Ar paceltu īkšķi :D

15.03.2006
10 min lasīšanai

(īsa piebilde pirms sākam- šis ir mans stopošanas piedzīvojumu apraksts, kas sen sen atpakaļ bija publicēts arī "SestDienā". Pats ceļojums norisinājās 2004.gada rudenī) TĀTAD! Sākumā domājām aizbraukt līdz Spānijas pašam "apkašgalam" un, ja finanses un laiks ļaus, uz pāris dienām aizlaist arī līdz Marokai. Izklausās vienkārši, vai ne? Tomēr ja par ceļojuma veidu ir izvēlēta stopošana, pat visvienkāršākais plāns var izrādīties neizpildāms. Ko nu par plāniem... jau mēnešiem mūsu galvās džinkstēja tikai viens vārds- "Spānija". Bez konkrēta maršruta, bez pieklājīgām finansēm un ar nežēlīgi piekrautām somām 3. septembra rītā es un mana draudzene Inese devāmies ceļā. Pie Latvijas/ Lietuvas robežas ātri vien nostopējam divus igauņu tālbraucējus, kuri mūs baro, dzirda un pat atļauj nakšņot sava auto kabīnē divas dienas pēc kārtas- līdz Vācijas robežai. Nākamais braucējs dodas uz Minheni un mēs nevaram atteikties no kārdinājuma pieveikt gandrīz visu Vāciju vienā piegājienā. Tas gan nav taisnākais ceļš līdz Spānijai, bet galvenais, ka virzāmies uz priekšu. Vēlā vakarā 15 km no Minhenes mūs izsēdina kukurūzas lauka malā. Līdz autobānim Rosenheimas pilsētas pievārtē ir 40 km, tādēļ nolemjam kādu stundu pastopēt un ja galīgi neveiksies, līdīsim kukurūzā gulēt. Inese baterijas gaismā smērē maizītes, es tikmēr vicinos ar uzrakstu "ROSENHEIM". Vācu tauta mīl stopotājus un ātri vien ceļmalā piestāj lepns BMW. Sākumā stūresvīrs sola aizvest tikai pusceļu, bet tad pārdomā, atmet ar roku sievai, kas braucēju gaidot mājās, un ir gatavs mūs aizvizināt līdz autobānim. Pēc īsa, bet traka brauciena pa šoseju ar 240km ātrumu stundā (no sirds ceru, ka viņš zina, ko dara!) attopamies benzīntankā. Ir nakts un šķiet, ka neviens mūs netaisās vest tālāk. Kravas mašīnas gan stāv, bet visās kabīnēs jau aizvilki aizkariņi- droša zīme, ka šoferis guļ, nevis meklē stopotājus. Kāds vieglais auto gan apstājas, bet kad es ar platu smaidu dodos klāt, iekšā sēdošie pretī pastiepj savas policistu apliecības. Pases ir? Nejūtamies vainīgas, jo stopot nedrīks uz autobāņiem, benzīntankos to var darīt, cik sirdij tīk. Policisti izpēta mūsu dokumentus, kaut ko pieraksta klēpjdatorā un laikam jau saprot, ka neesam ne kurdu bēgļi, ne šosejas prostitūtas. Atdabūjam pases un laba ceļa vēlējumus piedevām. Tikmēr mūsu pratināšanā noskatījies kāds tālbraucējs, kas nu nāk klāt apjautāties, kur dodamies un kur taisamies nakšņot. Es nenoteikti novicinu roku krūmu virzienā- nav jau citu variantu. Viņš varot piedāvāt vienu lāviņu mums divām savā kabīnē. Puisis ir no Čehijas, neko aizdomīgu es viņā nesaskatu, īsa apspriede ar Inesi un mēs piedāvājumu pieņemam. Tikai pirms pašas gulētiešanas Inese ieminas, ka čeha acis viņai likušās tādas dīvainas... Nu labrīt! Sopotāju (īpaši jau meiteņu) pirmais likums ir paļauties uz savām sajūtām. Ja vadītājs neliekas sakarīgs cilvēks, drošāk mašīnā nesēsties, labāk ilgāk uz ceļa, nekā problēmas ar uzmācīgu vīrieti. Tā nu man Ineses frāze nedod mieru. Apguļos un izvelku no somas savu saliekamo nazi- drošībai, bet miegs vienalga ir caurs. No rīta čehs cienā ar kafiju un maizītēm, runājas un nepavisam neizskatās maniakāli noskaņots. Puisis mūs aizved līdz Insbrukas robežai un pēc tam benzīntankā es Inesei jautāju, ko īsti nozīmēja tās "dīvainās acis"? Ak, viņš vienkārši bijis tuvredzīgs un bez brillēm neesot varējis kārtīgi koncentrēt skatienu... Forši, es visu nakti gulēju ar nazi pagalvī tikai tāpēc, ka vienam nabaga čeham ir slikta redze, savukārt mana ceļabiedrene prot tik skaidri izteikties… Iesprūdušas Itālijā Kur gan bija pazudis mūsu veselais saprāts, kad izlēmām, ka būtu jauki iegriezties arī Itālijā?! No Insbrukas līdz mazai pilsētelei pie Garda ezera tiekam ātri vien, tur mūs “savāc” pavecs kungs lepnā auto- varot aizvest līdz lielajai šosejai. Ceļš ved gar ezermalu un kad aiz logiem sāk mirguļot ūdens, mums teju siekala notek- tik sen neesam bijušas dušā vai vispār vērā ņemamā slapjumā. Vecajam bukam divreiz nav jāsaka, uz mūsu neveiklajiem murmulējumiem par daiļo apkārtni viņš reaģē, sagriežot auto stūri pludmales virzienā. Franko nekur neesot jāsteidzas, Franko iešot uz bāru, bet mēs lai neraizējamies un baudam ūdens priekus, pēc tam varēsim braukt tālāk. Tā nu mēs tiekam pie pāris mierpilnām stundām, plunčājamies un dzeram Franko uzsauktās sulas. Vēlāk laipnais šoferis mūs atstāj pie autostrādes maksas punkta, top uzraksti ar tuvāko pilsētu nosaukumiem un... nekas nenotiek! Visas mašīnas bauc garām, itkā mēs būtu nevis divas daiļas būtnes, bet cilvēkveidīgi skunksi. Kur tad izslavētā itāļu viesmīlība, kur temperaments?! Stāvam stundu, stāvam divas. Grēks apgalvot, ka latvji zeltenes itāļus nemaz neinteresē- gaisa bučas un kārus skatienus mēs dabūjam pārpārēm, bet neviens mūs netaisās laist mašīnā. Pēc trīs stundām beidzot tiekam 100km uz priekšu, atkal stundu gaidam, atkal mūs aizved tikai līdz nākamajam ciemam un tā visu dienu. Vēlu vakarā, jau esot uz ārprāta robežas, nostopējam jaunu puisi- arī viņš brauc tikai līdz tuvējai pilsētai. Izsēdinājis mūs benzīntankā, jauneklis tomēr jūtas atbildīgs par latviešu labklājību un pats iet sameklēt kādu fūri vai autobusu, kas dodas Dženovas virzienā. Bez panākumiem. Tā vien izskatās, ka nakti nāksies pavadīt krūmos vai āra kafejnīcā pie galdiņa. Ar Inesi vienojamies, pēc cik stundām mainamies (kamēr viena guļ, otra pieskata mantas), viņa ieritinās guļammaisā un ar laimīgu smaidu aizmieg. Tomēr pēc dažām minūtēm mūsu priekšā kā tāds pasaku rūķis nostājas sirms tālbraucējs un izrunā burvju vārdus: "Dzirdēju, meitenes grib nokļūt Dženovā?". Nākamajā benzīntankā (varbūt pašām nemanot esam nomirušas un nokļuvušas ellē, kur viss atkārtojas?!) attopamies divos naktī, pilnīgi samiegojušās un apātiskas. Sameklējam mazāk piečurāto stūri apstādījumos un liekamies uz auss. Rīt jāizbalina mati, varbūt blondīnēm Itālijā ar stopēšanu veicas labāk… Laba metode, kā dabūt ēdienu par brīvu. No rīta pie Dženovas nostopējam itāļu tālbraucēju, kas sava spilgtā apģērba gabala dēļ uzrez tiek pie iesaukas Dzeltenbiksis. Vīrs angliski saprot tikai pāris frāzes, bet tas viņam netraucē muldēt vienā laidā. Viņš mums nemitīgi kaut ko stāsta itāliski, nikni lamā citus šoferus ("Bastardo! Kretino!"), lepni izrāda savus pārtikas krājumus un videofilmu kolekciju. Mūsu dēļ braucējs nežēlo neko- briesmīga popmūzika tiek uzlikta visā skaļumā un ar plašu žestu Dzeltenbiksis norāda, ka viņa auto ir mūsu rīcībā. Francijas pilsētā Narbonnā no kravas mašīnas izkāpjam gluži apdullušas. Sameklējam interneta kafejnīcu, nosūtam atskaites e-pastus draugiem un pārvaldniekam izlūdzamies karstu ūdeni sausajām zupām. Vakariņas notiesājam skaistā pilsētas parkā. Sāk krēslot un īsti nevar saprast, vai meklēt naktsmājas kādā nomaļā stūrī, vai tomēr mēģināt stopot tālāk. Pārdomām punktu pieliek üdens laistītājs, kas ieslēdzas automātiski un mūs dāsni apsmidzina, kamēr zālāja pretējā pusē divi parka sargi uzjautrināti noskatās, kā meitenes panikā vāc kopā mantas. Viens pienāk parunāties, vārds pa vārdam un noskaidrojis, ka mums nav kur palikt šo nakti, piedāvā vietu savā gultā- abām. Turpini sapņot! Nedzināmies tik tālu ceļu tāpēc vien, lai piepildītu parka sarga erotiskās fantāzijas! Tomēr vīrs mums palīdz izlemt, ka jādodas vien ceļā. Pie Spānijas robežas veicam pirmos finanšu aprēķinus un pašas sev par pārsteigumu konstatējam, ka abām kopā izdoti vien 10 eiro. Esam jau ielāgojušas, ka uz šoferiem lielāko iespaidu atstāj tas, cik tālu ceļu esam nobraukušas ar stopiem. Pat ja vārds Latvia (vai Lettonie) viņiem neko neizsaka, tad iebakstot ar pirkstu Eiropas atlasā, varam gandrīz droši paredzēt, ka tiksim pie kaut kā ēdama- pusdienām vai kafijas ceļamalas kafejnīcā un, ja šoferis patrāpījies īpaši laipns- arī ceļamaizes nākamajām dienām. Ceru, ka tā vienkārši ir viesmīlība, nevis mēs pēc četrām dienām ceļā jau izskatamies tik nožēlojamas... Trakais turks un internacionāla nakts Pie Spānijas pilsētas Taragonas autostrādes maksas punkta sēžu un lāpu saplīsušo kurpi. Šoreiz uzraksts "MURCIA" vienkārši atbalstīts pret somu, tomēr rezultāts nav ilgi jāgaida. Apstājas auto ar Turcijas numuru un šoferis ir ar mieru mūs aizvest līdz Valensijai- tikai daži simti kilometru. Turks pa šoseju velkas nepārspējami lēni, toties pļāpā viņš par trim turku, angļu, vācu un rumāņu valodas rosolā. Jēgu mēs mistiskā kārtā uztveram un komunikācija notiek pilnā sparā. Tomēr tik slinku tālbraucēju vēl nebijām satikušas. Turks apstājas teju katrā benzīntankā vai ēstuvē: te viņam vajag iedzert kafiju, te uz tualeti aiziet vai arī pēkšņi sagribas mums nodemonstrēt savas dejotāja prasmes- turpat autostāvvietas putekļos viņš lepni griež piruetes Maikla Džeksona stilā. Sāk krēslot un tā vien izskatās, ka Mursiju redzēsim tikai rītdien. Turks mierina, ka viņam ātri, ātri jāizkrauj dažas kastes un tad viņš mūs aizvedīšot līdz pašam Valensijas centram. Lai tā būtu, ja jau sola palīdzēt, būtu muļķīgi dažus kilometrus pirms pilsētas lekt ārā un meklēt ātrāku braucēju. Pabraucam garām vairākām ceļa norādēm uz Valensiju un pacietīgi gaidam, līdz nonākam kaut kadā industriālā rajonā ar neskaitāmām noliktavām. Turks pamanās vairākkārt apmaldīties, katru reizi pie sevis murminot, ka šis jau nu gan būšot pareizais ceļš... Mēs esam pārgurušas no sēdēšanas un viņa nemitīgās tarkšķēšanas. Nospriežam, ka turks mūs grib novazāt līdz nāvei. Galu galā pareizā noliktava tiek atrasta, kastes izkrautas un mēs ar dziļu atvieglojuma nopūtu atkal ieraušamies kabīnē- beidzot bezgalīgais brauciens būs galā! Bet tā vien šķiet, ka šoferim piemeties vadātājs. Mēs braukājam gar noliktavām, nezin ko meklēdami. Saskatamies ar Inesi- nav vairs labi. Turks uz nikno jautājumu, kad mūs vedīs uz pilsētas centru, tikai atmet ar roku- jā, jā, tūlīt, tūlīt. Ārā jau ir nakts, no riņķošanas mums sajukušas visas debesspuses un nav ne jausmas, cik tālu līdz Valensijai vai kādai citai pilsētai. Beidzot auto apstājas pie vientuļa, neonā mirdzoša bāra un turks izslēdz motoru. Lai mēs pagaidot mašīnā, viņš tagad iešot pie madāmas (vai, latviešu valodā runājot, pie prostitūtas). Tas nu ir pēdējais piliens! Naktī, nekurienes vidū mēs pieprasam atdot somas un šis arī paklausa, vēl piebilstot- ja nevaram atrast citu vedēju, lai nākot uz bāru. Mēs angliski pasakam paldies un latviski pasūtam viņu pie visiem velniem. Labāk dzīvosim pļavā, nekā vēl kādreiz kāpsim turka mašīnā! Tumsā spīd nomaļš benzīntanks un mēs dodamies turp- vismaz noskaidrosim, kur atrodamies. Ak to prieku, ak to laimi, tur stāv auto ar lietuviešu numuru! Teciņiem steidzamies klāt: brāļi, kaimiņi, palīdziet! Ha, pēdējās 24 stundas laikam nekas nenotiek kā pie cilvēkiem. Auto ir saplīsis, iekšā sēž puisis no Ukrainas un viņa draudzene spāniete. Kad sākam runāt krieviski, šoferis atmaigst- līdz civilizācijai viņš mūs tomēr varot aizvest, savukārt kad izstāstam savus piedzīvojumus, ukrainis Alekss apņemas par mums parūpēties. Viņa draudzene visus uzaicina uz Ķīniešu restorānu, paēdina, padzirda un neticībā groza galvu: ar stopiem no Latvijas, mēs taču esam trakas! Es tikai nogurusi mēju ar galvu un bāžu mutē ēdienu, sajūta tāda, itkā būtu grāvjus rakusi. Alekss, laimīgs, ka var runāt krieviski, lepni stāsta, ka viņš šeit ieradies augļus novākt, bet spāņu daiļavām puisis tik ļoti patīkot, ka tās visu laiku izmaksājot, pat drēbes pērkot, nu zelta dzīve Spānijā! Vēlā naktī aizstaigājam līdz "feria " nakts tusiņu laukumu, kur pilns ar jauniešiem un karuseļiem. Alekss atvadās no savs draudzenes un mēs trijatā meklējam vietu, kur pārnakšņot. Mašīna velk pēdējo dzīvību, līdz ukraiņa mājām blakusciemā aizkļūt nevaram, tādēļ par labu atzīstam apelsīnbirzi pie pilsētas, nolaižam auto sēdekļus un laimīgi aizmiegam. Spāņu krogus tradīcijas. Modinātāja vietā skan putnu dziesmas; izkāpjot no autogultas, aizbaidam trušu baru. Apelsīnu dārzi čum un mudž no dzīvās radības - te varot satikt pat stirnas un mežacūkas. Metot lokus pa ciemu, Alekss atrod auto vraku, izmakšķerē no tā vajadzīgās detaļas un ar līmlentes palīdzību salabo savu mašīnu. Varam braukt! Par dušu, tīriem matiem un siltu ēdienu esam sapņojušas dienām, man jau liekas - vēl dažas stundas Spānijas saulē un neviens mūs vairs negribēs ņemt mašīnā. Inese mierina, ka tik dikti nesmirdu, bet viņa nevar būt objektīva vērtētāja, arī taču nav mazgājusies. Alekss dzīvo kopā ar savu māti un vēl trīs ukraiņiem- laimes meklētājiem mazā ciematiņā Castello de Rugat. Pēc glābējdušas piebāžam vēderus ar kāpostu tīteņiem, dzīve atkal atgūst garšu un krāsu. Dažas atpūtas stundas un Alekss aizgādā mūs līdz šosejai. Mursija gaida! Kādu brīdi neveicas, bet tad pirmoreiz apstājas sieviete, turklāt viņa runā labā angļu valodā. Sākumā prieks, ka varam normāli komunikēt, bet tas ātri pāriet. Dāma vispirms mēģina pārliecināt, ka stopošana ir bīstamākā nodarbe zemes virsū, tad svētas šausmas viņā izraisa mūsu neapdomīgais paziņojums, ka vēl neesam bijušas Valensijā. Spāņu kultūras pērlē! Kauns, meitenes, kauns! Kundze smagi nopūšas un uzņemas šo krustu- pamācīt mums, kā jāceļo. Pirmkārt, vienmēr ar vilcienu vai autobusu, otrkārt, tiklīdz ierodamies pilsētā, tūlīt pat jāiet uz tūristu informācijas punktu: tā mēs vismaz zināšot, kuras mājas jāapskata. Sākumā gan mēģinu pīkstēt, ka mēs braucam cilvēkus satikt un zemi sajust, nevis uz celtnēm blenzt, bet sievišķis neliekas traucēties un maļ tik savu. Kad beidzot tiekam ārā no mašīnas, garastāvoklis krietni pabojāts. Nākamie vedēji- jauns pāris- mūs atstāj 10 km no Mursijas, pilnīgi neiespējamā vietā daudzu šoseju krustpunktā. Man nav ne mazāko šaubu, ka stopot šeit nedrīkst un arī apstāties ne, bet mums veicas- ātri vien sagaidam šoferi, kas aizved līdz pilsētas centram. Tagad tikai jāatrod interneta kafejnīca un jāinformē mūsu namatēvs no Hospitality Club- Horhe, ka esam klāt. Jautājam ceļu kādam kungam, viņš norāda, ka interneta punkts atrodas pa ielu uz leju un tad pa kreisi. Ar smagām somām plecos aizvelkamies līdz norādītajai vietai, bet nevienu datoru neieraugam. Nākamais uzrunātais pastiepj pirkstu pilnīgi pretējā virzienā un kad statistikas pēc ceļu prasam vēl trešajam Mursijas iedzīvotājam, parādās arī trešais variants, kur varētu meklēt internetu. Spāņi ir gatavi palīdzēt vienmēr, pat ja pašiem nav ne jausmas, ko tie tūristi vēlas un kur tas atrodas. Neticami, bet apkopojot vairākus atbilžu variantus, interneta kafejnīcu tomēr izdodas atrast, sazvanam Horhi un drīz viņš ierodas mums pakaļ. Atstājam mantas puiša dzīvoklī, lai dotos izpētīt Mursiju. Riņķojot pa pilsētas ielām, sajūsmā konstatējam, ka šeit nemana tūristus. Arī Horhe brīnās, ko ellē mēs daram Mursijā, tā taču nav tūristu iecienīta vieta. Tieši tādēļ jau šurp braucām- lai izbaudītu Spāniju un iepazītu spāņus bez visur sirojošiem ārzemnieku bariem! Ak mēs gribot iepazīt viņa tautu- Horhe jautā- tad īstā vieta, kur to darīt, esot krogs. Bāra leti cauri cigarešu dūmiem knapi var saskatīt un kad Horhe, pasūtot dzērienus, uzbļauj apkalpotājai, es gluži vai palecos. Tomēr izrādās, ka šeit savādāk sarunāties nav iespējams, spāņiem jēdziens "mierīga atmosfēra" laikam gan neeksistē. Draugi kliedz uz draugiem, večuki sabļaujas pie alus kausiem un pat iemīlējušies pārīši stūrī varen skaļi izsaka savas jūtas. Aizsmēķēju cigareti un skatos pēc pelnutrauka, bet tādu te neatrast- izsmēķi, salvetes, ēdiena atliekas, viss bezrūpīgi tiek mests uz grīdas. Kādēļ gan visu vakaru mazgāt traukus un galdus, ja pēc kroga slēgšanas atkritumus var vienkārši saslaucīt? Spānijā pavadītais laiks paskrēja nemanot. Līdz Marokai gan netikām, ļāvāmies straumei un braucām tur, kur šoferi mūs veda- nekādu plānu, nekādu tūristu informācijas punktu. Spānijā ir viegli pazaudēt laika izjūtu, jo dzīves ritms tik ļoti atšķiras no Latvijas. Neviens nekur nesteidzas, pensionāri nevis sēž mājās, bet notriec naudu kazino un kafejnīcās, privātajiem veikaliem nav darba laika, tie tiek atvērti tad, kad saimniekam labpatīk. Spāņi gluži vienkārši prot izgaršot dzīvi un trīs ar pusi nedēļās to iemācījāmies arī mēs.

Ar paceltu īkšķi :D

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem