Prespas ezers, tikšanās ar Kristu un ābolu paraīze Resene”(Maķedonijas ceļojuma 5. Daļa).

Pēteris Vēciņš 22.01.2014 26 min lasīšanai 62 foto

Prespas ezers, tikšanās ar Kristu un ābolu paraīze Resene”(Maķedonijas ceļojuma 5. Daļa).

Kārtējais sveiciens no Maķedonijas! Ir jau tapusi šī pagarā stāsta, jau 5. daļa, kurā stāstīšu par manu ceļojumu uz tepat netālu esošo Prespas ezeru. Pa ceļam uz šo ezeru pabūšu pilsētiņā Resenē, ciemā Carev dvor (Karaļa dārzs), tad izmetīšu pāris loku pa Pelisteras nacionalo parku un noslēgumā apjozīšu Prespas ezeru, jeb preīzāk, tā daļu, kura atrodas Maķedonijā. Pašā vakarā atgriezīšos Ohridā, kur esmu nolēmis sameklēt kādu vakara izklaidi . Par to visu un nedaudz vairāk tūlīt arī pastāstīšu. Domāju, ka daži jau ir lasījuši šī stāsta iepriekšējās daļas: „Skopje, pilsēta ar ambīcijām”, „Albāņu Maķedonija, Pologa”,”Maķedonijas un pareizticīgo slavu Jeruzaleme-Ohrida” un „Ohridas ezers-Maķedonijas perle”, kuras šeit draugiem.lv esmu publicējis iepriekš. Jā, piebildīšu, ka man šo stāstu nācās sadalīt vairākās daļās, kā biju plānojis, jo Draugiem.lv stāstiem atvēlētā lapas ietilpība ir (bija) par mazu, lai tajā ievietotu rakstu, kurš uzdrukāts uz vairāk, kā 12 A4 formāta lapām. Taisnības labad gan jāsaka, ka sazinājos ar Draugiem.lv administrātoru, kurš apsolīja, ka šo lapu ietilpība turpmāk tiks palielināta. Paldies Draugiem.lv par atsaucību!

Un tātad! Sākas mana Maķedonijas ceļojuma sestā diena. Pamostos agri un izejot uz viesnīcas balkona secinu, ka līst pamatīgs lietus. Tas gan mani nebiedē, jo šo dažu dienu laikā esmu pārliecinājies, ka šeit, tagad rudenī (oktobrī), laika apstākļi var mainīties ik pa pāris stundām! Dažkārt nomākusies diena pusstundas laikā var pārvērsties par saulainu vai otrādi. Ar pārliecību, ka lietus drīz pāries dodos brokastīs.

Mokrešas upes ieleja un vulkānisko iežu lauks.

Pēc brokastīm pametu viesnīcu un Ohridas pilsētu, un dodos austrumu virzienā. Izbraucot no Ohridas ceļš nonāk Mokrešas upes ielejā un tālāk seko gar šo upi pret tās tecējumu. Jo tālāk, jo šī ieleja kļūst dziļāka un interesantāka. Pēc kadiem kilometriem pieciem sākas pacēlums un nonākot augstāk kalnos atkal paveras rudenīgie skati.

Te paceļam man paredzēta pirmā, īsā ekspress pietura. Šeit pie ciemata ar nosaukumu Kosel iespējams aplūkot šādus tādus vulkāniskos veidojumus. Par tādu esamību ceļā malā liecina vien grūti saskatāma aprūsējusi ceļazīme, kura norāda virzienu uz pavisam nelielu akmeņainu lauku celiņu starp ciema mājām. Pagriežos turp un pēc pāris simtiem metru nonāku stāvlaukumā. Tepat pie šī stāvlaukuma arī var aplūkot šo vulkānisko iežu lauku, jeb precīzāk nogāzi. Jāsaka, nekas īpašs. Tāds kā šlagas lauks vien ir. Te pie stāvlaukuma pret žogu atstutēts neliels stends kurā vēstīts, ka šajā apkārtnē sastopami tādi, kā nelieli krāteri un spraugas klintīs no kurām izdaloties kaut kādas sulfātu gāzes un karbo dioksīdi. Tas tā arī laikam ir, jo tepat šajā šlagas nogāzē var manīt, ka no zemes vietām sūcas kaut kāds rūsains šķidrums un valda īpatnēja smaka, kuru rada izplūdušās gāzes. Patiesībā smako līdzīgi, kā pie sēravotiem Debarā, kur pabiju pirms pāris dienām. Neesmu ķīmijas speciālists un tādēļ kaut ko sīkāk par to nemācēšu pastāstīt.

Pēc īsa pitstopa dodos tālāk. Pavisam drīz upes ieleju pārņem migla, jeb prezīzāk sakot esmu iebraucis zemajos mākoņos, kuri klāj šo ieleju. Jāsaka, ka arī šajā ielejā atrodoties vairāki interesanti kalnu ciemati, kuros būtu vērts paviesoties, ja esat ieradies Ohridā. Tādi ir Kuraticas, Sviništes, Rečicas un Zavoj ciemi. Šis gan ir ieteikums tiem, kuri ir par slinku doties garākos ceļojumos no Ohridas. Manos plānos šeit pieturas nav paredzētas, jo esmu nolēmis paklejot pa kalnu ciemiem Pelisteras nacionālajā parkā, augstāk kalnos un tādēļ turpinu ceļu pa upes ieleju līdz Bukovo kalnu pārejai.

Ābolu paraīze Resene un Karaļa dārzs.

Aiz kalnu pārejas ceļš jau ved lejup plašā ielejā. Pakāpeniski kalni atkāpjas un ieleja kļūst arvien plašāka un līdzenāka. Te šur, tur parādās augļu dārzi. Pavisam drīz šo dārzu kļūst arvien vairāk un vairāk. Šķiet tā, kā šī teritorija atrodas augstu virs jūras līmeņā un to ieskauj kalni, klimats šeit ir nedaudz skarbāks, kā citos plašākos Maķedonijas līdzenumos un tādēļ šeit pārsvarā dominē ābolu, bumbieru dārzi, un retāk sastopami siltummīloši augļu koki.

Kā jau iepriekš teicu! Lietus ir beidzies un makoņi pakāpeniski sāk izklīst. Apkārtējos dārzos vietām sākas rosība un ļaudis nodarbojas ar ražas novakšanu. Āboli tiek lasīti un bērti kastēs vai speciālos maisos. Daļa no maisiem tiek krauti milzīgās kaudzēs ceļu tuvumā un šosejas malā. Acīmredzot tas tiek darīts lai uzpircējiem tos būtu vieglāk savākt.

Āboli šeit ir visur, ir ceļmalās ir pagalmos, kā arī pagrabos. Vietām manāmas noliktavas, kur tie tiek rūpīgi pakoti kārbās ar pazīstamu Eiropas tirdzniecības tīklu emblēmām.

Īstenībā esmu nonācis Maķedonijas reģionā, kuru bieži devē par „Maķedonijas ābolu paradīzi” vai „Karaļu dārzu” (Царев градина/двор). Tas ir Prespas novads, kuru tā sauc jo tas atrodas starp vairākām kalnu grēdām, līdzenumā pie Prespas ezera. Šajā novadā izveidots administratīvais rajons (opština)-Resenes opština, kuras centrs ir Resenes (Ресен) pilsēta, kurā dzīvo aptuveni 10 tūkstoši iedzīvotāju.

Nonākot pilsētā nolemju izmest nelielu loku pa to. Resene pati par sevi, kā pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas. Tajā līdzīgi, kā daudzās Maķedonijas pilsētās no vēsturiskajām celtnēm maz kas ir saglabājies, kam par iemeslu, kā jau iepriekš esmu minējis, ir vairākārtējas zemestrīces un neskaitāmie kari kas notikuši šeit Balkānos. Pēc īsas pastaigas uz īsu brīdi iegriežos pilsētas tirgū un pēc tam dodos uz vienu no retajiem vēsturiskajiem objektiem, kurš šeit vēl ir saglabājies. Tā ir Ahmeta Nijazi-bega pils (Сарајот на Ахмет Нијази-бег). Šī neoklasicisma stilā būvēta pils reiz kalpojusi kā rezidence slavenam vietējam albāņu izcelsmes turku armijas pulkvedim Ahmetam Nejazi-begam. Bieži šo pulkvedi dēvē par Resenes Ahmetu (Ахмет Реснели). Izrādās, ka pateicoties šī pulkveža aktivitātēm šī mazā Maķedonijas pilsētiņa Resene ir kļuvui par vietu, kur sākās vēsturē labi zināmā Jaunturku (Mladoturku) revolūcija, kuras rezultātā tika izbeigta vairākus gadsimtus ilgušā sultānu valdīšana un Turcija kļuva par parlamentāru valsti. Tieši Ahmets Nijazi- begs bija viens no pirmajiem Jaunturku kustības iniciātoriem un dibinātājiem, un cīņu par jaunu Turciju uzsāka tieši šeit Resenē un Bitolā, kuras tajā laikā 1905-1909 gados vēl atradās Turku impērijas sastāvā.

Tagad šajā pilī ir ierīkots neliels muzejs, kurā var iepazīties ar Ahmeta Nijazi-bega darbību. Vēl pilī izvietots neliels piemiņas stends nozīmīgai maķedoniešu un bulgāru, mākslas un kultūras darbiniecei Keracai Visuļčevai(Кераца Висулчева), bet pārējās telpās aptuveni 300m2 platība izvietota keramikas mākslas darbu izstāde. Patiesībā Resenes podnieku un keramiķu biedrība (Resen Керамика колония) ir slavena visā pasaulē. Tā dibināta jau Dienvidslāvijas laikā, 1973. gadā un tās vadībā ik gadu augustā tiek rīkots keramiķu un podnieku saiets, jeb gadatirgus, kuram plašu atbalstu sniedz JUNESCO. Šī pasākuma laikā šeit Resenē irodas liels skaits šīs mākslas un amata lietpratēju no visas pasaules. Ikdienā šajā pilī iespējams apskatīties vairāk kā 400 vietējās keramiķu biedrības un dažādu pasaules slavenu mākslinieku keramikas veidojumus. Pie kam šeit apskatāmā keramikas mākslas darbu kolekcija tiek uzskatīta par vienu no bagātākajām Eiropā.

Patiesībā Resenes un Prespas novada vēsture sniedzas daudz senākā pagātnē, kā Jaunturku revolūija. Prespas ezera krastus ļāudis apdzīvo jau no neolīta un bronzas laikmeta par ko liecina vairāki arheoloģiskie atradumi. Jau vēlāk, mūsu ēras pašā sākumā, šeit tika iekopti lauki un dārzi par kuriem tiek minēts senās Romas vēstures datos. Romas laikos cauri šim novadam tika izbūvēts jau iepriekšējā stāstā pieminētais ceļš VIA Egnacia un reģions izveidojas par īstu plaukstošu dārzu kurš vairāku gadsimtu gaitā tiek dēvēts par „Karaļu dārzu”, „Imperātoru dārzu”,”Cara dārzu” un līdzīgi. Arheoloģisko izrakumu gaitā šeit uzietas arī pāris romiešu nekropoles un vairākas villas. Īstu uzplaukumu Prespas novads izbaudīja viduslaikos, kad uz salas Masajā Prespas ezerā Bulgārijs karalis Samuels uzbūvēja cietoksni un pilsētu, bet vēlāk tajā tika uzbūvēta Svētā Ahillesa bazilika. Lielajā Prespas ezerā atrodas vēlviena sala, kuru šeit sauc par „Lielās pilsētas” jeb maķedoniski par Градиент Голема salu un uz tās šodien iespējams apskatīt sena, Svētā Pētera, klostera drupas. Patiesībā pirmā pieminētā sala tagad atrodas Grieķijas teritorijā un tā šodien neietilpst manā ceļojuma maršrutā. Uz otro salu gan, ja būs pietiekoši daudz laika pacentīšos nokļūt. Tagad gan došos uz nelielu ciematu, kura nosaukums man nedaudz atgādina kaut ko par vēsturisko dārzu, bet pēctam sekošu kalnu virzienā uz Pelisteras nacionālo parku.

Tātad esmu jau nonācis ciemetiņā ar dižu nosaukumu Carev Dvor, kas arī nozīmē- Karaļā dārzs, jeb tiešā tulkojum dvor-pagalms. Tikai jāatceras, ka slāvu valodās „podvorije” nenozīmē tikai pagalmu, bet zem šī jēdziena tiek aptverta visa saimniecība kopumā, tajā skaitā dārzi. Iespējams, ka tieši šajā ciemā, jeb tā apkaimē agrāk esot atradusies viena no romiešu, vēlāk bizantiešu apmetnēm par kuru senos rakstos rakstīts, ka šeit Prespas ezera krastā esot vieta, kur iekopti plaši un bagātīgi ābolu, persiku, un aprikozu dārzi, kuri tad arī nosaukti par Kraliskajiem dārziem. Par to vai šeit patiešām šāda apmetne vai pilsēta ir bijusi arheologiem vēl ir jātiek skaidrībā, bet tas, ka te dārzi ir bijuši jau senos laikos ir skaidrāks par skaidru.

Arī šodien šis apvidus ir viens vienīgs plašs augļu dārzs un tas ir galvenais iztikas nodrošinātājs vairumam no šejienes fermeru, un iedzīvotāju. Tā teikt „Maķedonijas augļu paradīze” jeb kā jau minēju „Ābolu paradīze”, jo patiešām lielāko daļu dārzu šeit ir ābeļdārzu. Par godu ābolu ražai šeit ik gadu tiek rīkoti plaši ābolu ražas novākšanas svētki „Яблокобер”. Ābolu ražu šeit novāc sākot no jūlija līdz pat novembrim, bet svētki tiek rīkoti pašā ražas novākšanas kulminācijas laikā, septembra pēdējā piektdienā, sestdienā un svētdienā. Svētki norit ar plašu vērienu un ilgst trīs dienu garumā, kurās tiek rīkoti ražīgi gadatirgi, jautras izklaides un vērinīgas balles.

Tagad ir jau oktobris un svētki ir nosvineti, un par to norisi liecina tikai pāris saglabājušies plakāti uz sētām. Ciemā valda klusums un tikai dārzos notiek rosība. Pie lielceļa dažas omes vaktē lielās ābolu maisu kaudzes un gaida uzpircējus. Arī es šeit pieturu un vēlos nopirkt kādu sauju ābolu. Jautāju kundzītei gados, vai viņa var man pārdot kādus pāris ābolus, uz ko šī jautri iesaucas: ko tu iesāksi ar pāris āboliem, ņem labāk veselu maisu! Es saku: kur es likšu veselu maisu! Man taču parīt jādodas uz lidostu un jālaižas mājup! Nu tad ņem tos ābolus līdzi, nosmej kundze. Es saku, ka mani ar tiem neielaidīs lidmašīnā! Labi, saka kundze un rāda lai paķeru kādu sauju ābolu no kastes. Es jautāju, cik tas maksās? Kundze saka lai iedodu 10 denārus (1Ls) un ņemu cik rokās spēšu aiznest! Tā arī daru. Pēc ābolu pirkšanas vēl izmetu nelielu loku līdz ciema baznīcai un tad jau dodos netālu redzamo kalnu virzienā.

Pelisteras nacionālais parks un Maķedonijas kalnu ciemati.

Pa gabalu jau var redzēt pašu Prespas ezeru un kalnus tā krastos. Kā jau teicu mākoņi pakāpeniski izklīst un jau var manīt kalnu vilinošās virsotnes. Tā tikai gribētos atkal kādā no tām nokļūt. Pagaidām ezeru palaižu garām un dodos tuvāk kalniem austrumu virzienā.

Drīz sākas kāpums uz mans auto traucas ar vien augstāk un augstāk. Krustojumā pagriežos Bitolas virzienā. Nē, Bitolas apmeklējums neietilps manos šodienas plānos. To apskatīšu rīt, bet tagad mēģināšu nokļūt līdz vēl vienam romantiskam Maķedonijas kalnu ciematiņam.

Prespas ezers paliek aiz muguras un pēc pāris kalnu ceļa lokiem pazūd aiz kalnu nogāzēm. Te es pagriežos pa labi, pametu auto maģistrāli un turpinu braukt pa šauru, un stāvu kalnu celiņu, kurš mani aizved līdz nelielam ciematiņam kalnu nogāzē. Tas ir Malovištes ciems.

Pa ceļam jau manīju noradi, ka esmu nonācis Pelisteras nacionālajā parkā. Te nu arī pāris vārdos pastāstīšu par šo parku. Kā jau iepriekš minēju, Maķedonijā ir izveidoti trīs Nacionālie dabas parki, divos no tiem es jau pabiju iepriekšējās dienās un jau stāstīju par tiem. Tie bija Mavrovo nacionalais parks Pologā un Gaļičicas nacionālais parks, kurš atrodas kalnos starp Ohridas un Prespas ezeriem. Pelisteras nacionālais parks atrodas Baba kalnu masīvā uz austrumiem no Prespas ezera un aizņem visu šo kalnu masīvu līdz pat Pelagonijas līdzenumam, kurš atrodas uz austrumiem no šī kalnu masīva, uzreiz aiz Bitolas pilsētas.

Praktiski visu parka teritoriju aizņem kalni, kuru vairākas virsotnes ir augstākas par 2000 metriem virs jūras līmeņa. Augstāko virsotni arī sauc par Pelisteras virsotni un tās augstums ir 2600 metri. Šis kalnu masīvs slavens ar savām kristāl dzidrā ūdens upēm un strautiem, kā arī ar vairākiem augstkalnu leduslaikmetā radītiem ezeriem, kurus šeit dēvē par „Pelisteras acīm” (Пелистерски очи) un daži no tiem atrodas vairāk, kā 2200 metrus virs jūras līmeņa. Kalnu nogāzes šeit atšķirībā no iepriekš redzetajām vairāk sedz kalnu priežu meži, bet virsotnēs jau valda skarbs augstkalnu klimats līdzīgi kā Gaļičicas kalnos. Pēdējos gados šajā parkā izveidotas vairākas tūristu takas, slepošanas trase un organizētas atrakcijas tūristiem. Vis labakais starta punkts aktivitātēm Pelisteras parka kalnos ir Magarevo un Ņižepoļes ciemi netālu no Bitolas. Tā kā, ja jums ir daudz laika, varat doties šurp un pieveikt kādu no šīm kalnu takām.

Es labprāt to arī darītu, bet laika limits to neļauj un tādēļ esmu izvēlējies nelielai pastaigai Malovištas ciemu, kurš atrodas tuvāk Prespas ezeram, ielejā starp Pelisteras virsotni un „Kazu klintīm”(Козjи камен) no kuru virsotnēm paveras lieliski skati uz Prespas ezeru. Tātad izmetu loku pa ciemu, apskatu pāris tajā esošo baznīcu un tad mēģinu ar auto nokļūt augstāk kalnos, tuvāk virsotnēm. Līdz virsotnēm šeit nokļūt neizdodas jo ceļi turp ir slēgti un atkārtot ko līdzīgu, kā Popova Šapka pie Tetovo nesanāk. Kājām ejot virsotni šturmēt arī nevaru, jo tad tas aizņems visu atlikušo dienu, un tad neatliks laika ezera apskatei. Neko darīt! Atgriežos ciemā un tad ielejā pie Prespas ezera.

Tikšanās ar Kristu.

Šeit pirms ezera pagriežos pa kreisi un virzos gar ezera austrumu piekrasti dienvidu virzienā, kur sekošu līdz Maķedonijas - Grieķijas robežai, apskatot dažus iteresantus ciemus ezera krastā un kalnu nogāzēs pie tā.

Pirmais ciems pa ceļām ir Podmočānu (Подмочани) ciems, kurā uzduros ceļāzīmei ar norādi uz etnogrāfisko muzeju. Tātad, vispirms uz mirkli iegriezīšos šinī muzejā un tad braukšu aplūkot Sv Pētera baznīcu un krustu, kurus var redzēt pakalnē virs ciemata. Izrādās, ka muzejs iekārtots privātmājā un tajā var apskatīt dažādas maķedoniešu sadzīves un mākslas lietiņsas. Īpaša uzmanība šeit pievērsta maķēdoniešu, jeb precīzāk sakot, vietējo Prespas reģionā dzīvojošo ļāužu tautastērpiem. Protams, ka nav aizmirsts arī par ieročiem! Jau pie paša muzeja durvīm ir uzstādīts lielgabals. Kā, nekā ieroči visos laikos šeit Balkānos un Maķedonijā ir bijuši neatņemama sastāvdaļa ģimenes drošības un patstāvības nodrošināšanai. Pēc muzeja apskates pa šauru un akmeņainu ciema celiņu dodos līdz baznīcai. Apmetu loku ap to un nolemju doties augstāk kalnos, kur it kā atrodoties viens no vietējiem klosteriem- Svētā Ilija(Свети Илија) klosteris

Pēc nelielas maldīšanās pa kalnu celiņiem man beigu beigās izdodas atrast šo klostri, bet šeit mani pāņem vilšanās. Biju gaidījis kaut ko dižāku! Izrādās, ka šeit atrodas ne visai senā pagātnē celta klostera ēka, kura dotajā mirklī ir pamesta. Vien izmētāta tukšā tara ap šo ēku liecina par to, ka šeit kaut kad nesen kāds ir mitinājies. Patiesi vēsturiskas vērtības būve te ir tikai neliela krūmos ieaugusi kapella, kurai blakus izveidots avots pie kura uzstādīta noplukusi plāksnīte ar nesalasāmu tekstu. Toties te ir lapene, kurā varētu rīkot piknikus! Starp citu šī varētu būt laba apmešanās vieta auto tūristiem ar teltīm. Klusi, mierīgi, mežā malka pa rokai, pikniku nojume, un svētais ūdens avotā! Ko vēl labāku var vēlēties?

Nu ko! Jādodas atpakaļ, lejup ezera virzienā. Nolemju šodien iegriezties vēl vienā vietā, kura saistīta ar reliģiju un tad pievērsīšos kaut kam citam. Nevar taču visu laiku pa baznīcām vien klaiņot! Tās šeit Maķedonijā ir tik daudz, ka galu galā var sākt apnikt. Laikam jau ir taisnība manas viesnīcas saimniekam, kurš man teica, ka šo ezeru apkārtnē ir tik baznīcu, cik gadā dienu.

Atgriežos uz šosejas un turpinu ceļu dienvidu virzienā līdz pagriezienam uz ciematu ar nosaukumu Kurbinovo aiz kura kalnos atrodas Svētā Jura (Свети Георги) klosteris. Pagriežos ciema virzienā un atkal dodos augšup kalnos. Pašā ciemā valda miers un klusums, nevienu nemanu. Aiz ciemata ceļš ved pa nelielu upes gravu un pēc pāris kilometriem es nonāku stāvlaukumā pie „klostera”, klostera tiešām pēdiņās, jo šeit redzama ir tikai baznīca.

Toties kāda baznīca! Uzreiz var manīt, ka šī ir īpaša baznīca ar bagātu vēsturi un neskatoties uz ļoti cienījamu vecumu tā ir lieliski saglabājusies. Baznīca uzbūvēta 1191. gadā Bizantijas imperātora Aleksija Komnina medību saimniecības teritorijā šeit pie Prespas ezera. Baznīca īpaši slavena ar freskām, kuras tapušas 12.g.s. un saglabājušās līdz pat mūsdienām, un tā iekļauta JUNESCO aizsargājamo objektu sarakstā.

Lēnā garā apstaigāju baznīcu no ārpuses un saprotu, ka tajā iekšā tikt nav iespējams. Šeit neviena nav un valda patiess klusums, kuru gan pēc kāda mirkļa pārtrauc pret kalnu braucoša automobīļa motora skaņa. Dodos uz savu auto, kad stāvvietā iebrauc maza, sena, sagrabējusi automašīna. Var redzēt, ka tā ir kaut kad vēl Tito laikos ražota.

Auto piestāj man blakus un no tā izkāpj pieklājīga vecuma onkulis, kurš sniedz man roku un iepazīstoties stādās priekšā: Христо (Kristus latviski). Es tā neviļus ar humoru norādot pirkstu augšup jautāju: vai tas pats no turienes? Onka atbild, ka ne gluži no turienes, bet no svētā ciema Kurbinovo! Neskatoties uz to, ka vīrs nesaprot angliski un ļoti maz ko no krievu valodas, mūsu diskusija izveidojas visai plaša un interesanta. Vispirms par pašu baznīcu, kurā esošās freskas tiešām saglabājušās no 12.g.s. un tajās attēloti sižeti no bībelē aprakstītiem notikumiem, tādiem, kā Kristus dzimšana, Kristus kristīšana un Kristus ienākšana Jeruzalemē. Onka vēl pastāsta, ka 19.g.s. kādu laiku baznīca esot stāvējusi bez jumta, bet neskatoties uz to, freskas bija sagjabājušās un pagājušajā g.s. esot veiksmīgi atrestaurētas.

Galu galā izrādās, ka šis vīrs un viņa kolēģis vārdā Mirko pieskata un uzkopj šo baznīcu, un viņu rīcībā ir baznīcas atslēgs un īpaši ieinteresētiem tūristiem viņi atver baznīcas durvis. Arī man tiek piedāvāta iespēja apskatīties baznīcu no iekšpuses par ko gan būtu vēlams noziedot kādu grasi baznīcas uzturēšanai. Es protams labprāt pieņemumu šādu piedāvājumu.

Pēc baznīcas apskates papļāpājam arī par laicīgākām lietām. Izrādās, ka manis satiktais Kristus agrāk dzīvojis Skopjē un strādājis kādā zinātniskajā institūtā. Tur Skopjē arī esot izaudzinājis pāris meitu un dēlu, kuriem nodrošinājis labu izglītību, bet pats uz vecumdienām nolēmis piekopt veselīgu dzīvesveidu un pametis pilsētu lai dotos dzīvot kaut kur kalnos. Tā nu nejauši esot uzgājis pamestu māju Kurbinovo ciemā, to atjaunojis un jau vairāk kā 20 gadus no sava 84 gadu ilgā mūža pavadot šeit. Garlaicīgi neesot, jo viņš šeit neesot vienīgais tāds. Ciemā dzīvojot vairāki ļaudis, kuru vecums pārsniedzot 90, bet diviem esot pat pāri simtam. Tāpat arī dēls un meitas ar mazbērniem, un mazmazbērniem bieži ierodoties te lai pavadītu brīvdienas kalnos un pie ezera.

Galu galā nonākam arī pie Kristus automobīļa, kurš ir tik pat „sens,” kā baznīca un pieminētie ļaudis ciemā. Tas ir Dienvidslāvijā ražots auto ar visai komunistisku nosaukumu Zastava, kas latviski tulkojumā varētu nozīmēt „Priekšpostenis”. Auto Kristum esot uzdāvinājis Tito, par labu darbu Dienvidslāvijas zinātnes labā un izrādās, ka šis „Priekšpostenis” savu pienākumu pildot jau gandrīz 40 gadus, un pēc Kristus domām to pildīs līdz viņš vairs nebūšot spējīgs tajā iekāpt.

Pirms atvados no Kristus apjautājos par iepriekš redzēto Ilijas klosteri, kāpēc tas stāv tukšs? Kristus atbild, ka tas esot tādēļ, ka divas vietējās pareizticīgās baznīcas (Pareizticīgo Maķedonijas patriarhāta un Serbijas patriarhāta) nespēj sadalīt īpašumus. Izrādās, ka starp šiem patriarhātiem valdot tik naidīgas attiecības, ka dažkārt dēļ cīņas par to ietekmi izraisoties konflikti ar fiziska spēka pielietošanu un pat īpašumu dedzināšanu. Par šo konfliktu pacentīšos jums pastāstīt jau nākamajā stāsta daļā. Atvadoties Kristus man iesaka apmeklēt vēl Svētās Dievmates klosteri, kurš atrodoties tepat netālu. Labi, nebiju plānojis doties uz vēl kādu objektu, kurš saistīts ar reliģiju, bet ja nu to iesaka Kristus, tad pacetīšos to apskatīties, vēl jo vairāk, pa ceļām uzmetot aci kartei šķiet, ka šis klosteris atrodas pie Ļubojno ciema, kurš arī ietilpst manā ceļojuma maršrutā.

Prespas ezers un tā austrumu piekraste.

No Kurbinovo ciema dodos ezera virzienā un ierodos Pretoras (Претор) ciemā. Šis ir viens no retajiem ciemiem, kurš atrodas burtiski ezera krastā, jo lielākā daļā ciemu tomēr izvitoti atstatus no tā un šķiet, ka vitējās varas iestādes neļāuj veikt būvdarbus pie paša ezera. Pretoras ciemā ir izveidojies kaut kas līdzīgs mini kūrortam. Šeit ir ierīkotas smilšu pludmales, kuru tuvumā atrodas pāris nelielu restorāniņu un bufešu, kuri atvērtas ir tikai sezonas laikā. Pašas pludmales ir aprīkotas ar saulessargiem nojumēm un sporta laukumiem.

Viena no bufetītēm ir atvērta arī tagad oktobrī un es nolemju šeit ieturēt nelielu tējas pauzi, un ļoti īsi pastāstīt par pašu Prespas ezeru. Un tātad, Prespas ezers ir otrs lielākais ezers Maķedonijā un līdzīgi, kā Ohridas ezers tas atrodas ne tikai Maķedonijas teritorijā. Patiesībā aptuveni 2/3 daļas tā teritorijas atrodas Maķedonijas kontrolē, bet pa vienai trešdaļai Grieķijas un Albānijas kontrolē. Līdzīgi, kā Ohridas ezerā arī šajā ezerā ir ļoti tīrs ūdens un tajā mājo liels daudzums zivju. Ūdens šeit ir tīrs tādēļ, ka tajā ietek vairākas īsas kalnu upes un šo upju un ezera ūdensbaseinā nav nevienas lielas pilsētas. Paša ezera platība ir 1275m2 un tas atrodas 853 metrus virs jūras līmeņa. Tātad tas ir par aptuveni 160 metriem augstāk kalnos, kā Ohridas ezers. Pats interesantākais ir tas, ka no šī ezera neiztek neviena virszemes upe, bet ūdens no tā izplūst pa pazemes alām un upēm, un nokļūst zemāk esošajā Ohridas ezerā. Kur šīs pazemes upes nonāk, es jau minēju stāsta iepriekšejā daļā „Ohridas ezers-Maķedonijas pērle”, kad stāstīju par avotiem un ezeru pie Svētā Nauma klostera.

Ko vēl varētu piebilst? Ak jā! Vasarā šinī ezerā ūdens temperatūra esot par pāris grādiem siltāka, kā Ohridas ezerā, jo šī ezera krasti ir lēzenāki un seklāki (dziļākā vieta ezerā 54m), kā Ohridā, un ūdens šeit uzsilst ātrāk. Vēl kas, atšķirībā no Ohridas ezera šeit tūristu pieplūdums ir mazākas un šeit nav tik liels skaits viesnīcu. Patiesībā viesnīcu šeit ir pavisam maz, bet vairāk šeit ir mazu viesu namiņu un kempingu. Tātad Prespas ezers ir daudz klusāks un mierīgāks, kā Ohridas ezers. Ko varu ieteikt tūristiem no Latvijas? Ja reiz braucat ekskursijās uz Balkāniem un Maķedoniju, tad kā nakšņošanas un atpūtas vietu droši varat izvēlēties Prespas ezera piekrasti. Šeit vienmēr varēsit atrast kādu kempingu ar piemērotu pludmali, vai klusu stūrīti ezera krastā vai kalnos, kur uzsliet teltis. Jo īpaši iesaku šo vietu makšķerēšanas fanātiem. Garantēju, bez loma nepaliksiet!

Pēc tējas pauzes atgriežos uz šosejas un turpinu ceļu gar ezera piekrasti līdz atduros uz vārtiem pie kuriem novietotās zīmes liecina, ka aiz tiem seko Maķedonijas un Grieķijas robeža. Faktiski ceļš šeit izbeidzas, jo var redzēt, ka aiz vārtiem, Grieķijas pusē aug tikai krūmi un ceļa nav. Ļoti interesanti! Maķedonieši līdz šejienei uzbūvējuši pavisam labu, asfaltētu maģistrāli, bet Grieķi pretī neko! Tikko tiku lasījis informāciju par to, ka Grieķija, Maķedonija un Albānija parakstījusi līgumu par kopēju tūrima attīstību un dabas parka izveidošanu Prespas ezera krastos. Realitātē šķiet ka šis projekts īsti nedarbojas un ticamāk, ka grieķiem kārtējo reizi traucējušas politiska ambīcijas.

Patiesībā šeit esmu nonācis Maķedonijas tālākajā dienvidu punktā un šo vietu te sauc par Марково Нога (Marko pēda). Kāpēc tā? Izrādās, ka blakus esošā ciemā esot uzietas senas celtnes, kuras būvētas no kaut kā līdzīga betonam un domājams, ka tajās tajos laikos esot atradies tā laika karaļa Marko valsts robežas priekšpostenis. Leģenda vēsta, ka pats karalis Marko atvedis karaspēku līdz šejienei un paziņojis, ka šeit būšot viņa karaļvalsts dienvidu robeža, un esot to atzīmējis ar pēdu iebrienot svaigā betona maisījumā, kurš vēlāk sacietējis. Tagad šeit uzstādīts simbolisks akmens ar pēdu pie kura uzstādītā plāksnē rakstīts, ka tā ir „Marko pēda”. Par šo karali Marko es vēl pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, bet tagad atkal dodšos uz ezera krastu.

Tepat netālu no Maķedonijas un Grieķijas robežas atrodas vēl viena atpūtnieku iecienīta Prespas ezera pludmale. Tā ir Dupeni ciema pludmale.

Šo pludmali īpaši iecienījuši vietējie Maķedonijas iedzīvotāji, jo tā atrodas viss tālāk no tūristu pārpildītās Ohridas un šeit ir daudz klusāks un mierīgāks. Tāpat šeit nav ierīkoti nedz restorāni, nedz viesnīcas. Tuvākās tūristu apmešanās vietas šeit ir viesu nami blakus esošajā ciematā. Lielāka rosība šeit notiekot tikai tad, kad šeit tiekot rīkoti korporatīvie sporta un atpūtas pasākumi un šim nolūkam ezera krastā izveidoti dažādi sporta laukumi.

Svētās dievmātes meklējumi un satikšanās ar Maķedonijas robežsargiem.

Nedaudz pakavējos Dupeni pludmalē un papriecājos par ezera panorāmu. Uz ezera pretējā krasta fona var redzēt nelielu saliņu. Tā ir jau pieminētā Lielās Pilsētas (Градиент Голема) sala. Iepriekš arī minēju par vēl vienu salu (Agios Achilleios), kura atordas Mazajā Prespas ezerā. Šis ezers atrodas tepat, pāris kilometrus aiz stūra, Grieķijas teritorijā un to no Lielā Prespas ezera to atdala šaura smilšu josla un valnis, bet lai līdz turienei nokļūtu ir jāmet liels loks līdz Bitolai tad jāseko līdz Grieķijas robežai un jāatgriežas pie Prespas ezera. Pēc būtības tas būs aptuveni 80 kilometru liels loks.

Patiesībā nebiju arī plānojis turp doties, jo domāju, ka robežas šķērsošana aizņems daudz laika, bet ne prātā neienāca, ka šeit pie Prespas ezera robežšķērsošanas punkta nemaz nav! Labi! Kā nu tur būtu vai nebūtu, manos plānos ietilpst vēl divu kalnu ciematu apmeklējums un pie reizes mēģināšu atrast Svētās Dievmātes klosteri, kā to ieteica Kristus. Pēc norādēm manā kartē šim klosterim vajadzētu būt pie viena no šiem ciemiem. Tātad atgriežos uz šosejas un sekoju līdz pagriezienam uz diviem jaukiem Maķedonijas kalnu ciematiem, kuri atrodas nelielās Brajčinskas upītes ielejā, netālu no Prespas ezera. Šeit pagriežos pa labi un pēc pāris kilometrim nonāku pirmajā ciemā ar nosaukumu Ļubojno (Љубојно).

Šī ciema mājas būvētas savdabīgā stilā un ir saglabājušās tādas, kā tika uzbūvētas jau vairāk kā simts gadus atpakaļ un droši vien vēl senāk. Uz vairāku namu balkoniem un sienām izkarināti pipari. Nebiju domājis ka piparus šādi žāvē!

Tālāk ceļš seko augšup gar upīti un drīz seko nākamais ciems. Tas jau ir Brajčino (Брајчино) ciems. Šis ciems ir līdzīgs iepriekšējam tikai nedaudz mazāks un klusāks. Tāds iespaids, ka tas noslīcis kalnu, mežu un apkārtējo dārzu zaļumos. Mājas šajā ciemā lielākoties ir labi koptas un šķiet pat nesen atrestaurētas. Tas laikam tādēļ, ka šinī ciemā sev īpašumus iegādājas turīgi ļaudis no Skopjes un tās kalpo, kā viņu vasarnīcas. Tāpat šeit ir arī pāris viesu namu un ciems daudziem kalnu tūristiem kalpo, kā starta vieta pārgājieniem pa Pelisteras nacionālo parku. Tieši šajā parka daļā, kura atrodas Brajčinskas upītes ielejā esot sastopami lielākā daļa no parkā mītošajiem dzīvniekiem, tajā skaitā brūnie lāči.

Ciemā atrodu norādi uz Svētās Dievmātes klosteri un sekoju taj. Celiņš ved augstāk un augstāk pa gravu. Drīz tas kļūst šaurāks un šaurāks un vietām sazarojās, bet šeit norāžu vairs nav. Cenšos braukt pa vaiāk iebrauktiem celiņiem. Drīz grava kļūst dziļāka un ceļš stāvāks. Situācija sāka atgādināt to, kādu piedzīvoju pie Gaļičņika ciema, par ko stāstītju stāsta 2. daļā, kad meklēju taisnāko ceļu uz ieleju.

Ceļš kļūst gluži vai neizbraucams! Mani glābj tikai tas, ka esmu bruņots tā teikt ar apvidus auto. Beidzot atduros uz kādām dzīvības pazīmēm. Nonāku nedaudz līdzenākā vietā un pamanu vientuļu zirdziņu, kurš nes malku. Tātad šeit kaut kur jābūt kādam cilvēkam. Tā arī ir! Meža cirsmā satieku mežacirtēju, vīru Jovanu (Јован)-latviski varētu teikt Jāni. Man tā šķiet, ka man šodien paveicies ar tiem svētajiem! Tikko satiku Kristu, tagad satieku Jāni, tikai Svētās Dievmātes klosteri nevaru atrast! Jovans ir patiesi izbrīnīts un nevar saprast, kā es šeit esmu nonācis! Viņš rāda uz noplukušu stabu mežā un liek saprast, ka tā ir robeža ar Grieķiju un ja es turpināšu ceļu tad nelikumīgi šķērsošot robežu, un tur grieķi mani arestēšot. Viņš saka, ka arī maķedoniešu robežsargi bieži patrulējot šo teritoriju un šeit tā īsti nedrīkstot atrasties. Es atbildu, ka nevienu brīdinājuma zīmi par to, ka te ir robeža nemanīju. Jautāju Jovanam, kā var nokļūt līdz Svētās Dievmātes klosterim? Jovans atbild, ka šis klosteris, jeb precīzāk sacīt baznīca atrodas nedaudz uz leju no šejienes un līdz tam tā īsti piebraukt ar auto nevarot, un ja vēlos to atrast, tad man būs kārtīgi jāizstaigājas kājām.

Nu neko darīt! Pārmiju pāris vārdu ar Jovanu un dodos pa jau zināmo ceļu lejup. Nonāku līdz koka tiltiņam, kuru Jovans pieminēja stāstot, kā atrast klosteri. Aiz tiltiņa var manīt nelielu taciņu, kura ved augšup kalnā. Bijis, nebijis! Mēģināšu tomēr tur nokļūt! Atstāju auto pie tiltiņa un sekoju pa taciņu augšup. Pēc dažiem simtiem metru tomēr saprotu, ka šāda pastaiga man aizņems daudz laika un tad nepaspēšu apskatīties ezera pretējo piekrasti, tādēļ nolemju atgriezties pie auto un turpnāt savu ceļojumu, atsakoties no Svētās Dievmātes klostera apmeklējuma. Pa ceļām līdz auto, blakus esošajā dārzā nočiepju sauju ābolu.

Atgriežoties pie tiltiņa un ierugu! Tā! Maķedonijas robežsargi ielenkuši manu auto! Šķiet ka nāksies izskaidroties. Pienāku pie auto un sasveicinos ar vīriem melnā. Izrādās, ka šie tīri labi runā angliski! Sāku skaidrot, ka meklēju Svētās Dievmātes baznīcu un šeit esmu tik pat, kā nomaldījies. Protams seko dokumentu pārbaude un skaidrojumi, ka esmu pabijis pierobežas zonā, kur bez speciālām atļaujām atrasties un vēl, jo vairāk braukt ar auto neesot atļauts. Es atbildu, ka neesmu manījis nevienu norādi, ka te ir pierobežas zona. Robežsargs atbild, ka tādai esot jābūt pa ceļam. Es atbildu, ka tādas tur nav un ja viņš tam netic, varam doties pārbaudīt. Beigu beigās tieku cauri ar brīdinājumu, jo paši robežsargi nav īsti pārlicināti vai uz ceļa ir brīdinājuma zīme par pierobežas zonu un došoties to pārbaudīt. Pirms šķiros no Maķedonijas robežsardzes uzzinu, ka šajā ezera krastā esot divi Svētās Dievmātes klosteri un, ka Kristus man iesakot apmeklēt to, drīzāk bija domājis otru klosteri, kurš atrodoties pie Sļivņicas ciema. Paskatos kartē un patiešām! Redzu, ka te ir divi šāda nosaukuma klosteri, ko iepriekš nebiju pamanījis!

Tuvojoties ezeram pamanu, ka pretējā ezera krastā sāk čupoties kupli un tumši mākoņi, un izskatās, ka tur līst lietus. Pa ceļam pieturu pie pāris laukiem, kur tiek audzēti ķirbji, melones un vīnogas. Te ieturu īsas pusdienas, kuras sastāv no tirgū pirktiem labumiem un „Abolu paradīzes” āboliem un varu turpināt ceļu.

Pēc aptuveni 7 kilometriem pamanu ceļa norādi ar uzrakstu Svētās Dievmātes klosteris. Interesanti, kā es to nepamaniju šurpu braucot? Ieskatos vērīgi un secinu, ka zīme pretējā virzienā ir nolauzta. Tagad skaidrs, kāpēc to nepamanīju iepriekš. Labi! Ja reiz tik cītīgi esmu meklējis šo apskates objektu, tad to arī apskatīšu. Dodos augšup kalnos, šķērsoju Sļivņicas ciemu un pēc pāris kilometriem beidzot nonāku līdz Svetās Dievmātes (Sļivņicas) klosterim. Tā, kā nav atlicis daudz laika, pavisam īsā vizītē apskatu klosteri un tā baznīcu. Klosteris šeit uzbūvēts 1607. gadā. Deviņdesmitajos gados klosteri esot papostījis ugunsgrēks, bet par godu 400 gadadienai kopš tas tika uzbūvēts, tas tika atjaunots un tadā izskatā apskatāms arī šodien.

Atgriežoties ezera piekrastē secinu, ka mākoņi pretējā krastā ir kļuvuši vēl draudīgāki! Neko darīt! Pagriežos pa labi Resenes virzienā un aplencu ezeru pa ziemeļu galu. Tā, kā ezera ziemeļu piekraste ir samērā purvaina, šeit ezeram tik pat kā nav iespējams piekļūt. Ezera krasti kļūst stāvāki tikai tā rietumu piekrastē aiz Šurļenci ciema.

Prespas ezera rietumu piekraste.

Šeit ezers satiekas ar Gaļičicas kalnu grēdu un ezera krasts ar katru sekojošo kilometru kļūst stāvāks. Patiesībā no šejienes ezera krasti ir krietni augstāki, kā iepriekš austrumu piekrastē. Vēl kādi 5 kilometri brauciena un es nonāku līdz Oteševo (Отешево) ciemam.

Pirms paša ciema ezera krastā pamanu interesantu pludmali. Te nolemju nogriezties un veikt īsu pastaigu gar ezeru.

Var manīt, ka šeit īsta kustība notiek sezonas laikā, bet tagad valda īsts klusums un miers. Šķiet, ka vasarā šeit strādā arī kafejnīca, kura izvietota koka būvē gluži uz ūdens.

Gar ezeru šeit ierīkotas vairākas laivu piestātnes. Tagad gan lielākā daļā laivu ir izvilktas krastā un gaida nākamo sezonu, kad ar tām tiks vizināti atpūtnieki. Dažas laivas tomēr ir atstātas ezera krastā, acīmredzot makšķerniku vajazībām, kuriem pēc būtības ir vienalga vai ir vasara, vai ziema.

Tālāk piekalnē manāma arī viena lielāka viesnīca, bet pa gabalu šķiet, ka tās milzīgā ēka šobrīd nav apdzīvota. Patiesībā šī ir vienīgā tāda izmēra viesnīca šī ezera krastā. Līdz šim tiku manījis tikai salīdzinoši nelielas viesnīciņas un viesu namiņus.

Uz brīdi uzlīst lietus un tad atkal pārstāj. Kalnos dārd pērkons! Oktobrī vērot negaisu ir liels retums, bet šeit Maķedonijā to es izbaudu jau otro reizi. Labi, kamēr atkal neuznāk lietus pacentīšos nokļūt ciematā Koņsko (Конjско) kurš atrodas pussalā ezera rietumu krastā, vietā kur Maķedonija robežojas ar Albāniju. No šī ciema iespējams doties baraucinā ar laivu uz jau iepriekš minēto Lielās pilsētas(Градиент Голема) salu. Maz gan ticams, ka tagad tas būs izdarāms, jo laika apstākļi kļūšt ar vien sliktāki un patiesībā ir jau vēla pēcpusdiena. Pirms nokļūtu uz Koņsko ciemu jāizbrauc cauri Stenjes ciemam un tālāk seko visai nelīdzens, līkumans kalnu celiņš. Sākumā pat šķiet, ka to var pieveikt tikai ar apvidus auto, bet pa ceļam satieku arī pāris ne īpaši piemērotu auto šādam ceļam, kuri to tomēr ir pieveikuši.

Pa šo nevisai „gludo” ceļu nākas braukt kādus 6-7 kilometrus un galugalā nonāku Koņsko ciemā. Cik man zināms šeit dzīvojot daži vīri, kuri par attiecīgu samaksu vadā tūristus uz Lielās pilsētas salu. Tepat pludmalē arī satieku vienu no šiem vīriem, kurš burtiski tikko atgriezies no šīs salas. Kā jau biju iedomājies, šodien ir jau par vēlu lai dotos uz šo salu. Laivinieks Gorans skaidro, ka ezerā drīz var sacelties lieli viļņi un tā kā ezera rietumu pusi sedz augsti kalni, šeit satumst krietni ātri un tas pavisam drīz notikšot. Taisnība jau viņam ir, esmu nokavējis un patiesībā man arī jāsāk domāt par atgriešanos Ohridā. Par pašu salu runājot, nezinu kāpēc tā ir nosaukta par Lielās pilsētas salu, ja tā īstenībā ir pavisam maziņa: aptuveni 750 metrus gara un 450 metrus plata, un tās klints augstums snedzas 20-30 metrus virs ezera līmeņa. Neskatoties uz salas izmēra tā esot bijusi apdzīvota vairāk kā 2000 gadu garumā. Pirmās celtnes tajā parādījušās Romas impērijas laikos, bet pirmā bazilika tapusi 5.g.s. Bizantijas laikā salā tika uzbūvētas vairākas ēkas, klosteri un baznīcas. Klosteri salā tika apdzīvoti līdz 14 g.s. beigām, kad tos izpostīja zemestrīce. Tagad uz salas iespējams apskatīt jau pieminētās bazilikas, Svētā Pētera, Dimitrija un vairāku mazāku baznīcu, drupas. Vietām ir saglabājušies arī romiešu ēku akmens pamati.

Prespas ezeru, jeb tā Maķedonijas daļu esmu apjozis burtiski no Grieķijas līdz Albānijas robežai. Jā, Albānijas robeža atrodas tepat uzkanā virs Koņsko ciema. Tagad varu doties uz Ohridu, bet pirms nokļūtu līdz Ohridas ezeram man jāatgriežas Stenjes ciemā un tad jāšķērso Gaļičicas kalnu grēda, kura atrodas burtiski starp abiem šiem ezeriem.

Levadas kalnu pāreja.

Aiz Stenjes ciema sākas stāvs un līkumains ceļš kurš ved augšup kalnos. Serpentīni te vijas kruzuļu kruzuļiem. Labos laika apstākļos no šīm piekalnēm paveroties lieliski skati uz ezeru, bet tagad pavisam drīz nonāku mākoņu miglā. Tālāk aci priecē tikai rudenīgās meža krāsas un mākoņu miglā tītie koki.

Ceļš galu galā kļūst tik šaurs, ka šķiet esmu aizbraucis ne tur kur vajag. Migla kļūst tik spēcīga, ka tikpat, kā neko nevar redzēt. Skatos gar ceļa nožogojumu un šķiet ka esi bezdibeņa malā. Pēc kāda brīža ceļa malā parādās tūrisma informācijas stends un neliela kapella.

Tātad esmu nonācis Levadas kalnu pārejas augstākajā punktā 1568 metrus virs jūras līmeņa. Faktiski es tagad atrodos Gaļičicas nacionalā parka kalnu grēdā un no šīs kalnu pārejas labos laika apstākļos iespējams doties pārgājienos uz kalnu virsotnēm.

Šodien te nekādas pastaigas nesanāk, jo viss ir mākoņos tīts. Pēc pavisam īsas pieturas jau ripinos pa serpentīniem lejup uz Ohridas ezera piekrasti. Sākumā ceļš ir pavisam stāvs, bet drīz kļūst lēzenāks un mierīgāks. Aiz kāda 9. līkuma sāk izklīst migla un iespēlams saskatīt Ohridas ezera siluetu.

Vēl daži līkumi un nonāku uz auto maģistrāles pa kuru jau braucu vakar. Tā vijas gar ezera krastu no Albānijas robežas pie Svētā Nauma klostera līdz Ohridas pilsētai.

„Maķedonijas jūras flote”

Jau pamatīgi krēslo un es traucos arvien tuvāk un tuvāk Ohridas pilsētai. Vēl daži pagriezieni un pilsēta ir sasniegta, bet pirms doties uz viesnīcu nolemju apskatīties Ohridas pilsētas jahtu ostu un izmest nelielu loku pa vakara krēslaino promenādi.

Jahtu osta atrodas nelielā upes grīvā pilsētas dienvidu daļā. Te patiesībā ir izveidots tāds, kā neliels kanāls, kurā iespējams paslēpt jahtas un laivas no vētrām ezerā. Jā, jā! Šad tad ziemā šeit plosoties visai spēcīgi vēji un ezerā veidojoties diezgan iespaidīgi viļņi.

Šeit ostas grīvā atrodas policijas kuteri un laivas. Talāk kanālā sarindotas vairākas jahtas. Un ko jūs domājiet! Šeit ierīkota Maķedonijas kara flotes bāze! Jā, jā! Patiešām bāze! Vienīgais ir tas, ka šī flote sastāv no viena neliela kuģa, kurš bruņots ar nedaudz lielāka kalibra ložmetēju un vairākām ātrgaitas motoriem aprīkotām laivām, no kurām daļa ir piepūšamās.

Varētu padomāt, kam tad šāda flote te ir vajadzīga? Izradās, ka tās galvenais uzdevums paralēli ar kontrobandas apkarošanu ir cīņa ar albāņu maluzvejniekiem. Lieta ir tāda, ka Ohridas un Prespas ezeru Maķēdonijas teritorijās rūpnieciskā nozveja ir aizliegta, bet Albānijas teritorijā šāds aizliegums nepastāv. Varētu padomāt, kāda problēma! Lai tad albāņi arī zvejo savas teritorijas robežās. Bet izrādās, ka labākie un bagātākie, zvejai piemērotie lauki atrodas Maķedoniešu kontrolētajā teritorijā un tas ir iemesls pastāvīgiem albāņu maluzvejnieku uzbrukumiem, kurus dažkārt esot nācies atvairīt pat ar ložmetēju palīdzību.

Maķedonijas „Floti” esmu apskatījis un tagad izmetu nelielu loku pa Ohridas promenādi. Nupat sāk pamatīgi krēslot un ezeru pārņem sudraboti viļņi kuros atspīd blāzma no mākoņiem. Nu ko? Laiks doties arī uz viesnīcu un tad vakariņās.

Jautrās vakariņas.

Esmu atgriezies viesnīcā Ohridā. Lenā garā pārģērbjos un dodos uz restorāniņu pie Ohridas laivu piestātnes.

Jau pirmajā vakarā noskatīju šo krodziņu, kurā spēlē dzīvo mūziku. Tas ir krodziņš – taverna ar nosaukumu „Pie Momira”.

Drīz ieradīsies mūzikanti un sāks spēlēt, bet es tikmēr pasūtu sev vakariņās čorbu (Ohridas zivju zupa) un plašicu, kā uzkodas.

Pēc brīža ierodas muzikanti un sāk spēlēt maķedoniešu, albāņu un turku melodijas, un es pasūtu arī kaut ko stiprāku- maķedoniešu rakiju. Tad seko vēl pāris glāžu rakijas un manam galdiņam pievienojas jautra maķedoniešu kompānija. Izrādās, ka šīs kompānijas aktīvākais dalībnieks Dragans ir krustdēls vienam no muzikantiem! Vēl paris glāzes rakkijas un mūzikanti spēlē jau pie mūsu galdiņa!

Tā nu manas mierīgās vakariņas izvēršas par ļoti jautru pasākumu, kurš galu galā noslēdzas jau krietni pēc pusnakts ar kopīgu pasēdēšanu kompānijā, ar krodziņa muzikantiem!

Te nu noslēdzas mana ceļojuma 5. diena. Šodienas programma pamatā tika izpildīta, vienīgais ko nepaspēju apskatīt bija Lielās Pilsētas sala. Nekas! Kaut kas jāatliek uz citu reizi.

Rīt jau došos uz Maķedonijas reģionu, kuru sauc par Pelagoniju, kuru faktiski uzskata par Maķedonijas valstiskuma šūpuli. Kopumā pabūšu: Bitolas un Prilepas pilsētās, kalnu kūrortā Kruševo, tad mēģināšu iekarot karaļa Marko cietoksni un noslēgumā saulrietu sagaidīšu vienā no augstkalnu klosterim Treskavecā.

Pagaidām uz redzēšanaos nākamajā stāsta daļā.

21.01.2014. Pēteris Vēciņš.

Iepriekš publicētās stāsta daļas: 1.„Skopje, pilsēta ar ambīcijām”,2. „Albāņu Maķedonija, Pologa”, 3.”Maķedonijas un pareizticīgo slavu Jeruzaleme-Ohrida” 4. „Ohridas ezers-Maķedonijas perle”.