Ūdensstrazdu gredzenošanas ekspedīcija Ziemeļvidzemē, 2012.
|
Ilze Vilšķērste
|
Ūdensstrazdu ekspedīcija Ziemeļvidzemē
10.-11.03.2012.
Tā kā šogad ziema mūs ar sniegiem nelutināja, nolēmu pastāstīt par pāris gadus atpakaļ, arī martā, piedzīvoto.
Tā bija 2012. gada pēdējā, sniegiem un dalībniekiem bagātākā ūdensstrazdu ekspedīcija. Ekspedīcijas virsuzdevums – noķert un apgredzenot kādu no Latvijā ziemojošajiem ūdensstrazdiem (ja paveiksies). Dati tiks nosūtīti Latvijas gredzenošanas centram un turpmāk varēsim izsekot šī putna gaitām.
No Rīgas izbraucam četratā – gids Edgars, Ilze, Antra un Aigars. Pārējos četrus mums jāpaņem pa ceļam, Valmierā. Tie ir trīs puiši un meitene no „Ežu kluba”.
Reklamējot šo pasākumu, uzsvērām, ka meklējam sportiskus cilvēkus, viņi nolēmuši piedalīties lai gūtu jaunu pieredzi. Andris, Valters, Edgars un Kristīne - turpmāk viņus tā arī dēvējam – par „ežiem”.
Kad nu esam pilnā sastāvā un savstarpēji iepazīstamies, brauciens var sākties.
Dodamies apsekot Šepkas upi, kas atrodas visai tuvu Smiltenes –Gulbenes šosejai. Edgars vispirms ļauj mums ietērpties „ekipējumā”. Uzaujam garos gumijas zābakus (tie, kam ir), vai citus mitrumu aizturošus „brienamos” apavus. Paņemam binokļus, fotokameras un uzklausām pirmo instruktāžu. Edgars pastāsta kāds ir upes apsekošanas plāns – būs jāiziet paliels līkums pa mežu. Vispirms tiksim līdz upei, apskatīsim vai tā ir ūdensstrazdam piemērota. Ja būs, tad viņš dos tālākas norādes. Pagaidām – brienam. Sniegs ir padziļš, gandrīz līdz celim ar nelielu sērsnas kārtiņu pa virsu. Iešana diez cik ātri nevedas ņemot vērā, ka vīriem pārsvarā kājās ir gari zvejnieku zābaki. Patiesībā tā ir īsta izturības pārbaude. Pie tam mēs jau arī neejam pa labiekārtotām takām, bet laužamies cauri visādiem brikšņiem.
Pirmā apstāšanās vieta ir klajuma malā, kur sadzirdam cekulzīlītes dziesmu. Lai to arī redzētu, ne tikai dzirdētu, mazliet novirzāmies no maršruta. Dažiem izdodas to ieraudzīt, daži tā arī nesaprot kas īsti jāmeklē. Tikmēr putns ir prom. Brienam tālāk. Kad tiekam līdz upei, izrādās, ka tā ir pilnībā zem ledus segas. Edgars mums izstāsta, ka ūdensstrazdiem ir piemērotas straujas un neaizsalušas upes un ka tie barojas ar maksteņu kāpuriem, ko sameklē pie upes gultnes, nirstot. Tātad šeit noteikti neviena putna nebūs. Sagaidām Andri, kurš ir krietni atpalicis no grupas un nolemjam iet laukā no meža. Šoferis Jānis mūs gaidīs norunātajā vietā. Pa ceļam mēģinu vēl saskatīt vai saklausīt kādus meža putnus, bet tā īsti neizdodas. Mežs ir kluss, nav pat vēja, mazliet tikai smidzina smalks lietutiņš.
Pārbrauciens uz nākamo vietu – tā pati upe. Šoreiz skatīsim kāda tā ir zem aizsprosta, netālu no Rauzas ciema. Jau piebraucot redzam, ka upe ir „vaļā”. Parādās cerības ieraudzīt arī pašu ūdensstrazdu. Atkal ieģērbšanās un brišana. Necik tālu netiekam, Edgars saka, ka tomēr neesot vis piemērota vieta, tāpēc jāiet atpakaļ uz busu. Oma sāk noplakt, gribējās jau visu tā uzreiz un tūlīt. Atceļā mēs ar Antru mazliet atpaliekam, lai pavērotu, kas vēl šajā apkārtnē interesants. Droši vien tas lielākais putns, kas pārlaidās pāri, bija sīlis, bet īsti pārliecinātas neesam ne viena ne otra. Pāri upei dzied lielā zīlīte un zilzīlīte. Bet kad esam iznākušas pie ceļa, pretējās puses kārklos pēkšņi ielido vesels bars mazu putniņu. Edgars vēlāk pēc mūsu apraksta un joprojām dzirdamās dziesmas, nosaka, ka tie ir ķivuļi. Aizrāvušās ar vērošanu, domājām, ka nu mēs esam palikušas pēdējās, tomēr lēnāks par mums atkal ir Andris. Sākam nedaudz uztraukties, kaut „ežu” puiši mierina, ka tāds viņš ir, ietur savu tempu. Andris atnāk līdz busiņam priecīgs, ka izdevies ierakstīt zīlītes dziesmu. Izmantošot to kā telefona signālu. Lai arī ūdensstrazda joprojām nav, kompānija kļūst arvien jautrāka. Valteram ir smalka humora izjūta, pārējie cenšamies neatpalikt. „Ežiem” sāk interesēt putni, tāpēc manis izvilktais Eiropas putnu noteicējs pārbrauciena laikā tiek pamatīgi studēts.
Izkāpjot Palsmanē pie nākamā aizsprosta jau viszinīgi pa gabalu novērtējam, ka brist nav jēgas. Par prieku vai nožēlu apkārtnes māju suņiem, sakāpjam atpakaļ busiņā un dodamies uz Grundzāli.
Tieši šajā vietā, pie Vecpalsas upes, īstais stāsts par ūdensstrazdiem beidzot var sākties!
Izkārtojamies virknē un brienam gar upi. Šeit pilnīgi noteikti ūdensstrazds ir, jo neilgu laiku atpakaļ viens ir noķerts, apgredzenots un esot redzēti vēl divi. Puiši beidzot var iemēģināt garos zvejnieku zābakus, jo vietām tiešām ērtāk ir brist pa upi, nekā lauzties caur upmalas krūmiem. Atrodam arī iepriekšējo gredzenotāju atstātos tīkla kokus. Gabals noiets krietns. Brīžiem jau šķiet, ka nav vairs vērts turpināt, kad pēkšņi aiz līkuma - IR! Ātri sadalāmies pa abām upes pusēm. Puiši palīdz Edgaram sagatavot tīkla kokus un uzlikt pašu tīklu. Bet, kamēr visi tā gatavojas, putns, laikam nojautis kas te draud, aizlido mums visiem garām un pazūd attekā. Tas mazliet sarežģī ķeršanas plānus, jo nu vairs nav skaidrs no kurienes būs jādzen. Ķeršanas plāns ir visai vienkāršs – Edgars paliek uz vietas, noslēpies aiz kāda koka pie izvilktā tīkla, Aigars dodas pakaļ putnam un mēģina to padzīt atpakaļ. Tas esot viegli izdarāms, jo putns nekad nelidojot tālu no savas teritorijas un vienmēr tieši virs ūdens, sekojot straumei. Mums pārējiem Edgars liek nogulties vai apsēsties. Katrā ziņā paslēpties, lai putns neredz un atkal neizbīstas. Jānim tiek dota komanda palikt upes līkumā un vērot kurp putns dosies.
Kādu brīdi gaidām. Kad putns ir tik tuvu, nav ne mazāko šaubu, ka to noķersim. Pēc kādām 15 minūtēm sāk salt, nav jau vasara. Mēģinām saprast kas tur pie upes notiek. Pāris reižu putns parādās gan, bet katru reizi meistarīgi izvairās no tīkla un atkal pazūd – te atpakaļ pa upi, te attekā...Edgars beidzot nolemj, ka jāpaiet mums arī atpakaļ un tīkls jāpārliek citā vietā. Šeit tomēr putnam pārāk daudz iespēju izvairīties. Tā arī darām. Atrodam piemērotu vietu tīkla izvilkšanai un šoreiz mēs ar Andri dodamies atpakaļ līdz tiltam, lai putnu dzītu tīkla virzienā. Ejam un ejam, bet putna vēl nav. Drīz jau varēs saskatīt izvilkto tīklu. Pēdējā līkumā pirms tīkla, izrādās, tas sēž upes vidū uz akmens. Jādzen jau nav, viņš pats baidās. Ieskrien tīklā, bet neiepinas. Atkal veltīgi. Nolemjam, ka jāietur pusdienu pauze, bet tikmēr tīkls lai paliek kur ir, ja nu...
Esam jau paēduši un pļāpājam. Tad pēkšņi redzu, ka Edgars, kurš bija palicis upmalā vērot situāciju, rāda uz upi un kaut ko saka. Vēlamo pieņemam par esošo un visi momentā skriešus dodamies turp, jo šķiet, ka putns ir noķerts. Edgars mūs pārsteigti vēro, viņš tikai esot teicis, ka noņemšot tīklu. Mēs to, protams, nedzirdējām. Pasmejamies par savu skriešanu un - kas jādara, jādara, tīklu noņemam. Nolemjam putnu vairs šeit netraucēt. Mazliet žēl, tikpat kā bija rokā!
Tālāk piebraucam pie Vizlas upes. Lai gan arī tā ir aizsalusi, Edgars ierosina iziet iekārtoto dabas taku līdz Gaujai. Taka jau patiesībā nav redzama un mēs arī šad un tad labāk ejam pa upes ledu. Kaimiņmāju suņi arī te ir ar skaļām balsīm. Saceļam kājās vai visu ciemu. Taka nav gara, drīz vien jau esam pie Gaujas. Pat tā ir gandrīz pilnībā zem ledus. Vēl šodien programmā paredzēts apskatīt Vidagas centrā esošo dzirnavu aizsprostu, lai novērtētu, vai tur kāds ūdensstrazds nenakšņo. Aizbraucam, apskatāmies, Edgars novērtē, ka laikam nekā nebūs. Sabrukušie dzirnavu mūri lepojas ar lieliem uzzīmētiem kaķiem. Edgars saka, ka tās saucot par Kaķīšu dzirnavām un tikai tad pats attopas, ka laikam nosaukumam ir saistība ar Skalbes pasaku. Lai nu kā, mums te vairs nav ko darīt. Uzmetam skatu un novērtējam milzīgo 1,5 litrīgo tukšo plastmasas pudeļu kalnu kādā no mūru atliekām un braucam prom. Vēl tikai Markūzu gravas jāapskata, taču sāk jau tumst. Edgars saka, ka labāk turp doties no rīta, gaismā. Tam visi piekrītam. Piestājam Virešos pie mazā veikaliņa un tad meklējam rezervētās naktsmītnes viesu namā „Melderītis” – vienīgo vietu, kas tuvākajā apkārtnē tās piedāvā. Gribas jau arī siltas vakariņas.
Vēl līdz turienei tik ātri netiekam, vispirms piestājam vairākās vietās pie meža. Edgars cenšas sasaukt apodziņus. Bet tie viņu nez kāpēc nedzird un neatsaucas.
Pēc vakariņām vēl izmetam līkumu pa Gaujienu pūces un apodziņus meklējot, bet arī te mums neveicas. Līst. Tumsā iespaidīgi izskatās muižas kompleksa ēkas, tāpēc nolemjam tās apskatīt arī dienas gaismā.
Tagad vairs tikai vakara filma par pasen notikušu ūdensstrazdu gredzenošanas ekspedīciju Zviedrijā, kurā piedalījies ornitologs Edmunds Račinskis . Sākumā ar interesi vērojam kāds aprīkojums tur nepieciešams, kā viņi forsē straujās kalnu upes. Bet viss materiāls ir tāds nemontēts. Pēc pusstundas neizturīgākie nolemj tomēr priekšroku dot miegam un atvadās. Izturīgākie vēl kādu pusstundu paskatās un nolemj pārējo, vēl neredzēto materiālu atstāt nākamajai reizei.
Īsta gulēšana gan mums šonakt nesanāk, dažādu iemeslu dēļ, bet pārsvarā tāpēc, ka neesam šeit vieni – kamēr mēs augšā guļam, lejā notiek vietēja mēroga ballīte -50 gadu jubilejas svinības ar attiecīgu mūziku, attiecīgā skaļumā. Uzvar skaļākie.
Bet tas netraucē otrajā rītā visiem satikties norunātajā laikā pie brokastu galda. Dienas plānā pirmās ir Markūzu gravas tūlīt aiz Gaujienas. Redzamais atbilst solītajam. Esam priecīgi par iespēju te pabūt.
Atceļā piestājam vēlreiz apskatīt muižas kompleksu. Naktī skatītās baltās ēkas izrādās ārkārtīgi noplukušas, pelēkas un izskatās samērā nožēlojami. Uz plāksnes rakstīts „Gaujienas pamatskola”. Var redzēt, ka Ziemassvētki te vēl ir svinēti –uz logiem salīmētas papīra eglītes. Bet vai bērni te mācās joprojām, neesam pārliecināti. Vietām augšējos stāvos mana kādu izsistu logu...skumīgs skats. Pēc informācijas netālu novietotajā plāksnē pārliecināmies, ka pūces esam meklējuši pareizajā vietā. Vērojam dzilnīšu pavasara dejas un purva zīlīti, kas droši sēž uz sētas turpat mūsu acu priekšā. Kokos salidojuši svilpji un tālumā cītīgi kaļ dižraibais dzenis. Būtu vairāk laika, gan jau vēl kaut ko ieraudzītu un sadzirdētu.
Pārbrauciena laikā uz Api, Valters mūs ir sasmīdinājis ar jaunvārdu piešķiršanu putniem – apodziņu viņš nosauc par „pidžamu pūcīti” (no angliskā nosaukuma Pygmy Owl) un apgalvo, ka parkā esot bijuši sarkanbaltsarkanie krūtīši.
Pie Apes skolas izkāpj lielākā grupas daļa un dodas pārbaudīt upi, jo tā ir bez ledus. Pilnīgi iespējams, ka veiksies. Salstošākie un vairāk nogurušie brauc līdzi šoferim uz nolikto satikšanās vietu, kur bridēji varētu beigt meklējumus. Ilgi nesanāk gaidīt – zvans no Edgara vēsta, ka putns ir un jāatved tīkls, ko viņš aizmirsis busiņā. Tad nu arī salīgie saņemas un nolemj piedalīties procesā. No Raganu klints augšas ir lielisks skats uz Vaidavas upi. Var tālu redzēt un arī sekot ūdensstrazdam, kurš šad un tad mēdz pārlidot vienā vai otrā virzienā. Kamēr Edgars sēž slēpnī pie tīkla, Valters ar otru Edgaru brien katrs pa savu pusi upei, skolas virzienā. Aigars ar Antru atkal meklē putnu virzienā pret straumi.
Antras saruna ar makšķernieku vainagojas ar tās dienas labāko joku: Ieraugot makšķernieku, Antra nolemj drošības pēc pajautāt, varbūt cilvēks ir redzējis putnu. Ja nē, tad tālāk brist arī nav jēgas. Uz jautājumu: „Vai jūs te sen jau sēžat? Vai gadījumā te garām nav palidojis ūdensstrazds?” Pieļaujot domu, ka makšķernieks varētu tādu putnu nezināt viņa turpina : „Nu tāds neliels, tumši brūns ar baltu krūtiņu”...
Kamēr viņa tā jautā, aiz līkuma parādās pa upi brienošais Aigars. Makšķernieks tos abus uzlūko un pēc ilgāka brīža atbild ar pretjautājumu: „Cik sen jums viņš pazuda?”
Bet pats galvenais notikums, protams, šajā dienā ir ūdensstrazda noķeršana. Pēc apmēram stundu ilgas gaidīšanas, meklēšanas un salšanas, tas ir tīklā. Urrā!! Metamies visi skatītāji lejā pa krauju, lai būtu klāt gredzenošanas procesā.
Putns tiek nosvērts, nomērīta garākā lidspalva, piešķirts gredzens ar numuru R3173 (no kā putnam tiek vārds Rasma, jo tā ir „viņa”) un tad kad visi esam pietiekami to aplūkojuši, seko palaišana brīvībā. Putniņš to nekavējas izmantot.
Beidzot iestājas tāda padarīta darba sajūta! Edgars mūs aizved pie Grūbes HES netālu no Apes. Te ir jauka vieta pusdienošanai, tikai auksti...
Vēl nolemjam izmest saplānoto līkumu pa mazajām upītēm, taču vairs negredzenosim. Dienas gaišais laiks joprojām ir paīss un līdz mājām arī krietns gabals. Pēdējais ko apskatām un kur izbrienam laikam šogad pēdējās dziļās kupenas, ir dzirnavu aizsprosts uz Alūksnītes upes pie Bejas. Var teikt – „reiz bija” pamatīgas dzirnavas. Tagad te tikai stārķis vasarās apmetas, par to liecina milzīga ligzda skursteņa galā.
Noslēgumā gribas vēlreiz teikt paldies visiem dalībniekiem – Antrai, Kristīnei, Aigaram, Valteram, Edgaram un Andrim par izturību un palīdzību, kā arī šoferim Jānim par atsaucību. Bet īpašs paldies mūsu gidam - Edgaram Dzenim par sastādīto maršrutu, grupas vadīšanu un interesantajiem stāstiem par putniem. Mājās visi noteikti atbraucām mazliet gudrāki.
Šajās dienās novēroto putnu saraksts gan nav pārāk garš, bet mums jau arī bija pavisam citi mērķi :
Cekulzīlīte, Dižraibais dzenis, Dzilnītis, Ķivulis, Lelā zīlīte, Mājas balodis, Mājas zvirbulis, Meža pīle,
Mizložņa, Pelēkā vārna, Purva zīlīte, Sīlis, Svilpis, Ūdensstrazds, Zeltgalvītis, Zilzīlīte, Žagata.
Fotogalerija no ekspedīcijas šeit: http://www.draugiem.lv/user/499041/gallery/#/gallery/?pid=251699983