Uz Turciju ar kuponu
|
Sandra Tanne
|
Turcijas ceļojumu gaidīju ar nelielām bažām, jo ceļojumu nopirku ar kuponu portālā „Pērkam kopā”. Ekskursiju organizēja man nezināma tūrfirma „Nikal Travel”. Nezināju, ko sagaidīšu no samērā lētā piedāvājuma, vai redzētais atbildīs iecerētajam.
Tagad nedaudz sīkāk par „kupona” ekskursijas izmaksām, plusiem un mīnusiem. Par kuponu es samaksāju 359 eiro (252 Ls). Cenā ietilpa lidojums, transfērs uz viesnīcu, ekskursiju brauciens ar apmešanos 4 dažādās 4-5* viesnīcās (kopā 7 naktis) ar brokastīm un ieejas maksām visos programmā paredzētajos apskates objektos. Klāt piepirku 7 vakariņas par 99 eiro (70 Ls). Uz vietas mums piedāvāja 3 papildus ekskursijas un 5 pusdienas kopā par 105 euro (74 Ls). Kopā samaksāts 563 eiro (396 Ls). Pati nopirku ceļojuma apdrošināšanu (8,5 eiro (5.97 Ls)).
No Rīgas uz Antālijas lidostu mūs nogādāja ar Onur Air čarterreisu. Antālijā ieradāmies naktī no 29. uz 30.aprīli un visu lidmašīnu sasēdināja 6 autobusos, no kuriem 3 devās pa vienu maršrutu, bet 3 pa citu. Mums tika iedalīts 29.autobuss, kur mūs sagaidīja gids – ļoti atraktīvs un interesants krieviski runājošs turks (vārdā Turkai), kurš pārstāvēja turku tūrfirmu „Thistal Travel”. Te bija arī pirmais mīnuss – solīts tika latviski vai krieviski runājošs gids, atkarībā, kāds būs grupas nacionālais sastāvs. Grupa bija izteikti latviska, bija tikai daži krieviski runājošie. Apbēdināta palika mana meita, kura krieviski saprot ļoti slikti. Tad nu es viņai tulkoju gida stāstīto. Taču mūsu gidam citādi nebija nekādas vainas – zinošs, savu darbu lieliski protošs, sniedza mums ļoti daudz interesantas informācijas par Turciju – par sadzīvi, tradīcijām, reliģiju, vēsturi, ekonomiku utt. Naktī iekārtojāmies viesnīcā Chrystal Flora Beach, kura greznojās ar 5 zvaigznēm.
1.diena (30.04.). Pēc 3,5 stundu miega modāmies brokastīm. Viesnīcas teritorija jauka, sakopta – priedes, palmas, ziedi, saule, kalni, jūra. Gaiss smaržo pavisam citādi, kā mājās. Brokastu ēdienu izvēle mani patiešām pārsteidza, tāda ēdienu dažādība, ka visu pat nogaršot nav iespējams. Viesnīca atrodas Vidusjūras krastā, tai ir sava privāta pludmale. Diemžēl sauļošanās priekus baudīt nebija laika, jo tūlīt pēc brokastīm dodamies uz Likiju. Autobuss ērts, vienīgais mīnusiņš, ka nebija kāpslis kur atbalstīt kājas. Interesanti tika atrisināts dzeramā ūdens jautājums – tika piedāvāts katram samaksāt 5 eiro un visa ceļojuma laikā ņemt ūdeni autobusa ledusskapī bez ierobežojuma. Pārtikas veikalā ūdens noteikti būtu izmaksājis lētāk, taču mums visa ceļojuma laikā tā arī nesanāca būt nevienā pārtikas veikalā.
Izbraucam cauri tomātu galvaspilsētai Kumlucai. Tālāk ceļš vijās gar jūru. Aiz Finikes sākās ārkārtīgi gleznainais un līkumotais ceļš gar pašu jūras krastu. Kopā esot 130 līkumu! Skati ir fantastiski skaisti – vienā pusē kalni un klintis, otrajā – zila, zila Vidusjūra!
Apskatām Sv. Nikolaja baznīcu, kurā tika apglabāts Svētais Nikolajs-Brīnumdaris. Leģendas stāsta, ka Sv. Nikolajs naktīs slepeni staigāja ar lielu maisu pa pilsētas ielām un nabadzīgākajiem pilsētas iemītniekiem pie mājām, apavos, zeķēs vai metot skursteņos atstāja naudu, pārtiku un drēbes. Svēto Nikolaju dēvē arī par Nikolausu Brīnumdari, Svēto Nikolausu jeb Santa Klausu. Svētais Nikolajs līdz pat savai nāvei kalpoja par Miras pilsētas bīskapu. Kādreiz Mira bija liels kristietības centrs un senās Likijas pilsētu savienības galvaspilsēta. Sv. Nikolaja baznīca ir visu kristiešu svētceļnieku vieta, jo tieši šajā dievnamā mācītājs Nikolajs sācis sludināt kristietību. Šo vietu var uzskatīt par pareizticīgās reliģijas dzimteni. Tālāk aplūkojam Miras klinšu kapenes, kas ir izcirstas klintīs – ļoti iespaidīgas! Miras klinšu kapenes veidojuši senie likieši. Vizuāli kapeņu fasādes atgādina mājas vai pat pilis ar kolonnām, logiem, durvīm un zīmējumiem. Tās veidotas pēc iespējas augstāk kalnā, lai mirušie būtu tuvāk dievam. Kapenes atrodas blakus iespaidīgajam Miras amfiteātrim, kas ir lielākais Likijā. (http://www.lycianturkey.com/lycian_sites/myra.htm)
Tālāk ceļš atkal līkumo gar jūru. Apstājamies fotopauzei neaprakstāmi skaistā vietā – Kaputas līcī, kur jūra ir neparasti spilgti zilā krāsā, klinšu ieskautais balto smilšu klātais līcītis līdzinās paradīzei. Šis līcis ir pieskaitīts vienai no 10 skaistākajām Turcijas pludmalēm (http://www.flickr.com/photos/60352252@N02/5640964274/in/photolist-9Atq9J-bfs438-bfs76x-e8DZQK-as9Zfv-ascCwY-ascCkE-as9ZkM-ascCrq-as9ZAe-as9ZoB-cJMRsC-ayBrXS-ayBs8u-bmbNRQ-dxttae-8zbEzP-adjsaM-egyVes-eTGyt4-dqsfHo-9b7nKQ-7AzpVe-86vV1P-bfrNdV-aj5jgX-9sgi2w-8mQ4Zw-ayyFoe-ayBK9m-ayBJSG-ayBDqU-ayz3KX-ayBJBs-ayz4FV-ayBGn9-ayBG8d-d6qPwo-d6qUqs-9LvAm7-aj5jxg-ayyFP8). Dodamies tālāk. Ceļa malās un kalnos aug neskaitāmi daudz olīvkoku. Viens olīvkoks dzīvo pat 700-800 gadu!!! Tik vien esot tā darba, kā ražas laikā nokratīt un savākt olīvas.
Pārbraucieni ar autobusu ir iekārtoti tā, ka ik pēc 1.5-2 stundām brauciena ir „tehniskās pauzes” – tualetes, tēja, kafija, sulas, suvenīri. Gandrīz katrā no pieturvietām mūs sagaida kāds miermīlīgs, draudzīgi noskaņots paliela izmērs suns. Lai nokļūtu tualetē, ir jāiziet cauri veikalam, kur pārdevēji cenšas piedāvāt preces ar īpašu atlaidi „tikai jums” un speciālām cenām. Tualetes visas bija bez maksas. Vakarpusē nonākam nakšņošanas vietā Dalaman Airport Hotel (http://www.dalamanairportlykiaresorthotel.com/index_en.php?goto=anasayfa), kas atrodas pavisam netālu no Dalamanas lidostas. Pēc vakariņām dodamies uz viesnīcas Spa centru, kas bez maksas piedāvā vairākas pirtis un baseinus. Pirtīs izsildījāmies (sauna, tvaika, turku, sāls pirts), bet baseinā bija nepieciešama cepure. Kam tādas nebija, tam piedāvāja par 2 eiro (!!!) nopirkt parastu dušas cepurīti, kāda iepriekšējā viesnīcā bija bez maksas. Tas nu likās par dārgu, un tā palikām bez baseina.
2.diena (01.05.). No rīta modinātājs nebija vajadzīgs, jo plkst. 5:00 pamodāmies no aicinājuma uz lūgšanu no tuvējās mošejas. Brokastis bija daudz trūcīgākas, kā iepriekšējā viesnīcā, bet badā jau nepalikām. Trūcīga bija karsto dzērienu izvēle – tikai kafija vai melnā tēja. Tā kā dzeru tikai zaļo vai augļu tēju, tad nācās iztikt ar sulām. Dodamies uz Daljanas upi, pa kuru paredzēts stundu ilgs brauciens ar kuģīti līdz Iztuzu (Bruņurupuču) pludmalei. Brauciens bija fantastiski jauks – laiks mūs lutina ar sauli, kuģītis brauc nesteidzīgi, visapkārt klintis, kalni, niedres, palmas. Pa ceļam redzamas vēl vienas klinšu kapenes. Iztuzu pludmale ir šaura smilšu sēre, ko no vienas puses atdala Daljanas upe, bet no otras – kalni. Šeit var nokļūt tikai pa ūdeni. Iztuzu (Bruņurupuču) pludmale ir dabas rezervāts, kurā tūristi drīkst uzturēties tikai dienā.
Rezervāta pludmalē dzīvo lielie bruņurupuči karetta-karetta, kas ierodas uz šīm vietām pat no Dienvidāfrikas. Baltās pludmales smiltis, kontrastainais upes deltas saldūdens un sāļā jūras ūdens savienojums rada labvēlīgu vidi šo milzīgo bruņurupuču ligzdu veidošanai. Nakšņot šeit nav atļauts, bet dienā var gan sauļoties, gan peldēties, ko arī darām. Tā nu 1.maijā atklāju peldsezonu. Ūdens ir kā Latvijas parastā vasarā, apmēram 20 grādi, pirmajā brīdī liekas vēss, bet, kad pierod, ir silti. Kā jau Vidusjūrā – ūdens ir ļoti sāļš un dzidrs. (https://www.google.lv/search?q=iztuzu+beach&sa=X&hl=lv&tbm=isch&tbo=u&source=univ&ei=JYGRU972N4KNywOTlYCACQ&ved=0CC4QsAQ&biw=1760&bih=864) Pēc atpakaļbrauciena ar kuģīti un pusdienām dodamies tālāk - prom no jūras iekšā kalnos. Visapkārt redzami fantastiski kalni noapaļotiem akmeņiem. Apstājamies foto pauzei pie Topkam dambja, kur kalnos uzbūvēts milzīgs aizsprosts un izveidota HES. Skats ir iespaidīgs. Tālāk ceļš ved līdz Kušadasī pilsētai, kur 2 naktis nakšņojam viesnīcā Kusadasi Golf Resort (http://www.kusadasigolfandspa.com/kusadasi_photogallery). Kad ieejam savā numuriņā, esam šokētas – numuriņš divos stāvos, 3 guļamistabas, viesistaba, virtuve ar lielu ledusskapi, elektrisko plīti, veļasmašīnu, trauku mazgājamo mašīnu, 2 vannasistabas, katrā stāvā pa terasei ar skatu uz kalniem!!! Un tas viss mums divām! Vakariņas un brokastis atkal ir ļoti bagātīgas un lieliskas.
3.diena (02.05.). Šodien neliels pārbrauciens cauri Kušadasī pilsētai, kas atrodas pie Egejas jūras, līdz antīkajai pilsētai Efesai. (http://www.kusadasi.biz/ephesus/).
Efesa ir viena no skaistākajām un arī lielākajām antīkajām pilsētām pasaulē, kas vislabāk saglabājusies līdz mūsdienām. Drupas, drupas, ļoti daudz drupu – varenas, iespaidīgas. Pilsēta ir saglabāta izcilā stāvoklī. Apskatām Odeonu, Adriana templi, pirtis, tirdzniecības agoru, Celsija bibliotēku, ko pēc pergamenta vīstokļu daudzuma varēja salīdzināt tikai ar lielajām Aleksandrijas un Pergamona bibliotēkām, pat tagad tā izceļas ar ēkas divstāvu fasādi, Lielo Efesas teātri, kas ar 25 000 cilvēku ietilpību ir lielākais antīkās pasaules teātris un Arkādiešu ceļu, pa kuru kādreiz kā jaunlaulātie jāja Marks Antonijs un Kleopatra. Efesu varētu saukt arī par kaķu pilsētu, jo te ir neskaitāmi daudz kaķu, kas ļaujas paglaudīt, sildās Turcijas saulītē, gulšņā, bauda dzīvi. Varētu padomāt, ka kaķi ir īstenie Efesas saimnieki.
Aplūkojam netālu esošo Sv. Jāņa baziliku, kas ir nozīmīga bizantiešu celtne. No bazilikas redzamas viena no septiņiem pasaules brīnumiem – Artemīdas tempļa drupas. Templis bija celts no marmora, tas savus līdzgaitniekus ir pārsteidzis ar savu harmonisko skaistumu, to veidojušas 127 kolonnas. Šodien diemžēl saglabājušās tikai tempļa kolonnu pamatu paliekas, kas ieaugušas zālē. Tālāk dodamies vienā no papildus samaksātajām ekskursijām – uz lauku ciematu Širindže (Sirince), ko cēluši grieķi pirms 800 gadiem. Ceļš uz ciematu vijas kalnā un ir šaurs un līkumots, bet šoferītis lieliski ar to tiek galā. Agrāk ciemats saucies Cirkince (neglītais), taču vēlāk tā nosaukums nomainīts uz Sirince (patīkamais), jo visi ir sapratuši, ka ciemats nemaz nav neglīts. Šodien ciemats ir iecienīts tūristu galamērķis un ir viens no gleznainākajiem ciematiem Egejas jūras piekrastē. Grieķu rakstnieks Dido Sotiriou rakstīja „Ja zemes virsū ir paradīze, tad Sirince ir daļa no tās”. (http://www.kusadasi.biz/info/around/sirince). Ciemats slavens ar saviem augļu vīniem, mums ir iespēja piedalīties vīnu degustācijā – tiek piedāvāti vīnogu, kazeņu, granātābolu, aveņu, ķiršu vīni. To, kas iepaticies, pēc tam iespējams nopirkt (20 TRY). Mūsu favorīts ir aveņu vīns, kas liekas visaromātiskākais. Vēl šeit nopērkama ļoti kvalitatīva olīvu eļļa un granātābolu mērce. Izstaigājamies pa ciemata līkumotajām un kalnainajām ieliņām, kas pilnas ar veikaliem. Nogaršoju pirmo turku saldējumu, kas kā liels klucis pakārts uz āķa un no lielā kluča tiek nogriezts ar speciālu nazi un vafeles trauciņā iekārtots rozes formā. Kaut kas tāds agrāk nav redzēts.
Turku saldējums (dondurma) ir slavens ar to, ka kūst mutē, nevis rokās. Konsistence ir nedaudz staipīga, garša – lieliska. Meita nogaršo pistāciju saldējumu, kas arī ir bezgala garšīgs. Vakarā pirms vakariņām nopeldamies viesnīcas baseinā (šeit nav jāpērk peldcepures), toties pirtīs var tikt par papildus samaksu (10 eiro). Pa kluso ieejam tvaika pirtī, cerībā, ka nepieķers. Pēc peldes baseinā vakariņas garšo lieliski! Izvēle tāda, ka visu nav iespējams pagaršot.
4.diena (03.05.). Diemžēl jādodas projām no lieliskās viesnīcas, taču nav žēl, jo priecē tas, ka šodien beidzot redzēšu vienu no savām sapņu vietām – Pamukkali. Pa ceļam apstājamies pie zemeņu tirgotājiem. Gids ir nopircis veselu kasti ar zemenēm un tā nu katrs var pagaršot Turcijas zemenes - lielas, saldas, gardas! Turcijā zemeņu sezona ilgst gandrīz 5 mēnešus – sākas dienvidu reģionos, pamazām nokļūstot līdz ziemeļu reģioniem. Vēl tiekam pacienāti ar žāvētām vīģēm – tik garšīgas mūsu veikalos nav nopērkamas. Tālumā redzami sniegoti kalni – sniegs noturoties līdz maija beigām. Pie Denizli pilsētas apmeklējam tekstilpreču veikalu. Sākumā likās, kam gan tas vajadzīgs, taču rezultātā biju apmierināta ar nopirkto – bambusa šķiedru dvielīši, bambusa gultasveļas komplekts meitai, vēl šādi tādi pirkumi sev, mājiniekiem. Lieki piebilst, ka par cenām bija jākaulējas.
