Maķedonijas un pareizticīgo slāvu Jeruzaleme-Ohrida (Maķedonijas ceļojuma 3. daļa).
|
Pēteris Vēciņš
|
Sveicināti atkal! Esmu pabeidzis sava Maķedonijas ceļojuma stāsta 3. daļu, kuru nosaucu „Maķedonijas un pareizticīgo slāvu Jeruzaleme-Ohrida”. Iepriekšējās stāsta daļās stāstīju par redzēto Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē un aprakstīju savu ceļojumu no Skopjes cauri Pologas reģionam, līdz Ohridai. Pastāstīju arī nedaudz par Maķedonijas atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem un etniskā sastāva īpatnībām. Šodienas stāsts jau būs par Ohridas pilsētu, ezeru. Par to un nedaudz vairāk tūlīt pastāstīšu, bet gribu piebilst, ka, lai stāsts par šo jauko valsti būtu pilnīgāks vispirms vēlams izlasīt stāsta iepriekšējās daļas: „Skopje-pilsēta ar ambīcijām” un „Albāņu Maķedonija-Pologa”.
Ohridas ezers.
Un tātad ir agrs otrdienas rīts, esmu pamodies laicīgi un slienos augšā. Ieslēdzu televizoru un uzgriežu kanālu, kurā skan jauka maķedoniešu mūzika un kā reiz skan dziesmiņa „Добро утро Македонијо”(Labrīt Maķedonija) vietejās populārās dzieātājas Blagicas Pavlovskas izpildījumā.
Izeju uz balkona no kura paveras lielisks skats uz ezeru un kalniem pie tā! Vakar, kad ierados bija tumšs un redzēt īsti neko nevarēja, bet tagad varu papriecāties par jauko panorāmu. Jā! Tas ir Ohridas ezers! Tas ir otrs lielākais un pats dziļākais ezers balkānos.
Tā platība ir 358 km2 un tā ūdens virsma atrodas 697 metrus virs jūras līmeņa. Tā dziļums dziļākajā vietā sasniedz 288 metrus, tā garums 30.4 km un platums 14.8km. Lielākā daļa ezera atrodas šeit Maķedonijas teritorijā, bet neliela daļa pieder Albānijai.
Šis un blakus esošais Prespas ezers ir vieni no retajiem Eiropas ezeriem, kuri veidojušies pirms 5 miljoniem gadu tektonisko izmaiņu rezultātā un tie atrodas tektoniskajās ieplakās līdzīgi, kā pasaules slavenie ezeri Baikāls un Tanganika. Tāpat kā Baikāla ezers arī Ohridas ezers ir unikāls ar tā dzidro ūdeni un īpašo ekosistēmu, kurai līdzīgas nav nevienā citā ezerā, Eiropā.
Ohrida. Amfiteātris un Augšējie vārti.
Labi! Pie ezera mēs vēl atgriezīsimies. Tagad ķeršos pie brokastīm. Tā, kā brokastis šajā viesnīcā netiek pasniegtas, bet viesnīcā katrā stāvā ir neliela virtuvīte, uz ātro uzvāru tēju un dodos uz balkona pamieloties ar vakar Debaras tirgū nopirktiem labumiem. Pēc nelielām brokastīm varu doties pastaigā. Pirmais ko esmu nolēmis izdarīt ir jāapskata Ohridas vecpilsēta. Nolemju sākt savu ekskursiju no augstākās vietas vecpilsētā un tad sekot pakāpeniski uz leju. Tātad dodos no viesnīcas pa stāvu ieliņu uz augšu, kur nonāku līdz Ohridas vecpilsētas augšējiem vārtiem.
Tie tā arī saucās „Augšējie varti” , jeb „Kalna vārti”(горна порта). Vārti atrodas aizsargmūrī, kurš vairāk, kā 10 gadsimtus apjož uzkalnu, kurā atrodas Ohridas pilsēta. Otri nozīmīgākie vārti atrodas pilsetas lejas daļā pie laivu piestātnes un tos sauc par „Lejas vārtiem”, un pie tiem mēs vēl paspēsim pabūt noslēdzot ekskursiju pa vecpilsētu.
Tepat netālu no Augšējiem vārtiem atrodas viens no senākajiem un iespaidīgākajiem arhitektūras pieminekļiem Ohridā. Tas ir seno grieķu amfiteātris. Patiesībā Ohrida ir pilsēta ar ļoti senu vēsturi. Šajā vietā, uzkalnā pie Ohridas ezera pirmā grieķu kolonija tika izveidota jau 3.g.s. pirms mūsu ēras un tā saucās „Lihnidos” (Λυχνιδός). Velāk 148. Gadā Lihnidosu pakļauj romieši, kuri pilsētu parbūvē vairākkārt. Nopietnākās izmaiņas pilsētā notiek pēc 518. gada zemestrīces, kad pilseta tika pilnīgi izpostīta. Pēc pilsetas atjaunošanas no grieķu valdīšanas laika celtnēm tik pat kā nekas nesaglabājās. Arī romiešu celtnes laika gaitā- zemesrīču, vairāku karu un pārbūvju rezultātā ir izzudušas. Vietām gan ir atrodami daži šo laiku arhitektūras elementi, kuri tikuši izmantoti vēlāk tapušās celtnēs. Vienīgais ko arī šodien var apskatīt no grieķu un romiešu laikiem ir šis teātris, kurā arī mūsdienās tiek rīkoti dažādi pasākumi. Šeit notiek dažādi festivāli, svētki, koncerti un uzvedumi. No teātra augšējām tribīnēm paveras lielisks skats uz vecpilsētu.
Izmetu loku pa grieķu teātra terasēm un atgriežos pie Augšējiem vārtiem, virs kuriem rietumu virzienā ceļš ved augšup uz iepaidīgu cietoksni. Bet, pirms doties uz šo cietoksni apskatīšu no vārtiem pretējā virzienā esošo baznīcu un klosteri, kura vārtus var manīt tepat augstāk virs augšējiem pilsētas mūra vārtiem. Šeit atrodas Svētās Dievmātes baznīca, kura šeit uzbūveta 1295. gadā. Ilgstošu laiku šī baznīca tika saukta par Svētā Klementa baznīcu, jo pēc Ohridas nonākšanas turku Osmāņu impērijas sastāvā tā laika Sv. Klementa baznīca, kura atradās Plaošnikā tika pārbūvēta par mošeju un daļa no baznīcas relikvijām, un arī paša Sv.Klementa pīšļi tika pārvietoti uz šo baznīcu, kura tad arī tika nokristīta par Sv. Klementa baznīcu. Tajā pat laikā par mošeju tika parbūveta arī Sv. Sofijas baznīca, kura uz to brīdi pildīja katedrāles funkcijas. Tad arī katedrāles statuss tika piešķirrts šij baznīcai. Vēlāk kad turki tika padzīti, katedrāles statuss tika atgriezts Sv. Sofijas baznīcai, bet pavisam nesen, kad Plaošnikā tika atjaunota bijusī Sv.Klementa baznīca, tai tika atgriezts iepriekšējais nosaukums un taj tika atgrieztas vairākas relikvijas. Arī šinī baznīcā šodien šeit notiek vērienīgi restaurācijas darbi un baznīcu ielenc sastatnes. Baznīcas telpas apskatei šobrīd ir slēgtas, jo esmu ieradies par agru. Ne ko darīt!
Izmetu tikai nelielu loku pa teritoriju, kuru sākotnēji uzskatīju par klosteri. Patiesībā šeit atrodas dažādas Maķedonijas Pareizticīgās baznīcas administratīvās ēkas, tajā skaitā Ohridas arhibīskapa rezidence un baznīcas bibliotēka, kurā glabājoties unikāli rokraksti un grāmatas. Tepat šajā ierobežotajā teritorijā atrodas vēl viena pavisam maziņa baznīciņa. Tā ir Svētā Konstantīna un Jeļenas baznīca, kura šeit uzbūvēta 1477. gadā. Tajā esot ļoti interesantas freskas un svētbildes, bet arī šī baznīca vēl ir slēgta. Blakus baznīcai parkā uzstādīts piemineklis Svētajam Klementam, kurš spēlejis ļoti nozīmīgu lomu pareizticības vēsturē, bet par to pastāstīšu nedaudz vēlāk, kad nonāksim Plaošnikā.
Tagad pametu šo teritoriju pie Svētās Dievmates, Konstantīna un Jeļenas baznīcām, un arhibīskapijas lai dotos jau uz pieminēto cietoksni, kuru jau no šejienes var labi redzēt. Izejot pa vārtiem vēl izdaru nelielu pieturu pie nelielas kapellas, kurai blakus esošā ēkā iekārtota pareizcicīgo mākslas darbu un relikviju izstāžu zāle.
Samuela cietoksnis.
Neliels kāpiens pret kalnu un nonāku pie cietokšņa vārtiem, kuriem blakus plīvo milzīg Maķedonijas karogs. Samaksāju par ieeju 200 denārus (~2Ls) un dodos iekšā cietoksnī, kur nonāku plašā pagalmā, kuru ielenc augstas sienas. Tātad esmu nonacis varenākajā vēsturiskajā celtnē Ohridā un tā ir Samuela cietoksnis.
Kapēc Samuela? Te nu vietā būs īss ieskats vēsturē. Un tātad, kā jau teicu Lihnidosa (Ohrida) ir sena pilsēta un tā tapusi jau seno grieķu laikos. Sekojoši grieķus nomainīja romieši un pēc Romas šķelšanās pilsēta nonāk Austrum Romas, sekojoši Bizantjas valdījumā. Tieši bizantiešu laikos pilsētā parādās pirmās kristiešu baznīcas un norit straujš kristianizācijas process. 5-6 g.s. dienvid Balkānos un arī Lihnidosas apkārtnē ierodas daudz slāvu, kuri šeit apmetas uz dzīvi un pavisam drīz to šeit ir tik daudz, ka rodas pamats slāvu valsts izveidošanai. Tā arī top pirmā varenā slāvu karaliste Balkānos-Bulgārija, kuras pakļāutībā 861. gadā nonāk arī Lihnidosa, kuru turpmāk sāk saukt tagadējā nosaukumā-Ohrida.
Īstu uzplaukumu pilseta izbauda no 990 līdz 1015. gadam, kad tā laika Bulgārijas cars Samuels (Самуил) par valsts galvaspilsetu izvēlas Ohridu. Šajā laikā pilsētā norisinās vērienīgi būvdarbi un tiek uzbūvēts arī šis cietoksnis, kuru vēlāk nosauca par godu caram Samuelam.
Vispār šeit Maķedonijā šo vēsturisko personibu-caru(karali) Samuelu uzskata par savu nacionālo varoni, uzreiz aiz Maķedonijas Aleksandra Lielā. Par maķedoniešu pretenzijām uz Aleksanra piederību un ar to saistīto kašķi ar grieķiem jau stāstīju stāsta 1. daļā „Skopje, pilsēta ar ambīcijām”. Līdzīgi ir arī ar Caru Samuelu, kuru arī Bulgāri uzskata par savu nacionālo varoni, jo tieši šī cara valdīšanas laikā pirmā Bulgārijas impērija sasniedza savu lielāko varenību. Toties maķedonieši šo caru mēģina piesavināties uz tā rēķina, ka Samuela valdīšanas laikā Samuela impērijas galvaspilsēta bija Ohrida un lielākā daļa nozīmīgākās kaujas, un notikumi tajos laikos risinājušies tieši mūsdienu Maķedonijas teritorijā. Ar šādām pretenzijām ne pavisam nav mierā bulgāri, jo sevišķi nacionālistiski noskaņotie, kuri kā jau reiz teicu, uzskata Maķedoniju par savu teritoriju un vispār neatzīst maķedoniešus kā atsevišķu nāciju.
Lai nu kā tur arī nebūtu maķedoniešiem ar bulgāriem ir daudz kas kopīgs, bet tajā pašā laikā tās tomēr divas atsevišķas slāvu tautas ar līdzīgu valodu un kopīgu vēsturi atsevišķos tās periodos. Tik pat daudz kopīgas lietas maķedoniešiem var saskatīt arī ar Serbiem. Tajā pat laikā ir arī daudz kas atšķirīgs! Bieži esmu dzirdējis dažu ļaužu uzskatu, ka maķedoniešu valoda tikpat, kā neatšķiras no bulgāru vai serbu valodām un ir ļoti līdzīga krievu valodai, kam patiesībā nevaru piekrist.
Sākumā arī es tā domāju, bet šī brauciena laikā nonācu pie secinājuma. Jā, ir daudz līdzības, kā nekā visi viņi ir slāvi, bet tajā pat laikā sapratu, ka maķedoniešu valoda ir vismazāk līdzīga krievu valodai un jeb kurā gadījumā stipri mazāk līdzīga, kā serbu vai bulgāru. Kad runā bulgāri vai serbi es saprotu gandrīz 70-80 % no viņu valodas un tas pateicoties tam, ka labi runāju krieviski un saprotu kaut ko no poļu valodas. Toies, kad es mēģinu komunicēt ar maķedoniešiem, kuri nerunā angliski, mēģinot lietot krievu valodu secinu, ka maķedonieši atšķirībā no serbiem un bulgāriem ļoti slikti saprot krieviski! Tāpat man krietni grūtāk saprast maķedoniešus, tur pretī serbus un bulgārus kā jau teicu saprotu tīri labi. Man šķiet, ka maķedoniešu valoda lielākā vai mazākā mērā ir sintezējusi kaut ko no grieķu, turku un iespējams albāņu valodām, kas to arī padara nedaudz atšķirīgāku no parējām balkānu-slāvu valodām, līdzīgi kā tas ir ar čehu valodu, kura atšķirībā no poļu, slovāku vai ukraiņu valodām viss mazāk līdzinās krievu valodai.
Kamēr šeit aizrāvos ar maķedoniešu vēstures un valodas specifikas iztirzājumu esmu nonācis uz Samuela cietokšņa mūriem. Tie patiesībā ir visai augsti un vietām ļoti biezi. Biezakajā vietā mūris sasniedz pat 16 metrus. Iespaidīgi! Liela daļa redzamo sienu ir tapušas stipri vēlāk pēc Samuela valdīšanas laikiem, kad Ohrida nonāca turku kontrolē. Tieši turki veica vērienīgākās cietokšņa parbūves, kā rezultātā tas ieguva šodien redzamās aprises.
Tik pat iespaidīgas, kā mūri ir panorāmas, kas paveras no tiem! No šejienes var redzēt gandrīz visu pilsētu un lielus plašumus ap to. Tam visam efektu piedod mākoņos tītie kalni un ezera plašumi. Te nu nedaudz arī pakavējos lai to visu izbaudītu. Pirms pametu cietoksni pamanu vēl vienu interesantu lietu. Cietokšņa augstie mūri ir būvēti tikai no parastiem akmeņiem, bet vārtu arku un dažu to sienu celtniecībai ir izmantoti materiāli no senās Grieķijas un Romas celtnēm par ko liecina vairāki zīmējumi un uzraksti uz sienās iebūvētajiem akmens bluķiem.
Svētā Panteleimona klosteris „Plaošniks”.
No Samuela cietokšņa dienvidu virzienā, cauri nelielai priežu audzei celiņš ved līdz vēl vienam nozīmīgam vēstures objektam Ohridā. Kādi pāris simti metru un nonāku plašā teritorija, kurā tiek veikti arheoloģiskie izrakumi un ir iekārtots vērienīgs brīvdabas arheoloģijas un vēstures muzejs. Patiesībā šī vieta līdzīgi, kā cietoksnis atrodas tādā kā uzkalnā virs pilsētas un divos virzienos no tā atrodas stāvas nogāzes, kuras pavērstas pret ezeru. Šo vietu sauc par Plaošniku (Плаошник) un šeit agrāk atradies Svētā Panteleimona (Свети Пантелеймон) klosteris.
Faktiski, tieši šī vieta tiek uzskatīta par slāvu pareizticības šūpuli. Kāpēc? Par to īsi pastāstīšu. Un tātad, kad Ohrida nonāca slāvu, jeb precīzak sakot bulgāru pakļautībā, bulgāru cars Boriss I uz Ohridu 893. gadā uzaicina slavenu kristiešu filozofu un sludinātāju, Kirila un Metodija (krievu val. Кирил и Мифодий) mācekli Klementu, kura uzdevums bija apvienot bulgārus un citus slāvus vienotai ticībai kristum. Faktiski uz to brīdi kristietība jau bija izplatījusies Bulgārijā, bet sakarā ar izcēlušos karu starp bulgāriem un Bizantiju kristiešu baznīcas centrs atradās ienaidnieka teritorijā-Konstantinopolē (Stambula). Tas arī mudināja bulgārus izveidot savu, neatkarīgu no Konstantinopoles baznīcu, par kuras pamatlicēju kļūst Klements.
Klements bija pirmais, kurš sāka brīvi sludināt kristu slāvu valodā. Šim nolūkam Klementa rīcībā tika nodota bazilika, kura atradās šeit Plaošnika uzkalnā virs Ohridas. Tieši šajā laikā svētie raksti tiek tulkoti slavu valodās un šim nolūkam tiek izstrādāts atsevišķs slāvu alfabēts. Sākotnēji ar šāda alfabeta veidošanu nodarbojās jau pieminētie Kirils un Metodijs. Viņiem gan sakarā ar milzīgu pretestību no kristiešu baznīcas vadības Konstantinopolē un Romā, slāvu rakstību baznīcā līdz galam ieviest neizdevās. Toties līdz ko Klements ierodas Ohridā, viņa vadībā tiek realizēta ideja par neatkarīgu slavu rakstību. Klements par bāzi ņemot sava skolotāja Kirila izstradāto alfabētu izveidoja mūsdienās pazīstamo kirilicas rakstību, kuru arī nosauca par godu savam skolotājam Svētajam Kirilam. Sekojoši kirilica un tajā publicētie svētie raksti strauji izplatās gandrīz visās slāvu zemēs, arī Kijevas Krievzemē un tā kļūst par šo zemju oficiālo rakstību. Šodien kirilicu lieto tādās valstīs, kā Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Bulgarija, Serbija un Maķedonija. Daļēji to lieto arī Melnkalnē un Bosnijā Hercogovinā. Tāpat kirilicu izmanto arī dažās ne slāvu valstīs, piemēram Kazahstānā, Kirgīzstānā un Tadžikistānā.
Īsumā par vēsturi esmu pastāstījis un varu doties aplūkot šo brīvdabas muzeju. Tagad šeit Plaošnikā var apskatīt būvju elementus, kuri saglabājušie no tā laika baznīcām un Svētā Panteleimona klostera. Tas ir viss, kas saglabājies pēc tam, kad šīs ēkas izpostīja turki un vairākas zemestrīces. Patreiz šeit var apskatīt vecās bazilikas pamatus un daļu tās grīdas mozaīku, kuras atrodas zem speciālām nojumēm, kuras pasargā to no laika apstākļu ietekmes.Patiesībā šī bazilika šeit tika uzbūveta krietnu laiku pirms šeit ieradās Klements un tā šeit tapusi jau 5 g.s. Vēlāk Klements lika uzbūvēt jaunu baznīcu, jo esošā uz to brīdi bija kļuvusi par mazu. Šī baznīca, kura tagad tiek dēvēta par Sv. Klementa baznīcu pagaidām ir vienīgais, kas šeit ir atjaunots vēsturiskajā izskatā un tajā atrodas paša Svētā Klementa pīšļi, kuri uz šejieni tika pārvesti no jau pieminētās Svētās Dievmātes baznīcas, pie kuras tiko pabiju. Klementa pīšļi šeit ievietoti speciālā sarkofāgā un viņa apbedījums šodien ir viens no pareizticīgo svētceļojumu mērķiem.
Patiesībā šeit pastāvēja Maķedonijas pareizticīgās baznīcas plāni atjaunot visas senās ēkas tādā izskatā, kādas tās bija Klementa laikos, kad šeit patiešām bija vesels ēku komplekss, kurā ietilpa klosteris, pirmā slāvu pareizticīgā universitāte, divas jau pieminētās baznīcas un vēl dažādas palīg ēkas, un visu šo teritoriju ielenca aizsargmūris. Es gan pārliecinos, ka īstenībā no solītās atjaunošanas izņemot redzamo baznīcu es šeit neko nevaru manīt, toties redzu kaut ko tādu, ko nekādi nespēju saprast. Šiet, šinī iespaidīgajā vēstures un arhitektūras brīvdabas muzejā notiek vērienīgi darbi, nevis vēsturisko celņu atjaunošanā, bet gan jaunu un bezgaumīgu dzelsbetona konstrukciju ēku celtniecībā. Redzamais patiesībā mani šokē! Kā kaut kas tāds vispār var notikt! Tas taču ir noziegums, kurš tiek vērsts pret tautas un pat visas pasaules kultūras mantojumu!
Uz jautājumu ieejas kasē sēdošajam vīram, kurš spriežot pēc apģērba arī ir pareizticīgās baznīcas pārstavis saņemu atbildi, ka šeit topot divas ēkas. Viena no tām būšot pareizticīgo universitāte, bet otra būšot Maķedonijas pareizticīgās baznīcas patriarha rezidence! Labi! Es saprotu, ka universitāte ir laba lieta, bet tas taču nenozīmē, ka tā jābūvē virsū aizsargājamam vēstures mantojumam! Var taču to uzbūvēt kaut kur nostāk, vai universitāti izvietot sakotnēji plānoto atjaunojamo ēku telpās. Viss lielāko neizpratni man gan izraisa topošā patriarha rezidence. Tiko pabiju pie Svētās dievmātes baznīcas, kurai blakus atradās esošā patriarha rezidence un nesaprotu kādēļ šim nolūkam būtu jābūvē jauna ēka, kura nekādīgi neiederas šinī kompleksā. Uz otro jautājumu kases pops man īsti nespēja atbildēt un jautājums ir: kāpēc notiek šāda noziedzīga darbība?!
Pops visādi centās izlobīties! Redzi, tas taču esot labi, ka tiek būvēta universitate un patriarhs taču arī esot pelnījis uzlabot savus sadzīves apstākļus! Mani šādas atbildes nu galīgi nespēj pārliecināt. Es patiesībā šeit saskatu, ko citu! Acīm redzot arī šeit Maķedonijā pareizticīgo baznīca slimo ar līdzīgām slimībām, kā krievu pareizticīgajā baznīcā, kur par garīgām lietām un vēsturiskām vertībām neviens tā īsti vairs nerūpējas, bet par savu materiālo stāvokli cīnās ar putām uz lūpām. Šiki Mersedesi, dārgas rotaslietas un pulksteņi par desmitiem tūkstošiem dolāru popu rīcībā ir kļuvusi jau par ierastu lietu!
Labi jau labi! Beigšu par popu izvirtībām, kaut gan man būtu daudz ko pastāstīt, ko es par to domāju! Tagad dodos apskatīt Plaošnika teritorijā esošo Svetā Panteleimona baznīcu, kurā kā jau teicu apbedīts pats Svētais Klements, kurš par nopelniem kalpošanai Kristum ir iecelts svēto kārtā. Apskatot baznīcu un analizējot šeit redzēto visādas domas veļas prātā! Patiesība man gribas noticēt tam, ka tā laika dieva sludinātāji, tajā skaitā Klements, Kirils un Metodijs, bija daudz tuvāki tautai nevis, kā tas ir ar mūsdienu baznīcu „kalpiem”.
Kaneo.
Esmu apskatījis Plaošniku- slāvu pareizticības šūpuli un varu doties talāk. Pa šaurām Ohridas ieliņiem pakāpeniski dodos lejup un pagriežos pa labi rietumu virzienā, kur ceļš ved tieši pa stāvo nogāzi zem Plaošnika.
Šeit pa ceļam redzu ne tikai vecās pilsētas ēkas, bet pamanu arī vairākas, jaunas, mūsdienās būvētas mājas ar jaukiem dārziem uz stāvajām nogāzes terasēm. Te arī japiebilst, ka Ohrida pēc būtības līdzīgi, kā latviešiem Jūrmala ir pats populārākais kūrorts, kurp doties atpūsties. Attiecīgi, līdzīgi, kā mūsu Jūrmalā arī šeit Ohridā īpašumu cenas ir daudz augstākas, kā citās pilsētās. Taisnības labad gan japiebilst, ka to cenas nav tik kosmiskas kā pie mums Latvijā-Jūrmalā un kārtīgu māju šeit var nopirkt par nedaudz vairāk kā 120 000 euro.
Iela pakāpeniski ved tuvāk ezeram un nogāze kļūst arvien stāvāka. Aiz neliela pagrieziena paveras lielisks skats uz lejā esošo kvartāliņu, kurš atrodas tādā, kā kalna ielokā uz šauras josliņas starp ezeru un klintīm. Šo rajonu sauc par Kaneo. Tepat uz priekšu redzama vēl viena, ļoti interesanta baznīca, kura atrodas uz klints raga, tieši virs ezera.
Nolemju doties apskatīties šo baznīcu un tad no tās kāpt lejā uz redzamo Kaneo kvartāliņu. Lēnā garā nonāku līdz baznīcai, kuras vārti ir vaļā un tradicionālais kasieris darbā vēl nav ieradies. Jā kasieris! Šeit maķedonijā gandrīz visās baznīcās, kuras atrodas vietās, kur apgrozās daudz tūristu par ieeju tiek prasīta samaksa. Samaksa nav liela, bet, kā jau esmu rakstījis iepriekšējos rakstos man tas, ka tiek iekasēta nauda par baznīcas apmeklējumu nešķiet pareizi. Labi! Kā nu ir, tā ir! Esmu nonācis līdz Kaneo Svētā Jāņa kristītāja baznīcai (Црквата Свети Јован Богослов Канео).
Vēstures dokumentos tiek minēts, ka šajā vietā 1447. Gadā esot uzbūvēts klosteris un baznīca. Acīmredzot klosteris nav saglabājies un šodien šeit apskatāma ir tikai tajos laikos būvēta baznīca. Patiesībā patreizējo izskatu baznīca ieguvusi pēc 19.g.s. veiktās rekonstrukcijas un interesanti ir tas, ka šīs baznīcas arhitektūrā var ievērot vairākas armēņu baznīcu iezīmes un elementus, kuri veiksmīgi savienoti ar tradicionāliem bizantiešu baznīcu arhitektūras veidojumiem.
Kā jau tiko minēju, baznīca atrodas uz klints virs Ohridas ezera un tā lieliski iederas apkārtējā panorāmā. Baznīcu iespējams apskatīt no vairākiem rakursiem, no kalna virs tās un ezera, un šeit uzņemtie foto kadri bieži redzami dažādos prospektos par Maķedoniju un Ohridu. Arī es šeit uzņemu pāris bildes un uz īsu brīdi piesēžu uz soliņa zem egles, pie baznīcas un nogaidu kamēr pāries pēkšņā lietus brīze.Kad lietus beidzas varu pamest savu patvērumu zem egles. Dodos ārā no baznīcas pagalma un vārtos satieku kasieri, kurš šķiet ir nokavējis darbu. Nepaspējis ienākt pa vārtim kasieris saka man, ka par ieeju šeit jāmaksā! Es atbildu, ka apstaigāju teritoriju un tā, kā baznīcā netiku tad neredzu par ko man būtu jamaksā. Ok! Kasieris pieāvā apskatīt baznīcas telpas no iekšpuses, bet par to nu gan esot jasamaksā 200 denāri. Labi, piekrītu, kāpec gan ne! Nekas tomēr neizdodas! Izrādās, ka kasieris steidzoties uz darbu ir aizmirsis paņemt baznīcas atslēgas! Nu ko padarīsi? Būs jāiztiek bez baznīcas telpu apskates.
Pametu baznīas pagalmu un pa turpat esošām, stāvām kāpnēm dodos lejup no klints. Lejā nonāku šaurā, oļiem klātā pludmalē virs kuras slejas klintis. Pēc pāris simtiem metru nonaku Kaneo kvartālā, kur ezera krastā izveidoti nelieli restorāniņi un iekārtota laivu piestātne. Vairākas laivas izvietotas arī gar krastu. Patiesība Kaneo ir sens Ohridas zvejnieku kvartāls, kurš šeit tapis jau 13. g.s. Agrāk šeit esot bijusi zvejas laivu piestātne un remonta noliktavas. Tagad gan parsvarā šeit var manīt parastas laivas ar kurām sezonas plaukumā tiek vizināti tūristi. Tāpat laivas šeit var arī iznomāt.
Tā kā vēl ir salīdzinoši agrs, lielākā daļa Kaneo kafejnīcu un restorāniņu vēl ir slēgti, bet vienu es tomer atrodu, kurā varu ieturēt kafijas pauzi. No kafejnīcas saimnieka uzzinu, ka tieši uz šejieni Kaneo liela daļa tūristi speciāli ierodās pusdienot vai vakariņot, jo šeit tiekot pasniegti vislabākie zivju ēdini Ohridā un to cenas šeit esot daudz demokrātiskākas, kā restorānos promenādē pie Ohridas laivu piestātnes. Nezinu vai nu tā ir gluži taisnība, vai kārtējais reklāmas triks, bet kafija un kūciņa pie tās bija lieliska un par to samaksāju 120 denārus. Pēc kafijas pauzes gar stāvo klinšaino krastu dodos jau Ohridas centra virzienā. Ceļš, jeb taciņa šeit vietām ved pa laipām, jo ūdens te skalojas līdz ar klinšu nogāzi. Uz laipas satopu vairākus makšķerniekus. Pavēroju kā šie darbojas un secinu, ka šeit nemaz pludiņu nevajag vērot, jo Ohridas ezera ūdens ir tik dzidrs, ka āķi un to kas pie tā notiek var rezēt ar neapruņotu aci! Jā! Par dzidro Ohridas ezera ūdeni jau biju lasījis kādā no reklāmas prospektiem, kurā bija teikts, ka ezera ūdens ir tik dzidrs, ka iespējams redzēt pat 20 metru dziļumā gulošus akmeņus! Šķiet ka tā ir patiesība.
Vecpilsētas piekrastes šaurajās ieliņās.
Beigu beigās laipa, kas savieno Kaneo ar pārējo pilsētu atduras vecpilsētas kvartālos un es nonāku uz šauras ieliņas, kura ved augšup. Pēc 100 metrim nonāku laukumā ar tribīnēm, kuras pavērstas pret varenas baznīcas fasādi.
Tātad esmu nonācis pie vēlvienas ieverojamas baznīcas Ohridā. Tā ir Svetās Sofijas baznīca, kura arī tiek uzskatīta par vienu no vecākajām baznīcām Maķedonijā. Precīzu datu, kad tā šeit tapusi patiesībā nav, bet tiek uzskatīts, ka baznīca šeit bijusi jau vēlīnajos Romas laikos. Baznīcas ēka, tādā veidolā kāda tā redzama patreiz tapusi 12.g.s. Turku valdīšanas laikos baznīca tika pārveidota par mošeju un viena kupola vietā esot izbūvēts minarets, kurš vēlāk 20 g.s. rekonstrukcijas un baznīzas atjaunosanas darbos tika nojaukts. Patiesībā turku laikā veiktās darbības rezultātā tika iznīcinātas vairākas baznīcas relikvijas, bet uz tā visa fona ir arī viena laba lieta! Veicot baznīcas pārbūvi par mošeju tajā esošie sienu zīmējumi tika aizkrāsoti ar krāsu, kuras pamata sastāvā bija kaļķis un kad atkal tika atjaunota baznīca atklājās, ka zem šīs krāsas kārtas paslēptie zīmējumi un svētbildes ir ļoti labi saglabājušās. Tā teikt šis turku veidotais krāsas klājums kalpoja kā ideāls konservācijas materiāls!
Pēc nelielas vizītes Sv. Sofijas baznīcā izmetu loku ap to. To patiesībā ielenc ļoti savdabīgi un jauki vecpilsētas kvartāliņi. Pa kāpnēm gar tribīnēm baznīcas parādes pusē dodos augšup.
Nonāku vienā no šiem jaukajiem kvartāliņiem, kurš izvietots uz kalna nogāzes. Patiesībā Sv Sofijas baznīca atrodas tādā, kā nelielā uzkalnu ielokā un no šiem uzkaniem paveras interesantas panorāmas uz pašu baznīcu un vecpilsētu.
Svētās Sofijas baznīcu esmu apskatījis un varu doties pilsētas promenādes virzienā, bet pirms tam jāšķērso vecpilsetas daļa, kura pavērsta pret ezeru. No laukumiņa pie Sv. Sofijas baznīcas paralēli ezeram ved divas ieliņas gar kurām izbūvetas ļoti interesantas ēkas. To augšējie stāvi izveidoti platāki, kā apakšējie un tie faktiski izvirzīti virs ielām. Šķiet šādā veidā ohridieši centušies iegūt papildus lietderīgo ēku platību, uz telpas virs ielas rēķina.
Vienā no šādām ēkām šeit ierīkots interesants pilsētas muzejs, kura ekspozīciju sastāda visdažādākie vēstures un arheoloģijas eksponāti. Šo muzeju šeit sauc par Robeviču māja (Kуќа на Pобевци) jo tā agrāk piederējusi kādai Robeviču ģimenei, kura šeit arī izveidojusi šo muzeju.
Sekoju tālāk pa šaurajām vecpilsētas ieliņām un nonaku pie neliela pagalmiņa, kurā starp ēkām atrodas ļoti maziņa baznīciņa, jeb kapella. To šeit sauc par Svētās dievmātes slimnīcu (Богородица Болничка). Tā, tā nosaukta tādēļ, ka šeit 15-16.g.s. esot bijusi neliela ārstniecības iestāde, kurā tikuši ārstēti Ohridas iedzīvotāji un ar ārstēšanu esot nodarbojušies šīs baznīcas garīdznieki. Sākotnēji šeit esot atradusies tikai baznīca, kurai blakus pie pilsētas mūriem velāk tika uzbūvētas ēkas, kurās atradās šī slimnīca.
Jā, tieši šeit esot atradušies arī pilsētas Lejas vārti par kuriem minēju jau stāsta sākumā. Šie vārti līdz mūsdienām nav saglabājušies un tagad šeit var redzēt tikai nelielu bijušo pilsētas mūru fragmentu. Vēl daži šī mūra fragmenti kalpo arī kā esošo ēku sienas un ja tā kārtīgi papēta kalnā augšup esošās mājas šur, tur šos sienu fragmentus var arī saskatīt, bet vietā kur agrāk atradušies vārti, uz ielas izveidota šahta, kuru klāj režģots segums. Šahtas dziļuā var redzēt seno ielas segumu, kuru tagad visapkārt sedz pamatīgs kultūras slānis, kas šeit sakrājies virāk, kā 1000 gadu garumā.
Ohridas pērles.
Šeit vecpilsētas austrumu daļā, tuvāk promenādei parādās vairākas kafejnīcas un suvenīru veikaliņi. Tepat pie Dievmātes Marijas baznīciņas, šauro ieliņu krustojumā atrodas viens ļoti interesants un uzmanības vērts veikaliņš. Tas patiesībā pat nav suvenīru, bet drīzāk varētu būt juvelieru izstrādājumu veikaliņš, kurš apvienots ar darbnīcu, kurā top īpašas rotas lietas. Runa šeit gan neies par zeltlietām un dažādiem dārgakmeņiem, jo šeit galveno lomu spēlē pavisam kas cits! Šajā veikaliņā tiek piedāvatas rotaslietas, kuras darinātas no Ohridas pērlēm! Jā! Ohridas pērles (Охридскиот бисер), tā tās tiek sauktas.
Šīs ohridas pērļu rotaslietas ir neatņemama Ohridas satāvdaļā un tūristi, kas šeit ierodas parasti cenšas kaut ko no šīm rotaslietām iegādāties. Kas tad tāds īpašs šajās rotaslietās? Tās ir šīs pērles! Šo pērļu izgatavošanas procesā tās tiek noklātas ar īpašu emulsiju, kuras sastāvu šodien zina tikai nedaudzi cilveki no dažām Ohridas ģimenēm. Patiesībā publikai zināms ir tikai tas, ka emulsijas pagatavošanai tiekot izmantota kaut kāda īpaša zivju zvīņu eļļa.
Vienas no slavenākajām ģimenēm, kuras izgatavo šīs pērļu rotaslietas un patur noslēpumā šo pērļu izejmateriāla sastāvdaļas ir Taļevu un Fiļevu ģimenes. Īpaši slavens ir šo pērļu izgatavošanas meistars Klements Taļevs, kura darinātās pērļu krelles ietilpst pat Anglijas karalienes Elizabetes rotu kolekijā, par ko Taļevu ģimene un arī ohridieši īpaši lepojas.
Ohridas centrs.
Te nu esmu nonācis pašā Ohridas centrā, ja to tā varētu nosaukt. Šeit Ohridas galvenais bulvāris-Maķedonijas svētītāju bulvāris atduras pret ezera krastā izveidoto Svētā Klementa laukumu, pie kura izveidota plaša laivu un kuģīšu piestātne.
No piestātnes vecpilsētas virzienā rindojas vairāki restorāniņi un kafejnīcas, kuras atrodas burtiski ezera krastā un dažu to terases daļēji izvietotas uz pāļim pašā ezerā. Pretējā virzienā no vecpilsētas, gar krastu izveidota plaša un gara promenāde, kura stiepjas vairāk, kā viena kilometra garumā, līdz Ohridas jahtu ostai. Tieši gar šo promenādi atrodas lielākā daļa no Ohridas pilsētā esošajām viesnīcām.
Šeit nolemju izmest loku pa laivu piestātni, un aiziet līdz tās molu galam. Pie piestātnes mola pietauvoti vairāki ekskursiju un izklaides- izbraucienu kuģīši, un jahtas. Tāpat šo molu apsēdušī vairāki vietējie laivinieki, kuri cenšās kādu pierunāt uz nelielu izbraucienu līdz Kaneo ragam, vai nu tālāk. Izturīgākajiem tiek piedāvātas garākas ekskursijas līdz Svētā Nauma klosterim ezera dienvidos. Līdz šim klosterim iespējams nokļūt arī ar lielākiem ekskursiju kuģīšiem, kuri arī atiet no šī mola. Manos plānos šodien gan neietilpst brauciens pa Ohridas ezeru ar laivu vai kuģīti un uz Svētā Nauma klosteri došos ar auto pa sauszemi.
Tagad no mola atgriežos krastā, Svētā Klementa laukumā. Protams, ka laukuma centrā atrodas piemineklis pašam Svētajam Klementam, bet laukuma abos flangos redzami arī pārējiem svētajiem veltītie pieminekļi. Promenādes flangā izvietots piemineklis jau pieminētajiem Klementa skolotājiem Kirilam un Metodijam, bet vecpilsētas flangā atrodas piemineklis, kurš veltīts vēl vienam, ne mazāk svarīgam Ohridas garīdzniekam- Svētajam Naumam. Par Klementu, Kirilu un Metodiju es jau stāstīju, bet par Svēto Naumu pastāstīšu vēlāk, kad viesošos jau pašā Svētā Nauma klosterī.
Šodien vēl jāpabeidz apsekot pašu Ohridas pilsētu, ko tulīt darīšu un tad skatoties uz laiku cik tas atliks, došos ar auto gar ezera austrumu piekrasti līdz Svētā Nauma klosterim, kur pa ceļam apskatīšu vēl pāris interesantas vietas. Tagad esmu ieplānojis izstaigāt Ohridas pilsētas centrālās tirdzniecības ielas un apmeklēšu Ohridas tirgu. No ezera krasta un Sv. Klementa laukuma pilsētas centra virzienā ved divi paralēli ceļi-Visu Svēto bulvāris uz kura pārsvarā izvietotas kafejnīcas un restorāni, un Svēta Klementa iela, kuru ielenc vairāki lielāki un mazāki veikaliņi, un to droši var nosaukt par Ohridas galveno šopinga ielu.
Turpinu ceļu pa Svētā Klementa ielu, kura tuvāk centram nonāk nelielā laukumiņa ar strūklaku. Šo laukumu šeit sauc dažādi. Oficiālais tā nosaukums ir Kruševas republikas laukums, bet tautā to tomēr dēvē vienkārši par Činar (Чинар). Tieši šeit turku osmaņu valdīšanas laikā izveidojās Ohridas pilsētas centrs un šinī laukumiņā krustojās vairākas pilsētas svarīgākas ielas. Pie kam arī tad, līdzīgi kā šodien, šeit blakus atradās pilsētas tirgus. Protams, kāda turku pilsēta varēja būt bez mošejām? Tās atradās tieši šeit un divas no tām ir saglabājušās arī šodien. Viena no tām ir 1573. gadā būvētā Ali Pašā mošeja, kurai blakus atradās arī pirtis. Tagad tā gan nepilda mošejas funkcijas un tās ēku, kura tika pārbūvēta 1823. gadā var redzēt šeit blakus laukumam uz Sv. Klementa ielas.
Toties pie paša Činara laukuma atrodas Zajnela Abedina mošeja, kura darbojas arī šodien un tās paspārnē darbojas arī neliela islāma garīgā skola. Vēl viena interesanta lieta, ko šinī laukumā var apskatīt ir ļoti interesants platāna koks pie kura izvietotā informācija liecina, ka tā vecums pārsniedz 1100 gadus un tā apkārtmērs šodien ir 18,8 metri. Ja šī informācija atbilst patiesībai tad acīmredzot šis koks ir redzējis pašus svētos- Klementu un Naumu, kuri kaut kad noteikti ir gājuši garām šim kokam vai pat patvērušies zem tā zaru vainaga.
Činara laukumu ielenc vairāki restorāniņi un es vienā no tiem ieturu nelielu kafijas pauzi, pirms došos iekšā tirgū, kurš atrodas tepat aiz stūra. Šeit pavisam nejauši satieku jautru latviešu kompāniju ar kuru pārmiju pāris vardu par Maķedonijas jaukumiem un ceļojumu plāniem. Izrādās, ka šī kompānija mēģina pieveikt līdzīgu maršrutu, kā es, tikai viņi to mēģina darīt prtējā virzienā. Te nu mēs varam padalīties informācijā un pieredzē par tiem ceļa posmiem, ko esam veikuši. Pastāstu viņiem par Pologu, Tetovo un Skopji, bet viņi man šo to par Bitolu, Prilepu un Prespas ezeru, kurp es vēl plānoju doties. Labi! Papļāpājām un varam doties tālāk. Tātad tirgus. Izmetu pa to nelielu loku,nopērku augļus un vēl šo to priekš rītdienas brokastīm. Patiesībā par augļu un dārzeņu daudzumu tirgū nu galīgi nevar sūdzēties! Kā nekā ir ruens un īstais ražas laiks.
Šo to esmu nopircis un varu atgriezties viesnīcā, jo esmu arī apskatījis praktiski visu, ko biju plānojis redzēt pašā Ohridas pilsētā. Tagad jāizmet kāds loks gar Ohridas ezeru. Līdz viesnīcai dodos pa ieliņām, kuras ved nedaudz augšup no Činaras laukuma un tad tās aplenc Ohridas pilsētas uzkalnu. Pa ceļam uz īsu brīdi uzmetu aci vēl divām baznīciņām. Viena no tām ir kartējā Svetās dievmates Marijas baznīca! Patiesībā nevaru īsti saprast, cik tad šo dievmāšu baznīcu šeit kopā ir. Tikai Ohridā jau saskaitīju veselas trīs! Patiesībā man viens Ohridietis kautkur izteicās, ka Ohridā un tās tuvākajā apkārtne esot tik daudz baznīcu, cik gadā dienu! Domaju, ka viņš nav samelojies, jo pie pašas manas viesnīcas atrodu vēl divas baznīcas.: kārtējo- ceturto dievmātes baznīcu (Света Богородица Челница), pat nezinu, kā to īsti pārtulkot un vēl vienu, kuras nosaukumu tā arī neatradu.
Pilsētu esmu apskatījis un pusdienlaiks arī ir klāt. Varētu tā, kā papusdienot tepat Ohridā, bet tomēr nolemju braukt gar ezeru un atrast kādu restorāniņu ezera krastā, un tur pasūtīt kaut ko no Ohridas ezera labumiem, bet par to jau pastastīsu stasta nākamajā daļā.
Maķedonijas ceļojuma stāsta 3. daļas Nobeigums!
Tikko secināju, ka draugiem.lv veicis itkā ceļojumu lapaspuses uzlabojumus, bet patiesībā tam ir savs liels mīnuss! Man jau iepriekš nācās saīsināt savus stāstus, jo tie neietilpa vienā draugiem.lv ceļojumiem atvēlētajā lapā. Tagad, pēc uzlabojumu veikšanas, šīs lapas ietilpība ir kļuvusi vēl mazāka! Agrāk tajā varēja ievietot tekstu, kas ar 12. izmēra burtiem bija uzrakstīts uz 17 līdz 18 A4 formāta lapām, bet tagad šeit neietilpst teksts, kurš uzrakstīts uz 14 A4 formāta lapām. Tādējādi esmu spiests savu stāstu sēriju papildināt ar vēlvienu stāsta daļu un plānoto četru stāsta daļu vietā būs piecas daļas . Neko darīt! Kā nu ir, tā ir! Pagaidām uz redzēšanos, līdz brīdim, kad pabeigšu sava stāsta nākamo 4. daļu- “Ohridas un Prespas ezeru krastos”.