Buenosairesa - nezināmā vilinājums un realitāte pasaules otrā pusē
|
Ilze Vilšķērste
|
(Ceļojuma piezīmes no brauciena uz Argentīnu 2013.gada 5.-20.novembrī)
Šeit apkopota informācija par maršrutā iekļautajiem apskates objektiem un notikumiem Buenosairesā, kā arī padomi - kā rīkoties sadzīviskās situācijās, kādas var nākties piedzīvot šajā zemē.
Tas viss kādam var noderēt gatavojoties doties uz turieni. Noteikti pirms tam nepieciešams izslēgt nevajadzīgus priekšstatus, pieņēmumus un salīdzinājumus. Argentīna ir valsts, kurā nedarbojas Eiropas likumi, standarti un laika izjūta.
Toties tajā dzīvojošie cilvēki ir priecīgi un draudzīgi, atvērti kontaktiem un sadarbībai. Viņu dzīvesveids liecina, ka tie prot gan strādāt, gan pamatīgi atpūsties un baudīt dzīvi. Šī dzīves baudīšanas māksla nereti tā „pielīp”, ka agri vai vēlu, kaut kas neizskaidrojams velk un velk atpakaļ.
Man personīgi šķiet interesanta neizsakāmi daudzveidīgā dzīvā daba. Pat braucot turp vairākkārt, es ne tuvu neesmu iepazinusi visu ko šeit iespējams piedzīvot un redzēt. Bet daudz kas no redzētā jau kļuvis tuvs, savējais, īpašais.
Pēc tik gara ievada jāsāk pildīt solītais.
Sadzīviskās lietas, bez kurām neiztikt.
Vispirms par sadzīvisko pusi – realitāti, ierodoties valstī. Vislielākā problēma jums var kļūt naudas maiņa – kur un kā to darīt.
Tā kā Eiropā nav iespējams iegādāties Argentīnas peso, kas ir valsts valūta, ņemiet līdzi ASV dolārus. Tie ir lielā cieņā. Oficiālais kurss mēdz būt svārstīgs, tas jānoskaidro īsi pirms došanās turp. 2013. gadā tas bija 5,8 peso par dolāru.
Naudu var samainīt bankās, lielajās pilsētās veikalos un citur var lietot norēķinu kartes – ziniet, ka šajos gadījumos tas notiks saskaņā ar oficiālo valūtas kursu.
Tā ir mums neizprotama valsts politika, kad oficiāli valūtu nav iespējams nopirkt, bet neoficiāli visi zina kā to izdarīt. Pastāv neskaitāmi neoficiālie naudas maiņas kantori – tajos kurss ir neizsakāmi „draudzīgāks” – pat līdz divām reizēm augstāks, salīdzinot ar oficiālo. Bet ar šiem kantoriem arī jābūt piesardzīgiem, uzticieties tikai tādiem, kurus jums iesaka paziņas (ja tādi jums šeit ir), vai prasiet kontaktus - padalīšos. Vēl ir atšķirības – kādas naudas zīmes jūs maināt. 100 dolāru banknotes noteikti ir vērtīgākas par sīkākām.
Neizbēgami – pirmā vieta, ko šeit redzēsiet, būs lidosta. Vispirms – kad nu esat veiksmīgi saņēmuši savu bagāžu, bet neviens jūs nesagaida, jāmeklē iespējas nokļūt Buenosairesas centrā. Ērtākais veids ir taksometri.
Oficiālais pārstāvis – Ezeiza taxi būs labākais risinājums. Maksa par braucienu gan ir šokējoši augsta – 250 peso par mašīnu (izdevīgi ir braukt vairākiem ar vienu auto), salīdzinot ar to, kas tiek prasīts jau pilsētas ietvaros (tur taksometri ir viens no ērtākajiem pārvietošanās līdzekļiem par saprātīgu cenu). Tomēr, drošības ziņā, šis ir labākais risinājums. Turpat pie lodziņa iespējams samainīt arī valūtu – gan pēc oficiālā kursa un, vēlams, tikai tik daudz, cik nepieciešams lai norēķinātos par braucienu. Jums tiks piedāvāts aiznest somu un palīdzēt to iecelt bagāžniekā. Ja to nedara šoferis, laipni atsakiet. Ja tomēr esat pieļāvis, ka kāds par jums parūpējas, tad nu protieties samaksāt dzeramnaudu. Ja nemaksāsiet, izliecieties, ka nedzirdat ko viņi jums pēc tam bļauj pakaļ, norakstot to uz nacionālajām īpatnībām.
Dzeramnaudas jādod visiem un visur – viesnīcā, taksometrā, kafejnīcās u.c. ēstuvēs. Kā lasījām kāda mikroautobusa iekšpusē piestiprināto paziņojumu „Your tips are welcome” – skaidrāk par skaidru. Protams, varat to nedarīt, ja zināt, ka nekad tur vairs neatgriezīsieties un esat ar mieru uzklausīt neapmierināta apkalpotāja jums galīgi nesaprotamu monologu, saistītu ar jūsu izrādīto skopumu.
Ceļš no lidostas uz pilsētas centru ir gana interesants. Diemžēl šoferi diez vai jums ko varēs pastāstīt par apkārt redzamo, jo reti kāds runā angļu valodā. Ja nu vienīgi jūs zināsiet spāņu valodu. Te gan arī jāņem vērā, ka pastāv atšķirības starp spāņu valodas izrunu Spānijā un Latīņamerikā.
Svarīgs sīkums - ja vēlaties lai jūs bez starpgadījumiem nogādā uz nepieciešamo adresi, būs labāk, ja zināsiet nosaukt sev vēlamajai adresei tuvāko ielu krustojumu – tā šoferi orientējas labāk, nekā nosaucot vienkārši mājas numuru. Namu numerācija atbilst kvartālam, kurā nams atrodas. Aiz kārtējā krustojuma, numerācija sākas ar jaunu simtu – piem., jūs ejat pa kvartālu, kurā namiem numuri sākas ar 200 (246, 248 utt.), ja iznāks šķērsot ielu pēc Nr. 266, tas nenozīmē, ka aiz krustojuma sekos 268. Tad būs jau 300, utt., utt.
Esat nonācis pilsētas centrā, vai tur kur ir jūsu apmešanās vieta. Izvēloties viesnīcu noteikti pievērsiet uzmanību divām lietām – vai numuriņā ir kondicionieris – lai nu kā jums nepatīk šī ierīce, atgriezties vēsā istabiņā pēc pastaigas pa pilsētu karstumā virs 30 grādiem noteikti ir patīkamāk, nekā pirtij līdzīgās telpās. Otra lieta – brokastis. Kontinentālās jeb „amerikāņu” nozīmē to, ko mēs labi saprotam – kārtīgas brokastis ar plašu izvēli. Pretējā gadījumā jums būs jāsamierinās ar trauslas mīklas radziņu, kam piedevās ir sviests vai ievārījums, kafija un kāds auglis.
Ēdienreizes vispār šeit ir pieņemts dalīt savādāk nekā mēs esam raduši. Kā jau aprakstīju – brokastis ir viegla ēdienreize.
Pusdienu pauzē, vismaz lielās pilsētās, visi dodas iebaudīt ātrās uzkodas – sviestmaizes, burgerus, salātus, pīrādziņus (tos šeit sauc – empanadas) ar kafiju vai tēju vai atspirdzinājumiem. Ap pieciem, sešiem ir īss launags pēc jūsu pašu ieskatiem.
Īstā un pamatīgākā ēdienreize ir vakariņas. Tās parasti sākas ap plkst. 21:00, ne ātrāk. Tāpēc bieži vien cilvēki izvēlas noskatīties kādu izrādi vai koncertu un pēc tam dodas paēst. Ātrāk par 21:00 būs pagrūti kaut ko pasūtīt pat labā restorānā, tāpēc vēlams ievērot šo tradīciju.
Ēdienreizi var sākt ar salātiem, aukstajām uzkodām, empanadām. Zupas šeit reti kur pasniedz. Pamatēdienā iesaku izvēlēties gaļu – reti kur pasaulē jūs varēsiet baudīt tik labi pagatavotu ceptu vai grilētu gaļu kā Argentīnā! Svarīgs ir griezums – gabals, no kura izvēlaties savu porciju, tā arī sauc ēdienu. Piedevās salāti, dažādos veidos pagatavoti kartupeļi, rīsi. Ir arī pastas – gan ar gaļu, gan jūras veltēm un dažādām mērcēm.
Deserts ir burtiskā nozīmē „saldais” ēdiens. Pat ja pasniedz sieru, tas būs kopā ar medū vai vīnā mērcētiem augļiem. Biežākās piedevas saldējumam (lielisks! noteikti jāpagaršo), svaigiem augļiem, panna cota u.c. ir dulche de leche, kas atgādina mūsu vārīto kondensēto pienu, bet ir mazliet maigākas konsistences. Bet nu tik salds!
Kā izvēlēties vietu, kur paēst? Šoreiz noticiet ieteikumam un atstājiet baltiem galdautiem klātos galdus restorānos snobiskākiem un maksāt spējīgākiem. Tie nebūt nav garantija tīrām glāzēm un galda piederumiem. Šis ir sākumā lielākais mīnuss visās ēdināšanas iestādēs...kamēr pierod. Nav vērts protestēt un kaut ko pieprasīt – samierinieties ja krodziņš tāds paplucis, te ir citas vērtības. Toties – ja tajā pulcējas vietējie, tas nozīmē, ka šeit ir labs ēdiens un tas jau ir svarīgi!
Pēc iekārtošanās viesnīcā, sameklējiet pilsētas karti. Lai arī tūrisma informācijas punkti ir daudzviet, vislabāk tomēr apjautāties tieši viesnīcā – tās dotajā kartē vienmēr būs iezīmēta jūsu atrašanās vieta. Man gan šķiet, ka apmaldīties Buenosairesā ir neiespējami, regulārā ielu plānojuma dēļ. Pārsvarā ielas ir šauras un vienvirziena.
Centrā ir daudz gājēju ielu, bet – arī pa tām brauc mašīnas un, kas ir svarīgi – šajā valstī priekšroka vienmēr ir mašīnai, ne gājējam!!! To iegaumējiet.
Ja dosieties kaut kur ar kājām nesasniedzamā attālumā, visai ērta ir metro satiksme. Var iegādāties karti vairākiem braucieniem, kura katru reizi pirms ieiešanas stacijā jāaktivizē (līdzīgi kā pie mums e-taloni). Arī autobusu satiksme ir ērta, taču jāzina uz kurieni un ar kura nr. autobusu jūs varēsiet nokļūt. Pieturvietās cilvēki parasti nestāv barā, bet izkārtojas rindās – ievērojiet pieklājību. Ja jums nav iegādāta braukšanas karte, varēsiet iegādāties biļeti pie šofera. Grūtniecēm šajā valstī ir īpašas priekšrocības – šoferis neizbrauks no pieturas, kamēr jaunajai māmiņai nebūs atradusies sēdvieta.
Apskates objekti Buenosairesā.
Ko parasti apmeklē tūristi šajā - viseiropeiskākajā Latīņamerikas valsts galvaspilsētā?
Vēsturiski nozīmīgie apskates objekti:
9 Jūlija avēnija – kādu laiku pasaulē platākā iela - abos virzienos 7 joslas ar divjoslu papildus ielām sānos, bet sadalošajā joslā autobusu un metro pieturvietas, ielas garums 1 km. Ielas galā Brīvības monuments, kas nu jau kļuvis par pilsētas simbolu, līdzīgi kā mūsu Brīvības statuja. Tas ir uzcelts par godu Argentīnas neatkarības iegūšanai no Spānijas 1816. gadā.
Tieši uz 9. Jūlija avēnijas atrodas slavenais Teatro Colon – operas un baleta izrāžu nams. Mēs izmantojāmiespēju doties iepazīšanās ekskursijā, kuras tur ikdienā tiek organizētas. Ekskursijas laikā pasēdējām arī partera ērtajos krēslos un pavērojām rosību uz skatuves, kā notiek dekorāciju kārtošana vakara baleta izrādei „Pelnrušķīte". Ieeja, vestibili, gaiteņi, zāles, viss žilbina ar krāšņumu un greznību – īsts templis mākslai! Akustika esot pat labāka nekā slavenajā La Scalaoperā.
25. Maija laukums, kurā atrodas divi ievērības cienīgi nami – Argentīnas prezidenta rezidence, jeb Casa Rosada unMetropoles Katedrāle. Katedrālē kalpojis šī brīža Romas pāvests Francisks. Tajā apglabāts arī Argentīnas tautas ievērojamākais varonis – brīvības cīņu vadītājs un izšķirošās kaujas par neatkarību vadītājs – ģenerālis Hosē de San Martin. Pār viņa kapa vietu pārsegts valsts karogs un pie tās pastāvīgi atrodas goda sardze. Šī cilvēka vārdā nosaukta vismaz viena iela, laukums vai viesnīca katrā pilsētā. Ja ne gluži „San Martin”, tad „Libertador”, kas nozīmē – atbrīvotājs.
Pilsētas centrā vairākas ir gājēju ielas ar daudz un dažādiem veikaliem un viesnīcām – tās ir Floridas, Rekonkistas (Reconquista), Lavašas (Lavalle) ielas. Uz Floridas ielas vairāk veikalu, uz Rekonkistas – krodziņu un restorānu. Abas ielas ir paralēlas, savieno 25. Maija laukumu ar San Martin laukumu.
San Martin laukums ir patīkama oāze daudzstāvu namu rajonā. Parka ēnainajos celiņos daudz mums eksotisku augu, var vērot putnu rosību kokos un zālājā. Cilvēki šurp nāk atpūsties darba pauzēs, apsēžas zālājā, lai apēstu savas pusdienu maizes, vai vienkārši nosnaustos karstajā laikā zem klajas debess – cilvēka brīvība šeit cieņā.
Bet futbola spēļu laikā šeit tiek uzstādīts lielais ekrāns, pulcējas skatītāji un kolektīvi dzīvo līdzi saviem favorītiem un komandām.
Vienā parka malā uzstādīts piemineklis cīņās par Maldīvu (Malvīnu) salām kritušajiem. Kas dīvaini – tieši pretī tā sauktajam Angļu skvēram un tajā esošajam pulkstenim, kas tiešām atgādina Londonas Big Benu.
Lielbritānija pret Argentīnu – simboliski.
No 25.Maija laukuma pa 25.Maija avēniju iespējams nokļūt pie vēl viena apskates objekta – Argentīnas Kongresu pils, kas pēc izskata līdzinās ASV Kapitolijam.
Pa ceļam uz šo namu ir arī citi, mazāki izmēros, bet ne nozīmīgumā. Vienā avēnijas pusē atrodas kafejnīca Tortoni, kas atzīta par senāko Buenosairesā. Lai tajā iekļūtu izdzert tasīti kafijas un panašķoties ar smalkām kūciņām, jums būs jāizstāv...rinda! Pie ieejas stāv eleganti ģērbts kungs sirmiem matiem, absolūti piemērots priekšstatam par šo vidi un seko, lai tiktu ievērota rindas kārtība.
Interjerā saglabāts senais koka paneļu sienu klājums un visur skatāmas fotogrāfijas – aizgājušo laiku liecības. Ir arī atsevišķi iekārtoti kabineti un zāles, kurās agrāk notikuši pasākumi, vai kur mīlējuši uzturēties argentīniešiem nozīmīgi cilvēki, mākslinieki. Pie viena no stūra galdiņiem „nosēdinātas” vaska figūras – kā no 19. gadsimta.
Ja runājam par kafejnīcām, gribas pieminēt vēl kādu – Las Violetas. Kafejnīca, kādu vairs pasaulē nav daudz – iekārtojuma, piedāvājuma un īpašās atmosfēras dēļ. Šeit maz var sastapt tūristus, jo tā atrodas patālu no centrālajām ielām, taču klientu te nekad netrūkst. Šurp nāk smalkas kundzītes krietnos gados, lai pārrunātu savas ikdienas gaitas, šurp nāk atzīmēt īpašas jubilejas un svētkus. Kafejnīcas gaumīgi greznais iekārtojums, mēbeles, smalkā apkalpošana, plašā izvēle un sortimenta īpašais noformējums un pasniegšanas veids – kā pasakā. Mēs šeit atbraucām pēdējā uzturēšanās dienā baudīt „šampānieša brokastis” un tas bija lieliskākais „punkts uz i” braucienam, kas radīja vēlmi nākamreiz (!) te noteikti atgriezties atkal. Paldies mūsu latviešu gidam par šo ieteikto vietu!!! Brokastīs mēs pasūtījām kafiju, pie kuras bija jāizvēlas 1-3 kūciņas (ak, cik grūta izvēle!), un pie tā piedevās atnesa mūsu izpratnē augļu boli, papildinātu ar šampānieti. Garšoja un izskatījās viss īpaši lieliski!
Tālāk aprakstu sadalīšu atbilstoši pilsētas rajonam, jeb barrio ar skaidrojumiem – ko kurā no rajoniem ir vērts apskatīt.
Centrs (Microcentro) – iekļauj 9.Jūlija avēniju, 25. Maija laukumu, San Martin parku.
Retiro - daudzstāvu administratīvais un banku ēku komplekss, ostas rajons, autoosta.
Puerto Madero – mūsdienās moderns ostas rajons ar ekskluzīviem augstceltņu namiem un greznām viesnīcām. Dārgiem veikaliem un restorāniem, kas atrodas atjaunotās ostas spīķeru ēkās. Kanālam pāri viens no skaistākajiem Buenosairesas tiltiem „Puente de la Mujer” jeb Sievietes tilts.
Pārsteidzoši, ka šeit – modernu ēku ielenkumā, atrodas dabas rezervāts – La Reserva Ecologica Costanera Sur, kam 2008. gadā tika piešķirts putniem nozīmīgās vietas statuss. Dabas oāze pilsētas pašā centrā! Ieejot pa parka vārtiem ik uz soļa iespējams sastapt kādu dzīvu radību – tās šeit gan ložņā, gan rāpo, gan lido. Parka teritorijā sastopami Argentīnai raksturīgie biotopi, augi un dzīvnieki. Tāpēc nereti šeit apmeklētāju vidū vērojamas skolēnu grupas – kur vēl labāk kā klātienē iepazīt dzīvo dabu! Lieliska iespēja un skolotāju izvēle. Bērni sadalās nelielos pulciņos, vēro putnus, apspriežas par redzēto un ziņo skolotājam savus vērojumus. Citi pēta augus, to sēklas un ziedus. Fotografē un zīmē, raksta piezīmes.
Mums diemžēl parka apskatei nav daudz laika, izejam pastaigā pa centrālo aleju, bet pat šajā īsajā brīdī vērojam daudz dažādus putnus un augus. Dažiem paveicas novērot arī divus kolibri! Parkā valda brīnišķīgs miers, tā ir īstā vieta, ja gribas atpūsties no pilsētas kņadas, jo ik pa gabaliņam izvietoti soliņi kur apsēsties un baudīt mieru. Pie tam – ieeja parkā ir par brīvu. Brīvdienās šo vietu iemīļojuši pilsētas iedzīvotāji – tie šeit nodarbojas ar sportu – skrien, vingro, brauc ar riteņiem, pastaigājas. Nāk šurp arī ar ģimenēm – sauļojas, rīko piknikus. Tas viss ir atļauts, par visu ir padomāts – ierīkotas atpūtas vietas un parkam netiek nodarīts ne mazākais kaitējums. Vieta, kur vislabāk vērot dabas un cilvēka mijiedarbību.
Buenosairesā gan ir vēl arī citi parki, ko noteikti ir vērts apmeklēt – Japāņu dārzs, kas esot lielākais ārpus Japānas (šķiet, ka lielākais pat salīdzinājumā ar tiem, kas ir pašā Japānā). Tad vēl rožu dārzs, Botāniskais dārzs. Patiesībā ikviens parks pārvēršas par oāzi laikā, kad zied violetās džakarandas.
Boka (La Boca) – iespējams, ka pilsētas apskati jāsāk tieši ar šo vietu. Tieši šeit daudzi no miljonu galvaspilsētas iedzīvotāju senčiem piestājuši pēc okeāna šķērsošanas, sameklējuši mājvietu vai dzīvo vēl šodien. Tas ir senais imigrantu rajons ar ļoti savdabīgu auru, kurš nu lielākoties piesaista tūristus ar īpatnējām, koši krāsotām mājām. Savu krāsojumu tas ieguvis cilvēku nabadzības dēļ – lai nokrāsotu namu, iebraucēji izmantojuši ostā pieejamās krāsas, jo nopirkt neko nav varējuši atļauties.
Tā nu sienas krāsotas raibas, pa maziem gabaliņiem, to krāsojums atšķiras no durvju, palodžu, utt. Bet tā kā tas ir ne tikai praktiski, bet arī mākslinieciski skaisti, šī krāsošanas metode izturējusi laika pārbaudi un mūsdienās ir īstā rajona vizītkarte.
Arī sadzīve šeit nav bijusi no vieglajām. Bieži vien „apsolītā zeme” pēc kuras te veseliem kuģiem ieradās emigranti no dažādām Eiropas valstīm, tā arī palika statusā - "apsolītā". Bet uz laiku piešķirtā apdzīvojamā platība bieži vien - viena istabiņa ģimenei komunālajam dzīvoklim līdzīgā veidojumā, tā arī palika vienīgā apmešanās vieta. Ģimenes reizēm ieradās visai kuplas, pat līdz 15 cilvēkiem (lielākoties no Itālijas). Tad nu arī apstākļi bijuši visai šauri, daudzviet jāpabrīnās par cilvēka spēju pielāgoties.
Tas ko pirms apskates dzirdam par šo rajonu, nav nekas glaimojošs. Visi kā viens brīdina mūs no kabatzagļiem, iesaka neizklīst un turēt somiņas un fototehniku cieši aiz siksniņām, lai kāds tās no pleca nenorauj. Esam šeit agri no rīta (ap plkst. 9:00), kad visi vēl tikai mostas. Tūristu autobusi vēl nav sabraukuši un šaurās ieliņas labi pārskatāmas un izstaigājamas. Neviens zaglis arī mums neuzbrūk un mūsu mantas neiekāro. Izejam vairākas ieliņas, apmeklējam slaveno futbola stadionu, kurā trenējies pats Maradona (diemžēl stadions slēgts apskatei, jo vakarā būs spēle). Arī vietējo mākslas muzeju – izstāžu zāli neizdodas apmeklēt, jo iepriekšējā naktī pilsētā ir bijusi nu jau arī pie mums pazīstamā „muzeju nakts”. Šorīt visi vēl guļ.
Pēc otrajām brokastīm uz jumta terases vienā no šim rajonam netipiski jaunām un modernām ēkām ostas malā, dodamies atpakaļ ar daudz fotokadriem aparātos un neparastiem iespaidiem. Gaidot autobusu, pamanām ielas pretējā pusē savdabīgu namu, kura fasāde šķiet greznākajiem ciļņiem rotātā, kādu spēju iedomāties, taču...pilnībā noplukusi, nekopta. Un arī pašā namā īpašu rosību nemana. Tā paiet pasaules godība.
Tālāk dodamies uz jau citu pilsētas rajonu –
Santelmo (San Telmo). Ir svētdienas rīts. Ja vēlies izbaudīt šī pilsētas rajona burvību, tas ir jāapmeklē tieši svētdienā. Tad šeit zem klajām debesīm notiek lielākais antikvāra un mājražotāju tirdziņš pasaulē – pilnīgi noteikti tā var apgalvot. Visapkārt rosīga tirgošanās, vairāku kvartālu ietvaros. Visur skan smeldzīgas tango melodijas. Uz ielas tiek izliktas letes ar precēm, krustojumos, ielas vidū ierīkotas improvizētas skatuvītes, atskaņota mūzika un profesionāli tango dejotāji pulcē ap sevi tūristu un citu nejaušu garāmgājēju publiku. Tirgu vienā dienā patiesībā nemaz nav iespējams izstaigāt. Mēs esam guvuši tikai nelielu ieskatu par to, bet pietiek jau. Uz pusdienlaiku sākt mākt nogurums no kņadas, trokšņa, piesargāšanās (arī šeit jāuzmanās no garnadžiem) un staigāšanas karstajā saulē. Kas var būt labāks par gardu maltīti krodziņā!! Tādu San Telmo rajonā ir visapkārt, spēj tik izvēlēties. Ēdam atbilstoši mūsu izpratnei par pusdienām un pamatīgi samulsinām oficianti. Bet viņa izturas saprotoši - mēs taču esam tūristi... Ko nu kurš pasūtīja, bet apmierināti esam pilnībā visi.
Ēdiens Argentīnā patiešām ir lielisks!
Noslēgums šajā rajonā izvēršas negaidīti emocionāls un pavisam neplānots. Izrādās, šeit dzīvo mūsu gids, kas uzņēmies vadīt grupai ekskursijas pa Buenosairesu. Bez liekas kautrēšanās uzprasāmies ciemos un – pēc mirkļa negaidīti nokļūstam uz viena no San Telmo rajona namu jumta. Iedzeram glāzi vīna vietējo latviešu kompānijā uz mājas jumta Buenosairesas centrā, uz galda Latvijas karodziņš, bet burtiski „pie kājām” ir pilsētas rosīgākais rajons. Sirreāla sajūta, ko aprakstīt nav iespējams. Viesošanās gan nav ilga, jo tālākie dienas plāni to ierobežo, taču laba daudz nevajag.
Rekoleta (Recoleta)– viens no skaistākajiem pilsētas rajoniem. Iespējams, kādam tas saistās vienīgi ar pilsētas slavenākajām kapenēm, uz kuru tūristi dodas apmeklēt Evitas Peronas kapa vietu. Arī mēs, protams, tā darījām. Bet patiesībā šis ir arī bagāto Buenosairesas iedzīvotāju rajons, kur katra no mājām ir vesela muiža pilsētā, kas pieder vienam cilvēkam. Ļoti daudz arhitektoniski skaistu celtņu, pavisam atšķirīga pasaule no centrā pieredzētā.
Šajā rajonā viesojāmies divreiz – pirmajā reizē vakarā, kad apmeklējām pasaulē slavenu uzvedumu „Fuerza Bruta” kādā no Rekoletas kultūras centriem. Tad, pirms izrādes, apmeklējām burvīgu saldējuma kafejnīcu. Ļoti atsauca atmiņā kādreiz uz Brīvības ielas, starp Stabu un Bruņinieku ielām esošo saldējuma kafejnīcu „Pingvīns”. Plaša saldējuma izvēle, interesants tā noformējums, dažādas mērcītes un piedevas un – par ļoti saprātīgām cenām. Bet pēc izrādes tie, kas vēlējās, varēja nobaudīt alu kafejnīcā – brūzī. Turpat krodziņā uz vietas notiek arī alus ražošana. Sēžot pie galdiņa, var aplūkot lielas cisternas otrajā stāvā, kurās notiek alus rūgšanas process. Izvēlē 6 šķirnes. Var izvēlēties kādu no tiem savu spēju robežās izdzerama tilpuma glāzē vai kausā. Bet mums oficiante iesaka ņemt uz trijiem vienu krūzi, kas izmaksā lētāk, bet tilpuma ziņā – katram vairāk par vienu kausu. Paldies par ieteikumu! Vīrieši to arī izmanto. Iespējams arī vienā reizē nogaršot visu sortimentu – ir speciāls piedāvājums – sešas 0,100 glāzes ar visām vietējā ražojuma šķirnēm.
Otrajā reizē apmeklējām slavenās kapenes. Tā ir vesela pilsēta pilsētā. Pavisam atšķirīga kapu kultūra no mums ierastā. Vērojam kapličas, to rotājumus un skulptūras. Sameklējam Evitas kapu, kaut gan viegli tas nenākas. Pie ieejas satiktā, vietējā „labdara – gida” skaidrojums ir tik neskaidrs - aiz trešā bloka, piektajā ielā, utt., ka ilgi maldāmies pa visām ejām, līdz beidzot nolemjam klausīt intuīcijai un sekot norādēm – cilvēku daudzumam kādā no tām. Tas nostrādā pilnīgi pareizi un mēs beidzot nonākam tur kur vēlamies.
Tālāk no kapenēm dodamies uz nākamo pilsētas rajonu – dārzu un parku pasauli, kas atrodas starp Rekoletu un -
Palermo. Lielākā „zaļā zona” pilsētā. Šeit atrodas Botāniskais un ZOO dārzs, Japāņu un Rožu dārzi, pilsētas Hipodroms un Polo spēļu stadions, vietējo pārlidojumu lidosta.
Mūsu mērķis ir Japāņu un Rožu dārzs.
Bet jau pa ceļam uz tiem, esam piesātināti ar zaļo un ziedošo parku daudzveidību apkārt. Šeit pat parastas ielas, pateicoties ziedošajām, violetajām džakarandām, izskatās īpaši. Uz šo pusi vērts atbraukt uz veselu dienu, relaksācijai un estētiskās baudas dēļ.
Japāņu dārzā ieejas maksa ir ļoti simboliska. Pats dārzs, lai gan izreklamēts kā lielākais ārpus Japānas, arī šķiet simbolisks. Lielums nav svarīgākais, ir jāprot uztvert īpašo japāņu filozofiju un skaistuma izpratni.
Mums gan kārotā relaksācija, pat sēžot uz ēnainajiem soliņiem skaistā parka vidū, īsti neizdodas. Tieši aiz žoga ir milzīga satiksmes maģistrāle un ielas troksnis neizbēgami dzirdams visapkārt. Pēc parkā pavadītās stundas nolemjam doties uz Rožu dārzu.
Ak, tu neraža! Ierodamies tieši minūti pēc tā aizvēršanas! Izrādās, parkā ir apmeklētājiem paredzētais laiks – no plkst. 10:00 – 17:00, pārējā laikā – vārti ciet.
Ir gan iespējams tepat blakus noīrēt ūdens velosipēdus un pabraukāt pa gleznainajiem kanāliem, iespējams, arī no Rožu dārza kādu stūrīti vairāk ieraudzīt.
Mēs šoreiz izvēlamies atgriezties atpakaļ viesnīcā. Ieskatam jau skaistuma ir gana.
Vēl bijām plānojuši, bet nerealizējām apmeklēt kādu no Latīņamerikas mākslas muzejiem, kas atrodas šajā pilsētas rajonā. Pirmdiena – daļa no tiem slēgti.
Īpašā atkāpe, kas veltīta TANGO.
Argentīna un īpaši Buenosairesa vienmēr tikusi uzskatīta par tango dzimteni.
Tā jau tas arī ir. Tango dzimis imigrantu pārpilnajos ostas rajonos.
Neiedziļināšos tango vēstures izklāstā, varu kļūdīties, jo neesmu pārāk liela speciāliste.
Taču, kas šķita dīvaini – visi man pazīstamie Buenosairesā dzimušie argentīnieši tango nedejo...
Kāpēc? Viņi atbild, ka neesot liela interese par to, tas vairāk tāds pasākums tūristiem, ārzemniekiem. Šajā sakarā amizants stāsts no mūsu viesošanās laikā satiktā latviešu puiša, kurš dzīvo Buenosairesā jau vairākus gadus un strādā lielā, starptautiskā kompānijā. Kompānija rīko dažādus pasākumus saviem darbiniekiem, tajā skaitā arī dažādu valstu dienas. Tad nu Argentīnas dienās uzstāties ar tango paraugdemonstrējumiem tikai aicināti latviešu puisis un kanādiešu meitene – jo – neviens no vietējiem, kompānijā strādājošajiem argentīniešiem, tango neprotot dejot...
Mazliet vairāk pavērojot – jā, ir, protams, profesionālie dejotāji argentīnieši, ir dažādi – sākot no dejotājiem uz ielām un līdz pat māksliniekiem smalkos izklaides centros un uz lielajām skatuvēm.
Ir arī pasaulē ļoti slaveni tango skolotāji un dejotāji – profesionāļi, argentīnieši.
Bet, uz milongām, kas notiek vakaros dažnedažādās vietās un ir visīstākais tango pasākums tango mīļotājiem un cienītājiem, parasti vairumā dodas speciāli uz Buenosairesu atbraukušie cittautieši. Lai mācītos, lai dejotu (jo dejots tiek līdz pat rītam), lai izdzīvotu šo deju, lai satiktu sev līdzīgos. Skolotāji reizēm ir vietējie argentīnieši, reizēm arī iebraucēji, kas sevi uzskata un dēvē par skolotājiem.
Ir ļoti dažādas tango skolas, nezinātājs var patiešām apmaldīties jēdzienos un novirzienos.
Bet – visam pāri vienojošais elements - joprojām izjūtama īpaša, kopš pašiem pirmsākumiem radusies kaisle uz deju, uz emociju izdejošanu, uz satikšanos dejā, neskatoties uz vecumu, dzimumu, politisko un reliģisko pārliecību.
Ir ļoti daudz cilvēku, kam tas viss ir saprotams, tuvs un vajadzīgs.
Buenosairesu - šo, kopā ar priekšpilsētām rēķinot - 13 miljonu iedzīvotāju pilsētu, varētu raksturot kā bagātīgu garšu, smaržu, krāsu un emociju kokteili, ko gribētu ieteikt vismaz reizi dzīvē nobaudīt katram pašam personīgi.
