Albāņu Maķedonija, Pologa (Maķedonijas ceļojuma 2. daļa).

Patiesībā visā šajā plašumā nemanu nevienu cilvēku. Pa retam var manīt tikai aitas, kuras kā zirņi izkaisītas pa kalnu nogāzēm.

Diža staigāšana gan nesanāk, jo pārvietoties pa ciemu ir visai sarežģīti. Augšā- jejā un atkal augšā! To pat sportiskam cilvekam nav viegli izdarīt! Apbrīnoju ciema ļaužu izturību! Viņi taču ik dienā staigā pa šīm nogāzēm un stāvajām ieliņām. Pēc pastaigas vēl mēģinu pabraukt pa ciemu. Gala rezultātā nonāku tupikā un ceļš beidzas pret plašu aizu. Tālāk pa ļoti stāvu nogāzi ved tikai neliela ganu taka. Nākas griezties atpakaļ un sekot cauri visam ciemam, kur atgriežos pie baznīcas.

Dažās tūristu kartēs biju redzējis, ka šis ceļš jeb taka varētu novest mani līdz ielejai, kur es varētu atkal nokļūt uz šosejas. Uzmetot aci šeit šim celiņam skats ir visai daudzsološs un nolemju riskēt. Tātad dodos lejup! Sākumā nav ne vainas. Drīz ceļš ved jau pa mežainu nogāzi un pa retam pavīd kāda pļava.Toties līdz ko pļavas beidzas, ceļš kļūst šaurāks un stāvāks un sākas kaut kas līdzīgs serpentīniem. Vēl neliels gabals un jūtu, ka jāsāk braukt uzmanīgi, jo riteņu risu vietas ir tā izskalotas, ka iespējams uzkāries uz vidējā vaļņa! Tas vēl nav viss! Zemāk parādās avoti, kuru ūdens šķērso šo ceļu un vietām tek pa riteņu atstātajām rievām veidojot jau iespaidīgus grāvjus!

Sāku jau bažīties! Vai tik neesmu izdarījis kļūdu. Pēc pāris līkumiem jau saprotu, ka atpakaļ ceļā vairs nav, jo pret kalnu pa šīm dubļainajām rievām vairs netikšu. Nu ko nu? Jāiet uz risku, vai jāmēģina tikt augšā un ja tas nav iespējams jāmeklē palīdzība un jāsteberē pret kalnu uz Gaļičņika ciemu! Ja braukšu lejā, pilnīgi ir iespējams, ka ceļš var būt tā izskalots vai pat nobrucis kādā stāvā nogāzē, ka arī lejup nebūs iespejams tikt! Nolemju tomēr riskēt un braukt uz leju. Jo tālāk, jo trakāk! Ceļš paliek ar vien sarežģītāks un jau sāk mākt domas, ko darīt ja iestrēgšu. No vīra stāstīta sapratu, ka līdz pirmajam ciemam lejā varētu būr kādi 10-12 kilometri. Tagad esmu nonācis kaut kur pa vidu! Ja nu nākas iestrēgt, tad līdz ciemam augšā vai lejā nāksies iet vismaz stundas divas-trīs un vakars jau arī klāt un drīz satumsīs! Staigāt pa kalniem un mežu tumsā, kur dzīvo lāči un dažādi kaķveidīgie plēsoņas nebūtu nekāda prieka.

Labrīt Maķedonija! Ir agrs pirmdienas rīts. Brokastīs arī ir pabūts un varu pamest viesnīcu. Sestdien un svētdien paspēju apskatīt Skopjes pilētu un pāris interesantas vietas tās pievārtē. Par to rakstīju iepriekšējā stāstiņā „Skopje, pilseta ar ambīcijām”. Šodien jau došos līdz Maķedonijas labākajam kūrortam, kurš atrodas valsts dienvid rietumos pie Ohridas ezera. Patiesībā tur nonākšu vēlu vakarā, jo pa ceļam esmu ieplānojis apskatīt Maķedonijas rietumu daļu, kuru šeit sauc par Pologu un par to pastāstīšu šinī stasta daļā.

Tātad pametu viesnīcu un braucu ārā no Skopjes, un nonāku uz Skopjes apvedceļa. Tālāk jau pagriežos pa kreisi un traucos rietumu virzinā. Pa ceļam garām paslīd norāde uz Prištinu. Tātad šeit nogriežas ceļš uz Kosovu līdz kuras robežai ir tikai 10 kilometru. Jā, šī jaunā nesenu karu un nemieru plosītā valsts atrodas burtiski padsmit kilometrus no Skopjes!

Pavisam drīz jau sekoju cauri kalnainam apvidum un auto maģistrāle ved pa upes ieleju starp rīta mākoņos tītiem kalniem. Drīz jau parādās kasses, kurās jasamaksā par braukšanu pa auto maģistrāli. Jā, maķedonijā ir vairākas četru joslu maksas auto maģistrāles. Viena no tām seko no Skopjes ziemeļu virzienā un ved līdz robežai ar Serbiju, un tālak līdz tās galvaspilsētai Belgradai, otra maģistrāle ved uz dienvidiem līdz Grieķijas robežai un talāk līdz Salonikiem, bet trešā maģistrāle ir šī pa kuru es dodos Tetovo virzienā un tā talāk ved līdz Gostivaras pilsētai. Jāpiebilst, ka samaksa par šo ceļu lietošanu ir visai simboliska.Pakāpeniski kani atkal kļūst zemāki un drīz esmu nonācis līdz līdzenumam. Tātad esmu jau Pologā. Pirmkārt Pologa(Полог) ir vēsturiski ģeogrāfisks ielejas-līdzenuma, jeb kā to šeit sauc par katlu (Котловина), nosaukums. Dažkārt šo līdzenumu sauc arī par Tetovo poļe (Тетово поле) kas cēlies no lielākās šīs ielejas pilsētas Tetovo nosaukuma. Pati pologa attiecīgi dālas divos etnogrāfiskos reģionos Kalnu Pologa(Горен Полог) un Lejas Pologa(Долен Полог), kura faktiski ir šis 55 kilometrus garais un 8 līdz 10 kilometru platais līdzenums starp Šar Plaņinas un Suva Goras kalnu grēdām. Attiecīgi mūsdienu Maķedonijas administratīvajā dalījumā šo reģionu arī sauc par Pologu un tā administratīvais centrs atrodas jau pieminetajā Tetovo pilsētā.

Viena no Pologas īpatnībām ir tas, ka šinī reģionā lielakā daļa no aptuveni 300 tūkstošiem tās iedzīvotājiem ir albāņi, kuri sastāda vairāk, kā 70% no kopēja iedzīvotāju skaita. Tur pretī maķedoniešu šeit ir mazāk kā 20%. Šeit dzīvo arī liels skaits turku, kuri sastāda aptuveni 6% no iedzīvotāju kopējā skaita. Tātad maķēdoniešu īpatsvars šeit ir tik pat mazs un varbūt pat mazāks, kā latviešu Daugavpilī. Labi! Etniskajām īpatnībam un problēmām es vēl pieskaršos vēlāk stāsta turpinājumā, jo tagad esmu nonācis Tetovo pilsētā par kuru arī pastāstīšu. Sākotnēji var padomāt, ka pilseta šādi nosaukta par godu bijušajam Dienvidslāvijas vadonim Josifam Brozam Tito, bet izrādās, ka tam ar pilsētas nosaukumu nav nekāda sakara, jo šāds nosaukums pilsetai dots jau ilgu laiku pirms Josifs bija dzimis. Toties pastāv leģenda, kura vēsta, ka pilsēta nosaukta par godu vīram vārdā Teto, kuram esot izdevies atbrīvot pilsetu no čūskām, kuras to bija apsēdušas.

Kā jau teicu, Tetovo ir Pologas reģiona administratīvais centrs un tā ir reģiona lielākā pilsēta, kurā dzīvo vairāk, kā 50 tūkstoši iedzīvotāju. Patiesībā pilsēta ir ne tikai administratīvais centrs. Tā ir arī nozīmīgs kultūras un izglītības centrs visā Maķedonijā. Šeit atrodas divas universitātes, vairākas skolas un dažādas kultūras orgnizācijas. Jo īpaši šī pilseta nozīmīga ir albāņu tautības pārstāvjiem, kuri Tetovo uzskata par savu kultūras galvaspilsētu Maķedonijā.

MKD207 Iebraucot Tetovo uz reiz saprotu, ka pilsetas plānojums līdzīgi, kā Skopjē ir ļoti vienkāršs. Faktiski šeit ir kadas 3-4 maģistrālās ielas no kurām jau var nokļūt uz jeb kuru mazo ieliņu. Tātad apskates objektus nebūs grūti atrast. Tā tas arī ir un pēc neliela mirkļa esmu jau pie pirmajiem ievērības cienīgākajiem objektim. Noparkoju auto pie tiltiņa, kas ved pāri Penas upītei, kura šķērso pilsētu.

Toties, kad jau nokļūstam mošejas iekštelpās uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc tā ir īpaša. Mošejas interjera zīmējumi vienkārši ir neatkārtojami! Tādas krāsu gammas parasti nav tradicionālas mošejām ,bet vairāk sastopamas pareizticīgo baznīcās

Šīs upītes krastā atrodas sena turku pirs, jeb hamams, kurš šeit uzbūvēts turku osmāņu imperijas laikos. Patiesībā Tetovo ir ļoti sena pilsēta un tā dibināta jau 13.g.s. kā pareizticīgo ciemats ar nosaukum Htetovo (Хтетово), kurš izveidojās ap šeit bijušu baznīcu. Toties īstu uzplaukumu un izaugsmi pilsēta sāk izbaudīt 15.g.s. līdz ar nonākšanu Osmaņu imperijas kontrolē, kad pilsētā ierodas liels skaits musulmaņu iedzīvotāju. Tad šeit arī tapa jau redzamās pirtis un vairākas mošejas, un pilsēta kļūst par nozīmīgu tirdzniecības, amatniecības un kultūras centru. Turku valdīšanas laikā pilsēta tiek saukta par Kalkandelenu.

Pati nozīmīgākā un šodien slavenākā mošeja Maķedonijā atrodas te pat skvērā, pavisam netālu no tiltiņa pāri Penas upītei. Tā ir Aladžas mošeja, kura tautā tiek saukta par „Krāsaino mošeju”, kura tagad tiek uzskatīta par nozīmīgāko pilsetas arhitektūras pieminekli un svarīgāko tūrisma objektu. Patiesībā šī mošeja ir salīdzinoši neliela un varētu padomāt, ar ko tad tā ir tik īpaša un slavena? Toties līdz ko nonākam tuvāk varam saskatīt, ka šīs mošejas sienas no ārpuses ir izrotātas ar ļoti interesantiem rakstiem un zīmējumiem.

ĪUz visa šī krāšņuma fona vēl izceļas ļoti interesantas lustras, kuras veidotas no tūkstošiem klistāla gabaliņiem un zeltītiem elementiem.pašu uzmanību pievērš ļoti greznās mošejas lustras.

Pēc īsas vizītes mošejā uzvelku kurpes, kuras atstāju pie ieejas, jo kā jau zināms mošejā ar apaviem ieiet nav atļauts un dodos apskatīt mošejas pagalmu jeb dārzu.

Šī mošeja šeit tikusi uzbūveta 1459. gadā par saziedotu naudu un pats interesantākais ir tas, ka šo naudu ziedoja divas sievietes, kas zinamā mērā ir unikums musulmaņu pasaulē. Starp citu šīs divas sievietes ir arī apbedītas speciāli veidotā mauzolejā te pat pie mošejas un ieveroju, ka uz šejieni ierodas daudz musulmaņu sieviešu lai veiktu lūgšanas rituālu tieši pie šī mauzoleja.

Pēc mošejas apskates pa Tetovo ieliņām braucu jau kalnu virzienā, kur plānoju nokļūt kalnu ciematā ar interesantu nosaukumu Popova Šapka, bet pirms turpinu ceļu turp, apmeklēju vēl vienu interesantu vietu Tetovo pilsētas pievārtē. Tā ir tā saucamā Harabati-Babi tekkē. Tekkē ir kaut kas līdzīgs kristiešu klosterim, kurā dzīvo, veic lūgsanos un apgūst zinības musulmaņu mūki, kurus šeit sauc par dervišiem. Droši vien esat kaut ko dzirdējuši vai zināt par sufismu un dervišiem Turcijā. Arī šeit Maķedonijā un protams kaimiņos Albānijā ir ļoti izplatīts islāma reliģijas paveids sufisms. Attiecīgi šeit Tetovo atrodas viens no sufisma paveida bektašistu klosteriem, jeb tekkē Harabati-Babi, kuru esmu ieradies apskatīt. Zīmīgi, ka, kā jau liela daļā valstīs ar komunistisku režīmu arī bijušajā Dienvidslāvijas Soacialistiskajā Federatīvajā Republikā ar ticīgu ļaužu jūtām valsts vīri nerēķinājās un pat zināmā mērā tos vajāja. Arī šeit Harabati-Babi komunistu laikos tika izveidots restorāns un viesnīca, kur tika rīkoti krāšņi izklaides pasākumi partijas nomenklatūras darbiniekiem. Faktiski tika rīkotas dejas virs dervišu apbedījumu vietām. Tikai 1995. gadā pēc Dienvidslāvijas federāijas sabrukuma šīs izklaides šeit tika pārtrauktas un Harabati-Babi tika atgriezts ticīgajiem.

Šodien šeit Harabati-Babi tekkē atrodas Maķedonijas sufisma ordeņa centrs, kuru šeit dibinājis Hadžī Bektaši un uz šejieni ierodas ļoti daudzi šī reliģijas novirziena piekritēju gan no visas Maķedonijas, Albānijas, gan no pašas šī reliģiskā novirziena dzimtenes Turcijas. Zināma mērā šo vietu var uzskatīt par nozīmīgu svetceļojumu mērķi. Patiesībā jau pie vārtim var manīt vairākus autobusus ar Turcijas nummura zīmēm. Ieejot Harabati-Babi pagalmā redzu, ka lielaka daļa apmeklētāju šeit patiešām ir turki.

Te nu kopa ar nelielu turku grupiņu izmetu loku pa šo sufistu „klosteri” un cenšos kaut ko saprast no turku gida, pēc tam vietējā sludinātāja, stāstītā. Patiesībā neko nesaprotu, bet man paveicas, ka divi jaunieši no turku grupas nedaudz runā angliski un paši labprātīgi piedāvā īsumā pārtulkot, ko tad gids un priesteris stāsta. Patiesībā kaut ko par sufismu, dervišiem un viņu tradīcijām jau zinaju no ceļojumiem uz turciju un pāris vārdos varu pateikt, ka šo Islāma reliģijas novirzienu-sufismu var uzskatīt par vienu no liberālākajiem, jeb demokrātiskākajiem islāma paveidiem. Sufisms neaizliedz attēlot cilvēku portretus un figūras. Vēl jo vairāk! Sufistu svēto bildes tiek izvietotas tekkēs un pat viņu mošejās līdzīgi kā kristieši izstada ikonas. Arī sieviešu tiesības šeit netiek tik strikti ierobežotas, kā citos islama ticības paveidos.

Pēc ekskursijas „dervišu klosterī” ieturu nelielu tējas pauzi vietējā kafejnīcā kopā ar turku jauniešiem, kuri laipni palīdzēja man iepazīties ar šo interesanto svētvietu. Pēc tējas pauzes jau turpinu ceļu un mans auto traucas augšup kalnos. Lejā miglā, jeb precīzak sakot zemajos mākoņos pazūd Tetovo pilsēta. Drīz to pavisam nevar redzēt.

Mākoņu slānis izrādās pavisam plāns un drīz sāk skaidroties. Tātad esmu nonācis jau virs zemajiem mākoņiem, zem kuriem, kā zem pūkainas segas paslēpta Tetovo un visa Pologas ieleja. Jo ceļš ved augstāk, jo krāšņāka kļūst daba. Patiesībā, jo nonaku augstāk, jo panorāma kļūst rudenīgāka.

Lejā pilsētā un ielejā koki vēl bila zaļi un tik pat, kā nekas neliecina par rudens tuvošanos, bet šeit augša koki kļūst dzelteni- zeltaini -sārti. Tāds iespaids, ka pakāpeniski no vasaras nonāc rudenī. Jo augstāk kalnā, jo rudenīgā sajūta pastiprinās. Tuvāk virsotnēm lielākā daļa lapu kokiem jau ir nobirušas un jau redzami to kailie silueti.

Vēl neliels gabals barauciena un lapu kokus pakāpeniski nomaina skuju koki un krūmāji. Tātad tuvojos kalnu virsotnēm. Aiz pagrieziena jau parādās neliela ciemata siluets. Tas iz Popova Šapka kalnu ciemats-kalnu slēpošanas kūrorts. Ciemats atrodas 1700 metrus virs jūras līmeņa līdz ar ko ziemā šeit uzsnieg sniegs, kurš šeit saglabajas līdz aprīļa mēnesim. Faktiski slepošanai piemērotais laika periods ir no novembra beigām, decembra sākuma līdz marta beigām. It, kā ne visai ilgs laika periods, bet tomēr. Šeit ir izveidotas vairākas slēpošanas trases un atbilstošs serviss to apkalpošanai sezonas laikā.

Faktiski sezonas laikā šeit strādā 7 pacēlāji un ir pieejamas 9 dažādas sarežģītības pakapes trases un ja kāds vēlās droši var doties paslēpot uz Maķedoniju, kur bez šī kalnu kūrorta ir vēl četri nopietni slepošanas kūrorti no kuriem divos es vēl pabūšu un par tiem īsi pastāstīšu.

Tā, kā tagad šeit sniega nav un kūrorts faktiski ir tukšs, un kluss nolemju cik nu tas būs iespējams pabraukāt pa apkārtējiem kalniem. Te pat vienā no uzkalniem ievēroju nelielu baznīciņu gar kuru ceļš ved kaut kur virsotņu virzienā. Turp arī dodos.

Pēc brīža esmu jau noskatītajā uzkalnā aiz kura seko diezgan plašs plato no kura ielencošajām nogāzēm paveras fantastiskas ainavas uz augstajām virsotnēm, plašo Pologas ieleju, kuru tagad lejā klāj mākoņu sega.

Vispār šo kalnu grēdu, kurā atrodas Popova Šapka šeit sauc par Šar Plaņinu (Шар-Планина) , kas tulkojuma it kā varētu nozīmet „Raibie kalni”. Šī faktiski ir augstākā kalnu grēda Maķedonijā un tā steipjas 75 kilometru garumā starp Maķedoniju un Albaniju, un daļēji tā atrodas arī Kosovā. Liela daļa tās virsotņu parsniedz 2000 metru augstumu un viena no tām ir šeit redzamā Titova virsotne (Титов Врх), kura nosaukta par godu bijušajam sociālistiskās Dienvidslāvijas vadonim, jau pieminētajam Josifam Brozam Tito un tās augstums ir 2760 metru virs jūras līmeņa. Par šo virsotni augstāka ir tikai Koraba kalna virsotne, kura atrodas te pat netālu Mavrovas dabas parka teritorijā uz Maķedonijas un Albānijas robežas un vienlaicīgi ir šo abu valstu augstākā virsotne. Patiesībā ta ir tikai par četriem metriem augstāka par Tito virsotni un tās augstums ir 2764 metri.

Šo kalnu virsotnes, sniegs un ledus klāj no agra rudens, līdz vēlam pavasarim. Ziemā kā jau teicu šeit iespejams nodarboties ar kalnu slepošanu, bet vasarā šeit var doties kalnu pārgājienos un apskatīt Šar Plaņinas fantastiski skaistās kalnu pļavas un ganības, kuras skaitās viss plašākās Eiropā, un kalnu ezeriņus, kurus ledus dažkārt klāj vissu vasaru. Šīs pļavas arī ir iecienījuši aitu gani un mednieki, kuri šeit pat radījuši īpašu aitu suņa sugu, kuru arī sauc par „Šarplaņinec” (шарпланинец), jeb Šar Plaņinas aitu suns.

Pēc paris stundu brauciena pa Šar Plaņina kalniem un platu atgriežos Popova Šapka ciemā un dodos lejup atpakaļ uz Tetovo. Patiesībā šis ir arī vienīgais ceļš pa kuru iespējams nokļut no Tetovo uz Popova Šapku. Lejup braucot atkal paveras lieliskas rudens ainavas, bet pavisam drīz atkal nokļūstu miglā, jeb mākoņos, kuri vēl jo projām nav izklīduši.

Braucop lejup nolemju piestāt pie nelielas kafejnīciņas, kuru jau noskatīju augšup braucot. Tā atrodas ceļā malā virs augstas nogāzes no kuras paveras lieliska panorāma uz Tetovo. Patiesībā tās lieliskumu pilnībā nevaru baudīt, jo pilsetu, kā jau teicu klāj makoņu dūmaka.

Blakus mazajai kafejnīciņai atrodas divi piemiņas obeliski un pirms paredzētās tējas pauzes nolemju tos apskatīties. Izrādās viens no tiem veltīts Šaipam Kamberi, kurš cīnījies pret Itāļu okupantiem Albānijā un kritis 1945. gadā, bet otrs obelisks uzstādīts jau Albāņu separātistu kaujiniekiem. Ļoti interesanti, ka šāds piemineklis šeit Maķedonijā pastāv, jo cik es zinu šie kaujinieki cīnījās pret Maķedonijas regularo armiju 2001. gada konflikta laikā! Skatos kafejnīcā sapulcējusies vietējie albāņu vīri, kuri nesteidzoties malko tēju un kaut ko apspriež. Šeit man ienāk prātā doma, ka kāds no viņiem noteikti ir ņēmis dalību jau pieminētajā konfliktā! Ieeju kafejnīcā un pasūtu tēju arī es. Bārmenis jautā no kurienes es esmu un es protams atbildu, ka no Latvijas. Interesanti, ka bārmenis un pāris no vīriem zina, kur un kas ir Latvija! Pie kam paveicas, ka bārmenis kaut nedaudz runā angliski, bet ar vienu no vīriem var mēģināt sazināties arī krieviski. Tā nu tēju malkojot uzsākam diskusiju miksejot angļu un krievu vārdus . Sākumā protams par kalniem, Popova Šapku, slēpošanu, bet pec brīža nekur nespruksi arī no politikas! Galu galā nonākam arī pie Maķedonijā sāpīgās albāņu problēmas iztirzāšanas. Diskusiju noslēgumā nonaku pie secinājuma, ka vienotības vīru starpā īsti nav! Bārmenis iestājas par vienotu Maķedonijas valsti un saka, ka alternatīvas tam neredz, bet pāris no vīriem kategoriski atbalsta ideju, ka Pologas novadu un vēl dažas Maķedonijas ziemeļu teritorijas vajadzētu pievienot Albānijas un Kosovas apvienotai valstij!

Te nu lai jums būtu lielaka skaidrība man nāksies dažās rindkopās izstāstīt kaut ko, ko zinu no Maķedonijas vēstures un tieši tās vēstures, kura saistīta ar maķedoniešu un albāņu attiecībām. Un tātad, kad Maķedonijas un Albānijas teritorijas 15.g.s. nokļuva Turku Osmāņu impērijas kontrolē pēc tā laika osmāņu reģistros uzietās informācijas datiem Maķedonija teriitorijā bijušas reģistretas tikai 84 albāņu mājsaimniecības. Arī sekojošo periodu līdz pat 18.g..s. albāņu šajā apvidū bija pavisam maz un tikai 18.g.s. beigās pēc veiksmīgas turku piekoptās politikas albāņu islamizācijas procesā nolēma izmainīt etno-reliģiozo situāciju Maķedonijā. Tā tas arī notika un ar osmāņu valdnieku ziņu vietējais albāņu izcelsmes vietvaldis Abdurahmans ķērās pie šo plānu realizācijas. Tad arī tika stimulēta albāņu migrācija uz slāvu apdzīvotajiem reģioniem austrumos no Šar Plaņinas kalnu grēdas, tātad Pologu un tālāk Skopji. Attiecīgi Maķedonija un Albānija tajā laika tika iekļauta vienā administratīvajā reģionā- vilajetā, kuru pārvaldīja turki vai iecelti albāņu vietvalži. Gala rezultātā, kad turki jau pazaudēja kontroli balkānos un lielā daļa Albānijas, un Maķedonijas nonāca Serbu kontolē, Maķedonijas teritorijā dzīvoja jau gandrīz 100 tūkstošu albāņu un turku tautības cilvēku.

Nākošie nozīmīgākie notikumi albāņu un maķedoniešu vēsturē risinājās Otrajā pasaules karā, kad 1941. gadā Dienvidslāvijas un attiecīgi arī Maķedonijas teritorija tika sadalīta fašistiskās Vācijas, Itālijas un to sabiedroto Bulgārijas, Ungarijas, un Rumānijas starpā. 1941. gada 12. augustā pēc Musolini iniciatīvas Itālijas karalis Viktors Emanuels III izdeva rīkojumu izveidot okupētajās teritorijās Albānijas hercogisti, kuras teritorijā tika iekļauta visa Albānija, daļa Melnkalnes, Metohijas un Kosovas (tagad kosovas valsts), un protams daļa no Maķedonijas, tajā skaitā viss Pologas reģions. Tā teikt, tika izveidota „Lielā Albānija”. Pārējā Maķedonija tajā laikā tika nodota Bulgārijas kontrolē. Patiesībā itāļu mērķis nebūt nebija dāvināt albāņiem neatkarīgu valsti, bet gan vairāk solis lai iegūtu albāņu lojalitāti pret okupācijas režīmu uz ko liela daļa albāņu arī uzķērās. 1944. gadā tika pat noformēta albāņu SS divīzija, kura tika nosaukta albāņu nacionālā varoņa Skanderbega vardā un tika uzsākta Lielās Albānijas idejas popularizēšana. Tāpat šī albāņu SS vienība ņēma aktīvu dalību maķedoniešu pretošanās kusību apspiešanā un masveida represiju piekopšanā pret etniskajiem maķedoniešiem un serbiem.

Gala rezultātā ass valstis zaudēja karu un balkānos tika atjaunota Dienvidslāvijas valsts, kurai tika atgriestas kara laika zaudētās teritorijas, tajā skaitā Metohija, Kosova un arī Maķedonijas Pologa. Toties albāņi atguva savu neatkarīgo valsti tādās robežās, kādas tās bija pirms kara, zaudējot itāļu pievienotās teritorijas, ko daudzi albāņi jau uztvēra visai sāpīgi un nekādi nespēja samierināties ar „Lielās Albānijas” idejas izzušanu. Interesanti arī ir tas, ka Dienvidslāvijas vadonis Tito turpmāk pat veicinaja Kosovas, Metohijas un arī Pologas albanizāciju, kas gan vairak tika darīts ar domu, ka visa Albānija agri vai vēlu varētu nonākt Tito kontrolē un tiktu pievienota Dienvidslāvijas Federācijai.

Trešais liktenīgais vēstures posms ir pavisam nesenie notikumi visā bijušās Dienvidslāvijas teritorijā. Tas ir Dienvidslavijas sabrukums, kura rezultātā reģionu plosīja vairākkārtēji lokālie kari. Te gan jāpiebilst, ka Maķedonija ir viena no bijušajām Dienvidslāvijas republikām, kura faktiski izvairījās no nopietniem konfliktiem un tās atdalīšanās process notika ļoti mierīgā ceļā. Toties problēmas radās nedaudz vēlāk 2000-2001. gadā. Laika posmā no 1991. līdz 2000 gadam, kad bijušajā Dienvidslāvijā turpinajās kari Maķedonija piedzīvo milzīgu bēgļu pieplūdumu. Jo īpaši masveidīga bēgļu ierašanās Maķedonijā notiek pēc 1996. gada, kad notiek asiņainas sadursmes Kosovā starp serbu armiju un albāņu separātistiem. Šajā laikā Kosovu pamet gandrīz puse tās iedzīvotāju no kuriem gandrīz 300 tūkstoši dodas bēgļu gaitās uz Maķedoniju. Gala rezultatā pēc NATO militāras iejaukšanās serbu militārie formejumi bija spiesti pamest Kosovu un Kosova nokļūst pilnīgā albāņu separātistu kontrolē. Lielākajai daļai bēgļu rodas iespēja atgriezties savos dzimtajos novados un pilsetās, bet ne visi to dara. Liela daļa tomēr nepamet Maķedoniju un paliek tajā dzīvot. Protams, ka absolūtais vairakums no bēgļiem ir albāņi un paliekot tiem Maķedonijā notiek būtiskas iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas. Rezultatā albāņu iedzīvotāju skaits Maķedonijā būtiski palielinās, par ko maķedonieši ne pa visam nav sajūsmināti.

Ar to viss tā arī nebeidzās! Atradās albāņu vidū karstās galvas, kuras eiforijā no veiksmīgā iznākuma Kosovā vēlējās, ko līdzīgu atkārtot arī Maķedonijas teritorijā. Faktiski šādam pasākumam bija visai labvēlīga situācija! Tāpat, kā Kosovā arī Maķedonijas teritorijā bija rajoni, kuros albāņi sastāda lielāko iedzīvotāju grupu, jo īpaši šeit Tetovo un Pologā. To arī centās izmantot savu mērķu realizēšanai albāņu separātisi no UČK (Albāņu nacionālā atbrīvošanas armija), kuru lielākā daļa nemaz nebija Maķedonijā dzimuši, bet bija ieradušies šeit no Kosovas, kā bēgļi. 2000. gadā izcēlās pirmie konflikti un etniskas sadursmes starp albāņiem un maķedoniešiem. 2001. gadā šī konfrontācija jau sasniedza draudošus apmērus un notika pirmās nopietnās militarās sadursmes starp albāņu separātistu kaujinieku grupejumiem un policiju. Situācijā bija spiesta iejaukties Maķedonijas armija, kuras vienības ieradās Tetovo un dažos rajonos valsts ziemeļos, un savā kontrolē pārņēma visus stratēģiski svarīgākos objektus. Albāņu separatisti attiecīgi atbildeja ar artilērijas apšaudēm, kuras tika veiktas tieši šeit no Šar Plaņinas kalniem uz Tetovo pilsētu. Tam seko Maķedonijas militarās aviācijas uzlidojumi. Šo sadursmju rezultata iet bojā: 63 Maķedonijas karavīri un policisti, 64 albāņu kaujinieki, 70 civil iedzīvotaji no kuriem 60 bija albāņi, bet 10 maķedonieši.

Gala rezultatā bīstamajā konfliktā bija spiestas iejaukties starptautiskās organizācijas tajā skaitā NATO ar kuras palīdzību patiesībā albāņi savā kontrolē ieguva Kosovu. Bijušie sabiedrotie un palīgi lika saprast, ka, ja albāņu separātisti turpinās savas aktivitātes Maķedonijā, tad nevar būt ne runas par turpmāku atbalstu Kosovā. Tādējādi tika atdzesētas lielā daļa no karstajām galvām UČK aprindās. Arī Maķedonijas valība piekrita dažādiem kompromisiem lai izvairītos no nopietna kara un piekrita sēsties pie sarunu galda. Pēc ilgstošām un ne visai vieglām sarunām tika panākts kompromiss. Albāņu separatistu militārie formējumi tika atbruņoti un likvidēti, bet Maķedonijas valdība piekrita veikt dažādus valsts decentralizacijas pasākumus un paplašināt albāņu iedzīvotaju tiesības ieviešot divas valsts valodas, un nodrošinot izglītības iegūšanu albāņu valodā. Starp citu bijušais albāņu separatistu komandieris Ali Ahmeti šodien ir Maķedonijas parlamentā parstāvētās partijas „Demokratiskā savienība par integrāciju” vadītājs.

Arī mūsu diskusija ar albāņu vīriem kafejnīcā līdzīgi kā mans vēstures atstāstījums nedaudz ievelkas, jo patiesībā tā ir visai interesanta. Beigu beigās esmu spiests atvadīdies un doties tālāk, jo vēl taču šis tas ir jāapskatās. Pāris vārdu vēl pārmiju ar bārmeni, kurš reizē ar mani iznāk uz terases lai uzsmēķētu. Te nu viņš atbrīvojies no lieciniekiem saka man, ka ir pilnīgi pārliecināts, ka šādi nopietni konflikti šeit vairs neatkārtosies, jo jaunā paaudze, kurai viņš pieskaita arī sevi absolūti nav gatava cīnīties par utopiskām idejām, par kaut kādu dižo Albāniju. Viņi toties ir gatavi par savas tautas tiesībām cīnīties ar demokrātiskām metodēm, kādas šodien ir pieejamas un realizējamas arī Maķedonijā. Lai nu tā būtu! Atvados un pametu kafejnīcu, un laukumu ar obeliskiem no kura izrādās tomēr ir šauts ar lielgabaliem uz Tetovo pilsētu. Tālāk centīšos no politikas norobežoties, ja protams tas būs iespejams. Un atkal! Parādās kārtējā ceļa zīme ar pilsētu nosaukumiem albāņu un maķedoniešu valodās, kuri pastavīgi tiek aizkrāsoti un uzkrāsoti no jauna. Jā! Labāk lai viņi karo šādi aizkrāsojot viens orta valodā rakstītos uzrakstus, nevis ņem rokās ieročus!

Esmu pametis Šar Plaņinas kalnu grēdu un Tetovo pilsetu, un tagad atkal traucos pa auto maģistrāli uz dienvidiem, Gostivaras pilsētiņas virzienā. Drīz auto maģistrāle beidzas un esmu jau Gostivarā. Gostivara ir neliela pilsetiņa, kura pati par sevi ne ar ko īpašu neizceļas. Vienīgi kas tajā ieverības cienīgs ir Vardaras upe, kura šeit pie Gostivaras ir īpasi skaista, bet nokļūstot pašā pilsetiņā nākas secināt, ka šeit upe jau ir piemēslota ar atkritumiem un dažādiem būvgružiem. Neko darīt, te nav vērts kavēties un tapēc dodos tālāk. Mans nākamais ceļa mērķis ir Nacionālais Parks Mavrovo. Aiz Gostivaras jau parādās augstāki kalni un ceļs kļūst sarežģītāks, līkumaināks, bet interesantāks. Tā, kā tuvākā apkārtene atrodas augstu virs jūras līmeņa, šeit meža rudenīgās nokrāsas manāmas jau no pašas ielejas un nevis augstu kalnos, kā tas bija pie Tetovo. Atkal sākas migla jeb tā teikt esmu iebraucis mākoņos un šķērsoju kalnu pāreju, kur nonāku nacionālā parka Mavrovo teritorijā par ko liecina uzstādīts uzraksts uz simboliskiem vārtiem virs auto ceļa. Aiz pārejas ceļš jau iet lejup no kalna un pakāpeniski atkal nonāku zem mākoņu miglas slāņa un atkal paveras lieliski rudens radītti skati.

Jā! Ko lai saka? Tas ir jāredz un to nevar tā vienkārši aprakstīt. Labi! Tagad īsuma par pašu nacionalo parku Mavrovo. Tas ir viens no trim Maķedonijas nacionālajiem dabas parkiem. Divi pārējie atrodas Maķedonijas dievidos un tie ir Gaļičicas nacionālais parks starp Ohridas un Prespas ezeriem, un Pelisteras nacionalais parks Baba Plaņina kalnos starp Prespas ezeru un Bitolas pilsētu. Arī šajos parkos es vēl paspēšu pabūt par ko pastāstīšu jau nākamajās stāsta daļās, bet tagad par parku Mavrovo.

Tā teritorija aizņem 73000 hektāru un tā teritorijā ietilpst daļa jau no pieminētās Šar Plaņinas kalnu grēdas, kā arī Koraba kalnu masīvs, kurā atrodas augstākā Maķedonijas virsotne ar tādu pašu nosaukumu un Bistra Plaņina kalnu grēda. Liela daļa šo kalnu atrodas vairāk kā 2000 metru virs jūras līmeņa, bet zemākās vietas ir Radikas upes ielejā, kuras baseinā arī atrodas lielākā daļa no šī parka un tās ir tikai nedaudz zemākas, kā 1000 metru virs jūras līmeņa. Tātad visa parka teritorija ir augstu virs jūras līmeņa, kas faktiski ir iemesls, kādēļ šeit pastāvīgi ir zemie mākoņi, kuri klāj ielejas starp kalniem.

Informatīvajos materiālos par parku ir minēts, ka tā teritorijā sastopami vairāk kā 1000 sugu augu un 38 sugu kokveidīgo, un 7 sugu augiem šis parks ir vienīgā vieta Maķedonijā, kur tos iespējams sastapt. Ja runa iet par dzīvniekiem, tad to šeit esot vairāk, kā 60 sugu tajā skaitā tādi reti sastopami, kā lāči, lūši un meža kaķi. Tāpat parkā iespējams apskatīt dažādus unikālus dabas veidojumus: dziļas upju ielejas, kanjonus, karsta veidojumus, ūdenskritumus, alas un daudz ko citu. Patiesībā Mavrovo parks ir īpaša apmeklējuma vērts un lai to tā kārtīgi izpētītu būtu nepieciešamas vairākas dienas. Man tādu iespēju patreiz nav un tādēļ šķērsošu šo parka teritoriju apskatot tikai nelielu daļiņu no tā.

Manām bažām par to ka būs mākoņains nav pamata, jo pēc nepilnas pusstundas mākoņi virs ezera burtiski izzūd un varu baudīt ezera panorāmas visā to krāšņumā. Un atkal jāsaka-trūkst vārdu, kā redzmo aprakstīt! Vienkārši sakot-super! Te gan jāpiebilst, ka neskatoties uz to, ka ezers ir mākslīgi radīts, līdzīgi, kā vakar redzētais mākslīgi veidotais ezers Matkas kanjonā, ir kļuvis par vienu no skaistākajām un populārākajām tūrisma un atpūtas vietām Maķedonijā.

Te pat kādu gabaliņu aiz kalnu pārejas caur mākoņu miglu jau parādās ezers. Tas ir Mavrovas ezers, kurš ir mans nākamais šīs dienas ekskursijas mērķis un vēlos apskatīt pāris interesantas vietas tā krastos. Pēc brīža zemie mākoņi jau izklīst un izskatās, ka turpmāk būs jauks laiks, jo otrā ezera galā kurp es dodos zemo mākoņu nav vispār. Ceļš seko gar ezera krastu un es nonāku līdz iespaidīga izmēra dambim. Patiesībā šis ezers ir mākslīgi veidots. Tas tapis 1959. gadā aizsprostojot Radikas upi HES būvniecības procesā, kā rezultātā izveidojās aptuveni 10 kilometru garš un 5 kilometri plata ūdenskrātuve- ezers. Ezers atrodas 1020 metrus virs jūras līmeņa, kas arī ir par iemeslu tam, kādēļ zemie mākoņi šķiet burtiski peld nepilnu 100 metru augstumā virs ezera līmeņa.

Tā nu gar krastu braucot esmu nonācis līdz nelielai kūrorta pilsētiņai, kura arī saucas Mavrovo. Pirms iebraukšanas Mavrovo pilsētiņā ezera krastā redzama baznīca. Tā ir Svetā Nikolaja baznīca, kura šeit uzcelta pavisam nesen. Ilgstošu laiku Mavrovo bija pilsēta, kurā nebija pieejama baznīca. Patiesībā pilsētā bija baznīca jeb tās paliekas, kuras daļēji appludinātas 1959. gadā un atrodas ezerā.

Kad ūdens līmenis ezerā nokrītas, kā tas ir šodien, tad līdz šij baznīcai ir iespējams nokļūt, bet drīz slūžas tiks aizvērtas lai uzkrātu ūdeni nākamajai vasarai un tad baznīca būs pilnīgi ūdenī. Tagad šī vecā nogrimusī baznīca ir tāds, kā Mavrovo pilsētas simbols un tās bildes bieži tiek publicētas dažādos tūrisma informācijas un reklāmu bukletos par Mavrovu un arī Maķedoniju.

Pati pilsētiņa atrodas Mavrovas ezera galējā dienvidu līča krastā un uz to no vairākām vietām ezera krastā paveras lieliski skati fotogrāfēšanai. Arī es izmetu loku gar šo līci un mēģinu sameklēt interesantākos rakursus. Tagad kad šis tas ir apskatīts un sabildēts varu doties papusdienot kādā no Mavrovo kafejnīciņām. Tā arī daru! Sameklēju nelielu kafejnīciņu ezera krastā un varu ieturēt maltīti. Kafejnīcas ēdienkartē ir vairāki maķedoniešu tradicionālie ēdieni no kuriem izvēlos bureku (Бурека), desiņu un sēņu salātus „Mavrovas gaumē”, desertā tradicionālo maķedoniešu saldumu baklavu (баклава) un protams kausu alus!

Tā nu lēnā garā tiek pasniegti pasūtītie ēdieni. Sēņu salāti mavroviešu gaumē protams ar vietējos mežos lasītām sēnēm, kuras samiksētas ar svaigiem tomātiem, gurķiem, sīpolu un nedaudz sarkano piparu, un tam visam pievienots vēl aitu siers un vārīta ola. Tālak seko bureks. Tas ir slāņainas mīklas pīrāgs, kurā tiek ietīta ar garšvielām sagatavota krējuma un biezpiena massa, kurai tiek pievienoti siera gabaliņi, vai gāļas gabaliņi. Pēc tam šo rullīti saloka apaļas formas pīrāgā un cepj cepeškrāsnī. Desa mavroviešu gaumē patiesībā ir maķedoniešu tradicionālais ēdiens, kuru šeit sauc par „Čevapčiči”. Čevapčiči tiek gatavots nevis no maltas gaļas, bet gan no rupji sakapātas, kurai bagātīgi tiek pievienoti zaļie loki, sīpoli, ķiploki un dažādas aromātiskas garšvielas. Tālāk no šī gaļas maisījuma veido desiņas, bet dažkārt vienkāršus plāceņus, kurus cepj uz oglēm tāpat kā šašliku. Baklava faktiski ir kaut kas pavisam līdzīgs visās Tuvo ausrumu zemēs, jo īpaši Turcijā populārajam saldumam „Pahlava” . Tas ir salds slāņainas mīklas pīrāgs jeb kūka, kura pildīta ar sīrupā vai medū mērcētu riekstu maisījumu.

Te nu pusdienojot atceros, ka neesmu pateicis pašu galveno par Mavrovo. Tā patiesība ir vēl viens no Maķedonijas slēpošanas kūrortim. Tepat pāri ielai var redzēt lielu viesnīcu kompleksu, kurā tagad starpsezonu laikā valda liels klusums, bet līdz ko uzsnigs sniegs šeit valdīs liela kņada! Tātad Mavrovo faktiski ir unikāla vieta Maķedonijā, jo šeit iespējams atpūsties gan vasarā baudot nacionālā parka jaukumus, gan ziemā veicot nobraucienus pa šeit izveidotajām slēpošanas trasēm. Pateicoties labi attīstītai kūrorta infrastruktūrai, vietējiem iedzīvotājiem ir iespēja piepelnīties uz atpūtnieku un tūristu rēķina gandrīz visa gada garumā.

Īsumā par slēpošanas izpriecām Mavrovo vēl pastāstīšu pēc īsa mirkļa, kad nonākšu līdz kalnu virsotnēm, kur sākas slēpošanas trases, bet līdz turienei vēl jānokļūst. Tā, kā esmu plānojis apskatīt vēl vienu romantisku kalnu ciematu šeit pavisam netālu un lai līdz tam nokļūtu man, kā reiz sanāk braukt no Mavrovo pilsētiņas augšup kalnos. Tur arī varēšu uzmest aci uz šeit lejā esošo ezeru un pilsētu. Tātad norēķinos par pusdienām un varu turpināt ceļojumu.

Vēl nedaudz augstāk nonāku tādā, kā augstkalnu plato, kur nogriežos pa kreisi uz mazu akmeņainu un nelīdzenu celiņu, un cik nojaušu pa to nokļūšu līdz kalnu slēpošanas trasēm. Pēc pāris simtiem metru man ceļu aizsprosto kārtējais aitu bars, kurš šeit palaists ganīties.

Sameklēju tiko pamanāmu pagriezienu, kur nogriežos uz šaura ceļa, kurš pa serpentīniem ved ar vien augstāk un augstāk. Kalna nogāzes šeit klāj visai rašīga mežaudze, bet pēc gabaliņa mežš pakāpeniski kļūst retāks un tuvāk virsotnēm jau ir pavisam klajš. Šeit jau paveras kārtējā dižā panorāma uz Mavrovo parka kalnu ielejām un virsotnēm.

Tālāk sekoju kādus 3-4 kilometrus pa šo akneņaino lielceļu un priecājos par lielisko plašo un gleznaino ainavu, kuru papildina vairāki aitu ganāmpulki.

Pavisam drīz parādās arī pirmie trosu pacēlāju stabi un te jau priekšā paveras ieleja, kurā paslēpies Mavrovas ezers un Mavrovo pilsētiņa. Tātad esmu nonācis vietā, ko šeit sauc par Zarje Lazarevskij (Заре Лазаревски).

Tieši šeit atrodas slēpošanas trašu krustpunkts līdz kurienei no paša viesnīcu kompleksa ved divi galvenie pacēlāji, bet tālāk uz tuvākajām virsotnēm jau var nokļūt ar 9 mazāku pacēlāju palīdzību. Nedaudz tālāk ir vēl viens garāks pacēlājs, kurš no viesnīcu kompleksa ved jau uz citu virsotni, uz kuras nogāzēm atrodas vēl divi mazāki pacēlāji. Tātad šeit pavisam kopā ir 14 dažāda veida pacēlāju ar kuru palīdzību slēpotājiem ir iespēja nokļūt vairākās virsotnēs un izvēlēties sev nobraucienu: sarežģītu, veinkāršāku vai vidēju, tātad atbilstoši spējām.

Ziemā te ir pārpildīts ar kalnu slēpošanas cienītājiem un viss notiek. Toties tagad te valda īsts klusums. Nevienas dzīvas dvēseles! Šķiet ka esmu šeit pilnīgi viens! Neliela pastaiga pa Zarje Lazarevskij un turpinu ceļu ar auto. Man jāatgriežas līdz maģistrālajam ceļam, kurš mani aizvedīs līdz Gaļičņika ciemam. Vēl kādi 10-15 kilomtrui un būšu tur, bet pa ceļam priecājos par jaukajām plašajām ainavām.

Patiesībā visā šajā plašumā nemanu nevienu cilvēku. Pa retam var manīt tikai aitas, kuras kā zirņi izkaisītas pa kalnu nogāzēm.

Pa ceļam pabraucu garām pāris vientuļām fermām. Šķiet, ka izņemot aitas te neviena nav!

Nu riktīga prērija! Virs tuvējām kalnu virsotnēm sačupojušies kupli makoņi. Pretīm arī neviens nebrauc un ceļs ir pavisam tukšs.

Pēc kādiem 10 kilometriem atkal parādās pa kādai mežaudzei un pavisam drīz nonāku līdz plašas un dziļas ielejas malai, kuras nogāzē pamanu nelielu ciemu.

Tas ir Gaļičņika ciems (Галичник). Ar ko tad šis ciems ir īpašs? Pirmkārt, tas atrodas ļoti augstu kalnos un atšķirībā no lielākās daļas ciemu izvietojies nevis upes ielejā, bet augstā nogāzē virs tās. Iespējams, ka šis ir ciems, kurš atrodas vis augstāk par pārējiem Maķeonijas ciemiem un virs tā ir tikai akmeņaina, kaila klints. Nokļūt šajā ciemā ir iespējams tikai no augstkalnu plato puses, kā to daru arī es, un citu ceļu šeit praktiski nav.

Otrā lieta ar ko šis ciems izceļas ir kultūras trdīcijas, kuras šeit saglabājušās pat no 11-12 g.s. Faktiski Gaļičņik tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem augstkalnu ciematiem Maķedonijā un tā veidotāji ir bijusi ļaužu kopiena, kura izveidojusies sajaucoties senslāvu un valahiešu (vieni no rumāņu priekštečiem) kultūrām. Arī tagad šeit ļaudis runājot īpašā Gaļičņika dialektā, kurš ir atšķirīgs no pārējiem maķedonišu valodas dialektiem, bet pats galvenais, ka šie ļaudis pateicoties daļējai izojācijai no pārējās pasaules ir saglabājuši īpašas kultūras un folkloras tradīcijas. Braucot pa ciemu tiešām var manīt, ka daudzi nēsā īpašus, šejienei raksturīgus tautiskos tērpus.

Arī sadzīvē tiek piekoptas senas īpašas tikai Gaļičņikā raksturīgas tradīcijas, piemēram māju celtniecības un iekārtošanas jomā. Šeit var apskatīt dažas no šādām ēkām, kuras izceļas ar praktisku un racionāli sabalansētu telpu izvietojumu. Pāris šādu ēku var redzēt burtiski netālu no ciema baznīcas.

Katru gadu vasarā šeit tiek rīkoti dažādi kultūras pasākumi, kuri šim vientuļajam ciemam piesaista lielu tūristu un atpūtnieku uzmanību. Pats nozīmīgākais no šādiem pasākumiem ir „Kāzas Gaļičņikā” (Галичката свадба), kurš tiek rīkots katru gadu- Svētā Pētera dienā. Tad uz šejieni ierodas ļoti liels skaits cilveku lai nosvinētu kāzas vai vismaz piedalītos pasākumos, kuri šeit notiek. Patiešām daudzi ierodas lai salaulātos, bet lielākā daļa tomēr ir tādi, kuri ierodas pavērot varen plašo folkloras un deju pasākumu norisi. Šajā laikā viss ciems pārvēršas par tādu, kā teātra arēnu. Ļaudis tautiskos tērpos piedalās gājienos, koncertos un dažādos teatrālos uzvedumos. Pie reizes ir iespēja tirdziņos iegādāties dažādus suvenīrus un vietējo pārtikas ražotāju un amatnieku izstrādājumus.

Šodien šeit gan valda klusums un miers, kāds te pārsvarā ir visu gadu. Vietējie ļaudis pa retam rušinās piemājas dārziņos, vai sēž uz soliņiem un kaut ko apspriež. Tā, kā kāzu svinību šeit šodien nav, tad atstāju savu auto pie Sv.Pētera baznīcas un izmetu nelielu loku pa ciemu. Tepat pie baznīcas uzstādīts piemineklis Gaļičņikā dzimušam, dižam maķedoniešu revolucionāram, publicistam Georgijam Puļevskim (Георги Пулевски), kurš kopā ar bulgāriem cīnījās pret turku- osmāņu jūgu, bet vēlāk bija aktīvs maķedoniešu, kā nācijas- aizstāvis. Tieši Puļevskis bija viens no pirmajiem, kurš cīnījās par Maķedonijas, kā neatkarīgas valsts izveidošanu.

Diža staigāšana gan nesanāk, jo pārvietoties pa ciemu ir visai sarežģīti. Augšā- jejā un atkal augšā! To pat sportiskam cilvekam nav viegli izdarīt! Apbrīnoju ciema ļaužu izturību! Viņi taču ik dienā staigā pa šīm nogāzēm un stāvajām ieliņām. Pēc pastaigas vēl mēģinu pabraukt pa ciemu. Gala rezultātā nonāku tupikā un ceļš beidzas pret plašu aizu. Tālāk pa ļoti stāvu nogāzi ved tikai neliela ganu taka. Nākas griezties atpakaļ un sekot cauri visam ciemam, kur atgriežos pie baznīcas.

Te nu mēģinu satikt kādu ar kuru būtu iespejams pakonsultēties par ceļu, kurš ved ielejā un nogriežas tajā netālu no Gaļičņikas. Uz ielas pie baznīcas satieku vīru, kurš protams ne krieviski, ne jo vairāk-angliski nerunā. Nākas saprasties ar žestiem un lietojot internacionālus vārdus vai kaut ko no krievu un poļu vārdiem, kuri varētu būt kopīgi vai līdzīgi visiem slāviem. Patiesībā vēlos uzzināt vai ir iespējams pa šo ceļu nokļūt Radikas upes ielejā, nebraucot atpakaļ uz Mavrovo, kas pēc maniem aprēķiniem iznāktu liels līkums. Pēc nelielas diskusijas cik nu varu saprast, tad parasti tūristi pa šo ceļu nebraucot un to pārsvarā lietojot vietējie mežstrādnieki un gani, bet ja esot drosme tad es varot mēģināt, jo it kā lejā ceļam vajadzētu nonākt līdz Seļces vai Tresončes ciemam. Labi! Informācija nevisai pārliecinoša. Pametu Gaļičņikas ciemu un dodos Mavrovo virzienā, kur pec pāris kilometriem nonāku līdz pieminētā ceļa pagriezienam.

Dažās tūristu kartēs biju redzējis, ka šis ceļš jeb taka varētu novest mani līdz ielejai, kur es varētu atkal nokļūt uz šosejas. Uzmetot aci šeit šim celiņam skats ir visai daudzsološs un nolemju riskēt. Tātad dodos lejup! Sākumā nav ne vainas. Drīz ceļš ved jau pa mežainu nogāzi un pa retam pavīd kāda pļava.Toties līdz ko pļavas beidzas, ceļš kļūst šaurāks un stāvāks un sākas kaut kas līdzīgs serpentīniem. Vēl neliels gabals un jūtu, ka jāsāk braukt uzmanīgi, jo riteņu risu vietas ir tā izskalotas, ka iespējams uzkāries uz vidējā vaļņa! Tas vēl nav viss! Zemāk parādās avoti, kuru ūdens šķērso šo ceļu un vietām tek pa riteņu atstātajām rievām veidojot jau iespaidīgus grāvjus!

Sāku jau bažīties! Vai tik neesmu izdarījis kļūdu. Pēc pāris līkumiem jau saprotu, ka atpakaļ ceļā vairs nav, jo pret kalnu pa šīm dubļainajām rievām vairs netikšu. Nu ko nu? Jāiet uz risku, vai jāmēģina tikt augšā un ja tas nav iespējams jāmeklē palīdzība un jāsteberē pret kalnu uz Gaļičņika ciemu! Ja braukšu lejā, pilnīgi ir iespējams, ka ceļš var būt tā izskalots vai pat nobrucis kādā stāvā nogāzē, ka arī lejup nebūs iespejams tikt! Nolemju tomēr riskēt un braukt uz leju. Jo tālāk, jo trakāk! Ceļš paliek ar vien sarežģītāks un jau sāk mākt domas, ko darīt ja iestrēgšu. No vīra stāstīta sapratu, ka līdz pirmajam ciemam lejā varētu būr kādi 10-12 kilometri. Tagad esmu nonācis kaut kur pa vidu! Ja nu nākas iestrēgt, tad līdz ciemam augšā vai lejā nāksies iet vismaz stundas divas-trīs un vakars jau arī klāt un drīz satumsīs! Staigāt pa kalniem un mežu tumsā, kur dzīvo lāči un dažādi kaķveidīgie plēsoņas nebūtu nekāda prieka.

Tātad, ja nāksies iestrēgt, tad jāguļ būs mašīnā līdz rītam un tad jāmēģina tikt līdz tuvākajam ciemam. Pēc kādiem pāris kilometriem tomēr parādās cerība, jo jejā pamanu baznīcīcas kupolu! Tātad tur vajadzētu būt ciemam no kura lejup vajadzētu vest jau labākam ceļam.

Beigu beigās veiksmīgi nonāku ciemā, kurā ir ne vairāk kā 10 māju, bet tās izskatās ne visai apdzīvotas.Toties ceļš lejup no ciema ir pat asfaltēts, bet vietām izskalots. Tas ved caur dziļu kanjonu, gar krāčainu upīti, bet šur tur, kur aiza kļūst seklāka un platāka var manūt arī kādu pamestu māju. Garām paslīd neliela, var teikt pat mini-baznīca, jeb kapella.Tālāk jau savienojas divas aizas un izveidojas platāka ieleja, kur nonāku uz lielāka ceļa, kurš vijas gar strauju kalnu upi. Pēc neliela gabaliņa pamanu ļoti interesantu vecu tiltiņu pār šo upīti. Te nu beidzot apstājos un varu atbrīvoties no stressa veicot nelielu pastaig, un apskatos šo interesanto, seno tiltu pāri Garska Reka (Гарската Река) upītei, kurš burtiski ieaudzis krastmalas krūmos.

Šo tiltu šeit sauc par Jelen skoku (Елен Скок) Tulkojumā no maķedoniešu valodas -Елен Скок nozīmē „Brieža lēciens” un saistībā ar šo tiltu pastāv vairākas leģendas, kuru varonis ir briedis, kurš pārlēcis upi šajā vietā. Viena no šīm leģendām vesta, ka vietējais valdnieks medību laikā esot sašāvis briedi un sekojis tam. Kad valdnieks briedi esot tk pat kā panācis, ievainotais dzīvnieks pedējiem spēkiem esot pārlēcis upi šajā vietā un nomiris pretējā krastā. Valdnieks esot bijis ļoti pārsteigts par šādu brieža varonību un licis tam par godu šeit uzcelt tiltu, kura laidiens atbilsstot brieža lēcina trajektorijai. Patiesībā šo tiltu šeit 18.g.s. uzbūvējaTurku Osmāņu imperijā slavens arhitekts, Mimars Hairudins Aga(Мимар Хајрудин Ага), kuŗš būvējis arī slaveno tiltu Mostaras pilsētā Bosnijā un Hercogovinā, bet Hajrudina skolotājs bijis vēl slavenākais un izcilais arhitekts Mimars Sinans Aga (Мимар Синан Ага) kura skolnieki būvējuši tādus izcilus pasaules slavenus objektus, kā Zilā mošeja Stambulā un Tadž Mahala indijā.

Pēc īsas pastaigas varu turpināt ceļu. Uzmetu aci manam auto un secinu, ka pēc ekstrēmā nobrauciena tas ir galīgi dubļains, tātad nāksies meklēt kādu auto mazgatuvi pirms auto atgriezt nomas kantorim. Turpinu ceļu un pēc pāris kilometriem jau nonāku uz maģistrālā ceļā, kurš ved no Mavrovo uz Debaras pilsetu. Šeit man gan nākas pagriezties pa labi un braukt kādus 7 kilometrus pa Radikas upes ieleju, Mavrovo virzienā. Pavisam drīz nonāku pie sekojošā apskates objekta. Tas ir Svētā Jāņa kristītāja Bigorskas klosteris (Манастир Свети Јован Бигорски).

Īsāk to bieži sauc par Bigorskas klosteri (Манастир Бигорски). Protams ka tas veltīts Svētajam Jānim kristītājam, bet nosaukumā vārds bigorskij maķedoniešu valodā ir ēkas, kura krāsota ar īpašu kaļķa šķidrumu, apzīmējums. Bigor (Бигор) maķedoniešu valodā - tā ir īpaša kaļķa krāsviela. Tātad latviski to varētu saukt arī par Kaļķa klosteri.

Piebraucot pie klostera redzu, ka stāvlaukumā nav neviena automobīļā. Patiesībā ir jau pavēls un sāku šaubīties vai varēšu tikt ikšā klostera teritorijā. Izrādās ka klostera vārti tomer ir atvērti un varu nokļūt tā teritorijā, pie kam bez maksas, jo kasē neviens nesēž.

Toties klostera teritorijā visas telpas jau ir slēgtas izņemot vienu baznīcu. Pa kluso ielienu tajā un uzmetu aci tās liliskajām freskām un neskatoties uz aizliegumu fotogrāfēt tās telpās pa kluso tomēr pāris foto veicu.

Klosteris kopumā sastāv no vairākām ekām: baznīcām, kapellām, apbedījumu telpām, bet tā teritorija ierobežota ar augstiem mūriem un septiņiem aizsarg torņiem.

Dokumentos minēts, ka šī klostera celtniecība uzsākta 1020. gadā. Pēc Maķedonijas nonākšanas turku valdījumā klosteris esot izpostīts un tā vietā esot atradusies tikai neliela baznīciņa, bet 18. g.s. klosteris tika atjaunots.

Patiesībā klosteris visā pasaulē ir slavens ar tā lieliskajām freskām un svētbildēm, kuras te esot ļoti krāšņas. Tā tas arī ir par ko pārliecinājos jau apskatītajā baznīcā. Citās telpās es patreiz netieku un patiesībā fotogrāfēt tajās arī nav atļauts. Tādēļ izmetu pāris loku pa klostera teritoriju.

No klostera mūriem paveras plaša ainava uz kalniem aiz Radikas upes ielejas. No šejienas sakatāmi trīs kalnu ciemi: Trebište, Bituše un Rostuša. Par šiem ciemiem arī esmu lasījis, ka tie ir apmeklēšanas vērti, bet man tomēr tos nāksies izslēgt no maršruta, jo ir jau vēls. Man vēl jānonāk Debaras pilsētā, tad nelielā ciemā Baņište netālu no Debaras, bet pēc tam pa Melnās Drinas upes ieleju jādodas jau līdz Ohridai.

Pametu Bigorskas kolostera teritoriju un atgriežos uz šosejas, kur virzos jau Debaras virzienā. Aiz strauja pagrieziena parādās tilts pāri Radikas upei un aiz tilta uzstādītas norādes uz jau iepriekš pieminetajiem kalnu ciematiem Trebište, Bituše un Rostuše. Gan jau kadreiz atgriezīšos Maķedonijā un tad iegriezīšos arī šajos ciematos, bet tagad uz Debaru. Ceļš visu laiku ved gar Radikas upi pa tās dziļo ieleju. Pabruacu garām Kosovrasti ciemam, kurš slavens ar tajā esošiem sēravotiem un dūņu vannām veitējā sanatorijā. Starp citu specifisko sērūdens smaku jau pamanīju pāris vietās iepriekš, kas liecina par lielo sēravotu skaitu šeit Radikas ielejā.

Te nu es pametu Pologas reģionu un esmu nonācis Maķedonijas Dienvid –rietumu reģiona, Debaras opštinā (општина: teritoriāli administratīva vienība-pašvaldība Maķedonijā).Vēl pāris pagriezienu un var manīt, ka upe pakāpeniski kļūst platāka un tā ietek ezerā. Tālāk parādās augsts un garš tilts pāri ezera šaurumam. Šķērsoju šo tiltu un aiz tā nonāku Rajčicas ciemā, kurā atrodas vēl viens klosteris, Georgija (Ѓорѓија Победоносец ) klosteris. No ceļa var redzēt baznīcu kupolus klostera teritorijā, bet manos plānos arī šī klostera apmeklējums vairs neietilpst, tādēļ šķērsoju ciemu un traucos tālāk gar ezera krastu.

Patiesībā tas nav ezers, bet ir kārtējā lielā ūdenskrātuve, kura izveidota divu upju Radikas un Melnās Drinas (Црн-Дрин) satekas vietā, jeb vietā kur Radika ietek Melnajā Drinā. Tātad dambis atrodas uz Melnās Drinas un tā izveidotā ūdenskrātuve sniedzas gan Melnās Drinas, gan Radikas upju ielejās veidojot gandrīz 15 kilometru garu ezeru. Šo ezeru sauc par Debaras ezeru, jo tā krastā atrodas Debaras pilsēta, kurā esmu nonācis. Patreiz Debarai braucu tai cauri neapstājoties, jo man kamēr vēl nav tumšs jāpaspēj apskatīt vienu no ieplānotajiem objektiem. Debarā atgriezīšos pēc mirkļa, bet tagad dodos uz ciemu, kurš saucās Banište.

No Debaras virzos Albānijas robežas virzienā. Pēc pāris kilometriem mani aptur policijas- robežsargu patruļa un jautā, kurp es dodos. Es atbildu, ka uz Baništi. Polcists laipni pastāsta, ka ceļa norāde uz šo ciemu nav un lai tajā nokļūtu man pēc pāris simtiem metru jānogriežos pa labi, bet ja es pēc tam vēlos doties uz Albāniju, tad jābrauc pa taisni, kur pēc pusotra kilometra ir robežsargu postenis. Labi! Uz Albāniju došos kādu citu reizi, bet tagad sekoju policista ieteikumam un pagriežos pa labi, augsto kalnu virzienā.

Pēc kādiem diviem kilometrim nonāku Hame (Хаме) ciemā un pamanu interesantu ūdens kaskādi ceļā malā. Faktiski šeit ūdens tek pa tādu kā speciāli veidotu tekni uz vaļņa. Iebraucot ciemā jau sajutu specifisko serūdens smaku un tagad esmu nonācis pie strauta pa kuru tek īsts sērūdens!

Te es apstājos un izmetu nelielu loku gar šo ūdens tekni. Izskatās ka šis valnis, kurš sākotnēji šķiet ir mākslīgi veidots patiesībā aļēji izveidojies no šī sērūdens strauta nogulām un kaļķa. Blakus valnim var pamanīt arī kaut kādu vecu ēku paliekas un drupas. Šķiet, ka šeit agrāk bijis kaut kas līdzīgs pirtīm. Biju arī kaut kur lasījis, ka šeit Debaras apkārtnē Roamas impērijas laikos esot atradušās vairākas pirtis, kas ir visai ticami, jo pedējos gados šeit tuvākajā apkārtnē patiešām ir uzietas vairākas senas celtnes, kuras iespējams būvējuši romieši

Pēc sērūdens strauta izpētes secinu, ka tās būvju paliekas, kuras var redzēt blakus tam noteikti nav no Romas laikiem, bet ir būvētas krietni vēlāk. Iespējams, ka Romas laikos šeit arī ir bijušas kādas celtnes par ko minēts vēsturiskos dokumentos, bet tās vēl ir jāatrod un ja tādas te patiešām ir bijušas, tad tās sen ir pārklājušās ar milzīgu kaļķa slāni.

Tālāk jau sekoju uz Baništes ciemu no kura tek šis strauts. Pats ciems ir pavisam maziņš un izskatās visai nabadzīgi. Vienīgais kas tajā ir ievērības cienīgs tā ir sanatorija un viesnīca, kurā pieejamas ārstnieciskas procedūras un tajā ir izveidoti sērūdens baseini un dūņu vannas. Uzmetot aci šij ārstniecības iestādei gan nākas secināt, ka kopš Dienvidslāvijas sociālisma laikiem šķiet šeit nekas nav mainījies. Vēl jo vairāk, ēkas ir nolaistas un nav remontētas vismaz 20 gadus. Tas gan netraucē sērūdens baseina un dūņu procedūru cienītājiem, un tie vēl jo projām apmeklē šo sanatoriju. Arī es labprāt izmantotu iespēju izpeldēties sērūdens baseinā, bet laika trūkuma dēļ man šis prieks jāatliek uz citu reizi.

Kamēr pētu Baništes sēravotus un strautus sāk jau krēslot. Tātad laiks doties uz Ohridu. No Baništes atgriežos Debaras pilsētā, kur esmu nolēmis ieturēt nelielu tējas pauzi. Debara, jeb Diber, kā to sauc albāņi, nav liela pilsēta. Tajā dzīvo aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju, bet kopā opštinā to ir gandrīz 20 tūkstošu. Tāpat, kā Pologā arī šeit Debarā lielāko iedzīvotāju daļu sastāda albāņi, kuru te ir vairāk kā 70%. Braucot pa pilsetu secinu, ka visas ēkas tajā ir jaunas, kaut gan patiesībā Debara tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pilsētām Maķedonijā. Pilsēta šeit, kā jau es minēju bijusi jau romiešu laikos un vēsturiskos dokumentos tā figurē zem nosaukuma Deboras. 1967. gadā pilseta tika pilnīgi izpostīta zemestrīces laikā un pēc tam tā tika uzbūvēta pilnīgi no jauna, tādēļ šeit arī ir tikai jaunas ēkas. Pilsētas centrā pirms ieturēt tējas pauzi dodos uz tirgu nopirkt kādu augli vakaram. Pa ceļam vēl apskatu vienu no nozīmīgākajiem pieminekļiem Debarā. Tas ir piemineklis albāņu nacionālajam varonim Skanderbegam. Par Skanderbegu es varētu pastāstīt sīkāk, bet tas aizņemtu daudz laika un ja nu tomēr kādam tas interesē tad par šo albāņu varoni var palasīt dažādos interneta resursos, kaut vai tajā pašā vikipedijā.

Pateicoties ģeogrāfiskajam izvietojumam starp augstiem un pasakainiem kalniem, brīnišķīgām upju ielejām un blakus esošajam ezeram Debara būtu perspektīva vieta tūrisma attīstībai, bet patreiz tūrisma infrastruktūra šeit ir visai vāja. Vietējais bārmenis kafejnīcā, kurā ieturu tējas pauzi stāsta, ka daļēji pie vājās tūrisma infrastruktūras vainīga ir valsts, kura maz darot Debaras labā. Lieta esot tāda! Sadalot valsts paredzētos līdzekļus tūrisma attīstībai, lauvas tiesa tiekot pilsētām un pašvaldībām, kurās pārsvarā dzīvo maķedonieši, bet tām pilsētām, tajā skaitā Debarai, kurās vairums iedzīvotāju ir albāņi no izdalītajiem līdzekļiem tiek tikai pabiras, vai nu nekas. Līdzekļi 1000 pieminekļiem un statujām Skopjē esot, bet arheoloģisko izrakumu un tūrisma infrastruktūras izveidošanai Debarā līdzekļi nepietiekot. Tāpat finansējums dažādu pareizticīgo objektu uzturēšanai ir pietiekošs, bet turku-osmāņu laika arhitektūras pieminekļi ejot bojā. Kopumā izanalizējot iepriekš redzēto secinu, ka bārmeņa stāstītajā kaut kāda daļa patiesības tomēr ir.Tēju esmu padzēris, par tūrisma perspektīvām Debarā ar bārmeni esmu apspriedis un varu doties tālāk. Pametu Debaru un gar ezeru dodos dienvidu virzienā uz Ohridu.

Netālu aiz Debaras pilsētas šķērsoju šīs ūdenskrātuves-ezera dambi. Vēl pavisam nedaudz un ezers pakāpeniski pārvēršas upē. Šeit nonāku Melnās Drinas upes kanjonā. Patiesībā šis kanjons arī ir īpaša apmeklējuma vērts, bet tā, kā ir jau satumsis kanjona jaukumus vairs nevaru redzēt. Sākumā varu manīt tikai tumšus klinšu un kanjona koku siluetus, bet drīz arī tie pazūd tumsā. Ttad šodienas apskatāmo objektu programma ir izpildīta.Pēc kādas nepilnas stundas brauciena pa Melnās Drinas upes kanjonu un tālāk sekojošu plašu ieleju esmu nonāzis līdz Strugas pilsētiņai, kura jau atrodas Ohridas ezera krastā. Šeit pagriežos pa kreisi un sekoju virzienā uz pašu Ohridas pilsētu, kurā esmu paredzējis palikt divas pilnas dienas un trīs naktis. Par Ohridas ezeru, pilsētu un vairākiem jaukiem objektiem šajā apkārtnē jau stāstīšu nākamajā stāsta daļā „Maķedonijas Jeruzalemu- Ohrida”, kuru drīz publicēšu, bet tagad sameklēju norezervēto viesnīcu un dodos pavakariņot uz vienu no Ohridas krastmalas krodziņiem.

Te arī noslēdzas mana Maķedonijas ceļojuma trešā diena. Sēžu krodziņā, mielojos ar šašlikiem, iztukšoju pāris glāzes maķedoniešu rakiju un klausos koga mūzikantu priekšnesumu.

Romantiskais noskaņojums un interesantas maķedoniešu melodijas pavedina uz vēl pāris glāzēm rakijas! Ppēc triju dienu ļoti interesanta un nedaudz nogurdinoša ceļojuma var arī nedaudz atslābināties!

Kartē: 1.Tetovo, 2.Popova Šapka, 3.Gostivara, 4.Mavrovo, 5. Zarje Lazarevskij, 6.Gaļičņika ciems, 7. Jelen Skok, 8.Bigorskas klosteris, 9.Trebište, Bituše un Rostuša, 10. Georgija klosteris Rajčicas ciemā, 11.Banište, 12.Debara, 13.Melnās Drinas kanjons.

Šar Plaņina un Popova Šapka.

27.11.2013. Pēteris Vēciņš.

Albāņu Maķedonija, Pologa (Maķedonijas ceļojuma 2. daļa).

Šar Plaņina un Popova Šapka.

27.11.2013. Pēteris Vēciņš.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem