Pireneji 2007.g. - Artouste, Cauterets, Gavernie, Breche de Roland, Bagneres de Bigorre

  • 11 min lasīšanai
2007. g. 18. septembris - 2. oktobris Bildes - http://www.flickr.com/photos/jurisrats/sets/72157602367834365/ Ceļojumam sākām gatavoties ļoti savlaicīgi. Sameklējām iespējami lētākas biļetes. Maršruts – Rīga, Londona (Stansteda), Po (Pau), tas pats atpakaļ. Neizdevās dabūt tādu variantu, lai nebūtu nakts jāpavada lidostā (turpceļā Stanstedas lidostā kopā ar daudziem citiem ceļotājiem uz lidostas grīdas par guļvietu izmantojot guļammaisu). Pēc lidmašīnas biļešu iegādes pasūtījām naktsmītnes. Pievilcīgs variants likās tā sauktās studijas, kuras var lēti dabūt, ja pasūta uz nedēļu (vai nedēļām – no sestdienas līdz sestdienai). Pēc studijas pasūtīšanas rezervējām vairākas viesnīcas dažādās vietās uz pāris dienām. Speciāls pasākums bija Hospitality kluba izmantošana. Internetā sameklējām francūzieti, kura bija ar mieru mūs pāris naktis par velti izmitināt savā dzīvoklītī. Visbeidzot rezervējām Hercā auto (no Ryanair mājas lapas – it kā ar atlaidi). Paralēli tam internetā meklējām un atradām dažādu maršrutu aprakstus. Lai gan netrūka piedāvājumu maršrutu aprakstus nopirkt, šo to izdevās dabūt arī par velti. Tā nu ceļojumu sagaidījām pilnīgi sagatavojušies. Iepirkām arī vienu komplektu kalnu gājēju (tracking) nūjas, ko sadalījām draudzīgi – katram vienu. Un tad pirmdienas vakarā viss Rīgas lidostā arī sākās. Pēc nedaudz nogurdinošas un saldējošas nakts Stanstedā otrdienas rītā ap deviņiem jau nolaižamies Po (Pau) lidostā Pireneju pievārtē. Otrdien, 18.09. Pau, Lescun Herca autonomā paņemam Renault Twingo un braucam skatīties pilsētu. Nedaudz līst un Pireneji (tos var redzēt visu laiku) ir tīti mākoņos. Ne bez grūtībām sameklējam vietu, kur nolikt mašīnu. Ejam apskatīt Pau pili (Pils ir celta 14.gs. kā cietoksnis. 16. gs. to renesanses stilā pārbūvēja Angulemas Margarita, vēlāk tur savu roku pielika arī Napoleons III.) un pastaigāt pa Pireneju bulvāri. Pēc tam braucam tuvāk Pirenejiem uz mūsu pirmās viesnīcas - Hotel des Vallees - pusi. Māja ir skaista – 2 stāvi, centrālais pagalms pārklāts ar stikla jumtu, tur milzīga palma un ofiss, pie viesnīcas baseins. Viesnīca ir lauku apvidū netālu no neliela ciemata Lurbe-Saint-Christau. Noliekam viesnīcā mantas un braucam skatīties Leskunu (Lescun), kuru reklamē kā skaistu ciematu kalnos. Pirms Leskuna nogriežamies uz šauru, līkumotu un stāvu kalnu ceļu, pa kuru uzbraucam augšā uz ciematu. Apstājamies stāvvietā aiz ciemata un tālāk ar kājām dodamies skatīties Leskunas cirku (Cirque de Lescun), kurš ir slavens ar savām baltajām klintīm. Noejam kādus 3-4 kilometrus pa lauku ceļu. Diemžēl skaistās baltās klintis aizklāj mākoņi un no skaistā skata redzam pavisam nedaudz. Toties atpakaļceļā mielojamies ar kazenēm. Pa stāvo ceļu lejā braucam pārsvarā ar otro pārnesumu (vietējie gan izmanto optimistiskākas braukšanas metodes). Trešdien, 19.09. Mastu taka 7:30 ēdam franču brokastis (maize, kruasāns, zaptes, medus, sviests, tēja, kafija, sula). Dodamies pārgājienā pa Chemin de la Mature (latviski tas nozīmē mastu taka, taku 18. gs. izcirta klintī, lai varētu no kalniem lejā ar mūļiem vilkt kuģu mastu kokus). Taka izskatās kā dziļa rieva, kas ar milzīgu nazi ir ievilkta pilnīgi vertikālā klintī. Ejam pa taku slīpi uz augšu uz Aras pāreju (Col de Aras 1280m), tad tālāk pāri Redo pārejai (955m) dodamies atpakaļ. Ceļā kopumā pavadām 5 stundas. Ceturtdien, 20.09. Lac d’Ayous, Pic de Ayous, Lac de Balaitous Izvācamies no viesnīcas un braucam uz Bois Artigue ezeru. Tur notiek kaut kādi tīrīšanas darbi – ezers ir tukšs un pa ezera gultni braukā nopietna izmēra traktors. Pēc tam garu gabalu ejam slīpi augšā pa mežaina kalna nogāzi uz Lac d’Ayous ezeru, Ayous pāreju un virsotni (Pic de Ayous). 13:45 esam augšā virsotnē. Skats brīnišķīgs – lejā redzami daudzi ezeri, visapkārt sarkanīgas klintis. Kad esam izpriecājušies par skaisto skatu, dodamies lejā cauri pļavai, kura ir kā piebērta milzīgiem klints bluķiem, nākamo ezeru – Lac de Balaitous. Tur paēdam un garām lielam aitu baram dodamies uz stāvvietu. Galā esam 17:50. Padzeram tēju un braucam uz mūsu otro naktsmītni – Le Cot. Pēdējos 5 km braucam pa šauru ceļu cauri kukurūzas laukiem. Domājam jau, ka esam apmaldījušies, kad labajā pusē ieraugam norādi. Nogriežamies gandrīz stāvus uz leju un iebraucam pa šauru spraugu starp divām akmens mājām grantētā pagalmā. Turpat aiz sētas ir govju ganāmpulks, tālāk meži un kalni. Mūs sagaida saimniece Patrīcija un divi miniatūri sunīši – Napoleons un Ta-ta-vinne. Otrā suņa vārds nozīmē kādu nomaļu vietu Alžīrijā (sūtīt kādu uz Ta-ta-vinne nozīmē sūtīt tālu prom, Alžīrija acīmredzot ir saimnieces vīra Patrika dzimtā puse). Saimniece izrāda savu garšvielu dārzu un māju. Pirmajā stāvā ir viena liela telpa ar milzīgu kamīnu. Mūsu istaba ir otrajā stāvā – tā izskatās vairāk pēc senlietu muzeja vai varbūt aristokrātu guļamistabas. Mūsu galvenās rūpes ir lai mūsu mantas nenoklīstu starp daudzajām sedziņām, salvetītēm, groziņiem un citiem niekiem. Saimniece izrāda mums arī savu bibliotēku, kur plaukti līdz pat griestiem ir pārpildīti ar vērtīgām un noteikti dārgām grāmatām. Iekārtojamies un izejam pasēdēt garšvielu dārzā. Izstaigājam dārzu, baudām visdažādākās smaržas un skaisto ainavu. Piektdien, 21.09. Artouste kalnu dzelzceļš Astoņos kamīna sildīti ēdam brokastis. Esam vieni pie solīda apaļā galda. Saimniece pati apkalpo – mājās gatavots jogurts un dažādas zaptes, mandeles, rieksti, plūmes, viss ļoti garšīgs. Napoleons un Ta-ta-vinne ļoti izteiksmīgi diedelē gardumus. Kad iedodam, saimniece smalkjūtīgi ieminas, ka labāk nevajag – sunīšiem jau tā esot liekā svara problēmas. Atvadāmies no viesmīlīgajiem saimniekiem un braucam uz Artouste. Automašīnu stāvvietā dažas vietas ir aizņemtas ar ēzelīšiem (nolikti stāvvietā?). Braucam augšā ar gaisa tramvaju. Ir silts un saulains. Vienpadsmitos iekāpjam vilcieniņā un tas gar kalnu dodas uz ezeru Lac d’Artouste. Braucam stundu un priecājamies par skaistajiem skatiem visapkārt (un dažreiz arī tieši uz leju :)). Dodamies pa akmens kāpnēm uz ezeru. Ezeru gan ieraugām tikai kad esam augšā, jo to skatam aizsedz augsts dambis. Tālāk gar ielejas pretējās puses kalna malu dodamies uz ezeriem ar nosaukumu Lacs de Carlou. Akmeņainā taka iet gar kalna malu te lejup, te augšup, līdz beidzot sāk iet strauji uz augšu un mēs ieraugam vienu un tad arī otru ezeru. Atpūšamies un kāpjam lejā uz vilcienu. Sestdien, 22.09. Migla uz kalnu pārejas, Spānijas tilts, Cauterets Braucam uz pāreju Col d’Aubisque. Pamazām sāk vilkties migla – jo augstāk braucam, jo migla biezāka. Apstājamies pārejā un dodamies uz virsotni Soum de Grum. Ejam pa taku, migla ir tik bieza, ka var redzēt tikai pāris metrus. Sabīstamies, kad no miglas pēkšņi iznirst zirgs. Aizkļūstam līdz virsotnei, bet neko daudz redzēt nav iespējams. Nokļūstam atpakaļ pie sava auto un braucam no pārejas lejā - ar otro ātrumu un visiem miglas lukturiem. Migla ir tik bieza, ka vienīgais, ko var redzēt ir baltā ceļa vidus strīpa. Cenšos turēties pie tās un tā palēnām nobraucam lejā. Braucam cauri Cauterets uz netālo Raillere ciematu. No turienes sākas skaista taka, kura gar kalnu upi iet uz augšu uz tūristu iecienīto Pont d’Espagne tiltu (Spānijas tiltu). Kāpjam pusotru stundu pa stāvu akmeņainu taku gar upi, kura nemitīgi veido lielākus vai mazākus ūdenskritumus. Pamazām paliek miklāks. Brīžiem liekas, ka līst, bet it kā tomēr nē. Tomēr drēbes pamazām paliek mitras. Pie Pont d’Espagne ir maksas autostāvvieta 1200 automašīnām – visai iespaidīga liecība vietas nozīmīgumam tūristu acīs. Apskatam un safotografējam tiltu, tad pa to pašu taku dodamies lejā. Pa ceļam uz takas satiekam kalnu kazu (franciski Isard). Braucam uz Cauterets – nelielu kalnu pilsētiņu 900mvjl. Iekārtojamies tūrisma mītnē pilsētiņas centrā. Pēc izskata un komforta viesnīca – vienīgi pašiem ir sava virtuve ar traukiem un citu nepieciešamo, pašiem ir jāiznes miskaste un aiz sevis jāsakopj. Nedēļa mītnē mums maksā Eur190. Ejam apskatīt pilsētiņu, nedaudz līst. Vakarā ēdam ravioli un dzeram sidru. Svētdiena 23. septembris. Col d’Ilheu, Argeles Gazost Ejam uz pāreju Col d’Ilheu. Migla. Atpakaļceļā ēdam kazenes. Nokāpuši stāvlaukumā apsēžamies pie atpūtas vietā ierīkota galda un ņemam ārā savus ēdamos. Par mūsu pusdienām ļoti interesējas vietējais zirgs. Atnāk un skatās, pēc tam bez ceremonijām ņem ciet plastmasas maisu ar maizītēm. Glābjamies bēgot (maizītes gan neatdodam). Pirmdiena 24. septembris. Gavernie, Breche de Roland Ceļamies septiņos – pa istabiņas logu redzam kalnus, mākoņu nav, spīd saule. Saprotam, ka šodien ir īstais laiks priekš Breche de Roland (Rolanda plaisa). Braucam uz Gavernie ciematu, tam pabraucam garām un dodamies uz pāreju Col de Tentes. 9:40 sākam iet uz Breche de Roland. Sākumā pa vecu, vairs neizmantotu ceļu (tas ir redzams pēc klints bluķiem ik pa gabalam uz ceļa). Pēc tam pa taku dodamies uz kalnu māju Refuge de Roland. Pa ceļam satiekam un fotografējam murkšķi, kuram nav lielu iebildumu. Kāpjot uz augšu gar strautu ir jāturas pie ķēdēm. No Refuge de Roland jau var redzēt milzīgo robu klinšu grēdā, kuru saskaņā ar leģendu ar savu zobenu izcirtis bruņinieks Rolands. Robs ir vairākus desmitus metru dziļš un plats. Ejam pa ledāju, tad pa stāvu akmeņainu taku augšā un 12:20 esam tur. Aiz muguras Francija, priekšā Spānija, pa kreisi un pa labi augstas klinšu sienas, virs galvas saule. Kolosāli! Braucam uz Gavernie, pa ceļam uz auto stāvvietu redzu ceļa malā vientuļu ēzelīti. Apstādinu mašīnu un eju to paglaudīt, bet kad nāku atpakaļ uz mašīnu, dzirdu aiz sevis skaļu bļāvienu. Ēzelis man seko ar acīmredzamu vēlēšanos pārmācīt mani par to, ka neesmu viņu pacienājis :). Negribu ar viņu to pārspriest, tāpēc taisu durvis ciet un braucam tālāk. Noliekam auto stāvvietā un dodamies cauri ciematam uz slaveno Cirque de Gavernie. Kalnu grēda tiešām veido kaut ko līdzīgu cirkam, ar ūdenskritumu, kurš sākas pašā grēdas augšā, pa klinšu sienu lejup krīt arī daudzas sīkas ūdens straumītes. Kamēr mēs tuvojamies klinšu sienai, savelkas tumši mākoņi un pārklāj cirku no augšas. Tā tam tagad ir ne tikai sienas, bet arī jumts. Ļoti iespaidīgs skats, ko steidzam iedabūt savā fotoaparātā. Otrdiena 25. septembris. Lutoras ieleja, Lac d’Estom, Lutoras ūdenskritums Miglains. Ejam pa taku no Cauterets uz Lac d’Estom. Taka iet zig-zag uz augšu. Mitrs un mākoņains. Ejam cauri govju un zirgu ganībām gar kalnu upīti Gave de Loutor. Pēc divpadsmitiem esam augšā pie ezera, to miglas dēļ gandrīz nevar redzēt. Augšā iekožam, pa to laiku migla nedaudz izklīst un redzam gan ezeru gan arī kalnus apkārt. Ejot lejā redzam, ka tie daži lopiņi, ko redzējām miglā kāpjot augšā, patiesībā ir daļa no liela ganāmpulka. Noejam līdz Loutor ūdenskritumam un Raillerre. Atkal velkas mākoņi. Nopērkam Ilzei zābakus. Pārdevēja ir bijusī sportiste – slēpotāja, iemāca, kā jāsien zābaki (uzvelk zābaku, divas reizes uzsit ar papēdi pa grīdu, tad savelk auklas tā un šitā). Pārdevēja saka, ka rīt 1500m augstumā būs sniegs. Arī vakarā ziņās saka to pašu – kalnos tātad sniegs ir noteiktā augstumā :). Trešdiena 26. septembris. Lac d’Ilheou Ārā līst. Kalnos tiešām ir sasnidzis sniegs. Deviņos izejam no Cauterets uz ezeru Lac d’Ilheou. Ejam pa kalna nogāzi uz augšu sākumā cauri mežam, tad govju ganībām. Pēc tam pa vecu ceļu augšā uz ezeru, tur esam pēc divpadsmitiem. Pūš auksts vējš – esam izmirkuši un salstam (sevišķi es – jo esmu šortos) tāpēc ejam lejā. Brīžam uzspīd saule, bet pārsvarā līst. Saprotam, ka ar mūsu apģērbu pēkšņi uznākušajā ziemā (vietējie saka, ka septembrī sniegs uzsnieg reti, bet no tā siltāk nepietiek) neiztiksim. Ejam iepirkt siltākas bikses, ko arī veiksmīgi izdarām. Vakarā sidrs, kā parasti. Ceturtdiena 27. septembris. Marcadou ieleja, Lac de Arratille Visu nakti līst, no rīta arī draņķīgs laiks, domājam braukt uz Lurdu. Kad paēdam brokastis un izejam ārā, vairs nelīst un kalnos ir gaišs. Izdomājam labāk doties uz Marcadou ieleju. Aizbraucam līdz Pont d’Espagne un noliekam Twingo milzīgajā gandrīz tukšajā autostāvvietā. Sākam iet, sākumā kopā ar lielu franču skolnieku baru. Augstu kalnos sniegā ieraugam kalnu kazas – kādas astoņas. Kalnu gali ir apsniguši. Ir vēss, bet nelīst. Uzkāpjam gandrīz līdz kalnu namiņam Refuge de Wallon, tad nogriežamies pa taku uz Lac de Arratille ezeru. Kopējais kāpums 800m. Augšā pūš auksts vējš un velkas tumši mākoņi, peļķes apvelkas ar ledu. Ejam lejā, pa ceļam snieg, bet šad tad spīd arī saule. Piektdiena 28. septembris. Cirque de Troumouse Saulains!! Braucam uz Cirque de Troumouse. Uzbraucam līdz 2103m augstumam. Laiks ir vienkārši lielisks – spīd saule, visapkārt balts sniegs. Uzkāpjam sākumā nelielā paugurā, kur ir piemineklis Trumūzas jaunavai. Pētām stāvo klinšu grēdu, kura plešas mums priekšā un domājam, vai tur ir kaut kur iespējams tikt augšā (augšā ir robeža ar Spāniju un varētu būt lielisks skats). Izvēlamies virzienu un sākam iet uz grēdas pusi, pēc tam slīpi pa taku cenšamies tikt augšā. Pēc vairāk nekā stundas saprotam, ka augšā netiksim. Kāpjam atkal lejā un braucam uz Gavernie. Ejam uz cirka ūdenskritumu. Šodien Gavernie cirks izskatās pavisam citādi, nekā pirmajā reizē. Saule spīd no Spānijas puses, kalnu grēdas augšējā mala ir spilgti balta un virs tās visu laiku tādi kā mākonīši. Tikai pēc kāda brīža saprotam, ka tas ir vēja pūsts sniegs. Ūdenskritums ik pa brīdim izdveš rībošas skaņas. Tur gāžas lejā sniega blāķi. Pieejam līdz pašam ūdenskritumam. Tas prasa pāris stundas. Velkamies lejā. Saule strauji iet uz leju. Pirms Gavernie atrodam uzkalnīti, kuru vēl apspīd sauli. Ātri ieēdam maizītes, kad esam beiguši, vakars ir pienācis arī te. Sestdiena 29. septembris. Col du Tourmalet, Pic du Midi de Bigorre, Bagneres de Bigorre Izvācamies no naktsmītnes un izbraucam uz pāreju Col du Tourmalet. Apskatam pieminekli Tour de France dalībniekiem un dodamies pastaigā uz kalna Pic du Midi virsotnē redzamo observatoriju. Brienam pa aizvien dziļāku sniegu. Mums pa priekšu iet bariņš skolnieku skolotāja pavadībā. Mums aiz muguras pensionāri, tā kā nākas vien iet mums arī. Pēdējais posms ir sevišķi grūts, jo taka ir pilnīgi aizputināta un mēs (sekojot skolniekiem) rāpjamies taisni augšā kalnā. Tomēr līdz galam tiekam. Pa ceļam vērojam, kā augstu virs galvām uz observatoriju dodas gaisa tramvajs (nākamajā dienā redzam to pašu tramvaju no lielāka attāluma – iespaidīgs skats, mazs punktiņš kustas augstu starp kalniem no vienas virsotnes uz otru). Augšā observatorijā pūš stiprs vējš un sāk vilkties mākoņi. Apskatāmies skaistos skatus visapkārt, iekāpjam arī daļā, kura domāta tiem, kuri uzbraukuši ar gaisa tramvaju. Tikko sākam kāpt lejā, virsotni ietin bieza migla. Pensionāri, kuri kāpj aiz mums, paliek bez skaistajiem skatiem. Pēc pusotras stundas esam nokāpuši lejā. Pa ceļam snieg, bet lejā sāk līt. Piezvanu Odrijai, esam sarunājuši pie viņas naktsmītni turpmākajām divām naktīm. Odrija ir nedaudz sapīkusi, ka es tik vēlu zvanu, bet beigās visu sarunājam. Iebraucam Monžī (viens no lielākajiem Pireneju slēpošanas kūrortiem). Pilsētiņa kā izmirusi, jo nav sezona. Braucam tālāk uz Bagneres de Bigorre. Tā ir lielākā kalnu pilsēta, kuru sava Pireneju ceļojuma laikā apmeklējam. Ielās sastrēgumi, grūti atrast, kur apstāties – viss, kā pie cilvēkiem. Sazvanām vēlreiz Odriju un viņa mūs sagaida pie savas mājas. Ievācamies ar visām mantām viņas nelielajā dzīvoklī. Odrija mums atvēl savu guļamistabu, pati mūsu viesošanās laikā pārvācas gulēt uz nelielu istabiņu, kuru es pēc pirmās paviršās apskates noturu par nelielu noliktava. Odrija mūs uzcienā ar kafiju, parunājam par Pireneju takām un vēl par šo un to. Svētdiena 30. septembris. Casque du Lheris Braucam uz Aste ciematu. Ejam pa ceļu, tad pa akmeņainu meža taku. Ir vēl vēss un mēs ejam pa kalna ēnas pusi. Pēc nepilnām divām stundām izejam no meža un tad pāri pļavai uz kalna nogāzi, pa kuru rāpjamies augšā uz Casque du Lheris. Augšā esam divpadsmitos. Ir saulains un silts. Skaists skats visapkārt, arī uz Pic du Midi, kur jau gandrīz viss sniegs nokusis. Pusvienos sākam kāpt lejā. Joprojām saulains, jau karsts. Nokāpjam lejā un braucam uz pāreju Col d’Aspin – tikai paskatīties. Atstājam mašīnu stāvvietā, kur starp mašīnām dzīvojas kazas – acīmredzami tūristu mīlules. Sevišķi izceļas viens āzis ar skaistiem ragiem. Kazas guļ blakus mašīnām, mierīgi pastaigājas starp tūristu bariņiem un ļauj sevi barot. Uzkāpjam nelielā kalnā Mount de les Salies (1641m, uzkāpjam kādus 250m). Braucam lejā un pēc gabaliņa ceļmalas kafejnīcā ieēdam kādu sviestmaizi. Tālāk braucam uz Campan, kur pie daudzām mājām ir lelles cilvēka augumā. Pirmdiena 1. oktobris. Chiroulett, Lac Bleu, Lac d’Ourrec, Lurda Ceļamies 7:30. Odrija atnes no tuvējā veikala (Boulangerie) siltus šokolatīnus un mēs kopā paēdam brokastis. Pēc tam atvadāmies un braucam uz Chiroulett ciematu (1062m). Tur kāpjam uz Lac Bleu (zilo ezeru). Pēc tam ejam pa labi uz pāreju un uz virsotni Les Aguillettes. Atpūtušies nedaudz virsotnē, kāpjam lejā uz pāreju, tad lejā uz otru pusi – uz Lac d’Ourrec. Lejupceļš ir nedaudz smagāks un garāks. Lejā esam pusčetros. Braucam uz Lurdu, jo gribam tomēr apskatīt izslavētās Lurdas svētvietas. Pilsēta ir pamatīgs uz ticīgo jūtām balstīts bizness. Viss te ir pakļauts svētceļotāju apkalpošanai un viņu atbrīvošanai no grēcīgās naudas. Pilsēta ir liela un mēs divas reizes apstājamies pirms laika, jo domājam, ka jau esam atbraukuši. Beidzot tiekam līdz vecās pilsētas centram un noliekam auto maksas stāvvietā. Ejam skatīties katedrāli un slaveno grotu. Katedrāle ir iespaidīga – tā sastāv no trim baznīcām, kuras atrodas dažādos līmeņos viena virs otras. Braucam ārā no Lurdas un pa maģistrālei paralēlu ceļu dodamies uz pēdējo naktsmītni Po nomalē netālu no lidostas. Otrdiena 2. oktobris. Mājup No rīta dodamies uz lidostu, atdodam auto un kāpjam lidmašīnā, lai caur Londonu dotos uz mājām.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais