brīdī jau sāka likties, ka pavisam esam atbraukuši "netēmā" – kāpjam kaut kādā kalnā, lietus gāž, apkārt nekā nav. Tikai atpakaļceļā „atradām” pašu ciematu. Labā ziņa bija, ka pēc lietus, visi tūristi bija devušies prom. Ciematiņš sastāv faktiski no vienas centrālās ielas, kas ved uz zvejnieku ostu, kas ieskauta starp klintīm. Bet vispār sajūta ir tāda, ka esi citā pasaulē. Iespējams, to ietekmē apziņa, ka šie ciematiņi faktiski ir atrauti no ārpasaules (vien ļoti vārgi ceļi ved uz tiem) – galvenā transporta artērija ir jau minētais dzelzceļš. Riomaggiore (un pārejie mazie ciematiņi Cinque terre) manā uztverē ir daudz aizraujošāka, romantiskāka un noslēpumaināka vieta nekā klasiskās "romantisma pilnās" Parīze vai Roma. Ja ir laiks, iesaku palasīt vairāk par Cinque terre, par to rašanos un ikdienas dzīvi tur – interesanti, kā cilvēki dzīvo salīdzinoši mazā, noslēgtā sabiedrībā. Riomaggiore centrā dabūjām pirmo reizi nobaudīt vietējo zivju "kokteili" – tāds mērens fāstfūds, bet gardi. Faktiski papīra konuss piepildīts ar dažādām vietējām fritētām jūras veltēm – reņģītēm, kalmāriem, astoņkājiem utt. Lēti, gardi un barojoši. Savukārt, kad nonācām līdz ostai, izgaršojām kārtējo saldējumu. Šis bija savādāks…jo saldējuma pārdevējs bez apstājas šķaudīja, pat nevarēja īsti saldējumu iedabūt konusā. J Jebkurā gadījumā, ja ir vēlme noslēpties no lielās pasaules, paklīst pa mazām klusām ieliņām, izbaudīt garšīgas jūras veltes, tad šī, iespējams, nav pati sliktākā vieta uz pasaules. Uz vietas gan dzīvošana ir dārga – istabu skaits ir ļoti limitēts, turklāt turīgāko ASV un Vācijas tūristu maksātspējas to cenas ir pacēlušas ļoti augstu – īpaši sezonā.
Vienā no dienām devāmies uz La Spezia piepilsētu Portovenere, kas atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā ar autobusu. Mums pateica, ka tur var izpeldēties, un pēc nedēļas Itālijas "sausajās" pilsētās, gribējās ūdeni. Uzreiz jāteic, ka Portovenere nelika mums vilties – ļoti skaista vieta, ar kristālzilu ūdeni, to pašu Cinque terre raksturīgo daudzkrāsaino māju krāsojumu, tām pašām mazajām ieliņām, bet mazāk tūristu un ir iespēja izpeldēties. Ir arī citas atpūtas opcijas, līcim pretējā pusē ir sala ar augstu kalnu, kurā ir pārgājienu taka. Pašā pilsētā, kalnu galā ir pamestas baznīcas, kur var kāpelēt un baudīt skatu uz Ligūrijas jūru. Vienvārdsakot, ja paliekat La Spezia, tad noteikti ir vērts atbraukt līdz Portovenere – ļoti skaista vieta, kur vairāk vietējo, kā arī draudzīgākas cenas. Uz šejieni bijām atbraukuši arī pēdējā dienā, ko pavadījām šajā apgabalā. Atbraucām ar kuģīti no La Spezia (arī aptuveni 40 min.; var ceļot tālāk uz Cinque terre), atkal izpeldējāmies. Atpakaļceļā gan sanāca smieklīgs atgadījums. Biļete atpakaļceļam jāpērk vietējā Tabacchi, bet tur biļetes beigušās. Atradām biļešu automātu, bet tur monētas iestrēgst un nekas nenotiek, naudas zīmes nepieņem – autobusa šoferis norausta plecus – "tieciet galā paši". Ko arī izdarījām :D Sapratām, ka automāts ir vienkārši pārpildīts. Kamēr es tur kaut ko čakarējos un mēģinu izdabūt vismaz mūsu monētas laukā, tikmēr pēkšņi no nekurienes parādās Polundrs ar stiepli rokās… Pāris minūtes, un esam izkašājuši savas monētas laukā…un vēl dažas, nu labi, mazliet vairāk par dažām. Monētas sāk birt, kā laimētavā – esam norāvuši Jackpot. :D Beigās, izrādījās, ka biļetes var nopirkt pārtikas veikalā pie biļešu automāta :D Laikam pārdevējs izbaudīja skatu, kā demolējam biļešu automātu. J Rezultātā "atsitām" biļešu cenu…un arī pusdienas. :D
Ja ir vēlme izpeldēties un pavāļāties pludmalē, tad Cinque terre laikam nav īstā vieta. Vienīgās, kaut cik jēdzīgās pludmales var atrast Monterosso, bet ņemiet vērā, ka cilvēku visai daudz. Ja paliekat La Spezia, tad ir divas alternatīvas – Portovenere, par kuru jau minēju (tur ir dažas šauras pludmalītes mazliet nostāk no centra, bet arī pilsētas centrā ir pāris labiekārtotas peldvietas), kā arī Lerici un piepilsēta San Terenzo. Lerici atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā ar autobusu un spriežot pēc cilvēku skaita, kas tur dodas ir galvenais apkaimes pludmales kūrorts. Mēs gan līdz Lerici nemaz netikām – izkāpām pilsētiņā pirms Lerici – San Terenzo. Jārēķinās gan, ka galvenokārt visur ir maksas pludmales, tas ir jāmaksā par lietussargiem/krēsliem/galdiem utt. Parasti gan var sarunāt vienkārši izpeldēties – neviens prom nedzīs. To arī sarunājām San Terenzo, kur izbaudījām Ligūrijas jūras viļņus (uzmanieties gan ar zemūdens akmeņiem – var viegli atsist kājas).
Nākamais brauciens uz Cinque terre mums bija jau ar domu doties pa vienu no pastaigu maršrutiem. Tripadvisor biju izlasījis, ka jēdzīgs 2h pastaigu maršruts atrodas starp Corniglia un Vernazza. Domāju, ka būšu viltīgs – pirms maršruta izvēles palasīšu par to, no kura ciemata uz kuru ir jāiet no kalna lejā. Pareizais virziens bija Corniglia – Vernazza. Tik nekur nebija rakstīts, ka, lai nokļūtu uz takas sākumu Corniglia, ir jātiek augšā no dzelzceļa stacijas, kas ir daudzus pakāpienus lejā kalna pakājē… J Kad izkāpām no vilciena, viss cilvēku pūlis metās kāpt augšā uz Corniglia pa pakāpieniem (ir arī buss par 2 EUR), bet mēs devāmies pa alternatīvo maršrutu, kurš veda caur vietējiem dārziem, vīnogu laukiem utt. Redzējām, kā dzīvo vietējie lauksaimnieki, kā audzē vietējos labumus, redzējām arī dīvaina paskata paškonstruētu vilcieniņu, kas acīmredzot domāts ražas vai kā cita transportēšanai. Corniglia ilgi neuzkavējāmies – apskatījām ātri ciematu, papildinājām ūdens rezerves, paķērām kārtējo saldējumu un devāmies uz pastaigu taku. Informācijas centrā vēl apjautājāmies vai ir ok, ka dodamies pa slēgto taku un vai tā nav pārāk sarežģīta (t.i. vai bez trekking ekipējuma tur var iet – man kājās parastās sandales). Tūrisma informācijas centra darbiniece teica, ka viss ok – vnk nav formāli atklāta pēc plūdiem 2011. gadā un ka taka ir salīdzinoši viegla (aha, noteikti J). Internetā lasīju, ka taka šķērso arī ceļu, tāpēc jebkurā brīdī var kancelēt pārgājienu (tā arī ceļu neredzējām :D). Jau pārgājiena sākumā satikām vāciešus pilnā trekking ekipējumā, kas angliski ar to briesmīgo vācu akcentu teica, ka pārgājiens ir mierīgs. Mani gan bažīgu darīja viņu paskats – izskatījās, ka tikko būtu pievarējuši Iron men 70.3. Sākuma daļa tiešām ir ļoti mierīga un baudāma. Taka ved caur mežu biezoknim, kur ir iespēja baudīt vietējo floru un faunu – ntos kaktusus, palmas, augļukokus utt. Pārgājiena otra puse gan ir manāmi grūtāka – augsti pakāpieni augšā un lejā no kalniem, turklāt pakāpieni joprojām ļoti „asi”, jo tos 2011. gadā acīmredzot straume izskalojusi. Ar normālu ekipējumu būtu ok, bet sandalēs bija liels potenciāls aizķerties aiz pakāpiena apmales un „lidot”.
Vienā brīdī sākām bažīties, ka līdz Vernazza nepaspēsim tikt līdz saulrietam. Pirmkārt, gribējās paspēt redzēt Vernazza saulrietā, otrkārt, iestrēgšana uz takas tumsā būtu nevēlama, īpaši, ja līdzi nav apgaismes līdzekļu. Uz takas izvietoto informāciju par attālumiem var vispār neņemt vērā – zīmes saliktas tāpat kā uz LV ceļiem. J Ja rakstīts, ka atlicis 1km, tad realitāte ir tāda, ka pēc 30 minūšu gājiena sastopies ar zīmi, kur teikts, ka atlikuši 1.5 km… J Tomēr neilgi pirms saulrieta tikām līdz mūsu galapunktam – kājas piedzītas un nomocītas, bet ļoti apmierināti par to, ka izdevās izstaigāt taku. Tieši pie takas galapunkta pilsētā, ir kafejnīca ar skatu pāri pilsētai. Tur apsēdāmies iedzert, ko atvēsinošu un izbaudīt skatu pāri pilsētai un saulrietu. Tālāk devāmies iekšā pašā pilsētā. Pilsēta bija daudz dzīvīgāka nekā Riomaggiore, ko apmeklējām kā pirmo. Iespējams, tas bija labāku laika apstākļu dēļ, bet visticamāk tomēr fakts, ka pati pilsēta ir lielāka. Vernazza ir vairāk mazu pastaigu ieliņu, vairāk veikalu, vairāk kafejnīcu/restorānu. Pilsētiņā ir ļoti skaista piestātne un zona ap to. Brīnišķīga vieta fotogrāfiem saulrieta laikā – te tapa dažas no ceļojuma labākajām bildēm. Vernazza apēdām līdzi paņemtos gardumu (sieru, šķiņķi utt.) un iedzērām vīniņu, baudot skatu uz lielajiem viļņiem, kas šļācās pāri molam. Manuprāt, Vernazza bija viens no mūsu ceļojuma highlightiem.
Cinque terre pēdējā dienā devāmies uz Monterosso (tālāko ciematu), lai izpeldētos. Ciemats ir pats dzīvīgākais no cilvēku viedokļa – visvairāk tūristu, visvairāk kafejnīcu, vairākas pludmales, viesnīcas utt. Mūs gan pati pilsēta īpaši neuzrunāja – īpaši pēc romantiskajām Riomaggiore un Vernazza. Tāpēc īpaši ilgi pilsētā neuzkavējāmies – vien izpeldējāmies un devāmies uz Manarola – pēdējo no mūsu neapmeklētajiem ciematiņiem. Nezinu kādēļ, bet jau iepriekš, kad pētījām ciematus internetā, domāju, ka šī varētu būt tā vieta, kas man patiktu vislabāk. Un es nekļūdījos – mazs ciemats, nav pārbāzts ar tūristiem (laikam lielākā daļa tomēr brauc uz lielākiem ciematiem), pats ciemats atrodas klints galā ar vienu būtisku niansi – tas ir vienīgais ciemats, kurš ir ar fasādi pavērsts pret rietumiem. Tas nozīmē, ka šī ir ideālā fotogrāfa vieta – vakara saule brīnišķīgi izgaismo ciematu, kā arī ātrāk var sākt bildēt nakts bildes, jo saule riet aiz nākamā kalna/klints. Manarola reto reizi atļāvāmies aiziet uz restorānu, un izbaudīt vietējās jūras veltes. Bija gardi... J Es ņēmu svaigo jūra velšu izlasi uzkodā, un lielo krabi. J Vakaru noslēdzām ar vietējā vīna malkošanu (kas uz kopējā ceļojuma vīna neveiksmju fona garšoja pārsteidzoši labi) kalnu grēdā ar skatu uz naksnīgo Manarola. Kā vienmēr, pašā atbildīgākajā brīdī no fotografēšanas viedokļa, aizmirsu viesnīcā statīvu... :D Līdz ar to nācās izlīdzēties ar oldschool metodēm – margām, zemi, akmeņiem utt. Bet kopumā sanāca neslikti. Šī bilde tapa jau nedaudz saldsērīgā noskaņā, jo jau nākamās dienas pēcpusdienā mums bija jādodas uz vilcienu, lai dotos uz Milānu, kur mums bija paredzētas pēdējās divas šā ceļojuma naktis.
P.s. Ja apmeklējat Cinque terre, paturiet prātā, ka ciemati joprojām atkopjas no briesmīgas dabas katastrofas, kas to piemeklēja 2011. gadā. Īpaši cieta Vernazza un Monterosso – te var apskatīt video par to, cik traki tas bija. Sirreāli bija tagad tur staigāt.
Praktiskās lietas:
· Vilciena biļetes uz Cinque terre nav vērts pirkt iepriekš, tās var pirkt turpat stacijā pirms brauciena.
· Peldēties var šķiet vienīgi Monterosso, kur ir labiekārtotas pludmales.
· Ja ir vēlme pastaigāt starp Cinque terre, tad vieglākais maršruts (ap 30 minūtēm, esot piemērots pat cilvēkiem ratiņkrēslā – paši gan nepārbaudījām) ir starp Riomaggiore un Manarola. Otrs vieglākais ir pārgājiens Manarola – Corniglia, esot gan tagad slēgts, bet runā, ka iet var, nekādu barjeru neesot. Tad seko mūsu izietais Corniglia – Vernazza, kurš varētu teikt ir vidējas grūtības taka, bet, ja ir piemēroti apavi un fiziskā forma ir daudz maz ok (daudz jākāpelē augšā/lejā pa trepēm), tad šo var iet. Vēl aktīvāku piedzīvojumu meklētājiem – pēdējā sekcija no Vernazza uz Monterosso. Turklāt visā reģionā ir daudz pastaigu taku arī nostāk no piekrastes. Īsta hiking paradīze.
· Ja plānojat doties garākās pastaigās pa Cinque terre takām, tad, iespējams, vērts paņemt līdzi ērtus apavus.
