Kā es jamaikieti apglabāt palīdzēju

  • 4 min lasīšanai
Ap desmitiem vakarā Karību jūras apskalotajā Jamaikā jau valda piķa melna tumsa. Tuvākajās naktīs mēness gatavojas nobriest pavisam apaļš. Tagad tas, tāds liels, smags un nedabīgi oranžs, karājas virs palmu galotnēm, spokaini apspīdot izdangāto ceļu. Tuvējos kokos rosās naktsputni, ar skaļu brīkšķi no krūmiem izspaucas kārns suns, kas, man ne skatiena neveltījis, žigli pārskrien ceļa otrā pusē un tik pat steidzīgi nozūd. Izejot uz šosejas, nekas nemainās- nav mašīnu, nav cilvēku, tikai smaga, karsta nakts. Šķiet, visa apkārtne piemeklējusi piemērotas dekorācijas manam ceļamērķim. Es dodos uz bērēm. Pirms deviņām dienām negadījumā uz ceļa bojā gāja Negrilas (pilsēta Jamaikā) taksists Čezs. Šonakt tiks izpildīts wake (pamošanās, mošanās) rituāls un rīta pusē Čeza gars beidzot varēs tikt savā kapā. „Devītā nakts” jeb wake ir Jamaikas bēru tradīcija ar saknēm Āfrikā. Kad jamaikietis dodas uz labākiem medību laukiem, viņa ģimene, radi un draugi astoņas naktis sēro, bet devītajā rīko kārtīgu ballīti ārpus mājas, kur piedalīties lūgti ir visi un ikviens. Jo vairāk cilvēku, jo mirušajam patīkamāk. Turp ved arī mans ceļš. Man gan nākas pusstundu ilgo ceļa gabalu mērot kājam, jo visi Čeza amata brāļi jau ir wake rituāla vietā, svinot biedra piemiņu. Šonakt Negrilā taksometru pat ar uguni nesameklēsi. Tā nu es kātoju pa mēness staru apspīdēto, neierasti kluso pilsētas galveno ielu, līdz tālumā saklausu mūziku, vēl mazliet, un tai pievienojas ļaužu čalas. Ceļā malas pārblīvētas ar krustu šķērsu novietotām automašīnām- izskatās, ka Čezs bijis varen ieredzēts pilsonis, jo šovakar te pulcējas vai visa Negrila. Ticējumi teic, ka bez šādas ballītes mirušā gars paliek zemes virsū un naktīs klejo pa apkārtni, biedējot dzīvos. Tādēļ Devītaja Naktī vairs nav vietas sērām, ļaudis sanāk kopā, ēd, dzer un dejo, priecājoties par to, ka aizgājējam vairs nav jācieš zemes dzīvē. Un lai nu ko, bet svinēt jamaikieši prot vareni. Par pasākuma norises vietu izraudzītā autostāvvieta šonakt ir pieblīvēta ar smejošiem, dejojošiem ļaudīm, pastiprinātājos dārd regejs. Nomaļus uzbūvēts āra pavards, kur gar milzu katliem rosās bariņš koši tērptu sieviešu- Čeza ģimenes pārstāves. Sekojot jamaikiešu pieklājības kanoniem, es vispirms dodos sasveicināties ar vecomāti, kuru visi sauc par Mama- salīkušu, bezzobainu nēģerieti, kura ar pienākuma apziņu sejā uzmana visu ēst gatavošanas procesu. Kad kādu brīdi esam apspriedušas, cik labi tagad klājas mirušajam Čezam, cik daudz cilvēku ieradušies viņu pieminēt, un cik spaiņus ruma punša Prestons (viņas mazdēls) šim vakaram pagatavojis, Mama mani varen oficiālā tonī aicina parādīt godu aizgājējam un nobaudīt ēdienu. Lielajos grāpjos sautējas jamaikiešu ikdienas maltīte- rīsi ar sarkanajām pupiņām, mīklā apcepta zivs, sīksīkos gabaliņos saskaldīts cālis ar visiem kauliem tik asā mērcē, kas pat man, piparotu ēdienu cienītajais, liek apraudāties. Steidzīgi uzkožu tieši wake rituālam piedienīgo bammy, manioka saknes miltu plācenīšus, kad Mama, laipni mājot, sūta pie manis bižainu meitēnu ar zupas bļodu. Jau zinu, kas mani sagaida, bet atteikties skaitās liela nepieklājība. Tas ir Devītās Dienas svinību galvenais ēdiens, „mannish water“ (vīru ūdens)- bieza, stipra zupa, gatavota no kazas iekšām. Atviegloti konstatāju, ka neko no zupā peldošajiem gabaliem identificēt neizdodas (atklāti sakot, baidījos ieraudzīt zarnu rituli), un ja cieši nepiedomā par sastāvdaļām, vīru ūdens izrādas tīri baudāms pasākums. Gādīga roka man pasniedz plastmasas glāzi ar ruma punšu, kas izrādas ar sulu iekrāsots, velnišķīgi stiprs Karību rums. Laikam jau ievērojis manas šausmās ieplestās acis, no dejotāju pūļa iznirst Prestons un teju taustāmā lepnumā vaicā, kā man iet pie sirds viņa gatavotais „punšs“. Saku, ka dikti stiprs. Prestons labpatikā krekšķina un apstiprina manas aizdomas- velna dzirai ir aptuveni 80 grādi! Un šitā vēl skaitoties atšķaidīta!!! Ruma stiprums devītās nakts svinībās esot goda lieta, dzērienu jaukšanai neviens sevi cienošs jamaikietis neizmantos neko vājāku par teju visiem 100 grādiem. Apslacījusi kazas iekšu zupu ar dezinfekcijas šķīduma stipruma „punšu“, es dodos lūkot ko vēl jamaikiešu bēres var piedāvāt. Tie, kuri nešūpojas deju laukumā, stāv bariņos un pārspriež jaunākās tenkas vai arī nododas azartspēlēm- viss pieder pie dzīves svinēšanas. Ar rokas mājienu pavecāks vīrs mani aicina tuvāk pie sava „plats dēlis uz diviem ķieģeļiem“ galdiņa un paziņo, ka esot labākais domino spēlētājs, kāds jelkad pa zemes virsu staigājis. Vai es vēlētos spēlēt? Vienojamies, ka likmes nebūs uz naudu, bet gan tikai uz uzvarētāja lauriem (iedomātiem). Šķiet, pēdējo reizi es domino spēlēju bērnībā kopā ar vecomāti, tomēr noteikumus atceros labi. Jamaikieša bērēs Karību naktī autostāvvietas putekļos spēle iegūst pavisam citu šarmu- vecais katru kauliņu sit galdā ar varenu troksni, sirsnīgi lamājas ikreiz, kad spēju atbildēt viņa izaicinājumam un smieklos uzšauj pats sev pa cisku tad, kad taisu bēdīgu sejas izteiksmi un uzņemu vēl vienu kauliņu. Veiksme gan ne vienmēr smaida dižajam domino spēlmanim, bet kopš brīža, kas esmu viņam pavēstījusi mums pierasto sakāmvārdu par tiem, kam neveicas spēlē un veicas mīlestībā, vīrs par zaudējumu vairs nebēdā. Pāris jauniešu, krietnu brīdi vērojuši mūsu cīņu no attāluma, nu nāk klāt un arī grib spēlēt ar mani. Varam sist kauliņust arī pa pāriem! Tomēr ja viens jamaikietis pie spēļu galda vēl spēj veltīt uzmanību spēlei, tad trīs jamaikiešiem kopā tā šķiet neiespējamā misija. Viņi maniakāli žestikulē, nemitīgi maina noteikumus, apvaino viens otru blēdībās, piemin vecus grēkus un domino kauliņus sit galdā ar tādu spēku, ka puse nokrīt smiltīs. Un ir iemesls jaunai diskusijai. Turpinot savu izpētes gājienu, domās salīdzinu grāmatās lasīto ar to, kā jamaikiešu bēres, vai pareizāk sakot- nakts pirms bērēm, izskatās šodien. Devītā Nakts, pēdējā pirms baznīcas izvadīšanas, ir svarīga mirušo rituāla sastāvdaļa. Tieši šajā naktī gars (Jamaikas patva valodā- duppy) staigā starp svinētājiem un sakot ardievas visiem mīļajiem, kas vēl dzīvo laicīgo dzīvi, līdz ar rītausmu dodas uz savu atdusas vietu. Tradicionāli par mūziku wake rituāla laikā rūpējās īpaša spēlmaņu grupa, mento, kas izpildīja bēru himnas (sankeyz). Tagad galvenais, lai mūzika liktu pūlim dejot, no skandām laukuma malā ar šo uzdevumu veikli tiek galā neviens cits, kā Bobs Mārlijs. Majās dodos vēl pirms rīta gaismas, bet tumsa vairs neizskatās tik spokaina. Droši zinu, ka Čeza duppijs ir apmierināts ar lielisko, skaļo un jautro izvadīšanu, un nevienu dzīvo Jamaikā netraucēs.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais