II daļa Deviņu dienu ziemassvētku ceļojums Turcija. Anatolijas piekraste, Grieķu un Romiešu kultūras mantojums”

  • 11 min lasīšanai
  • 72 foto
II daļa Anatolijas piekraste, Grieķu un Romiešu kultūras mantojums” Šis apraksts nebūs pilnīgs, ja neizlasīsiet tā pirmo daļu! Tā pirmo daļu: „I daļa. Stambula, Bosfors, Marmora jūra Dardaneļi un Čanakkalē” Iespējams izlasīt pie maniem citiem ceļojumiem. 3.diena. No Dardaneļiem līdz Izmirai. Mostamies laicīgi, jo priekšā gara saspringta diena un Ziemas svētku vakars. Paēdam brokastis un viesnīcas šveicars piebrauc mūsu auto pie pašām durvīm. Tā mēs pametam Čanakkale un sākam ceļojumu pa Anatolijas piekrasti. Pirmais objekts mums senā Troja. Pirms turpinu, gribu pateikt, ka senās Grieķijas un ļoti daudzi senās Romas vēsturiskie objekti, atrodas tieši šeit Turcijas rietumu krastā Anatolijā. Šī teritorija līdz pat pagājušā gadsimta sākumam daļēji piederējusi Grieķijai, kuru Turki divdesmitajos gados iekaroja un pakļāva. Tagadējā robeža starp Turciju un Grieķiju stiepjas gar Anatojijas krastu un Egejas jūras salām. Gandrīz visas salas pieder Grieķijai, bet kontinentālais krasts Turcijai. Tātad arī slavenā Troja atrodas tagadējās Turcijas teritorijā. Nobraucam kādus kilometrus 30 un nogriežamies pa labi, kur norāde vēsta par Trojas atrašanās vietu. Piebildīšu, ka norādes uz tūrisma objektiem Turcijā ir pietiekoši daudz un nesagādā lielas grūtības tos atrast. Nokļūstam lielā stāvlaukumā, pie kura uzstādīta kārtēja zirga statuja, kurā pat var ielīst iekšā. Muzeja jeb arheoloģiskā parka kasieris samiegojies, laikam tikko pamodies pārdod mums ieejas biļetes. Laikam esam pirmie apmeklētāji šorīt. Smejamies, ka esam pirmie, kuri atklājuši Troju 2007. gada ziemassvētkos! Trojā laikam nav tādas vietas, kuru nebūtu izrakņājuši arheologi! Esot atklāti deviņi vēsturiskie slāni. Vecākais vēstot par 4000gadu seniem notikumiem pirms mūsu ēras, tātad 6000 gadu! Troja ir galvenā Homēra „Iliādas” darbības vieta. 13. gadsimtā pirms mūsu ēras šeit norisinājās desmit gadus ilgais Trojas karš, kurš apvīts neskaitāmā leģendām. Mūsdienās šeit var apskatīt seno aizsarg mūru, svētnīcu un vēlāk senās Romas laikos veidotu celtņu drupas un paliekas. Teikšu tā! Vizuāli salīdzinot ar citām vēsturiskām vietām, šeit maz kas saglabājies un pirmajā mirklī nedaudz jūties vīlies un jautā! Kur tad, sengrieķu kolonnas un arku paliekas. Tādu šeit nav, jo tās nav saglabājušās. Šo vilšanos noraida tikai sajūta, ka esi bijis vietā, kur senāk norisinājās nozīmīgi pasaules vēstures notikumi. Atgriežamies uz lielās autostrādes un turpinām ceļu uz Behramkale jeb Grieķu Assos. Apmēram pēc kilometriem 40, gleznainā pilsētiņā Aivačikā jāmeklē ceļš uz Behramkale. Šeit gan norādes ir, bet nav viegli pamanāmas. Ceļš izbraucot no Aivačikas kļūst šaurs, bet tomēr asfaltēts. Tas vijas starp zemnieku fermām, mājām un nelielām kalnu ganībām. Jo augstāk, jo ceļš līkumaināks un ganības nomaina krūmāji. Starp cilvēkiem necaurejamiem ērkšķu krūmiem ganās aitas un kazas. Un te jau tālumā aiz ielejas var manīt cietoksni kalna galā. Nolaižamies ielejā un šeit ceļa kreisajā pusē var apskatīt lieliski saglabājušos Osmaņu laika tiltu ar spicām arkām. Tālāk ceļš sāk vīties kalnā, ciema virzienā. Ciemā, ar zāli caurauguša bruģa ieliņas, kā labirints ved augšup un kļūst ar vien šaurākas, un kalna aizsegā, kur vēl saule nav apspīdējusi bruģakmeņus, tie slideni un mūsu auto sāk buksēt! Novietojam auto pie nelielas vasaras kafejnīciņas, kurā vietējie zemnieki spēlē domino, dzer tēju un ievelk dūmu no ūdens pīpes. Ar žestiem saprotamies ar vienu no viņiem un saprotam, ka viņš par nelielu samaksu ir ar mieru pieskatīt mūsu auto. Tālāk augšup vēl kādu gabalu dodamies kājām. Nonākam pie jau manītā cietokšņa, kur nezin no kurienes uzrodas biļešu kasieris vairāku kaķu un suņu pavadījumā. Kasieris atslēdz vārtiņus un ielaiž mūs teritorijā. Vel neliels kāpiens un nonākam kalna virsotnē, no uz kura izvietotas vairākas sen Grieķu kolonnas un mūru paliekas, bet apkārt paveras tāda panorāma, ka gribas iesaukties. Mēs taču esam nonākuši paradīzē. Nu apkārtnes panorāma vārdos neizsakāma. Egejas jūra ar salām. Starp citu, tieši pretim redzama slavenā Lesbos sala, kura, kā pārējās salas ir Grieķu valdījumā. Pa kalna nogāzēm var manīt neskaitāmu drupu un senu ēku kontūras. Acīm redzot senatnē šo kalnu apjozusi liela pilsēta! Senā Assas pilsēta savu uzplaukumu sasniegusi 340 gadus pirms mūsu ēras, kad Platona skolnieks Aristotelis tieši šeit nodibinājis filozofijas skolu. No senās citadeles, jūras virzienā uz leju var redzēt senu teātri un vēl zemāk ostu. Nolemjam uz turieni aizbraukt. Vēl kādu pusstundu, suņu un kaķu pavadīti apbrīnojam apkārtnes panorāmu un dodamies lejup uz ciemu. Uz brīdi apmetamies krodziņā pie kura atstājām auto. Ap krodziņu manāma neliela rosība. Izrādās, ka te katrā zemnieku būdā var nopirkt arī suvenīrus. Tūrisma sezonā šo vietu apmeklējot simtiem tūristu ik dienas, bet šodien jūtamies vientuļi jo bez vietējiem nevienu nemanām. Tā mēs padzeram tēju un laižam lejup jūras virzienā, kur pēc pāris kilometriem nonākam no kalna redzētajā teātrī. Apskatām teātri, kur no akmens loka pakāpieniem sēžot var vērot jūru. No teātra lejup vēl kādu gabaliņu nonākam nelielu viesnīcu un restorāniņu iejoztā zvejnieku ostiņā. Un atkal šie pasakainie skati uz jūru un lagūnā novietotajām laivām, tīkliem un kuteriem. Ja kāds vēlas padzīvot kādu laiciņu paradīzē, tad viņam jādodas tieši uz šejieni Assos ostā. Ūdens tik dzidrs, ka var gultni saskatīt vairāku metru dziļumā. Gar molu izvietotas zvejnieku laivas, bet gar krastu Restorānu terases ar viesnīcām aiz tām. Vēl kādu brīdi baudām romantiku un dodamies tālāk. No Behramkale pa piekrasti dodamies Edremitas līča virzienā. Sākotnēji ceļš ved pa serpentīniem, augšup, lejup, līdz nokļūstam uz Čanakkle-Izmira auto trases. Tālāk sekojam gar jūras piekrasti, kur abās ceļa pusēs ierīkoti neskaitāmi augļu dārzi un olīvu audzes. Pa labi zemnieku sētas sākas no paša ceļa un beidzas pret jūras krastu. Var manīt, ka tūrisma sezonas laikā šeit atpūtu bauda Turcijas iekšzemes iedzīvotāji, jo ierīkoti daudz kempingu un viesu māju! Tā kā nav sezonas, tie tukši. Gar ceļu daudzi tirgotāji mēģina ko pārdot un vietām izveidojušies tādi kā vairumtirdzniecības tirdziņi, uz kuriem no kūrortiem un lielpilsētām dodas uzpircēji, lai iepirktu preci vairumā. Acīm redzot šajā periodā pirkumi ir stipri lētāki, kā tūrisma sezonas laikā. Izbraucam cauri Edremitas pilsētai un caur Aivaļikas pilsētai sekojam līdz Bergamai. Ja būtu vairāk laika, tad ieteiktu apmeklēt arī pašu Aivalikas pilsētu, kurā esot saglabāts īpašs senatnes šarms un kurā vēl šodien mitinās liela Grieķu kopiena, kas ir visai liels retums Anatolijas piekrastē. Tuvojamies Bergamai jeb Grieķu valodā Pergāmai, kura izseni jau no 200. gada pirms mūsu ēras, bijusi viens no svarīgākajiem senās Grieķijas izglītības centriem. Pergāmas vēsturiskais centrs-akropole izvietota augsta kalna virsotnē virs mūsdienu pilsētas. Akropoles siluetu var manīt, jau vismaz 15 kilometrus pirms pilsētas, bet kad iebrauc pilsētā, jāsāk sekot, kā līdz tai nokļūt. Pa šaurām, līku loču ieliņām, sākam meklēt ceļu uz Pergāmas akropoli. Beidzot atrodam ceļa sākumu, kurš ved stāvā, serpentīniem vītā kalnā. Gar ceļu norobežojošo joslu nav, jeb labākajā gadījumā uzsliets drāšu pinums un braukšana kļūst visai ekstrēma! Galu galā apmetot lielu loku ap kalna spici nonākam Pergāmas akropolē. Šeit jau var manīt lielāku skaitu tūristu un kļūst jūtamāks tūrisma centru tuvums. Suvenīru tirgoņi aplenc tikko atbraukušos, cerībā, kaut ko dārgāk notirgot, bet mēs ignorējam tos un dodamies apskatīt Pergāmas akropoli. Augstu virs pilsētas celtā Pergāmas akropole ir, viens no iespaidīgākajiem apskates objektiem Turcijā. Romiešu valdīšanas laikos lielu laika periodu Pergāma, bijusi kā Romas impērijas Āzijas provinces galvas pilsēta. Šeit apskatāms iespaidīgs senais teātris, kura skatuve novietota pilsētas virzienā, vismaz 200 metrus virs pilsētas veidojot neatkārtojamu panorāmu. Vēl šeit apskatāmas senā Trajāna tempļa, bibliotēkas drupas, nocietinājumi un divas agoras, augšējā un apakšējā agora. Vēl šeit senāk bijis Zeva altāris, viens no lielākajiem senās Pergāmas tempļiem. Starp citu, tie, kas bijuši Berlīnē, Pergāmas muzejā varbūt ir aplūkojuši šī tempļa atveidojumu. No agoras kalna pretējā virzienā paveras panorāma uz Pergāmas novada iekšzemi, kur var tālu jo tālu vērot apkārtnes laukus un kalnus, bet pašā ielejā liela ūdenskrātuve, kura vijas starp apkārtnes kalniem un klintīm. Pie izejas vārtiem atkal mūs sagaida suvenīru tirgotāji. Katrs cenšas ko pārdot un nu jau cenas arī zemākas. Bez kaulēšanās šeit neko nevar pirkt! Turki šajā jomā ir stingri līdzīgi arābu tirgoņiem. Dažkārt cenu ver nokaulēt gandrīz divas reizes zemāk nekā sākotnējo. Izdarām pāris sīku pirkumu un dodamies lejup uz pilsētu. Vēl neliela kafijas pauze un tad jau laižam tālāk Izmiras virzienā. Pa ceļam uz Izmiru tomēr nolemjam nogriezties no autostrādes un apmeklēt vienu no vecākajām kūrortu pilsētiņām, Foču, kur ieturēt jau sen nokavētās pusdienas. Foča atrodas klinšainu kalnu ielokā Izmiras līča krastā. Sezonas laikā, atpūšas un izklaidējas tūristi un atpūtnieki, bet šī vieta armijas klātbūtnes dēļ nav tik populāra, kā citi kūrorti. Šeit vairumā brīvdienas pavada Turcijas iedzīvotāji. Visa ostas piekraste. Kā nosēta ar kafejnīcām un restorāniem. Sezonas laikā šeit viss esot dārgs, bet tagad esot lēti. Pasūtam krabjus un nelielas zivju uzkodas pie vīna. Līdz Izmirai, kur rezervēta viesnīca, vairs nav tālu, tādēļ nesteidzamies un līdz pat saulrietam laiku pavadām restorānā, notiesājot lielu daudzumu jūras veltes. Laikam jau mūsu viltus solījums oficiantam, ka mēs šeit iegriezīsimies arī rīt, nesa rezultātu, jo! Porcijas lielas un piedevu, par kurām neesot jāmaksā, cik uziet. Pirms saulrieta oficiants iestādes vārdā mums uzsauc vēl vīnu. No restorāna baudām saulrietu un tad jau dodamies uz Izmiru. Izmirā iebraucot jau satumsis un mums nedaudz jāpapūlas atrast viesnīcu, jo atsevišķas Izmiras kartes mums nav un ir tikai buklets, kurā attēlota tikai centrālā pilsētas daļa! Izrādās, ka pilsēta pat ļoti liela! Šeit kopā ar visām piepilsētām dzīvo vairāk, kā trīs miljoni iedzīvotāju. Izmira, jeb agrāk Grieķu dēvēta, kā Smirna, jau trīs tūkstoši gadus kalpojusi, kā tirdzniecības un satiksmes centrs. Šeit vēl šodien dzīvo daudz kristiešu un pilsēta tiek uzskatīta par pašu rietumnieciskāko, tās multikulturālās vides dēļ. Atrodam viesnīcu, kura šeit diezgan smalka, atdodam auto atslēgas un somas šveicaram, kurš bagāžu nogādā numuriņos. Protams! Kārtīga duša pēc garas un samērā saspringtas dienas. Un tad jau dodamies uz bāriņu. Kā nekā ziemassvētku vakars. Pasūtam pa glāzei vīna un dodamies uz pilsētas centru, kur ir arī dažas kristiešu baznīcas. Tālu nav jāiet, jo viesnīca atrodas pilsētas centrālajā daļā. Tā kā ierodamies stipri vēlu, dievkalpojumi jau beigušies, bet baznīca vēl atvērta. Aizdedzam svecītes un noliekam tās pie altāra. Tad dodamies uz krastmalu, kur nelielā bāriņā ar skatu uz jūru, kurā atspīd pretējā krasta un kuģu gaismas pavadām atlikušo vakaru. Protams, sazvanām tuviniekus, novēlam priecīgus svētkus un veselību. Paši esam noguruši no garās dienas, bet teiksim precīzāk, patīkami noguruši. Uznāk slinkums un negribam vairs iet kājām. Bārmenis mums izsauc taksi, kurš mūs aizved uz viesnīcu. Tā mums noslēdzas ceļojuma trešā diena. 4. diena. Izmira-Efesa-Kušadasi-Bodrūma. No rīta ceļamies laicīgi un paši brīnāmies, ka tas nesagādā nekādas grūtības neskatoties uz trīs pavadītām, saspringtām ceļojuma dienām. Pirmkārt dodamies uz baseinu, uz rīta peldi. Pēc baseina, tāda enerģija un pašsajūta kā pēc treniņa. Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Pirmais ko darām, vēlreiz ierodamies krastmalā, kur uzstādīts Izmiras simbols Konkas pulkstenis. Pēc tam dodamies vēsturiskās Agoras meklējumos. Braucam ar auto tieši vecpilsētā, kur kārtējo reiz pa knapi izbraucamām vecpilsētas ieliņām, kurās var nomaldīties kā labirinta. Nav viegli atrast un piekļūt šim objektam. Beidzot atrodam Agoru un veicam nelielu ekskursiju pa tās pagrabiem un koridoriem. Mūsdienās redzamās drupas ir viss, kas palicis pāri no imperatora Marka Aurēlija 2. gs. Būvētās Agoras. Šeit labi saglabājušies senie Romiešu tirgus pagrabi, to arkas ar korintiešu kolonnām virs tām. Šeit vēl funkcionē Romiešu uzbūvēts ūdensvads, kura ūdens novadīts uz kanāliem pagrabos. Tālāk dodamies uz Selčukas pilsētu. No Izmiras vecpilsētas izbraucam uz autobāņa, kurš kvalitātes ziņā neatpaliek no izdaudzinātajiem Vācijas bāņiem un drīz jau esam Selčukā. Šeit sākam meklēt zīmes ar norādi Efess. Tās rāda gandrīz uz visām pusēm un jauc prātu, Izrādās, ka pie vēsturiskās Efesas drupām, var piebraukt no vairākām pusēm. Mēs piebraucam no ielejas puses, kur jau naski vietējie, par samaksu piedāvā mūs aizvest uz augšējo stāvlaukumu, no kura mums būšot vieglāk iet pa kalnu uz leju, nevis pret to. Skatoties Efesas plānu redzam, ka tā izstiepta garumā un to var apskatīt izejot vienā virzienā. Mēs tomēr nolemjam, ka iesim turp un atpakaļ. Tā arī darām. Jau piebraucot stāvlaukumā, vis apkārt var manīt vairāku senu celtņu paliekas, kuras liecina par senās pilsētas lielumu. Ekskursija pa seno Efesu ilgst ilgāk, kā divas stundas. Efesa dibināta aptuveni 1000 gadus pirms mūsu ēras, kļūstot par auglības dievietes Kibelas kulta centru. Mūsdienās redzamā pilsētas daļu 4, gs būvēta Maķedonijas Aleksandra pēcteču valdīšanas laikā, bet īstu uzplaukumu pilsēta piedzīvoja Romiešu valdīšanas laikā, kad Efesa kļuva par Egejas jūras svarīgāko ostu. Vēlāk līcis aizsērēja un pilsētā sākās pagrimums. Efesai ir svarīga nozīme kristietības vēsturē. Tieši šeit notikuši vairāki agrīnās kristietības koncili. Tiek uzskatīts, ka Jaunava Marija Efesā pavadījusi sava mūža pēdējās dienas. Šeit tiešām ir ko apskatīt. Iespaidīgs amfiteātris, marmora iela ar neskaitāmu celtņu drupām gar to, pat prieka māja te bijusi. Bet galvenais arhitektūras šedevrs ir Celza bibliotēka. Konsuls Gajs Jūlijs Akvila šo būvējis par godu savam tēvam. Fasādes nišās redzamas skulptūras, Sofija(gudrība), Areta (tikums), Enoja (prāts) un Epistēma (zināšanas). Vēl šeit apskatāms Adriana templis, kolonādes iela, odeons (sanāksmju telpa), Herkulesa vārti un daudz citu nozīmīgu celtņu. Šodien padevusies karsta diena un ekskursija pa Efesas stāvajām ielām nogurdinoša. Tālāk dodamies caur Selčuku kalnos, kur apskatāma Jaunavas Marijas māja. Ceļš ved stāvās kalnu nogāzēs un jo augstāk paceļamies jo vairāk un lielāki koki parādās, līdz nokļūstam kalnu priežu mežā. Šeit nokļūstam ielejā, kur apskatāma māja, kurā it kā Jaunava Marija pavadījusi sava mūza nogali. Priežu meža gaiss noņem Efesā uzmākušos nogurumu. Līdz mājai jāiet kājām kāds pus kilometrs un jau esam pie senas mūra celtnes ar maziem arku veida lodziņiem. Bībelē vēstīts, ka krustā sistais Jēzus lūdzis Sv. Jānim, māceklim, parūpēties par māti Mariju. Jānis 37. gadā atvedis Mariju sev līdzi uz Efesu, un šeit vienkāršā akmens namiņā viņa pavadījusi pēdējos mūža gadus. Šo namiņu, kā svētvietu apmeklē, gan kristieši, gan musulmaņi. Apskatām namiņu, aizdedzam svecīti un pasmeļam svēto ūdeni no blakus esošā svētā avota. Zīmīgi, ka šeit esam ieradušies pirmajos ziemassvētkos. Efesas apmeklējuma programmu nedaudz saīsinām un dodamies uz netālo Kušadasi kūrortu. Citiem gan ieteiktu apmeklēt Selčukas pilsētā esošo Bizantijas pilsētas citadeli, Sv. Jāņa baziliku, kurā apbedīts pats Sv. Jānis. Ceļš pa ieleju, kur agrāk bijis Efesas līcis ved uz jūras piekrasti, kur pa ceļam piestājam pie kāda dārza un par nelielu samaksu dārza saimniekam, salasām lielu daudzumu apelsīnu. Apelsīni šeit tiešām ļoti gardi, saldi. Pie mums veikalos tādu nav! Tālāk pagriežamies pa labi kalnu virzienā un nokļūstam Kušadasi pilsētā. Turku valodā Kušadasi nozīmē „Putnu sala” jo izveidojusies blakus senajai baložu salai, kuru dambis savieno ar sauszemi un tās līčos izveidotas jahtu un kruīza kuģu ostas. Pastaigājamies gar Kušadasi ostas promenādi un ieturam kārtējās vēlās pusdienas. Oficiants saka, ka šeit naktsdzīve esot vēl trakulīgāka kā Bodrumā, bet mūsu šodienas gala mērķis tomēr iz Bodruma. Pēcpusdienā pametam Kušadasi un dodamies dienvidu virzienā uz Milasu. Pa ceļam pabraucam garām vēl divām nozīmīgiem tūrisma objektiem, kurus vajadzētu apskatīt. Tie ir Priēnas un Milāsas sen pilsētas. Laika ierobežotības dēļ atsakāmies no šo objektu apmeklēšanas. Gribu piebilst, ka šeit Egelas jūras piekrastē ir tik daudz vēsturisku un dabas objektu un ja tos visus grib apskatīt, tad arī ar 100 dienām būs par īsu. Tādēļ iesaku rūpīgi izvēlēties galvenos un neskriet pie katras brūnās norādes un censties visu apskatīt. Tas vienkārši nav iespējams. Pa ceļam vēl pieturam pie Bafas ezera. Arī Bafas ezera, kurš tiek uzskatīts par vienu no gleznainākajiem Turcijā, krastos manāmi apskatāmi daudzi antīkie pieminekļi. Ezerā vērojam nelielu saliņu uz 1500 metrus augstā Latmas kalna fona. Uz saliņas arī kādreiz bijušas celtne, kuru mūri raugās no krūmiem un vīteņiem. Tā līdz vakaram pirms satumst cauri Milasas pilsētai, garām Bodrumas lidostai nonākam Bodrumas pievārtē. Pilsēta atrodas lielu kalnu ielokā un tādēļ pirms tās ceļš pa iespaidīgiem serpentīniem ved lejup. Tā kā Bodrumā esam norezervējuši bungalo tipa naktsmītni ar savu virtuvi, nolemjam, ka šovakar vakariņas gatavosim paši. Piestājam pie vietējā lielveikala un sapērkam produktus, protams, arī pāris pudeļu vīna un Rakki.. Produktu cenas šeit līdzīgas vai nedaudz lētākas nekā Latvijā. Atrodam savu viesnīcu kompleksu un dodamies uz saviem apartamentiem. Mums tiek iedalīts viens divu stāvu korpuss garā rindu mājā. No kalna puses neliela ieliņa, kur novietot auto, bet uz jūras pusi terase, ar jauku skatu uz Bodrumas līci. Pirmajā stāvā mums liela halle ar izeju uz terases, kura no virtuves atdalīta ar bāru, bet otrajā trīs guļam istabas un liela vannas istaba. Atveram terases durvis un aizkarus līdz galam, lai gatavojot vakariņas būtu redzams līcis. Vakariņas gatavas un liekam galdā uz terases! Ieslēdzam televizoru uz vietējo Turku mūzikas kanālu, baudām mielastu, nedaudz iestiprināmies ar stingrākiem dzērieniem un baudām vakarīgu jūras šarmu. Tā mums noslēdzas Turcijā pavadītā ceturtā diena. Tālāk sekos ceļojuma apraksta III daļa „Turcijas tūrisma trīs pērles Bodruma, Marmarisa un Pamukkalē”, kura taps tuvākajās dienās.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais