Mans Minskas ceļvedis hokeja faniem un ne tikai viņiem.
|
Pēteris Vēciņš
|
Mans Minskas ceļvedis hokeja faniem un ne tikai viņiem.
Labdien! Jau skatoties olimpisko hokeja spēļu tiešraides no Sočiem man ienāca prātā doma par pavisam drīz sekojošo pasaules čempiomātu, kurš notiks mūsu kaimiņvalsts galvaspilsētā Minskā! Tāpēc nolēmu uzrakstīt pāris stāsta rindiņas par šo pilsētu. Ceru, ka mans stāstiņš varētu noderēt mūsu hokeja faniem, kuri dosies uz Minsku un ne tikai viņiem. Pēdējā laikā bieži esmu saskāries ar ļaudīm, kuri vēlētos aizbraukt uz mūsu kaimiņzemi Baltkrieviju ekskursijā un paradokss ir tāds, ka neskatoties uz to, ka Baltkrievija ir mūsu kaimiņvalsts, daudziem tā šķiet pavisam tāla zeme un zināmā mērā kautkas eksotisks! Eksotika protams saistīta ar mūsu pagātni Padomju Savienībā un lielai daļai latviešu šķiet, ka Baltkrievija ir kautkas līdzīgs tādam, kā PSRS rezervātam. Jāsaka godīgi, ka pavisam neliela kripatiņa no tā varbūt ir taisnība, bet lielā mērā tas tomēr ir stereotips. Mūsu Latvijas publika bieži izdara secinājumus no massu mēdijos gūtās informācijas, kura bieži ir visai vienpusēja. Protams, ka tā ir gan negatīvi vienpusīga, gan pārāk pozitīvi vienpusīga un tas viss ir atkarīgs no tā, kādos mēdijos jūs šo informāciju esat ieguvuši. Teikšu tā, man šķiet, ka patiesība ir kaut kur pa vidum!
Jāsaka godīgi, ka šī zeme man nebūt nav sveša jo 2000šo gadu sākumā saistībā ar biznesu tur nodzīvoju bezmaz vai trīs gadus, kuru laikā ieguvu visai plašu priekšstatu par šo valsti un tās ļaudīm. Tā, kā šo to zinu un ne no massu mēdijos rakstītā vien. Labi, tagad pie lietas! Minska. Kā jau tikko minēju Baltkrievijā esmu nodzīvojis gandrīz trīs gadus, bet dzīvoju pārsvarā Mogiļevā (apgabala centrs Baltkrievijas austrumos). Uz Minsku nācās doties vairākkārt, teju katru nedēļu dažādu birokrātisku formalitāšu risināšanai un šo braucienu laikā bieži bija daudz brīvā laika starp nozīmetām tikšanām dažādās valsts iestādēs, un tad es arī pamanījos izstaigāt lielāko daļu pilsētas. Tas viss gan bija 10 gadus atpakaļ!
Šodien es izstāstīšu, kā es apceļoju Minsku pagājušajā vasarā, kad beidzot šeit ierados, kā tūrists. Protams, pilsēta man nebija sveša, bet šoreiz pirms brauciena rūpīgi saplānoju, ko es apskatīšu un kā to visu optimāli ietilpināt vienā garā dienā starp no rīta ienākošā vilciena no Mogiļevas, līdz vēlu vakarā atejošajam vilcienam uz Rīgu. Protams tiem, kuri dosies skatīties hokeju būs vairāk laika un tad šo ceļojuma programmu ir iespejams sadalīt divās vai pat trijās daļās un visu apskatīties būs iespējams mierīgāk un rūpīgāk, protams, ja būs tāda vēlēšanās. Par to, kur atrodas hokeja halles un kā līdz tām nokļūt pastāstīšu stāsta beigās, bet tagad dodamies ekskursijā pa Minsku.
Un tātad! Ir pulkstens 10.00 no rīta ar vilcienu no Mogiļevas esmu ieradies Minskā. Pirmais, ko protams lielākā daļa ļaužu kuri ierodas pilsētā ierauga ir dzelzceļa stacija. Jā, jā! Lielākā daļa tūristu šeit arī ierodas tieši ar vilcieniem, jo gaisa satiksme uz Minsku nav visai labi attīstīta un tās lidosta patiesībā atrodas aptuveni 50 kilometrus no pilsetas centra. Jāpiebilst, ka dzelzceļa infrastruktūra šeit ir visai augstā līmenī. Dzelzceļa stacijas un peroni atšķirībā no mūsu Latvijas, šeit tiek remontēti un uztureti pienācīgā kvalitātē. Arī ritošais sastāvs šeit tiek atjaunots un pie kam sastopu vilcienu, kurš pavisam nesen ražots Rīgā un nemaz tik slikti neizskatās uz turpat esošā Štadler ražotā vilciena fona! Jā! Šķiet ka Latvija būs pēdējā valsts, kurā tiks ekspluatēti elektro vilcieni ar apaļajiem deguniem no pagājušā g.s. septiņdesmitajiem gadiem!
Minskas centrālā dzelzceļa stacijas ēka ir iespaidīga celtne. Tās arhitektūra ir visai interesanta, ko gan nevarētu teikt par tās iekšējo telpu plānojumu un racionālu izmantošanu. Stacijas telpās atrodas vairāki veikaliņi, jeb precīzāk kaut kas līdzīgs bufetēm, kuras atgādina kaut, ko no Rīgas centrāl tirgus pagājušā g.s. deviņdesmitajos. Ar ēdināšanas pakalpojumiem šeit arī ir visai pašvaki, jo tas, kas šeit tiek piedāvāts ir tie paši senāk arī Rīgā populārie beļaši un dažādi citi līdzīgi konditorejas izstrādājumi, kuri patiešām adgādina padomju laikus.
Tātad, ja vēlaties kārtīgi paēsts tad šeit to nevarēsiet izdarīt, tāpēc labāk dodaties uz pilsētu un sameklējiet kādu kafejnīcu, bet ja vēlaties tikai uzkost tad droši paķeriet kādu beļašu un jums atsauksies atniņā PSRS laiki. Tā, kā pa ceļām no Mogiļevas uz Minsku brokastis jau esmu ieturējis vilcienā, šeit ilgi nekavējos un aprobežojos tieši ar viena beļaša notiesāšanu.
Domāju, ka lielākā daļa tūristu, kuri vēlas apskatīt Minsku, to sāk darīt tieši šeit no centrālās dzelzceļa stacijas. Starp citu taj blakus atrodas arī Minskas centrālā autoosta un laukumā pie stacijas, kuru ielenc pati stacijas un autoostas ēkas, un vairāki pompozi Staļina laiku arhitektūras stilā būveti nami, piestāj lielākā daļa no pilsētas autobusiem un trolejbusiem. Protams, Minskā ir arī metro! Tuvākā metro stacija atrodas tepat pie stacijas un līdz tai jāveic pāris simtu metru pa pazemes tuneli. Es gan patreiz netaisos izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus, jo patiesībā pilsētas centrs atrodas tepat pie stacijas. Kas īsti ir Minskas centrs? Varētu sacīt tā, ka centrs aptver visai lielu teritoriju sākot šeit no stacijas līdz Svisločas upītei un tieši tajā atrodas lielākā daļa apskates vērto objektu.
Republikas Nacionālais vēstures muzejs.
Pirmais ko nolēmu apskatīt ir Republikas nacionālais vēstures muzejs, kurš atrodas pavisam netālu no stacijas. Kā, nekā, lai gūtu papildus priekštatu par Baltkrievijas vēsturi šī muzeja apmeklējums būs visai labi noderīgs. Tātad dodos uz šo muzeju.
Kartē: 1.centrālā dzelzceļa stacija, 2.piemineklis „Meitene ar lietussardziņu”
Pa ceļam līdz muzejam šķērsoju nelielu skvēriņu, kurā uzstādīts ļoti interesants piemineklis. Tajā attēlota meitene ar saplēstu lietussargu. Uz pirmo acu uzmetienu šķiet pavisam pievilcīga figūriņā, bet patiesībā tā veltīta visai traģiskam notikumam! Izrādās, kad pazīstamais baltkrievu tēlnieks Vladimirs Žbanovs uzsāka veidot šo figūru, viņš paredzēja to veidot, kā metenīti kura it kā gaida pieturā trolejbusu, bet tad 1999.gada 30. maijā notika liela traģēdija. Šajā dienā, kā katru gadu lielākā daļa Minskas skolu apsolventi atzīmēja savu pēdējā zvana dienu, kam par godu parkā netālu no Svisločas upes tika sarīkots vietējo popgrupu koncerts uz kuru ieradās vairāki tūkstoši jauniešu. Tad pēkšņi uznāca lietus un spēcīga krusa! Milzīgais pūlis centās meklēt patvērumu zem parkā esošajiem kokiem, bet tā kā koku šajā vietā ir ļoti maz lielākā ļaužu masa devās uz tuvējo gājēju tuneli pie Nemigas metro stacijas, kurā izveidojās milzīgs ļaužu „korķis”. Ļaužu grūstīšanās un ārējā spiediena rezultātā tunelī līdz nāvei tika saspiesti vairāk, kā 50 cilvēku un vairāk, kā 250 guva nopietnus savainojumus. Pēc šī notikuma mākslinieks bija tik satriekts, ka no iesāktā darba izveidoja šo skulptūru, kurā attēlota meitenīte ar basām kājām un krusas saplēstu lietussardziņu, kura it kā izkļuvusi no šī nāves tuneļa.
Daudzi garām gājēji pat nenojauš šī pieminekļa jēgu, jo uz tā nav neviena uzraksta kas norādītu kam šis piemineklis veltīts un tadēļ tie fotogrāfējas pie pieminekļā ar visai priecīgu sejas izteiksmi. Vēl ir mulsinoši tas, ka šis piemineklītis ir uzstadīts vietā, kurai tā īsti nav nekāda sakara ar šo traģisko notikumu. Toties tie Minskas iedzīvotāji, kuri zina šīs figūriņas stāstu uzskata to par vienu no skumīgākajiem pieminekļiem pilsētā.
No skvēriņa šķērsoju Sverdlova ielu un nonāku Kārļā Marksa ielā. Šeit piebildīšu, ka daudzas ielas, laukumi un prospekti Minskā un vairākās citās Baltkrievijas pilsētās vēl jo projām nosaukti šādu komunistiskā laikmeta varoņu vārdos, kas dažam var šķist eksotiski vai dīvaini. Šeit uz Kārļa Marksa ielas pavisam netālu, pāris kvartālu attālumā nonāku līdz Republikas Nacionālajam vēstures muzejam. Informācijas bukletos tiek rakstīts, ka šis ir viens no apmeklētākajiem muzejiem Minskā. Muzejs faktiski ir izvietojies trīs ēkās, bet publikai tā īsti pieejama ir tikai viena no tām. Ekspozīcijas šeit izvietotas trīs stāvos un tās veltītas visai plašam vēstures laika posmam sakot no akmens laikmeta līdz pat mūsdienām.
Jāsaka gan, ka biju gaidījis ko lielāku un plašāku, kaut gan kopumā pilnīgi pietiek, lai daudz maz tiktu skaidrībā ar Baltkrievijas vēsturi. Arī muzeja personāls šeit ir ļoti pretīmnākošs un jo sevišķi, kad uzzin, ka esmu ieradies no Latvijas. Dažas no muzeja darbiniecēm pat piedāvā man novadīt individuālu ekskursiju pa muzeja telpām.
Pāris zāles šādā pavadībā arī apskatos un iegūstu ļoti plašu informāciju, kura pilnībā izdzēš manu pirmā mirkļa vilšanos. Par Baltkrievijas vēsturi gan šeit plaši nestāstīšu, jo tie kuri vēlās ar to var iepazīties paši, klātienē. Pēc mirkļa nedaudz pieskāršos tikai pašas pilsētas vēsturei, bet tas tad, kad nonāksim tās vēsturiskajā centrā. Ak jā! Šeit muzeja telpās ir izveidota arī mūsdienu mākslas ekspozīcija, kura noteikti varētu būt interesanta īstiem mākslas cienītājiem.
Neatkarības laukumu (Плошча Незалежнасці).
Tagad no muzeja dodos uz pilsētas galveno laukumu-Neatkarības laukumu (Плошча Незалежнасці). Tas arī atrodas pavisam netālu no centrālās dzelzceļa stacijas un tieši no šī laukuma sākas Minskas garākais un plašākais prospekts, kurš arī nosaukts par Neatkarības prospektu.
