Kā Aizkraukle līgoja Alpos
|
Ilze Attardo (Duberīte)
|
„Aizkraukle” līgo Alpos
Pagājušo kora sezonu sākot, jauktā kora Aizkraukle dziedātājiem sirdis alka … pēc kaut kā cēla un nezināma. Ar lielu domāšanu, rēķināšanu, domāšanu un lemšanu tika izvēlēts galamērķis – Alpi. 17. starptautiskais koru festivāls Alta Pusteria. Pašā jaukākajā – Saulgriežu laikā.
Tā tika sagatavota latviešu mūzikas programma gan laukumos, gan baznīcās dziedama , un 18. jūnija agrā rītā koristi, diriģentes un līdzjutēji sēdās autobusā, lai pāri Lietuvai, Polijai, Vācijai un Austrijai dodos rādīt latviešu dziesmas tradīcijas tiroliešiem.
Kā jau pirmajā dienā, daudzi izmantoja iespēju izgulēt mājās nepaspēto miegu, jo lielākā daļa bija līdz vēlai naktij gludinājuši kreklus utt. Grenctālē tikām pie rīta kafijas un papildinājām žurnālu krājumus, lai varētu spēlēt bibliotēkās. Lietuva tika pārbraukta bez sarežģījumiem un pusdienlaiks Polijas Las Vegasā pienāca ātri. Polija, kuru atceramies no 90tiem gadiem kā biedu, nav mainījusi savu teritorijas plašumu, bet ir mainījies ātrums un ērtības, īpaši pēc Varšavas, kur tiekam uz jaunā ātrceļa un pēc 16 stundu brauciena sasniedzam Hotel Maria.
Rīts Vācijā sākas ar sarežģījumiem no kontrolētājiem policistiem, un turpinās ar milzīgu sastrēgumu, kas piespiež nobraukt sīkajos celiņos un iekavē ierašanos Minhenes viesnīcā no cerētās pievakares uz pusnakti ( tas vēlāk izrādīsies par tradīcijuJ). Tomēr viesnīcā tiekams, brokastis ir labas un rīta cēliena brauciens līdz Itālijai caur Austriju jau liekas tīrais sīkums. Šķērsojam skaistiem skatiem bagāto Brenner pāreju un ap pusdienlaiku iebraucam Brunico, kas priecē ar vāciski- austrisko kārtību, krāšņiem ziediem un pirmajām siltajām pusdienām. Sagaidām fanu kluba viceprezidenta ierašanos ar vilcienu un pēc maza brītiņa esam savā festivāla mājvietā – Anterselvas ielejas ciemā Rassun di Sopra – Augšrassunā, Hotel Lechner. Šarmants lauku ciems, miers un klusums, ko nesteidzam baudīt, jo laiks, laiks, laiks.
Pirmais izbrauciens – uz Anterselvas ezeru tuvīnajā dabas parkā. Gunārs pat pamanās ielekt aukstajā ūdenī, bet Oskars – īsajā laiciņā apskriet ezeram apkārt. Tieši blakus šim ezeram arī liela biatlona bāze, kurā janvārī noticis Eiropas junioru čempionāts.
Nelielai uzziņai -Alta Pusteria ir viena no Alpu daļām, ietilpst Dolomītu Alpu masīvā. Kopš 2009.gada Dolomītu Alpi iekļauti Unesco Pasaules dabas mantojuma sarakstā, atzīmējot īpašu skaistumu, dabas ģeoloģisko un floras daudzveidību – šeit sastopamas vairāk nekā 2400 augu sugas. Tādejādi šī teritorija iekļauta starp 50 skaistākajām vietām Eiropā. Te redzam gan augstos, vēl jūnija vidū sniegotos, kalnus gan Alpu ezerus ar aukstu, debesis atstarojošu ūdens spoguli, gan neskaitāmu puķu ziedēšanu kalnu nogāzēs un ielejās – sākot no baltajām vizbulītēm un gaiļpiešiem, līdz margrietiņām un magonēm. Vēsturiski šī teritorija bijusi piederīga dažādām varām – agrāk Austrijai, šobrīd Itālijai. Valoda – sadzīvē un skolā vācu valodas ladinu dialekts, kā otrā valoda oficiāli arī itāļu valoda. Kā teica viesnīcas saimniece – kopš iestāšanas ES un eiro ieviešanas savstarpējās attiecības un attieksme pret būšanu Itālijā uzlabojusies, agrāk esot bijusi kustība par atkalapvienošanos ar Austriju. Dzīves veids – kalniešiem raksturīgs, galvenā nodarbošanās tūrisms – ziemā slēpošana, vasarā – pārgājieni, ekskursijas kājām un braukšus. Pie līdzenuma pieradušos latviešus pārsteidza siena vākšana ļoti stāvajās nogāzēs. Ēdienu ziņā abas – itāļu un austriešu tradīcijas apvienotas – ēdienreizi sāk ar pastu kā itāļi, bet var arī mieloties ar knēdeļiem un skābiem kāpostiem, kā arī saldajā nobaudīt īstu ābolu strūdeli vai saldējumu. Arī pilsētu un dabas objektu nosaukumi lasāmi divās valodās.
Starptautiskais koru festivāls ir īsta dziesmu draugu pulcēšanās vieta, lai ne tikai baudītu dabas skaistumu, bet arī kopā muzicētu. Festivālā šogad no 60 koriem lielāka daļa bija Itālijas kori, 16 - ārzemju viesi – no Čehijas, Dānijas, Somijas, Vācijas, Izraēlas, Dienvidkorejas, Nīderlandes, Igaunijas un mēs – vienīgie no Latvijas.
„Aizkrauklei” bija iekārtotas vairākas uzstāšanās – vispirms San Candido kultūras centrā, kas bija arī festivāla centrs. Šajā pilsētā notika arī svētku gājiens un viens no āra koncertiem. Villabassā dziedājām nakts koncertā un brīnišķīgajā Sv.Stefana baznīcā. Īsta bauda bija dziedāt Dobbiacco Gustava Mālera kultūras centra zālē ar lielisko akustiku un atsaucīgo publiku. Gan koncertos gan gājienā, gan vienkārši staigājot pa ielu izbaudījām, cik lielu prieku apkārtējos raisa mūsu krāšņie Lielvārdes novada tautastērpi. Nenoliedzami, saulē, uz kalnu, ezeru un puķēm pilno balkonu fona arī pašiem pārstāvēt Latviju bija ļoti pacilāta sajūta. It īpaši uz gleznainā de Braies ezera fona, kuru daļa koristu baudīja laivās, daļa – raitā solī apgāja visapkārt, vēl citi – vienkārši priecājās par iepriekšējiem.
Īpašs piedzīvojums bija pēdējais festivāla rīts, kad ar pacēlāju uzbraucām ~ 2 km augstumā un savām acīm un pat rokām pietuvojāmies sniegotajām virsotnēm netālu no Sesto pilsētiņas – Croda Rossa. Šajos kalnos atrodams arī I Pasaules kara muzejs – vienīgā vieta, kurā notika cīņas starp vāciski runājošiem karavīriem. Pavasara puķu pārbagātība, spirgtais gaiss un neparastā ainava vēl ilgi būs visu mūsu sirdīs un domās.
Īpašs ir šī festivāla noslēgums, kurā katrs koris saņem ar roku rakstītu apliecinājumu par piedalīšanos, ko viduslaiku rakstības stilā rakstījis kāds priesteris, viens no retajiem, kas šo veidu vēl prot. Visi kori kopā dzied arī festivāla kopdziesmas – Alpu kalnu himnu „Signore delle cime” un Vergu kori no Džuzepes Verdi operas „Nabuko”.
Ar festivālu brauciens bija tikai pusē. Tālāk kora ceļš veda atpakaļ Austrijas virzienā un atvadoties no Alpiem, pa pašu Dienvidvācijas maliņu gar Bodensee ezeru devāmies Švarcvaldes virzienā, kur mūs laipni gaidīja bijusī aizkraukliete, arī kora dalībniece Inese Avena (bij. Bērziņa) ar savu ģimeni, kuri jau gadu tur rūpi par Daugavas vanagu latviešu mītni „Bērzaine” Freiburgā. Šeit, kā vēsta wikipēdija – Vācijas siltākajā pilsētā- mūsu plānos bija kopā ar Eiropas latviešiem svinēt Jāņus.
Pēc Otrā Pasaules kara dažādās zemēs mītnes vietu radušie latvieši šeit kopīgi nopirkuši zemes gabalu, kurā radīt savu mazo Latviju kara veterāniem. Arī tagad tā ir vieta, kur atrast pagaidu mājvietu studentiem un darba meklētājiem, kur rast palīdzīgu roku un padomu grūtām dzīves situācijām, kā arī naktsmājas Eiropas apceļotājiem, kādi šoreiz bijām mēs.
23.jūnija rīts ausa tiešām silts, pēc brokastīm tika posta māja un pagalms, sakārtota ugunskura vieta, cepti pīrāgi (vislielākais paldies Modrai, Intai un Rutai) un vīti vainagi – viss tāpat kā tiktu darīts Latvijā. Vakarpusē Bērzainē sabrauca tuvi un tāli ciemiņi – latvieši un vācu draugi, lai kopā ar mums svinētu Jāņus, kuros netrūka ne alus ne siera. Un - pāri visam – ar skaņām balsīm un Janas spēlētā akordeona skaņām piedziedātas Bērzaines pļavas un pakalni. Spītējot lietum, kas, laikam jau tradīcijas dēļ, izdomāja līt šajā naktī, latvieši gāja rotaļās, dejoja dziedāja un pat lēca pāri ugunskuram. Tie, kam mūsu tradīcijas svešākas, bija pārsteigti, cik daudz dziesmu var dziedāt bez notīm un drukātiem vārdiem, un tās jau vēl nebija visas :)
Jāņu diena nāca kā saldais ēdiens ar nu jau septīto valsti šajā braucienā – pavisam tuvu esošajām Francijas pērlēm – Kolmāru (Colmar) un Rikvīri (Riquwier). Elzasas reģions pārsteidza ar milzīgām vīnogulāju plantācijām, nebeidzamām iespējām degustēt vīnus lielākās un mazākās saimniecībās (to laika trūkuma dēļ atstājām citam braucienam), novada simbola – stārķu koloniju, kas mitinās kokos un muito tūristus kā kanālmalas pīles Rīgā. Kolmāra paliks atmiņā ar skaistu braucienu ar laivu pa upi, kurā redzējām ne tikai krāšņi puķēs slīgstošos tiltus un krāsainos namiņus, bet arī ar kuplo gulbju ģimeni, kas ļoti mērķtiecīgi veda pusdienās uz upmalas restorānu savus astoņus (!) bērnus. Starp citu, slavenā Briseles čurājošā puisēna kopija redzama arī šajā pilsētā – Briseles mēra dāvinājums. No Strasbūras puses iebraucošos sveicina Ņujorkas brīvības statujas mini variants, jo tieši Kolmārā dzimis tās autors Auguste Bartholdi (1834 – 1904) un viņa mājā iekārtots muzejs. Puķes visapkārt bija arī senatnīgajā Rikvieres (Riquwier) pilsētā, viens stūrītis skaistāks par otru, arī veikaliņš, kurā bija tikai Ziemassvētkiem paredzētas lietiņas bija raibs kā visraibākā petūniju dobe.
Arī mājupceļš uz Aizkraukli bija dziesmām un svētkiem pilns, jo grupā bija svinamas ne tikai Līgas un Jāņu vārda dienas. Vēl pēdējā kopīgajā vakarā Polijas mājīgajā viesnīcā tika dziedāts un dancots uz nebēdu. Prieka pilns viss brauciens.
Vēl tikai Mežaparka dižkoncerts Pasaules koru olimpiādes ietvaros 13.jūlijā, un tad jau sezona būs krāšņi aizvadīta. Rudenī koris „Aizkraukle” sāks savu 43.sezonu ar jauniem izaicinājumiem un plāniem. Uz tikšanos!
Ilze Atardo , kora „Aizkraukle” diriģente