Pelagonija, Maķedoniešu nācijas šūpulis (Maķedonijas ceļojuma 6.daļa).
|
Pēteris Vēciņš
|
Pelagonija, Maķedoniešu nācijas šūpulis (Maķedonijas ceļojuma 6.daļa).
Pelagonijas novads.
Labrīt no rītiņ cik labs šis rītiņš! Cik nu tas var būt labs pēc vakarrienas mūzikālā vakara tavernā Pie Momira?! Neskatoties, ka vakar viesnīcā pārrados ļoti vēlu, šorīt esmu piecēlies laicīgi. Uzvāru kafiju, paķeru pīrādziņus un kūciņas, un dodos brokastot uz viesnīcas terases. Kādu brīdi lēnā garā tukšojot kafijas tasi notiesāju pāris pīrādziņu. Teikšu godīgi, nekāda labā apetīte pēc vakardiens „festiņa” šorīt nav. Labsajūtu nedaudz gan uzlabo rīta svaigais gaiss un jaukā panorāma no viesnīcas „Villa Rustica” terases.
Tātad ir sākusies mana Maķedonijas ceļojuma septītā- pirmspēdējā diena. Rīt jau jālido mājās. Kopumā jau esmu pabijis Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, tad cauri Pologas reģionam devos līdz Ohridas pielsētai. Apskatīju pilsētu un Ohridas ezeru, bet vakar izmetu loku uz Pelisteras nacionālo parku un Prespas ezeru.
Šodien vēl priekšā gara ceļojuma diena un līdz vakaram man jātiek līdz Skopjei, jo rīt no rīta laicīgi jābūt lidostā. Pa ceļam līdz Skopjei apskatīšu Bitolas pilsētu, tad sekošu līdz kalnu kūrortam Krušėvo. Tālāk došos līdz Prilepas pilsētai, kur apskatīšu leģendārā karaļa Marko pili, jeb precīzāk sakot to, kas no tās palicis. Pie Prilepas pacentīšos uzbraukt kalnā, kurā atrodas viens no augstkalnu klosteriem-Treskaveca, no kura paveras vislieliskākie skati uz apkārtni. Ja paveiksies, mēģināsu šeit noķert arī saulrietu.
Reģions, kuru šodien apsekošu saucas Pelagonija (Пелагониja). Pelagonija, jeb dažkārt to sauc arī par Prilepas-Bitolas zemieni (Прилепско-Битольско поле), ir vis plašākā zemiene, jeb ieplaka Maķedonijā. Tā plešas starp Babas, Plačenskas Plaņinas, Buševa Plaņinas, Babunas un Selečka Plaņinas kalnu grēdām. Daļa no šīs zemienes atrodas arī Grieķijas teritorījā, kur to arī sauc par Pelagoniju (Πελαγονία), jeb Dienvid Pelagoniju. Cauri šij zemienei tek Melnā (Црна Река) upe, kura pa Tikvešas kanjonu tālāk nonāk Vardaras upē. Arī Maķedonijas administratīvajā dalījumā šo rajonu sauc par Pelagoniju un tajā jau ietilpst plašāka teritorija, kā pati zemiene. Šajā administratīvajā reģionā ietilpsta arī Prespas ezera ieplaka un Resenes opština, kurās es pabiju vakar. Kopumā šajā Pelagonijas reģionā dzīvo nedaudz vairāk, kā 220 tūkstoši iedzīvotāju.Vēl kas ir zīmīgi? Šis reģions tiek uzskatīts par viss maķedoniskāko reģionu, jo maķedoniešu īpatsvars tajā pārsniedz 90% un Pelagoniju šad tad dēvējot arī par Maķēdonijas nācijas šūpuli. Kāpēc tā, centīšos pastāstīt stāsta gaitā.
Pēc simboliskām brokastīm atgriežos nummuriņā, savācu mantas un taisos pamest viesnīcu. Dodos atdot atslēgas viesnīcas administratoram. Izrādās, ka viesnīcas administrators Dimče Georgijevs ir arī tās īpašnieks un viņš dzīvo pašā viesnīcas ēkā, atsevišķā dzīvoklī, pašā augšējā stāvā. Saku, ka vēlos atdot atslēgas un pamest viesnīcu, bet Dimče mani uzaicina uz tasi kafijas savā dzīvoklī. Neatteikšos taču no tāda laipna piedāvājuma! Apsēžos Dimčes apartamenta viesistabā, kur pa logu, kuru ielenc kivi augļi paveras pati labākā panorāma uz ezeru. Vienkārši super! Pēc brīža Dimče piedāvā arī glāzi rakijas. Saku, ka baidos vai tā man nenāks par skādi, bet Dimče atbild, ka tā būs tieši vietā! Sākam pļāpāt un noskaidrojas, ka Dimče labi pazīst tavermas saimnieku Momiru un manu vakardienas kompanjonu rakijas dzeršanā-Draganu. Ohrida neesot tik liela un lielā daļa cilvēku, kuri saistīti ar tūrisma industriju viens otru labi zinot, bet Draganu bez maz vai zinot jebkurš ohridietis!
Pirmā glāze rakijas ir iztukšota un pēc brīža seko otra! Es saku, ka man jābrauc, bet Dimče saka, ka vismaz trīs glāzītes nenāks par ļaunu un viss būšot normas robežās. Turpinām diskusiju par visdažādākajām tēmām, kas saistītas ar Maķedonijas vēsturi, kultūru un dažādām sadzīviskām lietām. Dimče izrādās ir ļoti izglītots un kompotents visdažādākajos jautājumos! Viņš daudz lasot un var patiešām manīt, ka tas tā ir, jo lielā daļa viesistabas sienu aizņem plaukti ar grāmatām. Tās ir gan maķedoniešu un bulgāru, gan turku un albāņu valodās drukātas un Dimče tīri labi pārzinot šīs valodas. Starp citu dažas gudrības par kurām man stāstīja Dimče esmu ņēmis vērā arī drukājot šos rakstu sēriju par Maķedoniju.
Seko trešā glāze rakijas un patiešām asinsrite uzlabojas! Dimče saka, ka šī ir īsta kavalitatīva rakija, kuru viņš pērk nevis veikalā, bet gan pie laba paziņas, kurš pats to gatavo. Izrādās, ka gandrīz katrā maķedoniešu mājā esot speciāli aparāti rakijas pagatavošanai. Par tās pagatavošanas procesu smalki nestāstīšu, jo to jūs varat uzzināt arī interneta resursos, bet piebildīšu, ka maķedonijā pastāv vairāku veidu rakijas un to pagatavošanas veidu. Daļa no tām ir bezkrāsainas, bet daļa dzeltenas, jeb dzeltenīga toņa. Dimče jautā vai es vakar dzēru viena veida, vai dažādas rakijas? Es tā sāku domāt, ka tās bija gan dažādas uz ko Dimče atbild! Ja nu sāc reiz dzert rakiju, tad nekad nejauc dažāda toņa vienā dzeršanas reizē. Ja tā darot, tad maķedonieši šādu dažādu toņa rakiju miksēšanu saucot par „betonu” un sekas varot būt nevisai patīkamas. Dimče piedāvā vēl vienu glāzi, bet es saku, ka man laikam pietiks, jo jau ir labi un ja es šādi turpināšu tad tiešām sanāks „betons”, un es šodien nekur neaizbraukšu!
Bitola.
Mūsu pasēdēšana un interesantā diskusija nedaudz ieilgst un galu galā tā tomēr ir jābeidz, savādāk šodien nepaspēšu apskatīt visu, ko esu ieplānojis. Atvados no Dimčes un dodos uz savu auto. Pēc mirkļa jau trucos pa labi zināmu ceļu no Ohridas uz Reseni. Tālāk aiz Resenes pagriežos Bitolas virzienā un šķērsoju Gavato kalnu pāreju, kur nonāku ielejā un pa labi jau saskatāma Babas kalnu grēda, un Pelisteras virsotne.
Talāk seko neliels pacēlums aiz kura seko nākamā ieleja. Tā ir Dragoras upes ieleja. Pavisam drīz jau var manīt Bitolas pilsētas kvartālus.
Pilsēta daļēji atrodas Dragoras upes ielejā, bet tās austrumu daļa jau stiepjas plašajā Pelagonijas līdzenumā, jeb tā daļā, ko šeit sauc par Bitola Poļe.
Šeit no kalnu puses labi var saskatīt visu pilsētu. Pašā tās centrā var redzēt pāris mošejas un to augstos minaretus. Tātad man turpu ir jānokļūst.
Dodos lejup tuvāk upei. un pa maģistrālo ielu virzos jau pilsētas centra virzienā. Mākoņos tītās kalnu virsotnes paliek man aiz muguras.
Te pavisam drīz nonāku līdz plašam sazarotam laukumam. Tātad esmu jau pašā Bitolas centrā. Šeit varu noparkot auto un izmest loku pa pilsētu, bet vispirms iegriežos nelielā kafejnīciņā un pasūtu glāzi vīna. Kamēr malkoju vīnu varu nedaudz pārlasīt informāciju par Bitolas pilsētu. Bitola ir Pelagonijas reģiona administratīvais centrs un otra lielākā pilsēta, un industriālais centrs Maķedonijā. Tās iedzīvotāju skaits, kopā ar piepilsētas rajoniem sastāda gandrīz 120 tūkstošus. Pilsētai ir arī ļoti sena un bagāta vēsture, par ko arī pāris vārdos pastāstīšu.
Pirmā pilsēta šeit izveidojusies jau 4.g.s. pirms mūsu ēras un tās dibinātājs bija antīkās Maķedonijas valdnieks, varenā Maķedonijas Aleksandra tēvs Filips II. Pilsēta tika nosaukta par Herāklija Linkestis (Heraclea Lyncestis). Vēlāk Pelagonijas novads kļuva par Romas impērijas sastāvdaļu un cauri šaj pilsētai tika uzbūvēts stāsta iepriekšējās daļās pieminētais romiešu ceļš Via Egnatia, kā rzultatā Herāklija kļuva par nozīmīgu tirdzniecības un amatniecības centru, un pieauga tās militārā nozīme. Sekojoši 4-6. g.s., Bizantijas laikos tā kļūst par bīskapa rezidenci. Sākot no 10.g.s., kad pilsēta nonāk Bulgārijas karaļu valdījumā tā kļūst par pašu lielāko tirdzniecības ceļu krustpunktu un centru ne tikai Bulgārijā, bet arī visos Balkānos kopumā.
Vislielāko uzplaukumu pilsēta izbauda laikā, kad tā atrodas Turku Osmaņu impērijas sastāvā. Turku valdīšanas periods ilgst no 1382. līdz 1913., kad Bitola jeb, kā turki to sauca-Monastīra, ilgu laiku bija vilajeta (administratīvi teritoriālā vienība Turcijas impērijā) galvaspilsēta un šajā vilajetā tika iekļauta tagadējās Albānijas, Maķedonijas, Kosvas teritorijas un daļa no teritorijām, kuras tagad pieder Serbijai un Grieķijai. Tālāk sekoja vairākkārtēji Balkānu kari un divi pasaules kari, kuru laikā pilsetas saimnieki pastāvīgi mainījās un pilseta atradās dažādu valstu kontrolē. Tādas bija jaunā Turku republika, Serbija, Bulgārija, Dienvidslāvijas karaliste un beigu beigās Dienvidslāviajas Federatīvā Sociālistiskā Republika.Lielu daļu no vēsturiskās apbūves Bitolā tika izpostīta pedējā-Otrā pasaules kara laikā. Tomēr vairākas celtnes ir saglabājušās līdz mūsdienām un tās pārsvarā ir turku valdīšanas laikā radītas. Tagad pēc nelielās vīna pauzes dodos, kādu daļu no tām apskatīt. Tepat pie centrālā laukuma redzamas divas mošejas. Pirmā mošeja atrodas burtiski pie laukuma vecpilsētas virzienā. Tā ir Aidar Kadī mošeja, kura uzbūvēta 16. g.s. vidū.
Ortrā mošeja atrodas burtiski aiz upītes un ielas, un var manīt, ka tajā patreiz notiek vērienīgi restaurācijas darbi. Tā ir viena no vecākajām mošejām Bitolā, Īzaka mošeja, kura uzbūvēta 15. g.s.
Pašā laukumā, jeb precīzāk sakot, tajā izveidotajā skvērā atrodas 30 metrus augstais Saat Kula pulksteņa tornis. Par tā izcelsmes laiku patreiz nav īstas skaidrības. Vēsturiskos dokumentos minēts, ka tornis šeit atradies jau 16.g.s. un tas tapis vienā laikā ar Aidar Kadī mošeju, bet pēdējie dati liecina, ka šis tornis varētu būt uzbūvēts 19.g.s. vecā torņa vietā. Tagad protams torņa smaili rotā krusts, kurš tur uzstādīts pēc turku padzīšanas no Maķedonijas.
Pametu laukumu, šķērsoju ielu un nonāku līdz tirgum. Arī tirgus šajā vietā atrodas jau no 16.g.s. un to šeit sauc par Bezistānas tirgu. Protams, ka tas tā garajā pastāvēšanas laikā tas ticis vairākkārt pārbūvēts. Tagad tirgus sastāv no ēku kompleksa ar vairākām terasēm un ejām, kuras klāj interesantas arkveida jumta konstrukcijas. Patiesībā gan jāsaka, ka īsta Balkānu tradicionālā tirgus atmosfēra šeit nevalda, jo šajā tirgus ēku kompleksā tagad izvietojies kaut kas līdzīgs tirdzniecības centram ar vairākiem maziem un lielākiem veikaliņiem, un dažādām ofissu telpām. Uzraksts uz ieejas vārtiem vēsta, ka šeit tiek sniegti arī notāra pakalpojumi.
Labi, ja reiz senajā Bezistānas tirgū tirgus gars nemājo, tad tāds noteikti būs vecpilsetas ieliņās un pilsētas Zaļajā tirgū. Tur nu arī izbaudīšu Balkānos raksturīgo tirgus atmosfēru. Tātad dodos vecpilsetas, jeb Stara Čaršija ieliņu labirintā. Jā! Šī patiešām ir īpaša vecpilsēta. Šeit ir tik daudz interesantu ēku, kuras rindojas gar šaurām līkumainām ieliņām un Dragoras upes krastu.
Šeit upes krastmlā un šur, tur iekškvartālos atrodu vairākas ļoti interesantu formu mājas. Jo īpaši interesantas ir dažas ēkas, kuras atrodas uz ielu stūriem, krustojumos, no kuriem sazarojās vairākas ieliņas.
Te arī atrodu diezgan plašo Zaļo tirgu, kurā, kā jau domāju notiek plaša tirdzniecība. Tiek tirgots it viss! Man protams nekas īpašs no tā visa nav vajadzīgs, tādēļ izmetu nelielu loku pa rindām ar dārzeņiem un augļiem, un atgriežos vecpilsētas ieliņu mudžeklī.
Tālāk šķērsoju vecpilsētu dienvidu virzienā un atgriežos pie Dragoras upītes. Pretējā upes krstā jau atrodas jaunāks pilsētas rajons ar visai haotisku apbūvi.
Tam visam pa vidu atrodas kārtējais „Svētās dievmātes” klosteris. Te ilgi nekavējos, jo šodienas programmā no reliģiskiem objektiem man kārtīgai apskatei ir iekļauta tikai viena baznīca un divi klosteri.
Tālāk atkal seko kvartāli ar haotiski sabūvētām ēkām. Te viss ir iespējams! Dažai retai vēsturiskai celtnei, blakus var atrasties daudzdzīvokļu nams, bet no otras pusas pāris vienģimeņu mājas. Vietām vecās ēkas sabloķētas ar jaunajiem daudzdzīvokļu namiem veidojot visai amizantus skatus.
Pēc nelielas pastaigas pa haotiskajiem kvartāliem nonāku uz centrālās gājēju ielas Širok Sokak, vietā kur tā šķērso plašu laukumu, kurā atrodas visai iespaidīga izmēra kultūras nams. Pašā laukumā atrodas pāris pieminekļu. Manu uzmanību piesaista piemineklis, kurā atveidots cilvēks ar foto kameru. Uz tā rakstīts, ka tas veltīts Miltonam Manaki. Izrādās, ka šeit Bitolā agrāk dzīvojuši divi brāļi Janku un Miltons Manaki, kuriem piederējis neliels foto ateljē un tie nodarbojušies ar foto kartīšu izgatavošanu. 1905. gadā brāļi Londonā iegādājušie kino kameru un sākuši nodarboties ar dokumentāluo filmu uzņemšanu. Viņi bieži piedalījās dažādās pieņemšanās un pasākumos, kuru laikā bāļi filējuši tādus augstus viesus, vzītēs Balkānos, kā Turcijas sultānu Mehmetu V, Serbijas karali Pēteri I un Grieķijas karali Konstantīnu I. Tādējādi tika likts pamats dokumentālo filmu kinomotogrāfijai Balkānos. Brāļu uzņemtās kinolentes tika demonstrētas vairākās valstīs un tie ieguva labu slavu. 1921. gadā brāļi Bitolā atklāja kīnoteātri ar nosaukumu „Manaki”. Šis kinoteātris līdz mūsdienām nav saglabājies, toties šeit pie kultūras nama ir uzstādīts piemineklis vienam no šiem brāļiem un katru gadu šajā kultūras namā tiek rīkots „Brāļu Manaki dokumentālo filmu festivāls”.
No laukuma pie kultūras nama tālāk sekoju pa cetrāntrālo gājēju ielu uz kuras atrodas vairākas vasaras kafejnīcas un neskaitāmi veikaliņi.
Tāpat šeit atrodas arī vairākas valsts iestādes, banku filiāles un vairāku kompāniju biroji. Lielākā daļa ēku uz šīs ielas ir būvētas 19.g.s. beigās un 20.g.s. sākumā. Te atrodas arī vienīgā katoļu baznīca Bitolā.
Pirms atgriežos pilsētas centrālajā laukumā izmetu nelielu loku šķērsieliņās, kur atrodu Sv. Dimitrija baznīcu. Tā arī ir vienīgā baznīca, kuru šodien esmu nolēmis apskatīt. Protams, ka par ieeju šeit ir jāmaksā un kā jau vairākās baznīcās Maķedonijā šeit nav atļauts fotogrāfēt tās iekštelpas. Šoreiz man nesanāk neko noknipsēt arī pa kluso, jo laipnā biļešu kasierīte man seko līdzi ik uz soļa, kā noziedzniekam. Neko darīt! Iztiku bez bildēm.
Īsā vizīte Dimitrija baznīcā noslēdzas un es atgriežos pilsētas centrālajā laukumā. Seko vēlviena īsa kafijas pauze un varu jau doties tālāk. Nākamais mērķis ir senās Herāklejas pilsētas drupas, kuras atrodas tepat Bitolas pievārtē.
Dzelzceļa transports Maķedonijā.
Pametu pilsētas centru un dodos dienvidu virzienā. Pa ceļam līdz antīkajai Herāklejai ieraugu Bitolas dzelzceļa staciju un nolemju pie tās piestāt, un paskatīties, kā uz šejieni var nokļūt ar vilcienu. Pati stacija diez ko grezni neiskatās. Var teikt, kaut kas līdzīgs nelielai stacijai kādā no Latvijas provinces pilsētiņām, piemēram Gulbenē. Toties stacijas ēkā ir biļešu kase un pie sienas izvietots vilcienu kustības saraksts.
Spriežot pēc saraksta no Bitolas četras reizes dienā ir iespējams nokļūta līdz Skopjei, pie kam viens no šiem vilcieniem ir paaugstināta komforta ātrvilciens, jeb ekspresis. Agrāk cauri Bitolai vilcieni kursējuši arī Grieķijas virzienā, bet pirms gadiem 20, kad Grieķija uzsāka Maķedonijas ignororēšanas politiku, dzelzceļā sliedes grieķu pusē tika demontētas. Tagad, gan esot Eiropas Savienības atbalstīts projekts atjaunot dzelzceļa satiksmi šajā posmā, bet apskatot stacijas teritoriju nākas secināt, ka nekas tā labā nav izdarīts. Dzelzceļa sliedes Grieķijas virzienā ir aizaugušas.