3. Republikas Nacionālais vēstures muzejs,4. Neatkarības laukums,5. Valsts Valdības nams, 6. Sarkanā baznīca,7. piemineklis ir visu laiku arhitektiem, 8. Gorkija vārdā nosauktais Dramatiskais teātris, 9. Piščalova pils.10.Neatkarības prospekts, 11.Baltkrievijas milicijas muzejs.
Tā nu pa Kārļa Marksa ielu atgriežos līdz Sverdlova ielai, pagriežos uz tās pa labi un esmu Minskas galvenajā laukumā. Tātad Neatkarības laukumā. Pirmais kas iekrīta acīs ir baznīca, kura īpaši izceļas uz laukumu ielencošo pompozo padomju neoklasicizma stilā būvēto ēku fona. Laikam tas tāpēc, ka šī baznīca ir vienīgā senā ēka šajā laukumā.
Par baznīcu pāris vārdos pastāstīšu pēc mirkļa, bet tagad šķērsoju ielu un dodos uz laukuma pašu centru. Kā jau teicu laukumu ielenc vairākas iespaidīga izmēra padomju laika ēkas.
Šeit atrodas Minskas izpildu komitejas (pilsētas domes) ēka, Baltkrievijas valsts universitātes un Valsts pedagoģijas universitātes galvenās ēkas. Tāpat šeit pie laukuma atrodas Baltkrievijas centrālā pasta un Minskas metropolitena pārvaldes ēkas. Pati iespaidīgākā ēka pēc izmēriem šeit tomēr ir Baltkrievijas Valsts Valdības nams, kura virzienā es arī dodos.
Zem paša laukuma ir izbūvēts visai paliels trīsstāvīgs pazemes tirdzniecības centrs „Столица” (Galvaspilsēta) un virs zemes no tā redzmi interesanti noformēti stikloti kupoli, bet pašu laukuma centru rotā pats lielākais no šiem kupoliem, kurš pie reizes noformēts kā strūklaka.
Šķērsojot šo laukum nonāku pie jau pieminētā Valsts Valdības nama. Tā ir visai iespaidīga izmēra ēka un sākotnēji šķiet, ka tā tapusi pavisam nesenā pagātnē, padomju varas pēdējos gados. Izrādās, ka nekā! Šī ēka šeit uzbūvēta jau pagājušā g.s. 30.tajos gados! Tieši tajā laikā šeit arī tika izveidots šis laukums, kurš sākotnēji tika nosaukts Ļeņina vārdā. Lai izveidotu šo laukumu tika nojauktas vairākas vēsturiskās ēkas, bet brīnumainā kārtā tika saglabāta tikko pieminētā baznīca. Otrā pasaules kara laikā ēkas ap laukumu tika pamatīgi izpostītas. Vismazāk cieta tieši šī baznīca un Valdības ēka. Kara gados Valdības ēkā izvietojās Hitleriešu vietējā pašpārvalde un armijas komandpunkts.
Pēc kara laukums tika atjaunots un ap to tika uzbūvētas jaunas ēkas, kuras tikko pieminēju un tās šeit apskatāmas arī šodien.
Pie pašas Valsts Valdības ēkas parādes ieejas atrodas Vladimira Iļjiča Ļeņina piemineklis. Tādu šeit Baltkrievijā nav retums! Šeit pēc Padomju Savienības sabrukšanas tie netika demontēti, jo jaunā vara atšķirībā no citām PSRS republikām šeit nebija tik negatīvi noskaņota pret padomju laikmeta mantojumu.
Pāris foto pie valdības nama un uz „ļeņinekļa” fona, un dodos jau blakus esošās baznīcas virzienā. Jā interesanti, ka šie divi ideoloģiski pretstatītie objekti atrodas viens otram burtiski blakus.
Sarkanā baznīca (чырвоны касцёл).
Faktiski šī sarkanā ķieģeļu baznīca un tās teritorija ar kokiem atgādina tādu, kā oāzi, jeb saliņu šajā plašaja laukumā, kurā mājo īsts padomju laikmeta gars ar betona un akmens ēku kompozīcijām.
Šī katoļu baznīca patiesībā nav nemaz tik sena. Tā uzbūvēta 1910. gadā un tā tika uzbūvēta par kāda bagāta Minskas pilskunga EdvardaVoinoloviča un viņa sievas Olimpijas ziedotiem līdzekļiem. Baznīcas celtniecība noritēja piecus gadus un to vadīja slaveni poļu arhitekti Tomašs Paidzerskis un Vladislavs Markoni. Savukārt baznīcas skulptūras veidojis vācu izcelsmes skulptors Zigismunds Otto. Sākotnēji baznīcas tornī esot atradušies trīs zvani, kuri nosaukti Edvarda (baznīcas sponsora), Simona (Edvarda bojā gājušā dēla) un Svētā sargenģeļa Mihaila vārdos. Kā baznīca šī ēka kalpoja pavisam īsu brīdi līdz komunistu nākšanai pie varas. 1932. gadā baznīcas ēkā tika izmitināts poļu teātris, bet līdz ar poļu padzīšanu no baltkrievijas teritorijas baznīcā atradās kinostudija. Īsu brīdi, kad Minska nonāca fašistiskās Vācijas kontrolē baznīcas darbība tika atjaunota, bet pēc kara tajā atkal atradās kinostudija. 1972. gadā baznīca tika nosaukta par Kino namu (дом кіно) un tikai 1990. gadā līdz ar komunistu varas norietu ēka tika atgriezta Katoļu draudzei.
Ieejot baznīcas teritorijā pamanu interesantu zvanu. Izrādās, ka tas ir „Nagasaki zvans”, kurš uz šejieni atvests no Japānas pilsētas Nagasaki un uzstādīts pie šīs baznīcas, kā atgādinājums par kodolkatastrofu sekām un to upuru piemiņai.
Pašā baznīcas pagalmā atrodas skulptūra, kurā attēlots sargenģelis Mihails, kurš nogalina pūķi, tādējādi simbolizējot debesu valstības spēka uzvaru pār tumšajiem spēkiem. Pati baznīcas ēka būvēta neoromāņu stilā no sarkanajiem ķieģeļiem, kas to jo īpaši izceļ uz tuvumā esošo ēku fona. Baznīcas tornis slejas vairāk kā 50 metru augstumā un kādu laiku šī bija viena no dižākajām celtnēm Minskā. Arī šodien Sarkanā baznīca ir viena no popularākajām un zināmākajām baznīcām Minskā un Baltkrievijā kopumā. Patreiz tā kalpo, kā katoļu baznīca, bet tai nav katedrāles statuss. Tāds jau ir vienai citai baznīcai Minskā, kurā vēl paspēsim pabūt. Toties šo Sarkano baznīcu noteikti var ierindot Minskas tūrisma topu augšgalī, ja ne pat pirmajā vietā!
Tepat pie Neatkarības laukuma uz Volodarska ielas.
Pēc nelielas pastaigas pa Neatkarības laukumu un Sarkanās baznīcas apskates nolemju izmest loku pa nedaudz nomaļākiem kvartāliem netālu no galvenā laukuma un maģistrālajām ielām, kur atrodas vēl daži nozīmīgi Minskas arhitektūras un vēstures objekti.
Pirms pametu laukumu tā stūri uzeju vēlvienu interessantu pieminekli. Tajā attēlots vīrs ar papīra ruļļiem azotē, kurš pēta ko līdzīgu senas koka pils maketam. Izrādās šis piemineklis ir veltīts pilsētas visu laiku arhitektiem, jeb radītājiem. Tas šeit tika uzstādīts 2007. gadā Baltkrievijas neatkarības svētku laikā un tika veltīts pilsētas 940. gadadienai.
Pametot laukumu nonāku nelielā skvērā ar strūklakāku un skulptūrām nelielā baseinā. Patiesībā man šeit jāpiebilst, ka pēdējo gadu laikā Minskā tapuši vairāki šādi interesanti skvēriņi, parki un bulvari, kurus rotā visdažādākās skulptūras, pieminekļi un strūklakas. Tas protams padara šo agrāk salīdzinoši vienmuļo pilsētu krāšņāku un mājīgāku. Patīkami, ka daudzviet šo parku labiekārtošanas darbos tiek izmantoti dabīgi un monjumentāli izejmateriāli, tādi kā granīts un metāls, kuri izskatās daudz pievilcīgāk un ir daudz dzīvotspējīgāki, kā betons.
No skvēra starp kvartāla ēkām nonāku uz Volodarska (вуліца Валадарскага)ielas, kur starp blakus esošajām ēkām noslēpies Maksima Gorkija vārdā nosauktais Dramatiskais teātris (драматычны тэатр им. М. Горького). Tikai teatra ēkas fasāde ir pavērsta pret ielu un to rotā interesantas romiešu stila kolonnas. Šī ēka arī nav ļoti sena. Tā tapusi pagājušā g.s. sākumā un sakotnēji tajā atradās ēbreju sinagoga. Pēc revolūcijas, kad sinagogas tika likvidetas ēkā tika izvietots tā saucamais „Strādnieku klubs”. Nedaudz vēlāk šeit tika izveidots kinoteātris, bet pēc otrā pasaules kara ēka tika nodota Minskas dramatiskajam teātrim un tajā tika izveidota teātra skatuve un skatītāju tribīnes, kurās iespējams sasēdināt vairāk, kā 500 skatītājus.
Burtiski pāris simtu metru attālumā uz ziemeļiem no teātra uz Volodarska ielas atrodas bēdīgi slavenā Minskas pils -Piščalovska (Пішчалаўскі замак)pils, jeb precīzak sakot cietums. Nonākot pie šī slavenā arhitektūras pieminekļa nākas secināt, ka to tā īsti apskatīt nav iespejams un no ielas pāri augstajam mūra žogam ar dzeloņdrātīm ir manāmas tikai pāris pils torņu spices. Šī ēku kompleksa vēsture patiešām ir visai drūma. Sākotnēji šeit 1825. gadā pēc Minskas rātes padomnieka Rūdolfa Piščalo pasūtījuma tika uzbūvēta pils. Tā tika veidota agrā laikmeta klasicisma stilā un tajā laikā tika uzskatīta par visgreznāko un varenāko ēku pilsētā. Piščalovs sākotnēji uz šejieni pārcēla pilsētas valdi, bet tā ilgi šeit neatradās, jo ēkas uzturēšana izmaksaja tik dargi, ka rāte to nevarēja atļauties. Gadu pēc ēkas uzbūvēšanas daļa no tās sabruka, kas pielika treknu punktu tās esošajam statusam. Rāte ēku atstāja un kādu laiku tā netika pienācīgi apsaimniekota.
19.g.s. vidū pēc Minskas gubernatora sūdzībām Krievijas imperatoram par to, ka guberņa izbauda cietumu deficītu tika nolemts Piščalova pili pārbūvēt par cietumu. Tā nu šī ēka jau vairāk kā 150 gadus kalpo kā cietums. Protams, ka ēku komplekss laika gaitā tika papildinats ar papildus kazarmām un augstiem žogiem, un pārtop par vissai drūmu kompleksu par kuru tautā klīda un klīst vēl jo šodien visdažādākie nostāsti un leģendas. Izrādās, ka no šī cietuma ir noticis tikai viens veiksmīgs bēgšanas mēģinājums un to veica tāda PSRS vēsturē bēdīgi slavena persona kā Felikss Dzeržinskis, kura vadībā vēlāk tika izveidota varenāko un nežēlīgāko cietumu un koncentrācijas nometņu ķēde visā Padomju Savienībā un pasaulē. Arī šodien šeit atrodas cieums un tas ir vienīgais cietums Baltkrievijas teritorijā un visā Eiropā, kurā vēl jo projām tiek izpildīti nāvessodi!
Tāda lūk drūma vieta! Acīmredzot mūsdienu Baltkrievijas valdībai arī šodien svarīgāk ir lai šeit pašā Minskas centrā blakus valdības ēkai, ministrijām un burtiski pārissimtu metru attālumā no galvenā laukuma un maģistrālajām ielām, atrodas cietums un nevis lai Piščalova pils pārtaptu par vienu no interesantākajiem Minskas tūrisma objektiem. Šķiet, ka šis cietuma rezervāts šeit tiek turēts, kā par biedējumu, ir ierēdņiem, ir pilsoņiem, lai tie pārāk vaļīgi nesāk uzvesties! Starpcitu, ieslodzītie un tā saucamie „sutočņiki” šeit nesēž kājas krustām salikuši un gluži par velti valsts maizi neēd! Baltkrievijā cietumos ieslodzītie ir spiesti strādāt lai savu maizi daļēji atpelnītu un tas man šķiet visai pieņemami, un domāju ka, ko līdzīgu vajadzētu ieviest arī Latvijas cietumos.
