Ceļojums uz Šveices Alpiem

05.09.2008
17 min lasīšanai
64 foto

Šovasar ļāvos pierunāties, ka nebraucam kārtējo reizi uz Norvēģiju, bet uz kādu siltāku zemi, lai gan domāju, ka kalnos temperatūras ziņā īpašas atšķirības nav. Sākumā bija doma braukt uz Bavārijas Alpiem, sāku jau pētīt kalnu taku maršrutus, bet tad parādījās lētas aviobiļetes uz Cīrihi un maršruts mainījās par labu Šveicei. Atpakaļceļam par līdzīgu cenu tika iegādātas biļetes no Milānas. Maršruta galvenie pieturas punkti Grindelvalde, Montreux, Lausanne (Ženēvas ezers), tad iebraukt Francijā līdz Chamonix un apskatīt Mont Blanc, atpakaļ uz Šveici, redzēt Materhornu Cermatē, tad uz Lugano un tālāk uz Milānu, lai lidotu mājup. 1. diena - Kā parasti pēdējā naktī tiek krāmētas somas un gulēt sanāk kādas četras stundas. Pie mums pamatīgi gāž lietus. Manu lielo mugursomu liek nodot bagāžā, jo ar telts mietiņiem rokas bagāžā tikt nevarot. Pateicoties Guntas SAS zelta kartei, mums nekas nav jāpiemaksā par bagāžu. Lidojuma laikā nekā ievērības cienīga. Nosēšanās Cīrihē ir Ok, tā kā neesmu bijis lielās lidostās, tad brauciens uz izeju ar vilcienu man ir jaunums. Savācam savu bagāžu un dodamies meklēt autonomu. Auto tika rezervēts iepriekš, pašas lētākās nomas atbira dēļ apstākļa, ka manā plānā ir atdot auto Lugāno. Sixt birojā noformējam dokumentus, un pirmais pozitīvais pārsteigums ir jauna Mazda 3 domātā Opel Astra vietā. Pirmais iespaids pārsteidzošs, iesākumā nevar saprast kuru pogu aiztikt, kuru nē, tālāk viss izrādās vienkāršāk, kā jau normālai mašīnai pieklājas. Kaut kā tiekam ārā no stāvvietas. Sākums ir gana satraucošs, jauns auto svešā pilsētā, bet TomToms klusē, tādēļ kādu brīdi nesakarīga vizināšanās pa Cīrihi, nejauši nokļūstu uz autostrādes, tad jau arī TomToms pamostas un sāk dot savus padomus īstā virziena meklējumos. Ceļš paiet nemanot, tikai ar vienu pauzīti kādā gleznainā vietā uz kalnu ceļa ar skatu uz ezeru un braucieniem cauri vairākiem tuneļiem, pēc dažām stundām esam jau Interlakenā. Tai braucam cauri uz Grindelvaldi, kas ir šīsdienas galamērķis. Ak, šie kalni! Augsti, balti, pelēki, grandiozi, mirdzoši, neaprakstāmi! Braucot pa kalnu ceļiem, ik pa laikam manas ausis kaut kur “aizvazājas”. Un TomToms izceļas ar frāzi: “Apgriezties, kur iespējams”. Nelielu stresu uzdzen naktsmītnes meklēšana, jo viesnīcas ir padārgas, bet kempingi ne tuvu nav tādi kā Norvēģijā. Ja gribas mājiņu, tad vajadzēja iepriekš cītīgāk parakties pa internetu. Beigās apmetamies jaukā, salīdzinoši lētā viesnīciņā, kura atrodas straujā ceļa līkumā netālu no Burglauenen. Nometam mantas un, tā kā ir jau pēcpusdiena, tad dodamies pirmajā izgājienā. Patiesībā ir neliels šoks, ka tik ātri kaut kur jau jākāpj, jo parasti brauciens ar busu vai prāmi aizņem dienu vai divas, bet te pēkšņi - no rīta vēl bijām Rīgā, bet pēcpusdienā jau esam kalnos. Laika nav daudz, un šodien tikai tāda iesildīšanās un vietējā gaisa apostīšana, tad ejam no tās pašas Burglauenen pa tuvāko taku uz Wengen. Uzkāpiens stāvs, sākumā pa asfaltētu celiņu. Tālāk caur mežu, pāri ganībām, nu jau ir normālas taciņas. Īstie kalni, klintis un akmeņi šodien izpaliek. Drīz esam jau krietnā augstumā, paveras fantastisks skats uz ieleju, bet govis ir augstāk par mums. Pēc pāris stundām taka ir izieta un kāpjam lejā uz Wengen. Tā kā kļūst jau tumšs un sāk līt lietus, tad atpakaļ braucam ar vietējo vilcienu. Vakariņās desmaizes un mislis ar pienu. 