Tepat pie perona stāv pasažieru vilciena sastāvs, kurš tiek gatavots braucienam uz Skopji. Vagoni no ārpuses līdzīgi, kā vairākās citās Balkānu valstīs bagātīgi apzīmēti ar grafiti un izskatās visai sagrabējuši. Toties pieejot tuvāk secinu, ka vagoni no iekšpuses izskatās pietiekoši komfortabli. Patiesībā Maķedonijā ir diezgan izvērsts dzelzceļa tīkls un ar dzelzceļa transportu no galvaspilsētas Skopjes ir iespējams nokļūt gandrīz visos reģionu centros, izņemot Ohridu. Ar vilcieniem iespējams nokļūt šeit līdz Bitolai un Prilepai. Tāpat iespējams nokļūt līdz Maķedonijas dienvidu pilsētai Gevgelijai, austrumos līdz Štipai un Kočani, rietumos Tetovo, Gostivarai un Kičevai, bet ziemeļu virzienā līdz Kumanovo. Pastāv arī trīs starptautiski maršruti un tādi ir Skopje-Belgrada (Serbija), Skopje-Priština (Kosova) un tranzīta vilciens no Belgradas uz Salonikiem (Grieķijā).
Patiesībā dzelzceļa biļešu cenas šeit ir ļoti zemas. Piemēram brauciens no Bitolas līdz Skopjei (Attālums līdzīgs, kā no Rīgas līdz Daugavpilij) izmaksās aptuveni 4 euro. Tā, ka mūsu latviešu ceļotājiem, kuri iecerējuši apceļot Maķedoniju ar sabiedriskā transporta palīdzību un kājām staigājot, varu ieteikt izmantot Maķedonijas dzelzceļa pakalpojumus.
Herāklija(Heraclea Lyncestis).
Jau iepriekš stāstot par Bitolas vēsturi pieminēju antīko pilsētu Herākliju un tagad esmu nonācis līdz vietai kur tā atradas. Tas nav tālu no Bitolas centra un tā atrodas burtiski pie pilsētas robežas dienvidu virzienā pa ceļam līdz Grieķijas robežai. Kā jau iepriekš minēju, Herāklija bija viena no nozīmīgākajām antīkās Maķedonijas pilsētām un tās pamatlicējs ir Maķedonijas imperators Filips II, Maķedonijas Aleksandra Lielā tēvs. Ļoti ticams, ka šajā pilsēta pabijis arī pats Aleksandrs, jo šīs pilsetas apkārtnē atradās vislabākie medību lauki, kurus bija iecienījuši Maķedonijas kara vadoņi un diženie vīri.
Tagad šeit notiek nopietni arheoloģiskās pētniecības darbi. Ir atrakti un attīrīti vairāku būvju pamati un konstrukcijas. Vīrs kurš vientuļi sēž ieejas kasē īsumā apstāsta, kas un kur ir apskatāms.
Viņš iesaka apskati uzsākt no zemāk esošajiem sektoriem un tad sekot augšup līdz antīkajam teātrim, un pa ceļam iegriezties nelielā muzejā, kurā esot izstādīti dažādi ļoti seni un vērtīgi artefakti. Jo īpašu uzmanību vajagot pievērst grīdas mozaīkām, kuras šeit atsegtas pavisam nesen un ir apskatāmas tikai vasarā un ļoti īsus periodus pavasarī un rudenī, bet uz ziemu tās tiekot apsegtas lai pasargātu no laika apstākļu ietekmes.
Teritorijā ir izvietoti stendi, kuros tiek stāstīts par redzamajiem objektiem. Arī pērkot biļeti tiek izsniegts neliels bukletiņš ar informāciju par Herākliju un nelielu muzeja teritorijas karti.
Apskatos senās romiešu pirtis un nonāku līdz pāris laukumiem, kur var apskatīt šīs lieliskās grīdas mozaīkas. Jā! Tās patiešām ir ļoti intersantas.
Tajās pārsvarā attēlotas ainas no medībām ar visdažādākajiem dzīvniekiem un putniem. Tāpat daudzās mozaīkās attēloti dažādi motīvi ar augļu pārpilnību, kas liecina, ka Herāklijas apkārtnē tajos laikos atradušies ražīgi augļu dārzi.
Nedaudz augstāk pakalnē atrodas arī pieminetais muzejs, kurā apskatos dažādas senās Maķedonijas un Romas laikmeta figūras, maskas un kolonnu dekorācijas.
Noslēdzu savu ekskursiju pa šo brīvdabas muzeju pie antīkā teātra no kura tribīnēm paveras lieliska apkārtnes panorāma. Te apsēžos un kādu laiciņu pakavējos. Pārlasu informāciju par Herākliju un papriecājos par skatiem uz Pelagonijas ieleju un Babas kalnu makoņos tītajām virsotnēm.
Pipari un tabaka.
Pirmā dienas programmas daļa ir apgūta. Bitolu un Herākliju esmu apskatījis. Tagad varu doties tālāk. Nākošais ceļojuma mērķis ir Kruševo, bet līdz tai vēl kāds gabaliņš jāpabrauc.
Šķērsoju Bitolas pilsētu un aiz tās nonāku plašā salīdzinoši līdzenā teritorijā. Tā ir Pelagonijas zemiene, jeb Bitolas-Prilepas līdzenums. Kādu gabaliņu virzos pa Bitolas – Prilepas šoseju, tad nogriežos pa kreisi un atkal virzos kalnu virzienā.
Ceļs pakāpeniski nonāk tādā, kā upes ielejā, kuru atkal ieskauj kalni. Sākumā tie ir pavisam zemi, bet jo tālāk virzos, jo tie kļūst augstāki. Pa ceļam garām slīd plaši lauki un vietām manāmas sīkākas, un lielākas zemnieku saimniecības. Pa retam var manīt arī kādu nopietnāku lauksaimniecības industrijas objektu.
Plašajos laukos redzu arī zemniekus, kuri nodarbojas ar rudens ražas novākšanu. Pirmais kam pievēršu uzmanību ir piparu lauki. Tādus manīju arī iepriekš Ohridas un Prespas ezeru apkārtnē.
Tālāk seko kaut kādi interesanti stādījumi. No sākuma tā īsti nevaru saprast, kas par kultūru aug šajos laukos un tādēļ piestāju lai apskatītos, kas uz lauka īsti aug. Izrādās tā ir tabaka! Šeit tabaks stādi ir vēl zaļi, bet pavisam drīz redzu laukus, kur stādi jau kļuvuši dzeltenīgi un brūni.
Tātad šīs brūnās tabakas lapas jau ir gatavas un tās ir laiks novākt. Vietām tas jau ir izdarīts, bet vietām zeme jau ir apstrādāta un sagatavota nākamajam stādījumam. Izskatās, ka tabakas audzēšanu nevar veikt vairākus gadus vienā un tajā pašā laukā, tādēļ lauki šeit ir izveidoti joslām. Vienā josjā aug vēl nenogatavojusies tabaka, nākamajā tā jau ir dzeltena un tiks drīz novākta, bet trešajā un ceturtajā joslā tiek audzētas citas kultūras, piemēram kukurūza, labība vai tie paši pipari.
Šķērsojot ciemus vairākās vietās ievēroju īpaši veidotus karkasus uz kuriem tiek žāvētas novāktās tabakas lapas. Tās rūpīgi sasietas garās virtenēs un sakarinātas šajos karkasos, kuri kārtīgi apsegti lai pasargātu tabaku no mitruma. Vietām šādas tabakas virtenes sakarinātas arī gar māju sienām. Spriežot pēc tabakas virteņu daudzuma saprotu, ka ar tabakas audzēšanu te nodarbojas ik viens ciema iedzīvotājs.
Patiesībā tabakas industrijai šeit Pelagonijā ir liela nozīme. Prilepas pilsētā atrodas vērinīga tabakas pārstrādes rūpnīca(Тутунски комбинат Прилеп), kurā ražotā produkcija tiek eksportēta arī uz ārvalstīm un lielāko daļu izejvielu, tātad tabakas, tiek iepirkta no vietējiem tabakas audzētājiem.
Tā nu priecājoties par apstrādātajiem Pelagonijas laukiem un koptajām tabakas plantācijām virzos uz priekšu un šķērsoju vēl pāris ciemus. Ieleja kļūst arvien šaurāka un kalni augstāki. Vēl daži kilometri un jau esmu nonācis ļoti interesantā ciematā ar nosaukumu Železnec. Ciems patiešām jauks, bet secinu, ka esmu parāvis garām pagriezienam uz Kruševo un godīgi jāsaka, ka labu gabalu! Kā tad tā? Laikam aizrāvos ar tabakas un agrokultūru pētīšanu!
Griežos riņķī un ripinu kādus kilometrus 7-10 atpakaļ. Te nu ir krustojums, kurā man vajadzēja nogriesties. Viss skaidrs! Kārtējais variants ar nolauztiem ceļa rādītājiem. No šīs puses braucot zīme ar norādi uz Kruševo ir, bet no pretējāss nē! Tagad esmu uz pareizā ceļa un dodos augšup kalnos. Līkums aiz līkuma un pa serpentīniem tuvojos kalnu pārejai.
Lāču akmens un nacionālais varonis Pitu Guli.
Te nu esmu nonācis uz kalnu pārejas no kuras neliels celiņš ved augšup tuvāk virsotnei. Tā ir leģendārā Melnā virsotne(Црн врв). Patiesībā šī vieta šeit vairāk pazīstama ar nosaukumu Lāča akmens, jeb Lāča klints (Мечкин камен). Kapēc tā? Nāksies īsumā izstāstīt vienu no vietējām leģendām.
Leģenda stāsta, ka šī kalna pakāje dzīvojuši divi brāļi. Reiz brāļi devušies mežā malku cirst, bet kad atgriezušies mājās pa ceļam tie pamanījuši milzīgu lāci, kurš no kalna centies tiem uzvelt virsū akmens bluķi. Brāļi sākumā esot nobijušies, bet tomēr nolēmuši pieveikt lāci. Viņi viltīgi izvairījušies no ripojošā akmens un noslēpušies aiz kokiem. Kad lācis devies viņu virzienā tie uzbrukuši tam un ar cirvjiem nogalinājuši to. Vietējie iedzīvotāji uzzinājuši par šo notikumu un kopš tā laika tie šo vietu saucot par Lāča akmeni.
Īstenībā ar šo vietu ir saistīts viens pavisam reāls notikums. Izrādās, ka šinī kalnā norisinājusies viena no mūsdienu Maķedonijas vēsturē nozīmīgajām kaujām. Tā saistīta ar tā saucamo Kruševas republiku, kura šeit tika nodibināta 1903. gada 3. augustā un jau pēc dažām dienām notika izšķirošā kauja par tās pastāvēšanu. Šajā kaujā pret turku armiju dalību ņēma vairāki revolucionāri, kuri piedalījās cīņās pret Turcijas virskundzību un kuri dibināja šo republiku.
Turku armija aplenca pilsētu un veica taj vairākus uzbrukumus. Pēc varonīgas pretošanās Kruševas revolucionārā vienība bija spiesta izrauties no aplenkuma un tā atkāpās tuvējos kalnos. Tur turku armijai to atkal izdevās aplenkt un tas notika tieši šeit pie Lāča akmens. Revolucionāru armiju komandēja vietējās izcelsmes revolucionāri noskaņotais hercogs Pitu Guli. Kaujas gaitā Pitu Guli vadītajai cīnītāju vienībai izdevās izraisīt ilgstošu pretestību. Tā ilga vairākas dienas, līdz aplenktajai vienībai izbeidzās munīcija. Tad cīņā tika izmantots viss kas bija pa rokai. Izmantojot kalnu nogāzes cīnītāji kaujā izmantoja nūjas un akmeņus. Galu galā 12. augustā turku armijas vienībām ar lieliem zaudējumiem, nežēlīgā un nevienlīdzīgā cīņā izdevās gūt uzvaru. Kaujā krita arī pats Pitu Guli, kurš kopš tiem laikiem ir kļuvis par maķedoniešu nacionālo varoni.
Tagad šeit pašā kalna virsotnē ir uzstādīts piemineklis šiem cīnītājiem par Kruševas republiku un šis notikums tiek pielīdzināts cīņai par maķedoniešu tautas brīvību. Ik gadu 12. augustā šeit tiek rīkoti patriotiski pasākumi, kuri veltīti šim vēsturiskajam notikumam.
Te es izmetu nelielu loku ap šo virsotni un izbaudu apkārtējo panorāmu burvību. Šeit no Lāča akmens gandrīz visu pelagoniju, kā uz delnas var redzēt!
Kruševo. Makedonium.
No Lāča akmens atgriežos līdz kalnu pārejai un aiz tās turpinu ceļu lejup. Pēc pāris līkumiem parādās ļoti intersanta pilsētiņa, kura noslēpusies burtiski tādā, kā katlā starp kalniem, bet augstu virs Pelagonijas zemienes. Mājiņas te burtiski kā pa trepēm izvietotas uz kalnu ieloka terasēm veidojot lielisku panorāmu.
Tā ir pilsētiņa Kruševo(Крушево), jeb Kruševa. Mūsdienās Kruševo ir viens no lieliskākajiem kalnu kūrortiem Maķedonijā. Tās apkārtējos kalnos un nogāzēs ierīkotas vairākas slēpošanas trases. Arī vasaras sezonā šeit notiek aktivitātes. Ļaudis šeit ierodas lai dotos pārgājienos kalnos, atpūstos no ikdienas problēmām un darbos gūtā noguruma, un var izbaudīt šīs kalnu pilsētiņas klusumu un mieru. Vēl klusāk un mierīgāk šeit ir starpsezonu periodos, pavasarī, kad kalnos kūst sniegs un rudenī, kad kļūst vēsāks, bet sniegs vēl nav uzsnidzis. Tātad esmu šeit ieradies tieši šādas starpsezonas sākumā.
Pirms pastaigas pa pilsētas centru es dodos uz vietu, kura atrodas kalnu plato burtiski virs pašas pilsētiņas. Pa ceļam pabraucu garām vietai, kur ierīkots pacēlājs. Tātad slēpotāji ziemā līdz trasēm var doties burtiski no pašas pilsētiņas centra. Tālāk seko stāvs kāpums un jābarauc augšup pa šaurām, šaurām ieliņām. Brīžiem burtiski nav iespējams samainīties ar pretīm braucošajiem transporta līdzekļiem.
Galu galā nonāku nosacīti līdzenākā vietā virs pilsētas, kur ierīkots plašs parks, kas pakāpeniski pārvēršas par mežu, kurš klāj apkārtnējo kalnu nogāzes. Pie kalnu nogāzēm parkā atrodas neliels kalnu ezeriņš, bet nelielā piekalnītē gandrīz virs pašas pilsētas ierīkots kaut kas līdzīgs brīvdabas muzejam, jeb piemiņas ansamblim. Te atrodas viens no Maķeonijas neatkarības simboliem, kuru sauc par Makedonium (Македониум) un to es arī dodos apskatīt. Pats Makedonium atrodas pašā uzkalnā virs šī memoriālā parka. Līdz tam ejot šķērsoju piemiņas vietu, kur uz tādiem, kā lielkalibra lielgabalu stobriem izvietotas plāksnītes ar Kruševas republikas varoņu vārdiem. Tālāk seko apļveida laukums ar apaļem akmens bluķiem jeb sēdvietām, kuras simbolizē sapulču vietu, kur notika sanāksme, kurā tika pieņemta tā saucamā Kruševas konstitūcija.
Pats Makedonium, kurā izveidota neliela ekspozīcija jeb muzejs izskatās visai amizanti. Nekādi nevarētu iedomāties, ka ēkā, kura atgādina kaut kādu kosmisku objektu, jeb skafandru ezītim no citas planētas, varētu atrasties revolūcijas muzejs!
Pie muzeja durvīm satieku vientuļu tā uzraugu Zoranu, kurš pēc frizūras un apģerba man atgādina mācītāju. Zorans saka, ka šodien esot visai klusa diena, bet sezonas laikā un sestdienās svētdienās šeit ierodoties daudz ļaužu. Tāpat maķedonijas skolas sūtot savus audzēkņus uz šejieni lai tie labāk izprastu savas valsts vēsturi. Zorans laipni lūdz iekšā un saka ka šodien ne no neviena ieejas maksu neprasot. Labi, dodos iekšā muzejā. Jā! No iekšpuses šī ēka izskatās tikpat amizanti, kā no ārpuses. Kaut kas kosmisks, bet dažu jumta logus rotā vitrāžas, kuras jau nedaudz piedod tādu, kā baznīcas noskaņu.
Patiesībā šeit iekšā ir tikai viena liela, plaša telpa un tā nebūt nav piebāzta ar dažādiem eksponātiem. Šeit izstādītas tikai dažas relikvijas kuras saistītas ar jau pieminēto maķedonišu revolūiju un cīņu pret turku virskundzību. Šeit var apskatīt dažas gleznas un zīmējumus, kuros attēloti 1903. gada notikumi Kruševā.
Kruševas republika.
Palūdzu Zoranu īsi pastāstīt, kas tad īsti šeit notika! Un tātad, jau labi zināms, ka visi Balkāni un Maķedonija tajā skaitā, vairākus simtus gadus atradās Turcijas impērijas pakļautībā. Tā, kā turki nevisai rēķinājās ar vietējo, jeb pakļauto tautu interesēm visai bieži šajās teritorijās izcēlās nemieri un sacelšanās.
Viena no tadām notika arī šeit Maķedonijas teritorijā, laika posmā no 1893. līdz 1919 gadam. Aktīvu darbību un vadību šīs revolūcijas gaitā ņēma arī revolucionari noskaņotu maķedoniešu un bulgāru grupa ar nosaukumu Apvienotā meķedoniešu Ohridas revolucionārā organizācija (ВМОРО Вътрешна македоно-одринска революционного организация).
Šī organizācija tika dibināta 1894. Gadā Resenes pilsetā pie Prespas ezera un sekojoši tās rindās cīnījās vairāki slaveni Maķedonijas revolucionari. Tādi bija Damjans Grujevs, Kristo Tatarčevs, Kristo Martovs un vēl citi, kuriem veltītus pieminekļus sastapsiet te ju ne katrā Maķedonijas pilsētā. Īpaši starp šiem cīnītājiem jāizceļ jau pieminētais Pitu Guli, kurš šeit kļuvis par leģenāru personu un protams nevar palaist garām Nikola Karevu, kurš tiek uzskatīts teju vai par mūsdienu Maķedonijas valstiskuma pamatlicēju.
Šeit muzejā var apskatīt šo vīru portretus un šadas tādas lietas saistībā ar tiem. Īpaši izcelts ir tieši Nikola Karevs, kurš vadīja tā saucamo Ilindenas sacelšanos(Илинденското востание), kuras gatā tika dibināta jau pieminētā Kruševas republika. Tas notika 1903. gada 3. augustā, kad aptuveni 1000 revolucionāri noskaņotu vīru Nikola Kareva vadībā ieņēma turku armijas kazarmas, pastu un pilsetas valdes namu. Jau 6. augustā tika izveidota vietējā pašpārvalde, kura tika nosaukta par Republikas padomi un tās kontrolē nonāca trīs apdzīvotas vietas ap Kruševo pilsetiņu un pati pilsēta. Sasauktie 60 revolucionarie pārstāvji pieņēma manifestu, jeb kā vēlāk to nosauca: Kruševas konstitūciju. Tāpat tika izveidota pagaidu valdība par kuras vadītāju tika ievēlēts Nikola Karevs. Kruševas republika pastāvēja tikai 10 dienas un tās pastāvēšana beidzās 13. augustā pie Lāča akmens par ko es tikko jau stāstīju.
Šķiet ar ko tad šāds notikums tik mazā teritorijā un īsā laika periodā varētu būt tik nozīmīgs? Un tomēr, maķedoniešim mūsdienu Maķedonijas vēsturē tas ir notikums bez maz vai nummur viens. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Piemēram Latvijas valsts tika dibināta un ar pārtraukumu pastāv jau no 1918. gada. Tur pretī maķedonieši savu neatkarību ieguva tikai 1991. gadā un pirms tam Maķedonija, kā valsts nekad nepastāvēja. Šķiet arī tādēļ lai veidotu savu nacionālo pašapziņu patriotiski, jeb nacionāli noskaņoti maķedonieši kultivēja ideju, ka 1903.gada notikumus Kruševā var uzskatīt par Maķedonijas valstiskuma pamat akmeni un šī ideja ir guvusi maķedoniešu tautas atbalstu.
Toše (Todors Proeski).
Atvados no Zorana un pametu Makedoniumu. Atgriežos pie stāvlaukuma, kur atstāju auto un dodos apskatīties īpatnēju modernā stilā būvētu ēku, kura atrodas tepat parkā un ap to pulcējas daudz jauniešu. Izrādās šajā ēkā atrodas muzejs, kurš veltīts populāram mūziķim, Maķedonijas mūzikas leģendai Todoram Proeski (Тодор Про́ески), jeb tautā sauktu vienkārši par Toši (Тоше). Blakus šij ēkai kāda Kruševas tantiņa tirgo dažādus suvenīrus, tajā skaita arī Tošes bildes un figūriņas. Ap kundzi sapulcējušies jaunieši, kuri izvēlas kādu no sava elka bildītēm. Nejauši uzsāku sarunu ar jauniešiem. Jaunieši gan ir nedaudz apbēdināti, jo nezināmu apstākļu dēļ Tošes muzejs šodien ir slēgts, bet tā neesot liela bēda, jo viņi šurp atnākšot rīt un noteikti apskatīšot muzeju. Te arī uzzinu, kas tad īsti ir šis Toše.
Izrādās ka Toše īstajā vārdā Todors Proeski ir bijis jauks un talantīgs jaunais dziedātājs, kurš ar savu vienkāršību un tautai iemīlētām dziesmām esot iekarojis ne tikai maķedoniešu sirdis, bet bijis mīlēts un cienīts visās bijušās Dienvidslāvijas republikās. Toše pat esot pārstāvējis Maķedoniju Eirovīzijas dziesmu konkursā. Uz Tošes koncertiem Maķedonijā, Serbijā un Horvātijā esot pulcējies milzīgs skaits viņa dziesmu piekritēju par ko viņu esot apskauduši vairāki citi šo valstu mūziķi. Un tad! 2007.gada 16. oktobrī pa ceļam no vieskoncertiem Horvātijā Tošes automobīlis iekļuvis ceļa satiksmes negadījumā, kura rezultātā Toše gāja bojā.
Toše ticis apbedīts šeit savā dzimtajā pilsētiņā Kruševo. Uz viņa bērēm esot ieradušies vairāki tūkstoši viņa mākslas piekritēju un vairākas valsts amatpersonas. Tātad tika apbedīts, kā nacionālais varonis. Ļaunas mēles gan mēļojot, ka pie Tošes nāves varētu būt vainojami kādi no horvātu vai serbu grupējumiem, kuri pārstāvējuši kādu no konkurentiem Balkānu mūzikas tirgū, kuram Toše bija traucējis. Tāda lūk maķedonijas dziedātāja vēsture, kurš savu 26 gadu ilgušajā mūžā bija paspējis kļūt par nacionālo varoni.
Kruševo- Pelagonijas Šveice.
Tagad pienākusi kārta pašas Kruševas pilsētiņas apskatei. Teikšu godīgi, šo pilsētiņu neskatoties uz to, ka tā nav visai liela, kājām ejot apskatīties būtu visai grūti. Tā atrodas uz stāvām un augsām nogāzēm, un pastaiga pa tām ir visai apgrūtinoša. Viens no variantiem ir atstāt auto lejā pie tirgus un palūgt taksi, lai tas jūs uzved augšā līdz Makedoniumam un tad lēnā garā, līku loču doties lejup pa šaurajām un stāvajām ieliņām.
Tā, kā man ir auto, nolemju lejup doties ar pāris pieturām, kurās izmetīšu dažus loku pa tuvākajām ieliņām. Pirmā šāda pietura man ir netālu no Svētās Dievmātes baznīcas. Līdz tai gan nedaudz jāpakāpj uz augšu pa kāpnēm, bet skati no terasēm pie baznīcas ir tā vērti.
Panorāmas lieliskas un no šejienes var redzēt gandrīz visu pilsētiņu, jeb prezīzāk sakot visu tās daļu, kura atrodas uz austrumu nogāzēm.
Tālumā var manīt arī Pelagonijas zemienes plašumus, kuri plešas tepat lejpus Kruševas. Tur pavisam drīz arī došos, bet tagad pirms braucu uz nākošo pieturas vietu veicu paris loku pa šaurajām sānu ieliņām.
Šeit uzeju dažas ļoti interesantas ēkas, kuru jumti segti ar akmens plākšņu segumu. Nu biju redzējis akmens seguma jumtus, bet šādus ar tik lielām plāksnēm esmu rdzējis ļoti reti! Tiešām iespaidīgi! Intersanti, kā celtnieki tajos laikos šīs akmens plāksnes dabūja augšā?
Nākamā pietura man ir jau pretējā kalnu nogāzē, pilsētas austrumu pusē un šeit apskatos pieminekli kas veltīts jau pieminētajam maķedoniešu varonim Pitu Guli.
Arī no šīs kalnu terases paveras lieliski skati uz Kruševo. Rudenīgās koku nokrāsas padara šos skatus vēl krāšņākus.
Noslēgumā izstaigāju pilsētas pašu centrālo daļu. Auto atstāju pie pilsētas tirgus un dodos augšup redzamās baznīcas virzienā.
Tā ir Svētā Nikolaja baznīca, kura atrodas pie neliela laukumiņa, kurš nosaukts pr Kruševas Republikas laukumu.
Tālāk turpinu ceļu augšup un nonāku līdz nākamajai baznīcai. Tā ir Jāņa Kristītāja baznīca. Šeit ieliņas kļūst ar vien šaurākas un interesantākas.
No paša pilsētas centra augšup gandrīz līdz parkam pie Makedonium ved garas un ļoti interesantas kāpnes, kuras ielenc vairākas senlaicīgas ēkas. Vēl viens neliels lociņš pa šaurām sānu ieliņām un atkal argriežos pie kāpnēm, kur uzstādīts piemineklis Tošem Proeski.
Vispār šeit ir tik daudz interesantu ēku, gan lielākas, gan mazākas, gan vecas, gan atjaunotas un to kokteilis vaido neatkārtojami interesantus skatus. Te ir īsta paradīze fotogrāfēšanas faniem. Tik harmonisku vietu, kā Kruševo ne visur atradīsiet!
Noslēgumā iegriežos vienā no Kruševas kafejnīciņām un ieturu pusdienas. Patiesībā ir jau pēcpusdiena un ir laiks pamest šo jauko pilsētiņu.
Šoreiz pasūtu vienkārši pildītus piparus (Полнети пиперки), kas ir neatņemama maķedoniešu virtuves sastāvdaļa. Pipari šeit tiek pievienoti gandrīz visiem ēdieniem, protams izņemot desertus.
Papusdienojis pametu pilsētiņu un dodos lejup ielejas virzienā. „Pelagonijas Šveice” Kruševo paliek aiz muguras un paslēpjas aiz kalnu nogāzēm. Jā, šī ir vieta uz kuru vēlētos kādreiz atgriesties un tajā pakavēties vismaz pāris dienas.
Varoš un Sargenģeļa Mihaila klosteris.
Tā nu lēnām pa kalnu serpentīniem laižos lejā un pa ceļam pāris vietās pieturu lai uzņemtu kādus kadrus. Skati šeit vienkārši lieliski!
No šīs nogāzes pārskatāma lielākā daļa Pelagonijas zemienes. Tālumā var manīt arī Prilepas pilsētas siluetu un Markovo Kuli kalnu virs tās.
Turp es tagad arī došos. Tā, kā ir jau pavēls nedaudz mainu savus plānus. Sākotnēji pirmo biju paredzējis apskatīt pašu Prilepas pilsetu un tad doties uz Markovo Kuli kalnu, un noslēgumā uzbraukt kalnā līdz Treskavecas klosterim. Tagad vispirms došos uz Markovo Kuli un Treskavecu, un uz pilsētu došos pašā noslēgumā. Ja nu ātri paliek tumšs tad to labāk sagaidīt pilsētā.
Esmu nonācis pašā zemienē un sākas līdzenums, kuru šeit sauc par Prilepsko poļe (Прилепско поле). Garām atkal slīd tabakas un piparu lauki. Priekšā aiz līdzenuma redzami kalni kuru siluetus vietām apspīd saule, radot interesantas gaismas rotaļas. Dažas virsotnes sedz tumši mākoņi, bet dažas pa mākoņu spraugām spīdošā saule padara pavisam gaišas.
Vēl daži kilometri un parādās Prilepas pilsētas kvartāli. Tālāk pabraucu garām Prilepas dzelzceļa stacijai pie kuras apstājušās paris visai antīkas lokomotīves. Tātad, kā jau iepriekš minēju uz šejieni no galvaspilsētas Skopjes un Bitolas var droši doties arī ar vilcienu. Stacija gan nav gluži pilsētas centrā, bet līdz tam nav tālu. Kā jau tikko teicu, mainīju ceļojuma plānu un uz pašu pilsētas centru nedodos, bet aiz dzelzceļa pārbrauktuves pagriežos pa kreisi piepilsētas rajona Varoš (Вáрош) virzienā.
Varoš (Varoš nosaukums cēlies no ungāru valodas un nozīmē pilsēta-cietoksnis) atrodas Prilepas pilsetas ziemeļos burtiski Marokovo Kuli kalna pakājē. Rajonu pamatā veido haotiski privātmāju kvartāliņi kuri pakāpeniski no līdzenuma pāriet kalnu nogāzē un beidzas pie pašām klintīm. Patiesībā šeit apdzīvota vieta bijusi jau senās Romas laikos un tā saukusies Keraneja. Vēlāk Bulgārijas cara (karaļa) Samoila valdīšanas laikā kalnā virs Keranejas tika uzbūvēts cietoksnis, bet kalna pakājē klosteris. Šajā laikā šeit atradās pirmā bīskapa rezidence reģionā un tā šeit atradās līdz pat 14.g.s. Ap kalnu sāka veidoties pilsēta jeb kā to šeit sauca Prilepska Posada. 13.g.s. šis cietoksnis un pilseta pildīja stratēģisku lomu Bulgārijas un Bizantijas karos, un vairākkārs šeit manījās saimnieki. Gala rezultātā 14.g.s. Varoš, jeb Prilepa nonāk Serbijas cara Stefana IV kontrolē un kopš šī brīža pilsēta izbauda īstu uzplaukumu.
Par vēsturi turpināšu nedaudz vēlāk, bet tagad došos apskatīt jau pieminēto klosteri. Tas ir Sargenģeļa Mihaila klosteris un tas atrodas klintīs burtiski virs Varoš piepilsētas. Izrādās, ka ceļu līdz šim klosterim nav nemaz tik viegli atrast! Klosteri uz piekalnes var redzēt jau no pilsētas, bet nav neviena zīme, kas norādītu ceļu uz to! Nākas ceļu jautāt kādam garām gājējam. Tā arī daru, bet rodas naliela problēma. Satieku tikai vecāka gadu gājuma ļaudis, kuri runā tikai maķedonišu vai nu serbu valodās. Nekas natliek, kā censties sazinātie ar to maķedoniešu valodas krājumu, ko esmu apguvis ceļojuma laikā, nezināmo vārdu vietā pievienojot vārdus no poļu un krievu valodām. Galu galā pie skaidrības tieku un ceļu uz klosteri atrodu.