Iepriekš ne vienu reizi vien biju manījis, kā baltkrievu miliču uzraudzībā šie „sutočņiki” rok grāvjus un veic visdažādākos darbus dažādās pilsētu nomaļākās vietās. Jā, šad tad šāda darbaspēka paveikto darbu kvalitāte nav tā labākā, un tomēr! Pie pašas Piščalovas pils arī var manīt šāda darbaspēka darbības rezultātu, kurš izpaudies ietvju apmalīšu krāsošanā. Starpcitu pie šādas darbu izpildes kvalitātes Baltkrievijā ne vienmēr ir vainojams tikai šāds darbaspēks. Līdzīgas ainas uziesiet visai bieži, it sevišķi provinces pilsetiņās un ciemos, kur šādus jaukumus rada uz brīvām kajām esošie bezatbildīgie darbinieki.
Baltkrievijas milicijas muzejs (Музей Беларускаi міліцыi).
Piščalova pils cik nu tas iespējams ir apskatīta un varu doties tālāk. Nākamais objekts, kuru vēlos apmeklēt atrodas uz blakus ielas kuru sauc par Gradskij val (Гарадскі вал), kas latviski tulkojās, kā Pilsētas valnis. Šeit pāris gadsimtus atpakaļ patiešām arī esot atradušies pilsētas valņi un nocietinājumi, kuri līdz mūsdienām protams nav saglabājušies. Toties uz šīs ielas atrodas visai orģināls un interesants muzejs un tas ir Baltkrievijas milicijas muzejs. Tas atrodas pavisam necilā ēkā vienā no ielas pagalmiem un ja nezināsiet par tāda eksistenci noteikti paiesiet tam garām to neievērojot.
Nonākot pie šīs ēkas škiet, ka tajā valda kapa klusums. Paveru durvis un dodos iekšā. Koridorī satieku vientuļu muzeja komendantu, kurš man uzmet tādu nevisai uzticīgu skaienu! Jautāju vai varu apskatīties muzeju? Milicijas formā tērptais komendants vispirms uzdod pret jautājumu, no kurienes es esmu? Atbildu, ka no Latvijas. Komendants saka, ka tad man ir jāpierakstās žurnālā. Kad to esmu izdarījis komendants saka ka man ir nedaudz jāuzgaida un pats kaut kur pazūd. Pēc minūtēm piecām šis atgriežas un ir atvedis sev līdzi jauku meiteni, kura arī ir tērpusies milicijas formā. Izradās, ka šī meitene būs mana personiskā gide muzejā!
Nu tad tagad sekoju savai personikajai gidei un veicu diezgan pamatīgu ekskursiju pa muzeju. Vispirms tieku iepazīstināts ar Baltkrievijas teritorijā bijušo iekšlietu struktūru vēsturi un veidošanos sākot gandrīz no pirmatnējiem laikiem, līdz pat mūsdienām.
Īpaša uzmanībe tiek pievērsta tieši milicijas veidošanai pec revolūcijas un otrā pasaules kara laikā, kad tika radīta Baltkrievijas republikas milicija.
Tālak seko tematiski stendi pa dažādām milicijas drbības sfērām. Sākot no krimināl izmeklēšanas, līdz auto inspekcijai.
Atsevišķos stendos iespējams apskatīt dažādas milicijas darbinieku konfiscētas lietas. Šeit varu apskatīt gan pistoles un bises, gan dažādus aukstos ieročus un pat arbaletus.
Man šķita ļoti intersenti vēl divi stendi. Vienā no tiem tiek stāstīts par naudas viltošanu un atmazgāšanu, un dažādām metodēm cīņai ar to.
Otrs no šiem stendiem veltīts dažādu preču nelikumīgai ražošanai, izplatīšanai un kontrobandai. Šeit pat var apskatīties dažādas ierīces kreisā alkohola ražošanai un akcīzes marku viltošanai. Pie tā visa vēl seko ļoti interesants stāstījums par dažādiem zīmīgiem un pat kurioziem gaījumiem no milicijas darba ikdienas.
Godīgi sakot ļoti interesanti, bet jūtu ka laiks ir ievilcies, tādēļ palūdzu manu jauko gidi mūsu programmu nedaudz saīsināt. Beigas mēs jau nohaltūrējam pavisam un stendus par mūsdienu Baltkrievijas miliciju izlaižam vispār. Noslēgumā izsaku lielu paldies par ekskursiju un vēlos iedot manai jaukajai gidei kādu tējas naudu, bet meitene laipni atsakās no tās un smejoties saka, ka tas viņai, kā milicijas darbiniecei būšot, kā nelikumīgs ienākums! Tad nu galugalā aprobežojamies ar labas atsauksmes ierakstu „Sūdzību un pateicību žurnālā”. Te nedudz atkāpjoties no tēmas vēl piebildīšu, ka Baltkrievijas veikalos, vairākās iestādēs un arī muzejos, arī mūsdienās pastāv tā saucamās „Sūdzību grāmatas” līdzīgi, kā tas bija PSRS laikos. Tātad, ja nu kaut kas nepatīk, tad savas dusmas var izgāst rakstveidā un iespējams, ka kāds tavus pārmetumus uzklausīs. Protams! Var rakstīt arī labas atsauksmes.
Neatkarības prospekts (Праспект Незалежнасці) .
Pēc milicijas muzeja apsekošanas atgriežos uz Neatkarības prospekta. Faktiski šis prospekts, jeb iela ir pati garākā un var droši teikt -galvenā iela Minskā. Tā stiepjas vairāk, kā 15 kilometru garumā sakot šeit no Neatkarības laukuma līdz pat Minskas loka maģistrālei un vēl nedaudz aiz tās, kur tālāk seko vecais Maskavas ceļš Borisovas-Oršas virzienā.
Mūsdienās tas ir visai palašs prospekts ar sešām un vietām vairākām braukšanas joslām, un tas izskatās visai iespaidīgi. Šeit centrālajā pilsētas daļā šo propektu ieskauj varenas un dižas Staļina laikā tapušas ēkas līdzīgi, kā tas ir ap Neatkarības laukumu.Ēkas tiešām iespaidīgas! Jāsaka godīgi, ka tās ir arī visai interesantas. Man pat šķiet, ka to arhitektūras idejas Staļina laika arhitekti ir patapinājuši kaut ko no Senās Romas laikiem!
Faktiski šaja vietā pilsētas galvenā iela atradusies jau no 16.g.s. un tā bija Vīnes –Maskavas pasta ceļa posms. 18.g.s. Minskas gubernātora Zaharija Korņejeva vadībā iela tika rekonstrueta un paplašināta un velāk tiek nosaukta gubernatora vardā par Zaherevska (Захарьевская улица ) ielu. Napoleona okupācijas laika iela tiek pardēvēta par „Jauno pilsētu” (новы горад), bet pēc franču padzīšanas tā atgūst iepriekšējo nosaukumu.
Pēc revolūcija šī iela tiek pārdēvēta par Padomju (Савецкая вуліца) ielu. Uz īsu brīdi fašistiskās Vācijas okupacijas laika iela tiek nosaukta par Gaupštrase. Tajā laikā-Otrā pasaules karā Minskas pilsēta tiek pamatīgi izpostīta un uz šīs ielas tiek sagrautas gandrīz visas ēkas. Sekojoši pēc kara tiek veikti vērienīgi Minskas atjaunošanas darbi kuru gaita netiek atjaunota gandrīz neviena no bijušajām ēkām pilsētas centrālajā daļa, tajā skaitā uz šīs ielas.
Faktiski šeit uz sagrauto ēku rēķina tiek izveidots varen plašs prospekts gar kuru arī tiek uzbūvētas jaunas, šodien redzamās dižās ēkas. Šajā laikā, jau ne iela, bet prospekts tiek nodēvēts dižā „tautu tēva”-Staļina vardā. Jau vēlāk, tā saucamā „Hruščova atkušņa” laikā prospekts tiek nosaukts Ļeņina vārdā. Pēc PSRS sabukšanas jaunā Minskas dome prospektu nosauc diža un slavena Baltkrievijas filozofa un grāmatu iespiedēja Franciska Skorinas vārdā, bet jau 2005. gadā ar Aleksandra Lukašenko rīkojumu tas tiek nosaukts par Neatkarības prospektu (Праспект Незалежнасці) .
Eju kādu gabaliņu pa Neatkarības prospektu līdz nākamajai šķērsielai, kura saucās Komsomoļskaja, kuras vidū uzstādīts piemineklis jau iepriekš pieminētajam Fēliksam Dzeržinskim, kurš raugās pāri Neatkarības prospektam esošās VDK ēkas logos. Šķiet ka viņš uzrauga, kā strādā mūsdienu Baltkrievijas izslavētie VDK (КГБ) darbinieki, kuru darbību bieži piemin baltkrievu opozicionāri un dažadi massu mēdiji. Spriežot pēc stāstītā šīs organizācijas (VDK) darbības metodes esot līdzīgas tām, kādas tika veiktas paša dižā Fēliksa vadībā un ierindas pilsoņi šo ēku labprātāk apejot pa ielas pretējo pusi.
Aiz Komsomoļskaja ielas nākamā iela jau ir Ļeņina iela. Tātad Ļeņinu tā pavisam šeit nav apbižojuši! Jā! Centrālā iela tagad saucas Neatkarības prospekts, bet Ļeņina vārdam tomēr ir atrasta cita iela. Jā, mazaka, bet tomēr ir. Jāsaka gan, ka Neatkarības prospekta un komunistisko ideju ideologa nosauktās ielas stūrī dižojas milzīga ēka ar tādu varenu kapitālisma brendu izkārtnēm, kā McDonalds! Diezvai PSRS laiku komunisti varēja iedomāties, ka uz dižā Ļeņina vārdā nosauktās ielas atradīsis McDonalds. Tā sacīt „Макдональдс на Ленинской”!
Patiesībā Ļeņina iela šeit izveidota par visai jauku bulvāri, kuru rotā vairākas strūklakas un dažādi piminekļi, kuri lielākoties jau nepavisam nav veltīti kaut kam saistītam ar komunistiko ideoloģiju. Piemeram pašā vietā, kur Ļeņina iela krusto Neatkarības prospektu ir uzstādīts pimineklis pirmajam Nobela prēmijas laureātam-Starptautiskā sarkanā krusta dibinatājam Anrī Dinānam.
Prezidenta kvartāls un Aleksandra skvērs.
Te nonāku vietā, kur Ļeņina iela krusto jau iepriekš pieminēto Kārļa Marksa ielu. Pirms dodos tālāk prezidenta rezidences virzienā izmetu pāris loku pa tuvejiem kvartāliem.
Tepat uz Ļeņina ielas atrodas Baltkrievijas nacionalais mākslas muzejs, kura fasadi rotā kolonnas un dažādas skulptūras.
Nākamā iela ar kuru krustojas Ļeņina iela ir Kirova iela. Šeit es pagriežos pa kreisi un dodos līdz Frīdriha Engelsa ielai, kur abu šo ielu stūrī atrodas tā saucamais „Pionieru nams” un leļļu teātris.
Tepat pāri ielai atrodas, ja tā varētu teikt pati galvenā ēka visā Baltkrievijā. Varbūt izmēru ziņā šeit Minskā būs vairākas ēkas kuras ir lielākas, toties nozīmīguma ziņā droši var teikt, ka šī ir pati svarīgākā ēka. Tā ir Baltkrievijas Republikas Prezidenta administrācijas ēka, jeb prezitenta pils. Ēka ir visai iespaidīga izmeros, bet salīdzinājumā ar vairākām citām socreālisma celtnēm, piemēram uz tā paša Neatkarības prospekta, tā ir salīdzinoši vienmuļa. PSRS laikos šajā ēkā atradās Komunistiskās partijas (PSKP) centrālais birojs Baltkrievijas PSR. Tagad šo eku apsaimnieko Baltkrievijas prezidenta administrācija un uz šejieni bezmaz vai katru dienu eskorta pavadībā ierodas pats „Baķka” (prezidents Aleksandrs Lukašenko), kuru massu mediji vēl dēvē par „pēdējo Eiropas diktatoru”. Jāsaka gan, ka par kautkādu režīma klātbūtni šeit atgādina tikai pāris vientuļi miliči, kuri skraida gar Marksa un Engelsa ielu pie šīs ēkas un cenšas neļaut fotogrāfēt to.
Labi, nav ko provocēt miličus un bez vajadzības līst pārāk tuvu šij ēkai! Ir taču pietiekoši daudz ko apskatīt arī bez tās. Tepat uz K. Marksa un F.Engelsa ielu stūra pretī prezidenta pilij nelielā skvērā atrodas vēlviena nozīmīga vēsturiska celtne. Tas ir Jankas Kupalas vardā nosauktais nacionālais akadēmiskais teātris (Нацыянальны акадэмічны тэатр імя Янкі Купалы). Teātris šeit tapis 1890.gadā un sākotnēji saucies par „Minskas guberņas teātri”. Zīmīgi, ka teātris šeit atradies visos laikos, gan cara valdīšanas laikā, gan komunistu laikos un tā repertuārā visai bieži un aktīvi dominējusi izteiktas baltkrievu nacionālā rakstura tēmas. Tā sacīt šis teātris visu laiku ir kalpojis par tādu, kā baltkrivu nācijas pašapziņas veidošanas oāzi.
Skvēra pretējā stūri var manīt tanku uz postamenta un aiz tā visai padrūmu pelēcīgu ēku. Šajā ēkā atrodas tā saucamais „Virsnieku nams”( дом афіцэраў).
Tagad turpinu ceļu Oktobra laukuma virzienā un šķērsoju šo skvēru pie prezidenta pils, kurā atrodas teātris. Tas ir tā saucamais Aleksandra skvērs. Protams, ka tā nosaukums nekādā mērā nav saistīts ar Aleksandru Lukašenko, bet tas tā nosaukts par godu Aleksandram Ņevskim. Skvērs šeit tapis 1836. gadā un sākotneji to sauca par Centrālo skveru un faktiski to izveidoja bijušā haotiskā un piegružotā zirgu tirgus vietā. 1867. Gadā skvērā tika uzbūvēta Aleksandra Ņevska kapella un no tā laika šo skvēru sāka dēvēt par Aleksandra skvēru. Par nožēlu šī kapella pēc revolūcijas ar komunistu rīkojumu tika nojaukta un līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Totis pašā skvēra centrā ir saglabājusie 1874. Gadā izveidotā strūklaka, kuru nodevēja par Amora un gulbja strūklaku, jo tie attēloti strūklakas centrā esošajā skulptūtā. Sākot no 19.g.s. beigām šis skvērs kļūst par vienu no pilsētnieku iemīļotākajām pastaigu vietām un nezinu kapēc tautā to biežāk dēvējuši par Paņikovku (Панікоўка).
Oktobra laukums (Кастрычніцкая плошча ).
Šķērsojot Aleksandra skvēru atgriežos pie Neatkarības prospekta, kur tas šķērso otro nozīmīgāko laukumu Minskas pilsētā. Tas ir Oktobra laukums. Šeit vietā, kur Aleksandra skvērs atduras pret prospektu un laukumu atrodas tribīnes, kuras agrāk kalpojušas dažadu militāru parāžu rīkošanai. Tagad šādas parādes pēc Aleksandra Lukašenko gribas tiek rīkotas jau pavisam citā vietā, bet no šīm tribīnēm skatam paveras viss laukums.
Laukuma veidošana šeit uzsākās uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad pilsētas sagruto kvartālu vietā tika attīrīta plaša teritorija tā izveidošanai. 1950. gadā laukuma būvdarbi daļēji tika pabeigti un tā centrā tika uzstādīts milzīgs 10 metrus augsts Staļina piemineklis, kurš tur atradās līdz 1961. gadam. Šajā laikā ap laukumu tika uzbūvētas vairākas pompozas ēkas un tribīnes, kurās es patreiz atrodos.
Pa labi no tribīnēm laukuma austrumu flangā atrodas iespaidīga ēka ar kolonnām. Tā atgādina kaut ko no celtnēm Senās Grieķijas akropolēs. Izrādās, ka jau padomju varas gados šajā pompozajā ēkā mājoja tāda sabiedriska organizācijā, kā republikas arodbiedrība, kurai bija jārūpējās par darbaļaužu labklājību. Arī tagad šajā ēkā atrodas valsts varai lojālā un uz šo dienu vienīgā arodbidrību savienība Baltkrievijā.
10. Neatkarības prospekts, 12. VDK ēka, 13. Ļeņina iela, 14. Baltkrievijas nacionalais mākslas muzejs, 15. Leļļu teātris, 16. Prezidenta pils, 17. Jankas Kupalas vardā nosauktais nacionālais akadēmiskais teātris, 18.Aleksandra skvērs, 19.Arodbiedrību nams, 20. Otrā pasaules kara vēstures muzejs, 21. Nulles kilometrs, 22.Republikas pils, 23.Brīvības laukums, 24. Svētās jaunavas Marijas katedrāle, 25. Rātsnams, 26. Gostjinij dvor, 27.Zaļā teātra skvērs, 28. Svētā gara katedrāle, 29. franciskāņu klosteris, 30. Basiliāņu ordeņa grieķu-katoļu klosteris, 32. Masonu nams, 33.Vaņkoviču muiža, 34. Svēto Pētera un Pāvela baznīca, 35. Nemigas metro stacija, 36.Troickas priekšpilsēta, 37.Literatūras muzejs, 38. Asaru sala, 39. Baltkrievijas lielais operas un baleta teātris, 40,Jankas Kupalas parks, 41.Baltkrievijas valsts cirks.
Aiz arodbiedrību nama seko jau salīdzinoši drūma ēka, kurā atrodas Otrā pasaules kara vēstures muzejs. Šodien gan tā apmeklējums neietilpst manos plānos un godīgi sakot vairākus gadus apakaļ tajā jau esmu pabijis. Pārējiem, jo īpaši tiem kam interesē kara tematika iesaku šo muzeju apskatīt. Protams, ka tajā valda spēcīga PSRS laika ideoloģiskā aura, bet tie kas māk analizēt vēstures notikumus bez dažādiem stereotipiem un aizspriedumiem atradīs sev šeit šo to interesantu un noderīgu.
Tagad es dodos uz pašu laukuma centru, kur uzstādīts tāds, kā piramīdas formas piemineklis, jeb zīme. Tas ir tā saucamais „Nulles kilometrs”. Izradās, ka visi attālumi no Minskas līdz visām baltkrievijas apdzīvotajām vietām tiek merīti tieši no šejienes, Oktobra laukuma paša centra. Pieminekļa piramīdas forma simbolizejot mūžību un gudrību, ka arī tā simbolizē mistisku zemes un debess harmoniju. Katru granīta piramīdas šķautni rotā bronzas veidotas kartušas. Uz vienas no tām ir latīņu uzraksts «Via est vita» kas nozīmē: ceļš tā ir dzīve. Vēl uz vienas plāksnītes attēlota Baltkrievijas republikas karte, bet uz trešās rakstīts, ka šis ir Baltkrievijas ceļu sākums. Uz ceturtās plāksnītas ir iegravēti vārdi no baltkrievu dzejnieka Jakuba Kolasa dzejoļa: (Дарогі, вечныя дарогі!..Няма канца вам, ні супыну, Вы жывы кожную часіну). Piramīdas pamatni rotā dažādu Baltkrievijas pilsetu un kaimiņvalstu galvaspilsetu nosaukumi, kuriem pievienoti skaitļi, kas norada attālumu līdz šīm pilsetām.
Laukuma ziemeļu pusē atrodas pati lielākā ēka. Tā ir tā saucama Republikas pils (палац Рэспублікі). Šīs ekas celtniecība tika uzsakta 1984. gadā jau padomju varas norieta sākumā un tās celtniecības barbi ieilga uz veseliem 17 gadiem, kā rezultātā Oktobra laukums pazaudēja centrālā laukuma status par labu tagadējam Neatkarības laukumam. Gandrīz visus deviņdesmitos gadus Oktobra laukuma centru rotāja šīs ēkas būvlaukums un būvdarbi praktiski bija iesaldēti. Tikai 2001. Gada decembrī beidzot tika pabeigta šīs ēkas celtniecība, bet ekspluatācija tā tika nodota tikai 2009.gadā. Patiesībā šī ēka sagādā galvassāpes arī tagadējāi pilsētas varai jo tā joprojām netiek pienācīgi ekspluateta un noslogota. Tās iespaidīgās skatītāju un konforenču zāles stāv tukšas un izmantotas tiek reti, kā rezultātā apsaimniekotāji cieš lielus zaudējumus. Tāds lūk ir šis monstrs pašā pilsetas centrā, vietā kur senos laikos atradās vcpilsētas kvartāli.
Nonāku laukuma dienvid-rietumu stūrī, kur atrodas ieeja metro stacijā Oktjabrskaja un Kupalovskaja, kurās krustojas abas Minskas metro līnijas. Šeit pie vienas no ieejām stacijā ir uzstādīta piemiņas plāksne 2011. gada 11. aprīļa terorakta upuriem. Šī terorakta rezultatā, kad metro staciju pārejā tika uzspridzinata paštaisīta bumba, bojā gāja 15 cilvēki un 203 guva dažadus ievainojumus.
Minskas vecpilsēta: Augšējā pilsēta (верхні горад).
Tagad beidzot esmu nonācis Minskas vēsturiskajā centrā. Kā jau iepriekš minēju Minskas pilsēta Otrajā pasaules karā tika specīgi izpostīta kā rezultātā no vēsturiskajām ēkām maz kas ir saglabājies. Protams, padomju laikos atjaunojot pilsetu nevienu īpaši neinteresēja kaut kādas senas vēsturiskas ēkas.
Vieglāk bija visu nojaukt un būvet no jauna. Rezultātā no senajām ēkām šeit tik pat kā nekas nav saglabājies. Patiesi senu ēku šeit ir pavisam maz un lielākā daļa ēkas ko mēs šodien šeit vēsturiskajā pilsetas daļā apskatīsim ir atjaunotas pavisam nesen, jeb precīzāk sakot lielā daļa no tām ir uzbūvētas pilnīgi no jauna daudz maz līdzīgā izskatā kādas tās bija pirms kara.
Patiesībā Minska kā pilseta ir izveidojusies jau 12.g.s. kad šeit Svisločas upes krastā veidojās pirmās cilvēku apmetnes un tika izveidoti pirmie koka nocietinajumi. Sākotnējā apdzīvotā zona artadās vietā, kur Nemigas upīte ietek Svisločas upē un šo vietu sauca par Posadu. Velāk 15.g.s. beigās, kad Minska iegūst pašpārvaldes tiesības tās teritorija tiek paplašināta un apbūve tiek veikta uzkalnā netālu no vecās nocietinātās pilsetas daļas. Šo pakalni dēvēja par Kozmodemjanovskas (Козьмодемьяновская горка) kalniņu. Vēlāk šo pilsetas daļu sāk dēvēt par Aukšējo pilsetu (верхні горад).
Senajā kartē: A-vieta kur tagad atrodas Oktobra laukums, 1. Šeit tagad atrodas Mūzikas akadeēmija, 2.Šeit tagad atrodas Hotel Europa, 3. Brīvības laukums, tagad Zaļā teātra skvērs, 4. Svētās jaunavas Marijas katedrāle, 5.Rātsnams, 6.Gostinij dvor, 7. Svētā gara katedrāle, 8. franciskāņu klosteris, 9. Basiliāņu ordeņa grieķu-katoļu klosteris, 10.Vaņkoviču muiža, 11.Masonu nams,
Pakāpeniski Aukšējā pilsēta attīstās un 16.g.s. tajā sāk apmesties turīgākie pilsetas ļaudis. Sekojoši šeit tiek būvetas baznīcas un dažādas administratīvās ēkas, kā rezultātā Augšējā pilsēta pārtop par nopietnu un prestižu to laiku lielpilsētas centru.
Tagad pacentīšos šo to šeit sameklēt un apskatī ties. Jā tikko teicu, ka karš atstāja nopitnas sekas un daudzas vēsturiski vērtīgas celtnes ir pazaudētas uz visiem laikiem, un tomēr šis tas šeit ir apskatāms. Uzreiz aiz Republikas pils paraleli Neatkarības prospektam ved Internacionālā (Iнтэрнацыянальная вул.) iela uz kuras parādās vairākas vēsturiskās ēkas. Protams, ka uzreiz tā īsti neatšķirsi, kuras no tām ir patiesi senās un kuras atjaunotas.
Šeit es pagriežos pa kreisi un dodos Brīvības laukuma virzienā, kur pa ceļām apskatos mūzikas akadēmijas ēku, kuru arī rotā iespaidīgas kolonnas. Šķiet ka šī ēka šeit tapusi “dižā Staļina” laikā un nebūt nav 16-19.g.s.būvēta. Aiz mūzikas akadēmijas ēkas Internacionālās ielas stūrī, kur satiekas Ļeņina iela ar Brīvības laukumu atrodas viesnīcas “ Hotel Europa”, kura pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka ir sena ēka. Patiesībā tā ir pavisam jauna ēka, kura tapusi pirms kādiem 5-7 gadiem. Atceros, kad pēdējo reizi biju Minskā šeit noritēja vērienīgi būvdarbi.
Brīvības laukums(плошчa Свабоды).
Pretējā ielas pusē atrodas neliels skvērs. Tas ir Zaļā teātra skvērs(Сквер Зялёны тэатр). Līdz pat Otrajam pasaules karam šajā vietā atradās viens no pilsētas centrālajiem laukumiem-Brīvības laukums. Tas šeit tapis jau 16.g.s. un sākotnēji te atradies tirgus, jeb kā tautā to sauca par Aukšejo tirgu (верхні рынак). Tieši ap šo laukumu arī atradās lielākā daļā svarīgāko ēku pilsētā, tajā skaitā rārsnams. 1917. gadā laukumu nosauc par Brīvības laukumu, bet 1919. Gadā šeit atrodas jaunizveidotās Baltkrievijas republikas valdības un citas administratīvās ēkas.
Otrajā pasaules karā ēkas ap laukumu līdzīgi kā visā Minskā tiek pilnībā sagrautas un pēc kara laukums faktiski netiek atjaunots un tā vietā tiek izveidota iela. Tikai pavisam nesen bijušā laukuma apkārtnē tika uzsākti vērienīgi atjaunošanas un restaurācijas darbi. Tad arī viens no šīs ielas posmiem nedaudz platākajā vietā pie Zaļā teātra skvēra, pretī atjaunotajam rātsnamam atkal tiek nosaukts par Brīvības laukumu (Плошчa Свабоды).
Tagad lēnā garā apstaigājot šo laukumu pacentīšos apskatīt dažus interesantus objektus ap to. Tā saucamā Brīvības laukuma rietumu pusē starp pāris monolītām padomju laika ēkām var manīt interesantu baznīcu. Tā ir Svētās jaunavas Marijas katedrāle (Архікафедральны сабор Святога Імя Найсвяцейшай Панны Марыі). Jā, tieši šij katoļu baznīcai Minskā ir piešķirts katedrāles statuss. Katedrāles būvdarbi šeit noritājuši gandrīz 10 gadus no 1700. līdz 1710. gadam. Katedrāles pastāvēšanas laikā tajā pabijuši tādi diži vīri, kā zviedru karalis Kārlis XII, Krievijas imperatori Pēteris I un Nikolajs II un ukraiņu getmanis Mazepa. Otrajā pasaules karā arī šī katedrāle daļēji tika izpostīta un pēc kara tās ēka netika atjaunota, kā dievnams. Tieši pretēji, tika nojaukti divi tās torņi un paša ēka tika ieskauta starp jaunām celtnēm tā, lai to nemana un tajā tika izveidotas sporta sabiedrības „Spartak” treniņu zāles. Toties jau pēc PSRS sabrukuma un komunistu varas norieta katedrāles ēka pakāpeniski tiek atjaunota un 2000. gadā tā tiek atgriezta ticīgajiem.
Pretējā ielas, jeb tā saucamā Brīvības laukuma pusē pakalnītē atrodas interesanta ēka ar pulksteņu torni. Tā ir pilsetas rātes ēka. Protams, ka mūsdienās tajā nebūt neatrodas pilsētas vadība. Patiesībā šī ēka šeit no 2002 līdz 2003. gadam ir uzbūvēta pilnīgi no jauna, bet tādā izskatā kāda tā bija no 1744. līdz 1851.gadam. Rātsnams šajā vietā sākotnēji tika uzbūvēts 1600. gadā poļu valdīšanas laikā. Sekojoši nams vairākkārt tika pārbūvēts un pedējo reizi tas tika izdarīts tieši 1744. gadā. Vēlāk 1795. gadā, kad Minska nonāk Krievijas impērijas kontrolē tā zaudē pašpārvaldes statusu un pilsētas rāte tiek likvidēta.
No šī brīža pilsētu pārvalda imperātora iecelts gubernators, kurš mājoja pavisam citā ēkā. Rātsnama ekā šajā laikā pārmaiņus tiek izvietota policija, dažādas valsts -imperijas uzraugošās organizācijas, bet beigu beigās ēkā tiek izvietots teātris un koncertzāle. Atšķirībā no citām ēkām pilsētas vēsturiskajā centrā, kuras cieta Otrajā pasaules karā un tika nojauktas pēc tā, rātsnama ēka tika nojaukta krietni agrāk un tas notika 1851.gadā pēc Krievijas imperatora Nikolaja I rīkojuma, jo viņaprāt šī ēka pārāk simbolizeja rietumu kultūras tradīcijas.
Blakus rātsnamam pie Zaļā teātra skvēra atrodas interesanta skulptūra un tajā attēlota zirgu ekipāža ar ratiem gandrīz patiesā izmērā. Šo skulptūru arī ir veidojis jau stāsta sakumā pieminetais mākslinieks Vladimirs Žbanovs un tā saucās „Gubernatora Zaharija Korņējeva ekipāža”( Экіпаж губернатара Захар Карнеева) Zaharijs Korņējevs bija viens no pirmajiem gubernatoriem pēc Minskas nonākšanas Krivijas imperijas sastāvā, kurš veica vērienīgus pilsētas labiekārtošanas darbus par ko arī tika cienīts pilsetnieku aprindās. Nesaprotu tikai kāpēc pats Zaharijs nesēž pajūgā! Šķiet ka mākslinieks liek domāt, ka gubernators ir devies uz rātsnamu un ekipāžu atstājis pie tā durvīm. Tādējādi pajūga rati ir tukši un daudzi tūristi un Minskas viesi cenšās ieņemt gubernatora vietu lai nofotogrāfetos.
Ziemeļu virzienā no rātsnama atrodas vēlviena atjaunota vēsturiskā ēka. Patiesībā tas vairāku ēku kompleks Gostjinij dvor (Гасціны двор). Tas šeit tapis 18.g.s. bijušā pilsetas tirgus vietā. Šeit aradās tā laika izcilakās un labākās tirgotavas, tavernas un viesnīca, kuras apmeklēja Minskas turīgākie ļaudis. 1909.gadā komlekss papildinās ar tirgotāju klubu, kurā notika visdažādākie pasākumi. Pēc revolūcijas šajā ēku kompleksā tika izmitinātas visdažādākās valsts iestādes un no tām nozīmīgākās bija Miskas izpildu komiteja un apgabala padome. Tagad šeit atrodas vairāki restorāniņi un kafejnīcas.
Šeit arī nolemju ieturēt vieglas pusdienas. Protams, ka pasūtu kaut ko no baltkrievu tradicionālās virtuves. Pastāv uzskats, ka baltkrievi pārtikā lieto ļoti daudz kartupeļu, jeb buļbas-baltkrievu valodā. Tas tā arī ir. Cik esmu pabijis šeit un viesojies, vienmēr esmu cienāts ar kartupeļiem kuri pagatavoti visdažādākajos veidos. Ne par velti smejoties baltkrievus bieži sauc par „buļbašiem”! Arī šodien pasūtu pavisam vienkāršu un populāru baltkrievu ēdienu, kuru sauc „draņiki” (дранікі). Patiesībā tās ir tās pašas kartupeļu pankūkas, kuras tiek gatavotas no rupji rīvētiem kartupeļiem. Otrs ēdiens, jeb prezīzāk pirmais ko notiesāju ir baltkrievu tradicionālā kāpostu zupa-šči (щи).
Neliels citāts no Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko teiktā saistībā ar kartupeļiem: Наши предки ели много овса, за счет чего были непокорными и горделивыми, как лошади (потому и умудрились создать Велкую Княжество Литовскую). А теперешние белорусы очень спокойная нация. Это все потому, что мы едим много картошки, после которой хочется полениться и поспать. Это всего лишь кулинарная шутка, но, как известно, в любой шутке есть доля истины. Vecpilsētas baznīcas un klosteri.
Pēc nelielām vieglām pusdienām varu turpināt ekskursiju pa Minskas vecpilsētu. Tepat netālu, ziemeļu virzienā no Brīvības laukuma saskatāma diezgan paliela un interesanta baznīca. Tā patiesība ir pareizticīgo baznīcas Svētā gara katedrāle (сабор святога духу)
Sākotnēji 17.g.s. sākumā šeit pie franciskāņu (bernardīniešu) klostera tika uzcelta katoļu baznīca kura pastāvēja līdz 1741.gadam, kad tā nodega kopā ar klosteri. 1860.gadā pēc Minskas nonākšanas Krievijas imperijā bijusī katoļu baznīcas ēka tika nodota pareiticīgo baznīcai un pēc vairāku desmitu gadu ilgušiem pārbūves darbiem šeit tika izveidota pareizticīgo baznīca un Svētā gara vīriešu klosteris. Revolūcijas laikā klosteris un baznīca tika izlaupīti un izpostīti un to ēkās tika ierīkots cietums.
Kā dievnams šī ēka tika atjaunota fašistiskās Vācijas okupācijas gados un tā tika atvērta 1943.gadā, bet līdz ar sarkanās armijas ierašanos klostera iemītnieki tika represēti un daļa no tiem nogalināti. Viens no nogalinātajiem mūkiem, kurš aktīvi piedalījās baznīcas atjaunošanā-Serafims, vēlāk ticis iesvētīts svēto kārtā. Un tomer brīnumainā kārtā baznīcas atjaunošanas darbi turpinājās pat pēckara gados un 1947. gadā baznīcas torņos tika atjaunoti krusti. Tagad pēc paromju varas norieta šī baznīca jau pilda Minskas pareizticīgo baznīcas katedrāles funkcijas.
Blakus Svetā gara katedrālei atrodas ēku komplekss kurā agrāk atradās tikko pieminētais bernardīniešu jeb franciskāņu klosteris, kurš savā pastāvēšanas laikā neskaitāmas reizes cietis no ugunsgrēkiem un represijām. Daļa no mūra ēkām kuras šodien šeit redzamas ir saglabajušās no 1652.gada, kad nodegušā klostera koka ēku vietā tika uzbūvetas akmens un ķieģeļu ēkas, kuras vēlreiz tika pārbūvētas 1752.gadā. 19g.s. Krievijas imperijas valdīšanas laikā franciskāņi tika pakļauti vajāšanai, bet 1863. gadā pēc tam kad Minskas franciskāņi atbalstīja poļu atbrīvošanās kustību krievu varas iestādes likvidēja klosteri un tā ēkas nonāca valsts iestāžu rīcībā, bet lielu daļu no tām nodeva jau pareizticīgo baznīcai, tajā skaitā jau tikko apskatīto Svētā gara katedrāles ēku. Protams, ka pēc 1917.gada revolūcijas ēkas nonāk pilnīgā valsts kontrolē un reliģiskās organizacijas no tām tiek izliktas. Viena no nozīmīgākajām ēkām, kas saglabājusies no bijušā franciskāņu klostera un apskatāma šodien, ir bijusī Svētā Jāzepa (святога Язэпа) baznīca, kurā tagad atrodas zinātņu akadēmijas arhīvs.
Tepat blakus austrumu virzienā no Brīvības laukuma agrāk atradās vēlviens nozīmīgs klosteris jeb klosteru kompekss, kurš sastāvēja no sieviešu un vīriešu klosteriem un Svētā Gara baznīcas. Tas bija Basiliāņu ordeņa grieķu-katoļu klosteru komplekss. Daļa šī klostera ēku ir saglabājušās arī šodien un tās iespējams apskatīties nokļūstot pagalmā no nelielas šķērsieliņas starp rātsnamu un fraciskāņu klosteri.
Šis klosteris šeit tika uzbūvets 1616. gadā un līdzīgi kā franciskāņu klosteris pastāvēja līdz Minska tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Sekojoši arī šis klosteris tika nodots pareizticīgo baznīcai un tajā uz to brīdi esošā Svētā gara baznīca, kļūst par Minskas pareizticīgo katedrāli. Katedrales torņi 1936. gadā pēc komunistu varas rīkojuma tika uzspridzināti un līdz mūsdienām no tās saglabājusies tikai neliela ēkas daļa, kura pavērsta Brīvības laukuma virzienā, Sekojoši katedrāles statusu un Svētā gara vārdu ieguva jau tikko apskatītā bijusī katoļu baznīca pie franciskāņu klostera.
Arhitektūras vērtības un šausmas vecpilsetas šaurajās ieliņās.
Labi! Brīvības laukumu un tam pieguļošos arhitektūras un vēstures vērtumus esmu daudz maz apskatījis. Tagad atliek izmest nelielu loku pa nedaudz nomaļākiem stūrīšiem vecpilsetā, tuvāk Svisločas upītei. Jā, šeit patiešām vēljoprojām norit vērienīgi būvdarbi! Gandrīz uz katras ieliņas kaut kas tiek restaurets vai būvets no jauna.
Daļa ēku patiešām top daudzmaz senatnīgā izskatā, bet pa starpai tam visam trāpās arī pa kādai „darvas karotei”, ja neteikt pat vairāk! Nesaprotu, kapēc šajā vēsturiskajā centrā tiek būvētas pavisam neiederīgas mūsdienu celtnes, kuras patiesībā sabojā kopējo ainavu. Burtiski blakus senajiem klosteriem top milzīga un pavisam neglīta ēka-monstrs! Jā, jā monstrs! Savādāk to grūti nosaukt! Šķiet ka Minskas arhitektūras pārvaldei vēturiskā mantojuma lietas nebūt nav tās aktuālakās, vai nu patiešām trūkst izpratnes par to.
Tuvāk upītei, nedaudz nostāk no vecpilsetas centrālās daļas situācija jau kļūst patīkamāka. Šeit patiešām ir saglabājusies neliela daļa no patiesās vēsturiskās apbūves. Šauras ieliņas ar senām ēkām, kuras šķiet arī padomju laikā tā īsti pie remontiem nebija tikušas un varbūt pateicoties tam arī veiksmīgi ir nodzīvojušas līdz šodienai un saglabājušas kaut nedaudz senās gaisotnes. Te nelielas ieliņas, kura saucās Mūzikas iela (Музычнi завулок) galā atrodas divi daudzmaz nozīmīgi vēstures un arhitektūras objekti. Viens no tiem ir Vaņkoviču muiža, bet otrs ir Teātra un mūzikas vēstures muzejs. Te gan atkal nākas nedaudz pabrīnīties! Vaņkoviču muižas ēkā arī tiek veikti restaurācijas darbi un tās senatnīgie koka logi tiek nomainīti pret kretīniskiem mūsdienu plastmasas logiem! Patiesībā par ko te brīnīties? Jau agrāk, kad brukāju uz Baltkrieviju biznesa darīšanās vairākkārt saskāros ar dažādiem baltkrievu celtnieku brīnumdarbiem. Grīdā līdz vākam iebetonēti klozetpodi, lai varetu tos ekspluatēt tradicionālā padomju laika tualešu lietošanas pozā šeit nebija retums! Īpaši šajā zemē celtnieki izceļas sienu un grīdas flīžu līmēšanas īpatnējām tradīcijām! Tagad jau pagājuši teju 10 gadi un tā īsti līdz galam nekas nav mainījies.
Drošivien ja šīs muižas bijušais saimnieks Valentīns Vilhelms Vaņkovičs būtu ļoti šokēts ieraugot to, kā šeit mūsdienās strādā celtnieki. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pats taču bija augstas klases mākslinieks, kura veidotie darbi bija zināmi ne tikai Krievijas imperijā, bet arī tālākās zemēs. Vaņkovičā gleznas un portreti tiek izstādīti vairākos pasaules slavenos salonos un galerijās, tajā skaitā Parīzē. Tātad, visticamāk, ka viņš spēja arī novertēt arhitektūras vērtības.
Labi! Vismaz pretējā ielas pusē esošā Teātra un mūzikas muzeja ēka, kura tapusi šeit 19.g.s. sakumā ir saglabājusi savu vēsturisko šarmu. Patiesībā muzejs šeit ēkā, kuru Minskas iedzīvotāji dēvē par Masonu māju iekārtots salīdzinoši nesen- 1990.gadā.
Nonākot parkā pie upītes secinu, ka līdz tās krastam šeit nav iespējams nokļūt, jo gar to notiek kautkādi celtniecības darbi un šī teritorija ir nožogota ar augstu sētu. Neko darīt, pagriežos pa kreisi un dodos gar vecpilsetu Nemigas rajona virzienā. Te atkal sastopos ar dažādiem arhitektūras brīnumiem. Piemēram ēku ar 7 durvīm, no kurām tikai pie trijām ir kāpnes lai tajā iekļūtu.
Galu galā esmu aplencis vecpilsētu, jeb precīzāk sacīt Augšējo pilsetu no austrumu puses un nonācis tās ziemeļu galā.
Nemiga (Няміга).
Šajā vietā vecpilsētas Augšējā pilseta satiekas ar Nemigas rajonu. Patiesībā tieši šeit senatnē Nemigas upīte ieteceja Svisločas upē un tieši šeit pakalnītē pie upju satekas 12.g.s. atradās pirmais Minskas koka cietoksnis un ap to izveidojās pati pirmā pilseta, un šo rajonu tad sauca par Posadu.
Tagad no tā visa nekas nav palicis pāri. Pakalnā un ieplakā kur tajos senajos laikos atradās pirmā pilsēta tagad lepni slejas milzīgu ēku rajons, kurš saucas Nemiga. Nemigas upīte, kura šeit agrāk tecējusi jau sen novadīta pazemes caurulēs un par to, ka tāda te ir bijusi liecina tikai ieplaka starp Augšpilsētu un Nemigas mikrorajonu. Upes vietā tagad paveras varenplaša iela, kura arī saucas Nemigas iela (вуліца Няміга).
Faktiski šī šodien ir viena no galvenajām iepirkšanās ielām Minskā. Tieši šeit artrodas vairāki firmas veikali un tirdzniecības centri. Mūsu latviešu puplikai gan nekādi dižie iepirkšanās prieki šeit nesanāks, jo labas importa preces šeit ir dārgākas kā Latvijas veikalos un ar to izvēli arī būs daudz knapāk. Vienīgais, ja kāds vēlās iegādāties kaut ko no Baltkrievijā ražotā tad iespējams, ka to var izdarīt tieši šeit. Ja nu iepirkšanās šeit nav ieplānota tad manuprāt uz šejieni kā tūristam vērts atnākt viena iemesla dēļ. Uz Nemigas ielas lielo daudzstāvu namu ielokā ir paslēpusies viena no interesantākajām un skaistākajām Minskas baznīcām.
Tā ir Svēto Pētera un Pāvela baznīca (Сабор святых апосталаў Пятра і Паўла). Tā ir vienīgā vēsturiskā celtne šinī rajonā, kura šeit izdzīvojusi pēc Otrā pasaules kara un tā patiesībā ir pati vecākā pareizticīgo baznīca Minskā, kura uz šo brīdi ir saglabājusies. Šīs baznīcas, jeb katedrāles (ilgstošu laiku taj bija piešķirts katedrāles statuss) celtniecība sakās 1611.gadā un tā tika iesvētīta 1613.gadā. Nedaudz vēlāk pie tās izveidojās arī klosteris. Baznīcas paspārnē ilgstošu laiku darbojās skola un tipogrāfija un poļu valdīšanas laikā tā kalpoja, kā patvēruma vieta Minskas pareizticīgajiem iedzīvotājiem, kad tie tika vajāti. Šim nolūkam baznīca arī tika būvēta kā cietoksnis ar biezām sienām un šauriem logiem. Šķiet, ka tas arī ir par pamatu tam, ka baznīca ir nodzīvojusi līdz mūsdienām. Taisnības laban gan jāpiebilst, ka Otrā pasaules kara laikā baznīcas ēka cieta no bombardēšanas un pēc kara tā tika atjaunota arhīva vajadzībām. Tikai 1991. Gadā pēc PSRS sabrukuma ēka tika atgriesta ticīgajiem un tika veikti vērienīgi atjaunošanas darbi, un tagad šeit atkal notiek dievkalpojumi.
Izmetu pāris loku pa Nemigas ielu un tās terasēm, un atgriežos vietā, kur agrāk Nemigas upīte ietecēja Svisločā. Tagad šajā vietā krustojas Nemigas iela, Uzvarētāju prospekts un Brīvības laukums, un zem krustojuma ir izbūvēta Nemigas metro stacija. Šeit šķērsoju ielu pa pazemes pāreju lai nokļūtu pie tilta pāri Svisločas upei un pretējā ielas pusē uzduros piminekļu kompleksam. Jā, tieši šeit notika stāsta sākumā pieminētā traģēdija, kurā gāja bojā virāk kā 50 jauniešu un lai godinātu šajā traģēdijā bojā gājušos šeit izveidots šis piemineklis.
Troickas priekšpilsēta (Траецкае прадмесце).
Esmu nonācis pie Svisločas upes. Šeit aiz upes atrodas vēlviens Minskas vēsturiskā centra rajons. Tas saucās Troickas priekšpilsēta (Траецкае прадмесце). Faktiski tas ir viens no vecākajiem un jaukākajiem vecpilsetas rajoniem, kurš šeit izveidojies jau 12.g.s. beigās tikai nedaudz vēlāk, kā Posada ap seno koka cietoksni.
Tās nosaukums cēlies laikos, kad Lietuvas kņazistes karalis (Kņazs) Jagaila šeit uzbūvēja Svētās Trīsvienības klosteri (Манастыр святой тройцы). Kādu brīdi 14. un 15.g.s. šeit atradās arī pilsētas centrs un Troicku sāka apdzīvot turīgi pilsetas ļaudis. Velāk 16-17.g.s., pēc tam kad pilsēta ieguva brīvpilsetas tiesības tās centrs izveidojās jau Augšējā pilsetā, kur tikko pabiju, bet Troickas pilseta pārtapa par tādu, kā amatnieku un tirgotāju dzīvojamo rajonu – pipilsētu, kur rindojās neskaitāmas, pārsvarā koka, mājas un rajonu apjoza pamatīgs zemes valnis ar aizsarg grāvjiem.
1809. gadā ugunsgrēka laikā nodega gandrīz visas Troickas priekšpilsēta mājas, tajā skaitā klosteris un baznīcas. Pēc ugunsgrēka šeit tika nojauktas visas atlikušās ēkas un to vietā tika uzbūvetas jaunas mājas, kuras pirmo reizi Minskas vēsturē tika izvietotas gar taisnām ielām zem taisniem leņķiem veidojot kvartālus kvadrātos. Vietām ēkas sabūbūvetas kopā veidojot vienotu garu fasādi. Jo sveišķi tas manāms gar Svisločas upes krastu.
Šeit šķērsoju upi un nonāku Troickas priekšpilsētā, kur izmetu pāris loku un ieturu īsu tējas pauzi vienā no šeit esošajām kafejnīcām. Te arī uzeju pāris pieminekļu un skulptūru. Viens no pieminekļiem veltīts slavenam baltkrievu māksliniekam- skulptoram, rakstniekam, folkloristam, etnogrāfam un vēsturniekam vienā personā-Jāzepam Drozdovičam (Язэп Драздовіч), kurš veicis milzīgu ieguldījumu baltkrievu nacionalās kultūras saglabāšanai un popularizēšanai. Tepat aiz stūra atrodas arī Baltkrievu literatūras muzejs. Tā apmeklējums gan neietilpst manos plānos un es šķērsojot Troickas rajonu atkal nonāku Svisločas upes, jeb precīzak sakot uz tās izveidotās ūdenskrātuves krastā.
Tepat pretī Troickas rajonam atrodas neliela saliņa uz kuru ved gājēju tiltiņš un uz tās izveidots tāds, kā baznīcas formas piemineklis. Šo saliņu sauc par Asaru salu (Востраў слёз) un uz tās 1996. gadā tika izveidots piemiņas komplekss kurš veltīts Baltkrievijas iedzīvotājiem kuri krituši karā Afganistanā.
Parki gar Svisločas upi.
Patiesībā Svisločas upīte šķērso visu Minskas pilsētu un tās krastus, gandrīz visā tās garumā pilsētas teritorijā ieskauj vairāki parki, veidojot plašu pilsētas zaļo zonu. Tepat pretī Asaru salai ziemeļu virzienā no Troickas priekšpilsētas atrodas Puškina parks un zaļā zona ko sauc par Starostinskaja sloboda (Старосцінская слабада). Arī es tagad nolemju izmest kādus pāris lokus pa Svisločas upes krastos esošajiem parkiem. Es gan dodos no priekšpilsetas uz dienvidiem, Neatkarības prospekta virzienā.
Pirmais šāds parks atrodas burtiski pie pašas Troickas priekšpilsētas un tas ir parks kuru sauc par Troickas kalnu (парк Траецкая гара). Agrāk šajā vitā esot atradies Troickas tirgus, bet 19 g.s. šeit tika izveidots parks. Tautā šo parku bieži devē arī par Operas parku, jo tā pašā centrā atrodas Baltkrievijas lielais operas un baleta teātris(Беларускі Вялікі тэатр оперы і балета).
Teatra ēka patiešām ir iespaidīga, gan izmēros, gan arhitektoniskajos risinājumos. Tā šeit tika uzbūvēta 1937. gadā tā laika padomju konstruktīvisma stilā. Gan uz pašas ēkas fesādes, gan parkā pie tās ir uzstādītas vairākas interesantas skulptūras, bet pašā laukuma centrā pretī teātra parādes ieejai atrodas viena no skaistākajām un iespaidīgākajām strūklakām Minskas pilsētā.
Pēc nelielas pastaigas pa Toickas kalna parku es nonāku uz Jankas Kupalas ielu un dodos upes virzienā, kur to šķērso tilts. Pa labi pirms tilta atrodas parka daļa, kuru šeit sauc par Draudzības aleju (Аллея дружбы). Te nu uzeju vēlvienu padomju laiku atribūtu. Tā ir tā saucamā „goda plāksne” (почётная доска), kādas tajos laikos bija ik vai katrā pilsētā. Atceros, ka pilsētā kur dzīvoju-Kandavā arī tāda bija un tā atradās pie radio rūpnīcas. Parasti uz šādām godaplāksnēm tika izvietoti personu portreti, kuri tika godināti par labu darbu, bet pavadošajos tekstos tika minēts, ka šie ļaudis devuši lielu ieguldījumu komunisma celtniecībā. Lai kādi nu tur tie laiki bija ideja par šāda veida ļaužu uzslavēšanu bija visai orģināla un apsveicama! Šeit uz Minskas, jeb tā sacīt Republikas godaplāksnes gan nav portreti, bet ir izvietotas vara plaksnītes ar personu vārdiem un biežāk cildināmo organizāciju un kolektīvu nosaukumiem.
Šķērsoju Svisločas upi un nonāku nākošajā parkā. Tas ir Jankas Kupalas parks (Парк імя Янкі Купалы). Šis parks šeit izveidots uzreiz pēc Otrā pasaules kara vietā, kur pirms tā atradās viens no vecās Minskas kvartāliem. Arī šis kvartāls smagi cieta bombardēšanu laikā un tā ēkas tika noslaucīta gandrīz pilnībā. Šajā kvartālā pirms tam atradās arī slavenā baltkrievu rakstnieka un dzejnieka Jankas Kupalas māja un pēc parka izveidošanas šajā vietā tika nolemts to nosaukt par godu mīlētajam dzejniekam. Parkā tika iekārtots arī Jankas Kupalas literatūras muzejs.
Vēlāk parka teritorijā parādījās arī vairākas skulptūras, kurās bieži attēloti motīvi no Jankas Kupalas daiļrades darbiem. Viens no iecienītākajiem skulptūru veidojumiem šaja parkā ir strūklaka, kurā attēlotas divas meitenes ar vainadziņiem. Izrādas, ka tās simbolizē senu pagānticīgo baltkrievu trdīciju, kad Ivana dienā (Jāņu dienā latv.) jaunavas dodas pie upes un met tajā puķu vainadziņus lai tiktu pie skaistiem un spēcīgiem līgavaiņiem. Tātad, kaut kas līdzīgs mūsu latviešu tradīcijām. Starpcitu baltkrievu vārds Janka arī ir līdzīgs mūsu Jānim! Strūklaka ar divām meitenēm šobrīd gan nedarbojas, jo tajā notiek remondarbi, bet tagad kad rakstu šo rakstu esmu paārliecināts, ka tā jau ir sakārtota un darbojas.
Parka vidū ir uzstādīts arī piemineklis pašam Jankam Kupalam. Faktiski lielāko daļu parka teritorijas ielenc Svisločas upe un tās krastā izveidota promenāde, kuru kā atpūtas vietu iecienījuši Minskas iedzīvotāji.
Tieši no šejienes ir iespējams doties izbraucienos pa upi ar laivām, katamarāniem un nelielu upes kuģīti. Šodien gan šeit valda īsts klusums! Kuģītis nekursē un tikai viens vientuļš laivinieks sēž laivā un pacietīgi gaida kādu klientu.
Gar Svisločas upes krastmalu Jankas Kupalas parkā atkal nonāku uz Neatkarības prospekta, kurš šajā vietā šķērso upi. Pretējā prospekta pusē ieraugu vērienīgu būvi! Atceros, ka agrāk šajā vietā atradās vecā Minskas elektro stacija, kura pavisam neuzkrītoši bija paslēpusies starp kokiem un krūmiem parkā. Tagad šī teritorija ir upurēta kārtējam viesnīcu monstram! Manuprāt šī nebūt nebija tā vieta, kur tādu vajadzēja būvēt, bet šķiet, ka Minskas vadība biznesa nolūkā ir gatava upurēt daļu parku zonas šādai celtnei. Labi, saprotu, ka tuvojas pasaules čempionāts hokejā un pilsētai ir nepieciešams palielinat viesnīcu kapacitāti, bet to taču var darīt citur, ne gluži pašā parkā. Starpcitu, diezvai hokeja fanus pievilinās šī viesnīca, jo esmu parliecināts, ka nummuriņu cenas „Hotel Kempinski” būs visai augstas, ja pat neteiktu „kosmiskas”. Esmu ievērojis, ka Minskā un visā Baltkrievijā pastāv tāds novecojis stereotips, ka no Eiropas un citām ārzemēm atbraukušie tūristi ir ļoti bagāti un apmetas tikai „krutās” viesnīcās! Tātad hokeja faniem kuri dosies uz Minsku ir jārēķinās ar visai lieliem izdevumiem par dzīvošanu, jo praktiski visas viesnīcas kuras šeit tiek būvētas būs lielo dārgo viesnīcu tīklu pārstāves, bet ekonomiskās klases visnīcu var teikt nebūs vispār. Viena no izejām protams būs privāto dzīvokļu vai istabu īrēšana, kas šeit Minskā ir visai izplatīta lieta, bet ticamāk, ka hokeja čempionāta laikā arī šajā sektorā cenu līmenis būs augstāks, kā ikdienā.
Labi, kā nu būs, tā būs! Ne mēs te spēsim ko mainīt. Tagad turpinu savu ceļu, šķērsoju Neatkrības propektu un nonāku līdz Baltkrievijas valsts cirka (Беларускі дзяржаўны цырк) ēkai, kura agrāk atradās parka stūrī, bet tagad to ielenc topošais Kempinski viesnīcas ēku komplekss. Agrāk šei biju bijis, bet nebiju ievērojis, ka pie cirka atrodas vairākas interesantas un īpatnējas skulptūras. Varētu pat teikt tādas kā ar humora pieskaņu. Iespējams, ka tās šeit tapušas salīdzinoši nesen. Pats cirks šeit atrodas jau kopš 1952. gada, kad tika pabeigta tā celtniecība un tā skatītāju zalē iespejams uzņemt vairāk, ka 1650 skatītājus. Jāsaka, ka cirka izrādes šeit Baltkrievijā tiek aktīvi apmekletas arī tagad un ieejas biļetes tiekot izpirktas jau vairākas dienas pirms izrādēm. Tā ka, ja vēlaties apmeklēt cirku, tad par biļetēm jāsāk domāt laicīgi.
Karte: 10.Neatkarības prospekts, 42. Maksima Gorkija centrālais bernu parks, 43. Uzvaras laukums.
Te es aplencu cirka ēku un atkal šķērsoju Svisločas upi, kur nonāku pēdējā parkā tās krastā, kuru esmu nolēmis apmeklēt. Tas ir Maksima Gorkija centrālais bērnu parks (Цэнтральны дзіцячы парк ім. Максіма Горкага). Jāsaka, ka tas gan nav parks tikai berniem. Patiesībā šis ir viens no apmeklētākajiem un iecienītākajiem atpūtas parkiem Minskā. Starpcitu šinī parkā atrodas pati pirmā hokeja arēna Minskā un tā tagad saucās Арена Юность.
Pats parks šeit ierīkots 1805. gadā, jau iepriekš pieminētā gubernatora Zaharija Korņejeva vadībā. Sākumā parku arī sauca pr Gubernatora parku (губэрнатарскі парк). Parks bija paredzēts tikai izredzētai publikai un to apmeklēja turīgie Minskas ļaudis. Vēlāk, kad arī Minskā modē nāca Eiropas sportu tradīcijas parka teritorijā, kur tagad atrodas hokeja arēna tika izveidoti vairāki sporta laukumi, kur pilsētnieki varēja nodarboties ar tādām līdz tam neierastām lietām, kā teniss, volejbols. Tika izveidots arī velotreks.
Pēc revolūcijas parks tika atvērts tā saucamajiem „darbaļaudīm” un pavisam drīz nonāca nožēlojama stāvoklī. Tikai pēc 1936. gada parka teritorija atkal tika savesta daudzmaz pienācīgā izskatā.
Tagad parka teritorija izvietotas dažādas atrakcijas bērniem un arī pieaugušiem, un viena no popularākajām ir lielais Minskas panorāmas rats.
Tas patiešām ir salīdzinoši augsts un no tā augšējā punkta paveras lielisks skats uz Svisločas upes krastos esošajiem parkiem, un pilsētas kvartāliem. Arī es nolemju veikt vienu apli un palūkoties uz pilsetu no augšas.
Tālāk seko neliela tējas pauze vasaras kafejnīcā, parka teritorijā un tad jau varu doties tālāk. Parku pametu pa parādes vārtiem, kuri atrodas burtiski pie tilta, kur Neatkarības prospekts šķērso Svisločas upi.
Uzvaras laukums(плошча Перамогі).
Tepat pāris simtu metru attālumā Neatkarības prospekts šķērso vēlvienu no Minskas populārākajiem un zīmīgākajiem laukumiem. Tas ir Uzvaras laukums (плошча Перамогі).
Tā centrā esošo obelisku varēju manīt jau no Oktobra laukuma, labu gabalu aiz Svisločas upes. Tagad esmu nonācis burtiki līdz pašam laukumam. Tā centrā ir izveidots tā saucamais Uzvaras monjuments. Tajā ietilpstošā obeliska augstums ir vairāk kā 40 metri un tā galotnē ir uzstādīts zvaigznes formas PSRS laiku uzvaras ordeņa atveidojums. Pašu obeliska pamatni rotā vairāki bronzas goreljefi, kutos attēloti dažādi sižeti, kas veltīti Otrajam pasaules karam. Uz ēku jumtiem, kuras ielenc šo laukumu ir uzstadīts uzraksts „Подвиг народа безсмертен” (Tautas varoņdarbs ir nemirstīgs).
Ik gadu 9.maijā šajā laukumā līdzīgi, kā Rīgas uzvaras parkā pārdaugavā ierodas vairāki tūkstoši ļaužu lai godinātu Otrā pasaules kara upurus un pie reizes nosvinetu „Uzvaras dienu”. Atšķirībā no Latvijas šeit baltkrievijā 9.maijs vēl jo projām ir oficiālie valsts svētki un ticamāk tādi būs visu laiku. Te arī gribu piebilst, ka Baltkrievijas vēsture ir nedaudz atšķirīga no mūsu vēstures un šeit absolūtais vairākums ļaužu patiešām svin uzvaras dienu un uzskata, ka Padomju armija viņus ir atbrīvojusi no Vācu okupācijas jūga. Bieži daudzi mūsu Latvijas līdzpilsoņi izrāda nepatiku pret šo svētku svinēšanu Rīgā un gribu tikai šādiem ļaudīm ieteikt neizrādīt to šeit, kad ieradīsietis ekskursijā vai uz to pašu pasaules čempionātu hokejā, kurš sākas tieši 9. majā, tātad Uzvaras dienā. Īsāk sakot: atšķirībā no Latvijas, kara laikā vācu zaldāti baltkrievu bērnus ar šokolādītēm necienāja un īpašumus neatgrieza, bet piekopa īstu teroru pret vietējiem baltkrievu-slāvu iedzīvotājiem un tie to nav aizmirsuši.
Jakuba Kolasa laukums (Плошчa Якуба Коласа).
Labi, neaizraušos ar Otrā pasaules kara vēstures iztirzājumu, bet došos tālāk. Tepat netālu sekojot pa Neatkarības prospektu atrodas vēlviens laukums, kuru esmu nolēmis apskatīt. Tātad kā jūs redziet, Neatkarības prospekts šķērso gandrīz visus zināmākos un svarīgākos Minskas laukumus. Tagad nākošais seko Jakuba Kolasa laukums. Līdz tam gan kāds gabaliņs jāpaiet. Patiesībā līdz tam var aizbraukt arī ar metro, jo metro staijas atrodas gan zem Uzvaras laukuma, gan zem Jakuba Kolasa laukuma. Es tomēr neesmu slinks un turpinu ceļu kājam ejot.
10.Neatkarības prospekts, 44.Jakuba Kolasa laukums, 45.Mūsdienu mākslas muzejs, 46.Baltkrievijas olimpiskā komiteja un sporta muzejs, 47.Lido, 48.Komarovas tirgus.
Pēc kādām 10 minūtēm esmu jau Jakuba Kolasa laukumā. Kas tad īsti ir šis Jakubs Kolass? Jakubs Kolass īstaja vardā Konstantīns Mickēvičs ir slavens baltkrievu rakstnieks-klasiķis, dzejnieks, vairāku grāmatu autors un Baltkrievu republikas akadēmiķis. Viņa grāmatas ir izdotas ne tikai baltkrievu un krievu valodās. Tās tiek publicētas arī vairākās citās valstīs gan Eiropā, gan tālākās valstīs. Zinu ka viņa grāmatas ir drukatas arī latviešu valodā.
1972.gada slavenā klasiķa 90.dzimšanas dienā šim laukumam tika dots viņa vārds un tā centrā uzstādīts piemineklis. Blakus pašam Jakuba Kolasa piemineklim ir izvietotas pāris skulptūru kopmozīcijas, kurās attēloti arī viņa literāro darbu varoņi.
Pie šī laukuma atrodas arī pāris nozīmīgu ēku un iestāžu. Prospekta pretējā pusē atrodas mūsdienu mākslas muzejs, bet austrumu virzienā no laukuma atrodas salīdzinoši pompoza ēka ar masīvām kvadrātveida kolonnām. Šajā ēkā atrodas Baltkrievijas republikas olimpiskā komiteja un dažādas citas ar sportu saistītas iestādes. Te mājo arī sporta muzejs. Patiesībā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir liels sporta atbalstītājs un sporta attīstībā ar viņa iniciatīvu tiek investēti milzīgi līdzekļi. Domāju, ka mūsu Latvijas hokeja faniem nav daudz jāstāsta par baltkrievu hokeja tradīcijām un visu kas ar to saistīts. Tāpat tie, kas sekoja pēdējām olimpiskajām spēlēm noteikti ievēroja baltkrievu sportistu saniegumus un labi saprot, ka tas iespējams tikai ar nopietnu valsts atbalstu sportam.
Labi! Pats interesantākais manuprāt ir tas, ka šajā ēkā, kurā mājo visas svarīgākās ar sportu saistītās organizācijas atrodas iestāde, kura cieši saistīta ar mūsu Latviju. Šīs ēkas pirmajā un pagrabstāvā lepni izvietojies mums labi zināmais Lido restotāns! Jā, jā tieši tā! Atceros kad vairākus gadus atpakaļ bieži braukāju uz Minsku no Rīgas šad tad nācās satikt ceļabiedrus, kuri devās uz šejieni lai piedalītos šī restorāna radīšanā. Tad starpcitu arī dzirdēju tādas baumas, ka kāds baltkrievu ierēdnis, kurš pirms tam bija pabijis mūsu Lido Rīgā bija par to pastāstījis pašam „Baķkam”, kurš sekojoši devis rīkojumu kaut ko līdzīgu izveidot Minskā. Tad nu uz šejieni tika uzaicināti latviešu Lido darbinieki un restorāna vajadzībām tika ierādītas telpas pašā galvenajā ar sportu saistītajā ēkā, tātad šeit-Jakuba Kolasa laukumā.
Labi, patiesībā jau tuvojas vakars un arī jāsāk domāt par vakariņām, bet pirms tam tomēr izmetīšu pēdējo loku. Tepat pavisam netālu no Jakuba Kolasa laukuma atrodas Minskā popularākais tirgus- Komarovas tirgus (Камароўскі рынак). Tas atrodas, kadus 500 metrus uz ziemeļiem no Jakuba Kolasa laukuma. Esmu tur nolēmis nopirkt, šo to, ko aizvets mājās un kaut ko priekš vakara, kad atradīšos vilcienā. Tā arī izdaru. Tirgus šeit ir patiešām labs, pie kam tīrs un kārtīgs. Interesanti, ka laukumā pie tirgus ir uzstādītas vairākas interesantas skulptūras. Cik noprotu tās arī ir veidojies jau iepriekš pieminētais mākslinieks Žbanovs. Dāžas no skulptūām ir visai amizantas. Piemēram vienā attēlota sieva, kura pārdod saulespuķu sēklas.
Pirkumi ir veikti un es atgriežos Jakuba Kolasa laukumā, kur ieturu kārtīgas vakariņas Lido restorānā. Tagad arī ir laiks lēnām doties uz stacijas pusi. Šoreiz jau izmantoju metro pakalpojumus. Līdz dzelzceļa stacijai ar metro gan nebraucu un pametu to Oktobra laukuma stacijā, jo esmu nolēmis vēl izmest īsu loku pa Minskas naksnīgajām ielām. Jā, iesaku to izdarīt arī jums, jo Minska naktī izskatās lieliski!
Lielākā daļa ēkas, jo sevišķi gar Neatatkarības prospektu un laukumu ir krāšņi izgaismotas. Arī pie pašas stacijas lielā daļa ēku ir aprīkotas ar gaismas efektiem. Vienkārši izksatās lieliski un ko līdzīgu Rīgā un daudzās citās Eiropas pilsētās neredzēsiet, ja nu vienīgi pasākuma „Staro Rīga” ietvaros. Šeit nobeigumā gribu vēl piebilst, ka Minska patiešām ir ļoti tīra un sakopta pilsēta un šajā ziņā to droši var ierindot pie vācu vai austriešu pilsetām un lielā daļā Eiropas galvaspilsētu, un lielpilsetu ir stipri netīrāks, kā šeit.
Nobeigums.
Tad nu beidzot esmu atgriezies Minskas centrālajā dzelzceļa stacijā. Vēl nelieala kafijas pauze vienā no stacijas bufetēm un būs man jādodas uz vilcienu. Kopumā par Minsku, jeb precīzāk tās centrālo un interesantāko daļu esmu pastāstījis. Patiesībā lai to izstaigātu ir vajadzīga vesela un visai intensīvi noslogota diena. Tādēļ tiem, kam ir iespēja šeit uzturēties ilgāk, iesaku šo pilsētas daļas apskati sadalīt uz divām vai pat trim dienām. Jā, dažus objektus, kuri atrodas pilsētas nomaļākajās vietās nebija iespējams apskatīt un godīgi sakot tādu šeit nav īpaši daudz, jo praktiski visi apskates cienīgie objekti atrodas tieši pilsētas centrā. Parējā pilsēta pārsvarā sastāv no visai vienmuļām padomju laiku daudzdzīvokļu bloku mājām un reti ko interesantu tur atradīsiet. Vienīgais varat apmeklēt kādu no pilsētas parkiem, kuri lielākoties izvietoti gar Svisločas upes krastiem.
Ja reiz ieradīsieties uz hokeja čempionātu tad, kā reiz divas vai trīs dienas varat veltīt pašas pilsētas apskatei. Ja vēlaties jau kaut ko vairāk tad jau jādomā par ekskursijām ārpus Minskas un tādā gadījumā būs jārēķinās ar garākiem pārbraucieniem. Ko varu ieteikt? Viens no variantiem ir apmeklēd kādu no Baltkrievijas pilīm. Jo īpaši interesantas ir pilis Ņesvižā, Mirskā, Ļubačinskā un Novogrudokā. Tās ja pacenšās var mēģināt apceļot vienas dienas laikā. Ir arī vairākas citas pilis, bet tās atrodas tālāk no Minskas.
Pieminēto piļu un kādas tālākas pils apmeklējumu varat apvienot ar braucienu uz kādu no lielajām pilsētām (apgabalu centriem). Manuprāt pāris no tuvākajām un interesantākajām šādām pilsētām ir Grodņa un Mogiļeva. Nedaudz tālāk atrodas Bresta, Gomeļa un Vitebska. Pa starpu līdz šīm pilsētām varat apmeklēt vēl pāris lielāku pilsētu, piemēram Bobruisku, Barānovičus, Lidu. Starp citu uz šīm pilsētām salīdzinoši ērti un lēti iespējams nokļūt arī ar vilcieniem. Tie kursē pietiekoši bieži un ja neesat apbruņojies ar savu transportu, tad droši dodieties uz dzelzceļa staciju un aiziet! Godīgi sakot šoreiz nav tikdaudz laika un teksta vietas lai par šīm pilsetām arī kaut ko pastāstītu smalkāk, bet ja nu kas, tad šo to interesantu var atrast arī šeit draugiem.lv iepriekšējos ceļojumu aprakstos.
Vēl viens no variantiem ir militārā tūrisma objektu apmeklēšana. Pavisam netālu no Minskas atrodas tā saucamā „Staļina līnija”, bet pašā pilsētas pievārtē „Slavas kurgāns”. Tiem kas ir izturīgāki un gatavi ziedot veselu dienu, var doties uz Brestu un apmeklēt Brestas cietoksni.
Labi! Cik nu varēju tik esmu pastāstījis. Vēl pievienoju pāris kartes ar informāciju, kur atrodas pasaules čempionāta hokeja arēnas. Abas arēnas, kur notiks pasaules čempionats hokejā atrodas piepilsetu rajonos un ja kāds dosies uz tām ar savu auto tās būs viegli atrast, jo tās izvieotas pavisam tuvu Minskas loka maģistrālei (apvedceļam).
Pirmā un galvenā ir „Minskas arēna”, kurā notiks finālspēlas, kā arī tieši šinī arēnā priekšsaīkstes veiks Latvijas komanda. Arēna atrodas pilsētas ziemeļu daļā. Ja braucat ar auto pa Minskas apvedceļu tad krustojumā uz Zaslavļu jānogriežās pilsetas centra virzienā un pēc nepilniem 3 kilometriem nonāksiet tieši līdz arēnai. Ja dzīvojat Minskas centrā tad iesaku no centrālās dzelzceļa stacijas ar piepilsetas elektrovilcienu braukt līdz stacijai Masjukovščina (Масюковщина) un no tās līdz arēnai jānoiet tikai daži simti metru, toties nebūs jāstumjas pārblīvētos trolejbusos vai autobusos.
Ja nu izdomāsiet apmeklēt kādu citu komandu spēles, kuras notiek otrā arēnā, tad tā ir „Arēna Čižovka”, kura atrodas Minskas dienvidos burtiski pie pašas Loka maģistrāles. Ar sabiedrisko transportu līdz šij arenai nokļut būs nedaudz sarežģītāk. Es iesaku braukt ar metro līdz stacijai Autozavodskaja un no tās tālāk doties ar trolejbusu kurš seko uz Čižovkas rajonu un pietur pie pašas arēnas.
Nu tad daudzmaz esmu izstāstījis visu ko vēlējos. Novēlu veiksmīgu ceļojumu uz Minsku mūsu faniem un veiksmi mūsu izlasei! Pagaidām uzredzēšanos nākamajā stāstā!