Pamukkale atrodas ļoti auglīgā ielejā, kur viss, kas nonākot zemē, sākot dzīt saknes un augt. Aiz loga viens otru nomaina apelsīnu, granātābolu, vīģu, olīvu, zemeņu, vīnogu dārzi. Tiek apgalvots - kas nav bijis Pamukkalē, tas nav bijis Turcijā! Es tam noteikti piekrītu! Tā ir vieta, kas noteikti jāredz! Pamukkale ir milzīga balta klints, kas izskatās kā kokvilnas zieds, tā vismaz likās turkiem, jo turku valodā Pamukkale nozīmē „Kokvilnas pils”. Pamukkale ir unikāla avotu kaļķakmens nogulšņu izbalināta krauja. Tā radusies zemestrīces rezultātā, kad no pazemes sākuši izplūst termālie ūdeņi, kas, reaģējot ar skābekli, veidojuši kaļķa nogulsnes. Pamukkales avoti ir silti visu cauru gadu. Ir zinātniski pierādīts, ka Pamukkales ūdenim piemīt ārstnieciskas īpašības, kas spēj palīdzēt dažādu slimību gadījumos. Tieši tādēļ te ir celta senā pilsēta Hieropolis. 1988.gadā Pamukkale un Hierapoles senās pilsētas drupas tika ierakstītas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. (http://www.kusadasi.biz/pamukkale/)
Kā vēsta turku leģenda, tad reiz esot dzīvojusi kāda jauna meitene, kura bijusi tik neglīta, ka neviens nav vēlējies viņu precēt. Tāpēc meitene nolēmusi beigt savu dzīvi, padarot pati sev galu. Tad nu viņa metusies travertīnā un iekritusi tieši dabas veidotajā baseinā, taču palika dzīva. Ūdens pārvērtis meiteni par īstu skaistuli, un viņa iepatikusies pašam Denizli valdniekam, kas neprātīgi iemīlējies viņā. Jau visai drīz viņi arī laimīgi apprecējušies.
Apskatām Kleopatras baseinu, ko sasilda karstie avoti (+36 grādi) un kurā zem ūdens redzami seno marmora kolonnu fragmenti. Te iespējams peldēties starp šīm vēstures liecībām. Tā kā diena ir karsta, tad nolemjam netērēt laiku un naudu Kleopatras baseinam, bet doties tālāk uz Pamukkales travertīnām. Šodien iespējams staigāt pa travertīnu dienvidu daļu. Pa travertīnām drīkst staigāt tikai basām kājām vai zeķēs. Ja kāds aizmirsis novilkt apavus, tūlīt atskan brīdinājuma svilpiens un apsardzes aizrādījums. Nonākot travertīnās, paveras neaprakstām skaistums un baltums. To nav iespējams izstāstīt, tas pašam jāredz un jāizjūt.
Sākumā izskatās, ka iešana būs slidena, bet pārliecināmies, ka tā nav. Palaikam saslapinu arī seju ar kaļķaino travertīnu ūdeni, varbūt arī es kļūšu skaistāka un jaunāka (tāpat kā meitene leģendā)J)))). Tā nu bradājot pa travertīnām, baudot žilbinošo baltumu un skaistumu, fotografējot, lēnām virzāmies uz leju. Lai arī saule cepina, tomēr nav karsti, jo pūš patīkams vējiņš un kājas arī visu laiku ir slapjas. Ceļš no travertīnu augšas līdz lejai ir apmēram 1,5 km. Esam tā aizrāvušās, ka piemirstas gida teiktais, lai līdz pašai apakšai neejam, bet vismaz pusceļā griežamies atpakaļ, jo no lejas līdz autobusam būs ļoti tālu. Attopamies travertīnu apakšā, līdz norunātajam laikam, kad jābūt autobusā, palikušas 30 minūtes. Saprotam, ka nu būs ziepes. Piepūšam vaigus un ātrā solī dodamies gar līkumotās šosejas malu uz augšu, kur vajadzētu būt mūsu autobusam (cita tuvāka ceļa atpakaļ nav). Neticami, taču autobusā ierodamies precīzi noteiktajā laikā, tas nekas, ka slapjām mugurām un izkaltušu muti!!! Pēc tam ar autobusu nobraucām visu šo ceļu vēlreiz uz leju. Apmetāmies netālajā 4* viesnīcā Richmond Thermal Pamukkale (http://pamukkale.richmondint.com.tr/en/Oteller/RichmondPamukkaleThermal/default.aspx). Vakarā izbaudām peldi viesnīcas termālajā baseinā, kur ūdens temperatūra bija +55 grādi!!!! Pirmajā brīdī likās, ka ir traki karsti, bet tad pieradām un rezultātā bijām tik labi izsildījušās! Viesnīca bija celta pasen un prasījās pēc remonta un „uzprišināšanas”. Arī ēdienkarte nebija tik bagātīga, ka iepriekšējā viesnīcā (pie labā tik ātri pierodam). Brokastīs atkal paliku bez zaļās vai augļu tējas...
5.diena (04.05.). Šodien ir svētku diena – 4.maijs. Kāda enerģiska kunga pavadībā viss autobuss nodzied Latvijas himnu. Man šodien ir dubulti svētki – jo ir arī manas meitas 21.dzimšanas diena. Vēlāk arī viņa saņem gida sveicienu, laba vēlējumus un nelielu dāvaniņu – skaistu grāmatu par Antālijas reģionu un Turcijas karti. Šodien gaidāms garāks pārbrauciens līdz Antālijai un Kemerai. Izbraucam cauri Denizli pilsētai, kas slavena kā studentu pilsēta, jo šeit atrodas Turcijas Medicīnas universitāte. Tālāk ceļš ved cauri gleznainajiem Tauru kalniem – skati pa autobusa logu ir pasakaini. Apstājamies paklāju darbnīcā, lai iepazītu, kā top ar rokām darināti turku paklāji. Vecākais paklājs, kas pilnībā saglabājies līdz mūsdienām, ir 2500 gadus vecs!!! Vienā kvadrātcentimetrā paklāja var sasiet 1000 un vairāk mezglus. Dzerot melno, ābolu vai granātābolu tēju, mums tiek demonstrēti dažādi paklāji, kas tiek izklāti uz grīdas. Tad tiekam aicināti ar basām kājām pastaigāt pa šiem paklājiem. Sajūtas ir patīkamas. Uzkāpjot uz zīda paklāja, ir vēsa sajūta, savukārt vilnas paklājs silda. Redzam, kā turku sievietes ar rokām darina paklājus, pirksti kustās neticami ātri. Zīda paklājus gatavo tikai 18 līdz 25 gadus jaunas meitenes, jo šajā vecumā ir vislabākā redze un asākā atmiņa. Šīs jaunās meitenes arī saņem vislielāko algu. Viņas 15 minūtes auž un pēc tam 15 minūtes atpūšas. Redzam, kā tiek krāsota vilna, kā no zaļas vai dzeltenas tā kļūst zila. Redzam arī zīda vērpšanas procesu, kā no zīdtārpiņu kūniņām tiek iegūts smalkais zīda pavediens, kas ir daudzas reizes smalkāks par matu. Paklāju nenopērku, bet viss būtu iespējams, jo turkiem viss ir atstrādāts līdz pēdējai niansei. Iespējams paklāju piegādāt vēlāk uz norādīto adresi, iespējams pirkt uz nomaksu utt. Turcija esot pirmajā vietā pasaulē paklāju aušanā. Dodamies atkal ceļā augstāk un augstāk kalnos. Aiz loga vasaru nomaina pavasaris – kalnos parādās ziedoši augļu koki un kokiem lapiņas kļūst pavisam maziņas, līdz pašā augstākajā vietā pamanu kokus bez lapām!!! Apelsīnu dārzus nomainījuši labības lauki ar nesen sadīgušu labību. Augstākā vieta kalnu pārejā ir 1550 m v.j.l., bet kalni sasniedz 2550 metru augstumu. Tālāk ceļš ved lejup uz jūru un vasaru. Atkal aiz loga atkal parādās apelsīnu, granātābolu, vīģu, olīvu dārzi un vīnogu lauki. Tuvojamies Antālijai. Tā kā ir svētdienas vakars, redzam, ka turki ir devušies piknikos – ceļa malas ir mašīnu pilnas un meži, pļavas „mudž” no piknikotājiem. Apstājamies foto pauzē kalnā, no kura paveras plašs skats uz Antālijas pilsētu. Tālumā redzams arī veltījums Ataturkam – 40 metrus augsts ūdenskritums un blakus tam milzīga Ataturka galva, kas ir lielākais Ataturka portrets pasaulē (23 m augsts un 14 m plats!!!). Portrets esot redzams arī no kosmosa un tam izlietotas 200 tonnas krāsas, 600 tonnas akmeņu un 210 tonnas javas. Laikam jau turki ļoti mīl savu „Turku tēvu”. Pēcpusdienā sasniedzam to pašu jauko viesnīcu, kur nakšņojām pirmo nakti Chrystal Flora Beach (http://www.crystalflorakemer.com/web/en_index.html). Šeit pavadīsim 2 pēdējās dienas un naktis. Šovakar ir papildus samaksātā ekskursija – Turku pirts. Pirtī pēc pārģērbšanas peldkostīmos katram iedod sasildītu dvielīti. Tālāk sildīšanās saunā, džakuzi, tvaika pirtī. Tad nonākam turku pirtī, kur pirtnieki ir jauni puiši. Āda tiek attīrīta ar masāžas cimdiņu, pēc tam seko putu masāža un noskalošana. Tad ietin sausā dvielī un pavada uz atpūtas krēsliem, kur sejai uzklāj minerālu masku. Pēc maskas nomazgāšanas dodos uz telpu, kur notiks visa ķermeņa masāža ar eļļu. Te nu atkal viens darvas piliens, kas pabojā visu iespaidu – masāžas laikā tiek atrastas „veselības problēmas” un piedāvāta “ļoti nepieciešama” tikai man domāta ārstnieciska visa ķermeņa masāža par 100$, pēc kuras problēmas pazudīšot uz 7-8 mēnešiem. Atsakos no piedāvājuma, bet atlikušo masāžu vairs īsti nespēju izbaudīt. Vēlāk baudām tēju pirts pagalmā pie baseina un secinām, ka papildus masāža piedāvāta gandrīz visiem, pat manai meitai atrastas veselības problēmas!!! Tīras un svaigas dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Vakariņas viesnīcā ir neaprakstāmi bagātīgas – nav iespējams pat visu nogaršot! Pie vakariņām pasūtām vīnu – ir taču jānosvin meitas dzimšanas diena (glāze-3 eiro). Pēc brīža dzirdam, ka ārā notiek salūts. Ejam skatīties un redzam, kā tumšajās debesīs viena pēc otras uzzied ugunspuķes – skaisti! Nosmejamies, ka tas meitas dzimšanas dienai par goduJ Tumsā nolemjam aiziet līdz jūrai, kur mūs pārsteidz milzīgi viļņi. Vēja nav, bet viļņi drāžas krastā ar milzīgu spēku! Ar basām kājām palēkājam pa viļņiem – ūdens ir silts.
6.diena (05.05.). Šodien paredzēta ekskursija Antālijā. Antālijas simbols ir apelsīns, kam par godu tapusi skulptūra, kas vairāk atgādina volejbola bumbas, nevis apelsīnusJ. Antālijā esot 300 saulainas dienas gadā, bet mums patrāpījās viena no 65 dienām – apmākusies, nedaudz pat uzpilināja lietus, vienu brīdi gan arī saulīte aiz mākoņa malas parādījās. Vasaras karstumā temperatūra varot sasniegt pat +55 grādus!!! Antālija ir 6.lielākā Turcijas pilsēta. Tā ir galvenais tūrisma centrs visā Turcijā un tiek dēvēta par Turcijas Rivjēru. No rīta mums piedāvā apmeklēt ādas izstrādājumu veikalu un juvelierizstrādājumu veikalu. Te nu gan vairums sāk kurnēt – kam mums tas vajadzīgs. Kā paskaidro gids, tad Turcijā valsts atbalsta un dotē tūrismu, par to pretī prasot, lai tūristi tiktu vesti uz šādiem veikaliem. Nākas samierināties. Redzējām ļoti skaistus un ļoti dārgus ādas apģērbus, kurus nenopirkām. Tāpat bija ar zeltlietām. Bet bija arī viens otrs, kas kaut ko nopirka. Pēc veikaliem apskatām skaisto Duden vai Karpuzkaldirana ūdenskritumu, kur Duden upe no 30 m augstās klints krīt jūrā. Ir ļoti skaisti un arī vējaini – nez no kurienes uzradies stiprs vējš, kas grib mūs izpurināt līdz pēdējai vīlītei. Pēc pusdienām iepazīstam Antālijas vecpilsētu - Kaleici, kur tiek dots brīvais laiks 2 stundas.
Šaurās un līkumotās ieliņas nedaudz atgādina Stambulu miniatūrā. Šeit gan mums pietrūkst laika, ātrā tempā apskatām veco ostu, apaļo Hidirlik torni (romiešu laikā kalpojis par bāku), Adriana vārtus (celti par godu Romas imperatora vizītei), Rievoto minaretu (Yivli minaret), nošķelto minaretu (Kesik minaret, kura augšdaļu nošķēlis zibens), pulksteņa torni, pa ceļam vēl iemetam aci dažos veikaliņos. Labprāt te būtu pakavējusies ilgāk, taču mūs gaida autobuss. Pēdējā vakarā Turcijā paredzēta Turku nakts – tas ir pasākums ar priekšnesumiem un dzērieniem bez ierobežojuma. Pagaršojam izslavēto rakiju, kas ir anīsa šņabis. Tas, sajaukts ar ūdeni, kļūst pienaini balts. Garša atgādina klepus zāles. Programmu atklāj dervišs, pēc kura priekšnesuma aplaudēt nevajag, jo deja ir veids, kādā derviši pielūdz dievu. Tad seko dažādas tautiskas dejas – gan turku, gruzīnu, čigānu, gan arī bulgāru u.c. Čigānu dejas un tērpi ir atšķirīgi no tiem, kādus esmu redzējusi iepriekš. Tālāk seko programmas nagla – vīrietis-vēderdejotājs!!! Tas ir kas neredzēts, bet vispār izskatās dīvaini. Šovu noslēdz sieviete-vēderdejotāja.
7.diena (06.05.). Pēdējais rīts Turcijā ataust saulains. Pēc brokastīm izbaudām silto sauli un jūru – nododamies laiskai atpūtai pie jūras. Plkst. 12 mums jādodas projām no jaukās viesnīcas un viesmīlīgās Turcijas uz lidostu. Pa ceļam vēl ieturam pēdējās pusdienas un tad jau sākas ceļš mājup.
Mājās atgriezos emociju pārpilna, ļoti apmierināta, pat mazliet kā eiforijā. Tagad varu teikt, ka noteikti bija vērts doties šajā ceļojumā, tas deva daudz jaunu iespaidu, informācijas par Turciju un bija ļoti piesātināts.
Ceļojuma laikā tika ēsts un nebēdu – brokastīs un vakariņās bija bagātīgs zviedru galds. Vakariņās bija arī siltie ēdieni. Pusdienas ēdām restorānos, kas bija ļoti dažādi – no pavisam vienkāršas ēstuves līdz greznai. Citur bija zviedru galds, bet citur varēja izvēlēties no 2-3 ēdieniem. Zupas vienmēr bija kā biezeņzupas. Otrie ēdieni – ļoti dažādi, garšīgi – vista, liellops, jērs, šašliki, kebabi, daudz dažādu sautējumu. Ļoti bagātīga sieru, olīvu un dārzeņu izvēle. Zaļie salāti nereti salikti veselām lapām – kārto pats savu izlasi un aplej ar mērci, kas garšo. Nereti paņēmu kaut ko nepazīstamu degustācijai, lai saprastu, kas tas ir un vai garšos. Vienīgā vilšanās – turku saldie ēdieni, kas ir kā kūciņas, kēksiņi, cepumi un dažādi citādi brīnumi, kas izmērcēti sīrupā. Visa ceļojuma laikā īsti garšīgs nelikās neviens. Toties garšīgas bija pankūkas ar dažādiem ievārījumiem. Arī augļi garšoja lieliski – sulīgi un saldi apelsīni, āboli, zemenes u.c. Pirms ekskursijas ar meitu norunājām, ka noteikti pagaršosim īstu turku kebabu. Diemžēl mums tas neizdevās, jo ceļojuma laikā tikām ļoti labi pabarotas un arī kebabs viņiem ir tāds kā mūsu „ļuļa-kebabs” –no maltas gaļas uz iesma šķīvī ar piedevām. Kebabu, kas ietīts lavašā, tā arī neredzējām, kaut iepriekš, kad biju Stambulā, tādu bija daudz. Atbraucot mājās, ar bailēm kāpu uz svariem, taču pārliecinājos, ka turku ēdieni nav trekni un nebaro, jo klāt nebija nācis neviens lieks kilograms.
Laiks bija silts – 20-25 grādi – ideāls ekskursiju braucienam! Pirmajā dienā, braucot autobusā, nedaudz uzlija un vēl dienā, kad bijām Antālijā, nedaudz uzpilināja. Pārējās dienas bija gan saulainas, gan mākoņainas. Rīti un vakari bija silti – gan 7 no rīta, gan pēc 22 vakarā nebija aukstāks par 18-19 grādiem. Turcijas saule ir pavisam citāda, kā mūsējā – tā silda tik stipri un atrodas tieši virs galvas. Šoks bija, atgriežoties Latvijā, kur bija uznācis pamatīgs aukstums.
Iemācījos jaunu vārdu turku valodā – „indirim”, kas nozīmē – atlaide. Ātri iepirkties Turcijā nav iespējams, jo par cenu ir jākaulējas. Sākumā jutos nedroši – kā zināt, cik zemu cenu prasīt. Vēlāk jau pieradu. Visas tirgošanās parasti sākās tā – parasti šī prece maksā tik un tik, bet jums es piedāvāšu atlaidi – tik un tik. Turki nav pārāk uzbāzīgi, ar varu veikalos iekšā nerauj un, ja redz, ka nav interese pirkt, tad liekas mierā.
Agrāk es skeptiski lūkojos uz tiem, kuri brauc uz Turciju tikai atpūsties un sauļoties, bet nu pēc šī brauciena man pašai ir sagribējies pabaudīt silto Turcijas sauli un jūru kādu citu gadu rudenī. Nekad nesaki nekad!