Klosteris tiešām atrodas burtiski uz klintīm, bet ne pārāk augstu kalnā un tam piebraukt var pavisam tuvu. Nolemju pavisam ātri apskatīt to un doties tālāk. Pie klostera vārtiem atkal izlikta brīdinājuma zīme par fotogrāfēšanas aizliegumu. Pašā klostera teritorijā notiek vērienīgi būvdarbi tādēļ nolemju no teritorijas apskates atteikties un iztikšu tikai ar pāris foto kadriem no ārpuses. Tāpat iekšā bildēt nevar un ko tur īsti bildesi ja gandrīz visu ieskauj sastatnes!
Markovi Kuli ieņemšana.
Mākoņi virs kalniem kļūst tumšāki un tumšāki! Tātad nav daudz laika kavēties un tādēļ atgriežos Varošā. Tagad man jāatrod ceļš, kurš ved augšā uz Markovi Kuli virsotni, kur atrodas leģendārais Marko cietoksnis. Pirms ceļojuma biju izprintējis šī apvidus fotoplānu no google, bet pa ceļam šo lapu esmu kaut kur pazaudējis. Atceros, ka šajā fotoplānā varēja saskatīt celiņu, kurš it kā ved augšup tuvāk Markovo Kuli virsotnei. Tagad centīšos atrast to! Pēc pirmajiem mēģinājumiem kādam jautāt par šādu ceļu saprotu, ka tam nav nekādas jēgas un tādēļ ķemmējot ielu pēc ielas mēģinu nokļūt vietā, kur pēc manām domām vaŗētu būt šis celiņš.
Beidzot to atrodu un arī saprotu, kāpēc vietēji par to neko nevarēja pastāstīt. Es taču jautāju par braucamu ceļu līdz kalnu virsotnei, bet tāda patiesībā šeit nemaz nav. Nē! Nu kaut kāds jau ir, bet tas izbraucams ar apvidus auto un izskatās, ka te ilgi neviens nav braucis. Tepat atrodu arī slaveno Prilepas mamutu. Jā, jā Mamutu! Tas patiesībā ir liels akmns bluķis, kurš skatoties rakursā no kalna atgādina mamutu.
Līdz šejienei bez manis ir atbraucis viens vietējo, jauno mīlinieku parītis, kurus droši vien esmu iztraucējis! Neko dart! Ir taču dullie, kas līdz šejienei var atbraukt ar auto! Jautāju jaunajam pārim, vai varēšu uzbraukt augstāk uz ko šie ar izbrīnu atbild, ka turp var doties tikai ar traktoru.
Es tomēr nolemju riskēt un pa briesmīgi bedraino un stāvo ceļu dodos augstāk. Pa ceļām satieku govju ganu, kurš pavada mani ar izbrīnītu skatienu! Droši vien te tādu dullo, kā es ne visai bieži sastapsi!
Ceļš kļūst arvien sarežģītāks un automašīnas riteņi sāk slīdēt dziļajās, izskatotajās risās! Risas kļūst ar vien dziļākas un dziļākas, un pastāv riskas, ka uzkāršos pa vidu un tad nu būs lielas ziepes.
Kaut kā negribētos doties lejā uz pilsētu meklēt pēc palīdzības un sabojāt visu atlikušo vakaru, un tādēļ nolemju mest mieru šij avantūrai. Ar lielām grūtībām man izdodas apgriest auto pretējā virzienā. Te to arī atstāju. Ceru, ka neviens te ar traktoru nebrauks, citādāk garām manam auto viņš netiks!
Neko darīt! Turpinu ceļu kājām.Kalna virsotne šķiet nav tik tālu, bet no pieredzes zinu, ka tas ir mānīgs priekštats un realitātē kāpeins iznāk garāks, kā pirmajā mirklī šķiet.
Eju augšup un pēc kāda gabaliņa satieku sportisku puisi ar sunīti. Jautāju viņam, cik man vajadzēs laika lai nokļūtu līdz virsotnei? Šis tā kritisku aci man uzmet un saka, ka droši vien 25-30 minūtes! Pārmijam paris vārdu un noskaidroju, ka puisis vardā Dimitrs piedalās dažādos maratonos un pārstāv Maķedoniju arī pasaules mēroga sacensībās. Šeit Prilepā viņs ierodoties bieži lai pastaigātu pa kalniem trenniņu nolūkā. Dimitrs saka, ja es vēlos tad pa kalnu taku, kura sākas tepat pie virsotnes es varu aiziet arī līdz Treskavecas klosterim, kuru es šodien vēl plānoju apskatīties, bet tad tas aizņemšot vismaz 3-3.5 stundas. Es saku, ka pēc trīs stundām jau būs tumšs uz ko Dimitrs atbild, nu tad pamēģini rīt! Es saku, ka labprāt to izdarītu, jo manam svaram tas nāktu tikai par labu, bet man rīt jābūt lidostā un jālido mājup.
Atvadamies un katrs turpinām ceļu savā virzienā. Vienu brīd iedomājos, ka varētu mēģināt Markovo Kuli virsotni iekarot to šturmējot pa taisno, bet beigu beigās nolemju tomēr mest loku pa lokam, pa taciņu, kura ir salīdzinoši lēzena, bet krietni garāka.
Prilepas karaliste un Karalis Marko.
Vēl pāris loku un nonāku kalna sedlos, kur taciņa ved jau pa kalna pretējo pusi. Te es nolemju ieturēt ļoti īsu pauzīti atpūtai. Kamēr šēžu pārlasu informāciju par šo kalnu un tajā esošo cietokšņa mūru vesturi.
Kā jau pirmīt teicu Prilepas pilsēta izbauda īstu uzplaukumu kad tā nonāca cara Stefana IV Dušana (Стефан Душан) pakļautībā. Šajā laikā Markovo Kuli kalna pakājē izveidojas paliela pilsēta, bet pašā kalnā tiek pārbūvēts tur esošais Bulgāru caru veidotais cetoksnis, kurš kopš šī brīža spēlē lielu stratēģisko lomu Serbu-grieķu karalistē. Par Prilepas vietvaldi Stefans ieceļ serbu kara vadoni Vukašinu Mrnjavčeviču(Волкашин), kurš pēc Stefana Dušana nāves 1355. gadā cīņā par troni atbalsta Stefana Dušana pēcteci Stefanu Urošu V(Стефан Урош V), tautā sauktu par „Stefanu vājo”.
1365. gadā Stefans Urošs par sniegto atbalstu Vukanišu pasludina par līdz valdnieku un Serbu-grieķu karaļvalsti pārvalda tandēms. Tas gan bija uz īsu brīdi, jo jau nākamajā gadā Vukanišs atsakās no divvaldības un pasludina sevi par Prilepas karali (Caru) un savu valsti sāk dēvēt par Prilepas karalisti.
Labi! Jāturpina ceļš augšup un tur tad arī nobeigšu vēstures atstāstījumu. Tagad taciņa ved pa kalna ziemeļu nogāzi. Nu pat jau cietokšņa mūri škiet ir pavisam tuvu. Paradās pirmās aizsardzības līnijas, jeb sienas.
No šejienes dienvidu virzienā paveras lielisks skats uz Prilepas pilsētu, kuru pakāpeniski pārņem vakara krēsla.
Ziemeļ rietumu virzienā var labi pārredzēt kalnu grēdu, kura ved Treskavecas klostera virzienā, kurp Dimitrs ieteica man doties. Jā klosteri no šejienes ne tuvu nevar manīt. Acīmredzot tas ir dažus kilometrus tālāk un paslēpies aiz kalnu virsotnēm. Toties no šejienes ielajā labi var redzēt ceļu pa kuru man vajadzēs turp doties.
Beidzot nonāku pie cietokšņa galvenajiem vārtiem, jeb vietai, kur tie senos laikos atradušies. Tātad esmu nonācis Markovo Kuli cietoksnī. Patiesībā šī ir kalna virsotne, kurā starp vairākām klinšu spicēm izveidojies tāds, kā neliels, nosacīti līdzens laukums. Šo līdzeno vietu sauc par Torņu vidu (Средни кули). Droši vien šeit arī noritēja visa darbība cietoksnī. Faktiski nosaukums Kuli cēlies no turku valodas un nozīmē tornis, jeb torņi un tātad šī kalna nosaukums latviski varētu skanēt Marko torņi. Par torņiem acīmredzot var nosaukt klinšu spices kalna virsotnē, kuras pa gabalu patiešām atgādina torņus un pie kam tajās arī atradušies vairāki paša cietokšņa torņi. Šādas spices šeit ir vairākas. Četras galvenās un lilākās saucās Grebņiks (Гребник), Tapanče(Тапанче), Čardaks (Чардак) un pati augstākā Krupņiks (Крупник), kura spicē uzstādīts milzīgs no metāla karkasiem veidots krusts.
Patiesībā lielā daļa cietokšņu mūru laika gaitā ir izzuduši un tam par iemeslu ir vairākas notikušās zemestrīces un cilvēku darbība. Ilgstošu laiku Prilepas iedzīvotāji esot devušies uz šejieni lai iegūtu materiālus savu dzīvojamo māju celtniecībai. Daļa mūru, pārsvarā vietās, kur tie ir visgrūtāk sasniedzami tie ir saglabājušies un iespējams izpētīt bijušo ēku un aizsargmūru izvietojumu un kontūras.
Nu ko! Jāsaņemas un jāveic pēdējais piegājiens lai iekarotu Markovo Kuli augstāko punktu! Teikšu godīgi, ka tas nenākas nemaz tik viegli, jo paša cietokšņa teritorijā augstuma starpības arī ir visai iespaidīgas un pie visa tā nākas ložņāt starp klintīm, akmens bluķiem un dziļām plaisām. Izskatās, ka to laiku cietokšņa iemītniekiem nebūt neklājās vigli! Pirmkārt pārtika, ūdens un viss dzīvei nepieciešamais bija jānogādā augstu kalnā un pēc tam pa stāvām kāpnēm cietokšņa noliktavās un torņos. Te beidzot arī es esmu nonācis pašā spicē!
Labi, ka šodien nav vējains! Droši vien, ja būtu vējš šeit atrasties būtu ne visai patīkami. Tagad varu piesēst un ātri nobeigt stāstījumu par vēsturi. Kā jau zināms 14.g.s. Balkāni piedzīvoja pirmos turku karaspēka uzbrukumus un tie secen negāja arī Prilepai. Vienā no 1371. gada cīņām ar turku osmāņu karaspēku, kaujas laikā krita pats karalis Vukašins un karaļa tronī tiek celts viņa dēls Marko (Ма́рко Мрня́вчевич), kurš vēlāk Balkānu tautu vēsturē atstājis neizdzēšamas pēdas.
Marko esot izcēlies ar lielu viltību un nežēlību, kas izpaudusies, veiksmīgā diplomātijā lavierējot starp turku valdniekiem, serbu un bulgāru vietvalžiem, un spējām ātri pieveikt savus personīgos ienaidniekus. Formāli Prilepas karalistei bija jāmaksā nodevas turkiem, bet Marko brīžiem tās neesot maksājis atrunājoties ar solījumiem palīdzēt sultāna armijai grūtos brīžos un kad šādi brīži pienāca Marko ne vienmēr esot pildījis savus solījumus. Pamiera brīžos ar Turciju Marko esot pamanījies doties sirojumos uz pašu serbu un bulgāru zemēm, kurās spēlējis tādu, kā Robina Huda lomu stādot sevi priekšā, kā tautas atbrīvotāju no vietvalžu patvaļas. Protams, ka tas izraisīja nepatiku Serbijas un Bulgārijas valdniekos un Serbijas karalis Lāzars padzen Marko no serbijas apvainojot to sadarbībā ar turku sultāniem. Gala rezultātā Marko iesaistās karos ar Turciju serbu pusē un domājams, ka vienā no kaujām esot kritis.
Patiesībā par karali Marko vēsturē pastāv visai neviennozīmīgas versijas. Viennozīmīgu Marko biogrāfiju traucē izveidot milzīgais skaits leģendu, nostāstu un biļinu, kuras radījuši Balkānu tautu ļaudis. Kā jau tikko minēju vietējiem ļāudīm karalis Marko ir kaut kas līdzīgs Robinam Hudam Anglijā, jeb Iļjam Muromietim Krievijā. Pie visa tā vēl jāpiebilst, ka Marko, kā varonis figurē, gan serbu, gan bulgāru un protams maķedoniešu nostāstos. Tātad Marko par savu varoni uzskata ir Serbijā, ir Bulgārijā un Maķedonijā.
Vēsturnieki gan apgalvo, ka tik labs un jauks Marko nemaz neesot bijis. Izrādās, ka šur tur ir uzieti vēsturiski raksti, kuros atklāta nevisai glaimojoši fakti un tie liecina, ka Marko ir bijis visai nežēlīgs izvirtulis, kurš cietsirdīgi izrēķinājies ar saviem oponentiem. Dažkārt Marko tos nogalinājis personīgi ar zobenu pārcērtot galvu. Rakstos minēti fakti, ka Balkānos Marko bieži dēvēts par „Marko izvarotāju” (Марко-зулумџија) un „Marko galvu skaldītāju” (Марко-дели-баша). Kā nu tur īsti arī nebūtu karaļa Marko mājvieta, ja to tā varētu nosaukt, ir Prilepa un kalnā virs pilsētas, kas nosaukts par godu Marko atrodas šis cietoksnis un tas tāpat, kā Marko personība caurvīts vairākām leģēndām un nostāstiem.
Neliela atpūtas pauze un noslēgumā izmetu pāris loku starp Marko kalna spicēm, un papriecājos par lieliskajām panorāmām un interesantajām saules staru spēlēm plašajā Pelagonijas zemienē un kalnos kas to ieskauj.
Vakars un tumsa strauji tuvojas, bet man vēl jāpaspēj apskatīties Treskavecas klosteri. Tātad kavēties vairs nevar un ir jādodas lejup. Protams, ka ceļš lejup ir daudz vieglāks, kā ejot augšā un pēc minūtēm 20 esmu jau pie sava auto.
Treskavecas klosteris un baznīcu kari.
Pametu Varošas piepilsētu un dodos no tās uz ziemeļiem. Ceļu Treskavecas klostera virzienā jau izpētīju no Markovi Kuli kalna virsotnēm un tādēļ tā atrašana nesagādā nekādas problēmas. Pavisam drīz nonāku kalnu grēdas piekājē, kurp ceļš jau strauji vijas augšup pa nogāzi.
Šeit vienā vietā uz pavisam īsu brīdi piestāju pie akmenslauztuvēm. Jau iepriekš pašā pilsētā vairākās vietās manīju uzņēmumus, kuri nodarbojas ar akmens un marmora zāģēšanu, un slīpēšanu. Te jāpiemin, ka akmens un marmora apstrāde tāpat, kā tabakas rūpniecība ir viena no Pelagonijas svarīgākajām industrijām un tās produkcija ir visai slavena, ir Balkānu valstīs, ir tuvējās zemēs Itālijā, Austrijā un Šveicē. Spriežot pēc tā, ko redzēju Skopjē esmu secinājis, ka īsts marmors un akmens ēku fasādēs šeit tiešām ir ļoti populārs.
Pēc nelielas pieturas akmenslauztuvēs turpinu ceļu augšup kalnā. Jāpiebilst, ka ceļš šeit ir tikko izbūvēts un iepriekš kaut kur lasītā informācija par tā slikto kvalitāti un bīstamību neatbilst patiesībai. Var redzēt, ka tā būvdarbi notikuši burtiski tikko. Vienīgais, ko varētu pārmest tas ir aizsarg barjēru trūkums dažos bīstamos pagriezienos, virs augstām nogāzēm. Tā, kā jābūt uzmanīgam, jo sevišķi lejup braucot. Pa jaunu asfaltu auto ripo lieliski.
Esmu pavisam tuvu virsotnēm un pamanu ēku kontūras kalna galā. Izskatās, ka tur jau viņš ir, bet kaut kas nav īsti kārtībā!
Jo tuvāk tuvojos Treskavecas klostera ēkām, jo labāk redams, ka ar tām ir kas noticis.
Viss skaidrs! Klostera ēku kompleksu paplucinājis ugunsgrēks! Tornis virs vārtiem ir palicis bez spices un klostera dzīvojamo ēku komplekss bez jumta. Ieejot pagalmā nākas secināt, ka visas klostera ēkas ir nodegušas, bet brīnumainā kārtā uguns nav skāris pašu klostera baznīcu!
Baznīca tiešām ir vesela! Tās durvis pat ir atvērtas apmeklētājiem, bet pārējās nodegušajās ēkās rosās celtnieki, kuri novāc izdedžus. Es uz īsu brīdi ieeju pašā baznīcā, kurā pie altāra rosās daži garīdznieki, kuri atkal mani rūpīgi uzrauga lai tikai es ko nepamanos nofotogrāfēt! Godīgi sakot mani brīžiem kaitina tas, ka šādi attiecas pret baznīcu apmeklētājiem. Brīžiem šķiet, kā baznīcu kalpotāji par to vien domā, kā cīnīties ar tūristiem un reizēm ir visai nelaipni! Arī šie tik naidīgu skatu man uzmet, ka man pat sāk šķist, ka viņi domātā, ka es te viņu klosteri esmu nodedzinājis!
Labi! Lai neuztrauktu kungus melnajos halātos, pametu baznīcas telpas. Pagalmā satieku celtniekus ar kuriem pārmiju pāris vārdu. Izrādās, ka klosteris nodedzis pavisam nesen, šā gada 5.februārī (2013.). Tas noticis vēlu vakarā un sakarā ar to, ka tad ceļš līdz šejienei tiešām bija sliktā kvalitātē ugunsdzēsējiem šeit nokļūt izdevās tikai pēc 2 stundām, kad klostera ēkas jau bija pilnās liesmās. Vienīgais ko ugunsdzēsēja varēja darīt bija pacensties nosargāt no liesmām pašu baznīcu, kura atrodas pašā vidū starp ēkām. Šo uzdevumu tie arī paveica.
Jā! Interesanti, kas tad bija par iemeslu šādai katastrofai? Patiesībā šī jau esot vismaz ceturtā reize klostera vēsturē, kad to izposta ugunsgrēks. Tagad te iespējams noraudzīties uz drūmām nokvēpušām sienām un var tikai stādīties priekšā, kā šeit kādreiz izskatījies. Vēsturnieki ir izpētījuši, ka svētvieta šeit atradusies jau krietnu laiku pirms klostera tapšanas un tā bijusi saistīta ar Senās Grieķijas dieviem Apolonu un Artemīdu. Klosteris šeit pirmo reiz uzbūvēts 13.g.s. beigās par ko liecina uzraksti baznīcas freskās, kurās pieminēts tā laika Bizantijas imperātors Mihails IX. Vēlāk Serbijas karaļi esot bijuši dāsni un vairākkārt aplaimojuši šo klosteri ar vērtīgiem dāvinājumiem. Stefana Dušana valdīšanas laikā klosteris tika paplašināts un tā pārvaldītajā teritorijā tika iekļauti vairāk kā 20 ciemi un miesti, un tas kalpojis kā nozīmīgs reliģiskais un sabiedriskais centrs visā tuvākajā apkaimē. Interesants ir arī fakts, ka turku valdīšanas laikā klosteris netika izpostīts. Tieši pretēji, turki Treskavecu atbrīvoja no nodevu maksājumiem un klosteris visu šo laiku bija, kā tāda neatkarīga kristietības saliņa Pelagonijas novadā.
Šādi izskatījās Treskavecas klosteris pirms ugunsgrēka.
Pēdējie spilgtākie notikumi, protams pirms ugunsgrēka, šeit arī norisinājušies salīdzinoši nesen, 2004. gadā. Tad no klostera tika padzīti Serbijas patriarhāta, kuram vairākus gadu simtus pakļauts bija šis klosteris, garīdznieki un kalpotāji, un klosteris tika nodots Maķedonijas parezticīgās baznīcas jurisdikcijā. Patiesībā šī padzīšana esot notikusi visai brutālā veidā piesaistot policiju un pat ar dūru vicināšanu starp abu šo baznīcu pārstāvjiem. Līdzīgi notikumi tad vienlaicīgi esot notikuši gandrīz visā Maķedonijā. It kā brutāli, bet maķedoniešu baznīcas kuluāros tas tiekot pasniegts, kā nepieciešamība lai atbrīvotos no garīdzniekiem, kuri sludinot nevis dievu, bet lielserbu imperiālistiskās idejas.
Serbijas pareizticīgā patriarhāta Jāņā kristītāja baznīcas celtniecība Nižepoles ciemā (Maķedonija) un tas kas palika pāri pēc maskās tērptu celtnieku un buldozera uzbrukuma.
Interesants ir arī fakts, ka daži no serbu pareizticīgās baznīcas garīdzniekiem vēj jo šodien sēžot cietumā par visdažādākajiem apvainojumiem, tajā skaitā pretvalstisku rīcību, bet lielākā daļa no tiem jau pametuši Maķedoniju. Tie, kuri vēl palikuši Maķedonijā dievkalpojumus savām draudzēm noturot privātās mājās, dzīvokļos un pat šķūņos, un dažādās saimniecības telpās, jo mēģinājumi izveidot savas baznīcas tiekot brutāli apturēti. Esot pat bijuši gadījumi, ka uz jaunuzceltu baznīcu ierodoties tiesu izpildītāji un pēctm baznīca ar buldozera palīdzību tiekot nolīdzināta. Jā! Bieži nākas dzirdēt, kā nabaga kristiešus albāņi apbižo Kosovā, bet te! Kristieši ar kristiešiem, slāvi ar slāviem, zemi un pat bazīcas nevar sadalīt! Starpcitu, par ugunsgrēku klosterī arī klīst dažādas baumas. Daži uzskata, ka klosteri varēja aizdedzināt kāds no Serbu pareizticīgās baznīcas pārstāvjiem atriebjoties par pāridarījumu, citi uzskata, ka paši klostera garīdzniecības pārstāvji varēja aizdedzināt to lai slēptu faktu, ka ir iztirgotas dažādas klostera vērtslietas un svētbildes.
Tāds lūk īsumā stāsts par šo klosteri un baznīcu intrigām. Nobeidzot vizīti treskavecā es vēl uzkāpju nelielā uzkalniņā virs klostera nodegušajām ēkām lai uzņemtu pāris kadrus. Te noķeru ļoti interesantu mirkli, kad starp mākoņiem parādās saules staru kūlis un rodas tāds iespaids, ka tas pavērsts tieši nodegušā klostera torņa virzienā. Droši vien īsti ticīgie ļudis varētu padomāt, ka tā ir dieva sūtīta zīme! Lai nu tā būtu! Cerams, ka klosteri drīzumā atjaunos un to vairs nepiemeklēs šādas nelaimes un tajā netiks vērptas dažādas intrigas.
Kāpju savā auto un prātīgi ripinos no Treskavecas lejup. Pāris vietās uz īsu brīdi piestāju, lai izbaudītu interesantas saules staru spēles.
Brīžiem starp kuplo un tumšo mākoņu nelielām spraugām saules stari apspīdina tālumā esošo kalnu nogāzes un ielejas laukus. Todas tāds iespaids, ka kāds caur mākoņiem ik pa brīdim paspīdina milzīgu lukturi. Brīžiem stari pavērsti vienā virzienā, bet citu brīd jau pretējā.
Prilepa.
Lēnā garā atgriežos Prilepas pilsētā. Šķērsoju Varošas rajonu un pabraucu garām jau krēslas nomāktajam Markovi Kuli kalnam, un pavisam drīz nonāku Prilepas pilsētas centrā, kur esmu nolēmis izmest pēdējo loku šajā ceļojumā.
Patiesībā tāda sajūta, ka tulīt satumsīs jaušama jau pāris stundu garumā! Labi vien ir, ka tā. Paspēju pie gaismas apskatīt ir Markovi Kuli kalnu, ir Treskavecas klosteri, bet tagd kamēr tiešām nav pavisam tumšš pacentīšos apskatīt arī Prilepas pilsētu, jeb precīzāk sakot nelielu tās daļu, tātad pašu centru.
Automašīnu atstāju pie Prilepas centrālā laukuma(Aleksandra laukuma). Nolemju, ka tā apskati atstāšu pašām beigām, bet tagad dodos Prilepas vecpilsētā. Jāsaka, ka šeit no vecajām vēsturiskajām ēkām maz kas ir saglabājies. Tikai pa retam sastopamas, kādas turku laiku celtnes. Starp tādām ir arī kārtējais turku pilsētām raksturīgais pulksteņa tornis, kurš slejas augsti pāri vecpilsētas māju jumtiem. Jāpiebilst, ka tieši turku valdīsanas laikā sākot no 16.g.s. pilsētas centrs izveidojies šajā vietā un tad uz šejieni no Markovi Kuli kalna pakājes pārcēlās lielākā daļa iedzīvotāju.
Tepat aiz torņa atrodas arī senas mošejas drupas. Šī mošeja tāpat, kā vairākas citas musulmaņu reliģiskās celtnes tika izpostīta otrā pasaules kara laikā un protams komunistu valdīšanas laikā netika atjaunota. Jāpiebilst, ka arī tagad, kad jau vairāk, kā 20 gadi ir pagājuši kopš komunisti šeit nav pie varas mošeja vēl jo projām nav atjaunota.
Toties pavisam netālu upes krastā lepni slejas atjaunotās Svēto pārvērtību baznīcas tornis, kurš gan vairāk līdzinās mošejas minaretam. Godīgi sakot man šī baznīci pēc ārējā veidola šķiet ļoti interesanta un savdabīga.
Gar upes krastu nonāku līdz gājēju ielai, kura šķērso vecpilsētu virzienā no dienvidiem līdz Aleksandra laukumam.
Pie šīs ielas atrodas arī Prielepas centrālais tirgus, kur dienā norit aktīva rosība. Tagad te jau ir pavisam tukšs un satopami tikai pāris tirgoņi, kuri vēl nav paspējuši noākt savu neizpārdoto preci.
Patiesībā tieši gar šo gājēju ielu un tirgu arī atrodas lielākā daļa vecpilsētas vēsturisko ēku, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām.
Te nu esmu atgriezies Aleksandra laukumā, kur var apskatīties nelielu saglabājušos daļiņu arī no bijušā pilsētas mūra. Faktiski jau 16.g.s.kad turki iekaroja Prilepu tie savu jauno pilsētu apjoza ar aizsargmūri, kurš savas funkcijas daudzmaz pildīja gandrīz 300 gadu garumā. Pēdējo simts gadu laikā šis mūris faktiski ir izzudis un šis mūra fragments šeit ir tāda kā vēsturiska liecība turku valdīšanas laikiem.
Tieši blakus šim mūrim pašā laukuma centrā uzstādīts piemineklis Maķedonijas Aleksandram Lielajam. Protams, nevar būt tā, ka kādā no Maķedonija pilsētām nebūtu Aleksandram veltīta pieminekļa!
Kā jau visās lielākajās Maķedonijas pilsētās arī šeit Prilepā šis nav vienīgais piemineklis. Tepat Aleksandra laukumā vien tādu ir vismaz desmit.
Tāpat laukumā ir uzstādītas vairākas mūsdienīgas skulptūras, kurs tapušas gan Dienvidslāvijas laikā, gan Maķedonijas jaunajos laikos, tātad mūsdienās.
Šeit Aleksandra laukumā arī noslēdzu ekskursiju pa Prilepu un pirms došanās līdz Skopjei ieturēšu nelielu launagu. Pasūtu šādas tādas uzkodas, glāzi vīna un nesteidzoties varu veikt nelielu ceļojuma kopsavilkumu.
Noslēgums.
Tātad esmu Maķedonijā pavadījis precīzi nedēļu un šajā laika paspēju daudzmaz apskatīt tās galvaspilsētu, rieumu un dienvidrietumu daļas. Jasaka godīgi, ka apcelota ir Maķedonijas daļa, kurā atrodas visvairāk popularo un dižāko tūrisma objektu. Tas gan nenozīmē, ka atlikušajā Maķedonijas daļā nav ko redzēt!
Arī Maķedonijas dienvidaustrumu un austrumu daļā ir ļoti daudz ko redzēt. Vienīgais, ka šie apskates objekti šeit ir izkaisīti plašākā teritorijā. Optimāli skatoties lai šo atlikušo daļu izpētītu ir nepieciešamas vēl 4-5 dienas. Tātad lai tā kārtīgi iepazītu visu Maķedoniju ar nedēļu ir pa īsu un kārtīgai izpetei kopā vajadzētu vismaz 11-12 intensīva ceļojuma dienas vai precīzi divas nedēļas nedaudz mierīgākā tempā. Kas tad vēl būtu tāds ko vajadzētu apskatīties? Un tātad, tie ir Velešas pilsētiņa, antīkā pilsēta Stobi, Tikvešas vīna darītava, Dojransko ezera apkārtne, Strumicas novads ar vairākiem ūdenskritumiem un klosterim, Maķedonijas „Šveice” Berovo, Breganicas upes ieleja, Štipas pilsēta, klinšu veidojumi Kuklicā, mazpilsētiņa Kratovo un Gavrila Lesnovski klosteris, un protams mistiskie akmens un klinšu veidojumi, jeb antīkā observatorija Kokino.
Labi! Laiks doties uz Skopji, jo agri no rīta man jālido majās, bet īso nakti pavadīšu nelielā viesnīciņā „Le Village” Skopjes piepilsētā netālu no lidostas.
Nākamajā rītā, kad mana lidmašīna paceļas gaisā noraugos uz Skopjes pilsetas gaismiņām un nodomāju, ka uz Maķedoniju noteikti vēlreiz atbraukšu. Tagad, kad beidzu šo stāsta daļu, jau zinu, ka pavasarī patiešām un dažām dienām šeit iegriezīšos lai apceļotu Maķedonijas atlikušo daļu, kuru šoreiz nepaspēju apskatīties. Tālāk no Maķedonijas jau došos uz Kosovu un par šiem nākotnes ceļojumiem centīsos kaut kad jums arī pastāstīt. Tātad šī nebija Maķedonijas stāsta pēdējā daļā, kā sākotnēji domāju. Tagad gan pirms apsakatīšu Maķedonijas atlikušo daļu un Kosovu mēģināšu uzrakstīt stāstiņus par Madeiru, tad sekos neliels ieskats, ko apskatīt Minskā hokeja čempionāta laikā un nedaudz vēlāk pacentīšos paturpinat agrāk iesākto stāstu par ceļojumiem Marokā.
Labi, tas viss drīzumā, bet pagaidām uz redzēšanos, kādā no nākamajiem stāstiem.
14.02.2014. Pēteris Vēciņš.
Iepriekš publicētās stāsta daļas: 1.„Skopje, pilsēta ar ambīcijām”,2. „Albāņu Maķedonija, Pologa”, 3.”Maķedonijas un pareizticīgo slavu Jeruzaleme-Ohrida” 4. „Ohridas ezers-Maķedonijas perle”, 5. Prespas ezers, tikšanās ar Kristu un ābolu paraīze Resene”.