Skopje-pilsēta ar ambīcijām. Maķedonijas ceļojuma 1. daļa.
Jau augustā plānojot savus nākamos ceļojumus nonācu pie secinājuma, ka vēl jo projām Eiropā esmu atstājis balto plankumu jeb caurumu! No 7 valstīm, kurās Eiropā neesmu bijis veselas četras atrodas Balkānos! Tātad beidzot ir pienācis laiks šo caurumu aizpildīt! Tā kā neesmu no tūrisma „krosa cienītājiem” un nesaprotu tos, kuri brauc ar automašīnām tūkstošiem kilometrus nedēļā un tā īsti neko nav rdzējuši, nolemju šoreiz tā kārtīgi iepazīt vienu no šīm valstīm. Varianti: Melnkalne, Albānija, Maķedonija un Kosova. Izvēlēties nebija viegli, bet beigu beigās izvēle krita uz Maķedoniju. Divi no būtiskiem iemesliem šoreiz bija ērta nokļūšana par ļoti sakarīgu cenu un ļoti patīkamas cenas viesnīcās.
Tātad dodos uz Maķedoniju! Ir jau oktobra vidus un agri no rīta no Lutonas lidostas ar Wizzair reisu izlidoju uz Maķedonijas galvaspilsētu Skopji. Lidojums norit raiti un pēc divām ar pusi stundām esmu jau Skopjes Aleksandra Lielā lidostā, kur mani sagaida auto nomas pārstāvis. Savam ceļojumam pa šo kalniem bagāto valsti izvēlos daudz maz piemērotu auto ar kuru var braukt arī pa sarežģītiem kalnu ceļiem un tas šoreiz ir Dacia Duster. Dokumentu aizpildīšana gan aizņem ilgu laiku, jo turku tautības nomas pārstāvis vārdā Hamits izrādās ļoti runīgs un informēts cilvēks, kurš labprāt izstāstīs visu ko zin un pat vairāk, par Skopji un pārējo valsti, bet pļāpāšana viņam traucē dokumentu noformēšanu. Galu galā piedāvāju viņu aizvest līdz centram, jo izrādās viņam turp jāatgriežas ar sabiedrisko transportu. Tādējādi varam turpinat diskusiju pa ceļam uz pilsētu.
Kādas 15 minūtes brauciena un esam jau centrā. Ātri? Jā, jo maģistrālie ceļi un ielas Skopjē ir varen plašas, vairākās joslās, salīdzinoši labas kvalitātes. Tā, kā ierodos Skopjē laicīgi nolemju uz viesnīcu doties tikai vakarā, bet tagad pacentīšos izstaigāt pilsētu cik nu tas būs iespējams. Ko nepaspēšu apskatīt šodien, to atlikšu uz rītdienu. Skopje patiesībā ģeogrāfiski ir ļoti vienkārša pilsēta. Plašas ielas, izteikts centrs, kuru apjoš 4-6 joslu maģistrāļu loks un arī pārējie pilsetas rajoni ir piesaistīti maģistrālajām ielām. Tā teikt, romiešu kārtība!
Noparkoju auto pie auto nomas ofisa, kā to man ieteica Hamits. Patiesībā aptuveni šeit es arī biju plānojis uzsākt savu pastaigu pa pilsētu.
Kartē: 1. Pilsētas muzejs, 2.Mates Terēzes labo darbu muzejs, 3.Feodāļu tornis, 4.Maķedonijas parlaments, 5.Ženo borec parks, 6.Triumfa arka, 7.Maķedonijas laukums, 8.Sv.Klementa katedrāle, 9.Maķedonijas valdība, 10.Centrālā pasta ēka, 11.Goce Delčeva tilts, 12.Nacionālais teātris, 13.Revolucionaro cīņu muzejs, 14.Sv.Dmitrija baznīca, 15.Daut Pašā pirtis, 16.Sveti Spas baznīca, 17.Skopjes cietoksnis. Nākošās norādes sekos nākamajā kartē.
Skopjes jaunais centrs.
Pirmais, dodos uzSkopjes pilsētas muzeju, kurš atrodas tikai kādus 200 metrus no auto nomas ofisa un pēc mirkļa jau esu pie tā. Izrādās, ka muzejs patreiz ir slēgts sakarā ar rekonstrukcijas darbiem tajā un piegulošajās ielās. Jāpiebilst, ka jau tagad mani pārsteidz tas, ka ik uz soļa šeit notiek kādi būvniecības vai rekonstrukcijas darbi. To te ir vairāk, kā Latvijā „treknajos gados”!
Neko darīt muzeju apskatu no ārpuses. Tas patiesībā ierīkots bijušajā Skopjes dzelzceļa stacijā, kura daļēji tika sagrauta 1963. gada zemestrīcē un stacija tika uzbūvēta no jauna, citā vietā. Vecais stacijas pulkstenis rāda 5:17. Jā! Tieši šādā laikā, agri no rīta 1963. gada 12. jūnijā Skopji satricināja ļoti spēcīga zemestrīce, kura izpostīja lielāko daļu no Skopjes vecpilsētā un centrā esošajām ēkām.
Tieši šo zemestrīci var uzskatīt par pavērsienu Skopjes jauno laiku vēsturē. Pēc zemestrīces, tās seku likvidēšanas un būvdarbu rezultātā pilseta ieguva mūsdienu izskatu. Tika nojauktas vecās sagrautās ēkas un ar plašu sociālistiskās industrijas vērienu tika izbūvētas jaunas plašas ielas un tiem laikiem moderni kvartāli, un mikro rajoni. Faktiski šeit centrā lielākā daļa ēkas ir uzbūvētas tieši pēc šīs zemestrīces pagājušā g.s. 70.-80. gados un to arhitektūrā dominē Dienvidslāvijas Sociālistiskās republikas modernisma stila elementi.
No pilsētas muzeja pa Maķedonijas vārdā nosaukto bulvāri, kurš paredzēts tikai gājējiem dodos centra virzienā. Aiz pāris kvartāliem paradās ļoti ineresanta ēka, kura sākotnēji atgādina modernu mūsdienu baznīcu. Izrādās, ka šajā ēkā atrodas Mātes Terēzes labo darbu muzejs. Domaju, ka nav man jāstāta, kas ir māte Terēze, kura slavena visā pasulē, saņēmusi Nobela prēmiju un iecelta sveto kārtā. Pēc būtības pastāv ilgstošs strīds starp Maķedoniju un Albāniju, kurai valstij tad īsti pienāktos būt par Mātes Terēzes (Agnese Gondža Bojadžiu)dzimteni. Maķedonieši tomēr ir pārķēruši iniciatīvu un šeit Skopjē iemūžinājuši piemiņu Mātei Terēzei izveidojot šo muzeju. Patiesībā Māte Terēze tiešām dzimusi Skopjē, bet vēlāk ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Albāniju, kura kopā ar Maķedoniju tajos laikos bija Turku Osmaņu impērijas sastāvdaļa. Kad tika pieņemts lēmums par Mātes Terēzes muzeja izveidošanu no mājas, kurā viņa bija dzīvojusi maz kas bija saglabājies. Tādēļ tās vietā tika uzbūveta praktiski jauna ēka muzeja vajadzībām, kurā arī tika izstadīti dažadi ar Terēzi saistīti artefakti, bet skvērā pie paša muzeja uzstādīts piemineklis, kurā Māte Terēze attēlota lūdzoties dievu.
Tepat aiz Mātes Terēzes muzeja atrodas viena no retajām, senajām ēkām, kura saglabājusie pēc zemestrīces. To šeit devē par Feodāļu torni. Patiesībā īsti neviens nezina, kas un prezīzi, kad šo torni būvējis, bet ticamak tas tapis turku valdīšanas laikos un kalpojis, kā pilsetas aizsardzības fortifikācija. Patreiz šajā ēkā tiek izstrādāti un tirgoti tautiskās mākslas priekšmeti.
Zinu, ka te pat aiz bloku mājam atrodas Maķedonijas parlamenta ēka un skvērs ar daudziem pieminekļiem un skulptūrām tādēļ mēģinu nokļūt līdz tam pa kvartāla iekš pagalmiem. Te nu var pavērot vietējo iedzīvotāju sadzīves ainiņas, kuras patiesībā stipri līdzīgas tām, kādas varam redzēt jeb kurā post sociālisma valstī, tajā skaitā arī Rīgā. Mani šādas ainas nespēj pārsteigt vienīgi, kas šeit ir vairāk kā teiksim Rīgā, tas ir milzīgs daudzums grafiti. Tie ir visur, ik uz soļa. No pagalmiem nonāku uz vienas no centrālajām ielām, kura ved tieši gar parlamenta ēkas fasādi. Šeit liels skaits ļaužu gaida autobusus, kuri šeit kursē visai intensīvi un var manīt, ka Skopjes iedzīvotāji labprāt dod priekšroku sabiedriskajam transportam. Jā, lielā daļa pilsetas autobusu šeit ir divstāvīgi līdzīgi, kā Londonā. Izrādās, ka skopjes mērs tādus izvēlējies lai tie neradītu liekus sastrēgumus, jo tie aizņem mazāk vietas, kā piemēram garie auto vilcieni ar garmošku pa vidu. Starp citu laba ideja, kuru varētu ņemt vērā arī Rīgas vadītāji un ne tikai!
Te nu ir, Maķedonijas parlamenta ēka! Teikšu tā, ne visai pompoza dzelteni rozīga ēka, kuras priekšā uzstādīts piemineklis Nikolajam Karjevam (Maķedoniešu-Bulgaru nacionālās atbrīvošanās cīnītājs). Pretējā ielas pusē plešas plašs skvērs ar vairākiem pieminekļiem un statujām. To te ir tik daudz, ka nav pat iespējams ātri visus uzskaitīt un vēl jo vairāk izstāstīt, kam tie veltīti. Pieminēšu tikai pāris no ttiem. Stūrī uz krustojuma redzama skulptūra, tas ir piemineklis Republikas dibināšanai. Aiz tā fonā redzama vesela kompozīcija ar kolonādi un zeltītiem zirgiem virs tās, bet pa vidu izvietota mūžīgā uguns. Tas ir piemineklis cīņās pret fašistisko režīmu kritušajiem. Vēl viens piemineklis burtiski blakus šiem ir veltīts Kruševas revolucionāriem. Par šo revolūciju es vēl pastāstīšu, kādā no nākamajiem stāsiem, kad pabūšu pašā Kruševas pilsetiņā. Protams neatņemama sastāvdaļa gandrīz jeb kurā lielākā pilsētā ir piemineklis Pitu Guli (Leģendārs nacionālais varonis, kurš cīnījās pret turku-osmaņu iekarotājiem).
Patiesībā šo parku vietējie sauc par Ženo borec parku, jo Dienvidslāvijas republikas laikā šeit atradies piemineklis kurš veltīts sievietēm revolucionārēm un tajā laikā tas šeit bija vienīgais piemineklis. Tagad to te ir tik daudz, ka nav iespējams tos saskaitīt. Tik daudz pieminekļu vienu viet vēl nekur nebiju redzējis!
Tepat atrodas arī pompoza triumfa arka! Tās izmēri ir visai iespaidīgi un tās augstums ir 21 metrs. Tā īsti gan nav saprotams, kam tā veltīta! Parasti imperātori tādas uzstādīja par godu varenām uzvarām! Bet, Maķedonija taču nevienu nav uzvarējusi! Labi, varbūt tā domāta par godu Maķedonijas Aleksandra Lielā uzvarām, kuru mūsdienu maķedonieši labprāt uzskata par savu nacionālo varoni, bet par to ne pavisam nav sajūsmināti grieķi, kuri uzskata, ka Aleksandrs pēc izcelsmes ir bijis grieķis un ar mūsdienu slāviem-maķedoniešiem tam nav nekāda sakara! Labi! Par Aleksandru Lielo mēs vēl parunasim vēlāk, bet tagad apskatu arku un kārtējo grupu pieminekļu ap to. Aiz arkas iela ved līdz Maķedonijas laukumam, bet es to pagaidām izlaidīšu, tā teikt atstājot to vēlāk-„saldajam ēdienam”.
Ak, jā! Triumfa arka! Tā tika atklāta 2011. Gada 8. Septembrī, tātad Maķedonijas neatkarības dienā ar lielu pompozitati, kuru vietējie gan uztvēra ne visai viennozīmīgi, jo šīs arkas, kuras nozīmi tā īsti vēl jo projām Skopjes iedzīvotāji nav izpratuši, celtniecības vajadzībām tikuši iztērēti vairāki miljoni Euro no valsts budžeta un valsts ierēdņi vēl jo projām slēpjot patiesās celtniecības izmaksas!
Tagad došos uz pilsētas centra austrumu daļu, kur gribu apskatīt lielāko pareizticīgo baznīcu Maķedonijā. Šķērsoju Skopjes centru pa Dmitrija Čupovska un Dame Grujeva ielām un nonāku krustojumā pie kura atrodas Svētā Ohridas Klementa katedrāle. Tā nosaukta par godu svetajam Klementam, kurš dzīvoja Maķedonijas teritorijā-Ohridā, un kurš bija pareizticīgo svēto Kirila un Metodija (slāvu rakstības-pirmās kirilicas autori)māceklis, un vēlāk vairāku pareizticīgo skolu un universtāšu pamatlicējs, un pareizticības iedvesmotājs.
Katedrāle tiešām izskatās visai orģināli! Tāds iespaids, ka šeit uzbūvēts tikai pats kupols, bet ēkas zem tā nav! Bet, ja tā kārtīgāk ieskatās tad iespējams ievērot bizantiešu baznīcu arhitektūras iezīmes. Toties zvanu tornis, kurš nebūt nelīdzinās pareiticīgo baznīcu torņiem, bet vairāk būtu piemerots protestantu baznīcai, atrodas atsevišķi no pašas katedrāles ēkas. Interesanti, ka šī baznīca tika būvēta vēl pie komunistu valdīšanas un celtniecības darbi ilga 20 gadus no 1970. gada līdz pat brīdim, kad sabruka Dienvidslāvijas federācija. Ieejot iekšpusē gan nerodas iespaids, ka baznīca ir tikai nesen būvēta. Tādu iespaidu rada sienu greznojumi un ikonas, kurām uz pirmo acu uzmetienu šķiet ir vairāki simti gadu. To visu papildina milzīga, antīka izskata lustra.
Pēc īsas vizītes Klementa katedrālē dodos tālāk Vardaras upes virzienā. Šeit gar ielām jau parādās mūsdienīgākas ēkas, bet kopumā tomēr dominē sociālisma laiku celtnes. Pašā upes krastā atrodas Maķedonijas valdības ēka, kura tāpat, kā parlaments īpaši neizceļas. Tai blakus, starp to un tiltu pāri upei atrodas piemineklis Skpojes atbrīvotājiem. Pie pieminekļa nolikti svaigi ziedi, kas liecina, ka par šiem upuriem ļaudis nav aizmirsuši. Patiesībā šeit Maķēdonijā atšķirībā no mūsu Latvijas nevienam nerodas jautājumi, kā pusē viņi karojuši un nevienam pat prātā neienāk demontēt pieminekļus tiem, kuri cīnījās pret fašistiem. Taisnības labad gan jāpiebilst arī tas, ka to laiku vēsturiskie notikumi šeit un Latvijā arī ir atšķirīgi.
Pirms Goče Delčeva vārdā nosauktā tilta pāri Vardaras upei izveidots ziediem bagāts laukums, kurā krustojas vairākas maģistrālās ielas. Pirms tilta pa labi atrodas Maķedonijas centrālā pasta ēka, kura jau ir tipisks sociālisma laiku arhitektūrs veidojums. Toties pats tilts jau ir izrotāts ar lauvu skulptūrām, kuras atgādina kaut ko no antīkajiem laikiem. Patiesībā šīs lauvas šeit uzstādītas pavisam nesen. Pretējā krasta pakalnē jau labi var redzēt varenu cietoksni, kuru pavisam drīz apskatīšu, bet tagad pirms tilta es nogriežos pa labi un turpinu ceļu gar upes krastu.
Vardaras upe patiesībā ir lielāka un garākā upe Maķedonijā. Tā savu tecējumu sāk Pologas kalnainajā reģionā, Maķedonijas rietumos, tad šķērso Skopji un tad pagriežas uz dienvidiem, šķērso visu Maķedoniju gandrīz pa vidu un aiztek Grieķijas virzienā, kur gala rezultātā ietek Egejas jūrā. Faktiski upe tā pat, kā valsti arī Skopji sadala divās daļās. Lielākā daļa pilsētas un jaunais centrs atrodas šajā, dienvidu krastā, bet vecpilsēta un aptuveni 1/3 daļā pilsētas atrodas otrā, ziemeļu krastā. Šeit no jaunā pilsētas centra paveras lielisks skats uz pretējo krastu. Virs vecpilsētas labi saskatāms Skopjes cietoksnis, bet zem tā atrodas dažas visai greznas un pompozas ēkas. Tās uz pirmo acu uzmetienu šķiet vēsturiskas ēkas, bet patiesībā tā nemaz nav. Pretējā krastā tiek būvetas arī jaunas ēkas, kuras manā skatījumā galīgi neiederas kopējā ainavā jo daļēji nosedz cietokšņa uzkalnu.
Te nu esmu nonācis pie akmens tilta, kurš tiek uzskatīts par vienu no Skopjes ievērojamākajiem arhitektūras pieminekļiem un tas savieno Skojes jauno centru ar Skopjes vecpilsētu. Tieši pterī tiltam jaunā centra virzienā atrodas pats dižākais laukums Skopjē.
Maķedonijas laukums.
Maķedonijas laukums, tas tiešām ir iespaidīgs. Neteikšu, ka tas būtu ļoti milzīgs, toties tajā esošo pieminekļu ansambļi un apkārtējā ainava to padara neatkārtojamu! No laukuma paveras lieliski skati uz upi un tās preējo krastu. Jo īpaši iespaidīga ainava paveras pa labi no tilta uz ēkām, kuras stipri līdzinās celtnēm senās Romas imperijā. Te atkal jāpiebilst, ka šeit redzamās pompozās celtnes ir uzbūvētas burtiski pēdējos četros gados. Pašu laukumu šajā vietā izveidoja jau 1969. gadā pēc zemestrīces nojaucot lielu skaitu veco sagrauto ēku.
Tagad laukumu aplenc mūsdienīgas ēkas, bet pieminekļi un skulptūras tajā lielako ties atgādina seno laiku mākslas darbus, kaut gan patiesībā tie tāpat, kā ēku ansamblis pretējā upes krastā ir izveidoti pavisam nesen. Te tāpat, kā pirmīt pie parlamenta ēkas piminekļu un skolptūru ir cik uziet un visus uzskatīt nebūs iespējams. Atkal pieminēšu tikai ivērības cienīgākos un iespaidīgākos. Pašā upes krastā uzstādīts piemineklis Imperātoram Justiniānam, tālāk seko divas ststujas ar zirgiem, kuras novietotas abos flangos pirms Akmens tilta un tās veltītas meķedoniešu cīnītājiem Dame Grujevam un Goce Delčevam. Patiesībā arī bulgāri šos abus uzskata par saviem varoņiem par ko pastāstīsu kaut kad vēlāk, bet tgad pagriežamies paša laukuma virzienā.
Pašā laukuma centrā ir uzstādīta grandiozs piemineklis, kurš veltīts Maķedonijas Aleksanram Lielajam. Tas patiešām ir iespaidīgs un tā efektu pastiprina strūklakas, kuras ieskauj to. Jā! Šis dižais karotājs tagad ir strīdu ābols starp Grieķiju un Maķedoniju. Grieķija maķedoniešim sagādā arī citas problēmas. Strīdi norit pat par valsts nosaukumu Maķedonija un tā īsti pateikt, kuram šajā strīdā ir taisnība gandrīz nav iespējams.
Kas tad patiesībā ir maķedonieši? Te vietā būs īss ieskats Maķedonijas vēsturē. Patiesībā "Maķedonija" ir sens ar grieķiem saistīts reģions, kurš aptver daļu Grieķijas, daļu Bulgārijas, nelielu daļu Albānijas un bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju. Mūsdienu maķedoniešu tauta un tās valoda agrāk tikuši klasificēti, kā bulgari jeb ļaudis kuri runā īpašā bulgaru valodas dialektā līdzīgi, kā tas ir ar latgaļiem Latvijā. Tikai 19. g.s. kāds valodnieks un pētnieks Dimitars Miladinovs bija pirmais, kurš identificeja atsevišķu nāciju, jeb etnisku grupu-maķedonieši piesaistot tās nosaukumu attiecīgajam reģionam-Maķedonijai. Un tomēr lielākā daļa tā laika ļaužu balkānos un vēl jo vairāk politiķu, kuri pārsvarā bija saistīt ar tajos laikos izveidojušos Bulgārijas karalisti uzskatīja, ka atsevišķa nācija, kā maķedonieši neeksistē un tie patiesībā ir bulgāri, kuri runā īpašā bulgāru dialektā. Situācija kardināli izmainījās, kad liela daļa reģiona, kuru sauc par Maķedoniju nonāca Serbijas un vēlāk Dienvidslavijas karaļu valdījumā. Šajā laikā maķedonijā dzīvojošie tika uzskatīti par serbiem un horvatiem tuvu etnisku kopu. Pēc otrā pasaules kara, kad Tito vadībā tika atjaunota Dienvidslāvijas valsts, viņš savā kontrolē iegūst arī Maķedonijas teritoriju un izveido atsevišķu republiku Dienvidslāvijas Federācijas sastāvā. Daudzi vēsturnieki gan uzskata, ka Tito mērķis nebija dāvināt maķedoniešiem zināmu suverenitāti, bet bija iegansts pamatojoties uz nosaukuma „Maķedonija” rēķina izvirzīt teritoriālas pretenzijas Grieķijai, kuras teritorijā arī ir reģions ar nosaukumu Maķedonija.
Kā nu tur arī nebūtu, šodien šeit pastāv valsts Maķedonija un lielākā daļa tās iedzīvotāju sevi uzskata par maķedoniešiem. Toties grieķi vēl jo projām baidās no iespējamas teritoriālu pretenziju izvirzīšanas un tādēļ rada dažādus šķēršļus jaunajai Maķedonijas valstij. Jo īpaši Grieķijas piekoptā politika traucē Maķedonijai veiksmīgi integrētie Eiropas Savienības struktūrās. Arī daļa nacionālistiski noskaņotu bulgāru visai bieži veic provokatīvus izlēcienus pret maķedoniešiem. Tas patiešām notiek par ko pārliecinājos arī es, skatoties bulgāru televīzijas kanālus viesnīcā. Pavisam īpašs stāsts ir par vēl vienu nāciju, kura Maķedonijā spēlē vēl lielāku lomu, kā grieķi un bulgāri kopā ņemot. Tie ir albāņi! Par šīm attiecībām es pastāstīsu stāsta nakamajā daļā, kad došos uz Pologas reģionu Maķedonijas rietumos, kuru pārsvarā apdzīvo albāņi.
Kas attiecas uz Aleksandru Lielo, tad es uzskatu, ka viņš noteikti ir tuvāks grieķiem nekā mūsdienu maķedoniešiem, kuri pieder slāvu tautības grupai un kuri Balkānos ieradās vairākus gadsimtus pēc tam, kad dižā Maķedonijas Aleksandra valsts jau sen neeksistēja. Arī dzimis un audzis Aleksandrs ir Pellā, kura atrodasGrieķijas teritorijā un nevis mūsdienu Maķedonijas valsts teritorijā, kā to daudzi domā. Kā nu tur arī īsti nebūtu, maķēdonieši Aleksandru uzskata par savējo! Tepat blakus Aleksandra piemineklim tā nomākts atrodas vēl viens piemineklis, kurš veltīts caram, jeb karalim Samoilam par kuru atkal tiek lauzti šķēpi. Šoreiz kašķis sanāk ar jau pieminētajiem bulgāriem. Te gan ir viena būtiska lieta, kas šo karali saista ar Maķedoniju un tas ir fakts, ka Samuels 980. gadā pārcela Bulgārijas galvaspilsētu uz Ohridu Maķedonijā.
Turpinot stāstu gribu piebilst, ka ne visi pieminekļi un skulptūras šeit veltītas tikai dižām un varenām personālijām. Pa starpu visai šai pieminekļu un skulptūru massai ir arī nenopietnakas un dažkārt visai amizantas skulprūras. Piemēram: divas dāmas, kuras tiko pametušas lielveikalu un šķietami apspriež pirkumus, vai skulptūra kurā attēlots cilvēks, kurš maina savas sejas.
Pēc pastaigas pa Maķedonijas laukumu nolemju ieturēt nelielu kafijas pauzi un dodos uz restorāniņu upes krastmalā, kuru pirms īsa brīža jau noskatīju. Tas atrodas tieši pretī pompozajām romiešu stilā būvetajām ēkām līdz kurām ved divi jauni gājēju tilti, kuru margas atkal rotā liels skaits skulptūru. Tiltu vidū pat izveidotas strūklakas ar skulptūrām tajās un kopumā viss šis ansamblis liek justies, ka esi nokļuvis senā pagātnē, kādā no Romas impērijas lielpilsētām. Viena lieta gan šķiet dīvaina. Kā Maķedonijas valdība spēj finansēt šādas iespaidīgas būves? Lasot informaciju par Maķedonijas ekonomiku viss liecina, ka tā ne būt nav spīdoša! Toties raugoties uz šīm mega antīkajām celtnēm rodas tāda sajūta, ka tādas var atļauties būvēt tikai kaut kur Emirātos vai Katārā! Patiesības labad gan jāpiebilst, ka ne visi maķedonieši atbalsta šāu dārgu valdības vīru izpriecu, kuras mērķi šķiet var salīdzināt ar seno valstu imperātoru ambīcijām kaut ko uzbūvēt, kas pēc viņiem paliktu uz mūžīgiem laikiem, kā piemineklis. Kāds gan varētu piebilst, ka arī Latvijā top kaut kas līdzīgs Nacionālās bibliotēkas veidolā. Uzreiz patekšu! Tas kas top Daugavas krstā Rīgā ir tikai tāda niecība salīdzinot ar to, kas ticis uzbūvēts šeit Skopjē. Vēl jo vairāk, masveidīga celtniecība šeit vēl jo projām turpinās!
Kādu brīdi pavadu kafejnīcā malkojot kafiju un domājot par to, ko tagad redzu! Un tas patiešām mani pārsteidz! Labi! Nav ko lauzīt galvu par svešas valsts ekonomiku un iespējām, ir jāturpina pilsētas apskate. Dodos tālāk un šķērsoju Akmens tiltu.
Upes kreisais krasts.
Jau iepriekš minēju, ka šis 15. g.s. būvetais tilts patiesībā ir viens no Skopjes simboliem un tiek uzskatīts par vienu no skaistākajām viduslaiku celtnēm Maķedonijā, kura saglabājusies līdz mūsdienām. No tilta paveras lieliski skati uz abiem upes krastiem. Upes pretējā krastā tilta eju atkal ieskauj divas skulptūru kompozīcijas. Vienā pusē pārī stāv Svētie Klements un Naums, bet otrā svētie Kirils un Metodijs. Ar to pieminekļu pleijāde ne tuvu nav beigusies. Burtiski blakus tiltam atrodas vēl daži pieminekļi. Viens no tiem veltīts kārtējam maķedoniešu brīvības cīnītājam Georgijam Puļevskim, bet par pārējiem jau plašāk nestāstīšu jo citādi tas sāks apnikt.
Aiz tilta pagriežos pa kreisi, kur upes krastā uzbūvetas divas ēkas. Tās jau bija labi redzamas no pretājā krasta, Goce Delčeva un Akmens tiltiem, un kā jau minēju to izskats rada iespaidu, ka tās te atrodas jau vairāk, kā 100 gadu. Patiesībā tāpat, kā jau iepriekš apbrīnotās romiešu stila ēkas arī šīs šeit tapušas pēdējo 5 gadu laikā, bet to izskats jau līdzinās kaut kam no Vīnē vai Parīzē redzētā . Patiesībā šīs ēkas ir būvētas pavisam konkrētiem nolūkiem. Pirmajā ēka izvietojies Revolucionaro cīņu muzejs, kura ekspozīcija veltīta balkānu tautu cīņai pret turku osmāņu imperijas jūgu.
Otrajā ēkā mājvieta ierādīta Nacionālajam teātrim, kurš šeit dibināts pavisam nesenā pagātnē. Kā jau zināms Maķedonijas valsts savu neatkarību ieguva tikai pāris desmitus gadu atpakaļ un īstu neatkarība pirms tam tai nekad nebija bijusi. Tādēļ jaunajā valstī bija izjūtams daudzu netkarīgu valstu simbolu un institūciju trūkums. Šāds vakums pastāvēja arī kultūras sfērā un jaunizveidotās valsts valdība ķērās pie Maķedonijas kopējā tēla veidošanas. Izrādījās, ka nopietna maķedoniešu, kā nācijas, teātris tajā brīdī arī nebija un tika nolemts to izveidot no jauna, un tā vajadzībām šeit Skopjes centrā tika uzbūvēta šī greznā ēka.
Gar abām šīm ēkām upes virzienā izveidota plaša promenāde kurā izvietoti pāris restorāniņi, bet pretī teātra ēkai un arī ap to atkal izvietotas ļoti interesantas skulptūras, kurās attēlotas ainiņas no teātra dzīves.
Pametu krastmalu un dodos vecpilsētas virzienā. Pa ceļam apskatu vēl divas iespaidīgas strūklaku skulptūras no kurām viena veltīta dižā Aleksanrda tēvam, Maķedonijas Filipam II, kurš patiesībā bija varenās senās Maķedonijas impērijas pamatlicējs. Tepat, pie neliela skvēriņa apskatu arī nelielu baznīciņu ar interesantu torni. Tā ir Svetā Dmitrija baznīca, kura šeit uzbūvēta 17. g.s.
Čaršija- Skopjes vecpilsēta.
Te nu beidzot esmu nonācis līdz skopjes vecpilsētai jeb Čaršijai, kā to sauc vietējie. Faktiski nosaukums Čaršija cēlies no turku valodas vārda- tirgus. Dažkārt šo rajonu sauc arī par Turkska čaršija (Turku tirgus). Šis rajons patiesībā ir tikai neliela daļa no Skopjes vecpilsētas, kura agrāk esot aizņēmusi plašu teritoriju, kurā ietilpa rajons, kuru tiko šķērsoju upes kreisajā krastā un daļa pretējā krasta, kur tagad izveidots Maķedonijas laukums.
Kartē: 15.Daut Pašā pirtis, 16.Sveti Spas baznīca, 17.Skopjes cietoksnis, 18.Mustafa Pašā mošeja, 19.Vēstures muzejs, 20.Kuršumli-an bazārs, 21.Kapan-an bazārs, 22.Suli-an bazārs, 23.Čiftes pirtis, 24.Pit Pazar tirgus, 25.Aladžas moseja, 26.Gazi Isa Beja mošeja, 27.Sultāna Murata mošeja un Pulksteņa tornis Saat kula, 28.Kirila un Metodija universitāte, 29.Nacionālā bibliotēka, 30.Svētās Dievmātes baznīca, 31.Piemineklis Skanderbegam.
To ko mēs redzam tagad, kā vecpilsētu ir neliels rajons cietokšņa pakājē, kurš saglabājies pēc 1963. gada zemestrīces. Patiesībā droši vien, ka bija iespēja toreiz saglābt ko vairāk, bet kā jau pie tā laika sociālisma iekārtas komunistu varai maz interesēja vēsturiskais mantojums. Vieglāk taču bija nolīdzināt visu līdz ar zemi un uzbūvēt no jauna! Par pilsētas vēsturi pastāstīšu pēc kāda mirkļā, bet tagad dodamies vecpilsētā.
Patiesībā lai nokļūtu vecpilsētā-Čaršijā ir jāšķērso auto maģistrāle pāri kurai ved tāds, kā tilts uz kura arī atrodas ēkas. Šeit pirms vecpilseta izveidojušies tādi, kā vārti, kurus veido vesela dažādos laikos būvētu ēku grupa, kura patiesībā ir pavisam nesaprotams un haotisks ēku kopums, kur pa starpu mūsdienu dzelzbetona monstriem un tiltam pāri auto maģistrālei vēl saglabājušās arī dažas senākas un pavisam senas celtnes. Senākā no tām droši vien ir turku piršu komplekss Daut Pašā. Šī ēka šeit tapusi 15.g.s. un tā būveta, kā turku hamams, jeb pits. Uz pirmo acu uzmetienu var padomāt, ka šajā ēkā atrodas mošeja, bet patiesībā tagad tajā ierīkota Mākslas muzeja filiāle.
Šķērsoju šo tiltu pāri auto maģistrālei un dodos Čaršijas šauro ieliņu mudžeklī. Faktiski tieši šeit Čaršijā ir nedaudz saglabājies klasiskais balkānu pilsētu dzīves ritms. Sīkas tirgotavas, lāviņas un nelieli restorāniņi aizpilda gandrīz visas ielas. Šķērsielās, kur acīm redzot atrodas arī dzīvojamās mājas skraida bērni un sievas nodarbojas ar mājsaimniecības darbiem. Pa retam sastopama arī kāda darbnīciņa kurā rosas amatnieki. Protams, šur tur uzstājas pa kādam ielas muzikantam un kādi sīči tā teikt ”kļaņčī” naudiņu. Mani gan šeit vis vairāk pārsteidz tas, ka ik uz soļa, gan krodziņos, darbnīcās, bodītēs un dažkārt pat ielas nomalēs uz trotuāriem vīri aizraujas ar dažādām spēlēm. Tādas ir šahs, domino, nardi un vēl šādas tādas, kuras pat nezinu. Protams neizpaliek arī aizrautīgi kāršu mači!
Mans nākošais mērķis ir te pat netālu, bet līdz tam jādodas uz augšup pa stāvām ieliņām un vietām pat kāpnēm. Tā es nonāku pie vecākās baznīcas Skopjē. Tā ir Svetā Spasa baznīca, kura šei uzbūvēta aptuveni 15.g.s. Sākotnēji to nemaz nevar pamanīt! Šķiet, ka esi nonācis pie tāda ,kā klostera ar aizsarg sienām virs kurām izveidots koka tornis. Toties nonākot pagalmā var redzēt nelielu akmens celtni, kura arī ir šī baznīca. Var teikt, tā šeit ir labi noslēpusies aiz augstajām sienam un apkārtējām ēkām. Tepat pagalmā atrodas īpatnējs akmens sarkofāgs, kurā ir apglabats bulgaru-maķedoniešu diženais revolucionārs Goce Delčevs patiesajā vārdā Georgijs Nikolovs.
Skopjes cietoksnis.
Te nu nāku pie secinajuma, ka tuvojas vakars, bet īstenībā esmu izstaigajis lielāko daļu maršruta, ko biju plānojis un skatoties no Spasa baznīcas Skopjes cietokšņa virzienā nolemju to apskatīt šodien, nevis rīt, kā to sākotnēji biju plānojis.
Domāts-darīts! Dodos uz cietoksni. Neliels kāpums pret kalnu un esu pie tā vārtiem. Interesanti, ka neviens šeit neprasa ieejas maksu! Nolemju izmest pēc iespējas plašāku loku pa cietokšņa mūriem, bet pirms tam apskatu pāris izrakumu vietas, kur atsegti senu būvju pamati. Patiesībā šeit man ir iespēja pāris rindiņās pastāstīt, kaut ko no Skopjes vēstures. Sākšu ne no pašiem senākajiem laikiem, kad šeit netālu tapa pirmā nopietnā pilsēta Skupi, bet izklāstīšu notikumus no brīža, kad pirmās būves parādījās šeit pakalnā, kurā tagad atrodas cietoksnis. Vēsturnieki gan apgalvo, ka teritorijā pie šī kalna apmetnes esot bijušas 6.g.s. pirms mūsu ērasa, vēl pirms romieši uzbūvēja pirmo pilsētu Skupi, bet antīkajos laikos kalns nav bijis apdzīvots un pirmās celtnes šeit parādījušās tikai imperatora Justiniāna valdīšanas laikā. Toties, kā īsta pilsēta un tās centrs šeit rodas 10-11g.s. bulgāru cara Samoila valdīšanas laikā, kad kalns tiek apjozts ar aizsardzības mūriem un uz ļotu īsu brīdi Skopje pat pildījusi Bulgarijas galvaspilsetas funkcijas.
13. g.s. Skopje nonāk Serbijas karaļu kontrolē un ir viens no Serbijas lielākajiem tirdzniecības un amatniecības centriem. Jo īpaši Skopjes loma pieaug 1346. gadā, kad serbu karalis Stefans Dušans tiek kronēts par grieķu un serbu karali. Kopš šī brīža Skopjes cietoksnis pārvēršas par valsts stratēģiski svarīgāko vietu. Aiz cietokšņa sienām top blīvi apbūveta pilsēta, kurā tajā laika tiek uzbūvetas četras baznīcas. 1391. Gadā Skopji iekaro turki un Skopjes cietoksnis sāk pildīt pierobežas aizsardzības funkcijas. Cietokšņa teritorija tiek izveidotas armijas kazarmas un cietoksnis tiek papildinats ar jauniem mūriem, bet pati pilsēta sāk veidoties cietokšņa kalna pakājē, kur arī tagad atrodas vecpilsēta, un Vardaras upes krastā. Turku laikā Skopji sāk dēvēt par Uskjub (Üsküp). 1689. gadā Turcijas un Austrijas kara laikā uz īsu brīdi Skopje nokļūst Austro -Ungārijas kontrolē un pēc holēras epidēmijas pilsētā austriešu ģenerālis Engelberto d’Ugo pavēl pilsētu nodedzināt. Uguns plosīja pilsētu divas dienas un tā tika pilnībā iznīcināta.
1700. gadā pilsētu atkal ieņem turki un tā tiek atjaunota. Arī cietoksnis tiek pārbūvets,un tiek nostiprināti tā mūri. Seko ilgstošs turku valdīšanas periods, kurš beidzas tikai 1912. gadā, kad pilsētu ieņem serbu karaspēks. Serbu valdīšanu uz īsu brīdi pārtrauc 1. Pasaules kara laikā, kad Skopji ieņem austriešu, ungāru un bulgāru apvienotais karaspēks. Pēc kara Skopje un atiecīgi lielā daļa Maķedonijas tiek atgriezta Serbijai un vēlāk tiek izveidota Dienvidslāvijas karaliste, kuras sastāvā Skopje pilda banovinas (teritoriāli-administratīva vienība Dienvidslāvijas karalistē) galvaspilsētas funkciju. Šajā laikā pats cietoksni kalpo, ka kazarmas Dienvidslāvijas karalistes armijai.
Tā nu lēnā gara izmetu loku pa Skopjes cietoksni. Cenšos to apjozt pa mūriem, kas ne visur ir iespējams, jo vietām tie nav saglabājušies. Sabrukušie mūri pārsvarā ir ziemeļu un austrumu virzienā. Toties dienvidu un rietumu virzienā, kur mūri pavērsti pret pilsētu un upi, tie saglabajušies ļoti labi, jeb nu tie ir kārtīgi atrestaurēti. Šeit no aizsargmūriem paveras lieliski skati uz Skopjes pilsētu un kalniem.
Jā! Kalni šodien daļēji ir makoņu nomākti un ik pa brīdim dzirdama negaisa dunoņa. Tā tad tur iespējams līst lietus un brīžiem spīd saule. Šīs laika pārmaiņas kombinācijā ar sauli, kura pavisam drīz paslēpsies aiz kalniem rada unikālus skatus, kurus es varu vērot no Skopjes cietokšņa mūriem.
Tiešām iespaidīgi! Brīžiem no makoņu aizmugures redzami tikai izteikti saules stari, kuri apspīdina kalnu nogāzes, bet tur pat blakus nākošie kalni paslepjas makoņu radītajā ēnā.
Kādu brīdi pavēroju šo mākoņu un saules radīto izrādi un varu doties tālāk. Dodos uz cietokšņa vārtiem un pa ceļām satieku vairākas kompānijas, kuras dodas uz kāzu svinībām, kuras norisināsies te pat cietokšņa teritorija esošaja restorānā, kurā jau tagad skan jautra maķedoniešu un albāņu mūzika.
Skopjes bazāri un mošejas.
Pametu cietoksni un dodos lejup uz vecpilsētu. Te pat pretī cietoksnim atrodas Mustafā Pašā mošeja, kuru arī esmu ieplānojis apskatīt. Tās augstais minarets patiesībā ir redzams gandrīz no visas vecpilsētas.
Mošeju šeit uzbūvēja 1492. gadā pēc pilsētas komendanta Mustafa Pašā rīkojuma un tā brīnumaina kārtā pārdzīvojusi nesakaitāmas stihijas un nelaimes, tajā skaitā jau pieminēto zemestrīci un pilsētas dedzināšanu 1689. gadā. Kaut kur lasīju, ka šīs mošejas iekš telpas dekorēta ar izciliem krāsainiem rakstiem, kurus vēlējos apskaīt, bet tomer nākas atlikt šo pasākumu, jo iekštepās tiek veikti kaut kadi sagatavosanas darbi pirms parīt gadāmajiem musulmaņu svētkiem kurbai bairam. Tāpat nākas atteikties no kāpšanas mošejas minaretā no kura paveroties lieliska pilsētas panorāma.
Neko darīt! Apjožu pašu mošeju un dodos lejup pa šauru ieliņu, un atgriežos Čaršijā, kur plānoju apskaīt pāris tā saucamos bazārus – čaršijas, jeb tirgus. Kā jau teicu čaršija turku valodā nozīmē tirgus, kas attiecīgi maķedoniešu valodā līdzīgi, kā lielai daļai slāvu tiek saukts par bazāru. Pirmais no tiem atrodas te pat jejā. Tas ir Kuršumli-an bazārs. Tā kā šeit esmu ieradies jau pavēlu, tad tā teritorijā vairs nevaru iekļūt, jo tā ir slēgta. Tas gan netraucē pa veco smagnējo vārtu spraugām ielūkoties venā no šī bazāra pagalmiem, kuru aplenc divstāvīga ēka ar terasēm ap to. Patiesībā šādi tirgi, šaršijas, bazāri vai karavan saraji, kā nu kur viņus sauc, ir tradicionāli gandrīz visās tuvo austrumu zemēs. Ēkas ap šiem tirgus laukumiem, jeb pagalmiem patiesībā kalpoja, kā viesnīcas noliktavas un staļļi. Pie reizes ārējās augstās sienas pasargāja tirgoņus no nevēlamiem viesiem un trokšņa naktīs.
Tepat pretī šim bazāram atrodas visai drūma labākajās sociālisma laikmeta tradīcijās būveta ēka, kura faktiski galīgi neiederās vecpilsētas ansamblī. Šinī ēka tagad atrodas Maķedonijas vēstures muzejs, krā pagajušā g.s. 70. gados tika apkopoti un izvietoti dažadi vēsturiski artefakti, kuri pirms tam bija izkaisīti pa vairākiem mazākiem muzejiem visā pilsētā.Tagat šeit iespejams iepazīties ar Maķedonijas vēsturi pa visiem laika posmiem, sākot no senās grieķijas laikiem līdz pat mūsdienu Dienvidslāfijas Sociālistiskajās Feerācijas periodam un Maķedonijas neatkarībai. Blakus šim muzejam mazā šķērsieliņā atrodas neliela bijusī mošeja, kurā tagad ierīkota mākslas galerija. Tā ir Isa Begova mošeja.
Tā, kā muzeju un galeriju apmeklēšanas laiks ir beidzies dodos talāk pa Čaršijas ieliņām sameklēt vēl pāris senos bazārus. Nākošais jau ir Kapan-an bazārs, kurā tagad ierīkoti restorāniņi un nelieli viesu mamiņi. Šis esot pats vecākais bazārs šeit Skopjē, kurš ir saglabajies līdz mūsdienām un tas uzbūvēts 15.g.s. Tālāk seko Suli An bazārs, kurā patreiz notiek šādi tādi rekonstrukcijas darbi, bet pagalmā tomēr ir iespējams iekļūt. Spriežot pēc ritošajiem darbiem arī šeit tiks izveidota viesnīca un restorāns.
Tepat, starp jau pieminētajiem bazāriem atrodas vēl viens ievērības cienīgs objekts. Tas ir Čifte hamam, jeb Čiftes pirtis. Šeit 15.g.s. ika uzbūvētas turku pirtis pilsetas iedzīvotāju vajadzībām un tās tajā laikā bija lielakās pirtis Skopjē. Tagad šajā bijušo piršu ēku kompleksā izveidota mākslas galerija, kura patiesībā šodien ir tukša un tajā nekadi darbi nav izstādīti par ko pārjiecinājos, jo neskatoties uz vēlo laiku telpu uzraugs par simbolisku samaksu ielaida mani apskatīties ēku no iekšpuses.
Neliela ekskursija pa Čiftes hamamu un jau odos uz vēl vienu bazāru. Tas šoreiz nav vēsturiskais bazārs, bet ir bazārs, kurš eksistē šodien un patiesībā ir viens no viss populārākajiem, vai pat populārākais tirgus Skopjē. Šķērsoju pāris kvartālus pa vecpilsētas ieliņām un nonāku pie vārtiem aiz kuriem sākas šis tirgus. To te sauc par Pit Pazar. Te jau var manīt, ka uz šejieni dodas vissu sabiedrisko slāņu un tautību ļaudis. Gan veci, gan jauni, dažkārt arī turīgāki ļaudis šeit iegrižas lai sev kaut ko atrastu, piemēram no antīkām lietām. Patiesībā te iespejams redzēt visu ko var iedomāties! Tas ir īsts „skudru pūznis” ar austrumu tirgiem raksturīgo haosu.
Tirgotāju vidū dominē albāņu un čigānu tautības pārstāvji. Droši vien starp viņiem ir arī Maķedonijas turki un arī paši maķedonieši, bet tomēr pārsvaru gūst albāņi. Arī vecpilsētas ieliņās liela daļa bodīšu un krodziņu pieder albāņiem vai turkiem. Tā pat albāņu tautības ļāudis nemaz nekautrējas izrādīt savu piederību albāņu nācijai. Lielā daļā tirgotavu logos un pie lāviņām var redzēt albānijas nacionālos simbolus un daažviet tie tiek tirgoti paralēli ar Turcijas un Maķedonijas simboliem.
Tā, ka man šāds tirgus bardaks ne visai patīk, pēc īsas vizītes cenšos pamest šo haosu. Pie tirgus pāri ielai ved gājēju tiltiņš no kura paveras lieliska panorāma uz tirgus teritoriju un apkārtējiem pauguriem, kur starp ēkām paceļas vairāki mošeju minareti. Tepet aiz tirgus var saskatīt Aladžas mošeju, bet pāri plašajai ielai redzama jau Gazi Isa mošeja, kuras virzienā es tagad dodos.
Kāds varētu jautāt: Kāpēc šeit ir tik daudz mošeju? Lieta pavisam vienkārša. Rajonus ap vecpilsētu un Pit Pazar ,un vispār Vardaras upes kreiso krastu pārsvarā apdzīvo albāņu tautības pārtsāvji, kuru lielais vairums ir musulmaņu. Toties upes kreisajā krastā vairums iedzīvotāju ir maķedonieši, kuri pārsvarā piekopj kristiešu tradīcijas. Faktiski Skopje ir multi nacionāla pilsēta un tās iedzīvotāju etniskais sastāvs ir ļoti raibs. Protams lielākā daļā-aptuveni 65% ir maķedonieši, bet ortā lielākā etniskā grupa ir albāņi, kuri sastāda vairāk, ka 20%. Būtisku daļu iedzīvotāju sastāda čigānu tautības ļāudis, kuru īpatsvars ir aptuveni 5-7% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tāpat Skopjē dzīvo daudz serbu, turku, bulgāru un bosniešu.
Kopumā no visiem Skopjes iedzīvotājiem musulmaņu ticības piekritēju ir vairāk, kā trešdaļa. Te gan jāpiebilst, ka maķedonieši, serbi un bulgāri pārsvarā piekopj pareiztcīgo trdīcijas, bet albāņi, bosnieši un turki pārsvarā ir islāma piekritēji. Čigāni praktiski daloties uz pusēm, puse musulmaņu un puse kristiešu. Tas gan nenozīmē, ka visi maķedonieši ir kristieši, bet albāņi-musulmaņi. Ir ļoti daudz maķedonieši, kuri apmeklē mošejas un liela daļa albāņu, kuri piekopj kristiešu tradīcijas. Vēl viena interesanta lieta šeit Skopjē un visa Maķedonijā ir tas, ka ļoti daudzi apmeklē ir mosejas, ir baznīcas, tā teikt piekopj dažadu reliģiju tradīcijas vienlaicīgi. Tāpat diezgan liela daļa ļaužu šeit vispār ir ateisti un nepieder ne vienai reliģiskajai grupai, kas ir diezgan raksturūgi daudzās post komunisma valstīs
Pēc īsas vizītes Gazi Isa mošejas pagalmā, dodos uz nākamo mošeju, kura atrodas blakus vecpilsētai esošajā pakalnā, kuru agrāk esot saukuši par Svetās Marijas kalnu. Tās minaretu tāpat, kā Mustafa Paša mošejas minaretu var redzēt gandrīz no visa Skopjes centra un vecpilsētas. Ceļš uz šo mošeju ved pa stāvu ieliņu, kuru ielenc visai haotiski būvetas dzīvojamās mājas. Te arī nonāku līdz Sultāna Murata mošejai. Izrādās, ka šī ir viena no pirmajām mošejām eiropā un pati vecākā Skopjē un tā tika uzbūvēta 1456. gadā līdz ar pirmo turku osmaņu karaspēku ierašanos Balkānos. Mošeju ielenc seni apbedījumi starp kuriem ir arī pāris nelielu mauzoleju no kuriem vienā apbedīts sultāns Gazi Isa Bejs, bet blakus mošejai slejas augsts tornis ar pulksteņiem. Tas ir Saat Kulesi tornis, kas tulkojumā no turku valodas nozīmē- pulksteņa tornis. Šādus torņus turki parasti būvēja katrā lielākajā pilsētā un tas norādija vietu, kur ir pilsētas centrs. Acīm redzot tajos laikos 16.g.s. pilsētas centrs atradās šeit.
Nu tad pienācis laiks domāt par dienas noslēgumu, jo saulīte, kura visu dienu lutināja mani ar labiem laika apstākļiem lēnām sāk slēpties aiz kalniem. Lēnām sāku virzīties lejup no šī pakalna, jeb Svētās Marijas kalna un šķērsoju visai īpatnēju rajonu. Te, var teikt pašā Skopjes centrā, izveidojies ļoti haotisks rajons, kurš vietām atgādina nelielu getto. Patiesībā diez vai varētu burtiski apgalvot, ka šeit dzīvo nabagi, jo kaut kādi celtnieības darbi norit gandrīz katrā pagalmā. Tātad šeit dzīvojošajiem ļaudīm ir līdzekļi būvmateriālu iegādei. Vienīgi šī celtniecība notiek tik haotiski un apkārt valda tāds „bardaks”, ka grūti ko saprast! Vispār vēlāk nonācu pie secinājuma, ka maķedonieši daudz būvē, bet bieži savas dizgan ambicozās, milzīgās celtnes līdz galam nepabeidz un tās ik visur dižojas ar neapmestām sienām un brīžiem pat bez logiem! Dažkārt daļa mājas ir pabeigta un tajā jau dzīvo ģimenes, bet daļā ēkas vēl jo projām notiek būvdarbi vai nu tie ir ieilguši jau vairāku gadu garumā un neizmantotu būvmateriālu kaudzes, un dažkārt būvgruži aizņem ne tikai pagalmu, bet arī tuvāko ielu brauktuvi. Tā nu te varu redzēt šo bardaku, kuram pa starpu slejas arī ļoti greznas villas, kurās dzīvo jau visai turīgi ļaudis.
Beigu beigās pa šaurām šķērsieliņām nonāku maķedonijas lielākās un nozīmīgākās universitātes, Kirila un Metodija universitātes dārzā, un tālāk jau uz plaša bulvāra gar kuru jau dižojas funkcionālas, mūsdienīgākas ēkas, kuras būvētas Dienvidslāvijas sociālisma laikā.Tāluma var redzēt Maķedonijas televīzijas centra ēku un tepat atrodas arī Maķedonijas naionālās bibliotekas ēka. Jāsaka godīgi, ka sociālistiskās Dienvidslāvijaslaikos būvētās ēkas tiem laikiem bija visai modernas un ambiciozas, un vēl šodien tās izskatās diezgan orģināli.
Varētu teikt, ka praktiski visu, ko Skopjē vēlējos redzēt esmu apskatījis un būtu laiks beidzot papusdienot, ja tā varētu teikt. Drīzāk tās būs apvienotas pusdienas ar vakariņām! Tātad atgriezīšos vecpilsetā, kur jau noskatījos krodziņu, kurā vēlētos pasēdēt, paēst un izdzert kadu kausu alus. Dodos atpakaļ vecpilsetas virzienā, bet pa ceļam tomēr divus objektus pieķeršu! Pirmais ir vēl viena baznīca, kura atrodas te pat starp šo bulvari un Vardaras upi. Tā ir Svētās Dievmātes baznīca, kura nedaudz atgādina nelielu klosteri un tā atrodas plašā skvērā upes krastā, bet no pilsētas puses šo zaļo saliņu ielenc milzīgas jaunbūves, kurās notiek aktīvi būvdarbi.
Otrs objekts jau atrodas pie ieejas vecpilsetas centrā no Goce Delčeva prospekta un tas ir viens no retajiem pieminekļiem, kurš uzstādīts par godu kādam no albāņu naionālajiem varoņiem. Tas ir piemineklis veltīts Skanderbegam. Par šo albāņu nacionālo varoni es īsi pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, kad došos uz albāņu apdzīvoto Pologas reģionu. Par pašu pieminekli piebildīšu, ka tam atrašanās vietu tomēr varēja izvēlēties labāku. Patreiz tas atrodas burtiski auto stāvvietā,un tam ir savi iemesli. Izrādās, ka pirms to šeit uzstādīt, pilsētas domē noritējušas karstas debates, jo maķedoniešu nacionālisti kategoriski bija pret šādu pieminekli Skopjē. Gala rezultātā pilsētas varas iestādes politisku apsvērumu dēļ tomēr piekrita šādu pieminekli izveidot un tam vietu lika izvēlēties pašvaldības rajonā, kurā iedzīvotāju vairums ir albāņi. Tā nu piemineklis šeit tapa, bet pašvaldība vēl jo projām nav atrisinājusi jautājumu par auto stāvvietas aizvākšanu no pieminekļa pakājes par ko no albāņu puses ir bijuši vairākkārtēji protesti.
Naksnīgā Skopje.
Labi! Pietiks par politiku un dosimies vēlajās pusdienās, jeb vakariņās. Atrodu savu krodziņu un veicu pasūtījumu. Šovakar esmu nolēmis paniekoties ar uzkodu porcijām, kuras šeit ir samērā lielas. Pirmkārt manu uzmanību piesaista sieru paletes.
Maķedonijā siers kā uzkota ir ļoti populārs. Es izvēlos „Ovči kaškvala”, tas ir siers kurš tiek pagatavots no aitas piena un nedaudz atgādina kazas sieru vai fetaki, bet manā skatījumā garšīgāks. Vēl pasūtu „Pršutu”, tas jau ir kaut kas līdzīgs spāņu hamonam, tātad vītināts šķiņķis. Tāds šeit tiek gatavots ne tikai no cūkgaļas, bet arī no liellopa. Atšķirībā no spāņu hamona maķedoniešu pršuts šķiet sulīgāks un īsti nezinu kādā veidā tas tiek panākts.
Kā jau teicu, porcijas palielas un kopā ar alutiņu vienkārši super! Ak jā! Ja runa ir par alkoholu, tad šeit Skopjes vecpilsētā varat saskarties ar situāciju, ka kafejnīcā tas var arī nebūt, jo daži kafejnīcu īpašnieki ievēro musulmaņu tradīcijas un vienkārši to netirgo. Labi, par maķedoniešu virtuves brīnumiem plašāk es vēl pastāstīšu kādā no nākamajiem stāstiem, bet tagad malkoju alu, uzkožu sieru un vītinātu šķiņķi, un pārmiju pāris vārdu ar krodziņa saimnieku Bairamu, kurš pats arī strādā, kā viesmīlis. Interesanta diskusija par Maķedoniju, Skopji un protams par dažādām vietējām ekonomiskajām, un etniskajām problemām ieilgst līdz kļūst pavisam tumšs. Tātad beidzot jāsāk domāt par došanos uz viesnīcu.
Jau iepriekš satiktie vietējie cilvēki ar kuriem nācās aprunāties man vairākas reizes ieteica apskatīt pilsētu tad, kad satumst. Tagad man kā reiz ir tāda izdevība, jo lai nokļūtu līdz savam auto man jāšķērso Akmens tilts un Maķedonijas laukums. Pametot vecpilsētu un nonākot pie jau pieminētā Filipa II pieminekļā, kurš patiesībā ir arī strūklaka saprotu, ka ļaužu ieteikumi ir vērtīgi!
Vienkārši fantastiski! Strūklakas izgaismotas ar gaismas mūziku! Jā mūziku! Kaut kur ap tām izvietoti skaļruņi un tiek spēlāta klasiskā mūzika, kuras pavadījumā strūklakas strūklu formas un krāsas mainās, kas rada lielisku atmosfēru.
Papriecājos par strūklakām un nonāku pie Akmens tilta no kura atkal paveras lieliski skati uz krastos esošajām, tagad jau lieliski izgaismotajām ēkām.
Lēnām šķērsoju tiltu un esmu jau Maķedonijas laukumā, kura apkārtējās ēkas visas ir izgaismotas!
Tad izmetu loku gar krastmalu līdz tiltam pretī Maķedonijas arheoloģijas muzeja ēkai.
Noslēgumā aplencu pašu laukumu un vēlreiz apskatu Maķedonijas Aleksandra Lielā pieminekli, kurš tagad izgaismots un izskatās vēl iespaidīgāk, kā dienā. Pēc šādas naksnīgas pastaigas varu doties uz viesnīcu un to arī daru.
Otrā diena, te pat ap Skopji.
Nākamās dienas rītā ceļos agri lai varetu apskatīt dažas ievērības cienīgas vietas Skopjes piepileētās un tās tuvākajā apkārtnē par ko es tagad ļoti īsi izstāstīšu. Pirmais, dodos apskatīt pašu vecāko pieminekli Skopjē. Tā ir seno romiešu pilsēta Skupi (Scupi). Ar šādu nosaukumu to min Klaudijs Ptolomejs jau 3.g.s. pirms mūsu ēras, kad tā vēl nebija Romas sastāvā. Tāda tā kļuva 164. gadā pirms mūsu ēras kad tika nozīmēta par Romas provinces Mezijas administratīvo centru. Vēlāk 85. gadā imperātora Domiciāna laikā Skupi kļūst par vienu no lielakajām pilsētām Dardanijas reģionā.
Šodien te var apskatīt nelielu daļiņu no tā, kas atrasts izrakumu gaitā. Patiesībā apskatu šīs drupas caur žogu, jo teritorija vēl ir slēgta. Garām braucošs maķedonietis gan iesaka pakaitināt suņus aiz žoga un tad droši atnākšot uzraugs, un vārtus atslēgsot! Es gan no šāda piedāvājuma atsakos un dodos tālāk.
Nelielas problēmas rada nākošā objekta atrašana, jo uz to nav nevienas norādes un tas faktiski atrodas aizaugušās pļavās. Tas ir sens akvadukts pa kuru senā pilsēta Skupi tika apgādāta ar ūdeni.
Apskatījis senās romas laiku pieminekļus dodos uz vienu no skaistakajām vietām Maķedonijā, bet pa ceļām nolemju izbraukt cauri bedīgi slavenai Skopjes piepilsētai, kurā dzīvo čigāni. Tas ir rajons kuru sauc pat Šuto Orizari. Izrādās, ka šajā rajonā vairāk, kā 80% no 35 tūkstošiem iedzīvotāju ir čigānu tautības un attiecīgi šeit pastāv savdabīga valsts likumos nerakstīta vietējā kārtība. Tā tas patiesībā arī ir. Šķērsojot šo rajonu var pavērot visai specifiskas ainiņas.
Matkas kanjons.
No Šuto Orizari nonāku uz Skopjes apvedceļa un dodos rietumu virzienā aplencot pilsētu un pavisam drīz jau nonāku Treskas upes ielejā, kur šodien apskatīšu slaveno Matkas kanjonu. Mķedoniešu valodā tas laikam nozīmē Mātes ieleja.
Nokļūstu līdz stāvvietai Treskas upes krastā un kādu gabaliņu līdz kanjonam nākas pieveikt kājām ejot. Te nu nonāku līdz augstam aizsprostam starp stavām klintīm.
Tas ir elektro stacijas dambis, kurš šeit tika uzbūvēts 1938. gadā un aizsprostoja Treskas upi šaurā klinšainā ielejā. Rezultātā izveidojās ūdenskrātuve, kura atrodas starp ļoti stāviem kalniem un klintīm. Sākotnēji nevienam pat prātā neienāca, ka šis dabas un cilvēku veidotais ezers Matkas kanjonā kļūs par vienu no populārākajām atpūtas un tūrisma vietām Maķedonijā.
Gar šī ezera krastiem kanjonā izveidotas tūristu taks 6 kilometru garumā un daudzi mēģina šo kanjonu izstaigat kājām. Otrs variants kā apskatīt kanjonu ir doties braucienā ar motorlaivu, vai nu pašam airējot kanoe vai cita tipa laivu, kuras šeit var iznomāt.
Es tomēr izvēlos sākumā pabraukt ar motorlaivu lai pietaupītu speēkus manam šīs dienas ekstrēmākajam pasākumam. Pie kam, tikai ar laivu ir iespējams piekļūt vienām no alām, kuras iespejams apskatīt tūristiem. Pēc īsas kafijas pauzes jaukā restorāniņā varam doties braucienā ar laivu.
Ekskursija ar laivi ilgst vairāk, kā 2,5 stundas. Mūsu gids un motorlaivas kapteinis Amets stūrē mūsu laivu starp kanjona klintīm un īsi pastāsta šo to par šo jauko vietu.
Pa ceļam gar krastiem pamanāma arī kada mājiņa vai būda, kurās mitinoties vietejie zvejniki vai klusumu un mieru mīloši turīgi ļaudis.
Loku pa lokam un esam nonakuši līdz alām. Vispār šeit esot vairaki desmiti alu un alu kompleksu, kurus iecienījuši ekstrēmā tūrisma piekritēji. Jo īpaši populari esot zemūdens alu apmeklējumi, bet tie tiekot rīkoti īpaši sagatavotām grupām. Mēs apskatamies Vrelo alas, vienīgās alas, kuras šeit ir pieejamas tūristiem.
Neliels kāpums pret kalnu un esam pie ieejas alās. Īsa instruktāža un stāsts par sikspārņiem, kurus šeit vairumā arī redzēsim, un varam doties iekšā.
Patiesībā šī skaitās viena no piecām dziļākajām, zināmajām, alām pasaulē. Mēs gan apskatamies tikai nelielu alas daļu kura atrodas virs ūdens līmeņā.
Jā! Iespaidīgi un savdabīgi. Šeit iespējams saskatīt šo to atšķirīgu no tā, ko esmu redzējis citās alās, kurās esmu pabijis.
Pēc alu apmeklējuma atgriežamies laivu piestatnē, bet pa ceļam mūsu laivinieks Amets sarīko tādas, kā ātruma sacensības ar otru ekskursantu laivu.
Pēc laivu ekskursijas esmu apņēmies izdarīt vienu no ceļojuma varoņdarbiem. Uzkāpt kalnā, kurā atrodas klosteris. Patiesībā šī aiza vairakus gadu simtus ir kalpojusi par tādu, kā dabīgu aizsargu šeit uzbūvētajiem klosteriem un baznīcām. Praktiski visi klosteri izņemot Svēta Andrēja klosteri, kurš atrodas šeit blakus laivu piestātnei, atrodas augstu kalnos un daudzi vietējie šo kalnu pie Matkas kanjona sauc par Svēto Kalnu.
Lai nokļūtu līdz kalna nogāzei palūdzu Ametu lai viņš mani ar laivu aizved uz pretejo krastu, jo savadāk tur nokļut nav iespējams. Tas tiek arī izdarīts un es varu sākt savu varonīgo kāpienu, bet pirms tam vēl vienojamies, ka, kad būšu atgriezies lejā man ar āmuru jāpasit pa metāla plāksni lai Amets var dzirdēt, kad doties mani savākt.
Īsumā teikšu, nu nebija viegli ar manien 130+ kilogramiem uzkāpt vairāk, kā 800 metru augstmā pa stavu nogāzi! Vienu brīdi pat šķita, ka mērķis nav piepildāms.
Galu galā tomēr izdevās! Esmu nonācis pasakainā vietā, kur uzbūvets Nikolaja Šiševska klosteris.
Sajūta vienkārši lieliska. Perfekta ainava, svētais ūdens, svaigs gaiss! Ko vēl var vēlēties? Tagad saprotu, kapēc tie mūki un mūķenes turejās pie labas veselības! Kā var nebūt veselīgs kāpelējot kalnā augšā un lejā, no un uz klosteri.
Tā lūk! Varoņdarbu paveicu un jau raitā solī pa nogāzi atgriežos lejā kanjonā, pasitu ar amutīti bleķi un Amets mani nogādā laivu piestatnē. Te nu es apskatos Svētā Andēja klosteri un nolemju ieturēt kārtīgas pusdienas. Šoreiz tā būs Treskas upē ķerta forele!
Nu vienkārši brīnišķīgi! Forele superīga! Lenām nesteidzoties notiesaju to un patīkami atpūsdamies apbrīnoju kanjona skaistumu. Jā! Šeit vēl augstāk kalnos vēl ir daži ļoti interesanti klosteri, bet lai līdz tiem nokļūtu vajag jau vairak laika un protams izturības.
Vodno kalns.
Patiesībā šodien vairs neko negribas darīt un tomēr vēl ir viens objekts, kuru noteikti vajadzētu apskatīt. Tas ir vēl viens kalns, tikai šoreiz to forsēšu ne kāpjot. Tātad dodos uz pašu augstako virsotni virs Skopjes pilsētas- Vodno kalnā.
Uz to ved trosu pacēlājs, bet ne gluži no pašas pilsētas. Līdz trosu pacēlājam ved divi ceļi. Viens no paša Skopjes centra, bet otrs no Karpošas mikrorajona pilsētas rietumos pa kuru es tagad dodos augšup. Te pa ceļam veicu īsu pieturu Gorno ciemā pie vēlviena tūrisma objekta, par kuru rakstīts, ka to vērts ir apskatīt. Tā ir kārtējā baznīca: Svetā Panteleimona baznīca.
Pēc īsas pieturas turpinu ceļu augšup un nonāku pie trosu pacēlāja, kas mani nogādās pašā Vodno kalna virsotnē.
Pacelājs šeit uzbūvets pavisam nesen un agrāk lai nokļūtu šajā virsotnē bija jāveic visai garš ceļš augšup kalnā, kājām ejot. Tagad pavisam ātri un ar komfortu iespejams uzbraukt kalnā 10 minūšu laikā.
Nokļūstot virsotnē uzreiz pamanāms iespaidīga izmēra, no metāla konstrukcijām veidots krusts, kuru patiesībā jau no pašas pilsetas var redzēt. Tas šeit uzstādīts par godu kristietības 2000 gadu jubilejai un nosaukts par Millenniuma krustu.
Agrāk krustā esot darbojies lifts ar kura palīdzību bija iespejams nokļūt v 66 metru augstumā. Tagad šis lifts nedarbojas, bet panorāmu ap kalnu tik pat labi var baudīt no apkārtējām nogāzēm.
Nu ko! Pāris foto un varu uzskatīt, ka Skopji esmu ieņēmis, un varu doties lejup. Patiesībā ir jau vakars un pēc šādas aktivitatēm piesātinatas dienas laiks atpūsties.
Patiesībā stāsts sanāca garš, pie kam stāsta beigas nācās nedaudz saīsināt, jo citādi tas neietilpa draugiem.lv ceļojumiem atvēlētajā vietnē, un dalīt stāstu divās daļās arī nevēlējos. Tagad atgriežos Skopjes centrā un atpūtīšos baudot kādu kausu alus ar tradicionālām maķedoniešu uzkodām.
Nakamais stāsts būs veltīts Maķedonijas reģionam ar nosaukumu Pologa. Pabūšu Tetovas pilsētiņā, slēpošanas kūrortos Popova Šapka un Mavrovo, apskatīsim Mavrovas ezeru un augstkalnu ciematu Gaļičņik. Pabūšu arī Debaras pilsētiņā un Baņištes piršu ciematā. Tāpat, ka jau iepriekš solīju pastāstīšu par Maķedonijas albāņiem, kuri šaja reģiona sastāda iedzīvotaju vairākumu.
Pagaidām uz drīzu redzēšanos!
Gravesend:05.11.2013. Pēteris Vēciņš.
Jau augustā plānojot savus nākamos ceļojumus nonācu pie secinājuma, ka vēl jo projām Eiropā esmu atstājis balto plankumu jeb caurumu! No 7 valstīm, kurās Eiropā neesmu bijis veselas četras atrodas Balkānos! Tātad beidzot ir pienācis laiks šo caurumu aizpildīt! Tā kā neesmu no tūrisma „krosa cienītājiem” un nesaprotu tos, kuri brauc ar automašīnām tūkstošiem kilometrus nedēļā un tā īsti neko nav rdzējuši, nolemju šo reiz tā kārtīgi iepazīt vienu no šīm valstīm. Varianti: Melnkalne, Albānija, Maķedonija un Kosova. Izvēlēties nebija viegli, bet beigu beigās izvēle krita uz Maķedoniju. Divi no būtiskiem iemesliem šoreiz bija ērta nokļūšana par ļoti sakarīgu cenu un ļoti patīkamas cenas viesnīcās.Tā tad dodos uz Maķedoniju! Ir jau oktobra vidus un agri no rīta no Lutonas lidostas ar Wizzair reisu izlidoju uz Maķedonijas galvaspilsētu Skopji. Lidojums norit raiti un pēc div ar pus stundām esmu jau Skopjes Aleksandra Lielā lidostā, kur mani sagaida auto nomas pārstāvis. Savam ceļojumam pa šo kalniem bagāto valsti izvēlos daudz maz piemērotu auto ar kuru var braukt arī pa sarežģītiem kalnu ceļiem un tas šoreiz ir Dacia Duster. Dokumentu aizpildīšana gan aizņem ilgu laiku, jo turku tautības nomas pārstāvis vārdā Hamits izrādās ļoti runīgs un informēts cilvēks, kurš labprāt izstāstīs visu ko zin un pat vairāk, par Skopji un pārējo valsti, bet pļāpāšana viņam traucē dokumentu noformēšanu. Galu galā piedāvāju viņu aizvest līdz centram, jo izrādās viņam turp jāatgriežas ar sabiedrisko transportu. Tādējādi varam turpinat diskusiju pa ceļam uz pilsētu. Kādas 15 minūtes un esam jau centrā. Ātri? Jā, jo maģistrālie ceļi un ielas Skopjē ir varen plašas, vairākās joslās, salīdzinoši labas kvalitātes. Tā kā ierodos Skopjē laicīgi, nolemju uz viesnīcu doties tikai vakarā, bet tagad pacentīšos izstaigāt pilsētu cik nu tas būs iespējams. Ko nepaspēšu apskatīt šodien, to atlikšu uz rītdienu. Skopje patiesībā ģeogrāfiski ir ļoti vienkārša pilsēta. Plašas ielas, izteikts centrs, kuru apjoš 4-6 joslu maģistrāļu loks un arī pārējie pilsetas rajoni ir piesaistīti maģistrālajām ielām. Tā teikt, romiešu kārtība! Noparkoju auto pie auto nomas ofisa, kā to man ieteica Hamits. Patiesībā aptuveni šeit es arī biju plānojis uzsākt savu pastaigu pa pilsētu.Pirmais, dodos uz Skopjes pilsētas muzeju, kurš atrodas tikai kādus 200 metrus no auto nomas ofisa un pēc mirkļa jau esu pie tā. Izrādās, ka muzejs patreiz ir slēgts sakarā ar rekonstrukcijas darbiem tajā un piegulošajās ielās. Jāpiebilst, ka jau tagad mani pārsteidz tas, ka ik uz soļa šeit notiek kādi būvniecības vai rekonstrukcijas darbi. To te ir vairāk, kā Latvijā „treknajos gados”! Neko darīt muzeju apskatu no ārpuses. Tas patiesībā ierīkots bijušajā Skopjes dzelzceļa stacijā, kura daļēji tika sagrauta 1963. gada zemestrīcē un stacija tika uzbūvēta no jauna, citā vietā. Vecais stacijas pulkstenis rāda 5:17. Jā! Tieši šādā laikā, agri no rīta 1963. gada 12. jūnijā Skopji satricināja ļoti spēcīga zemestrīce, kura izpostīja lielāko daļu no Skopjes vecpilsētā un centrā esošajām ēkām.Kartē: 1. Pilsētas muzejs, 2.Mates Terēzes labo darbu muzejs, 3.Feodāļu tornis, 4.Maķedonijas parlaments, 5.Ženo borec parks, 6.Triumfa arka, 7.Maķedonijas laukums, 8.Sv.Klementa katedrāle, 9.Maķedonijas valdība, 10.Centrālā pasta ēka, 11.Goce Delčeva tilts, 12.Nacionālais teātris, 13.Revolucionaro cīņu muzejs, 14.Sv.Dmitrija baznīca, 15.Daut Pašā pirtis, 16.Sveti Spas baznīca, 17.Skopjes cietoksnis. Nākošās norādes sekos nākamajā kartē.Tieši šo zemestrīci var uzskatīt par pavērsienu Skopjes jaunajā vēsturē. Pēc zemestrīces, to seku likvidēšanas un būvdarbu rezultātā, pilseta ieguva mūsdienu izskatu. Tika nojauktas vecās sagrautās ēkas un ar plašu sociālistiskās industrijas vērienu tika izbūvētas jaunas plašas ielas un tiem laikiem moderni kvartāli, un mikro rajoni. Faktiski šeit centrā lielākā daļa ēkas ir uzbūvētas tieši pēc šīs zemestrīces pagājušā g.s. 70.-80. gados un to arhitektūrā dominē Dienvidslāvijas Sociālistiskās republikas modernisma stila elementi.No pilsētas muzeja pa Maķedonijas vārdā nosaukto bulvāri, kurš paredzēts tikai gājējiem dodos centra virzienā. Aiz pāris kvartāliem paradās ļoti ineresanta ēka, kura sākotnēji atgādina modernu mūsdienu baznīcu. Izrādās, ka šajā ēkā atrodas Mātes Terēzes labo darbu muzejs. Domaju, ka nav man jāstāta, kas ir māte Terēze, kura slavena visā pasulē, saņēmusi Nobela prēmiju un iecelta sveto kārtā. Pēc būtības pastāv ilgstošs strīds starp Maķedoniju un Albāniju, kurai valstij tad īsti pienāktos būt par Mātes Terēzes (Agnese Gondža Bojadžiu) dzimteni. Maķedonieši tomēr ir pārķēruši iniciatīvu un šeit Skopjē iemūžinājuši piemiņu Mātei Terēzei izveidojot šo muzeju. Patiesībā Māte Terēze tiešām dzimusi Skopjē, bet vēlāk ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Albāniju, kura kopā ar Maķedoniju tajos laikos bija Turku Osmaņu impērijas sastāvdaļa. Kad tika pieņemts lēmums par Mātes Terēzes muzeja izveidošanu no mājas, kurā viņa bija dzīvojusi maz kas bija saglabājies. Tādēļ tās vietā tika uzbūveta praktiski jauna ēka muzeja vajadzībām, kurā arī tika izstadīti dažadi ar Terēzi saistīti artefakti, bet skvērā pie paša muzeja uzstādīts piemineklis, kurā Māte Terēze attēlota lūdzoties dievu.Te pat aiz Mātes Terēzes muzeja atrodas viena no retajām, senajām ēkām, kura saglabājusie pēc zemestrīces. To šeit devē par Feodāļu torni. Patiesībā īsti neviens nezina, kas un prezīzi, kad šo torni būvējis, bet ticamak tas tapis turku valdīšanas laikos un kalpojis, kā pilsetas aizsardzības fortifikācija. Patreiz šajā ēkā tiek izstrādāti un tirgoti tautiskās mākslas priekšmeti.Zinu, ka te pat aiz bloku mājam atrodas Maķedonijas parlamenta ēka un skvērs ar daudziem pieminekļiem un skulptūrām tādēļ mēģinu nokļūt līdz tam pa kvartāla iekš pagalmiem. Te nu var pavērot vietējo iedzīvotāju sadzīves ainiņas, kuras patiesībā stipri līdzīgas tām, kādas varam redzēt jeb kurā post sociālisma valstī, tajā skaitā arī Rīgā. Mani šādas ainas nespēj pārsteigt vienīgi, kas šeit ir vairāk kā teiksim Rīgā, tas ir milzīgs daudzums grafiti. Tie ir visur, ik uz soļa. No pagalmiem nonāku uz vienas no centrālajām ielām, kura ved tieši gar parlamenta ekas fasādi. Šeit liels skaits ļaužu gaida autobusus, kuri šeit kursē visai intensīvi un var manīt, ka Skopjes iedzīvotāji labprāt dod priekšroku sabiedriskajam transportam. Jā, lielā daļa pilsetas autobusu šeit ir divstāvīgi līdzīgi, kā Londonā. Izrādās, ka skopjes mērs tādus izvēlējies lai tie neradītu liekus sastrēgumus, jo tie aizņem mazāk vietas, kā piemēram garie auto vilcieni ar garmošku pa vidu. Starp citu laba ideja, kuru varētu ņemt vērā arī Rīgas vadītāji un ne tikai!Te nu ir, Maķedonijas parlamenta ēka! Teikšu tā, ne visai pompoza dzelteni rozīga ēka, kuras priekšā uzstādīts piemineklis Nikolajam Karjevam (Maķedoniešu-Bulgaru nacionālās atbrīvošanās cīnītājs). Pretējā ielas pusē plešas plašs skvērs ar vairākiem pieminekļiem un statujām. Statuju te ir tik daudz, ka nav pat iespējams ātri visus uzskaitīt un vēl jo vairāk izstāstīt, kam tās veltītas. Pieminēšu tikai pāris no tām. Stūrī uz krustojuma redzama skulptūra, tas ir piemineklis Republikas dibināšanai. Aiz tā fonā redzama vesela kompozīcija ar kolonādi un zeltītiem zirgiem virs tās, bet pa vidu izvietota mūžīgā uguns. Tas ir piemineklis cīņās pret fašistisko režīmu kritušajiem. Vēl viens piemineklis burtiski blakus šiem ir veltīts Kruševas revolucionāriem. Par šo revolūciju es vēl pastāstīšu, kādā no nākamajiem stāsiem, kad pabūšu pašā Kruševas pilsetiņā. Protams neatņemama sastāvdaļa gandrīz jeb kurā lielākā pilsētā ir piemineklis Pitu Guli (Nacionālais varonis, kurš cīnījās pret turku-osmaņu iekarotājiem).Patiesībā šo parku vietējie sauc par Ženo borec parku, jo Dienvidslāvijas republikas laikā šeit atradies piemineklis veltīts sievietēm revolucionārēm un tajā laikā tas šeit bija vienīgais piemineklis. Tagad to te ir ti daudz, ka nav iespējams tos saskaitīt. Tik daudz pieminekļu vienu viet vēl nekur nebiju redzējis! Te pat atrodas arī pompoza triumfa arka! Tās izmēri ir visai iespaidīgi un tās augstums ir 21 metrs. Tā īsti gan nav saprotams, kam tā veltīta! Parasti imperātori tādas uzstādīja par godu varenām uzvarām! Bet, Maķedonija taču nevienu nav uzvarējusi! Labi, varbūt tā domāta par godu Maķedonijas Aleksandra Lielā uzvarām, kuru mūsdienu maķedonieši labprāt uzskata par savu nacionālo varoni, bet par to ne pavisam nav sajūsmināti grieķi, kuri uzskata, ka Aleksandrs pēc izcelsmes ir bijis grieķis un ar mūsdienu slāviem-maķedoniešiem tam nav nekāda sakara! Labi! Par Aleksandru Lielo mēs vēl parunasim vēlāk, bet tagad apskatu arku un kārtējo grupu pieminekļu ap to. Aiz arkas iela ved līdz Maķedonijas laukumam, bet es to pagaidām izlaidīšu, tā teikt atstājot to vēlāk-„saldajam ēdienam”. Ak, jā! Triumfa arka! Tā tika atklāta 2011. Gada 8. Septembrī, tātad Maķedonijas neatkarības dienā ar lielu pompozitati, kuru vietējie gan uztvēra ne visai viennozīmīgi, jo šīs arkas, kuras nozīmi tā īsti vēl jo projām Skopjes iedzīvotāji nav izpratuši, celtniecības vajadzībām tikuši iztērēti vairāki miljoni Euro no valsts budžeta un valsts ierēdņi vēl jo projām slēpjot patiesās celtniecības izmaksas!Tagad došos uz pilsētas centra austrumiem, kur gribu apskatīt lielāko pareizticīgo baznīcu Maķedonijā. Šķērsoju Skopjes centru pa Dmitrija Čupovska un Dame Grujeva ielām un nonāku krustojumā pie kura atrodas Svētā Ohridas Klementa katedrāle. Tā nosaukta par godu svetajam Klementam, kurš dzīvoja Maķedonijas teritorijā-Ohridā, un kurš bija pareizticīgo svēto Kirila un Metodija (slāvu rakstības-pirmās kirilicas autori) māceklis, un vēlāk vairāku pareizticīgo skolu un universtāšu pamatlicējs, un pareizticības iedvesmotājs.Katedrāle tiešām izskatās visai orģināli! Tāds iespaids, ka šeit uzbūvēts tikai pats kupols, bet ēkas zem tā nav! Bet, ja tā kārtīgāk ieskatās tad iespējams ievērot bizantiešu baznīcu arhitektūras iezīmes. Toties zvanu tornis, kurš nebūt nelīdzinās pareiticīgo baznīcu torņiem, bet vairāk būtu piemerots protestantu baznīcai, atrodas atsevišķi no pašas katedrāles ēkas. Interesanti, ka šī baznīca tika būvēta vēl pie komunistu valdīšanas un celtniecības darbi ilga 20 gadus no 1970. gada līdz pat brīdim, kad sabruka Dienvidslāvijas federācija. Ieejot iekšpusē gan nerodas iespaids, ka baznīca ir tikai nesen būvēta. Tādu iespaidu rada sienu greznojumi un ikonas, kurām uz pirmo acu uzmetienu šķiet ir vairāki simti gadu. To visu papildina milzīga, antīka izskata lustra.Pēc īsas vizītes Klementa katedrālē dodos tālāk Vardaras upes virzienā. Šeit gar ielām jau parādās mūsdienīgākas ēkas, bet kopumā tomēr dominē sociālisma laiku celtnes. Pašā upes krastā atrodas Maķedonijas valdības ēka, kura tāpat, kā parlaments īpaši neizceļas. Tai blakus, starp to un tiltu pāri upei atrodas piemineklis Skpojes atbrīvotājiem. Pie pieminekļa nolikti svaigi ziedi, kas liecina, ka par šiem upuriem ļaudis nav aizmirsuši. Patiesībā šeit Maķēdonijā atšķirībā no mūsu Latvijas nevienam nerodas jautājumi, kā pusē viņi karojuši un nevienam pat prātā neienāk demontēt pieminekļus tiem, kuri cīnījās pret fašistiem. Taisnības labad gan jāpiebilst arī tas, ka to laiku vēsturiskie notikumi šeit un Latvijā tomēr ir atšķirīgi. Pirms Goče Delčeva vārdā nosauktā tilta pāri Vardaras upei izveidots ziediem bagāts laukums, kurā krustojas vairākas maģistrālās ielas. Pirms tilta pa labi atrodas Maķedonijas centrālā pasta ēka, kura jau ir tipisks sociālisma laiku arhitektūrs veidojums. Toties pats tilts jau izrotāts ar lauvu skulptūrām, kuras atgādina kaut ko no antīkajiem laikiem. Patiesībā šīs lauvas šeit uzstādītas pavisam nesen. Pretējā krasta pakalnē jau labi var redzēt varenu cietoksni, kuru pavisam drīz apskatīšu, bet tagad pirms tilta es nogriežos pa labi un turpinu ceļu gar upes krastu. Vardaras upe patiesībā ir lielāka un garākā upe Maķedonijā. Tā savu tecējumu sāk Pologas kalnainajā reģionā, Maķedonijas rietumos, tad šķērso Skopji un tad pagriežas uz dienvidiem, šķērso visu Maķedoniju gandrīz pa vidu un aiztek Grieķijas virzienā, kur gala rezultātā ietek Egejas jūrā. Faktiski upe tā pat, ka valsti arī Skopji sadala divās daļās. Lielākā daļa pilsētas un jaunais centrs atrodas šajā, dienvidu krastā, bet vecpilsēta un aptuveni 1/3 daļā pilsētas atrodas otrā, ziemeļu krastā. Šeit no jaunā pilsetas centra paveras lielisks skats uz pretējo krastu. Virs vecpilsētas labi saskatāms Skopjes cietoksnis, bet zem tā jau atrodas dažas visai greznas un pompozas ēkas. Tās uz pirmo acu uzmetienu šķiet vēsturiskas ēkas, bet patiesībā tā nemaz nav. Pretējā krastā tiek būvetas arī jaunas ēkas, kuras manā skatījumā galīgi neiederas kopējā ainavā jo daļēji nosedz cietokšņa uzkalnu.Te nu esmu nonācis pie akmens tilta, kurš tiek uzskatīts par vienu no Skopjes ievērojamākajiem arhitektūras pieminekļiem un tas savieno Skojes jauno centru ar Skopjes vecpilsētu. Tieši pterī tiltam, jaunā centra virzienā atrodas pats dižākais laukums Skopjē.Maķedonijas laukums, tas tiešām ir iespaidīgs. Neteikšu, ka tas būtu ļoti milzīgs, toties tajā esošo pieminekļu ansambļi un apkārtējā ainava to padara neatkārtojamu! No laukuma paveras lieliski skati uz upi un tās preējo krastu. Jo īpaši iespaidīga ainava paveras pa labi no tilta uz ēkām, kuras stipri līdzinās celtnēm senās Romas imperijā. Te atkal jāpiebilst, ka šeit redzamās pompozās celtnes ir uzbūvētas burtiski pēdējos četros gados. Pašu laukumu šajā vietā izveidoja jau 1969. gadā pēc zemestrīces nojaucot lielu skaitu veco sagrauto ēku.Tagad laukumu aplenc mūsdienīgas ēkas, bet pieminekļi un statujas tajā lielako ties atgādina seno laiku mākslas darbus, kaut gan patiesībā tie tāpat kā ēku ansamblis pretējā upes krastā ir izveidoti pavisam nesen. Te tāpat, kā pirmīt pie parlamenta ēkas piminekļu un skolptūru ir cik uziet un visus uzskatīt nebūs iespējams. Atkal pieminēšu tikai ivērības cienīgākos un iespaidīgākos. Pašā upes krastā uzstādīts piemineklis Romas imperātoram Justiniānam, tālāk seko divas ststujas ar zirgiem abos flangos pirms Akmens tilta un tās veltītas Meķedoniešu cīnītājiem Dame Grujevam un Goce Delčevam. Patiesībā arī bulgāri šos abus uzskata par saviem varoņiem un apstrīd to piederību Maķedonijai. Par bulgāru pretenzijām es vēl pastāstīsu kaut kad vēlāk, bet tgad pagriežamies paša laukuma virzienā. Pašā laukuma centrā ir uzstādīta grandioza statuja, kura veltīta Maķedonijas Aleksanram Lielajam. Tā patiešām ir iespaidīga un tās efektu pastiprina strūklakas, kuras ieskauj to. Jā! Šis dižais karotājs tagad ir strīdu ābols starp Grieķiju un Maķedoniju. Grieķija maķedoniešim sagādā arī citas problēmas. Strīdi norit pat par valsts nosaukumu Maķedonija! Un tā īsti pateikt, kuram šajā strīdā ir taisnība gandrīz nav iespējams. Kas tad īsti ir maķedonieši? Te nu vietā būs īss ieskats Maķedonijas vēsturē. Patiesībā "Maķedonija" ir sens ar grieķiem saistīts reģions, kurš aptver daļu Grieķijas, daļu Bulgārijas, nelielu daļu Albānijas un bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju. Mūsdienu maķedoniešu tauta un tās valoda agrāk tikuši klasificēti, kā bulgari jeb ļaudis kuri runā īpašā bulgaru valodas dialektā līdzīgi, kā tas ir ar latgaļiem Latvijā. Tikai 19. g.s. kāds valodnieks un pētnieks Dimitars Miladinovs bija pirmais, kurš identificeja atsevišķu naciju, jeb etnisku grupu-maķedonieši piesaistot to nosaukumu attiecīgajam reģionam-Maķedonijai. Un tomēr lielākā daļa tā laika ļaužu balkānos un jo vēl vairāk politiķu, kuri pārsvarā bija saistīt ar tajos laikos izveidojušos Bulgārijas karalisti uzskatīja, ka atsevišķa nācija, kā maķedonieši neeksistē un tie patiesībā ir bulgāri, kuri runā īpašā bulgāru dialektā. Situācija kardinali izmainījās, kad liela daļa reģiona, kuru sauc par Maķedoniju nonāca Serbijas un vēlāk Dienvidslavijas karaļu valdījumā. Šjā laikā maķedonijā dzīvojošie tika uzskatīti par serbiem un horvatiem tuvu etnisku kopu. Pēc otrā pasaules kara, kad Tito vadībā tika atjaunota Dienvidslāvijas valsts, viņš savā kontrolē iegūst arī Maķedonijas teritoriju un izveido atsevišķu republiku Dienvidslāvijas Federācijas sastāvā. Daudzi vēsturnieki gan uzskata, ka Tito mērķis nebija dāvināt maķedoniešiem zināmu suverenitāti, bet bija iegansts pamatojoties uz nosaukuma „Maķedonija” rēķina izvirzīt teritoriālas pretenzijas Grieķijai, kuras teritorijā arī ir reģions ar nosaukumu Maķedonija. Kā nu tur arī nebūtu, šodien šeit pastāv valsts Maķedonija un lielākā daļa tās iedzīvotāju sevi uzskata par maķedoniešiem. Toties grieķi vēl jo projām baidās no iespējamas teritoriālu pretenziju izvirzīšanas un tādēļ rada dažādus šķēršļus jaunajai Maķedonijas valstij. Jo īpaši Grieķijas piekoptā politika traucē Maķedonijai veiksmīgi integrētie Eiropas Savienības struktūrās. Arī daļa nacionālistiski noskaņotu bulgāru visai bieži veic provokatīvus izlēcienus pret maķedoniešiem. Tas patiešām notiek par ko pārliecinājos arī es, skatoties bulgāru televīzijas kanālus viesnīcā. Pavisam īpašs stāsts ir par vēl vienu nāciju, kura Maķedonija spēlē vēl lielāku lomu, kā grieķi un bulgāri kopā ņemot. Tie ir albāņi! Bet par šīm attiecībām es pastāstīsu stasta nakamajā daļā, kad došos uz Pologas reģionu Maķedonijas rietumos, kuru pārsvarā apdzīvo albāņi. Kas attiecas uz Aleksandru Lielo, tad es uzskatu, ka viņš noteikti ir tuvāks grieķiem nekā mūsdienu maķedoniešiem, kuri pieder slāvu tautības grupai un kuri Balkānos ieradās vairākus gadsimtus pēc tam, kad dižā Maķedonijas Aleksandra valsts jau sen neeksistēja. Arī dzimis un audzis Aleksandrs ir Pellā, kura atrodas Grieķijas teritorijā un nevis mūsdienu Maķedonijas valsts teritorijā, kā to daudzi domā. Kā nu tur arī īsti nebūtu, maķēdonieši Aleksandru uzskata par savējo! Te pat blakus Aleksandra statujai tās nomākts atrodas vēl viens piemineklis, kurš veltīts caram, jeb karalim Samoilam par kuru atkal tiek lauzti šķēpi. Šoreiz gan kašķis sanāk ar jau pieminētajiem bulgāriem. Te gan ir viena būtiska lieta, kas šo karali saista ar Maķedoniju un tas ir fakts, ka Samuels 980. gadā pārcela Bulgārijas galvaspilsētu uz Ohridu Maķedonijā. Te nu turpinot stāstu gribu piebilst, ka ne visi pieminekļi un skulptūras šeit veltītas tikai dižām un varenām personālijām. Pa starpu visai šaj pieminekļu massai ir arī nenopietnakas un dažkārt visai amizantas skulprūras. Piemēram: divas dāmas, kuras tiko pametušas lielveikalu un šķietami apspriež pirkumus, vai skulptūra kurā attēlots cilvēks, kurš maina savas sejas.Pēc pastaigas pa Maķedonijas laukumu nolemju ieturēt nelielu kafijas pauzi un dodos uz restorāniņu upes krastmalā, kuru pirms īsa brīža jau noskatīju. Tas atrodas tieši pretī pompozajām romiešu stilā būvetajām ēkām līdz kurām ved divi jauni gājēju tilti, kuru margas atkal rotā liels skaits skulptūru. Tiltu vidū pat izveidotas strūklakas ar skulptūrām tajās un kopumā viss šis ansamblis liek justies, ka esi nokļuvis senā pagātnē kādā no Romas impērijas lielpilsētām. Viena lieta gan šķiet dīvaina. Kā Maķedonijas valdība spēj finansēt šādas iespaidīgas būves? Lasot informaciju par Maķedonijas ekonomiku viss liecina, ka tā ne būt nav spīdoša! Toties raugoties uz šīm mega antīkajām celtnēm rodas tāda sajūta, ka tādas var atļauties būvēt tikai kaut kur Emirātos vai Katārā! Patiesības labad gan jāpiebilst, ka ne visi maķedonieši atbalsta šāu dārgu valdības vīru izpriecu, kuras mērķi šķiet var salīdzināt ar seno valstu imperātoru ambīcijām kaut ko uzbūvēt, kas pēc viņiem paliktu uz mūžīgiem laikiem, kā piemineklis. Kāds gan varētu iebilst, ka arī Latvijā top kaut kas līdzīgs Nacionālās bibliotēkas veidolā. Uzreiz patekšu! Tas kas top Daugavas krstā Rīgā ir tikai tāda niecība salīdzinot ar to, kas ticis uzbūvēts šeit Skopjē. Vēl jo vairāk, masveidīga celtniecība šeit vēl jo projām turpinās!Tā nu kādu brīdi pavadu kafejnīcā malkojot kafiju un domājot par to ko tagad redzu! Un tas patiešām mani pārsteidz! Labi! Nav ko lauzīt galvu par svešas valsts ekonomiku un iespējām, ir jāturpina pilsetas apskate. Tad nu dodos tālāk un šķērsoju Akmens tiltu. Jau iepriekš minēju, ka šis 15. g.s. būvetais tilts patiesībā ir viens no Skopjes simboliem un tiek uzskatīts par vienu no skaistākajām viduslaiku celtnēm Maķedonijā, kura saglabājusies līdz mūsdienām. No tilta paveras lieliski skati uz abiem upes krastiem. Upes pretējā krastā tilta eju atkal ieskauj divas skulptūru kompozīcijas. Vienā pusē pārī stāv Svētie Klements un Naums, bet otrā svētie Kirils un Metodijs. Ar to pieminekļu pleijāde ne tuvu nav beigusies. Burtiski blakus tiltam atrodas vēl daži pieminekļi. Viens no tiem veltīts kārtējam maķedoniešu brīvības cīnītājam Georgijam Puļevskim, bet par pārējiem jau plašāk nestāstīšu jo citai tas sāks apnikt.Aiz tilta pagriežos pa kreisi, kur upes krastā uzbūvetas divas ēkas. Tās jau bija labi redzamas no pretājā krasta, Goce Delčeva un Akmens tiltiem, un kā jau minēju to izskats rada iespaidu, ka tās te atrodas jau vairāk, kā 100 gadu. Patiesībā tā pat, kā jau iepriekš apbrīnotās romiešu stila ēkas arī šīs šeit tapušas pēdējo 5 gadu laikā, bet to izskats jau līdzinās kaut kam no Vīnē vai Parīzē redzētā . Patiesībā šīs ēkas ir būvētas pavisam konkrētiem nolūkiem. Pirmajā ēka izvietojies Revolucionaro cīņu muzejs, kura ekspozīcija veltīta balkānu tautu cīņai pret osmāņu imperijas jūgu. Tā pat šeit tuvāk iespējms iepazīties ar Balkānu sarežģīto vēsturi pēc turku osmaņu padzīšanas.Otrajā ēkā mājvieta ierādīta Nacionālajam teātrim, kurš šeit dibināts pavisam nesenā pagātnē. Kā jau zināms Maķedonijas valsts savu neatkarību ieguva tikai pāris desmitus gadu atpakaļ un īstu neatkarība pirms tam tai nekad nebija bijusi. Tādēļ jaunajā valstī bija izjūtams daudzu netkarīgu valstu simbolu un institūciju trūkums. Šāds vakums pastāvēja arī kultūras sfērā un jaun izveidotās valsts valdība ķērās pie Maķedonijas kopējā tēla veidošanas. Izrādījās, ka nopietna maķedoniešu, kā nācijas, teātris tajā brīdī arī nebija un tika nolemts to izveidot no launa, un tā vajadzībām šeit Skopjes centrā tika uzbūvēta šī greznā ēka.Gar abām šīm ēkām upes virzienā izveidota plaša promenāde kurā izvietoti pāris restorāniņi, bet pretī teātra ēkai un arī ap to atkal izvietotas ļoti interesantas skulptūras, kurās attēlotas ainiņas no teātra dzīves.Te nu pametu krastmalu un dodos vecpilsētas virzienā. Pa ceļam apskatu vēl divas iespaidīgas strūklaku skulptūras no kurām viena veltīta dižā Aleksanrda tēvam, Maķedonijas Filipam II, kurš patiesībā bija varenās senās Maķedonijas impērijas pamatlicējs. Te pat pie neliela skvēriņa apskatu arī nelielu baznīciņu ar interesantu torni. Tā ir Svetā Dmitrija baznīca, kura šeit uzbūvēta 17. G.s.Kartē: 15.Daut Pašā pirtis, 16.Sveti Spas baznīca, 17.Skopjes cietoksnis, 18.Mustafa Pašā mošeja, 19.Vēstures muzejs, 20.Kuršumli-an bazārs, 21.Kapan-an bazārs, 22.Suli-an bazārs, 23.Čiftes pirtis, 24.Pit Pazar tirgus, 25.Aladžas moseja, 26.Gazi Isa Beja mošeja, 27.Sultāna Murata mošeja un Pulksteņa tornis Saat kula, 28.Kirila un Metodija universitāte, 29.Nacionālā bibliotēka, 30.Svētās Dievmātes baznīca, 31.Piemineklis Skanderbegam.Te nu beidzot esmu nonācis līdz skopjes vecpilsētai jeb Čaršijai, kā to sauc vietējie. Faktiski nosaukums Čaršija cēlies no turku valodas vārda- tirgus. Dažkārt šo rajonu sauc arī par Turkska čaršija (Turku tirgus). Šis rajons patiesībā ir tikai neliela daļa no Skopjes vecpilsētas, kura agrāk esot aizņemusi plašu teritoriju, kurā ietilpa rajons, kuru tiko šķērsoju upes kreisajā krastā un daļa pretējā krasta, kur tagad izveidots Maķedonijas laukums. To ko mēs redzam tagad, kā vecpilsētu ir neliels rajons cietokšņa pakājē, kurš saglabājies pēc 1963. gada zemestrīces. Patiesībā droši vien, ka bija iespēja toreiz saglābt ko vairāk, bet kā jau pie tā laika sociālisma iekārtas komunistu varai maz interesēja vēsturiskais mantojums. Vieglāk taču bija nolīdzināt visu līdz ar zemi un uzbūvēt no jauna! Par pilsētas vēsturi pastāstīsu pēc kāda mirkļā, bet tagad dodamies vecpilsētā.Patiesībā lai nokļūtu vecpilsētā-Čaršijā ir jāšķērso auto maģistrāle pāri kurai ved tāds kā tilts uz kura arī atrodas ēkas. Šeit pirms vecpilseta izveidojušies tādi, kā vārti, kurus veido vesela dažādos laikos būvētu ēku grupa, kura patiesībā ir pavisam nesaprotams un haotisks ēku kopums, kur pa starpu mūsdienu dzelzbetona monstriem un tiltam pāri auto maģistrālei vēl saglabājušās arī dažas senākas un pavisam senas celtnes. Senākā no tām droši vien ir turku piršu komplekss Daut Pašā. Šis ēku komplekss šeit tapis 15.g.s. un tas būvets, kā turku hamams, jeb pitis. Uz pirmo acu uzmetienu var padomāt, ka šajā ēkā atrodas mošeja, bet patiesībā tagad tajā ierīkota Mākslas muzeja filiāle.Šķērsoju šo tiltu pāri auto maģistrālei un dodos Čaršijas šauro ieliņu mudžeklī. Faktiski tieši šeit Čaršijā ir nedaudz saglabājies klasiskais balkānu pilsētu dzīves ritms. Sīkas tirgotavas, lāviņas un nelieli restorāniņi aizpilda gandrīz visas ielas. Šķērsielās, kur acīm redzot atrodas arī dzīvojamās mājas skraida bērni un sievas nodarbojas ar mājsaimniecības darbiem. Pa retam sastopama arī kāda darbnīciņa kurā rosas amatnieki. Protams šur tur uzstājas pa kādam ielas muzikantam un kādi sīči tā teikt ”kļaņčī” naudiņu. Mani gan šeit vis vairāk pārsteidz tas, ka ik uz soļā, gan krodziņos, darbnīcās, bodītēs un dažkārt pat ielas nomalēs uz trotuāriem vīri aizraujas ar dažādām spēlēm. Tādas ir šahs, domino, nardi un vēl šādas tādas, kuras pat nezinu. Protams neizpaliek arī aizrautīgi kāršu mači!Mans nākošais mērķis ir te pat, bet līdz tam jādodas uz augšu pa stavām ieliņām un vietām pat kāpnēm. Te es nonāku pie vecākās baznīcas Skopjē. Tā ir Svetā Spasa baznīca, kura šei uzbūvēta aptuveni 15.g.s. Sākotnēji to nemaz nevar pamanīt! Šķiet, ka esi nonācis pie tāda ,kā klostera ar aizsarg sienām virs kurām izveidots koka tornis. Toties nonākot pagalmā var redzēt nelielu akmens celtni, kura arī ir šī baznīca. Var teikt tā šeit ir labi noslēpusies aiz augstajām sienam un apkārtējām ēkām. Te pat pagalmā atrodas īpatnējs akmens sarkofāgs, kurā izrādās ir apglabats bulgaru-maķedoniešu diženais revolucionārs Goce Delčevs patiesajā vārdā Georgijs Nikolovs.Te nu nāku pie secinajuma, ka tuvojas vakars, bet īstenībā esmu izstaigajis lielāko daļu maršruta, ko biju plānojis. Un skatoties no Spasa baznīcas Skopjes cietokšņa virzienā nolemju to apskatīt šodien nevis rīt, kā to sākotnēji biju plānojis.Domāts-darīts! Dodos uz cietoksni. Neliels kāpums pret kalnu un esu pie tā vārtiem. Interesanti, ka neviens šeit neprasa ieejas maksu! Nolemju izmest pēc iespējas plašāku loku pa cietokšņa mūriem, bet pirms tam apskatu pāris izrakumu vietas, kur atsegti senu būvju pamati. Patiesībā šeit man ir iespēja pāris rindiņās pastāstīt, ko no Skopjes vēstures. Sākšu ne no pašiem senākajiem laikiem, kad šeit netālu tapa pirmā nopietnā pilsēta Skupi, bet izklāstīšu notikumus no brīža, kad pirmās būves parādījās šeit, pakalnā, kurā tagad atrodas cietoksnis. Vēsturniki gan apgalvo, ka teritorijā pie šī kalna apmetnes esot bijušas 6.g.s. pirms mūsu ērasa, vēl pirms romieši uzbūvēja pirmo pilsētu Skupi, bet antīkajos laikos kalns nav bijis apdzīvots un pirmās celtnes šeit parādījušās tikai imperatora Justiniāna valdīšanas laikā. Toties, kā īsta pilsēta un tās centrs šeit rodas 10-11g.s. bulgāru cara Samoila valdīsanas laikā, kad kalns tiek apjozts ar aizsardzības mūriem un uz ļotu īsu brīdi Skopje pat pildījusi Bulgarijas galvaspilsetas funkcijas.13. g.s. Skopje nonāk Serbijas karaļu kontrolē un ir viena no Serbijas lielākajiem tirdzniecības un amatniecības centriem. Jo īpaši Skopjes loma pieaug 1346. Gadā, kad serbu karalis Stefans Dušans tiek kronēts par grieķu un serbu karali. Kopš šī brīža Skopjes cietoksnis pārvēršas par valsts stratēģiski svarīgāko vietu. Aiz cietokšņa sienām top blīvi apbūveta pilsēta, kurā tajā laika tiek uzbūvetas četras baznīcas. Bet jau 1391. Gadā Skopji iekaro turki un Skopjes cietoksnis sāk pildīt pierobežas aizsardzības funkcijas. Cietokšņa teritorija tiek izveidotas armijas kazarmas un cietoksnis tiek papildinats ar jauniem mūriem, bet pati pilsēta sāk veidoties cietokšņa kalna pakājē, kur tagad arī atrodas vecpilsēta un Vardaras upes krastā. Turku laikā Skopji sāk dēvēt par Uskjub (Üsküp). 1689. gadā Turcijas un Austrijas kara laikā uz īsu brīdi Skopje nokļūst Austro Ungārijas kontrolē un pēc holēras epidēmijas pilsētā austriešu ģenerālis Engelberto d’Ugo pavēl pilsētu nodedzināt. Uguns plosīja pilsētu veselas divas dienas un tā tika pilnībā iznīcināta. 1700. Gadā pilsētu atkal ieņem turki un pilseta tiek atjaunota. Arī cietoksnis tiek pārbūvets, kā rezultātā tiek nostiprināti cietokšņa mūri. Seko ilgstošs turku valdīšanas periods, kurš beidzas tikai 1912. gadā, kad pilsētu ieņem serbu karaspēks. Serbu valdīšanu uz īsu brīdi pārtrauc 2. Pasaules kara laikā, kad Skopji ieņem austriešu, ungāru un bulgāru apvienotais karaspēks, bet pēc kara Skopje un atiecīgi lielā daļa Maķedonijas tiek atgriezta Serbijai un vēlāk tiek izveidota Dienvidslāvijas karaliste, kuras sastāvā Skopje pilda banovinas (teritoriāli-administratīva vienība Dienvidslāvijas karalistē) galvaspilsētas funkciju. Šajā laikā pats cietoksni kalpo, ka kazarmas Dienvidslāvijas karalistes armijai. Tā nu lēnā gara izmetu loku pa Skopjes cietoksni. Cenšos to apjozt pa mūriem, kas ne visur ir iespējams, jo vietām tie nav saglabājušies. Sabrukušie mūri pārsvarā ir ziemeļu un austrumu virzienā. Toties dienvidu un rietumu virzienā, kur mūri pavērsti pret pilsētu un upi tie saglabajušies ļoti labi, jeb nu tie ir kārtīgi atrestaurēti. Šeit no aizsargmūriem paveras lieliski skati uz Skopjes pilsētu un kalniem.Jā! Kalni šodien daļēji ir makoņu nomākti un ik pa brīdim dzirdama negaisa dunoņa. Tā tad tur iespējams līst lietus un brīžiem spīd saule. Šīs laika pārmaiņas kombinācijā ar sauli, kura pavisam drīz paslēpsies aiz kalniem rada unikālus skatus, kurus es varu vērot no Skopjes cietokšņa mūriem. Tiešām iespaidīgi! Brīžiem no makoņu aizmugures redzami tikai izteikti saules stari, kuri apspīdina kalnu nogāzes, bet tur pat blakus esošie kalni paslepjas makoņu radītajā ēnā.Kadu brīdi pavēroju šo makoņu un saules radīto izrādi un varu doties tālāk. Drīz sāks satumst, bet vēl jāpaspej šo- to apskatīt. Dodos uz cietokšņa vārtiem un pa ceļām satieku vairākas kompānijas, kuras dodas uz kāzu svinībām, kuras norisināsies te pat cietokšņa teritorija esošaja restorānā, kurā jau tagad skan jautra maķedoniešu un albāņu mūzika.Pametu cietoksni un dodos lejup uz vecpilsētu. Te pat pretī cietoksnim atrodas Mustafā Pašā mošeja, kuru arī esmu ieplānojis apskatīt. Tās augstais minarets patiesībā ir redzams gandrīz no visas vecpilsētas. Mošeju šeit uzbūvēja 1492. gadā pēc pilsētas komendanta Mustafa Pašā rīkojuma un tā brīnumaina kārtā pārdzīvojusi nesakaitāmas stihijas un nelaimes, tajā skaitā jau pieminēto zemestrīci un pilsētas dedzināšanu 1689. gadā. Kaut kur lasīju, ka šīs mošejas iekš telpas dekorēta ar izciliem krāsainiem rakstiem, kurus vēlējos apskaīt, bet tomer nākas atlikt šo pasākumu, jo iekštepās tiek veikti kaut kadi sagatavosanas darbi pirms parīt gadāmajiem musulmaņu svētkiem kurbai bairam. Tā pat nākas atteikties no kāpšanas mošejas minaretā no kura paveroties lieliska pilsetas panorāma.Neko darīt! Apjožu pašu mošeju un dodos lejup pa šauru ieliņu, un atgriežos Čaršijā, kur plānoju apskaīt pāris tā saucamos bazārus – čaršijas, jeb tirgus. Kā jau teicu čaršija turku valodā nozīmē tirgus, kas attiecīgi maķedoniešu valodā līdzīgi, kā lielai daļai slāvu tiek saukts par bazāru. Pirmais no tiem atrodas te pat jejā. Tas ir Kuršumli-an bazārs. Tā kā šeit esmu ieradies jau pavēlu, tad tā teritorijā vairs nevaru iekļūt, jo tā ir slēgta. Tas gan netraucē pa veco smagnējo vārtu spraugām ielūkoties venā no šī bazāra pagalmiem, kuru aplenc divstāvīga ēka ar terasēm ap to. Patiesībā šādi tirgi, šaršijas, bazāri vai karavan saraji, kā nu kur viņus sauc, ir tradicionāli gandrīz visās tuvo austrumu zemēs. Ēkas ap šiem tirgus laukumiem, jeb pagalmiem patiesībā kalpoja, kā viesnīcas noliktavas un staļļi. Pie reizes ārējās augstās sienas pasargāja tirgoņus no nevēlamiem viesiem un trokšņa laikā, kad tie atpūtās un neveica tirdzniecību.Te pat pretī šim bazāram atrodas visai drūma labākajās sociālisma laikmeta tradīcijās būveta ēka, kura faktiski galīgi neiederās vecpilseta ansamblī. Šinī ēka tagad atrodas Maķedonijas vēstures muzejs. Šajā muzeja 70. gados tika apkopoti un izvietoti dažadi vēsturiski artefakti, kuri pirms tam bija izkaisīti pa vairākiem mazākiem muzejiem visā pilsētā. Tagat šeit iespejams iepazīties ar Maķedonijas vēsturi pa visiem laika posmiem, sākot no senās grieķijas laikiem līdz pat mūsdienu Dienvidslāfijas Sociālistiskajās Feerācijas periodam un Maķedonijas neatkarībai. Blakus šim muzejam mazā šķērsieliņā atrodas neliela bijusī mošeja, kurā tagad ierīkota mākslas galerija. Tā ir Isa Begova mošeja.Tā, kā muzeju un galeriju apmeklēšanas laiks ir beidzies dodos talāk pa Čaršijas ieliņām sameklēt vēl pāris senos bazārus. Nākošais jau ir Kapan-an bazārs, kurā tagad ierīkoti restorāniņi un nelieli viesu mamiņi. Šis esot pats vecākais bazārs šeit Skopjē, kurš ir saglabajies līdz mūsdienām un tas uzbūvēts 15.g.s. Tālāk seko Suli An bazārs, kurā patreiz notiek šādi tādi rekonstrukcijas darbi, bet pagalmā tomēr ir iespējams iekļūt. Spriežot pēc ritošajiem darbiem arī šeit tiks izveidota viesnīca un restorāns.Te pat, starp jau pieminētajiem bazāriem atrodas vēl viens ievērības cienīgs objekts. Tas ir Čifte hamam, jeb Čiftes pirtis. Šeit 15.g.s. ika uzbūvētas turku pirtis pilsetas iedzīvotāju vajadzībām un tās tajā laikā bija lielakās pirtis Skopjē. Tagad šajā bijušo piršu ēku kompleksā izveidota mākslas galerija, kura patiesībā šodien ir tukša un tajā nekadi darbi nav izstādīti par ko pārjiecinājos, jo neskatoties uz vēlo laiku telpu uzraugs par simbolisku samaksu ielaida mani apskatīties ēku no iekšpuses. Neliela ekskursija pa Čiftes hamamu un jau odos uz vēl vienu bazāru. Tas šoreiz nav vēsturiskais bazārs, bet ir bazārs, kurš eksistē šodien un patiesībā ir viens no viss populārākajiem, vai pat populārākais tirgus Skopjē. Šķērsoju pāris kvartālus pa vecpilsētas ieliņām un nonāku pie vārtiem, aiz kuriem sākas šis tirgus. To te sauc par Pit Pazar. Te jau var manīt, ka uz šejieni dodas vissu sabiedrisko slāņu un tautību ļaudis. Gan veci, gan jauni tāpat dažkārt arī turīgāki ļaudis šeit iegrižas lai sev kaut ko atrastu, piemēra no antīkām lietām. Patiesībā te iespejams redzēt vissu ko var iedomāties! Tas ir īsts „skudru pūznis” ar austrumu tirgiem raksturīgo haosu. Tirgots tiek ik viss! Tirgotāju vidū dominē albāņu un čigānu tautības pārstāvji. Droši vien starp viņiem ir arī Maķedonijas turki un arī paši maķedonieši, bet tomēr pārsvaru gūst albāņi. Arī vecpilsētas ieliņās liela daļa bodīšu un krodziņu pieder albāņiem vai turkiem. Tā pat albāņu tautības ļāudis nemaz nekautrējas izrādīt savu piederību albāņu nācijai. Lielā daļā tirgotavu logos un pie lāviņām var redzēt albānijas nacionālos simbolus. Daž viet tie arī tiek tirgoti paralēli ar Turcijas un Maķedonijas simboliem.Tā, ka man šāds tirgus bardaks ne visai patīk, pavisam drīz cenšos pamest šo haosu. Pie tirgus pāri ielai ved gājēju tiltiņš no kura paveras lieliska panorāma uz tirgus teritoriju un apkārtējiem pauguriem, kur starp ēkām paceļas vairāki mošeju minareti. Te pet aiz tirgus var saskatīt Aladžas mošeju, bet pāri plašajai ielai redzama jau Gazi Isa mošeja, kuras virzienā es tagad dodos.Kāds varētu jautāt: Kāpēc šeit ir tik daudz mošeju? Lieta pavisam vienkārša. Rajonus ap vecpilsētu un Pit Pazar un vispār Vardaras upes kreiso krastu pārsvarā apdzīvo albāņu tautības pārtsāvji, kuru lielais vairums ir musulmaņu. Toties upes kreisajā krastā vairums iedzīvotāju ir maķedonieši, kuri pārsvarā piekopj kristiešu tradīcijas. Faktiski Skopje ir multi nacionāla pilsēta un tās iedzīvotāju etniskais sastavs ir ļoti raibs. Protams lielākā daļā-aptuveni 65% ir maķedonieši, bet ortā lielākā etniskā grupa ir albāņi, kuri sastāda vairāk, ka 20%. Būtisku daļu iedzīvotāju sastāda čigānu tautības ļāudis, kuru īpatsvars ir aptuveni 5-7% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tā pat Skopjē dzīvo daudz serbu, turku, bulgāru un bosniešu. Nu tad pienacis laiks domāt par dienas noslēgumu, jo saulīte, kura visu dienu lutināja mani ar labiem laika apstākļiem lēnām sāk slēpties aiz kalniem. Lēnām sāku virzīties lejup no šī pakalna jeb Svētās Marijas kalna un šķērsoju visai īpatnēju rajonu. Te, var teikt pašā Skopjes centrā, izveidojies ļoti haotisks rajons, kurš vietām atgādina nelielu getto. Patiesībā diez vai varētu burtiski apgalvot, ka šeit dzīvo nabagi, jo kaut kādi celtnieības darbi norit gandrīz katrā pagalmā. Tātad šeit dzīvojošajiem ļaudīm ir līdzekļi būvmateriālu iegādei. Vienīgi šī celtniecība notiek tik haotiski un apkārt valda tāds „bardaks”, ka grūti ko saprast! Vispār vēlāk nonācu pie secinājuma, ka maķedonieši daudz būvē, bet bieži savas dizgan ambicozās, milzīgās celtnes līdz galam nepabeidz un tās ik visur dižojas ar neapmestām sienām un brīžiem pat bez logiem! Dažkārt daļa mājas ir pabeigta un tajā jau dzīvo ģimenes, bet daļā ēkas vēl jo projām notiek būvdarbi vai nu tie ir ieilguši jau vairāku gadu garumā un neizmantotu būvmateriālu kaudzes, un dažkārt būvgruži aizņem ne tikai pagalmu, bet arī tuvāko ielu brauktuvi. Tā nu te varu redzēt šo bardaku, kuram pa starpu slejas arī ļoti greznas villas, kurās dzīvo jau visai turīgi ļaudis.Kopumā no visiem Skopjes iedzīvotājiem musulmaņu ticības piekritēju ir vairāk, kā trešdaļa. Te gan jāpiebilst, ka maķedonieši, serbi un bulgāri pārsvarā piekopj pareiztcīgo trdīcijas, bet albāņi, bosnieši un turki pārsvarā ir islāma piekritēji. Čigāni praktiski daloties uz pusēm, puse musulmaņu un puse kristiešu. Tas gan nenozīmē, ka visi maķedonieši ir kristiešu, bet albāņi-musulmaņi. Ir ļoti daudz maķedonieši, kuri apmeklē mošejas un liela daļa albāņu, kuri piekopj kristiešu tradīcijas. Vēl viena interesanta lieta šeit Skopjē un visa Maķedonijā ir tas, ka ļoti daudzi apmeklē ir mosejas, ir baznīcas, tā teikt piekopj dažadu reliģiju tradīcijas vienlaicīgi. Tā pat diezgan liela daļa ļaužu šeit vispār ir ateisti un nepieder ne vienai reliģiskajai grupai, kas ir diezgan raksturūgi daudzās post komunisma valstīsPēc īsas vizītes Gazi Isa mošejas pagalmā, dodos uz nākamo mošeju, kura atrodas blakus vecpilsētai esošajā pakalnā, kuru agrāk esot saukuši par Svetās Marijas kalnu. Tās minaretu tāpat, kā Mustafa Paša mošejas minaretu var redzēt gandrīz no visa Skopjes centra un vecpilsētas. Zīmīgi, ka blakus minaretam slejas īpatnējs tornis. Ceļš uz šo mošeju ved pa stāvu ieliņu, kuru ielenc visai haotiski būvetas dzīvojamās mājas. Te nonāku līdz Sultāna Murata mošejai. Izrādās, ka šī ir viena no pirmajām mošejām eiropā un pati vecākā Skopjē. Tā tika uzbūvēta 1456. gadā līdz ar pirmo turku osmaņu karaspēku ierašanos Balkānos. Mošeju ielenc seni apbedījumi starp kuriem ir arī pāris nelielu mauzoleju no kuriem vienā apbedīts sultāns Bejs, bet blakus mošejai, kā jau teicu slejas augsts tornis ar pulksteņiem. Tas ir Saat Kulesi tornis, kas tulkojumā no turku valodas nozīmē- pulksteņa tornis. Šādus torņus turki parasti būvēja katrā lielākajā pilsētā un tas norādija vietu, kur ir pilsētas centrs. Acīm redzot tajos laikos 16.g.s. pilsētas centrs atradās šeit. Beigu beigās pa šaurām šķērsieliņām nonāku maķedonijas lielākās un nozīmīgākās universitātes Kirila un Metodija universitātes dārzā, un tālāk jau uz plaša bulvāra gar kuru jau dižojas funkcionālas, mūsdienīgākas ēkas, kuras būvētas Dienvidslāvijas sociālisma laikā. Tāluma var redzēt Maķedonijas televīzijas centra ēku, te pat atrodas arī Maķedonijas naionālās bibliotekas ēka. Jāsaka godīgi, ka sociālistiskās Dienvidslāvijas laikos būvētās ēkas tiem laikiem bija visai modernas un ambiciozas, unvēl šodien tās izskatās diezgan orģināli. Varētu teikt, ka praktiski visu, ko Skopjē vēlējos redzēt esmu apskatījis un būtu laiks beidzot papusdienot, ja tā varētu teikt. Drīzāk tās būs apvienotas pusdienas ar vakariņām! Tātad atgriezīšos vecpilsetā, kur jau noskatījos krodziņu, kurā vēlētos pasēdēt, paēst un izdzert kadu kausu alus. Dodos atpakaļ vecpilsetas virzienā, bet pa ceļam tomēr divus objektus pieķeršu! Pirmais ir vēl viena baznīca, kura atrodas te pat starp šo bulvari un Vardaras upi. Tā ir Svetās Dievmates baznīca. Baznīca nedaudz atgādina nelielu klosteri, kurš atrodas plašā skvērā upes krastā. Vienīgais no pilsētas puses šo zaļo saliņu ielenc milzīgas jaunbūves, kurās notiek aktīvi būvdarbi. Otrs objekts jau atrodas pie ieejas vecpilsetas centrā no Goce Delčeva prospekta un tas ir viens no retajiem pieminekļiem, kurš uzstādīts par godu kādam no albāņu naionālajiem varoņiem. Tas ir piemineklis veltīts Skanderbegam. Par šo albāņu nacionālo varoni es īsi pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, kad došos uz albāņu apdzīvoto Pologas reģionu, bet ja par pašu pieminekli piebildīšu, ka tam atrašanās vietu tomēr varēja izvēlēties labāku. Patreiz tas atrodas burtiski auto stāvvietā, bet tam ir savi iemesli. Izrādās, ka pirms to šeit uzstādīt pilsētas domē noritējušas karstas debates, jo maķedoniešu nacionālisti kategoriski bija pret šādu pieminekli Skopjē. Gala rezultātā pilsētas varas iestādes politisku apsvērumu dēļ tomēr piekrita šādu pieminekli izveidot un tam vietu lika izvēlēties pašvaldības rajonā, kurā iedzīvotāju vairums ir albāņi. Tā nu piemineklis tapa šeit, bet pašvaldība vēl jo projām nav atrisinājusi jautājumu par auto stāvvietas aizvākšanu no pieminekļa pakājes par ko no albāņu puses ir bijuši vairākkārtēji protesti.Labi! Pietiks par politiku un dosimies vēlajās pusdienās, jeb vakariņās. Atrodu savu krodziņu un veicu pasūtījumu. Šovaka esmu nolēmis paniekoties ar uzkodu porcijām, kuras šeit ir samērā lielas. Pirmkārt manu uzmanību piesaista sieru paletes. Maķedonijā siers kā uzkota ir ļoti populārs. Es izvēlos „Ovči kaškvala”, tas ir siers kurš tiek pagatavots no aitas piena un nedaudz atgādina kazas sieru vai fetaki, bet manā skatījumā garšīgāks. Vēl pasūtu „Pršutu”, tas jau ir kaut kas līdzīgs spāņu hamonam, tātad vītināts šķiņķis. Tāds šeit tiek gatavots ne tikai no cūkgaļas, bet arī no liellopa un atšķirībā no spāņu hamona šķiet sulīgāks, un īsti nezinu kādā veidā tas tiek panākts. Kā jau teicu, porcijas palielas un kopā ar alutiņu vienkārši super! Ak jā! Ja runa ir par alkoholu, tad šeit Skopjes vecpilsētā varat saskarties ar situāciju, ka kafejnīcā tas var arī nebūt, jo dažī kafejnīcu īpašnieki ievēro musulmaņu tradīcijas un vienkārši to netirgo. Labi, par maķedoniešu virtuves brīnumiem plašāk es vēl pastāstīšu kādā no nākamajiem stāstiem, bet tagad malkoju alu, uzkožu sieru un vītinātu šķiņķi un pārmiju pāris vārdu ar krodziņa saimnieku Bajramu, kurš pats arī strādā, kā viesmīlis. Interesanta diskusija par Maķedoniju, Skopji un protams par dažādām vietējām ekonomiskajām, un etniskajām problemām ieilgst un kļūst pavisam tumšs. Kā nekā ir jau vakars un beidzot jāsāk domāt par došanos uz viesnīcu.Jau iepriekš satiktie vietējie cilvēki ar kuriem nācās aprunāties par Skopji, man vairākas reizes ieteica apskatīt pilsētu tad, kad satumst. Tagad man kā reiz ir tāda izdevība, jo lai nokļūtu līdz savam auto man jāšķērso Akmens tilts un Maķedonijas laukums. Jau pametot vecpilsētu un nonākot pie jau pieminētā Filipa II pieminekļā, kurš patiesībā ir arī strūklaka saprotu, ka ļaužu ieteikumi ir vērtīgi!Papriecājos par strūklakām un nonāku pie Akmens tilta no kura atkal paveras lieliski skati uz krastos esošajām, tagad jau lieliski izgaismotajām ēkām.Vienkārši fantastiski! Strūklakas izgaismotas ar gaismas mūziku! Jā mūziku! Kaut kur ap tām izvietoti skaļruņi un tiek spēlāta klasiskā mūzika, kuras pavadījumā strūklakas strūklu formas un krāsas mainās, kas rada lielisku atmosfēru.Lēnām šķērsoju tiltu un esmu jau Maķedonijas laukumā, kura apkārtējās ēkas visas ir izgaismotas!Tad izmetu loku gar krastmalu līdz tiltam pretī Maķedonijas arheoloģijas muzeja ēkaiNoslēgumā aplencu pašu laukumu un vēlreiz apskatu Maķedonijas Aleksandra Lielā pieminekli, kurš tagad izgaismots un izskatās vēl iespaidīgāk, kā dienā.Skopjes ielas naktī.Nākamās dienas rītā ceļos agri lai varetu apskatīt dažas ievērības cienīgas vietas Skopjes piepileētās un tās tuvākajā apkārtnē par ko es tagad ļoti īsi izstāstīšu. Pirmais, dodos apskatīt pašu vecāko pieminekli Skopjē. Tā ir seno romiešu pilsēta Skupi (Scupi). Ar šādu nosaukumu to min Klaudijs Ptolomejs jau 3.g.s. pirms mūsu ēras, kad tā vēl nebija Romas sastāvā. Tāda tā kļuva 164. gadā pirms mūsu ēras kad tika nozīmēta par Romas provinces Mezijas administratīvo centru. Vēlāk 85. gadā imperātora Domiciāna laikā Skupi kļūst par vienu no lielakajām pilsētām Dardanijas reģionā.Šodien te var apskatīt nelielu daļiņu no tā, kas atrasts izrakumu gaitā. Patiesībā apskatu šīs drupas caur žogu, jo teritorija vēl ir slēgta. Garām braucošs maķedonietis gan iesaka pakaitināt suņus aiz žoga un tad droši atnākšot uzraugs, un vārtus atslēgsot! Es gan no šāda piedāvājuma atsakos un dodos tālāk. Nelielas problēmas rada nākošā objekta atrašana, jo uz to nav nevienas norādes un tas faktiski atrodas aizaugušās pļavās. Tas ir sens akvadukts pa kuru senā pilsēta Skupi tika apgādāta ar ūdeni.Apskatījis senās romas laiku pieminekļus dodos uz vienu no skaistakajām vietām Maķedonijā-Matkas kanjonu, bet pa ceļām nolemju izbraukt cauri bedīgi slavenai Skopjes piepilsētai, kurā dzīvo čigāni. Tas ir rajons kuru sauc pat Šuto Orizari. Izrādās, ka šajā rajonā vairāk, kā 80% no 35 tūkstošiem iedzīvotāju ir čigānu tautības un attiecīgi šeit pastāv savdabīga valsts likumos nerakstīta kārtība. Tā tas patiesībā arī ir. Šķērsojot šo rajonu var pavērot visai specifiskas ainiņas.No Šuto Orizari nonāku uz Skopjes apvedceļa un dodos rietumu virzienā aplencot pilsētu un pavisam drīz jau nonāku Treskas upes ielejā, kur šodien apskatīšu jau piemineto Matkas kanjonu.Nonāku līdz stāvvietai Treskas upes krastā un kādu gabaliņu līdz kanjonam nakas pieveikt kājām ejot. Te nu nonāku līdz augstam aizsprostam starp stavām klintīmTas ir elektro stacijas dambis, kurš šeit tika uzbūvēts 1938. gadā un aizsprostoja Treskas upi šaurā klinšainā ielejā. Rezultātā izveidojās ūdenskrātuve, kura atrodas starp ļoti stāviem kalniem un klintīm. Sākotnēji nevienam pat prātā neienāca, ka šis dabas un cilvēku veidotais ezers Matkas kanjonā kļūs par vienu no populārākajām atpūtas un tūrisma vietām Maķedonijā.Gar šī ezera krastiem kanjona izveidotas tūristu taks 6 kilometru garumā un daudzi mēģina šo kanjonu izstaigat kājām. Otrs variants kā apskatīt kanjonu ir doties brauciena ar motorlaivu, vai nu pašam airējot kanoe vai cita tipa laivu, kuras šeit var iznomāt. Es tomēr izvēlos sākumā pabraukt ar motorlaivu lai pietaupītu spēkus manam šīs dienas ekstrēmākajam pasākumam. Pie kam, tikai ar laivu ir iespējams piekļūt vienām no alām, kuras iespejams apskatīt tūristiem. Pēc īsas kafijas pauzes jaukā restorāniņā varam doties braucienā ar laivu..Ekskursija ar laivi ilgst vairāk, ka 2,5 stundas. Mūsu gids un motorlaivas kapteinis Amets stūrē mūsu laivu starp kanjona klintīm un īsi pastāsta šo to. Pa ceļam gar krastiem pamanāma arī kada majiņa vai būda, kurās mitinoties vietejie zvejniki.Loku pa lokam un esam nonakuši līdz alām. Vispār šeit esot vairaki desmiti alu un alu kompleksu, kuras iecienījusi ekstrēmā tūrisma piekritēji. Jo īpaši populari esot zemūdens alu apmeklējumi, bet tie tiekot rīkoti īpasi sagatavotām grupām. Mēs apskatamies Vrelo alas, vienīgās alas, kuras šeit ir pieejamas tūristiem.ANeliels kāpums pret kalnu un esam pie ieejas alās. Īsa instruktāža un stāsts par sikspārņiem, kurus šeit vairumā arī redzēsim un dodamies iekšā.Patiesībā šī skaitās viena no piecām dziļākajām, zināmajam, alām pasaulē. Mēs gan apskatamies tikai alas daļu kura atrodas virs ūdens līmeņā.Jā! Iespaidīgi un savdabīgi. Šeit iespējams saskatīt šo to atšķirīgu, ko esmu redzējis citās alās, kurās esmu pabijis.Pēc alu apmeklējuma atgriežamies laivu piestatnē, bet pa ceļam mūsu laivinieks Amets sarīko tadas, kā ātruma sacensības ar otru ekskursantu laivu.Pēc laivu ekskursijas esmu apņēmies izdarīt vienu no ceļojuma varoņdarbiem. Uzkāpt kalnā, kurā atrodas klosteris. Patiesībā šī aiza vairakus gau simtus ir kalpojusi par tādu, kā dabīgu aizsargu šeit uzbūvētajiem klosteriem un baznīcām. Praktiski visi izņemot Svēta Andrēja klosteri, kurš atrodas šeit blakus laivu piestātnei, atrodas augstu kalnos un daudzi vietējie šo kalnu pie Matkas kanjona sauc par Svēto Kalnu.Lai nokļūtu līdz kalna nogāzei palūdzu Ametu lai viņš mani ar laivu aizved līdz tai uz pretejo krastu. Savadāk tur nokļut nav iespējams. Tas tiek arī izdarīts un es varu sākt savu varonīgo kāpienu, bet pirms tam vēl vienojamies, ka, kad būšu atgriezies lejā man ar āmuru jāpasit pa metāla plāksni lai Amets var dzirdēt, kad doties mani savākt.Īsumā teikšu nu nebija viegli ar manien 130+ kilogramiem uzkāpt vairāk, kā 800 metru augstmā pa stavu nogāzi! Vienu brīdi pat šķita, ka mērķis nav piepildāms.Galu galā tomēr izdevās! Esmu nonācis pasakainā vietā, kur uzbūvets Nikolaja Šiševska klosteris.Sajūta vienkārši lieliska. Perfekta ainava, svētais ūdens, svaigs gaiss! Ko vēl var vēlēties? Tagad saprotu, kapēc tie mūki un mūķenes turejās pie labas veselības! Kā var nebūt veselīgs kāpelējot augšā lejā, no un uz klosteri.Tā lūk! Varoņdarbu paveicu un jau raitā solī pa nogāzi atgriežos lejā kanjonā, pasitu ar amutīti bleķi un Amets mani nogādā laivu piestatnē. Te nu es apskatos Svētā Andēja klosteri un nolemju ieturēt kārtīgas pusdienas. Šoreiz tā būs Treskas upē ķerta forele!Nu vienkārši brīnišķīgi! Forele superīga! Lenām nesteidzoties notiesaju to un patīkami atpūsdamies apbrīnoju kanjona skaistumu. Jā! Šeit vēl augstāk kalnos vēl ir daži ļoti interesanti klosteri, bet lai līdz tiem nokļūtu vajag jau vairak laika un protams izturības.Patiesībā šodien vairs neko negribas darīt un tomēr, vēl ir viens objekts, kuru noteikti vajadzetu apskatīt. Tas ir vēl viens kalns, tikai šoreiz to forsēšu ne kāpjot. Tātad dodos uz pašu augstako virsotni virs Skopjes pilsētas Vodno kalnā.Uz to ved trosu pacēlājs, bet ne gluži no pašas pilsētas. Līdz trosu pacēlājam ved divi ceļi. Viens no paša Skopjes centra, bet otrs no Karpošas mikrorajona pilsētas rietumos pa kuru es tagad odos augšup..Te pa ceļam veicu īsu pieturu Gorno ciemā pie vēl viena tūrisma objekta, par kuru rakstīts, ka to vērts ir apskatīt. Tā ir kārtējā baznīca: Svetā Panteleimona baznīca. Pēc īsas pieturas turpinu ceļu augšup un nonāku pie trosu pacēlāja, kas mani nogādās pašā Vodno kalna virsotnē.Pacelājs šeit uzbūvets pavisam nesen un agrāk lai nokļūtu saja virsotnē bija jāveic visai garš ceļš augšup kalnā, kājām ejot. Tagad pavisam ātri un ar komfortu iespejams uzbraukt kalnā 10 minūšu laikā.Nokļūstot virsotnē uzreiz pamanāms iespaidīga izmera no metāla konstrukcijām veidots krusts, kuru patiesībā jau no pašas pilsetas var redzēt. Tas šeit uzstādīts par godu kristietības 2000 gadu jubilejai un nosaukts par Millenniuma krustu. Agrāk krustā esot darbojies lifts ar kura palīdzību bija iespejams nokļūt vēl augstāk, aptuveni 66 metru augstumā. Tagad šis lifts nedarbojas, bet panorāmu ap kalnu tik pat labi var baudīt no apkārtējām nogāzēm.Nu ko! Pāris foto un varu uzskatīt, ka Skopji esmu ieņēmis, un varu doties lejup. Patiesībā ir jau vakars un pēc šādas aktivitatēm piesātinatas dienas laiks atpūsties. Patiesībā stāsts sanāca garš, pie kam stāsta beigas nācās nedaudz saīsināt, jo citādi tas neietilpa draugiem.lv ceļojumiem atvēlētajā vietnē, un dalīt stāstu divās daļās arī nevēlējos. Tagad atgriežos Skopjes centrā un atpūtīšos baudot kādu kausu alus ar tradicionālām maķedoniešu uzkodām. Nakamais stāsts būs veltīts Maķedonijas reģionam ar nosaukumu Pologa. Pabūšu Tetovas pilsētiņā, slēpošanas kūrortos Popova Šapka un Mavrovo, apskatīsim Mavrovas ezeru un augst kalnu ciematu Gaļičņik. Pabūsim arī Debaras pilsētiņā un Baņištes piršu ciemā. Tā pat pastāstīšu par Maķedonijas albāņiem, kuri šaja reģiona sastada iedzīvotaju vairākumu.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
