Valsts, kuras nav jeb Piedņestra/Transnistrija

  • 4 min lasīšanai
  • 19 foto
Nolemjam braukt uz Odesu, caur Transnistriju (Moldovā – politiski korektais nosaukums, jo norāda vien uz reģiona nosaukumu, a la Latgale) jeb Piedņestru (ilgi mācījos izrunāt šo vārdu krieviski). Dodamies Kišiņevas autoostas virzienā (tur tādas ir vairākas), bet nu tomēr tiek atrasta īstā un arī autobuss, liecina par to. Turpat blakus autobusam skaļi ik pa laikam tiek izsaukts Piedņestras un tās galvaspilsētas Tiraspoles vārds (izklausās nu gandrīz tikpat nelegāli kā „Spirt, vodka, cigareti”, Rīgas Centrāltirgū). Pēc nelielas apspriedes nolemjam, ka varbūt jāizmanto šis piedāvājums, un vienojamies ar šoferīti Aleksandru, par braucienu uz Tiraspoli par 20$ (jāņem vērā, ka vidējā pensija Moldovā ir apm. 30$, līdz ar to priecīgi esam gan mēs, gan Aleksandrs). Ceļš var sākties, Transnistrija gaida mūs! :) Tā nu kādu laiciņu braucam pa Moldovas ārēm, līdz šoferītis Aleksandrs ziņo, lai gatavojam pases, jo esot klāt „robeža”, mans ceļabiedrs jau nocieties ieraudzīt slaveno vietu, ka velk ārā fotoaparātu un steidz iemūžināt „valsts, kuras nav” robežu. Un te nu arī sākas problēmas.... Tiekam aicināti izkāpt no mašīnas, un tiek uzdots jautājums „Кто фотографиравал???” Vai nu stresa līmeņa dēļ, vai kādu citu iemeslu dēļ, ir radusies vajadzība un tad nu draudzīgi jautāju robežsargam, vai varu aiziet uz labierīcībām (nu tas vārds gan lietots, lai iekļautos pieklājības normās, jo par tādām tās grūti saukt)? Gods kam gods, pieklājīgi tiek norādīts virziens, kurā man jādodas, tā nu es atstāju savus ceļabiedrus – 2 zviedrus – it kā robežsargu „gādībā”. Atgriežoties pret mani visnotaļ laipnie robežsargi piedāvā piesēst „девушка, пресадти” uz viena no ķeblīšiem dzelzs vagoniņā, kur vēl pirms minūtes stāvēja varena robežsargu cepure. Kamēr tiek izskatīts ceļabiedra telefona fotokamera, komentējot vai ikkatru bildi (jo īpašas emocijas veltot tortei ar uzrakstu „666”), tiek uzdoti jautājumi, kur, kāpēc braucam, ko mani ceļa biedri darot Kišiņevā (ņemos skaidrot, par viņu praksi Zviedrijas konsulātā Kišiņevā). Jānorāda, ka man individuāli jautājumi netiek uzdoti, nez vai attiecībā pret „brāļiem un māsām” ir cita „pratināšanas” instrukcija? Bildes tomēr neatrodot (jo ne jau nu vienīgi mobilajā telefonā ir kamera....), tiekam palaisti tālāk. Slavenās fotogrāfijas var redzēt galerijā: Esam laimīgi par iekļūšanu Transnistrijā, tomēr, kas tev to deva.... Pēc ne vairāk kā 100m ir nākošā robeža, kas šoreiz izskatās vairāk pēc īstas... Saņemam reģistrācijas formas, kuras rūpīgi aizpildām, pretim очество godīgi ierakstu „Janovna” un mēģinu zviedru tēva vārdus izlocīt atbilstoši krievu valodas prasībām.... Atzīmējam, ka mūsu mērķis ir Tranzīts un trīcošām sirdīm stāvam rindā, lai saņemtu atļauju doties tālāk. Mēģinu „pārtulkot” zviedru uzvārdus atbilstošu kirilicai, samaksājam oficiālo iebraukšanas maksu 8 lejas (apm. 36 santīmi) katrs un – neticami – varam doties tālāk (protams, seko vēl somu, mašīnas pārbaude utt., bet tas jau atbilstoši jebkurai formalitātei, atceramies taču vēl tos nesenos laikus, kad tieši šādi viss notikās arī uz mūsu robežas). Uzreiz aiz robežas ir mūsu šoferīša dzimtā pilsēta (jāatzīst, gan, ka Aleksandrs bija ļoti skeptisks par esošo situāciju ar Piedņestru), Aleksands nolemj nomainīt savu mašīnu pret dēla mašīnu, kamēr viņš to dara, iepērkam, stresa mazināšanai – saldējumus, un atlikums tiek izdots Transnistrijas rubļos, tātad esam tikuši arī pie „valsts, kuras nav” naudas!!! Izbaudījuši robežu Nr. 1 un robežu Nr. 2 sākam saprast, ka varbūt izmantot Aleksandra pakalpojumus līdz pat Odesai, vienojamies, ka 2 h viņš mūs pagaidīs Tiraspolē un tad tālāk vedīs uz Odesu, šis pakalpojums maksā 70$, tomēr ne mirkli to nenožēlojam. Nelielai atkāpei: Piedņestras Moldāvu republika (mold. Република Молдовеняскэ Нистрянэ, kr. Приднестровская Молдавская Республика, ukr. Придністровська Молдавська Республіка) - starptautiski neatzītā valsts (kopš 1990), pārsvarā Dņestras kreisajā krastā. Teritorija - ap 3567 kvadrātkilometriem, iedzīvotāju skaits — ap 555 tūkst. Oficiālās valodas - moldāvu, krievu, ukraiņu. PMR tika nodibināta 1990. g. 2. septembrī II Piedņestras visu līmenu deputātu ārkārtas kongresā, sākotnēji saucās par Piedņestras Moldāvu PSR. Kopš valsts dibināšanas laika to vada Igors Smirnovs, sākumā kā Augstākās Padomes priekšsēdētājs, vēlāk kā prezidents. 1992. g. valsts faktiskā neatkarība nostiprināta karā ar Moldāviju, Piedņestras teritorijā izveidoti Miera uzturēšanas spēki ar Krievijas armijas līdzdalību. Tiraspole. Platas ielas, ceļa malās ik pa brīdim pavīd, tanks, Ļeņins, PSRS karogs.... Esam gatavi skatīt šo vietu savām acīm, uz savām kājām.... Tomēr vispirms – vēders dievs visaugstākais (pat pie Igora Smirnova) – dodamies uz vietējo restorānu (kas gan jau kā ik viss šajā „valstī, kuras nav” pieder Igora Smirnova dēlam, tomēr šim restorānam nav dots nosaukums „Шериф”, kā gandrīz jebkam citam – lielveikalu tīkls, futbola komanda (kura, starp citu, starptautiskos mačos pārstāv Moldovu, apsardzes firma, benzīntanki utt. un tā joprojām). Tiek piedāvātas ēdienkartes angļu valodā (tātad uz tūrismu orientēts serviss???) tomēr apkalpošana nav visai steidzīga, līdz ar to Tiraspoles apskatei mums atlikusi vairs tikai stunda, steidzam to darīt. Sakoptība un tīrība – viennozīmīgi visaugstākajā līmenī, to vien darām, ka steidzam iemūžināt, man jau tik aizmirstās, zviedriem neredzētās vēstures „regālijas” varbūt, lai runā bildes.... Laiks, kā nu pēc bilžu aplūkošanas Jūs saprotiet, paskrēja „Igora spārniem”, līdz ar to nekas cits neatlika, kā ar tikko iegādāto KVINT konjaka pudeli, sēsties mašīnā un doties tālāk, Odesas virzienā. Piedņestra ir „gara”, bet ne plata „valsts, kuras nav”, līdz ar to tās šķērsošana neprasa ilgu laiku un jau pēc ½ stundas brauciena tuvojamies Palankas robežpunktam. Mani ceļa biedri salasījušies internetā, ka šis ir vissliktākais robežpunkts, jo ukraiņi savā robežas pusē pieprasa, lai pasēs būtu zīmogs, ka esam izbraukuši no Moldovas, savukārt, Piedņestra šādus zīmogus pasē neliek, jo viņi taču ir neatkarīga valsts nevis Moldova (lielākais kukuļa apmērs, kas minēts šajā mājas lapā – 300 EUR! Esam jau sarunājuši atkāpšanās ceļu ar mūsu šoferīti – ja prasa naudu nemaksājam, un viņš mūs (protams, par papildus samaksu) ved uz citu robežpunktu). Lai nu kā – šoreiz nav „priekšrobežas”, bet uzreiz nosacīti „īstā”, kā jau ierasts tiekam palūgti izkāpt, un dodamies mazas metāla būdiņas virzienā.... Tajā atrodamies mēs un 4 robežsargi, kas viltīgi māj ar galvu un daudz neko nerunā. Es tieku uztverta kā tulks, nevis objekts, jau tekoši spēju izskaidrot savu ceļabiedru uzturēšanos Kišiņevā mērķi, par mūsu vēlmi apskatīt Odesu utt. Tomēr vienā brīdī, viena no robežsarga balsī ieskanas igauņu (!!!) akcents, uz ko es tieši tādā pašā akcentā atbildu – „Я не из Эстонии я из Латвии!”. Tad nu uzklausu anekdotes par igauņiem, kuras balstās uz mums jau zināmo aksiomu par igauņu lēnumu, izrādu izbrīnu par to, ka arī viņi zina šos jokus un vēl pēdējo reizi uzmetot skatienu manu zviedru virzienā, mums tiek novēlēts labs ceļš! Esam vēl priecīgāki par izkļūšanu no Transnistrijas, kā par iekļūšanu tajā! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais