III daļa Deviņu dienu Ziemassvētku ceļojums Turcijā "Tūrisma trīs pērles Bodruma, Marmarisa un Pamukkalē”,

  • 15 min lasīšanai
  • 70 foto
III daļa „Turcijas tūrisma trīs pērles Bodruma, Marmarisa un Pamukkalē”, Šis apraksts nebūs pilnīgs, ja neizlasīsiet tā pirmo un otro daļu: „I daļa. Stambula, Bosfors, Marmora jūra Dardaneļi un Čanakkalē” „II daļa Anatolijas piekraste, Grieķu un Romiešu kultūras mantojums” (Iespējams izlasīt pie maniem citiem ceļojumiem). 5.diena. Bodruma. No rīta atļaujamies pagulēt nedaudz ilgāk, kā iepriekšējās dienas. Ceļamies ap pus deviņiem, paēdam brokastis un nesteidzīgi pametam mūsu jaukās naktsmājas. Braucam uz Bodrumas centru, kur atrodas mūsu šīs dienas pirmais apskates objekts. Bodruma ir mūsdienu viens no lielākajiem tūrisma, atpūtas un izklaides centriem Turcijā. Ar Bodrumu apmeklētības ziņā var konkurēt tikai slavenās, Antālija un Marmarisa. Bodruma ir senās Doriešu pilsētas Halikarnāsas mūsdienu nosaukums.375 gadā pirms mūsu ēras Kārijas valdnieks Mauzols pasludina Halikarnāsu par galvaspilsētu. Mauzols uzcēla pilsētas mūrus un attīstīja pilsētu. Par godu Mauzolam tika uzcelts templis, kurā viņu apbedīja, bet vēlāk šādas celtnes visā pasaulē sāk dēvēt par Mauzolejiem. Šis ir bijis viens no iespaidīgākajiem mauzolejiem, kādi pasaulē bijuši, bet līdz mūsdienām no tā maz kas saglabājies, jo Maķedonijas Aleksandrs, pēc ilgstoša aplenkuma pilsētas mūrus un mauzoleju izpostīja. Šeit ir dzimis un dzīvojis rakstītās, vēstures pamatlicējs Hērodots, bet vēlākos laikos, slavenais retorikas skolotājs Dionīsijs. Pirmais, ko darām, apskatām Mauzola mauzoleju, jeb precīzāk sacīt, drupas. Tās nav viegli atrast, jo atrodas pašā Bodrumas vecpilsētā, kur šauras ieliņas pieblīvētas ar tirgotavām. Pēc mauzoleja apskates dodamies apskatīt 15g.s. celto Sv. Pētera pili, jeb cietoksni. Cietoksnis atrodas pašā pilsētas centrā, uz pussalas, jahtu ostu un pludmaļu ieskauts. Cietoksnis ideāli saglabājies un diezgan iespaidīgs. Cietokšņa iekš telpās ierīkotas dažādas muzeju ekspozīcijas, kuras pārsvarā saistītas ar jūras un kuģošanas tēmu senatnē. No pils mūriem un torņiem, pa kuriem var brīvi pastaigāties, paveras pasakaini skati uz jūru, pludmalēm, pilsētu un neskaitāmām jahtu piestātnēm! Pēc pils apskates kādu brītiņu pakavējamies Bodrumas krastmalas krodziņā, no kura vērojam rosību ostā un piekrastē. Varam iedomāties, kas te notiek tūrisma sezonas karstajā periodā, bet patreiz visi nesteidzīgi uzkopj jahtas veic kādus sīkus remontus neskaitāmajos bāros un restorānos. Šodienas plānos mums ietilpst brauciens pa Bodrumas pussalu. Bodrumas pussala ir īsta brīvdienu paradīze! Tās vientulīgie līči labi piemēroti burāšanai un citiem ūdens sporta un hobiju veidiem. Pussalā apskatāmas senās Mauzola celtās Myndos pilsētas drupas, kuras atrodas jūras ūdeņos, pa ceļam apskatām Ortakenta iekšzemes cietoksni, kurš izvietots augstu kalnu apvidū, bet viegli sasniedzams no visiem pussalas ciemiem un pilsētā. Tālāk gar piekrasti aiz Myndos dodamies Jalikavakas (Yalikavak) pilsētiņas virzienā. Pa ceļam paveras ideāli skati uz jūru, pussalām un salām, tajā. Tālāk sekojam līdz divām dvīņu pilsētām (Gōlkōy un Turkbūkū). Šo vietu iecienījuši ūdens sporta fanāti un vēl to dēvē par „Slavenību patvērumu” kuras apmetās prestižā viesnīcā „Ada”. Tā kā mūsu šo dienas gala mērķis ir Marmarisa, ap pēcpusdienu pametam Bodrumu un no pussalas caur Torbas ciemu dodamies Milāsas virzienā, bet ne uz Milāsu. Kādus kilometrus 15 uz priekšu pagriežamies pa labi Karaovas virzienā un pametam autostrādi, jo gribam izbaudīt kalnu ciemu šarmu un pabraukt pa nomaļākiem ceļiem. No Karaovas pilsētiņas līdz Orenai (Ōren) braucam pa līkumotiem kalnu un piekrastes ceļiem. Šeit tiešām var baudīt vientuļo dabu un klusus kalnu un piekrastes ciemus. Pa ceļam ļoti daudz izdegušu mežu. Pagājušajā gadā šeit esot plosījušies pamatīgi ugunsgrēki. Izdegušie meži ar savērptiem kalnu priežu un dažādu krūmu stumbriem, atgādina raganu mežu filmās! Pa ceļam nobraucam pa kalnu celiņiem uz pāris piekrastes klusajiem līčiem. Tā lēnām, baudot dabas krāšņumu nonākam līdz Orenas pilsētai, kur nolemts ieturēt kārtējās vēlēs pusdienas. Ja kāds vēlas braukt šo maršrutu, varu ieteikt ļoti vērīgi sekot ceļa norādēm, jo ceļi šeit ciemos šauri un krustu šķērsu iet, un dažkārt norādes ieaugušas krūmos vai vīteņos! Ceļi gan ir asfaltēti, bet kvalitātes ziņā jau līdzīgi mūsu Latvijas ceļiem un šaurāki. Kad braucat pa serpentīniem, šaurajās vietās, cenšieties dot ceļu pa kalnu augšup braucošajiem. Ik pa gabaliņam ir izveidoti ceļu paplašinājumi, kur samainīties. Aizsargbarjeru gan te nekur nav, tāpēc esiet uzmanīgi! Orēna gan ir industriāla pilsēta, kurā uzbūvēts kaut kāds kalnrūpniecības uzņēmums ar milzīgiem skursteņiem. Bet tālāk, otrā pilsētas galā ir skaista pludmale un krastmala ar maziem motelīšiem un bāriņiem. Patreiz gan liels klusums, jo nav sezonas, bet dažas iestādes vēl strādā. Atrodam krodziņu, kurā saimniece labi pārvalda Krievu valodu, jo pati dzimusi un atceļojusi no Azerbaidžānas. Ēdienkarte šeit arī līdzīga kā mūsu Kaukāza restorānos. Papļāpājam ar saimnieci, par vietējām aktualitātēm un šo to interesantu uzzinām! Izrādās, ka uz Turciju ļoti daudz Kaukāziešu un bijušo PSRS Vidusāzijas republiku iedzīvotāji dodas peļņā tā, pat, kā Latvieši uz Īriju! Tā pļāpājot laiks paiet nemanot un secinām, ka vakars jau tuvojas, bet mums vēl labs gabaliņš līdz Marmarisai jānobrauc un pie tam pa kalnu ceļiem. Vēl viena lietderīga piezīme! Ceļš šeit rādās ļoti garš un lēns. Brauc, brauc, bet kilometri nelasās! Tas gan vairāk ir apmāns, bet daļēji tā ir, jo ceļi līkumaini un stāvi! Tā tad, kad plānojot braucienus, ņemiet to vērā! No Orenas dodamies gar piekrasti Yenikōy pilsētas virzienā. Ceļi braucējam nogurdinoši un lēnām nonākam uz autostrādes Mugla-Marmarisa un jau satumst. Tālā seko liels un iespaidīgs brauciens pa serpentīniem uz leju un līdz Marmarisai atliek nobraukt 30 kilometrus. Ierodamies Marmarisā un uzreiz dodamies uz viesnīcu. To nav grūti atrast, jo tā atrodas pašā centrālajā krastmalā, pāris simtus metru no centrālā tirgus. Iekārtojamies un dodamies nelielā pastaigā pa krastmalu! Nogurums māc un ar domu, ka rīt mums nebūs nekur jābrauc, jo plānojam ar kuģīti doties uz Rodosas salu, dodamies gulēt. 6. diena. Marmarisa un Datčas pussala. Ceļamies laicīgi, paēdam brokastis viesnīcā un dodamies uz ostu! Ierodoties ostā nākas secināt, ka esam pieļāvuši kļūdu! Jo izrādās, ka kuģītis uz Rodas salu ne sezonas laikā kursē tikai katru otro dienu un tieši šodien nekursē! Tā esam spiesti atteikties no Rodas salas apmeklēšanas. Pārējiem gan iesaku to izdarīt! Sezonas laikā no Marmarisas uz Grieķijai piederošo Rodas salu kursē vairāki kuģīši un prāmji katru dienu. Nākas mainīt šīs dienas plānu un nolemjam tomēr braukt. Dodamies apskatīt Datčas pussalu. Datčas pussala, kā garš Pirksts stiepjas rietumu virzienā no Marmarisas. Datčas pussala ir kā robeža starp Egejas un Vidus jūrām. Pašā pussalas galā atrodas pasaulē bagātākās antīkās ostas pilsētas Knidas drupas. Šis objekts ir mūsu šodienas gala mērķis! No Marmarisas līdz pussalas galam diezgan garš ceļš jānobrauc, 115 kilometri. Datčas pussala tiešām ir viena no gleznainākajām vietām Turcijā. Braucam pa augstiem kalnu ceļiem un pārejām. Un visu laiku, te vienā pusē, te otrā pusē paveras neatkārtojamas ainavas uz jūras kalnu ielejām, līčiem un salām. Izbraucam cauri pussalas šaurākajai vietai Balikaširan, kas vietējā valodā nozīmē „Vieta, kur zivis iet pāri”. Šeit starp abiem līčiem zemes strēles platums ir nedaudz lielāks, kā pus kilometrs. Tālāk nonākam līdz Datčas pilsētai. Datčas pilsētiņa arī ir tūristu un atpūtnieku iecienīta, bet šeit nevalda tāda burzma, kā Marmarisā. Pilsēta, tāpat kā daudzas citas piekrastes pilsētas atrodas divu līču ieskāvumā, ar nelielu pussalu un salu tās galā, ap kuru izvietotas jahtu piestātnes. Atstājam auto un dodamies nelielā pastaigā līdz salai pussalas galā. Atpakaļceļā ieejam nelielā ostas bāriņā un iestiprināmies ar pāris alutiņiem. Dodamies tālā Knidas virzienā. Ceļš ved ar vien augstāk kalnos un kļūst bīstamāks, bet panorāma ar vien iespaidīgāka! Augstākā virsotne šeit ir 1144 metrus augsta un ņemot vērā, ka kalni šeit izvietojušies tikai pāris kilometrus šaurā joslā, tie izskatās vienkārši grandiozi. Turpinām ceļu un nonākam Yzikōi ciemā. Ceļš kļūst šaurs un ved cauri ciemam, kur ļaudis dzīvo tādās kā māla un akmeni veidotās būdās ar mūra sienām un žogiem. Diezgan eksotisks ciems! Lopi staigā brīvā vaļā, gan govis, kazas cūkas, gan dažādi putni. Braucot jāuzmanās, ka nenobrauc kādu vietējo lopiņu! Aiz ciema atkal seko kalnu grēda un ceļš kļūst pat ļoti šaurs! Galu galā jau saskatāms pussalas gals, kur redzamas neskaitāmas ēku drupas un paliekas. Var manīt, ka senā pilsēta bijusi liela, jo vairāku kilometru garumā gar piekrasti manāmas celtņu paliekas. Knidā līdz mūsdienām saglabājusies ostas akvatorija, jeb lagūna, kuras gultnē saskatāmi daudzi akmens fragmenti no senām celtnēm. Knida senoatnē bijusi ļoti nozīmīga ostas pilsēta, jo īpaši tādēļ, ka atrodas tieši pussalas galā, kura atdala Egejas un Vidus jūras. Šeit tā, pat, kā visās citās antīkajās pilsētā, apskatāmas senu tempļu un teātra drupas. Izstaigājam antīkās pilsētas muzeja teritoriju un pāris laipas , no kurām vērojam jūras gultni, kura kristāl dzidra un tās gultne kā nosēta ar pilsētas ēku drupu paliekām. Pat kolonnas guļ ūdens dzelmē. Pēc nelielas kafijas un alus pauzes dodamies atpakļ ceļā, kuru nolemjam veikt pa piekrastes stāvajām terasēm. Krasti šeit ļoti stāvi un ceļš ved pa tādu kā klintīs iekaltu terasi. Vietām gan sastopami dažai līcīši ar akmeņainām pludmalēm. Pāris šādās pludmalēs piestājam lai baudītu šo līču jūras šarmu un mieru. Un tā nemanot atkal paiet diena un tuvojas vakars, tādēļ atgriežamies mūsu viesnīcā Marmarisā, jo šovakar gribam apmeklēt, kādu no vietējiem restorāniņiem. Vakarā apstaigājam Marmarisas pludmales un apmeklējam vietējo tirgu, kurš arī vakarā ļaužu pilns. Iepērkam vēl dažus suvenīrus un sameklējam dažu draugu pasūtītas zeltlietas. Gribu piebilst, ka zeltlietas šeit ir stipri lētākas, kā Latvijā un plašākā izvēlē. Neesmu gan nekāds speciālists un zeltlietu pazinējs, bet pasūtīto sameklēt izdevās! Piekrastē sameklējām pievilcīgāko restorānu un kādu laiku pavadām šajā restorānā, kurš noformēts zvejnieku un kuģotāju stilā. Nobaudām zivju un krabju ēdienus ar vietējo vīnu. Tā paiet kārtējais vakars Turcijā, un dodamies uz viesnīcu. 7. diena. Arodīsija, Hēropole jeb Pamukkale. Atļaujamies pagulēt ilgāk, jo šo dien ieplānotais ceļš nav garš. Apmeklējam viesnīcas baseinu un kārtīgi pabrokastojam. Tad pametam viesnīcu un Marmarisu. Šo dienas gala mērķis ir Pamukkale pilsēta. Izbraucot no Datčas pussalas Mūglas virzienā, ceļš pa serpentīniem ved stāvā kalnu grēdā, no kuras labi saskatāmi abi līči, kuri ieskauj Datčas pussalu. Tālāk pirms Mūglas pagriežamies pa labi Denizli virzienā. Un atkal seko kalnu grēdas. Šeit saskaramies ar nepatīkamu pārsteigumu! Augstu kalnos parādās sniegs un ceļi apledojuši! Bet pats jautrākais ir tas, ka mūsu auto aprīkots ar vasasras riepām! Ar šādām riepām pa kalnu līkumainajiem un serpentīniem vītajiem ceļiem, nav visai droša braukšana. Braucam lēni un uzmanīgi un ik pa gabaliņam nedaudz pabremzējot pārliecināmies vai ceļš nav slidens! Šeit kalnos parādās arī priežu meži un nedaudz atšķirīgāka dabas ainava. Ceļmalās var manīt arī dažas kokzāģētavas. Pakāpeniski kļūst līdzenāks un aizmirstam bailes par slideno ceļu. Izbraucam cauri Kale pilsētai un Tavas pilsētā meklējam norādi uz Afrodisiju. Tā mēs ierodamies kārtējā antīkajā pilsētā Afrodīsijā. Svētnīcas Afrodīsijas vietā bijušas jau 5800 g.s. pirms mūsu ēras, kad neolīta laikmetā lauksaimnieki devušies uz šejieni, lai mātei dievietei izlūgtos auglību un labu ražu. Vēlāk šeit sākuši pielūgt arī mīlas dievieti Afrodīti, no kā arī cēlies pilsētas nosaukums. Ilgus gadus gan te bijusi tikai svētnīca, bet kad Romieši pieveica senās Pontas valdnieku Mitridatu, Afrodīsijai tika atlīdzināts par lojalitāti un tā kļuva par plaukstošu kultūras un mākslas centru, ar izslavētām marmora skulptūrām. Bizantiešu laikā Afrodisijas templis kļuva par kristiešu baziliku. Vēlāk pēc musulmaņu ierašanās pilsēta panīka un pārtapa par Turku ciematu. Atšķirībā no daudzām citām sen grieķu un Romiešu pilsētām Afrodīsija nav izvietota uz kalniem vai augstām klintīm. Tā atrodas salīdzinoši līdzenā vietā. Bet tas nemazina tās drupu, kuras liecina par varenību senatnē, skaistumu un neatkārtojamību. Šeit blakus esošajā muzejā izstādītas ļoti daudz marmora skulptūras un dekoratīvie elementi. Šeit apskatām teātri, agoru, Afrodītes templi un ļoti labi saglabājušos stadionu. Pie vārtiem atkal veicam dažus pirkumus suvenīru tirdziņā un baudām tēju. Tālāk sekojam uz Nazilli, bet neaizbraucot līdz tai pagriežamies pa labi Denizli virzienā. Iebraucam Denizli, kura var manīt ir liela industriāla pilsēta ar daudzām lielām rūpnīcā un kurai cauri ved ļoti labas kavalitātes autobāņi. Tālāk pagriežamies pa kreisi un sekojam uz Pamukkale. Iebraucam Pamukkale un sākam meklēt rezervēto viesu namu. Pamukkale ir diezgan daudz viesnīcu, bet lielā daļa no tām ziemas sezonā ir slēgtas. Toties ir daudzi viesu nami, kuri labprāt uzņem viesus arī ziemas periodā. Teikšu tā, ka šeit mūsu vizītes laikā, pa dienu saulē pat cepina un termometrs rāda 18grādus, bet naktī gan pavēsāks un temperatūra nokrīt pat līdz 8 grādiem. Norādes uz viesu namiem ir, bet ļoti maziņas un pirmajā mirklī pat neatrodam mūsu viesu namu. Tad braukājot pa Pamukkales šaurajām ieliņām pamanu to, bet nevis pēc norādes, bet atceros kāda tā izskatījās booking.com rezervācijas lapā. Viesnīca jeb viesu nams saucas „Melrose Allgau Hotel”. Viesnīcas mājas lapa: www.allgauhotel.com viesu nams, kā viesu nams, bet mūs pārsteidz viesnīcas saimnieku viesmīlība, bet par to vēlāk. Tā mēs izkravājam savas somas viesnīcā un dodamies uz Heropoli, jeb Pamukkales galveno apskates objektu. Helēnisma laikā Hēropole savu terminālo avotu dēļ kļuva par populāru kūrortu. Mūsdienās Hēropoles drupas jo projām apmeklē ļoti daudz tūristu, kuri šeit ierodas, lai izpeldētos minerālajos baseinos un aplūkotu Pamukkales fantastiskās travertīna trepes. Pilsēta savu uzplaukumu baudīja līdz ar Romiešu ierašanos, bet vēlāk to izpostīja spēcīga zemestrīce. Laika gaitā lielu daļu pilsētas palieku pārklājās ar travertīna nogulsnām, veudojot neatkārtojamas trepju veida kaskādes ar minerālūdens vannām. Iespaidīgās travertīna terases veidojas karstam avotu ūdenim tekot lejup pa nogāzēm un izdalot oglekļa dioksīdu, kā rezultātā no ūdens izgulsnējas kaļķakmens. Laika gaitā vietējie iedzīvotāji šo baltos kalcija slāņu pkāpinus nodēvējuši par Pamukkale jeb „Kokvilnas cietoksni”. Sākam pastaigu pa Hēropoli. Apkārt var tālu līdz pat kalnu nogāzēm manīt, cik liela ir bijusi pilsēta, bet tālāk nogāzē uz leju jau manām izdaudzinātās kāpnes. Šeit tūristi pat nepamanot senatnes pieminekļus, uzreiz traucas uz balto kaskāžu pusi. Skats tiešām iespaidīgs! Daudz gan neizplūdīšu aprakstos, jo to vajag redzēt savām acīm. Protams, var gūt priekšstatu no bildēm. Staigāt pa travertīnām ir aizliegts, bet vienā atvēlētā vietā tomēr var pamērcēt kājas travertīnu baseina siltajos ūdeņos. Tur pat blakus apskatāmas ir seno Romiešu pirtis un agora. Teritorijā pie pirtīm ir baseins, kurā iespējams nopeldēties un tā gultne nosēta ar marmora kolonnu un arku paliekām. Ūdens ļoti silts jo nāk no pazemes karstajiem avotiem. Pēc peldes baseinā vēl nedaudz apstaigājam Hēropoles teritoriju. Šeit neskatoties uz kluso sezonu var manīt daudz vairāk tūristu, kā citos objektos. Uz šejieni viesi tiek vesti gandrīz no visiem Turcijas kūrortiem, tādiem kā, Antālija, Kemēra, Marmarisa, Bodruma, Kušadasi un citiem. Dodamies atpakaļ uz Viesu namu, kur mūs tā īpašnieki un vienā personā menedžeri uzaicinājuši uz vakariņām. Izrādās, ka viesnīcas saimnieki Mehmets un Ummu Guleči dzīvo pašā viesnīcā, pirmajā stāvā iekārtotā dzīvoklītī un piedāvā pagatavot vakariņas un, protams, cenā ietilpstošās brokastis. Saimnieks sagaida pie dzīvokļa durvīm un laipni aicina mūs iekšā. Mums tā nedaudz neērti, bet šis skubina, un saka lai nekautrējoties un nākam iekšā. Dzīvoklī ierīkota liela viesu istaba ar bāru atdalīta no virtuves zonas. Var manīt, ka saimnieki to izmanto savām privātām vajadzībām apvienojot ar lietderīgo, viesu ēdināšanu. Saimniece darbojas pa virtuvi un pārmij dažus vārdus ar mums, mēģinot uzminēt, kas mums garšo. Kamēr top vakariņas saimnieks mums uzsauc vīnu un alu. Sākam ielaisties sarunās, protams, no kurienes mēs un kā mums šeit patīk. Dalāmies iespaidos un, uzslavējam saimnieku par Turku viesmīlību. Tā arī tiek celtas galdā vakariņas Turku gaumē. Protams, Kebabi! Kebabus šeit gatavo ne tikai no gaļas, bet arī no zivīm un dārzeņiem. Populārākie kebabi tomēr ir gaļas kebabi, kādus arī nobaudām, „doner” ar sagrieztu ceptu gaļu un Adanas kebabi ar ceptu samīcītu malto gaļu. Tālāk mums pasniedz „Imam bayildi” jeb turku valodā „noģībušais imams”, tas ir ar tomātiem un sīpoliem pildīts baklažāns. Protams, neatņemama sastāvdaļa pašdarināts vīns, svaiga apelsīnu un granātābolu sula un dienišķā turku maize „ekmek”. Pēcāk mums pievienojas arī saimniece. Baudot vīnu apspriežam dažādas lietas saistībā ar Turku un Latviešu sadzīvi un tradīcijām. Vēlāk mums pievienojas tikko atbraukušais Kanādiešu pārītis. Tā mēs nosēžam gandrīz trīs stundas pļāpājot, bet saimnieks tik papildina vīna traukus un nelaiž mūs prom, sakot, ka mēs esam viņa viesi un varam šeit palikt līdz vēlai naktij. Mūsu plānos vēl ietilpst pastaiga pa Pamukkales ieliņām un kāda bāra apmeklējums, tādēļ pieklājīgi atvadoties līdz rītam pametam vakariņu galdu un dodamies uz pilsētu. Nākamajā dienā mums ieplānots brauciens līdz pat Stambulai 700 km un brīva laika vairs nebūs, tādēļ šovakar nolemjam kārtīgi izbaudīt nakts dzīvi. Protams, liela daļa krodziņu un restorānu slēgti, bet mēs atrodam pāris bārus, kuros spēlē dzīvo mūziku. Tā pienāk jau vēls vakars un dodamies viesnīcas virzienā. Un te pēkšņi no viena pagalma atskan skaļa mūzika! Tur bariņš jauniešu un pāris vecāku ļaužu un tikai pāris kundzes gados griežas deju virpulī. Ieraugot mūs pāris jauniešu skrien pie mums un aicina mūs pagalmā. Ar valodas zināšanām vietējiem tā pa vāji, bet to, ka šeit notiek vecpuišu ballīte, kuru rīko topošais laulenis ar saviem vecākiem. Mūs piesēdina pie galda un piedāvā mums dažādas uzkodas un protams, dzērienus! Karstasinīga turku, austrumnieku mūzika neļauj ilgi sēdēt un mēs ņemam līdzdalību dejās, pa, laikam iestiprinoties ar vīnu, alu un protams, Rakki. Viesnīcā ierodamies vēlu un uzreiz liekamies gulēt. Tā mums pagāja septītā, interesantā un jautrā diena! 8. diena. Ceļā no Pamukkale līdz Stambulai. No rīta pēc trakajām vakar vakara izklaidēm, galva kā ar ūdeni pieliets spainis. Protams, paģiras, pēc vakardienas kokteiļa! Guļam ilgāk, cerot, ka galvassāpes pāries! Bet mums šodien jānobrauc ne mazāk, kā 700 kilometru un jāatrod viesnīca Stambulā, kuru neesam rezervējuši, paredzot, ka varam kavēties vai ierasties laicīgāk. Te pēkšņi pie durvīm klauvē saimniece Ummu. Viņa saka, ka pēdējais laiks doties brokastīs! Protams, nevaram atteikt un gurdeni, sāpošām galvām dodamies uz saimnieces dzīvokli. Saimniece smej un saka! Vakar grēkojāt! Bet tas nekas, viņa mūs izārstēšot! Saimniece nodod sveicienus no vīra, kurš agri no rīta devies uz Denizli tirgu iegādāties pārtiku un dažādas lietas viesnīcas saimniecībai. Galdā tiek celtas brokastis. Lai mums nesāpot galva saimniece uztaisījusi kaut kādu kokteilīti, sakot, ka tas palīdzēšot noņemt sāpes. Es vēl apjautājos, vai tas neskādēs man kā auto vadītājam, uz ko saimniece saka, viena glāze nenāks par skādi un Turcijas policisti tāpat tev kā tūristam neko nenodarīs! Sākumā ēdiens lien iekšā lēni, bet piemalkojot kokteilīti nedaudz atraisās dūša. Seko ļoti savdabīga Turku tēja ar nelielu piedevu un jau aizmirstu par galvas sāpēm. Pabrokastojam un pienācis laiks atvadīties. Sakravājam mantiņas mašīnā un atsveicināmies no saimnieces, novēlot plaukstošu biznesu viesnīcā. Saimniece vēl iedod līdzi iepakojumu alu, sakot, ka varbūt pa ceļam noderēs. Apsolāmies, ka vēl kādreiz apciemosim Guleči ģimeni un dodamies jau tuvāk mājām, uz Stambulu. Izbraucam cauri Denizli un dodamies garā braucienā pa Turcijas iekšzemi. Cauri plašiem līdzenumiem, stepēm, paugurainēm, kalnu grēdām šķērsojam lielu daļu Turcijas iekšzemes pa maršrutu Denizli-Dinar-Sandikli-Afyon līdz nonākam Kitahijas pilsētā. Kitahija izslavēta ar keramikas un porcelāna ražošanu. Šeit gar ceļmalām un piepilsētas tirdziņos iespējams nopirkt par pavisam lētu naudu vis dažādākos porcelāna traukus un servīzes. Pie viena ceļmalas tirgoņa piestājam un nopērkam vēl šo to no porcelāna izstrādājumiem. Turpinām ceļu Bozujuk. Pa ceļam lieti noder līdzi iedotais alus, jo šeit Turcijas iekšzemē, nevienā degvielas uzpildes stacijā un ceļmalas bufetē alus nav pieejams. Jo tuvāk Stambulai jo ceļš kļūst sarežģītāks un kalnaināks. Laiks sāk ritēt lēnāk un kalnu pārejas stāvākas un grūtākas. Droši vien, ka vakardienas grēki arī nedaudz pie vainas nogurdinošajam ceļam. Bilecikas pilsētas tuvumā sāk satumst un ceļš pārpildīts ar automašīnām. Braukšanu apgrūtina neskaitāmie ceļa remonti, jo tiek būvēts jauns autobānis, kurš ik pa gabalam šķērso veco ceļu. Ļoti daudz kravas automobiļu traucē satiksmi. Var just, ka tuvojamies blīvi apdzīvotam reģionam un lielām pilsētām. Ir jau pavisam tumšs līdz nokļūstam uz Ankāras-Stambulas auto bāņa. Nu tad beidzot var ieskrieties un līdz Stambulai vēl kādi 120 kilometri jānobrauc. Pēdējie simts kilometri ved gar Izmitas līča piekrasti patālāk no krasta pa kalnu nogāzēm. Šeit bānis iet caur vairākiem tuneļiem un šķērso vairākus tiltus un augstas estakādes virs pilsētām. Faktiski visa ceļa garumā ir viena liela Stambulas piepilsētu ķēde. Mani pārsteidz neskaitāmās lielās rūpnīcas un kombināti, kuru dūmeņi un milzīgie cehi izvietoti lejup no autobāņa. Šeit tāds iespaids, ka industriālā zona stiepjas 100 kilometru garumā. Pie sevis sāku prātot, par mūsu Latvijas ekonomiku, kura balstās uz tirdzniecību, bet ražotņu tik pat, kā nav. Bet šeit Turcijā rūpniecība attīstās milzu soļiem. Interesanti cik ilgi tas mūsu Latvijas Ekonomikas uzpūstais burbulis izturēs? Šodien jau manāmas sekas mūs sasniegušas. Saucās ekonomiskā krīze! Apskaužu Turkus, par viņu sekmēm ekonomikas attīstībā. Domāju, ka pēc gadiem 10 viņiem nebūs vajadzības braukt peļņā uz Vāciju un vēl jo vairāk Latviju! Ka tik nesanāk, ka mūsējie brauks tieši uz šejieni, ja viss tā turpināsies. Atvainojos par nelielu atkāpi no ceļojuma tēmas. Tā domās iegrimis attopos, ka esam jau pie tilta pāri Bosfora šaurumam. Tilts izgaismots un ļoti iespaidīgs. Ceļojuma sākumā to skatījām no lejas, bet tagad to šķērsojam visā garumā! Te man ceļa biedrs no aizmugures izsaucās! Interesanti! Cik miljardus vajadzētu, lai ko tādu uzceltu Latvijā? Esam jau Stambulas Eiropas krastā un turpinām ceļu pa autobāni līdz Attaturka lidostai, kur tuvumā ceram atrast kādu viesnīcu, lai no rīta laicīgi varētu atgriezties lidostā. Lidostas tuvumā neatrodam sev piemērotu naktsmītni, jo šeit ir tikai super dārgie Šeratoni un tiem līdzīgie! Tad nolemjam doties Sultanahmetas virzienā, kur esam jau bijuši un manījuši vairākas sīkas viesnīciņas. Tas arī izdodas. Līdz ko caur seniem Sultanahmetas vārtiem iebraucam vecpilsētā, uzreiz ieraugām viesnīcu „Rose”. Šeit ari paliekam. Divvietīga numuriņa cena 25euro. Nekāds lielās ekstras, bet duša ir, televizors ir un tīras sakoptas istabas. Ko mums vairs vajag! Pēc šādas smagas dienas. Liekamies gulēt, jo rīt no rīta ne vēlāk kā astoņos jādodas uz lidostu. 9. diena. Ceļš mājup. No rīta septiņos ceļamies, dušojamies un dodamies uz foajē, kur mums pasniedz pieticīgas brokastis un īstu turku kafiju. Tālā sekojam uz lidostu, kur nododam auto nomā automašīnu un reģistrējamies lidojumam uz Rīgu. Lidostā vel izķemmējam tax-free veikaliņus, iepērkot vēl šādus tādus sīkumiņus mājiniekiem. Kā nekā rīt taču ir vecgada vakars. Pēc deviņu dienu ceļojuma jau gribās nokļūt mājās! Bet uz Turciju noteikti ir vērts atbraukt vēl un vēl. Pa ceļam lidmašīnā jau kaļam plānus nākamajiem ceļojumiem, kur nozīmīga vieta atvēlēta vēl kādam ceļojumam pa Turciju, šoreiz vairāk uz austrumu pusi, Ankāru, Kapadoki, Adenu, Erzurumu. Bet tas viss nākotnē. Paldies par uzmanību! Atkārtošos un gribu vēl reiz piebilst, ka ceļojuma apraksts sastāv no trim daļām, kuras papildina viena otru un stāsts nebūs pilnīgs, ja neizlasīsiet visas trīs daļas, kuras var izlasīt pie maniem citiem ceļojumiem!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais