I daļa. Deviņu dienu ziemassvētku ceļojums Turcijas rietumu krasts. (Stambula, Marmora jūra, Dardaneļi).

  • 16 min lasīšanai
  • 66 foto
Deviņu dienu ziemassvētku ceļojums Turcijas rietumu krasts. Ievads: Šis ceļojums gan notika pagājušajos ziemassvētkos, bet rakstu nolēmu ievietot tikai tagad! Īstenībā tas darīts ar nolūku, jo priekš, lasītājiem šodien būs interesantāka un lietderīgāka rakstā izpaustā informācija, domājot un izmantojot to plānotajiem ceļojumiem rudens, ziemas un ziemassvētku periodam. Pagājušā gada septembrī pieņēmām lēmumu ziemassvētku brīvdienas pavadīt lietderīgi un kaut kur aizceļot. Protams, ka vajadzētu piemeklēt kādu siltāku zemi. Turcija gan nav tā siltākā zeme šajā laika periodā, bet mūsu izvēle krita tieši uz braucienu pa Turciju. Pirmkārt, mēs negrasāmies vāļāties pa pludmalēm. Otrkārt šajā periodā var piemeklēt ļoti pieņemamas, pat zemas cenas viesnīcām. Avio biļetes gan vajag iegādāties savlaicīgi, ko arī izdarījām! Biļetes Rīga-Stambula-Rīga nočekojām par 26Ls vienā virzienā un kopā ar lidostu nodevām sanāca 74Ls turp, atpakaļ ceļš. Izlidošanas datums 22 decembrī un atpakaļ ceļš uz Rīgu 30 decembrī. Treškārt plānojam iznomāt automobili un apbraukt pēc iespējas lielāku loku, lai vairāk gūtu iespaidus par Turcijas vēsturi, kultūru, kuras šeit ir ļoti bagātas un pie reizes iegriezties un galīgi neignorēt mūsu tūristu iemīļotās kūrortpilsētas Bodrumu, Marmarisu un Kušadasi. Gribu noteikti piebilst atdzinumu, ka šis laika periods ir ļoti pateicīgs dažādu objektu apskatei, jo nav tā teikt tūrisma pika sezona un nekur nav ierastā tūristu burzma, kā rezultātā nav nekādu problēmu kaut kur iekļūt un izdarīt foto uzņēmumus tā, lai kadrā nebūtu vesels bars citu tūristu, kā arī kafejnīcās un bāros, brīvāka pieeja un protams, cenas zemākas! Izstrādājot maršrutu: Stambula-Čanakkalē-Pergama-Izmira-Kušadasi-Bodruma-Marmarisa-Denizli-Pamukkale-Katahija-Eskihešīra-Stambula. Ceļojuma ilgums 9 dienas. Ķeramies pie būtiskas lietas, viesnīcu rezervēšanu. Pēc rūpīga maršruta izstrādes, kad zinām cik tālu brauksim un būsim spējīgi nobraukt un kur nakšņot sākam izvēlēties. Iesaku to darīt mājas lapā www.booking.com Ļoti laba viesnīcu izvēle, var apskatīt bildītes un pārskatāmas cenu lapas. Un vēl viena priekšrocība, nav jāiemaksā depozīti un ceļojuma laikā variet brīvi izdarīt izmaiņas, ja tādas nepieciešamas un variet atcelt rezervāciju neko nezaudējot! Viesnīcas izmaksas šajā laika periodā var teikt pārsteidzoši zemas, sākot no 25 līdz 60 eiro par divvietīgu numuriņu ar brokastīm, ne mazāk, kā trīs zvaigžņu viesnīcā. Cenas, protams, atkarīgas no viesnīcas atrašanās vietas un zvaigžņu skaita. Stambulā viesnīcu izvēlamies pašā centrā, tā gan izmaksāja dārgāk, aptuveni 28 eiro uz personu, bet iespējams rezervēt arī par divreiz zemāku cenu.. Čanakkale viesnīca par ļoti labu cenu 14eiro uz personu, pašā centrā pie ostas. Grūtāk viesnīcu piemeklēt bija Izmirā. Šeit kā biznesa un transporta centrā, maza lētāku viesnīcu izvēle un cenas samērā augstas, bet par 70 eiro divvietīgs numurs 4 zvaigžņu viesnīca mums ziemassvētku vakaram par ļaunu nenāks. Bodrumā un Marmarisā viesnīcu cenas svārstās no 18 līdz 25 eiro uz personu par nakti. Pamukkale norezervējam istabas viesu namā, izrādās, ka šeit un starp citu, lielajos kūrortu centros vairākas viesnīcas, tūrisma klusajā sezonā vispār tiek slēgtas un pašā Pamukkale to skaits ir visai ierobežots. Nākamais solis, auto noma. Izvēlējāmies Avis nomu, cerot, ka mazāk riskam pakļausim sevi nomājot autu no firmas ar reputāciju. Un tā pie ceļojuma: I daļa. Stambula, Bosfors, Marmora jūra Dardaneļi un Čanakkalē. 1. diena. Stambula. Agri no rīta izlidojam no Rīgas uz Stambulu. Stambulā ierodamies ap 11.00. Lidostā saņemam iznomāto auto un dodamies uz Stambulas centru. Izbraucot no lidosta lielajā aplī jānogriežas pa labi un tālā sekojam norādei Sultanahmet. Ceļš ved gar Marmora jūras piekrasti, kur viena aiz otras izvietotas jahtu un zvejas kuģu piestātnes. Krastmala iekārtota kā parks, bet ik pa gabaliņam izveidoti zivju tirdziņi un zivju restorāni. Piestājam pie vienas šādas tirdzniecības vietas, kur zivis tiek pārdotas tieši uz ielas. Katrs tirgotājs, kuru šeit nav mazums, cenšas kādam ko pārdot. Uzreiz aiz tirgus būdām iekārtoti ļoti interesanti zivju restorāni ar pret jūru un ostu pavērstām vitrīnām. Šeit mēs arī ieturam pirmās pusdienas. Nobaudām Balik, jeb turku valodā balik ir zivs. Kas par zivi gan īsti nezinām, bet bija garšīga un tepat uz vietas, kur paši izvēlējāmies zivis no ledus kastēm tās tika pagatavotas. Pēc kārtīgām pusdienām dodamies viesnīcas meklējumos. Pēc kartes skatamies, ka viesnīca atrodas kaut kur pašā centrālajā Sultan ahmetas daļā. Nogriežamies no krastmalas pirmajā ieliņā Sultanahmetas virzienā un skatāmies, ielas ved stāvā kalnā un braucot augstāk kļūst ar vien šaurākas, ka knapi var izlīst caur ielas malās atstātajām mašīnām. Sākam bažīties, ka tā nekur tālu netiksim, bet te pēkšņi iznirst laukums ar senu ēģiptiešu obelisku un parādās divas lielas mošejas! Izrādās, ka esam nonākuši tieši Stambulas sirdī un tūrisma centrā Sultanahmetas laukumā, pie kura izvietojušās trīs Stambulas pērles- Sofijas katedrāle, Zilā mošeja un pašā galā ieeja Tokkapi pilī. Nebiju domājis, ka te var tik tuvu piebraukt ar auto, tālāk gan daudz vienvirziena ielu un lūdzam pirmo taksistu palīdzēt atrast, kā nokļūt līdz mums vajadzīgajai viesnīcai. Protams! Par samaksu taksists ar mieru mums palīdzēt. Tā mēs nosaucam „Golden Horn Sultanahmet”. Mājas lapa: http://www.goldenhornhotel.com/eng/index.php. Braucam pa šaurajām ieliņām aiz takša pa kalnu uz leju un piebraucam pie viesnīcas un taksists rāda lai dodu naudu, bet man kaut kā aizdomīgi, ka viesnīcas mājas lapas kartē, tā atrodas citur! Ieeju viesnīcā un tiešām uzzinu, ka nav īstā, jo Stambulā ir vairāki Golden Horn hoteļi un mūsējais Golden Horn-SULTANAHMET atrodas citur! Eju uz auto un saku taksistam, ka šī nav īstā viesnīca un lai ved uz īsto, un naudu nedodu. Šis saka, ka par to būs jāpiemaksā, bet es saku, ka nemaksāšu vispār ja neparādīs īsto. Šis paliek dusmīgs, bet ceļu tomēr rāda. Gala rezultātā atgriežamies gandrīz tur pat kur sākām meklēt viesnīcu un blakus šķērsielā to atrodam. Viesnīca tiešām laba un izvietojums vienkārši ideāls, izrādās ja viesnīcas administratoram piemaksā 10 eiro, tad viņš parūpēsies lai mūsu numuriņu logi būtu vērsti pret Sofijas katedrāli. Tā arī piemaksājam, jo gribās taču romantiku! Patiešām skats pa logu superīgs! Redzamas abas mošejas vienlaicīgi. Tā mēs noliekam bagāžu un dodamies uz pilsētu. Turpat 200m attālumā atgriežamies Sultanahmetas laukumā. Laukums atrodas Stambulas vēsturiskās pilsētas vietā. Senāk Romiešu valdīšanas laikā bija ierīkots zirgu jāšanas hipodroms, kura vietā tagad izveidots laukums. Laukumu rotā seno Romiešu no Ēģiptes atvestā relikvija jeb trofeja-obelisks un čūsku kolonna. No laukuma pa grezniem vārtiem ieejam Zilās mošejas teritorijā un te pēkšņi sākas pēcpusdienas lūgšanas laiks musulmaņiem. Ar iespaidīgu megafonu palīdzību, kuri uzstādīti mošejas minaretos mulla dziedošā skaļā balsī sauc ticīgos uz lūgšanu un noskaita dažas lūgšanas arābu valodā. Kolēģi, kuri nebija bijuši musulmaņu valstīs un šo tradīciju vēroja un klausījās pirmo reizi, saka-ļoti iespaidīgi un romantiski. Esot pa televizoru vērojuši šo lūgšanu, bet klātienē tas izskatās daudz iespaidīgāk. Pašā mošejas lūgšanu laikā iekšā netiekam, jo tur tiek ielaisti tikai musulmaņu ticīgie un mums iesaka atnākt vēlāk, kad lūgšana beigsies. Tā mēs izejam no Zilās mošejas un nonākam laukumā, jeb precīzāk būtu teikt parkā, kurš izvietots starp Zilo mošeju un Sofijas katedrāli. Parkā ierīkota skaistas strūklakas un panorāmu veido abas mošejas, kuras izvietotas parka abos galos. Nedaudz par abām mošejām. Sofijas katedrāle jeb senāk dēvētu par Svētās gudrības baznīca tika uzcelta 1400 gadus atpakaļ kā Bizantijas galvas pilsētas Konstantinopoles kristiešu centrs. Vēlāk, kad musulmaņi padzina kristiešus, katedrāle tika pārbūvēta par musulmaņu mošeju un tai tika uzbūvēti četri minareti. Vēlāk lai sacenstos ar Mekas svētvietu izmēriem 1609 gadā Osmāņu impērijas valdnieks, pavēlēja uzcelt lielu mošeju, kurai jākļūst par lielāku pasaulē un tiek uzcelta Zilā mošeja, kura savu nosaukumu iegūst flīžu krāsas dēļ, kurās dominē zilā krāsa. Vēl šodien šī mošeja ir viena no nozīmīgākajām islāma reliģijas celtnēm un pilda savu funkciju. Sofijas katedrāle, gan kalpo kā muzejs un ir nozīmīga gan musulmaņiem, gan kristiešiem un īpaši pareizticīgajiem, jo Konstantinopole taču ir pareizticības šūpulis. Šeit pa kreisi no centrālās strūklakas vēl var apskatīt sultāna Ahmeta I mauzoleju, kurš ir daļa no Zilās mošejas ārējā kompleksa. Mauzoleja iekštelpas rotātas fantastiskām flīzēm. Pa labi no strūklakas var apskatīt Rokselanas pirtis. Tās gan vairs nekalpo, kā pirtis, bet tajās iekārtots paklāju veikals. Piebildīšu, ka ar paklāji Turcijā ir neatņemama sastāvdaļa, jeb kuram interjeram un to daudzveidība un krāšņums ir nepārspējams. Ja mums būtu pietiekoši daudz laika, tad Sultanahmetas laukumā var vēl apmeklēt paklāju muzeju, islāma mākslas muzeju, mozaīku muzeju un Jātnieku tirgu. Visam laika par maz un cerībās šeit kādu reizi atgriezties un to visu apskatīt, dodamies uz Sofijas katedrāli. Katedrāle no iekšpuses izskatās gandrīz iespaidīgāk, kā no ārienes. Katedrāle tiešām ir tūrisma objekts, kurš būtu obligāti jāapmeklē jeb kuram pasaules ceļotājam. Izejot no katedrāles vairāki ļaudis dažādās valodās piedāvā gidu pakalpojumus un dažādas ekskursijas. Mūsu plānā šodien vēl ietilpst brauciens ar kuģīti pa Bosfora šaurumu. Tādu ceļojumu par saprātīgu samaksu arī šeit piedāvā. Sarunājam ar vienu krievu valodā runājošu Turku, ka dosimies ar viņu uz ostu un apskatīsim Bosforu. Norunājam tikties pēc stundas, kad viņš būs savācis pietiekošu daudzumu ceļot gribētājus. Laika it kā mums vēl ir un dodamies uz tur pat blakus esošo Tokkapi pili. Nedaudz par šo pili. Pils no 1459. gada, pēc musulmaņu ienākšanas tā laika Konstantinopolē, sultāns Mehmets II uzbūvēja šo pili, kā savu galveno rezidenci un tam tā arī kalpoja līdz pat 16. gadsimtam. 1924. gadā tā sāk kalpot kā muzejs. Pils sastāv no vairākām daļām, kuras aptver četrus milzīgus pagalmus ieskautas ar paviljonu rindām un lielu priekš pagalmu. Par šo pili, kura ir viens no pasaules tūristu iecienītākajiem objektiem vēl rakstīšu vēlāk. Jo. Ieejot pils priekš pagalmā, redzam, ka izveidojusies liela rinda iekļūt gribētāju. Secinām, ka mums nav daudz laika un nolemjam šeit atgriezties no rīta agrumā, kad nebūs tik liels pūlis un atliks pietiekoši daudz laika, lai to apskatītu. Tā mēs atlikušu stundu pavadām aplūkojot suvenīru veikaliņus un tirdziņu ap Sofijas katedrāli. Atrodam mūsu nolīgto gidu un dodamies viņam līdzi uz ostu. Iekāpjam tramvajā un nobraucam kādas pieturas trīs un tramvajs pietur krastmalā. Šeit nonākam pie secinājuma par iepriekš gida sacīto, ka. Ja mēs izvēlēsimies doties ekskursijā ar viņu, tad mums nebūs nekādu problēmu ar iekļūšanu ekskursijas kuģītī. Tā tas patiešām arī notika, jo tāds ļaužu pūlis, kādā nonācām krastmalā, diez vai vēl kaut kur pasaulē sastopams. Bardaks un haoss valda vis apkārt. Tirgoņi, tūkstošiem makšķernieku un apjukušu tūristu pūlis. Kur iet un kur tikt uz kuģiem un prāmjiem ir grūti saprast! Gids mūs noinstruē, lai cieši sekojam viņam un nenoklīstam šajā bardakā! Tā mēs laužamies cauri pūlim, līdz nonākam pie kuģīša, kurš mūs vedīs nelielā kruīzā pa Bosfora jūras šaurumu. Gids skaļi bļaustīdamies savā valodā izlauž mums ceļu līdz trapam un mēs nokļūstam uz klāja. Tad mums pievienojās vēl kādas trīs grupas, kuras šeit atveduši citi šādi veikli Turku gidi. Kuģītis atiet no piestātnes un pa Zelta raga līci dodas Bosfora šauruma virzienā, kur līcim pāri stiepjas divstāvīgs tilts, uz kura makšķernieki stāv plecu pie pleca, neatstājot nevienu brīvu spraugu. Es pat nevaru iedomāties, kā viņi var makšķerēt, nesapinot makšķerauklu starp makšķerkātu mežu. Braucot zem tilta mūsu kuģītis sarauj vismaz kādas desmit makšķerauklas, kuras laicīgi makšķernieki nepaspēja izvilks. Iebraucam Bosforā. Stambula, kurā dzīvojot līdz pat 14 miljonu iedzīvotāju izvietojusies uz vairākiem pakalniem abpus Bosfora šaurumam un Zelta raga līcim. Pa labi var aplūkot Seraja jeb Zelta ragu un vēsturisko centru Sultanahmetu, kuru rotā neskaitāmu mošeju kupoli un minareti, pa kreisi Bejoglu rajonu ar īpatnējo Galatas torni pašā vidū. Bet uz priekšu pretējā krastā Iskidaru (Ūskūdar). Tālāk virzāmies Melnās jūras virzienā pa Bosfora šaurumu. Pa labi Āzijas krasts, pa kreisi Eiropa. Šeit satiekas divi kontinenti. Visos laikos Stambula ir bijis nozīmīgākais sauszemes un jūras ceļu krustpunkts, preču plūsmas un dažādu civilizāciju un tautu kultūru krustceles. Un visos laikos Stambula tikusi pakļaut nežēlīgiem kariem un cīņām par kontroli šajā nozīmīgajā pasaules vēsturi ietekmējušajā krustpunktā! Gar abiem krastiem pakalnēs izvietojušies pilsētas rajoni, gan daudz stāvu, gan privātvillu, zvejnieku jahtu un kuģu piestātnes, cietokšņi un pilis. Šaurumu šķērso divi grandiozi tilti, kuri savieno abus kontinentus. Kreisajā krastā no ūdens puses var apskatīt Dolmabahčes pili, kuru obligāti vajadzētu apmeklēt, un Medžita mošeju un Jilidžas parku. Pie otra Mehmeta tilta pretim Eiropas cietoksnim, jeb Rumeli Hisari, kuģītis pagriežas atpakaļceļam un peld jau tuvāk Āzijas krastam. Šeit krastā redzams Āzijas cietoksnis. Pie Bosfora tilta, jeb gandrīz zem tā, pietauvojamies krastā un apskatāmies nelielu senatnīgu pilsētas zvejas rajoniņu, ar mošeju virs piestātnes pakalnē. Šeit mums paredzēts stundu garš brīvais laiks, lai pastaigātos pa piestātnēm, kur tirgo dažādas svaigas jūras veltes un tur pat restorānā tās iespējams pagatavot un notiesāt. Sāk lēnām satumst un no romantiskās piestātnes pāri šaurumam dodamies atpakaļ Zelta raga virzienā. Saule riet tieši aiz Sultanahmetas kalna fonā aiz mošejām. Skats patiešām vienreizējs! Atgriežamies ostā un pa ļaužu pārpilnām vecpilsētas ieliņām, dodamies uz Lielo tirgu. Un šeit tirgū nonākam pie atdzinuma, diez vai kāds cits tirgus ir tik grandiozs, kā Stambulas Lielais tirgus! Ar apgleznotām velvēm segtu ieliņu labirints ar maksimālu preču pārpilnību, kuras azartiskie pārdevēji neatlaidīgi cenšas pārdot. Tirgus uzcelts 1453 gadā, pēc Stambulas ieņemšanas Mehmeta II valdīšanas laikā. Veicam dažus sīkus pirkumus un nolemjam doties uz naktsmītni.Tirgū viegli nomaldīties un grūti atrast vienus no daudzajiem vārtiem, Čaršikapi vārtus. Beidzot atrodam tos! Pretim šiem vārtiem atrodas Bejazitas tramvaja pietura. Un tā mēs pārpildītā tramvajā nobraucam divas pieturas līdz mūsu viesnīcai. Pēc kārtīgas ekskursijas pa pilsētu mūs māc nogurums, bet tomēr nolemjam apmeklēt viesnīcas restorānu, kurš izvietots uz viesnīcas jumta un no tā paveras vienkārši sakot ideāla panorāma uz Sultanahmetas laukumu un abām mošejām. Celtnes kārtīgi izgaismotas un skats uz tām fantastisks. Tā mēs ieturam kārtīgas vakariņas un pamēģinām izdaudzināto vietējo uguns dziru, kuru Turki sauc par Rakki. Tas ir kaut kas līdzīgs anīsa šņabim, bet pirms to dzer, to nedaudz atšķaida ar tīru ūdeni un tas sāk viegli šūmoties, kļūstot viegli gaišs un duļķains. Specifiska anīsa garša un diezgan spēcīgs dzēriens! Tā mēs līdz pusnaktij laiku pavadām restorānā uz viesnīcas jumta un baudām Stambulas panorāmu un Turku uguns dziru. Tā mums noslēdzas pirmā, piesātinātā ceļojuma diena. 2. diena. Stambula, ceļš gar Marmora jūru līdz Dardaneļu šaurumam. No rīta ceļamies laicīgi un dodamies brokastīs uz to pašu restorānu uz viesnīcas jumta. Mums paveicas, jo paspējam vērot saullēktu. Saule paceļas tieši fonā aiz Zilās mošejas un sākās rīta lūgšanu laiks. Mullas no visām apkārtnes mošejām sāk savas rīta lūgšanu dziesmas. Brokastis un vispār ēdieni austrumos vienmēr ir gardi un plašā izvēlē. Paēdam kārtīgi, jo īsti nezinām cikos pusdienosim un grafiks iz saspringts un apskates objektiem bagāts! Sakravājam mantas auto un novietojam to pie Tokkapi pils vārtiem un dodamies iekšā. Paspējam iekļūt pirmie, jo tiek atvērti vārti apmeklētājiem. Nav arī tādas burzmas, kā vēlāk uz dienas vidus un vakara pusi. Kārtīga pastaiga pa pils pagalmiem, terasēm un pakāpeniski nonākam pils dziļākajā pagalmā, kurš atrodas skatu laukumi virs pašas pilsētas un no kura terasēm paveras iespaidīgas panorāmas uz Zelta raga līci un Bosfora šaurumu. Šeit uz terasēm iekārtotas mazas kafejnīciņas, kur arī nobaudām papildus rīta kafiju un kādas divdesmit minūtes vērojam, kā rīta agrumā mostas Stambula. Kuģi lieli gan mazi skraida no viena krasta uz otru, pa šurumu lepni virzās neskaitāmi milzu kuģi ar konteineru un dažādām citām kravām. Satiksme tik intensīva, ka sāku domāt, kā un kas to visu regulē. Turpinām ceļu atpakaļ uz pils centrālo vārtu pusi un pa ceļam pagalmos iegriežamies vairākos paviljonos, kur izvietoti dažādi senlietu, vēstures un mākslas muzeji. Ļoti iespaidīga ieroču un zeltlietu kolekcija apskatāma pils centrālā laukuma kreisajā spārnā, bet fotografēt gan aizliegts. Teikšu tā! Šeit ja tā kārtīgi visu gribi apskatīt, tad diena būs par īsu! Salīdzinājumam varētu teikt, ka Tokkapi pils Turkiem ir tas pats, kas krieviem Ziemas pils un Ermitāža Sankt-Peterburgā, vai Frančiem Luvra! Pilī pavadām gandrīz trīs stundas. Kāpjam auto un dodamies pa ieliņām uz leju ostas virzienā un pa Zelta raga tiltu, kurš tāpat kā vakar blīvi nosēts ar makšķerniekiem. Pretējā krastā pa šaurām, ļoti stāvām ieliņām sākam meklēt Galatas torni, kurš redzamas no visiem pretējiem krastiem, bet iebraucot tuvumā nav manāms un grūti to atrast. Visu beidzot atrodam to un ar auto var piebraukt gluži pie kāpnēm. Tā dodamies iekša! Tornis visai augsts, bet nokļūšana skatu laukumā ir ar lifta palīdzību un grūtības nesagādā! Torņa kupolā ierīkots restorāns, no kura var iziet uz terases un baudīt kārtējo panorāmu jau no cita skatu punkta. Sultanahmetas virzienā pilsētu sedz viegla miglas un droši vien smoga aizsegs. Bosfora šaurums gan labi pārskatāms. Atkal kārtējā kafijas pauze torņa restorāniņā un laižamies lejā. Laukumā pie torņa jau kuro reizi mūs pārsteidz ļoti liels skaits klaiņojošu kaķu un suņu. Viņi Stambulā ir visur, vakar viņus redzējām pie mošejām un kuģu piestātnēs, un viņus neviens šeit nekur netrenkā. Ievēroju, ka visiem suņiem ausīs iekarināti čipsi. Acīm redzot tiek veikta kaut kāda suņu uzskaite un profilakse. Suņi un kaķi slinki vāļājās uz kāpnēm pie žogiem, it visur. Kaķi gan nedaudz nekaunīgāki un mēģina izdiedelēt no tūristiem un veikalniekiem, ko ēdamu. Kāpjam auto un pa stāvajām ielā dodamies lejup. Tālāk mūsu ceļš ved gar Bosfora krastmalu austrumu virzienā. Krasti kā nosēti ar jahtām un zvejas kuteriem. Pa ceļam iegriežamies pie Dolmabahčes pils. Vakar šo pili vērojām no jūras puses. Mums nepaveicās, jo tehnisku iemeslu dēļ tā slēgta! Pārējiem gan ieteiktu apmeklēt šo kārtējo Turcijas pērli. Šo pili cēlis sultāns Abdils Medžits 1856 gadā un pārcēlis valdnieka rezidenci no Tokkapi pils uz šo pili. Uz šejieni arī pārceļoja ievērojams daudzums vērtslietu no Tokkapi pils un no citiem Turku Osmaņu impērijas reģioniem. Visu atlikušo laiku, kamēr Turcijas galvaspilsēta bija Stambula šī pils kalpoja, kā sultānu rezidence, bet pēc Kemala Ataturka vadītās revolūcijas galvaspilsēta tika pārcelta uz Ankāru un pilī tika izveidots muzejs. Šo pili var apmeklēt tikai profesionāla gida pavadījumā un šāds prieks izmaksā gandrīz 20Latu ekvivalentā-personai. Apskatām pili no ārpuses u dodamies gar krastu tālāk. Pa ceļam piestājam un apskatāmies Bosfora tiltu un pavērojam makšķerniekus krastmalā, kuri šeit ir visur. Nospiriežam, ka Turki laikam ļoti iemīļojuši zivju ēdienus. Tā gar krastmalu nonākam pie pēdējā objekta, kuru esam nolēmuši apmeklēt. Tas ir Eiropas cietoksnis, jeb Rumeli Hisari. Šo cietoksni pēc Konstantinopoles ieņemšanas uzcēlis sultāns Mehmets. Cietoksnis uzcelts Bosfora šauruma šaurākajā vietā. Līdzīgs cietoksnis „Āzijas cietoksnis” uzcelts arī pretējā krastā. No šiem cietokšņiem tika uzsākta jūras tirdzniecības ceļu kontrole. Tautā šo cietoksni sāka dēvēt par Bogazkesen jeb Kakla aizžņaudzēju. Blakus cietoksnim uzbūvēts arī otrs tilts pāri šaurumam un to labi var apskatīt no cietokšņa torņiem. Izložņājam cietokšņa mūrus un nu jau laiks pamest Stambulu, lai līdz vēlam vakaram gar Marmora jūras piekrasti sasniegtu šīs dienas gala mērķi Čanakkale pilsētu, kura atrodas Dardaneļu šaurumā, otrā Marmora jūras galā un uz kuru, var nokļūt tikai ar prāmi, šķērsojot jūras šaurumu. Nolemjam sākuma posmu nebraukt gar piekrasti, bet gan pa autobānu sekojot Edirne virzienā un tad pagriezties piekrastes virzienā uz Tekirdagas pilsētu. Tā mēs pa autobānu apjožam Stambulas piepilsētas un bez apstāšanā dodamies līdz Tekirdagai. Tekirdaga ir slavena ar savu tekstila industriju un šeit tiekot ražots arī labākais Rakki dzēriens „Tekirdaģ Rakki”, kuru mēs vakar notestējām. Pilsēta liela, ne visai tīra un daudz rūpnīcu. Izbraucot cauri pilsētai piestājam uzpildes stacijas restorāniņā un nolemjam ieturēt iekavētās pusdienas. Ar ēdienu pasūtīšanu iet pagrūti, jo apkalpojošais personāls nav spējīgs sazināties ne angliski, ne krieviski nedz citā valodā, izņemot Turku valodu. Starp citu. Tālāk brauciena laikā secinām, ka Turki svešvalodas pārzina tikai tūrisma centros un kūrortpilsētās, bet līdz ko jūs izbraucat no tām, jārēķinās ar to, ka neviens nerunās angliski vai citādi, bet tikai Turku valodā. Ieturam ar grūtībām saskaņoto maltīti un dodamies tālāk, kur mums jānonāk Ekebatas pilsētiņā no kuras kursē prāmji uz Čanakkalē. Īsti nezinām, cik bieži tie kursē un vai nebūs jāstāv rindā uz nokļūšanu prāmī. Pabraucam garām Kilye līcim un nonākam Gallipoli pussalā. Gallipioli pussala pasaulē zināma ar šeit notikušajām kara darbībām I pasaules karā, kad Angļu desants šeit tika izsēdināts, lai iegūtu kontroli pār stratēģiski nozīmīgo Dardaneļu šaurumu un satiksmi starp Vidus un Melno jūru. Turku armijai Kemala Ataturka vadībā izdodas sagraut un padzīt angļu karaspēku. Angļi šeit pazaudēja teju simts tūkstošu zaldātu vairākus flotes kuģus un lielu daudzumu kaujas tehnikas. Šī bija viens no pazemojošākajiem Angļu zaudējumiem I pasaules karā, bet Turkiem lielākais panākums un triumfs. Šeit izveidoti neskaitāmi monjumenti un piemiņas vietas par godu kaujās kritušajiem. Ja būtu laiks, varētu apmeklēt Kabatepas kara muzeju un iedziļināties šo kauju vēsturē, bet mums neatliek laika tam. Jau satumst un mēs nonākam Ekebatas pilsētas ostā, kur skatāmies, ka nekādas rindas nav un brīvi nokļūstam uz prāmja. Izrādās, ka prāmji šeit kursē bieži un rindu tikpat kā nekad nav! Pārcelšanās ilgst 30 līdz 40 minūtes un nonākam otrā krastā Čanakkales ostā. Netālu no ostas, krastā novietota milzīga zirga statuete, kā simbols tuvumā esošajai izslavētajai Trojai. Izrādās, ka mūsu viesnīca Hotel Anzac, mājas lapa: http://www.anzachotel.com atrodas gluži pie ostas pašā krastmalas rajonā. Iekārtojamies viesnīcā un dodamies tur pat aplūkot pilsētu un krastmalu. Pilsētā šauras veikalu un bāru piesātinātas ieliņas un pie pašas ostas laukums, kuru ieskauj restorāni, bāri un suvenīru bodītes. Šeit seko ietikums. Čanakkalē var iegādāties suvenīrus, kuru šeit ir ļoti daudz un tie ir stingri lētāki, kā Stambulā un citās tūristu apmeklētās pilsētās. Šeit var iegādāties vienreizējus keramikas izstrādājumus un traukus, kādi nav dabūjami nekur citur. Izrādās, ka „Čanakkale” Turku valodā nozīmē, „Podu cietoksnis” un šī pilsēta gadsimtiem ir bijusi izslavēta ar savām trauku darināšanas tradīcijām. Vietējos veikaliņos masveidā var nopirkt arī apģērbu un apavus, tā teikt visas pasaules brendu viltojumus, bet šeit šie viltojumi esot vis kvalitatīvākie un izrādās, ka daudzi tirgoņi no Krievijas un iespējams no mūsu Latvijas šeit iegādājas šo viltoto preci un pie sevis tirgo kā pasaules brendu ražojumus. Pēc kārtīgiem suvenīru pirkumiem, gar krastmalu aizejam līdz iepriekš manītajai zirga statujai. Patiešām zirgs! No savdabīgiem koka gabaliem samontēts zirgs. It kā šāds esot izskatījies īstais Trojas zirgs. Vakaru pavadām bārā zem viesnīcas, kur uz vietas pie atklātas uguns tiek pagatavoti ļoti garšīgi kebabi! Skatāmies futbola maču starp vienu Itāļu un Turku klubu un atbalstām vietējos, kuriem var redzēt ļoti patīk mūsu aktivitāte, kura nes arī augļus! Bārmenis mums uzsauc katram pāris Efes pilzenes alus! Tā mēs malkojam uzsaukto alu un gardos kebabus un skatāmies kopā ar Turkiem futbolu. Pēc mača jau ir stipri vēls un dodamies gulēt, jo rītdien mums garš un bagāts ceļojums. Par tālāk redzēto un apskatīto jums pastāstīšu nākošajā ceļojuma aprakstā „II daļa Anatolijas piekraste, Grieķu un Romiešu kultūras mantojums”, kurš taps tuvākajās dienās. P.S. Ieejas maksas muzejos un tūrisma objektos salīdzinoši padārgas, no 2-4Ls mūsu naudā. Restorāni arī salīdzinoši dārgi, bet ir ļoti daudz sīkāku bāriņu un kafejnīcu, kur cenas zemākas, jebkurā gadījumā lētāk, kā Rīgā. Ēdienus izvēlieties uzmanīgi, jo daži no tiem ir ļoti assi! Degviela dārga! Iesaku nomāt benzīna transportu, jo lētāks. Dīzeļdegviela 1.10-1.20Ls/litrā, Benzīns 0.85-0.95Ls/litrā. Uz Stambulu iesaku arī doties atsevišķi, kā nedēļas nogales tūrē. Trīs dienas būtu minimums, lai to varētu daudz, maz apskatīt. Liela daļa apskates objektu Stambulā atrodas centrā, Zelta ragā un Sultanahmetā, bet ja gribat apskatīt vairāk, tad vismaz vienu dienu vajag iznomāt auto un apbraukt tos apskatīt, jo sabiedriskais transports šeit nav visai labi attīstīts, kā citās Eiropas lielpilsētās. Ar taksistiem noteikti jākaulējas un jāatrunā brauciena cena. Ja gribat braukt kruīzā pa Bosforu, tad braucienu labāk saskaņot iepriekš viesnīcā, vai pie gidiem, kuri sastopami pie tūrisma objektiem, jo pašā ostā ir tāds bardaks, ka uz kuģīšiem gandrīz nav iespējams tikt. IESAKU: No literatūras varu ieteikts vienu ļoti labu ceļvedi! To var iegādāties Jāņa sētas karšu veikalā. Tas ir DORLING KINDERSLEY BOOK DK ceļvedis „Turcija”, kurš piejams arī latviešu valodā, par ko parūpējies grāmatu apgāds Zvaigzne ABC. DORLING KINDERSLEY DK pieejami dažādās valodās un aptver visu pasauli.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais