Ohridas ezers-Maķedonijas pērle (Maķedonijas ceļojuma 4. daļa).
|
Pēteris Vēciņš
|
Ohridas ezers-Maķedonijas pērle (Maķedonijas ceļojuma 4. daļa).
Sveiciens jums no Maķedonijas! Esmu uzrakst ījis sava Maķedonijas ceļojuma stāsata 4. daļu. Kā jau minēju iepriekšējā stāsta daļas noslēgumā, skarā ar izmaiņām drugiem.lv lapā, stāstiem paredzētā vietnes ietilpība ir spēcīgi samazinājusies un stāsta garos tekstu nākas saīsināt, jeb dalīt vairākās daļās. Es izvelējos otro variantu un esmu spiests savu maķedonijas ceļojumu iepriekš plānoto 4 daļu vietā to papildināt ar 5. Daļu. Atgādināšu, ka iepriekš jau esmu uzrakstījis un publicējis, draugiem.lv, trīs šī stāsta daļas: „Skople-pilsēta ar ambīcijām”, „Albāņu Maķedonija –Pologa” un „Maķedonijas un slāvu pareizticīgo Jeruzaleme-Ohrida”.
Gaļičicas nacionālais parks.
Un tātad! Pašu Ohridas pilsētu daudz maz esmu apskatījis un varu turpināt savu ceļojumu jau ārpus pilsētas. Patiesībā ir jau pusdienlaiks un būtu laiks tā, kā ieturēt maltīti, bet nolemju to darīt nedaudz vēlāk, kādā no ezera krasta ciematiņiem.
Tātad turpinu ceļu ar auto. Pametu Ohridas pilsētu un dodos gar ezera krastu dienvidu virzienā no pilsētas. Kalni gar ezera krastu šeit kļūst arvien augstāki un augstāki. Ceļš sākotneji ved gar pašu ezeru cauri vairākiem ciemiem tā krastā. Nedaudz vēlāk ceļš pakāpeniski atkāpjas no ezera un vijas pa kalnu nogāzēm. Faktiski esmu nonācis Gaļičicas kalnu grēdā, kura atrodas starp šiem diviem ezeriem: Ohridas un Prespas ezeriem. Šī ir vēl viena no īpašām, savdabīgām kalnu grēdām Maķedonijā. Tās augstums vietām pārsniedz 2000 metrus un tās nogāzēs iespējams vērot dažādas ekosistēmas, sākot no mērenas tropu ezera krastā, līdz augstkalnu pļavām kalnu virsotnēs. Pateicoties šādai dabas dažādībai šeit izveidots vēl viens no Maķedonijas nacionālajiem parkiem- Gaļičicas nacionālais parks, kurš slavens ar ļoti bagātu floru un faunu, un protams ar lieliskiem dabas skatiem, kurus papildina fonā esošie ezeri.
Šodien kalnu virsotnes neplānoju šturmēt, jo tādām aktivitātēm jāatliek vairāk laika. Toties apskatīšu šo to, kas atrodas šī parka stāvajās nogāzēs un ezera krastā. Pirmais objekts ko apmeklēju ir vēl viena no baznīcām. Tā ir Svētā Stefana alu baznīca, kura šeit uzbūvēta 15.g.s. un atrodas zem stāvas klints. Tā patiesībā atrodas ciematā caur kuru ved auto maģistrāle un tā nosaukums arī ir Svētais Stefans. Lai nokļūtu līdz šij baznīcai nākas pievārēt diezgan stāvu kalnu. Gala rezultātā nonaku līdz klintij, zem kuras atrodas šī baznīca. Gari un plašī nestāstīšu par to, jo šodien baznīcu jau ir cik uziet un tās var jau sākt apnikt. Arī laika vairs nav tik daudz lai ilgi šeit kavētos, tādēļ pēc īsas vizītes šeit, atgriežos pie sava auto un turpinu ceļu dienvidu virzienā.
Pa ceļam šķērsoju vēlvienu interesantu pilsētiņu, jeb ciemu Ohridas ezera krastā. To sauc par Peštāni. Acīmredzot Peštāni ir tūristu iecienīta atpūtas vieta par ko liecina plaša pludmale gar ezera krastu un liels skaits viesnīcu, un viesu namiņu. Šķiet, ka no kalniem ezera dienvidu galā parādās draudoši lietus mākoņi un pirms lietus jāpaspēj nonākt brīvdabas muzejā uz ezera.
Te nu tas ir! Tepat lejā, ezetra krastā, jeb precīzāk teikt pašā ezerā. No auto stāvvietas līdz muzejam nākas iet kādu gabaliņu lejup pa kalnu. Vienu brīdi šķiet ka tūlīt sāksies lietus, jo mākoņu migla sāk klāt ezera piekrasti, bet pēc kādām desmit minūtēm šī migla izzūd kā nebijusi! Tāds iespaids ka to kāds aizsūknējis virs kalnu virsotnēm.
Atkal paradās pēcpusdienas saulīte, kas brīžiem apspīdina ezera krastus un muzeja ēku kompleksu. Jā! Vēlviena šejienes īpatnība ir mainīgie laika apstākļi. Tie var izmainīties vairākas reizes dienā un tas notiek tik strauji, ka nepaspēj pielagot sev apģērbu.
Patiesībā muzejs atrodas uz pāļiem izveidotā ēku, jeb būdu kompleksā. Doma ir tāda, ka šādi ir izskatījies zvejnieku ciems Ohridas ezerā sen senos laikos. Patiesībā zinātnieki ir izpētījušī, ka ezera līmenis dažu tūkstošu gadu gaitā ir cēlies gandrīz par 10 metriem un tā piekrastes zonā zem ūdens slēpjas daudzas intersantas lietas.
Pašā muzejā uz ūdens izvietota neliela ekspozīcija, kurā izstādīti dažādi priekšmeti, kuri saistīti ar seno Ohridas iedzīvotāju sadzīvi un vairākas lietas, kuras atrastas arheoloģisko izrakumu gaitā.
Burtiski blakus muzejam atrodas sens pilskalns. Pēc īsas vizītes muzejā izmetu nelielu loku arī pa to. To šeit tā arī sauc par „Gradište” (Pilskalns maķedoniešu valodā). Te gan Ilgi nekavējos un dodos uz auto lai turpinātu ceļu.
Tepat netālu atrodas nākamais ciems ar nosaukumu, ko latviski pat īsti nemāku pārtulkot. Tas ir „Трпејца” maķedoniešu valodā un latviski to varētu nosaukt par Tripejcas ciemu. Šis ir pavisam neliels ciematiņš, kurš izvietojies nelielā uzkalnā, Ohridas ezera krastā un daļēji gar pašu krastu, kur atrodas neliela laivu piestātne un pāris restorāniņi, un viesu namiņi.
Atstāju auto netālu no ezera krasta un izmetu nelielu loku gar to, baudot lieliskus piekrastes skatus. Patiesībā lai tā īsti izbaudītu šīs vietas jaukumus ir nepieciešams doties nelielā izbraukumā ar laivu. Vietējie laivinieki piedāvā dažādas ekskursijas uz Svētā Nauma klostri, kur pa ceļam tiek apskatīta vēl viena, ļoti īpaša svētvieta. Tā ir Svētās Zaumas dievmātes baznīca (црква Богородица Заумска), kura atrodas šaurā ezera krasta josliņā, kuru ielenc augstas klintis un līdz taj iespējams piekļūt tikai pa ūdeni ar laivu. Tā, ka, ja jums ir daudz laika, tad noteikti izmantojiet iespēju doties šādā ekskursijā pa ezeru.
Man laiks šoreiz ir ierobežots un nākas no šada laivu brauciena atteikties. Toties šeit izmantošu izdevību ieturēt vēlīnās pusdienas, kuras visu laiu atliku. Tātad dodos uz vienu no Tripejcas restorāniņiem ar nevisai maķedonisku nosaukumu „Saint Tropeze”. Neskatoties uz nosaukumu, restorāna ēdinkartē atrodami pārsvarā vietējās virtuves labumi un protams Ohridas ezera zivju ēdieni. Šoreiz pasūtu ko pavisam vienkāršu. Tātad vienkārši uz grilla ceptas zivis, kuras šeit sauc par plašica (охридска плашица). Tās ir pavisam nelielas reņģu izmēra zivtiņas, kuras tiek ķertas Ohridas un Prespas ezeros. Viesmīlis mani arī apgaismo kāpēc restorāns nosaukts par Saint Tropezi. Izrādās, ka maķedonieši šo ciemu iesaukuši par „Maķedonijas Saint Tropezi” un šo krastu par „Maķedonijas Rivjēru”, par godu slavenajām Franču Rivjērai un kūrortam Saint Tropezei.
Svētā Nauma avoti un klosteris.
Beidzot pusdienas ir ieturētas un laiks ir doties uz šīs dienas pedējo mērķi-Svētā Nauma klosteri. Patiesībā jau ir vēla pēcpusdiena un laika atlicis pavisam maz. Tādēļ no Tripejcas ciema taisnā ceļā dodos uz šo klosteri. Kādi 10 kilometri brauciena un aiz Ļubaništes ciema nonāku līdz Svētā Nauma klosterim.
Novietoju auto stāvvietā un dodos uz klosteri. Patiesībā papētot plānu secinu, ka šeit nav tikai klosteris, bet īstenībā šis ir vesels parka komplekss, kurā bez klostera ir vairākas sīkākas baznīcas un kapellas, kā arī noslēpumains un ļoti īpašs ezers ar ļoti specīgiem avotiem tajā. Pirms klostrea apskates nolemju tuvāk iepazīt tieši šo ezeru. Pa ceļam uz klostri ceļš āšķērso strauju upīti, kura iztek no šī neliela ezeriņa un turpat ietek Ohridas ezerā. Pa kreisi pie šīm krācēm mazajā ezeriņā atrodas neliela saliņa uz kuras izvietojies restorāns un laivu piestātne.
Dodos uz šo laivu piestātni un satieku laivinieku, kurš kompektē grupiņu ekskursijai pa Svētā Nauma ezeru. Arī es piesakos šaj ekskursijai. Norunājam, ka satiksimies šeit pēc 15-20 minūtēm un dodos uz turpat esošo restorāniņu ieturēt īsu kafijas pauzi.
Laiks pagājis un sākam laivu ekskursiju pa Svētā Nauma ezeru. Jau šeit sākumā var manīt, ka ezera ūdens ir tik kritāldzidrs un šķiet, ka laiva slīd pa stikla virsmu. Tikai laivas radītie viļņi šķēļ šo gludo ūdens virsmu! Visu laiku var redzēt ezera grunti, tajā esošos augus un vairākus sīku zivtiņu bariņus. Pa retam garām paslīd arī kāda lielāka zivs.
Ezers, kurš patiesībā līdzinās platai upes grīvai ir vairāk, kā 700 metru garš un platākajā vietā 250 metru plats, un var manīt, ka tajā ir visai strauja ūdens plūsma. Pavisam drīz nonākam līdz pirmajiem avotiem. Tie patiešām ir iespaidīgi! Tik jaudīgus avotus līdz šim nebiju redzējis. Kopumā šajā ezerā ieplūstot 30 lieli un vairāki simti sīki avoti. Laivas vadītājs-gids stāsta, ka vēl 15 šadi avoti plūstot pa tiešo pašā Ohridas ezerā. Te rodas jautājums, no kurienes tad plūst šis ūdens? Izrādās, ka ūdens šeit plūst no Prespas ezera kalnu pretējā pusē, kurš atrodas aptuveni 150 metrus augstāk virs jūras līmeņa, kā Ohridas ezers. Pa aptuveni 10 kilometru garu pazemes upi un alām ūdens no Prespas ezera nonāk šeit- Svētā Nauma un tad Ohridas ezeros. Faktiski mēs atrodamies nevis ezerā, bet varētu teikt šīs pazemes upes grīvā. Jā! Iespaidīgi! Ne par velti Naums sava klostera celtniecībai izvēlējās šo vietu pie šiem avotiem. Pēc īsas ekskursijas pa Svētā Nauma ezeru un avotu apbrīnošanas atgriežamis piestātnē uz salas, un turpinu ceļu uz pašu klosteri, kurš atrodas tepat pavisam netālu, pašā ezera krastā.
Gaidīju redzēt šeit patiesi vēsturisku klostera kompleksu, kāds tas izskatījās senā pagātnē. Tagad pirmais ko ieraugu šeit no ezera krasta ir restorāns ar lieliem stiklotiem logiem un viesnīca, kura daļēji izbūveta senā klostera vietā un tā ēkās. Tikai nedaudz aiz restorāna sākas kaut kas no vēsturiskajām ēkām. Varētu pārmest, ka socialistiskās Dienvidslāvijas laikos reliģiskās kulta vietas netika cienītas un tajās dažkārt tika izvietoti dažādi bordeļi, bet šeit „bordelis” ir izveidots pavisam nesen! Te arī satiku vienu serbu tūristu pāri, kurš līdzīgi, kā es neslēpa savu attieksmi pret šādu klostera izmantošanas mērķi. Serbu vīrs vārdā Zdenko man stāsta šādas lietas! Viņš uzskata, ka Maķedonijas pareizticīgo baznīca pēdējo desmit gadu laikā ir pārtapusi par korumpētu un mantkārīgu patriarhu un garīdznieku biznesa projektu! Šā biznesa projekta mērķis esot pavisam vienkāršš: izīrējot telpas klosteros, baznīcās , kā arī citās zemēs un ēkās, kuras atrodas Maķedonijas pareizticīgo baznīcas īpašumā, jāgūst maksimāla peļņa savām pastarpināti piederošajām firmām un pārvaldītajām sabidriskajām organizācijām. Jā, skumji un šķiet, ka tā ir daļēja patiesība.
Pirms restorāna un viesnīcas, pie galvenās iejas klosterī stāv norāde uz kasēm un restorānu. Es gan nolemju vispirms izmest loku gar klosteri no ārpuses un apskatīt apkārt esošo dārzu. Tā arī daru. Ejot pa dārzu ap klostera ēkām nonāku pie klostera vārtiem pretējā pusē no viesnīcas un restorāna, kur dodos iekšā klosterī. Izrādās, ka šī ir izeja no klostera un ieeja tajā paredzēta tikai no restorāna un viesnīcas puses, kur atrodas arī kases. Es šeit gan nemanu nevienu, kurš dežūrētu pie šīs ieejas, jeb izejas un droši dodos iekšā neko nemaksājot.
Tātad esmu iekļuvis klostrea pagalmā, kuru ielenc klostera ēkas, bet tā centrā atrodas pati Svētā Nauma baznīca. Te vispirms izmetu loku pa klostera pagalmu un pafotogrāfēju klostera ēkas. Pagalmā satieku arī pāris skaļas, manāmi iereibušu ļaužu kompānijas, kuras šeit ieradušās no klosterī izvietotā restorāna, kurā notiek kaut kādas skaļas svinības. Jā! Nedomāju, ka šī būtu īstā vieta šādiem pasākumiem, bet ko padarīsi? Šķiet, ka Maķedonijas pareizticīgo baznīcai tas neizraisa nekādus iebildumus! Labi! Atgriezīšos pie tā, kādēļ šeit esmu ieradies un kādēļ šeit ierodas lielākā daļa ļaužu. Tas ir apskatīt Svētā Nauma klosteri, baznīcu un uzzināt ko vairāk par pašu Svēto Naumu.
Kas tad īsti ir šis vīrs, kuru sauc par Svēto Naumu? Izrādas, ka šis vīrs ir slaveno Kirila un Metodija ideju biedrs un aktīvs kristietības izplatītājs slāvu zemēs. Tāpat vēlāk Naums kļuva par jau iepriekš pieminētā Klementa līdzgaitnieku ar kuru kopā kļuva par slāvu pareizticīgas literatūras pamatliceju un izplatītāju. Sākotnēji Naums nodarbojās ar pareizticīgās literatūras skolas izveidošanu Preslavā, bet velāk ierodas Ohridas ezera krastā un 905. gadā šeit dibina klosteri, kuš tagad nosaukts viņa vārdā. Vairākos vēstures arhīvos ir saglabājušās vietējo garīdznieku rakstītās hronikas, kurās stāstīts, kā tapis klosteris, kā ritējusi tā iemītnieku dzīve, kā arī parakstīts 1875. gada ugunsgrēks, kas izpostīja klosteri.Tāpat šajās liecībās un arī vairākās leģendās tiek vēstīts par unikālām Nauma dziedniecības spējām. Par kalpošanu kristum un žēlsirdību arī Naums tika iecelts svēto kārtā.
Viena no leģendām vēsta, ka, ja pieliksiet ausi pie Svētā Nauma kapa sarkofāga, tad varēsiet dzirdēt viņa sirdspukstus! Mēģināšu pārliecinaties vai tā ir patiesība. Pēc pastaigas pa klosteri dodos iekšā pašā Svētā Nauma baznīcā. Tās interjērs patiešām ir bagātīgi izrotāts ar svērbildēm un dažādiem zīmējumiem un šī ir viena no retajām baznīcām, kurā iekšā nav aizliegts fotogrāfēt. Vienā no baznīcas telpām atrodas sarkofāgs, jeb precīzāk sakot akmens plāksne zem kuras apglabāts pats Svētais Naums. Faktiski šī kapa vieta ir viens no nozīmīgākajiem slāvu pareizticīgo svētceļojumu mērķiem. Uz šejieni ik gadu ierodas tūkstošim cilvēku lai veiktu lūgšanos pie Sv. Nauma kapa un paklausīies tā sirdspukstus.
Arī es nogaidu mirkli, kad šo telpu pamet lūdzēji un pielieku ausi šij akmens plāksnei virs Nauma kapa. Un patiešām dzirdama dunoņa! Te gan nāksies jums pateikt patiesību. Īstenībā šo dunoņu šeit izraisa ūdens viļņi, kuri no ezera triecas pret klinšaino krastu zem klostera un skalojas iekšā klinšu sprugās un alās, kā rezultātā patiešām ir dzirdama īpatneja, dobja dunoņa.
Pēc baznīcas apmeklējuma atgriežos klostera pagalmā un apmetu vēlvienu loku ap to, jo tagad šeit kļuvis mierīgāk un nemanu nevienu skaļu kompāniju no resrorāna. Arī mūzika pašā restorānā ir apklususi. Iespējams, ka „tusiņš” tur ir beidzies un tagad var mierīgi izbaudīt klostera apkārtnes panorāmas un izpētīt tā ēkas. Patiesībā šādu izskatu, kāds tas ir šodien, klosteris ieguva pēc 16.g.s. veiktajiem atjaunošanas darbiem un īsi nav zināms, kad un kas izpostīja klosteri pirms tam. Tagad arheologi ir atklājuši vairākus ēku fragmentus un sienas, kuras saglabājušās no sākotnējā klostera, kuru šeit būvēja Sv Nauma laikā un arheologi izdarījuši secinājumu, ka tajos laikos klosteris izskatījies pavisam savādāk.
Izskatās, ka klostera teritorija tūlīt tiks slēgta un lielā daļā ļāužu pamet to. Es arī dodos arā no tā un sekoju lejup ezera virzienā. Lielā daļa tūristu šeit ieradušies ar kuģīti un tagad tie atgriežas uz tā klāja. Žēl gan, ka man laiks bija ierobežots, jo patiesībā labprāt šo maršrutu, ko veicu šodien būtu veicis ar kuģīti. Labi! Varbūt kādu citu reizi arī es pavizināšos pa Ohridas ezeru ar kuģīti, bet tagad laiks atgriesties Ohridā, jo pavisam drīz satumsīs. Jau tagd sāk krēslot un ezeru pārņem tumši mākoņi zem kuriem vizuļo sudraboti ezera viļņi.
Atgriežos pie sava auto un seko kādu 45 minūšu brauciens līdz Ohridai. Atgriežos viesnīcā un secinu, ka esmu visai paguris. Kā nekā pavadītas jau četras pavisam intensīvas ceļojuma dienas! Nolemju, ka šovakar vakariņās uz restorānu nedošos, bet saklāšu sev galdu no Ohridas tirgū pirktajiem labumiem tepat viesnīcas nummuriņā un pavadīšu vakaru pie televizora. Tā arī daru. Vāļājos gultā, skatos televizoru, mielojos ar augļiem un nolemju rīt no rīta pagulēt nedaudz ilgāk. Te izdomāju pārslēgt tv kanālus un pavisam nejauši uzdūros uz basketbola spēles tiešraidi. Un ko redzu?! Mūsu Rīgas VEFiņš spēlē pret Maķedonijas spēcīgāko basketbola Skopjes „Aerodrom”! Lieliski! Mūsējie gala rezultātā izcīna uzvaru ar rezultātu 80 pret 71. Tgad varu mierīgi doties gulēt.
Gar Ohridas ezera ziemeļ-rietumu piekrasti.
Labrīt Maķedonija! Sākas jau piektā mana ceļojuma diena pa Maķedoniju. Šorīt tā ilgāk pavāļājos pa gultu ar domu, ka pēc četrām intensīvām, nogurdinošām, bet ļoti interesantām ceļojuma dienām vajag nedaudz atpūsties. Tā nu vāļājos, skatos televizoru un ieturu brokastis. Tad izeju uz balkona un paklausos kārtējo maķedoniesu mūziku kādā no vietējiem tv kanāliem. Laiks šodien izskatās būs krietni labāks, kā vakar. Nav arī nekur jasteidzas, jo šodienas ekskursiju progarmma man ir stipri īsāka, kā iepriekšējās dienās. Šodien esmu nolēmis izmest loku gar Ohridas ezera ziemeļ-rietumu piekrasti, pa ceļam apskatīt Strugas pilsētiņu un noslēgumā aizbraukt līdz Vevčānu ciemam.
Kādu brīdi esmu paslaistījies un varu doties ceļā. Pametu viesnīcu un Ohridas pilsētu, un dodos gar ezera krastu Strugas pilsētiņas virzienā. Pirmā pietura man ieplānota pavisam netālu no Ohridas pilsētas. Tas ir kārtējais klosteris pie kura esmu nolēmis veikt nelielu rīta rosmi, kuras ietvaros paredzēts kāpums pret kalnu. Pusceļā starp Ohridu un Strugu pašā ceļa malā atrodas Svētā Erasmusa (Свети Еразмо) klosteris un baznīca, kurš nedaudz paslēpies pakalnē netālu no šosejas. Te es pagriežos pa labi un noparkoju auto pie šī klostera vārtiem. Pašā klosterī es īpaši neaizkavējos un dodos apskatīt tepat netālu esošās Erasmusa bazilikas drupas. Šī bazilika šeit pastāvējusi jau Bizantijas laikos, krietnu laiku pirms Ohrida nonāca bulgāru caru kontrolē un vairāki zinatnieki uzskata, ka tieši no šejienes tika uzsākts vietējo tautu kristianizacijas process, kura iedvesmotajs bija Svētais Erasmus.
Esošā baznīca un klostera ēkas šeit uzbūvētas tikai 18.g.s. un ir salīdzinoši jaunas, un par tām neko plašāk nestāstīšu, jo mans vizītes mērķis šeit ir pavisam cits. Kā jau teicu esmu ieplānojis uzkāpt blakus esošajā kalnā un vēlos sasniegt vietu, kur uzbūvēta pavisam neliela bazilika no kuras paveras lieliska panorāma uz Ohridas ezeru un blakus esošo līdzenumu.
Tā arī daru. Pa nelielu kalnu taciņu no klostera dodos augšup. Tā, kā iepriekšējās dienās jau nedaudz esmu ietrennējies dažādu lielāku un mazāku kalnu pieveikšanā, šodienas kāpums vairs lielas grūtības nesagādā un pavisam drīz nonāku līdz Svētās Katrīnas bazilikai, kura atrodas kalnā burtiski virs Erasmusa klostera. Šeit īsu brīdi piesēžu,atpūšos un papriecājos par lielisko panorāmu.Pēc atpūtas atgriežos pie klostera un varu turpināt ceļu ziemeļu virzienā. Pēc neliela gabaliņa ezera ziemeļu krasts kļūst līdzenāks un kalni pakāpeniski izzūd. Ik pa gabaliņam ezera krastā var manīt pa kādai pludmalei, kurās sezonas laikā iespējams atpūsties, bet tagad šajās pludmalēs valda klusums. Patreiz oktobrī ūdens temperatūra ezerā esot ap +18 grādiem, kas mums Baltijas jūras krastā dzīvojošiem varētu šķist pat tīri pieņemami, bet vietējie iedzīvotāji to uzskata par ļoti aukstu, jo normala ūdens temperatūra vasarā šeit esot +24 līd +26 grādi.Sākas salīdzinoši plašs un nosacīti līdzens rajons gar Ohridas ezera krastu, un gar Melnās Drinas upi. Pa ceļam pabraucu garām vietējai lidostai. Jā, jā! Ohridā ir arī sava lidosta. Tā nav liela un tā daudz maz noslogota ir tikai sezonas laikā, kad uz šejieni lido vairāki čartera reisi. Tagad rudenī un ziemā, līdz pavasarim šeit pastāv tikai divi regulārie reisi uz Cīrihi(Šveicē) un Zagrebu (Horvatijā). Aiz lidostas jau parādās nākamā pilsēta. Tā ir šī reģiona otra lielākā pilsēta Struga.
Strugas pilsētas apskati nolemju atlikt uz vēlāku laiku pēc ekskursijas pa ezera rietumu piekrasti. Tātad aplencu Strugas pilsētiņu pa apvedceļu un dodos nākamās, lielākās apdzīvotās vietas ezera krastā, virzienā un pavisam drīz nonāku Kalištes (Калиште) ciemā, kurā atrodas divas no daudazajām klinšu, jeb alu baznīcām Ohridas ezera krastos. Viena no šīm baznīcām atrodas Kalištes klostera teritorijā. Patiesībā ierodoties šajā klosterī rodas iespaids, ka esi nokļuvis diezgan šikā viesnīcu kompleksā, kurā esošās reliģiskās kulta celtnes vairāk kalpo kā dekorācijas, nevis pilda dievnamu funkcijas!
„Klostera-viesnīcas” teritorijā esošās baznīcas ir salīdzinoši jaunas un šeit nevar būt nekādu runu par kaut kādām dižām vēsturiskajām vērtībām. Izņēmums ir tikai klinšu baznīca, kuru burtiski aprijis viens no hoteļiem. Faktiski šis hotelis ir uzbūvēts gluži pie klints un nosedz seno 13.g.s. būvēto baznīcu zem tās, un tagad baznīca var teikt atrodas pašā hotelī. Zīmīgi, ka šeit nevienā baznīcā un kapellā nav atļauts fotogrāfēt! Interesanti, kas tad te būtu tāds slepens un slēpjams? Es saprotu, ka no fotogrāfēšanas tiek pasargātas kādas būtiskas, vēsturiskas vērtlietas, bet šeit tādu praktiski nav! Arī hoteļa aprītajā baznīcā nekādu vērtslietu krājumu neatrodu. Vienīgais kas tajā apskatāms, tās ir visai pabalējušas, laika sagrauztas freskas uz sienām, kurām patiešām ir vēsturiska vērtība.
No šajā klostera hotelī sastaptās kundzes, kura šeit strādā, stāstītā saprotu, ka šis komplekss pārsvarā kalpo Maķedonijas pareizticīgās baznīcas organizētiem pasākumiem un kā atpūtas vieta augsti stāvošiem garīdzniecības pārstāvjiem. Tā teikt, patriarha un tam pietuvinātu baznīckungu loka kūrorts, korporatīvo pasākumu rīkošanai. Mūku un mūķeņu šajā klosterī neesot. Tā lūk! Te nu gribot, negribot atgriežos pie tā, ko vakar man stāstīja Svētā Nauma klosterī satiktais serbu vīrs vārdā Zdenko, kurš kritizēja Maķedonijas pareizticīgo baznīcu un apsūdzēja to korupcijā, un mantrausībā.Labi! Kā nu tur būtu vai nebūtu, šis komplekss visumā izskatās glīti un ir labi uzkopts. Tā, kā ir vērts pa to nedaudz pastaigāties un pie reizes izbaudīt Ohridas ezera lielisko panorāmu.
Pametu Kalištes klosteri un pa ezera krastu aizsoļoju līdz otrajai klinšu, jeb alu baznīcai, kura atrodas kādus 400 metrus no klostera, dienvidu virzienā. Te pat klinšu nogāzē tā arī ir. Svētā Atanasija (Св. Атанасиј) baznīca. Līdz pašai baznīcai šoreiz gan nekāpju un apskatu to tikai pa gabalu no lejas un atgriežos pie klostera, kur atstāju savu auto.
Tagad dodos uz nākamo ciemu ezera krastā. Tas ir Radoždas (Радожда) ciems, kurš faktiski ir pēdējais ceiems šajā Maķedonijas ezera krastā. Aiz tā jau seko robeža ar Albāniju. Šajā ciemā apskatīšos divus objektus. Viens no tiem ir Sargenģeļā Mihaila alu baznīca, kuru ieraugu jau iebraucot ciemā, bet otrs ir seno romiešu ceļš. Nolemju izlaist baznīcu un dodos romieša ceļa meklējumos. Izrādās, ka to nav nemaz tik viegli atrast. Pēc vairākiem mēģinājumiem braukt pa ciema ieliņām pret kalnu beigu beigās uzduros uz taciņu, kura mani aizved līdz šim romiešu ceļam.
Te nu pavisam īss ieskats vēsturē. Kad 2.g.s. pirms mūsu ēras Romas impērija paplašinājās uz austrumiem un Maķedonija kļuva par tās provinci, radās problēma ar karaspēku transportēšanu uz Romas austrumu robežām. Tajos laikos pastāvēja labi izbūvēts ceļš Via Apia, kurš savienoja Romu ar Apenīnu pussalas -Adrijas jūras dienvidu piekrasti. Tā 145. padā pirms mūsu ēras inženiera Gneja Egnācija vadībā tika uzsākta jauna ceļa „Via Egnatia” būvniecība un tā ilga līdz pat 44. gadam. Gala rezultātā ceļš savienoja Durešas pilsētu Adrijas jūras piekrastē ar Bizantiju (Tā tajos laikos dēvēja Konstantinopoli-mūsdienu Stambulu) un no tā atzarojas vairāki mazāki ceļi uz citām pilsētām Balkānu reģionā.
Vairāki šī ceļa posmi ir saglabājušie arī līdz mūsdienām un viens no tādiem atrodams šeit Ohridas ezera krastā, pie Radoždas ciema un to esmu ieradies aplūkot. Protams, ka tas vietām ir izzudis, bet vietām laika gaitā ticis pārbūvēts. Tagad tieši šeit ir saglabājušie vairāki ceļā posmi, kuri būvēti tieši romiešu laikos un šo posmu pie Radoždas ciema vietēji ļaudis izmanto arī šodien lai nokļūtu līdz ganībām uz transportētu malku no meža.
Seko īss pārgājiens pa romiešu ceļu un atgriežos ciemā kur dodos līdz stāvlaukumam, kas atrodas pterī vietai, kur pamanīju Sargenģeļa Mihaila klinšu baznīcu. Stāvlaukums atrodas pašā ezera krastā, pie viesnīcas un diviem restorāniņiem, kuru terases atrodas burtiski uz ūdens. Izskatās, ka šī ir īstā vieta, kur varētu baudīt Ohridas ezera veltis. Tā tas arī ir! Ēdienkartēs ir vairaki zivju ēdieni un es nolemju šeit ieturēt pusdienas. Veicu pasūtījumu un sarunāju ar viesmīli lai nesteidzās, jo kamēr manis pasūtītā forele gatavosies, esmu nolēmis uzkāpt kalnā līdz baznīcai.
Līdz baznīcai ved stāvas kāpnes, bet kāpiens norit visai raiti. Šodien šis jau ir otrais kāpiens pret kalnu un šis tomer nav tik augsts, kā šorīt pie Erasmusa klostera. Vēl pavisam nedaudz un esmu nonācis līdz baznīcai. Sargenģeļa Mihaila baznīca tiek uzskatīta par vienu no vecākajām klinšu baznīcām Ohridas ezera krastā. Sākotnēji 13.g.s. šeit kādā alā esot apmeties kāds garīdznieks, kurš šeit izveidojis nelielu altāri. Velāk šī ala esot tikusi paplašināta un tajā izveidota neliela baznīciņa, kura saglabājusie līdz pat mūsdienām. Interesanti, ka freskas šeit ir izveidotas ne tikai pašās baznīcas telpās, bet daļa to ir arī uz akmens klintīm ārpusē.
Pie baznīcas izvietoti pāris soliņi uz kuriem pēc tsāvā kāpuma var nedaudz atvilkt epu un papriecāties par lielisko panorāmu uz ezeru un lejā esošo Radoždas ciemu. Arī es šeit nedaudz uzkavējos lai papriecētu dveseli.
Pēc brīža jau dodos lejup un atgriežos krastmalas restorāniņā, kurā pasūtīju sev maltīti. Kā jau teciu restorāns artodas buriski uz ūdens. Vēl kādas 10 minūtes pavadu tukšojot aluskausu un mana forele ir gatava. Par ezeru pavisam īsi jau stāstīju stāsta iepriekšājā dāļā „Maķedonijas un slāvu pareizicīgo Jeruzaleme -Ohrida”. Tagad pāris vārdos tikai piebildīšu. Kā jau minēju Ohridas ezers ir slavens ar savu izcili dzidro un tīro ūdeni. Līdz ar to protams šajā ezerā ļoti komfortabli jūtas vairāki ūdens augi un majo vairāku sugu zivis. Šeit ir sastopami tādi augi, kuriem šis ezers ir vienīgā mājvieta. Vēl jo vairāk pateicotie īpašam fitoplanktonam ezerā mājo arī īpašu sugu zivis. Šeit mājo 8 veidu karpveidīgo, divu sugu foreles no kurām vienas-ohridas forele(Acantholingua ohridana) ir satopamas tikai šeit Ohridas un Prespas ezeros. Tāpat ezers ir ļoti bagāts ar dažāiem vēzveidīgajiem, moluskiem un sūkļiem. Ezerā mājo arī liels skaits zušu. Tā teikt, šeit ir īsta makšķernieku paradīze un par tiem šeit netiek aizmirsts. Šeit pat, blakus esošajā viesnīcā tiek piedāvāts visai plašs serviss makšķerēšanas fanātiem.
Man pusdienās tiek pasniegta tieši šī -Ohridas forele. Tā patiesībā ir nedaudz mazāka par parasto foreli un tā nav tradicionāli sārta un ir krietni gaišāka par ierastajām forelēm. Pēc garšas forele, kā jau forele. Varbūt svaigā viedā kāda atšķirība ir, bet tā kā neesmu svaigu un marinētu zivju ēdienu cienītājs to esmu pasūtījis ceptu, un tādai atšķirību no tradicionālās foreles nesajutu.
Struga.
Esmu papusdienojis un mani pārņem tāds, kā slinkums! Varētu šeit pakavēties ilgāk un varbūt apmesties vietējā viesnīcā, kura atrodas tepat pāri ielai. Labprāt izbaudītu šī jaukā un klusā ciematiņa mieru, un kādu vakaru dotios pamakšķerēt! Labi! Var jau pasapņot, bet tagad jādodas tālāk. Varbūt kādreiz šeit atgriezīšos un tad šādu sapni varēšu arī piepildīt. Norēķinos par pusdienām, pametu Radoždas ciematiņu un dodos Strugas pilsētas virzienā.
Struga pēc būtības ir ļoti vienkārša pilsēta. Tās ielas izvietotas paralēli ezera krastam un perpedikulāri tam. Pa vidu pilsētu divās daļās sadala Melnās Drinas (Црни Дрим) upe, kura iztek no Ohridas ezera un strauji plūst ziemeļu virzienā uz Debaras ezeru. Pilsētas centrs faktiski atrodas pie ezera un abos šīs upes krastos, tāpat lielākā daļa viesnīcu un restorānu arī izvietojušies gar ezeru un upi. Struga patiesībā arī ir tūristu un atpūtnieku iecienīta vieta, bet tā tos pievilina nevis ar vēsturiskām celtnēm un dižiem kalniem, bet gan ar jaukām pludmalēm ezera krastā. Protams, ka smiltis šeit ne tuvu nav tādas, kā mūsu Rīgas līča pludmalēs, bet priekš Maķedonijas tās ir pavisam lieliskas un ņemiet vērā, ka ūdens temperatūra šeit ir krietni siltāka, kā Baltijas jūrā. Pēc būtības Maķedonija nav jūras valsts un taj jūru aizvieto Ohridas un Prespas ezeri, un Struga varētu būt kautkas līdzvērtīgs, kā mums Saulkrasti Vidzemes jūrmalā.
Noparkoju auto netālu no Ohridas ezera iztekas un gar Melnās Drinas krastu dodos tecējuma virzienā. Pa ceļam nelielā parkā apskatu Svētā Nikolaja baznīciņu. Tālāk gar upes krastu seko vairāki restorāniņi un viesnīcas. Te nonāku līd tiltam pāri upei. Vispirms šķērsoju upi un apskatu pilsētas skvēru, kurā atrodas pilsētas dome un tūrisma informācijas centrs. Skvēra vienā galā redzams piemineklis revolucionāriem, bet pretējā pusē var pimineklis Mātei Terēzei. Visā visumā šis skvērs izskatās diezgan noplucis un jo īpaši bēdīgi izskatāš piemineklis revolucionāriem. Tātad atgriežos upes kreisajā krastā, kur nonāku pašā Strugas vecpilsētā. Šeit uzreiz aiz tilta labajā pusē atrodas viena no slavenākajām Strugas vienīcām „Belgrada”.
Tagad izmetīšu nelielu loku pa Strugas vecpilsētu. Tā nav visai liela un faktiski no senās apbūves šeit maz kas ir saglabājies, kam par iemeslu atkal ir šeit notikušās zemestrīces. Uz galvenās vecpilsētas ielas atrodas viena no retajām, senajām celtnēm un tā ir Georga baznīca, kura noslēpusies nelielā skvērā pie Strugas tirgus. Pēc īsas vizītes Strugas tirgū nolemju ieturēt nelielu kafijas pauzi. Atrodu mazu vecpilsētas krodziņu un pasūtu, tomēr kausu alus un aitas sieru uzkodām. Tā nu sēžu, malkoju alu un klausos krodziņā skanošo mūziku. Nedaudz ieklausos un saprotu, ka dziesmas skan albāņu valodā. Jā, arī šeit Strugā vairāk, kā puse iedzīvotāju ir albāņi. Kroga viesmīlis un saimnieks Artans arī ir albānis. Vārds pa vārdam un pāris sarunas izvēršas plašumā. Uzzinu, ka Ohridas reģionā lielakaja daļā opštinu(Pašvaldību-pagastu) maķedonieši sastāda vairāk, kā 80% no iedzīvotājiem, bet ir divas opštinas: Strugas un Debaras, kurās vairākums iedzīvotāju esot albāņu. Tajā pat laikā pa vidu Strugas opštiani atrodas pavisam neliela un īpatnēja opština, kurā no 2500 iedzīvotājiem gandrīz 100% ir maķedoniešu. Tā ir Vevčānu opština. Tātad Vevčāni uz kuriem es šodien plānoju vēl doties.
Mūsu diskusija nedaudz ieilgst un kad beidzot krodziņu pametu secinu, ka strauji tuvojas vakars un ja es vēl gribu paviesoties Vevčānos, tad man ir laiks doties uz auto. Tā arī daru. Gar upes krastu raitā solī dodos ezera virzienā. Nonākot pie ezera nolemju tomēr izmest īsu loku gar tā krastu. Apskatos krāces pie slūžām ar kuru palīdzību tiek uzturēts stabils ezera līmenis un tad aizsoļoju līdz pāris pludmalēm ezera krastā.
Pludmales protams ir tukšas, kā izslaucītas. Tikai pa retam, kāds pārītis vai tūristu grupiņa pastaigājas gar ezeru. Arī laivinieki savas aktivitātes ir beiguši un laivas jau pametuši tuvējās niedrēs pie ezera iztekas.
Vevčāni.
Pamanu, ka virs kalniem savilkušies pamatīgi mākoņi un zibsnī zibens. Tātad drīz uznāks lietus. Šķiet bažas rada tas, ka Vevčāni uz kuriem tagad esmu nolēmis doties atrodas tieši šo mākoņu klāto kalnu pakājē! Kā nu būs tā būs! Braucu no Strugas kalnu virzienā pa salīdzinoši plašu līdzenumu. Šeit pie strugas, kā jau iepriekš minēju atrodas visai plaša līdzena un blīvi apdzīvota teritorija.
Seko ciems aiz ciema. Pa ceļam var manīt vairākas zemnieku saimniecības. Var redzēt, ka vietējie ļaudis aktīvi nodarbojas ar lauksaimniecību. Audzēts šeit tiek itin viss. Gan dārzeņi, gan labība. Tāpat šeit ir iekopti plaši augļu dārzi un vīnogu plantācijas.
Pēc kāda gabaliņa nonāku līdz krustojumam ar ceļa norādi uz Vevčāniem. Tikko pagriežos kalnu virzienā uz vevčāniem pamanu virs ceļa iespaiīgus vārtus ar uzrakstu Vevčāni.
Tālāk ceļš ved arvien tuvāk un tuvāk kalniem. Šķiet ka kalnu pakājē esošo ciemu drīz segs pamatīgi mākoņi, kuri veļas no kalnu virsotnēm. Ceļš kļūst arvien tsāvāks un stāvāks, un beidzot nonaku līdz pašam Vevčānu ciemam. Vevčāni patiesībā ir ļoti īpašs ciems. Pirmkārt, kā jau pirmīt teicu, tajā dzīvo tikai maķedoniešu tautības ļaudis un tie šeit ir visai patriotiski noskaņoti, ja pat neteikt nacionālistiski. Vevčānieši pat ironizē, ka viņi dzīvojot paši savā neatkarīgā Vevčānu republikā.
Te nu japiebilst, ka pavisam nesenā pagātnē šeit noritējuši visai interesanti un kuriozi notikumi. Tie notika 1991. gadā, kad Maķedonijas republikas valdība bija nolēmusi aizsprostot vietējos ūdens avotus un uzbūvet ūdensvadu pa kuru tiktu piegadāts ūdens Ohridai un Strugai. Vietējie iedzīvotāji esot sašutuši par šādiem plāniem un izgājuši ielu protestos. Situācija pat esot nonakusi līdz tam, ka ļaudis sākuši būvēt barikādes lai neielaistu ciemā celtniecības tehniku. Pats kuriozakais ir tas, ka protestētāji pat esot noorganizējuši tautas aptauju un pasludinājuši Vevčānus par neatkarīgu republiku ar savām pasēm un naudu. Protams, ka valdība to uztvēra, kā joku, bet tajā pat laikā tā tomer atcēla ūdensvadu būvniecības plānus. Tagad vēl jo projām Vevčānieši smejoties saka, ka viņi dzīvojot savā Vevčānu republikā un jo īpaši tas tiek pasniegts tūristiem. Ik gadu janvārī Vevčānos tiek rīkoti svētki, gadatirgus un karnevāls, kura laikā tirgū esot iespējams iepirkties par īpašiem taloniem, kurus varot iegādāties vietējos veikalos un uz kurim esot rakstīts, ka tā ir Vevčānu nauda-„Ļičņiki”. Tāpat jeb kurš tūrists te var iegādāties kā suvenīru Vevčānu pilsoņa pasi.
Šo svētku laikā tiek organizets ielu gājiens, jeb karnevāls uz kuru vairāki tūkstoši ļaužu ierodas speciāli gatavotās maskās. Parasti tās ir dažādu mistisku būtņu un personu maskas, pārsvarā dažāu briesmoņu veidolā. Vairākas kompānijas karnevāla gājienā piedalās, kā teatralizētā pasākumā un katru gadu šis karnevāls tiek veltīts kādām aktuālām tēmām. Strugas krodzinieks Amets man stāstīja, ka iepriekšējā gadā viena no aktualajām tēmām par kuru visai aktīvi esot ironizēts šo svetku gaitā, esot bijusi krīze kaimiņu „nedraudzīgajā Grieķijā”. Tad nu šī tēma esot izspēlēta visdažādākajos veidos. Piemēram, pa Vevčānu ielām esot nests „Grieķijas mirušās ekonomikas zārks”, kurš esot simboliski apbedīts Vevčānu centrālajā laukumā.
Tādas lūk jautrības šeit notiek! Bet ja tā nopietnāk, tad Vevčāni patiesībā ir tāds, kā neliels kalnu kūrorts, kurp ļaudis ierodas lai dotos pārgājienos un ekskursijās pa Jablanicas kalnu grēdas virsotnēm, un kalnu ezeriņiem. Tāpat ļoti slaveni ir Vevčānu avoti, kurus arī es tagad vēlos apskatīt. Tā nu es pa šaurajām un stāvajām Vevčānu ieliņām dodos augstāk un augstāk, un nonāku līdz avotu parkam. Jā, šeit izveidots vesels avotu parks!
Neskatoties uz milzīgajiem tumšajiem mākoņiem, kuri pārklājuši Vevčānus, lietus vēl nelīst un es nolemju riskēt, un izmest nelielu loku pa šo avotu parku. Parks faktiski atrodas stāvu kalnu ielokā, kur klinšu spraugās izveidojušies vairāki ļoti ražīgi avoti. Tālāk šo avotu ūdens plūst ciema virzienā un vietām šeit izveidotas tādi, kā kanāli (kaut kas līdzīgs slavenajām „levādām” Madeiras salā), pa kurim ūdens tiek nogādāts ciemā uz dārziem, mājām un dzirnavām.
Parks patiešām jauks, bet manu pastaigu tomēr sabojā pirmā lietusgāze. Uz īsu brīdi paslēpjos nojumē pie nelielas kapellas parka teritorijā un kad lietus brīze kļust mazāka ātri dodos uz savu auto, un pametu šo parku.
Tā, kā ir jau pavēls un līst lietus nolemju atgriezties Ohridā. Braucu pa Vevčānu šaurajām ielām lejup. Tad sekoju pa upes gravu un pavisam drīz atgriežos uz šosejas kura ved uz Strugu.
Tā nu noslēdzas mana ceļojuma 5. Diena. Vēl tikai vakariņas un varēšu doties gulēt. Rīt man ieplānots apskatīt Prespas ezera apkārtni. Sākotneji stāstu par braucienu uz Prespas ezeru gribēju apvienot ar šo stāsta daļu, bet tasatkal neizevās, jo stāsts neiekļāvās draugiem.lv stāstam atvēlētajā lapā. Tātad par braucienu uz Prespas ezeru pastāstīšu jau nākamajā stāsta daļā „Prespas ezers, tikšanās ar Kristu un ābolu paraīze Resene”. Pagaidām uz redzīti!