2. diena - Nākamajā rītā laiks apmācies, bet nelīst, arī sniegs nesnieg, tātad laika apstākļi normāli. Šodienas plānā ir doties Jungfraujoch virzienā. Ar zobratu vilcienu tas ir nežēlīgi dārgi, bet pusceļu uzkāpt un nokāpt nepietiek laika. Viesnīcas saimnieks sola, ka pēcpusdienā laiks skaidrosies. Izlemjam kājām doties pa Eigertrail uz Eigergletscher un tad jau tālāk skatīsimies no apstākļiem. Interesanti, ka sākumā ar bultām apzīmētā taka ved pa īpatnējām šaurām pilsētas taciņām, gar dzīvojamām mājām, kas brīžiem rada iespaidu, ka tūlīt atdursimies kādas mājiņas pagalmā. Ielejā nav nekādas vainas, bet kalni ir mākoņos. Jo augstāk ejam, jo biezāka kļūst migla, principā sanāk, ka kāpjam iekšā mākonī. Sākumā no Grindelvaldes uzkāpjam līdz Alpiglen. No šejienes sākas gājiens pa Eigertrail. Gājiens gar slaveno Eigera sienu ir redzamībā ap 10-20m, ar dažiem izņēmumiem. No sienas, protams, daudz neko neredzam uz leju arī. Gunta saka, ka tā pat varbūt labāk, jo, ja redzētu krauju uz leju visā tās pilnībā, varbūt viņai būtu bail. Taka gan ir pietiekami skaidra, apmaldīšanās arī šādā miglā nedraud. Pa ceļam ir daži nelieli ūdenskritumi un interesantas, strautu izgrauztas klintis. Lai arī esam jau vairāk kā 1600m augstumā, virs galvām vēl dzirdam govju zvanu skaņas, pašas govis gan ne vienmēr redzam. Pēc vairāku stundu gājiena sasniedzam Eigergletscher staciju. Pie tās vēl uzrāpjos kaut kādā klintī, bet tā kā miglas dēļ nevar redzēt, kas īsti ir lejā, tad tālāk nolemju neriskēt, sazin kur vēl var sanākt ripot. Nez kāpēc man radies priekšstats, ka pie stacijas kaut kur jābūt arī pašam Eigergletscheram un uz tā varēs arī uzkāpt, bet nekādi nevaram to atrast. Atrodam polāro suņu koloniju, tur pārsvarā ir Grenlandes polārie suņi, tādus agrāk nebiju redzējis, kā arī daži haskiji un vismaz viens malamuts. Sunīši jau fantastiski, tādiem kažokiem, ka gribas ieķerties. Kamēr mēs tur grozāmies, parādās arī saimnieks kopā ar malamutu. Pārmijam dažus vārdus par suņiem un izbraucienu pajūgā, augšā Jungfraujohā. Suņu saimnieks pat apgalvo, ka augšā spīdot saule un esot skaidrs laiks, ieleju, protams, neredz. Palūdzam, vai varam nofotografēties kopā ar malamutu? Pēc viena saimnieka svilpiena malamuts jau sēž mums blakus un pozē! Te tev nu bija grūti dresējams suns! Tālāk pa miglainu taku dodamies lejā uz Kleine Scheidegg. Uz takas satiekam kādu vietējo kāpēju, kurš mums izstāsta, ka Eigergletscheru no stacijas varot tikai redzēt, protams, ja nav tādas miglas kā tagad. Un vēl to, ka tikko esam izgājuši vienu no skaistākajiem šīs apkārtnes maršrutiem. :)) Pa ceļam vairāk orientējamies pēc vilciena vadiem, jo apvidu un zīmes saskatīt nevar. Klīstot pa miglaino taku, kaut kā nokļūstam līdz Kleine Scheideg. Šodien uz augšu esam uzkāpuši ap 1400m, bet uz leju noslinkojam un tālāk ar vilcienu atgriežamies Grindelvaldē. Sameklējam naktsmājas Downtown Lodge, 2 un 4-vietīgās istabas ir jau aizņemtas, izvēlamies vietu 6-vietīgajā. Kā bonuss pienākas baseina apmeklējums vietējā sporta centrā, ko arī izmantojam. Vakarā vēl paklīstam pa pilsētiņu, centrālā iela tiek slēgta transportam un sākas naktsdzīve. Gan alpu ragu mūzika, gan šlāgeri orķestra izpildījumā, ugunsdzēsēju priekšnesumi un citas lietas. Vakariņās izmēģinām vietējo virtuvi, nav pārāk lēti, bet garšīgi un daudz gan. Pārāk ilgi neizklaidējamies, jo mūsu galvenie mērķi ir pastaigas kalnos, dodamies uz naktsmītni. Mūsu istabas biedrs izrādās no Austrālijas ar pamatīgu ceļošanas pieredzi, un visu vakaru norisinās interesantas sarunas, galvenokārt par Austrāliju un pasaules skaistākajām vietām, uz kurām būtu vērts aizceļot. Vakarā rodas plāns labu laika apstākļu gadījumā tomēr uzbraukt Jungfraujoch, izmantojot Morningticket, kura ir nedaudz lētāka kā dienas braucieni. Tāpēc uzlieku modinātāju uz 6:00. 3. diena - No rīta mostos, ar mokām atveru acis un skrienu ārā skatīties kāds ir laiks. Ārā piķa melna tumsa, neko nevar redzēt, uz brīdi starp mākoņiem parādās Mēness, šķiet, ka var gulēt tālāk un uz Jungfraujoch nebraukt. Tikai ejot atpakaļ uz istabiņu, saprotu savu kļūdu, jo telefonā laiku nebiju izmainījis un tas rāda Latvijas laiku, tātad ir tikai 5:00 no rīta. Pārlieku modinātāju stundu vēlāk un ceru, ka tad kļūs skaidrāks. Tomēr pēc stundas tāpat vēl ir samērā tumšs un mākoņi izskatās vēl biezāki. Jungfraujoch atceļas. Kādu brīdi vēl paguļam, tad dodamies brokastīs, savācam mantiņas, jo jādodas tālāk Ženēvas ezera virzienā uz Montreux. Kamēr mēs tā čammājamies, rīts ir noskaidrojies, visapkārt zilas debesis ar retiem mākoņiem, un mēs plānu mainām, brauksim tomēr uz Jungfraujoch. Izvācamies no hosteļa, sarunājam, ka mašīnu varam atstāt viņu stāvvietā visu dienu un skrienam uz staciju. Stacijas monitors rāda, ka arī augšā laiks ir saulains. Principā braucam gandrīz to pašu maršrutu, kuru iepriekšējās dienas miglā esam izstaigājuši kājām. Tagad beidzot varam novērtēt klintis, kalnus un pasakainos skatus, Eigera balti pelēko sienu. Aiz Eigergletscher stacijas iebraucam tunelī, pa ceļam vēl ir divas stacijas, kurās uz 5 min. var izkāpt un paskatīties uz ainavu no tunelī izveidotiem skatlogiem. Skati jau fantastiski! Galastacijā Jungfraujoch paveras skats uz Aletschgletscher, iespaidīgi! Panorāma visapkārt, esam 3454m augstumā, visapkārt kalnu virsotnes, vismaz trīs ir virs 4000m. Kaut kur lejā sniega klajumā iet vairākas sasaites ar sīkiem cilvēciņiem. Brīžiem uzpūš spirgts vējiņš, saule žilbina acis. Kad skati uz visām pusēm daudz maz iemūžināti savā un fotoaparāta atmiņā, tad dodamies uz ledus alām. Tajās ir ronīšu ģimene, pingvīni, atainota zvejnieka dzīve, leduslāči vistiešākajā nozīmē un arī dažādas mākslinieciskas figūras. Man ļoti iepatīkas pašaurs tunelis, kur divi pieauguši cilvēki viens otram garām netiek, vienīgi bērni kaut kā pa apakšu izspraucas. Pēc ledus alām ejam meklēt Grenlandes suņus, tādēļ ir jānokļūst uz sniega plato. Izbraucienu ar suņiem nokavējam par kādām 5 min., jo suņiem šodien ir ļoti karsti un tie ir piekusuši. Drīz vien karstumu izjūtam arī mēs, kad pēc fotografēšanās ar foršajiem pūkaiņiem ejam pa sniega ceļu kaut kur uz augšu kalnu pārejas virzienā. Drīz vien jau esam t-kreklos, nudien neticami silts. Aukstāk nepaliek arī tad, kad ielejā ielien mākonis un saule ir aizsegta, visapkārt atkal balta migla, tikai tālāk uz augšu iet vairs nav jēgas, jo tāpat neko nevar redzēt, tādēļ ejam atpakaļ. Tā, pavisam nemanot, uz Eiropas jumta esam pavadījuši gandrīz 4 stundas, sākam izjust sejas ādas sūrstēšanu, jo šajā mistiskajā miglā esam apdeguši. Vēl ielūram suvenīru piedāvājumā un laiks doties lejā, jo līdz vakaram vēl jānokļūst līdz Monthey, kur mums sarunātas “couchsurfing” naktsmājas. Nobraucienā vēlreiz izbaudām skatus uz Eigera sienu, Jungfrau un Monch sniegotajām virsotnēm un Grindelvaldes ieleju. Vēl daži foto un jādodas prom no šīs brīnišķīgās vietas. TomToms izvēlas ātrāko ceļu uz Monthey, tas izrādās caur Berni un jābrauc pa autostrādēm, lai arī vinjete mums bija jau komplektā ar auto, tomēr izvēlos braukt pa mazākiem un skaistākiem ceļiem, un TomTomam ceļš jāpārplāno. Tālāk vairākas stundas vizināmies pa aizraujošiem kalnu ceļiem caur lielākiem un mazākiem ciematiem, bet, tā kā laika nav daudz un šis ceļš sanāk vismaz par stundu vai pusotru ilgāks, tad piestājam tikai nedaudz, kur ir īpaši iespaidīgi kalnu skati, bet pārējo ainavu atliek baudīt tikai caur automašīnas logu. Jāsaka, ka pie vietējiem ceļiem jau sāku pierast, hmm, tikai vēl jau neesmu braucis uz Chamonix. Pie pašas Monthey TomToms liek nobraukt no lielā ceļa un izved mūs pa kaut kādiem mistiskiem maziem celiņiem, brīžiem liekas, ka caur sētām, kā nekā uzlikts īsākais maršruts, un pēc brīža esam arī galamērķī. Mūs sagaida Mets un viņa ļoti viesmīlīgā, franciski runājošā ģimene, kā arī iespaidīgais kaķis Adess. Gunta beidzot var izmēģināt savas franču valodas zināšanas. Es gan neko vairāk kā lūdzu, paldies un labdien nesaprotu. Vakariņās ēdam dārzeņu zupu, nogaršojam vietējo vīnu un es izmēģinu “mūka galvu”, t.i. specifisku, vietējo siera griežamo ierīci. Sejas gan mums izskatās sārtas un briļļainas. :)) 4. diena - Naktsmītne un gulēšana bija eleganta, pēc brokastīm atvadāmies no jaukās ģimenes un, viņu pašu steidzināti, dodamies uz Chamonix. Jo skaidrs laiks esot gaidāms tikai rīta pusē un pēcpusdienā mākoņi, ja kaut ko gribam redzēt, jāpasteidzas. Patiesība tā arī bija. Pasteigties gan sevišķi nesanāk, jo lai arī Šveicē atļautais braukšanas ātrums ir 80 km/h, gribētu redzēt, kurš ar tādu var izbraukt serpentīnus pa ceļam uz Chamonix. Uz Francijas robežas nevienam mēs neliekamies interesanti, kad apturam mašīnu, robežsargi no būdas tikai pamāj, lai braucam tālāk. Iebraucam Chamonix, tāda pati skaista un puķaina pilsētiņa kā Šveices mazās pilsētas, tikai nav Šveicei raksturīgo koka namiņu. Turklāt, ja Grindelvaldē vēl klīda grupas ar sirmiem vācu tūristiem sandalēs un adītos džemperos, tad šeit bez kalnu zābakiem, nūjām un Millet mugursomas tikpat kā neviens nepārvietojas. Atrodam stāvvietu mašīnai un dodamies ievākt info. Drīz vien jau esam pie pacēlāja uz Aiguille du Midi. Nu jā, Monblāns, tur augšā jau tas ir! Vagoniņš diezgan ātri mūs uzvizina augšā uz starpstaciju Plan de l'Aiguille (2300m), pārkāpjam uz nākamo un braucam augstāk. Pie trošu stiprinājuma stabiem vagoniņš iegūst papildus paātrinājumu, kuru liela daļa pasažieru pavada ar spiedzieniem un kliedzieniem. Arī 3800m augstumu sasniedzam diezgan ātri. Jāsaka, gan, ka mūsu prieki par Mont Blanc ir pavisam īsi, knapi paspējam saprast, kurš tad ir īstais kalns, jeb virsotne, kad sākas vējš, kurš uzdzen virsū mākoni, sniegu un aukstumu. Ja, skatoties uz sasaiti Jungfraujocha sniegos, es teicu, ka arī tāpat gribu, tad šeit, redzot sasaites, kuras tikko uzkāpa pa sniegoto kori, mani sāk mākt šaubas par šādu vēlmi, vismaz bez nopietna papildus ekipējuma noteikti nē. Lai arī redzamība arvien pasliktinās un kļūst aukstāks, uz leju vēl negribas braukt, kā nekā 38 EUR samaksāti. Tad jāizbauda vējš un sniegs 3842m augstumā. Mēģinu vēl šo to iefilmēt, lai saglabātos labāks iespaids par šo nelielo "sniegpūteni". Tad braucam zemāk uz Plan de l'Aiguille, kur sniega un vēja nav, te vismaz var pastaigāt pa dažām takām. Nekādu lielāku plānu Mont Blanc apkārtnē mums nav, jo neesam ne ekipēti, ne arī pieredzējuši “haikeri”. Pēc īsas pastaigas braucam lejā uz Chamonix. Kad esam lejā, mākoņi ap Monblānu ir daļēji izdzenāti un varam vēlreiz aplūkot sniegotās virsotnes. Vēl paklīstam pa pilsētiņu un izmantojam arī tūrisma preču izpārdošanas dažos veikalos. Tālāk mūs atkal sagaida aizraujošs brauciens pa kalnu serpentīnu atpakaļ uz Šveici. Nu jau man tas šķiet drošāk kā braukt pa Rīgu, nekādā stresa, uzmanīgi izbrauc līkumus un viss kārtībā. TomTomam gan atkal jūk virzieni, tādēļ parādās “jaukā” frāze: “Apgriezties, kur iespējams”. Brīžiem, viņaprāt, braucam pa pļavu un seko komandas: “Strauji pa labi” vai “strauji pa kreisi”, bet kā lai klausa šādām komandām, ja vienā pusē ir klinšu siena, otrā krauja, pie TomToma untumiem jau pierasts. Uz Šveices robežas šoreiz mūs gan aptur un jāuzrāda pases, bet pēc dažām Guntas frāzēm franču valodā varam braukt tālāk, par mašīnu nevienu dokumentu tā arī neuzprasīja. Pa ceļam vēl apstājamies kādā skaistā skatu laukumā, kur mūs nobalso tūristu pāris, angliete un amerikānis, kuri nokavējuši autobusu, aizvedam viņus līdz Martigny. Pēc interesantā serpentīna, citiem skaistiem ceļiem vairs nav laika, jo gribas tomēr uz brīdi aizbraukt uz Montreux un apskatīt Ženēvas ezeru, bet vakarā jau jābūt nākamajā “couchsurfing” mājvietā Martigny. Tas arī notiek diezgan ātri , jo braucam pa autostrādi. Nu jā, Montreux patiešām ir skaista pilsēta, sevišķi tagad vakarā. Liekas neticami, ka vēl pirms dažām stundām bijām sniegos un aukstumā, bet tagad sēžam zem palmām un vērojam skaistu saules atspulgu Ženēvas ezerā. Tuvojas vakars un mums jādodas meklēt naktsmājas Martigny. Pēc neilga pārbrauciena atpakaļ pa autostrādi, TomToms mūs aizved uz norādīto adresi. Šoreiz mūs uzņem puisis vārdā Gabriels, kurš pa pusei ir polis, pa pusei venecuēlietis. Sportisks cilvēks, kurš spēlē beisbolu, diezgan netipiski priekš Šveices, bet kaut kāda līga viņiem tur esot. No viņa arī uzzinu, ka Latvijai ir pirmā zelta medaļa Olimpiskajās spēlēs BMX. Viņa gatavotais steiks ir vienkārši lielisks! Pēc vakariņām mūs vēl aizved uz 40 km attālo Sionu, kur mums pievienojas vēl daži „vietējie” un dažas stundas pasēžam krodziņā. Diemžēl atšķirībā no Latvijas, šķiet, ka Šveicē vispār nav nekādu smēķēšanas ierobežojumu. Bet aizbraukt vakarā uz krogu 40km, Šveicē skaitoties normāla parādība. 5. diena - No rīta pametam Martigny un braucam uz Zermatt, pa lielisko šoseju ar dažām pauzēm dažu stundu laikā nokļūstam Visp, kur informācijas centrā ievācam info, cik tālu braukt, kur atstāt auto un kādas ir kempingu iespējas Cermatē, jo to, ka Cermatē nevar iebraukt ar auto, bet jāizmanto vilciens, jau esam uzzinājuši iepriekš. Varianti ir dažādi, un mēs nolemjam braukt, cik vien tuvu iespējams un meklēt kempingu. Sākas atkal jautrais kalnu ceļš. Randas kempingam paskrienam garām, aizbraucam līdz Tasch, tā arī ir vistuvākā vieta, no kuras var doties ar vilcienu uz Zermatt. Atrodam kempingu pāris simt metru no stacijas, tur arī apmetamies. Reģistrācijai kempingā ir pārtraukums uz 3 stundām, gaidīt negribas, gan jau piereģistrēsimies vēlāk, tādēļ uzslejam telti un dodamies uz Zermatt, pēc 10 minūšu brauciena ar vilcienu esam jau tur. Pilsētiņa protams Šveices stilā ar tumšbrūniem koka namiņiem, tādām pat mājām un milzīgu puķu daudzumu uz palodzēm un balkoniem. Visapkārt visdažādākie veikali, krodziņi, zirgu pajūgi un elektromobīļi, kuri apkalpo viesnīcas un protams, milzīgs skaits tūristu. Ejot pa galveno ielu drīz vien paveras skats uz Materhornu, kura vienu sānu un virsotni gan aizsedz mākoņi. Ar pacēlāju braucam līdz Furi (1867m), jo ir jau pusdienas laiks un negribas tērēt vairākas stundas gājienam caur mežu. Tālāk ar kājām ejam uz Schwarzsee (2583m). Šajā apvidū ganās nevis augstkalnu govis, bet aitas. Pa ceļam sastopam arī velobraucējus, kuri pa šīm akmeņainajām takām brauc uz leju. Materhorns ik pa brīdim parādās aiz kādas takas līkuma, tad atkal līdz nākamajam pazūd no skatiena. Kad uzkāpjam līdz Schwarzsee, tad tas kļūst redzams gandrīz pilnībā, tikai pašu spici sedz mākonis, un tā arī pati spice visu dienu paliek mākoņa apslēpta, toties Breithorns visu dienu spīdina savu balto cepuri. Jāsaka, ka Materhorns ir tāds viltīgs, vilina un vilina sev tuvāk, tā mēs turpinām un turpinām iet arvien augstāk, kad esam apmēram 2800m augstumā, saprotam, ka pēdējais pacēlājs uz leju ir nokavēts un atpakaļceļš būs krietni garāks kā plānojām. Lai atpakaļ nebūtu jāiet pa to pašu taku kā uzkāpām, tad izmetam līkumu caur Furgg, vismaz savādāka panorāma pa ceļam. Kad esam jau nokāpuši līdz mežam, uz takas mums pretim, slaidā riksī, skrien auns ar vairākām aitām. Izskats tik nopietns, ka jādod šiem ceļš. Vēl brīdi vēlāk kādu gabalu mūs pavada nez no kurienes uzradies mincis, tomēr pārāk ilgi mūsu ceļi nesakrīt un kaķis dodas savās gaitās. Līdz ar krēslu esam atpakaļ Cermatē. Atvērti ir tikai daži suvenīru veikaliņi, restorāni un krodziņi. Nekur ilgi neuzkavējoties braucam uz kempingu. Reģistrācija kempingā ir slēgta, jo atgriežamies tikai ap desmitiem vakarā, kaut ko uzēdam un ejam gulēt. 6. diena - Uhh, nakts gan bija auksta! Toties kas par rītu! Neviena mākonīša pie debess! Beidzot iereģistrējamies kempingā, samaksājam arī par vakardienu, kaut ko uzēdam un laižam atkal uz Cermati. Pa ceļam no vilciena loga pļavā pamanām divus murkšķus. Johoo, Materhorns šodien redzams visā krāšņumā! Tā kā Materhorna virzienā gājām jau vakar, tad šodien izvēlamies citu virzienu. Uzbraucam ar vilcieniņu uz Sunnegga Paradise (2288m) un sākam pastaigu pa Murmelweg jeb Murkšķu ceļu. Ik palaikam takas malā redzamas dažādas koka murkšķu figūras, diemžēl īstu murkšķi tā arī uz šīs takas neizdodas ieraudzīt. Ielejas pretējā pusē dominē Materhorns, arī Breithorns negrib atpalikt. Vispirms sasniedzam Blauherd (2571m) nekas sevišķs nav, viegla pastaiga pa Murmelweg, toties zigzagotā taka uz Rothorn Paradise šķiet pārāk stāva, tāpēc ejam uz Stellisee ezeru. Pāri ielejai pa labi paveras brīnišķīgs skats uz Gornergratu un virs tā esošajiem ledājiem, nedaudz atpakaļ Breihorns un „Matterhorn glacier paradise”. Skati visapkārt neaprakstāmi, pie debesīm joprojām neviena mākonīša. Pie Stellisee ezera krietns bariņš atpūtnieku. Ja ūdens ezerā neviļņotos, varētu kadrā noķert Materhorna atspulgu, šoreiz nekā, bet skaisti jau tāpat. Kāpjam tālāk, priekšā arvien vairāk skatam atsedzas Findelgletscher. Lai neietu atpakaļ pa to pašu taku, nākas tomēr kāpt augšā Rothornā, no otras puses gan taka nav tik stāva, tomēr ir ko kāpt. Pēc diezgan stāva kāpiena sasniedzam Unterrothorn (3103m). No šejienes visapkārt fantastiski skati visos virzienos. Vēl iespaidīgāk būtu Oberrothorn (3416m), bet tam vairs īsti nav laika, jo jāpaspēj arī nokļūt lejā. Pēc kārtīgas apkārtnes skatu safotografēšanas līdz Blauherd nobraucam ar vagoniņu. Tālāk kāpjam lejā pa Blumenweg, spriežot pēc nosaukuma, šeit vajadzētu būt ēdelveisiem, bet tomēr sanāk kaut kā ačgārni, ēdelveisus šeit neredzam, toties pamanām akmeņos murkšķi. Nedaudz pārkāpjam haikinga noteikumus un lienam pa akmeņiem murkšķim tuvāk, lai to nofotografētu. Tā kā uzvedamies klusi, tad izdodas tikt pieklājīgā attālumā, vēl palīdz foto zooms un šķiet, ka arī murkšķis brīžiem tā kā iepozē, super! Pēc kāda laika kadrā atkal iekļūst Materhorns, šoreiz nedaudz no citas puses, un tagad tas atgādina tādu kā Ēģiptes Sfinksu. Nu ļoti uzmācīgs kalns, nemitīgi pats lien kadrā! Sasnieguši Sunnegg, tālāk braucam lejā ar vilcieniņu, jo no rīta esam iepirkuši turp-atpakaļ biļetes. Cermatē ieklīstam mājīgā krodziņā, kur par diezgan pieņemamu cenu apēdam komplekso piedāvājumu, atkal ir traki garšīgi un arī pietiekami daudz, lai justos paēdis ilgākam laikam. Vēl atliek laika nelielai pastaigai pa pilsētiņu, nopērkam dažus suvenīrus un braucam uz kempingu. Žēl, bet mūsu kalnu pastaigas šajā braucienā ir beigušās. 7. diena - Šī nakts bija krietni siltāka par iepriekšējo. No rīta nesteidzīgi novācam telti, paēdam brokastis, sačammājamies un braucam Lugano virzienā. Pa ceļam parādās kā ar dzeltenzaļu sūnu apauguši kalni un to ielejās arī zaļi ezeri. Kādā vietā apstājoties, pavisam nejauši nokļūstam pie neliela ceļmalas ZOO, kurā redzami vairāki murkšķi un pūces. Tā kā braukšana norit raiti, tad nolemjam, ka mums vēl pietiek laika izmest līkumu un aizbraukt uz Šerloka Holmsa cīņu vietām Meiringenā un apskatīt Reichenbach ūdenskritumu. Lai turp nokļūtu atkal jābrauc pa interesantajiem kalnu serpentīniem. Nekas īpašs gan tas ūdenskritums nav, bet vismaz ķeksīti varam sev ielikt. Daudz interesantāka un iespaidīgāka man šķiet netālu esošā Āres aiza, ar stāvajām sienām un šaurajām ejām, kuras maršrutu izstaigājam turp un atpakaļ. Uz to upīti vēl interesantāk būtu paskatīties pavasarī. Beidzot varam doties tieši Lugano virzienā. Pēc kārtējā brauciena pa kalnu ceļiem, seko garlaicīgāks posms pa autostrādi, un tad vēl miegu uzdzenošs posms caur 17km garu tuneli. Pievakarē ierodamies Lugano. Naktsmājas mums sarunātas pie kāda amerikāņu studenta Maikla. Vakarā gan vēl izejam nelielā pastaigā pa pilsētu, paklīstam pa promenādi ezera krastā, ir skaisti. 8. diena - Te tāda interesanta stāvvietu sistēma, pēc septiņiem vakarā auto var novietot bez maksas, bet maksa sākas 7:00 no rīta, diemžēl iepriekš samaksāt nav iespējams, tāpēc nākas no rīta piecelties un par dažam stundām samaksāt. Pēc brokastīm jābrauc atdot auto nomas punktā. TomTomam šorīt baigie niķi, vispirms tas mūs aizved uz nepareizu vietu, pēc tam vispār saniķojas un nespēj atrast mums vajadzīgo adresi un pat diezgan lielas ielas tās tuvumā. Par laimi mums ir neliela pilsētas karte uz papīra, ar kuras palīdzību un nelielu pariņķošanu, nomas punktu tomēr atrodam. Auto pieņemšana ir itāļu stilā, atdodam atslēgas, neviens pat nepaskatās ne mašīnas stāvokli, ne degvielas daudzumu bākā. Mazda tiešām bija mums uzticama ceļabiedre, motors gan varēja būt jaudīgāks, jo ar uzrāvienu bija problēmas pat uz līdzena ceļa, kur nu vēl kalnos, bet kopumā bija ok, jo esam nobraukuši 980km un par benzīnu notērējuši nepilnus 60Ls, tātad ekonomiski, pie tam pa kalnu ceļiem pārsvarā nācās braukt ar trešo ātrumu. Tā nu no mašīnas esam atbrīvojušies un ejam vēlreiz apskatīt pilsētu dienasgaismā. Izejam cauri skaistam parkam ar krāšņām ziedu kompozīcijām, retiem neparastiem kokiem un dažādām palmām. Skaisti jau šeit ir, tomēr pilsētas skaistums mani tā nesajūsmina kā iepriekš kalnos pavadītās dienas. Laikam pietrūkst tā „elpu aizraujošā skata”. Tā mēs kājām aizklīstam līdz Kastaņolai, bet Raini neatrodam, jo neesam iepriekš painteresējušies, kur tieši tas ir. Ceram, ka filologi mums to piedos. Pilsētas centra veikalos ir arī kaut kādas izpārdošanas, arī par saprātīgām cenām, bet neko ievērības cienīgu neatrodam. Avīžu pirmajās lapās rēgojas lieli virsraksti par pirms divām dienām Monblāna tuvumā nogruvušo lavīnu un bojāgājušajiem alpīnistiem. Nopērkam vilciena biļetes uz Milānu un tad jau mums jāsteidzas sakravāt savas somas, lai varētu braukt tālāk. Laika vairs nav daudz, tādēļ kravāšanās notiek lielā steigā. Maikls mūs pavada līdz autobusa pieturai. Stacijā tomēr nokļūstam laicīgi. Seko dažu stundu pārbrauciens līdz Milānai. Kādā stacijā itāļu robežsargi tomēr pārbauda pases. Milānā nākas iepazīties ar vietējo metro sistēmu. Kad esam atkal nokļuvuši virspusē kaut kur ārpus centra, ir jau tumšs. TomToms gājēja režīmā mums palīdz atrast naktsmāju adresi. Tāds gabaliņš jāiet kājām un divas mugursomas + brīžiem arī koferi ir diezgan neērti un pasmagi nest. Šoreiz naktsmājas pie Mauricio, īsts itālis (ap 50g.v.) ar savu stilu un īpatnībām. Viņš mūs ved vakariņās uz kādu vietējo picēriju. Tā vietējā gan atrodas kādu 7 min. brauciena attālumā. Brauciens interesants, jo tā laikā pusi no ceļa Mauricio cenšas atvērt automašīnas logu, kurš ir iestrēdzis, tam viņš velta vairāk laika kā satiksmei uz ielas, brīžiem sasniedzot ap 90km/h. Toties sulīgi nolamājas, kad policisti viņam blakus aizbrauc pie sarkanās gaismas. Nu tas tā, bet vietējā pica nudien bija garšīga, liela un arī lēta, ja salīdzina ar Latvijas cenām. Pie mums tāda kombinācija šķiet neiespējama. Atceļā beidzot atveras automašīnas logs un Mauricio ir tik laimīgs, ka brauc pa pusei izkāries āra pa logu un ķer vēju. Viņa mājās vēl tiek uzspēlēta ģitāra gan Guntas, gan Mauricio izpildījumā. 9. diena - Rīts iesākas ar smago somu transportēšanu uz pilsētas centru. Diemžēl, kā cerēts, vienā no lielajām metro stacijām, bagāžas glabātuves nav un tādēļ braucam tālāk uz centrālo staciju, kur nododam somas glabātuvē. Mums ir dažas stundas laika, lai pastaigātu pa Milānu. Aizstaigājam līdz kaut kādai pasāžai (nosaukumu neatceros), izejot tai cauri no nākam pie Milānas doma katedrāles. Atkal nonāku pie sajūtas, ka pilsētas un arhitektūra mani neaizrauj. Nākamajā braucienā pilsētu skaits jāsamazina līdz minimumam. Vispār kaut kā šķiet, ka Itālija man ne visai, varbūt vienkārši neesmu nokļuvis pareizajā daļā. Tādēļ, lai varbūt mainītu šo priešstatu, prātā briest ideja, ka vajadzētu pamēģināt Via Ferratas Itālijas Dolomītalpos. Atceļā līdz stacijai nekā interesanta. Uz lidostu nokļūstam ar shuttlebus. Lidosta (Malpensa) atrodas diezgan tālu no centra, ar busu braucam gandrīz stundu, vilciens braucot 40 min. Itāļi iekāpšanas laiku uzlikuši par 20 min. ātrāk kā būtu normāli, tāpēc steigā vēl iepērkam vīnu, kurš mums jāizmanto kā nomas maksa par ērto guļampaklājiņu. Protams, Itālija nav nekāds Šveices pulkstenis, tāpēc reālā iekāpšana sākas pusstundu vēlāk kā viņi norādījuši, tas būtu 10 min. vēlāk kā mūsu prognozētais laiks. Lidmašīnā kāri ķeru pēc Latvijas avīzēm, jo gribas uzzināt kas notiek Gruzijā, kas jauns Latvijā un pasaulē, jo jāatgriežas atkal reālajā dzīvē. Izlidošana aizkavējas vēl par pusstundu, jo Milānā gaisā esot korķis, bet nu drīz jau arī paceļamies. Avīzes gan uz laiku tiek noliktas malā, jo lidojam pāri Alpu kalniem un tā kā mākoņu nav pārāk daudz, tad lejā var redzēt arī pa sniegotai virsotnei un pelēcīgai kalnu grēdai. P.S. Atvainojiet, īsāk nesanāca.

Ceļojums uz Šveices Alpiem

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem