Andalūzijas galvaspilsēta Sevilja (Andalūzijas ceļojuma 10. stāsts).
Sveicināti atkal! Tiko pabeidzu sava stāsta par ceļojumiem Andalūzijā jau 10. daļu.Tā tad, Sevilja! Par to arī pastāstīšu šoreiz.
Pirms kāda brīža publicēju stāstu par Kadisu, pie kuras nelielā kūrortu pilsētiņā Sancti Petri mēs apmetāmies viesnīcā un no kuras mēs arī plānojām veikt eksursijas uz Kadisu, Sevilju un Heresu. Tātad vakar jau pabijām Kadisā, bet šodien pametam viesnīcu laicīgāk, lai varētu doties ekskursijā uz Sevilju. Laicīgi tādēļ, jo labi zinu, ka Sevilja ir ļoti interesanta un dažādiem tūrisma objektiem piesātināta pilsēta, kuru pēc būtības vienā dienā pilnīgi nav iespējams apskatīt. Lai nu kā arī būtu, centīsimies to tomēr izdarīt vienā, pēc iespējas garākā dienā, cik nu tas būs iespējams.
Seviljas osta.
No Kadisas līdz Seviljai ved lieliska maksasauto maģistrāle. Attālums ir nedaudz vairāk, kā 100 kilometru un nepaiet ne stunda, kā esam Seviljas pievārtē. Pirms Seviljas pagriežamies pa kreisi un šķērsojam Gvadalkviviras upi pa augstu un iespaidīgu tiltu.
No tilta jau var manīt Seviljas ostu. Jā! Ostu, kura atrodas burtiski lejā zem tilta. Neskatoties, ka Sevilja atrodas vairāk kā 80 kilometrus no okeāna, tajā atrodas jūras osta.
Izrādās, ka Gvadalkvivīras upearābu kalifāta laikā bija kuģojama līdz pat Kordovai. Vēlāk pieaugot kuģu izmēriem un daļēji upei aizsērējot kuģošanai piemērotais posms saīsinās līdz Seviljai. Jau vēlāk 16. G.s. Seviljas osta piedzīvo īstu uzplaukumu, kad tā kļūst par Spānijas tirdzniecības nama rezitences vietu no kuras tikakontrolēti visi tirdzniecības sakari starp Spāniju un Amerikas kolonijām. Kādu laiku Seviljas ostai pat bija priviliģēts status, jo tā bija vienīgā osta, kurā drīkstēja uzņemt kuģus no talās Amērikas.Uzplaukuma periods turpinās līdz 17.g.s. vidum, kad arī Kadisai tiek piešķirtas tiesības apkalpot tirdzniecības ceļus uz Ameriku. Tā, kā Kadisa atrodas daudz izdevīgākā vietā, tad tā arī kļūst par galveno tirdzniecības ostu. Rezultātā Seviljas ostas nozīme mazinājās. Sekojoši no 17. līdz 19.g.s. beigām, Seviljas osta jau izbauda pagrimumu. Vēl jo vairāk! Ilgstošu periodu aizsērē Gvadalkīras upe un kuģu satiksme tiek pārtraukta vispār. Neskatoties uz to, jau pagajušā gadsimta Seviljas ostas nozīme pieaug. Tiek attīrīta Gvadalkīras upe un pilnībā tiek atjaunota kuģu satiksme, kā rezultātā Sevilja atkal kļūst par jūras ostu un osta spēlē svarīgu lomu Andalūzijas un Spānijas ekonomikas attīstībā.
Kartuhas sala. (Isla Cartuja)
Aiz tilta nokļūstam rajonā, kurš patiesībā atrodas uz salas starp Gvadalkviviras upi un no tās atzarotu kanālu. Tālāk turpinām ceļu nedaudz aplencot Seviljas pilsētu no rietumu puses. To daru tādēļ, ka pirms nonākšanas Seviljas centrā un vecpilsētā esmu nolēmis uz ļoti īsu brīdi iegriezties šajā savdabīgajā Seviljas rajonā kurš atrodas uz šīs salas un ir tāds, kā mūsdienu Seviljas laicīgais simbols. Tātad esam Kartuhas salā.
Tās nosaukums gan radies jau no 14. g.s. to nosaucot vietējā klostera La Kartuha de Santa Maria (La Cartuja de Sta. Maria de las Cuevas) vardā. Šo klosteri šeit var apskatīt arī šodien un tas parasti ir publiski pieejams, bet nezināmu apstākļu dēļ šodien slēgts. Patreiz klostera teritoriju izmanto Andalūzija modernās mākslas centrs, kurš šeit rīko dažādas mākslasdabu izstādes un iespējams, ka šodien norit darbi pie ekspozīciju maiņas. Mēs tikai uz īsu brīdi uzmetam aci šim klosterim no ārpuses un tad sekojam līdz netālu esošajam atpūtas un izklaides parku „ Brīnumu sala” (Isla Magica).
Lielāko daļu salas aizņem teritorija, kurā 1992. gadā tika rīkota starptautiskā sasniegumu izstāde „Expo 92”, kuras vajadzībām sala tika pilnībā apbūvēta ar dažādām tā perioda modernām ēkām un parkiem. Izstādes vajadzībām, tika uzbūvēti vairāki tilti un pat gaisa vagoniņu ceļš, kuri savienoja salu ar pārējo pilsētu.
Tā, kā esmu bijis šeit arī deviņdesmitajos gados nākas secināt, ka kopš tā laika daudzi no objektiem šodien netiek izmantoti un būtībā ir pamesti. Arī gaisa tramvaju un trosu ceļa uz otru krastu šeit vairs nav. Tie ir demontēti. Kā nu tur arī nebūtu, ja esat Seviljā tad droši varat doties un apskatīties šo rajonu. Vēl jo vairāk ja jums ir bērni, tad varēsiet apmeklēt jau pieminēto izklaides un atpūtas parku „Brīnumu sala”.
Kartuhas salu ar pārējo pilsētu savieno vairāki tilti. Zīmīgākais no šiem tiltiem ir Alamiljo tilts. Tilts tika uzbūvets sakaņā ar slavena spāņu arhitekta Santiago Kalatravas projektu. Mūsdienās šis tilts kļuvis par vienu no Seviljas simboliem, kurš atspoguļojot pilsētas centienus kļūt modernai, progresīvai un tās iedzīvotajiem-majīgai. Te arī nebūs lieki piebilst, ka Sevilja patiesībā ir ceturtā lielākā pilsēta spānijā un tās iedzīvotāju skaits pārsniedz 700 tūkstošus iedzīvotāju. Tāpat Sevija ir trešais lielākais industrijas centrs Spānijā. To apsteidz tikai Barselona un Madride. Pilsēta atrodas Andalūzijas zemienē, Gvadalkīras upes krastos un tā ir arī pašas Andalūzijas galvaspilsēta. Sevilju ieskauj vairākas satelīt pilsētas, kurās kopā jau dzīvo krietni vairāk par vienu miljonu iedzīvotāju.
Pa Alamiljo tiltu šķērsojam upi un nokļūstam austrumu krastā, kur pagriežamies centra, jeb vecpilsētas virzienā. Tālāk sekojam gar upes krastmalu un pa kreisi no mums jau sākas vecpilsetas kvartāli. Piebildīšu, ka šī pilsētas daļa ir vissai liela izmēros un to nosacīti var sadalītvairākos rajonos- El Makarena ziemeļos, Centrālajā pašā vecpilsētas vidū, El Arenal un Santa Krūz vecpilsētas dienvidos. Tā pat viens no vecpilsētas rajoniem-Triana atrodas upes pretējā krastā. Iepriekš jau minēju, ka Sevilju kārtīgi apskatīt vienas dienas laikā nav iespējams. Tādēļ šoreiz apskatīsim Seviljas dienvidu daļu, jeb rajonus El Arenas, Santa Krūz, Seviljas parkus blakus San Bernardo rajonam un izmetīsim īsu lociņu pretējā upes krastā pa Trianas rajonu.
El Arenas.
Pa upes krastu nonākam līdz Čapina(Puente de Chapina) tiltam, pretī vecajai Seviljas dzelzceļa stcijai (Antigua Estación de Plaza de Armas) pie kuras atrodam auto stāvvietu, kur atstāt mūsu automobīļus. Pēc rīta brauciena no Kadisas līdz Seviljai un nelielas ekskursijas Kartuhas salā, nolemjam ieturēt kafijas pauzi. Tam piemērota vieta atrodas vecajā stacijas ēkā, kur tagad ierīkots tirdzniecības centrs, kurš ļoti interesanti izveidots samiksējot šīs ēkas vecos arhitektūras elementus ar mūsdienu modernās celtniecības detaļām.
Patiesībā mēs te ieturam tādas, kā otrās brokastis, kuru pamatā ir vienkāršas spāņu uzkodas-tapas. Pie reizes, pirms sāktu ekskursiju pa vecpilsētu, pārskrienam īsam Seviljas vēstures aprakstam. Un tā tad! Kā jau daudzās leģendās arī leģendā par Seviljas rašanos figurē grieķu mitoloģiskais varonis Herākls (Herkuless romiešu interpretācijā), kurš pēc vēsturnieku domām patiesībā ir feniķiešu jūras barucējs-varonīgais Melkarts, kura varoņdarbi grieķu mitoloģijā tiek piedēvēti Herāklam. Leģenda vēsta, ka tad, kad feniķiesu jūras braucēji sasnieguši Gibraltara šaurumu, jeb „Herkulesa vārtus” , to varonīgais jūras braucējs Melkarts turpinājis ceļu uz ziemeļiem, kur nonācis palielā upes grīvā. Tā tad, Gvadalkivīras grīvā. Melkarts nolēmis izpētīt upi un devies pret tās tecējumu, līdz atradis piemērotu vietu apmetnes izveidošanai uz nelielas salas upes vidū. Sekojoši šajā vietā tika izveidota tirdzniecības osta, kuru Melkarts nodēvējis par Hispalisu, kas feniķiešu valodā nozīmēja „Upes ieleja”. Vēlāk Hispalisa pārtapa par Sevilju. Leģenda arī vesta, ka tieši Melkarts esot bijis pirmais, kurš vietējiem iedzīvotājiem esot nodemonstrējis pirmās buļļu cīņas, kuras kalpojušas kā pirmssakums koridai.
Vēsturnieki gan uzskata, ka Seviljas vietā atradusies senās, Iberijā dzīvojušās, tautas - tartesu apmetne, kuru dēvējuši par Spalu vai Ispalu un kura jau tajos laikos bija svarīga tirdzniecības vieta. Sekojoši šī apmetne pārmaiņus nonāk feniķiešu vēlāk kartāgiešu kontrolē, bet pec romiešu uzvarām pūniešu karos Romas imperijas sastavā. Romieši netālu no Hispalisas izveido savu pilsētu Itāliku, kura paralēli ar Kordovu spēlē nozīmīgu lomu jaun izveidotajā Romas imperijas provincē Baetikā. Ilgstošu laiku abas pilsētas pastāv neatkarīgi viena no otras. Italikā pamatā dzīvo romieši, bet Hispalisas iedzīvotaju etniskais sastavs bija raibu-raibs! Tā tas turpinajās līdz 45. gadam, kad Romas imperātors Jūlijs Cēzars par viņam sniegto atbalstu piešķīra pilsētas stausu arī Hispalisai. Kopš šī brīža pilseta sākas strauja attīstība un laika gaitā tā kļūst par vienu no lielākajām pilsētām Romas imperijā un tā iegūst provinces galvaspilsētas statusu. Starp citu izrādās, ka viens no Romas impērijas imperātoriem-Trajāns, kura valīšanas laikā imperija sasniedza viss lielakos izmērus, bija dzimis tieši šeit Itālikā.
Sekojoši pēc Romas imperijas sabrukuma Hispalisa pārmaiņus nokļūst vandāļu, bizantiešu un vīsgotu rokās. Šis laika periods vairāk raksturojams kā neskaitāmu karu un laupīšanu laiks, kad pilsēta zaude savu varenību un izbauda pagrimumu. Šajā laikā notiek arī reģiona kristianizācijas procesi, kuri vis aktīvāk tika veikti bizantiešu valdīšanas laikā. Galu galā Bizantija pazaudē kontroli pār Ibērijas pussalu un to pilnībā pārņem Vīsgoti. Vīsgotiem tas gan izdodas pieņemot noteikumus, ka tie saglabās šeit katolicismu, kā galveno reliģiju, kuras piekritēji uz to laiku bija lielākā daļa Hispalitas iedzīvotāju.
Esam ieturējuši kafijas pauzi un varam sākt ekskursiju pa Seviljas vecpilsētu. Rajonu kura mēs atrodamies šeit sauc par El Arenas. Tas laikam tādēļ, ka šajā rajonā atrodas lielākā buļļu cīņu arēna Seviljā. Gar upes krastu mēs virzāmies dienvidu virzienā, līdz patiešām nonākam līdz arēnai, kuru šeit dēvē par Plaza de Torros. Arēna atrodas šeit netālu no upes, burtiski pāri ielai. Tā ir cilindra formas ēka ar iespaidīgu barokas stilā veidotu fasādi. Arēna uzbūvēta 1762. Gadā un tās kopējā ietilpība ir vairāk, kā 14 000 skatītāju un neskatoties uz tās visai iespaidīgo izmēru, tajā esot lieliska akustika. Faktiski šī skaitās viena no skaistakajām, iespaidīgākajām un vecākajām arēnām ne tikai Spānijā, bet visā pasaulē.
Neskatoties uz to, ka daudzi ienīstbuļļu cīņas un cenšas tās aizliegt, šeit jo projām tiek rīkotas cīņas par ko liecina izvietotās afišas uz arēnas sienām. Kā jau zināms un par to jau esmu stāstijis agrak publicētā stāstā par Rondu, Sevilja un Ronda sacenšās par titulu, kura tad īsti ir koridas dzimtene. Tikko gan minēju, ka leģenda vēsta, ka buļļu cīņas šeit it kā rīkojis feniķiešu varonis Melkerts, bet tas tā īsti neesot pierādīts un kura tad īsti ir koridas dzimtene neviens īsti pateikt nevar. Jeb kurā gadījumā Rondas un Sevijlas toreodoru cīņu skolas skaitās pašas labākās pasulē.
Saistībā ar šīm cīņām, pie arēnas iekārtots interesants koridas muzejs. Faktiski tas ir līdzīgas Rondas koridas muzejam, kurā mēs jau pabijām pāris dienas iepriekš un šodien šo muzeju neesam ieplānojuši apmeklēt. Šeit tā pat, kā Rondā izstādīta atribūtika un lietas kas saistītas ar koridu. Slavenu toreodoru kostīmi, špagas, dažādi plakāti un buļļu galvas, to visu var šeit apskatīt. Te pat ir arī neliels altāris, kurā pirms iziešanas bīstamajā arēnā, toreodori veic lūgšanos.
Netālu no buļļu cīņu arēnas atrodas La Mestanzas teātris (Teatro la Mestanza). Tā ir cilindriskas formas celtne un tajā iespējams uzņemt 1794 skatītājus vienlaicīgi. Šī teatrā skatuve ir viena no lielākajām Spānijā. Virs skatuves izbūvēts kupols, kurš sasniedz 47 metru augstumu. Pašā teātrī ikdienu regulāri notiek koncerti un izrādes. Līdzās teātrim un skvēram pie tāapskatām vēl vienu interesantu ēku. Tā ir žēlsirdības slimnīcas La Karidada (hospital de la Caridad)ēka. Ēka būvēta barokko stilā un tās iekšpusē atrodas interesants pagalms un altāris, kurā var apskatīt slaveno Spānijas mākslinieku Muriljo un Valdesa Leāla darbus. Šo hospitāli šeit uzcēlis kāds dons Migels Manjara, kurš nespēj pārvarēt depresiju pēc savas sievas nāves. Pats dons Migels arī ticis apbedīts zem slimnīcas altāra un viņa portrets izstādīts šīs ēkas viss krāšņākajā galerijā. Tur pat ir izstādītas apskatei dona Migela špaga, maska un dažādas personiskās lietas.
Zelta tornis (Torro del Oro)
Šķērsojam ielu un atgriežamies upes krastā, kur esam nonākuši līdz vienam no populārākajiem objektiem Seviljā. Tas ir Zelta tornis (Toro del Oro). Patiesībā to varēja manīt jau pa labu gabalu, līdz mēs šeit nonācām. Pie torņa piesēžam palmu paēnī un atvēsinoties ar pāris saldējumiem, kārtējo reizi pārskrienam pāri pāris vēstures aprakstu rindiņām.
Kā jau zināms 711. Gadā Ibērijas pussalā ieradās pirmie arābu kara pulki, kuriem bez īpašām grūtībām savā kontrolē izdevās iegūt gandrīz visu mūsdienu Spānijas teritoriju. Hispalisa (Sevilja) gan bija neliels izņēmums un tās vīsgotu arhibīskaps nepakļāvās piedāvājumam mierīgi padoties un atvert pilsētas vārtus. Hispalisa tika pakļauta vairāku mēnešu aplenkumam un tikai tad, kad izsīka pārtikas un dzeramā ūdens krājumi tā padevās arābiem. 713. Gadā Hispalisu pārdēvē arābu gaumē par Išbiliju (Ishbiliya) un tā kļūst par musulmaņu Ibērijas valdījumu galvaspilsētu un saglabā šo statusu līdz 755. gadam, kad tiek pasludināts neatkarīgs Kordovas kalifāts un par tā galvaspilsētu kļūst Kordova. Išbilija saglabā tāda paša nosaukuma koras (provinces) galvaspilsētas satusu. Šajā īsajā laika periodā Išbilija izbauda īstu uzplaukumu. Tiek atjaunoti pilsētas mūri, paplašināta tirdzniecības osta līdz ar ko strauji attīstās tirdzniecība un amatniecība.
Pilsēta savu varenību saglabā arī Kordovas kalifāta sastāvā un kad kalifāta iekšienē izraisās domstarpības starp dažādiem vietvalžiem Išbijijai izdodas izvērst savu kontroli pār vairākām kaimiņu taifām, tajā skaitā pār Kordovu. Toties iekšējā nesaskaņas kalifātā iedrošināja Kastīlijas kristiešus un 11 g.s. tie veic uzbrukumus vairākām taifām, tajā skaitā Išbilijai. Vairākas taifas ir spiestas parakstīt neizdevīgus līgumus un tiek apliktas ar milzīgiem nodokļiem. Tas viss izraisīja lielu neapmierinātību musulmaņu vidū un pavisam drīz emīrs Al Matamids vēršas pēc palīdzības pie saviem musulmaņu brāļiem Almoravīdiem (valdnieku dinastija Marokā). Sekojoši Almoravīdu karaspeks izceļas Eiropas krastos un padzen kristiešu karaspekus no Kordovas kalifāta teritorijām. Līdzīga situacija atkārtojas, kad jau citas dinastijas, Almohadu karaspēks atkal sakauj Kastīlijas kristiešu karaspēkus. Atšķirībā no Almoravīdiem Almohādi patur Andalūziju pilnā savā kontrolē. Almohādu valdnieki ierodas Andalūzijā un uzsāk verienīgus būvdarbus tās pilsētās. Tādi notiek arī šeit Išbilijā (Seviljā). Tieši šajā laikā šeit top arī Zelta tornis un daudzas citas celtnes kuras mēs šodien vēl apskatīsim.
Tātad šo torni šeit uzbūvē 13.g.s. sākumā, Almohādu dinastijas (valdnieku dinastija Marakešā-Marokā) valdīšanas laikā, kad tie ierodas šeit lai pasargātu bijušās kalifāta zemes no kristiešu uzbrukumiem. Torņu pamat uzdevums bija kontrolēt kuģu satiksmi Gvadalkvivīras upē.Tajos laikos otrā upes krastā bija identisks tornis un starp šeim torņiem tika nostieptas iespaidīgas ķēdes, kuras nevēlamiem kuģiem neļāva iekļūt Seviljas teritorijā. Savu nosaukumu tornis ieguvis tāpēc, ka pēc tā uzbūvēšanas tas esot bijis dekorēts ar apzeltītiem dekoratīvajiem elementiem. Tornis uzbūvēts divpadsmit stūra formā un sastāv no divām daļām, jeb stāviem. Var redzēt, ka pirmais torņa līmenis uzbūvēts no akmeņiem, bet otrais jau tapis velāk 18. g.s. un būvēts no ķieģeļiem.
Vēstures gaitā tornis bijis liecinieks ne vienai vien, asiņainai kaujai starp mauriem un kristiešiem, un tā sienas bijušas noslacītas ar varonīgo cīnītāju asinīm. Pēc tam, kad karalim Ferdinandam III izdodas iegūt varu pār Sevilju un musulmaņu karaspēki pamet Eiropas krastu, torņi zaudē savu stratēģisko lomu. Līdz mūsdienām saglabājies tikai viens tornis un tajātagad ierīkots jūras muzejs, kura ekspozīcija veltīta Seviljas ostas un Gvadalkīras upes kuģošanas vēsturei.
No Zelta torņa dodamies El Arens rajona kvartālos. Pa Santanderas ielu nonākam Konstitūcijas laukumā, kura stūrī atrodas ļoti interesanta ēka ar diviem tornīšiem uz jumta, kurā tagad izvietojies Spānijas valsts bankas birojs. Tālāk sekojam pa Konstitūcijas (Aveda de la Conitucion) ielu un faktiski gar Indijas arhīvu, unSeviljas katedrāles aizmugurējo sienu nonākam līdz Jaunajam laukumam (Plaza Nueva) pie kura atrodas Seviljas pilsētas dome.
Jaunais laukums un Seviljas pilsētas dome, jeb rāte (Ayuntamiento de Sevilla)
Seviljas dome (Ayuntamiento e Sevilla).Agrāk šo ēku dēvējuši par Kapitula pili. Ēka šeit uzbūvēta 15.g.s. laikā, kad tika pārbūvēta Seviljas mošeja. Ēkas arhitekts bija Diego Rianjo, kurš plānojaarī Seviljas katedrāles būvdarbus bijušajā mošejā. Jāsaka gan, ka šī ēka izskatās visai smagnēji. Tās galvenā ieeja vērsta pret parku un kā jau iersts tās fasādi rotā trīs karogi. Spānijas, Andalūzijas un Seviljas pilsētas, kuru rotā tikai četru burtu kombinācija NO un DO ar mezglu starp tiem.
Leģenda vēsta, kakaraļa Alfonso neveiksmīgā valdīšana un finansiālās grūtības, ko izbaudīja valsts noveda pie tā, ka karaļa dēls Sančo ar spēku atņēma tēvam varu. Alfonso aizbēga uz Sevilju-vienīgo pilsētu, kura viņam saglabāja uzticību. Šāda pilsētnieku rīcība izraisīja cieņu Sančo un viņs atļāva savam tēvam palikt pilsētā.Vēlāk Sančo esot iedevis pilsētai šādu simbolu ar burtiem NO un DO, kas esot saīsinājums no viņa vārdiem (Sevilla no ma dejado) kas nozīmējot – Sevilja mani pameta. Kopš tā laika pilsētas karogu un arī ģērboni rotājot šie divi burtu pārīši. Patiesībā gan šie burti ir ņemti no latīņu valodas abrieviatūrs Nomina Domine (Dieva vārds).Pilsētas ģērbonī ir attēlotas arī trīs personas. Tās ir, karalis Ferdinands III, kurš padzina maurus no pilsetas un divi karalim uzticami bīskapi- Sv. Leandro un Sv. Izodors
Blakus domes ēkai atrodas Jaunais laukums (Plaza Nueva), kurā nolemjam ieturēt kārtējo kafijas un saldējuma pauzi, pirms doties uz Karaļu laukumu, kurā atrodas divi, varētu pat teikt, paši dižākie objekti Seviljā. Dzetot kafiju un škirstot informaciju uzzinām, ka pie šī laukuma agrāk esot atradies pilsētas cietums, kurā kādu laiciņu bija pavadījis pasaulē slavenais Spāņu rakstnieks un dzejnieks Servantess, kurš dzimis un lielu daļu sava mūža pavadījie tieši Seviljā. Jā! Tieši šajā cietumā šeit Seviljā arī esot tapis slavenais Servantesa „Dons Kihots”. Jāpibilst, ka tas nebūt nebija vienīgais slavenā rakstnieka darbs kurš šeit tapa, jo izradās, ka viņš šajā cietumā pamanījās pabūt divas reizes!
No šī Jaunā laukuma paveras lieliskas panorāmas un skats uz Giraldas torni, kura virzienā tūlīt dosimies, bet pirms tam vēl pāris rindiņas par vēsturi. Tā tad, kā jau iepriekš teicu 12.g.s. Andajūziju, tajā skaita Išbiliju (Sevilju) savā kontrolē iegūst Marokas Almohadu dinastijas valdnieki. Patiesība jāatdzīst , ka tieši šajā periodā vairākas Andalūzijas pilsetas izbauda īstu uzplaukumu, jo īpaši Išbilija. Almohadu laikā Išbilija iegūst Almohadu valsts Eiropas daļas galvaspilsētas statusu un kļūst par nozīmīgu Almohādu militāro bāzi. Vel jo vairāk, Almohadu valdnieki uz ilgstošu laiku ierodas Išbilijā un pārvalda savus valdījumus no šejienes, betne no Marakešas. Tādējādi emīra Abu Jusufa valdīšanas laikā šeit tiek uzbūvēts stadions, vairāki piršu kompleksi, akmens tilts pāri Gvadalkviviras upei un vēl daudzas citas nozīmīgas celtnes. Top jaunas pilis, dārzi, laukumi un mošejas. Kā vienu no izcilākajiem šā laika arhitektūras šedevriem var uzskatīt Išbilijas mošeju, kurā tagad atrodas Seviljas katedrāle un bijušais mosejas minarets, kurš arī ir pārtapis par katedrāles zvanu torni.
Giraldas tornis.
Turpinām ekskursiju un dodamies līdz Karaļu laukumam pie kura arī atrodas jau pieminētie objekti. Kā teicu, jau pa gabalu no vairākiem skatu punktiem ir pamanāms zvanu tornis, kuru šeit sauc par Giraldas torni.
Faktiski šis tornis varētu būt pašreizējās katedrāles kompleksa sastāvdaļā kurā kalpo kā zvanu tornis, bet tiek uzskatīts par atsevišķu arhitektūras pieminekli. Tas tāpēc, ka tas uzbūvēts krietni agrāk, kā patreizējā katedrāle. Tornis uzbūvēts Almohādu dinastijas laikā, pēc sultāna Jakuba al Mansūra rīkojuma, kā lielas mošejas sastāvdaļa. Faktiski Giraldas tornis ir prototips slavenās Kutūbijas mošejas tornim Marakešā un Hasana tornim Rabātā (Marokā), kuru līdz galam tā atrī neuzbūvēja
Sākotnēji torņa smaili līdzīgi ka Kutūbijas mošejai Marakešā, rotāja četras zeltītas lodes, kuras sabruka zemestrīces laikā. Vēlāk, kad Sevilja nonāk kristiešu kontrolē,1568. gadā tornim tiek piebūvēti četri stāvi zvanu izvietošanai un tā smailē tiek uzstādīts vēja rādītājs, kurš arī radījis torņa nosaukumu. Spāņu valodā giralda nozīmējot vēja rādītājs, kurš atgādina cilvēku vai dzīvnieku formu. Tātad – vēja rādītāja tornis.
Apskatot torni no malas var manīt, ka tas patiešām saglabā vairākus mauru laikmeta arhitektūras elementus un tikai paša spice veidota vēlāk, kad tornis tiek pārveidots par kristiešu katedrāles sastāvdaļu. Torņa augstums šodien ir 97,5 metri un to iespejams redzēt gandrīz no visas pilsētas, līdzīgi kā mūsu Pētertorni Rīgā. Pašā torņa augšējā stāva, 93 metru augstumā ierīkots skatu laukums, no kura paveras iespaidīgs skats uz šo seno vēstures notikumu un pieminekļu bagāto pilsētu.
Mūsu plānos ietilpa arī uzkāpt šaja tornī, bet kad nonākam pie kasēm secinām, ka rindā būs jāstāv ilgāk, kā stundu, zem svelmējošiem saules stariem! Tā, kā es šajā tornī jau biju bijis agrāk, varu arī atteikties no šodienas kāpiena. Pārējie secina, ka mēs patērēsim ilgu laiku stāvot rindā un pazaudēsim iespēju apskatīt vairākus citus objektus, tādēļ ir gatavi arī atteikties no kāpšanas tornī un cepināšanās saulē. Bet! Godīgi sakot, mēs vis vairāk nobijāmies tieši no saules karstuma, kurš mūsu spēkus izsīcinās pavisam. Neko darīt! Nāksies samierināties tikai ar blakus esošās katedrāles apskati, bet pirms to darām atkal seko pāris rindiņas iz vēstures.
Seviljas katedrāle.
Išbilija 11-12. G.s. kļūst par vienu no lielakajām pilsētām Ibērijā. Tās iedzīvotaju skaits tuvojas simts tūkstošiem un lielāka par to ir tikai dižā Kordova, kura gan pavisam drīz nonāk kastīliešu-kristiešu kontrolē. Jau kopš 12.g.s. vidus Almohāu valdījumi Andalūzijā tiek pakļauti pastāvīgiem kristiešu uzbrukumiem, kuriem ar vien grūtāk izdodas pretoties. Vēl jo vairāk, pašu Almohādu dinastijas varu Marakešā apdraud nesaskaņas ar vietvalžiem un Almohadi pakapeniski zaudē interesi par valdījumiem Eiropas krastā līdz tos 13 g.s. nomaina jau citas dinastijas pārstāvji-Marinīdi, kuriem attiecīgi vairāk rūp iegūt kontroli pār Marakešu un Fesu.
1247. gadā jau pēc spīdošas uzvaras slavenā „Kaujā pie Las Navas de Torolosa”Išbilija nokļūst kristiešu aplenkumā, kurā pavada veselus 16mēnešus un tikai pēc tam, kad kristiešiem izdevās apturēt kuģošanas satiksmi pa Gvadalkvivīras upi pilsēta bija spiesta padoties. Uzbrukumu laikā pilsēta tika pamatīgi izpostīta. Tika sagrautas vairakas nozīmīgas ēkas, alkazara-pils, pilsetas nocietinājumi un arī lielā moseja. Brīnumainā kārtā necieta tikai jau pieminētais mošejas minarets, jeb Giraldas tornis.
Pēc pilsetas nonākšanas kristiešu kontrolē tā tiek pārdēvēta par Sevilju un kļūst par suverēnas karalistes Kastīlijas sastāvā, galvaspilsētu. Galu galā karalis Ferdinands III, kura vadībā Sevilja tika iekarota izvēlās to par savas rezidences vietu un pat pavēlēja pēc savas nāves sevi apglabat tieši Seviljā. Šajā laikā tiek uzsākti darbi pie pilsētas atjaunošanas. Protams tiek uzsākta vairāku baznīcu celtniecība. Sekojoši vairāki karaļi Sevilju izvēlās par savu rezidences vietu. Jau minēju karali Alfonso X, kurš ļoti cienīja Sevilju un tā kalpoja par viņ rezidenci. Te viņš pavadīja arī atlikušo mūžu pēc tam, kad viņu no troņa padzina paša dēls Sančo IV.
13-14. g.s. neskatoties uz to, ka pēc ilgstošām represijām Sevilju pamet gandrīz visi musulmaņu iedzīvotāji tā spēj saglabāt savu dominējošo lomu reģionā. Kristiešu iedīvotāju sastāvs pakapeniski palielinājās un radās nepieciešamība jaunu ietilpīgu dievnamu celtniecībai. Tā arī tika uzsākta katedrāles celtniecība. Katedrāle tiek celta, jeb precīzāk būtu teikt veidota uz izpostītās Lielās mošejas pamatiem. Celtniecības darbi tiek uzsakti 1401. gadā un ilgst līdz 1512. gadam. Sākotnēju celtniecības darbi tiek veikti slavena Spāņu arhitekta Alonso Martiness vadībā, bet no 1498. līdz 1512. gadiem darbus vada jau Diego Rianju un Alonso Rodrigess. Šī ir pati lielākā katedrāle Spānijā un trešā lielākā Eiropā. Par to lielākas ir tikai Svētā Pētra bazilika Romā un Svētā Paula bazilika Londonā.
Mēs arī veicam nelielu katedrāles apskati un dodamies tajā iekšā. Vērojot katedrāles arhitektūru pat ne īpaši lielam speciālistam būs pamanāms, ka vairāku gadsimtuilgušajos celtniecības un pārveidošanas darbu gaitā, līdz tā ieguvusi mūsdienu izskatu,tajā ieviesti dažādi arhitektūras stili. Šeit saglabajušies arī mudehara stila veidojumi kuriatgādina par musulmaņu valdīšanas periodu, bet kopumā dominē gotikas elementi. Ēka izveidota taisnstūra formā, garumā 116 metri un platuma 76 metri, kuras sastāvā ietilps ikšējais pagalms-dārzs, kurš saglabājies no mošejas laikiem, un protams arī pieminētais Giraldas tornis.Katedrālē var iekļūt pa deviņām ieejām un tā sastāv no piecām nišām. Centrālā niša ir vis augstākā un platākā. Centrālo nišu ar kapellu savieno eja jeb garena halle. Interjerā izstadīts liels daudzums mākslas darbu kurus veidojušas tādas slevenības, kā: Muriljo, Valdess, Dzordāns, Surbarāns un vēl daudzi citi.
Katedrālē apbedītas ļoti nozīmīgas personas, te ir vairāku karaļu kapenes: Alfonsa X, Pedro „Nežēlīgaā”, un protams tajā atrodas Fernanda III kapene, kā viņs to bija vēlējies. Tā pat šeit apbedīts kardināls Servantess, dažādas svetās personas un dažādi karalisko ģimeņu pārstāvji. Mūsu lielākouzmanību tiek pievērš tas, ka šeit atrodas paša Kristofora Kolumba apbeījums, par kuru gan pastāv strīdi. Patiesībā par Kolumba pīšļu atrašanās vietu jautājums 100% līdz galam vēl nav noskaidrots. Kristofors Kolumbs miris 1506. gadā 55 gadu vecumā Valladolidas pilsētā, kur sakotnēji arī ticis apbedīts neskatoties uz paša vēlēšanos būt apbedītam Jaunajā zemē (Salās amerikas krastos, kuras viņš atklāja). Vēlāk viņa pīšļi tika parvesti uz Kartuhas klosteri, Kartuhas salā Seviljā, bet 1542. gadā Kolumba dēls izpilda viņa vēlēšanos un viņa pīšļi nonāk Santo Domingo katedrālē Espanjolas salā, kuru šodien dēvē par Haiti salu (Tagad Santo Domingo-Dominikas republikas galvaspilsēta).
Kad Espanjolas salu 1795. gadā okupē franči, Kolumba zārks tiekot pārvests uz Havannu Kubā, bet jau pēc Kubas neatkarības kara 1898 gadā tas atgriežas Seviljā, kur tiek novietots Seviljas katedrālē. Tajā pat laikā 1877. gada, kad tiek veikti Santo Domongo katedrāles remonts un pamatu nostiprināšana, strādniku uziet urnu kuru rotā uzraksts, kurš vēsta „Šeit apbedīts slavens un cienījams vīrs Kristofors Kolumbs” («Varón ilustre y distinguido Cristóbal Colón») un urnā patiešām atradušies vairāki cilvēka kaulu fragmenti. Šī urna tika izvietota Santo Domingo katedrālē, bet 1992. gadā tā tika pārvesta uz Kolumba Bāku (Faro a Colon) netālu no Santo Domingo, kura tika uzbūvēta par godu 500. gadadienai kopš Amerikas atklāšanas un kalpo, kā Kolumba mauzolejs un muzejs. Tādējādi kopš 19.g.s. beigām eksistē divi Kolumba apbedījumi.
2006. gadā zinātnieku grupa no Granadas universitātes veica DNK analīzi pīšļiem, kuri atrodas Seviljas katedrālē un to rezultatus salīdzināja ar Kolumba dēlu Diego un Ernando pīšļu analīžu datiem un nonāca pie secinājuma, ka tie patiešām ir Kristofora Kolumba pīšļi. Savu kārt Dominikas republikas varas iestādes vēl jo projām nav devušas atļauju veikt līdzīgu pētījumu. Tas gan neliedz vairākiem vēsturniekim apgalvot to, ka iespējams Santo Domingo arī atrodas īstie Kolumba pīšļi no kuriem daļu paslēpuši ļaudis, kuri piedalījās Kolumba zārka transportēšanā uz Havannu.
Lai kā arī tur īsti nebūtuman šķiet, ka godīgāk būtu tomēr izpildīt paša diženā ceļotāja un atklājēja vēlmi tikt apbedītam Amerikas krastos un Seviljas katedrāles svētajiem gribot vai negribot vajadzētu atgriezt Kolumbu Santo Domingo. Seviljas katedrāles uzraugi gan ir veikuši vienu viltību! Kolumba zārks novietots uz četru skulptūru, kuras simbolizē dažādus Spanijas reģionus (Kastīliju, Leonu, Aragonu un Navarru), pleciem, kas ļauj apgalvot, ka tādējādi daļēji ir izpildīta Kolumba vēlme netikt apglabātam Spānijas zemē!
Karaļu pils (Alcazar).
Katedrāli esam apskatījuši, bet Giraldas tornī neuzkāpām! Nu nekas! Dodamies tālāk un nav ko bēdāt. Te pat aiz stūra atrodas vel viens no Seviljas top-objektiem, kurš noteikti mums kompensēs neizbaudītos panorāmas skatus.
Šeit pie katedrāles atrodas divi ļoti inetresanti laukumi. Viens tieši pretī galvenajai ieejai, tas ir tā saucamais Karaļu laukums, kuru rotā interesanta strūklaka laternas veidolā. Laukuma ziemeļu pusē atrodas interesanta sarkana ēka. Tā ir Arzobispalas pils.
Uzreiz aiz katedrāles stūra jau atrodas otrs laukums. Tas ir Triumfa laukums, kurš nepavisam nav mazāk interesants par iepriekšējo. Patiesībā pret šo laikumu ir vērsts katedrāles kreisais flangs un tieši no šī laukuma vis labak tā redzama, jo no citiem skatu punktiem to sedz šauras ielas vai blakus esošās ēkas. Var teikt laukuma centrā atrodas piemineklis Inmaculadaconcepción, kura nosaukumu nu nekādi nemāku pārtulkot. Jeb kurā gadījumā kaut kas saistīts ar Sv Marijas nevainību.
Te pat pie laukuma atrodas arī slavenā Indijas arhīva ēka, bet par to mēs vēl parunāsim vēlāk. Tagad mūsu merķis ir Karaļu pils jeb Alkazara.
Esam pie Alkazaras vārtiem. Ieņemam rindu, kura ir daudz īsāka, kā uz Giraldu un tā virzās ļoti raiti. Nepaiet ne 10 minūtes un varam doties iekšā. Aiz vārtiem atrodas pagalms De la Monterija pret kuru vērstas vairāku ēku fasādes ar ieejām. Šeit apskatām vienu no iespaidīgākajām ēkām šajā kompleksā. Tās vārti jau izskatās varen skaisti, bet ieejot zālē elpa aizraujas! Halles griesti- tas ir kaut kas neatkārtojams! Ne par velti šīs pils dekoratīvie elementi tiek uzskatīti par vieniem no izcilākajiem mudehara stila veidotajiem elementiem pasaulē.
Uz pils otrajā stāvā esošo altāri ved 16. g.s. būvetas kāpnes. Tur apskatām karaļa dona Pedroapartamentus, kuru griesti veidoti no koka ar lieliskiem kok griezumiem. Tālāk seko mūzikas salons un nonākam vienā no pils patio (pagalmiņiem) Patio Donseljas. Pirms nonākam dārzā seko vēl viens patio- Patio Munjekas. Faktiski šie pagalmi izveidoti pils vecākajā daļā, kur agrāk atradušās Mauru karaļu apartamenti.
Ja tā īsi par pils vēsturi tad jāpiebilst, ka sākotnēji šeit atradās mauru cietoksnis, kurš šeit tika uzbūvēts lai kontrolētu tirdzniecības ceļus un kuģošanu uz kalifāta galvaspilsētu Kordovu. Sekojoši kādu krietnu laiku vēlāk Almohādu dinastijas valdnieku norieta periodā, kad kristiešiem izdodas ieņemt Kordovu, Sevilja, kā jau minēju kļūst par msulmaņu kontrolēto teritoriju galvaspilsētu. Šāda situācija neturpinās ilgi, jo drīzarī Sevilja tika pakļauta kristiešu uzbruumiem un par galvaspilsētu kļuva Granāda. Neskatoties uz to, kādu laiku mauru valdnieki šo cietoksni pārveido par valdnieku rezidenci un šeit top valdnieku pils.
Kad kristiešiem izdodas iegūt savā kontrolē Sevilju pili pamatīgi izpostīta un kadu laiku tā tiek pamesta. Vēlāk pēc kujas pie Salado, kad kastīliešu un portugāļu flotei izdodas sagraut Marinīdu floti, Kastīlieši sāka kontrolēt tirdzniecību un satiksmi Gibraltāra šaurumā, līd ar ko Sevilja kļuva par nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustpunktu un ostu. Seviljas ekonomika izbauda atdzimšanu un uzplaukumu, un 14.g.s. karalis Pedro I (Nežēlīgais), sagrautās mauru pils vietā liek uzbūvēt savu pili. Kā bāze tiek ņemta jau esošās pils konstrukcijas. Laika gaitā pils tiek pārbūveta vairākkārt un Karaļa Kārļa V valdīšana laikā pils arhitektūra tiek papildināta ar gotikas stilā veidotiem elementiem, bet saglabājot lielu daļu mudehada stilā veidoto arhitektūras elementu. Faktiski šī ir unikāla un savā ziņā neatkārtojama pils, jo tajā var redzēt tādu stilu savienojumu, kuru grūti būs atrast kaut kur citur.
Starp šāda veida pilīm Andalūzijā un Spānijā, pēc izmēriem tā atpaliek tikai no slavenās Alhambras pils kompleksa Granādā. Pils vairāk kā 700 gadus kalpo kā galvenā Spanijas karaļu rezidence un tiek uzskatīta par vienu no vecākajām karaļu pilīm Eiropā. Arī tagad daļa no pils atrodas spānijas karaļnama rīcībā un kalpo kā ārpus galvaspilsētas rezidence.
Toties pils dārzi savā krāšņumā droši var konkurēt ar Alhambru un Kordovas alkazaras dārzu. Pēc pils telpu apskates caur interesantajiem pagalmiņiem nonākam plašā teritorijā kurāaiz mūriem, kuri saglabājušie no bijušā mauru cietokšņa, izvietots unikāls dārzs. Agrāk šajā dārzā atpūtušies un rīkojuši dažādas pieņemšanas, gan mauru sultāni un emīri, gan Spānijas karaļi un karalienes. Tā pat kā pilī arī darza noformējumā kontrastē dažādu kultūru veidotie arhitektūra un dārza noformējums.
Te nu mēs izmetam vairākus lokus pa pils dārzu. Patiesībā tas ir diezgam paliels un ātri to apskatīt nav iespējams.
Vēl paris loku un nonākam pie baseina pils dārzā, kurā pa gabalu jau manām rosāmies zivis.
Jā tās patiešām ir zivis! Un to te ir visai daudz. Šķiet, ka tās jau ir pieradušas pie tūristu uzmanības un līdzīgi, kā putni mēģina sev pievērst uzmanību lai tiktu pie kāda maizes kumosa. Līdz ko kāds iemet maizi baseinā tā vienā mirklī nozūd mutuļojošā ūdenī. Lielāko prieku šis šovs protams sagādā bērniem!
Tā nu lēnā garā esam izstaigājuši šo brīnišķīgo pili-alkazaru un varam doties uz izeju. Tā arī darām!
Indijas arhīvs (Archivo de Indias)
Atgriežamies Triumfa laukumā. Kā jau iepriekš minēju, pie šī laukuma atrodas vēl viena ēka, kura ir uzmanības vērta. Tā ir Indijas arhīva ēka. Lai būtu lielāka skaidrība kas tajā atrodas atkal japārskrien paris rindiņām iz vēstures. Un tā 15. g.s., kad kristiešu karaļiem izdodas padzīt musulmaņus maurus no visas Ibērijas pussalas un Andalūzijas un tiek iekarots pedējais mauru atbalsta punkts Granada, jaunās vienotās Spanijas karaļiem paveras iespeja nodarbināt domas par jaunu zemju iegūšanu. Protams, ka tiek mesta acs uz Ziemeļ Āfriku, bet tajā pat laikā gūst atbalstu tādas pārdrošas idejas, kā tālu aizjūras zemju meklējumi, kuri pavisam drīz vainagojās ar panākumiem. 1492. gadā Kristofors Kolumbs atklāj jaunas zemes (Amēriku) okeāna otrajā krastā, kuras sākotnēji tika uzskatītas par Indiju. Tam seko vairākas ekspedīcijas un Spānija sāk jauno zemju apgūšanu. Tiek atklāti jauni tirdzniecības ceļi un jau 1503. Gadā Spanijas karaļnams nolemj tos monopolizēt savās rokās. Lai to vieglāk kontrolētu un varetu labak iekasēt nodevas tiek izdota pavēle, ka visai tirdzniecībai jānotiek tikai caur Seviljas ostai. Tad arī notika viss vērienīgākais pagrieziens Seviljas attīstības vēsturē! Sevilja kļūst par nozīmīgāko tirdzniecības tranzīt punktu ne tikai Spānijā, bet gandrīz visā Eiropā.
Pilsēta aug un izbauda īstu uzplaukumu. 1598. Gadā Seviljā tiek izveidota tirdzniecības birža un tās vajadzībām tika uzbūvēta īpaša ēka pašā pilsētas centrā, tieši šeit pie Triumfa laukuma, blakus karaļu pilij un katedrālei. Kā biržas ēka tā kalpo līdz 1758. Gadam, kad karalis Karls III to nododjau dižākam mērķim: tā saucamā Indijas arhīva galabāšanai, kura dokumenti līdz tam tika glabati dažādās citās vietās. Indija arhīvam? Jā! Tāpēc, ka labu laiku kopš Kolumbs atklāja jaunās zemes, tās tika uzskatītas par salām Indijas krastos. Arhīva ēkā tiek izveidoti masīvi-dekorēti koka plaukti, kuriem kokmateriāli tika atvesti no Kubas. Šajos plauktos tiek galabāti vairāk kā 38 tūkstoši dokumentu, kuri saistīti ar dažādiem dižiem atklājumiemAmerikas kontinentā, kā arī par pašiem alklājumu veicējiem. Vieni no nozīmīgākajiem dokumentiem šeit ir Huana de la Kosas pirmā izveidotā pasaules karte un Kristofora Kolumba dienasgrāmata, kuras šeit atrodas arī šodien. Piebildīšu, ka ēkas pirmajā stāvā ir ierīkota ekspozīcija, kuru iespējams apskatīt bez maksas, bet liela daļa ēkas brīvam apmeklējumam ir slēgta un tajā tiek ielaisti tikai speciālisti-vēsturnieki.
Te nu lielo daļu obejektu Seviljas vecpilsētā esam apskatījuši un varam doties tālāk. Faktiski ir jau vēls pusdien laiks un it kā būtu laiks ko notiesāt! Nolemjam ieturēt ko līdzīgu trešajām brokastīm, jeb vieglu uzkodu launagam pirms pusdienām un īstas pusdienas noturēt vēlāk. Tā arī darām un piesēžam terasē pie vina no Karaļu laukuma krodziņiem. Kuri nav vēl izsalkuši, tie samierinās ar kafiju, kādu vīna glāzi vai saldējumu. Kuri jūt izsalkumu pasūta nedaudz tapas. Mūsu ceļa biedrs Aldis tomēr nolemj pasūtīt, ko pavisam īpašu! Tas ir jau labi zināmais spāņu gamons-šķiņķis, bet tieši Iberiko šķirnes gamons, kurš tiek uzskatīts par vis labākās kvalitātes gamonu. Tā cena rī ir iespaidīga! 30 eiro par nelielu šķīvīti ar dažām šķēlītēm. Tiek uzcienāti arī pārējie, kuri vēlās to nobaudīt. Tas tiešām ir lielisks!
Kvartāls Santa Krūs un Seviljas pilis (Santa Cruz)
Tā teikt apetīti esam apmānījuši un dodamies tālāk. Pirms pamest vecpilsētu vēl izmetam nelielu loku pa Santa Krūs rajonu vecpilsētā. Tas atrodas austrumu virzienā no Seviljas katedrāles un ir viens nointeresantakajiem un noslēpumiem bagatākajiem pilsētas kvartāliem. Tas ir bijušais ēbreju kvartāls, kurā arī šodien mājo savdabīga gaisotne. Faktiski tas sācis veidoties 16. g.s.jau pieminētajā Seviljas uzplaukuma periodā, kad pilsēta piedzīvo īstu celtniecības bumu. Tieši sajā periodā tika pārbūvēta katedrāle un Giraldas tornis. Tad arī šajā rajonā savas mājs sāk būvet jaun bagātnieki-tirgoņi, kuri guva lielus ienakumus uz staruji augošās tirdzniecības ar Amēriku rēķina.
Staigājot pa Santa Krūs ieliņām rodas iespaids, ka esam nokļuvis fantāziju pasaulē. Šaurajās ieliņās starp majām ar baltām fasādēm un dažādu ziedu unjasmīnu aromāts apdullina prātu. Jā! Ziedu šei līdzīgi, kā Kordovā ir cik uziet. Gandrīz katrā pagalmā. Pie tam kvartāls ir ļoti bagāts ar arhitektūras, vēstures pieminekļiem kuros sastopamas interesantas detaļas, kuras īpaši izceļ šo vietu. Jo īpaši Īpaši jāizceļ šejienes grezno māju un piļu arhitektūra, kur šeit Seviljai raksturīgā veidā harmonisi apvienojušāsatšķirīgasīpatnības, kādas figurēgotikā un arābu mudehara stilā. Pluss, to vissu papildina dažādi itāļu renesanses elementi. Šo visai interesanto arhitektūras stilu koteili varam pamanīt ik uz soļa. Godīgi gan jasaka, ka mēs izmetām tikai nelielu loku pa šo rajonu un ja to tā īšti grib apskatīt tad tam japaredz vairāk laika.
Pirms pametam Santa Krūs rajonu pieturam pie pāris suvenīru tirgotājām. Liela daļa no kudzēm šajās suvenīru bodītēs izrādās ir visai atraktīvas čigānietes. Kāda no kundzēm labprāt nodemonstrē, kā jārīkojas ar kastanjetēm. Cita veiksmīgi pierunā mūsu grupas senjoras un senjoritas nopirkt kādu vēdeklīti.Galu galā nonakam Seviljas parku rajonā San Bernardo.
Seviljas parki.
Pirmais parks, jeb darzs kā tošeit sauc ir Muriljo dārzs (Jardines de Murillo), kurš atrodas burtiski aiz Alkasaras sienas starp Santa Krūs un San Bernardo rajoniem. Tas nosaukts par godu slavenam spāņu māksliniekam Bartalomeo Estebānam Muriljo, kurš savu dzīvi pavadījis šeit Seviljā. Domāju, ka daudzi jau būs dzirdējuši par šo mākslinieku, kura darbi izstādīti arī slavenajā Pradas galerijā Madridē, kur es jau pabiju pirms dažam dienām un jau rakstīju savā stāstā „Burbonu Madride”. Ak jā! Ja reiz runa ir par Muriljo, tad noteikti jāpiemin vēl viens slavens Seviljas mākslinieks, kura darbi arī izstadīti Pradas galerijā. Tas ir Diego Rodriges Velaskes.
Atgriežamies Muriljo dārzā. Tas veidots tipiskā Sevilas stilā, kā palmu arkāde kuru rotā bagātīgas puķu dobes un krāšņi krūmi. Palmu arkādi papildina vairākas dažāu mākslinieku skulptūras, bet pati galvena skulptūra, jeb precīzak teikt piemineklis šeit veltīts Kristoforam Kolumbam un tas atrodas pašā parka centrā. Pa parka palmu arkādi dodamies dienvidu virzienā un nonākam plašā laukumā ar strūklaku centrā. Šajā laukuma faktiski saskarās trīs Seviljas parki, jau pieminētais Muriljo dārzs, Prado San Sebastiana parks un pats lielākais un iespaidīgakais Seviljas parks-Marijas Luīzes parks uz kuru mēs tuliņ dosimies, bet pirms tam apskatīsim pāris objektus kuri arī atrodas šeit pat.
Pirmais no tiem ir milzīgi plaša ēka pie šī laukuma, kura burtiski atrodas starp šiem parkiem. Tā ir bijusī tabaks fabrika, kurā tagad iekārtota universtāte. Šī ēka uzbūvēta 1766. Gadā un sakotnēji tajā izvietojās tabakas fafrika, kurā esot strādājuši aptuveni 10 000 darbinieku starp kurim esot bijusi arī slavenās operas Karmenas galvenā varone, kura uz saviem ceļiem esot rullējusi cigārus. Ilgstošu laiku šī fabrika spēlēja ļoti nozīmīgu lomu Seviljas ekonomikā un nebūs lieki piebilst, ka pēc Amerikas atklāšanas tieši Spānija nodarbojās ar lielāko tabakas eksportu uz Eiropu un tieši šī fabrika bija tabaks izstrādajumu lielākā ražotāja Eiropā un iespējams visā pasaulē. Fabrikas telpas esot pat bijuši savi staļļi un pat cietums.
Tabakas ražošana šeit notika līdz pat 20 g.s. sākumam, kad Spānija jau bija zaudējusi monopolu šajā jomā un ēka vairs nebija piemērota mūsdienu ražošanas iekārtu izvietošanai tajā. 1954. Gadā milzīgā ēka tika pielāgota universitātes vajadzībām un uz to tika pārceltas vairākas Seviljas universitātes fakultātes. Ēkas izmeri pa tiešām ir iespaidīgi. Pec aizņemtās platības šī ir otra lielākā ēka, bet kopējās ietilpības tā ir ceturtā lielākā ēka Spānijā. No malas skatoties tā gan tik liela nešķiet, bet kad mēģini tai apiet apkārs tad saproi, ka tā tiešām ir visai plaša.
Otrs ievērības cienīgais objekts ko apskatām šeit parku rajonā ir San Telmo pils (Placio de San Telmo). Tā ir visai interesanta ēka ar sārteni brūnām sienām, kuras fasāde papildināta ar dažādiem dekoratīviem elementiem. Īpaši grezni izskatās šīs ēkas jeb pils galvenie verti. Sākotnēji šī ēka tika bēvēta jūras akadēmijas vajadzībām un tā piederēja Spānijas jūras flotei. 1847. gadā, kad Sevilja jau bija zaudējusi savu lomu kā svarīgs jūras osta, šī ēka nonāk hercoga Montpensjēra īpašumā. Hercogs Montpensjērs bija slavens ar intrigu pīšanu pret Spānija valdošo dinastiju un tieši šeit San Telmo pilī tika izstrādāti dažādi plāni lai iegūtu Spānijas troni. Šiem plāniem tā arī nebija lemts piepildīties. Jau vēlāk hercoga Montpensjēra atraitne Marija Luīze San telmo pili nodeva arhibīskapa rīcībā. Beigu beigās ēka nonāk Andalūzijas valdības rīcībā un kalpo kā tās rezidence.
Pirms atgriežamies lielākajā no parkiem-Luīzes parkā, dodamies apskatīt vēl vienu interesantu ēku jeb tā saucamo Lopesa de Vegas teātri, bet pirms tam atvēsināmies iespaidīgu koku paēnī.
Lopes de Vegas teātris gan nevar lepoties ar dižu vēsturi un tas tapis tikai 1929. gadā. Toties tas ir slavens ar nozīmīgām izrādēm, kuras tajā norisinās. Šeit uzstājas slaveni teātra un mūzikas māslinieki. Īpaši šī teātra skatuvi iecienījuši izcilākie flamenko izpildītāji. Pati teātra ēka veidota vēlā baroka stilā un tās skatītāju zalē iespējams uzņemt nedaudz vairāk, kā 1000 teatra un mūzikas cienītāju. Tieši pretī teātra ēkai atrodas pijušais Čīles pāviljons, kurš tapis Spānijas-Latīņ Amērikas izstādes laikā arī 1929. gadā. Šī arī ir visai interesanta ēka un nebūt tā nav vienīgā šāda ēka šo parku teritorijā.
Te nu nonākam lielākajā un slavenākajā Seviljas parkā-Marijas Luīzes parkā. Tas tā nodēvēts par godu jau pieminētajai hercoga Montpensjera atraitnei, kura daļu no lielās San Telmo pils teritorijām uzdāvināja pilsetai, parka ierīkošanai. Te arī japiebilst, ka gandrīz visi jau tiko pieminetie parki agrāk ietilpa San Telmo dārzu teritorijā. Tā nu arī šeit, bijušajā pils dārzā 1893. gadā tika izveidots pilsetas lielākais parks. Parku šeit projektē un irīko franču inženieris Nikolas Forestjērs, iedvesmojotie no Seviljas Alkazāra dārzā un Granadas Alhambrā redzētā.
Pēc parka paplašināšanas, pirms 1929. gada starptautiskās izstādes, tā teritorija aizņem 400 000m2 platību un tā ir lielākā zaļā zona Seviljā. Parks patiešām ir iespaidīgs un ļoti mājīgs, un ja būtu iespēja te varētu pavadīt gandrīz visu dienu. Parka teritorijā atrodas vairāki interesanti objekti no kuriem mēs dažus apskatīsim tuvāk.
Spānijas laukums (Plaza de Espana).
Pirmkārt mēs dodamies uz parka ausrumu daļu, kur atrodas vēl viens no Seviljas tūrisma top objektiem. Tas ir Spānijas laukums. Pēc pāris simtiem metru mūsu priekšā paveras iespaidīga izmēra laukums, kuru ielenc tik pat iespaidīga pakava formas ēka.
Šis laukums un ēka, jeb komplekss, tā pat kā vairums citu objektu šī parka teritorijā uzbūvēts 1929. gada Spānijas-Latīņamerikas izstādes vajadzībām.
Patiesībā šī kompleksa uzdevums biija parādīt Spānijas varenību visai pasaulei. Nemāku gan teikt vai ekonomiskajā jomā tas izdevās, bet arhitektoniskajā ziņā tas pa tiešām izdevās.
Ēkas fasādes pirmo līmeni veido kolonāde zem kuras nišās izveidotas interesantas mozaīkas ar alegoriskiem attēliem, kuros atēloti visu Spānijas provinču ģērboņi un zem tiem attiecīgi attēloti notikumi kuri risinājušies attiecīgajās provincēs.
Attiecīgi uz zemes pretī katrai provinces ainai attēlota tās karte.
Ēkas priekšā, paralēli taj, izveidots mākslīgs lok veida kanāls pāri kuram pāri ved graciozi arkveida tiltiņi.
Pašā laukuma vidū to rotā iespaidīga strūklaka, kura nedaudz remdē saules svelmi. Arī mēs uz īsu brīdi piesēžam un mēģinām atdzesēties un nedaudz papriecāties par grandiozo arhitektūras šedevru.
Patreiz šajā iespaidīgajā ēkā izvietojušās dažādas valsts pārvaldes iestādes tajā skaitā militārās.
Amerikas laukums (Plaza de America).
Patiesībā laiks skrien nemanot un tuvojas jau vakars! Tādēļ jāsāk domāt par ekskursijas noslēgumu. Tādas nopietnas pusdienas arī vēl nav ieturētas! Tātad jāsāk virzīties uz auto stāvvietu un kaut kur piestāt papusdienot. Un tomēr! Šeit Luīzes parka ir pāris lietas, kuras obligāti jāapskata. Tātad dodamies uz parka dienvidu daļu, kur atrodas vēl viens laukums. Tas ir Amerikas laukums.
Pametam Spānijas laukumu, dodamies līdz parka centrā esošaja dīķim ar Palmu salu, tad sekojam līdz parka zonai, kuru šeit sauc par Leonas dārzu. Patiesībā atkārtošos un teikšu, ka šis parks ir garāka apmeklējuma vērts! Tajā ir daudz ko redzet. Gan pieminekļi un statujas, gan diži koki un krāšņi augi. Neskaitāmi soliņi un lapenes, kurās iespējams paslēpties no saules svelmes.
Galu galā esam nonākuši Amerikas laukumā, kuru faktiski tā īsti par laukumu nenosauksi! Drīzāk tas ir dārzs, jeb skvērs, kuru rotā ļoti intereanti baseini ar strūklakām. Tiešām iespaidīgi! Daudz neizplūdīšu aprakstos tādēļ skatieties bildes!
Īsāk sakot, laukuma ziemeļu virzienā atrodas grezna pilij līdzīga ēka, kuras fasādes atspulgs atmirdz ūdenī. Šajā ēkā atrodas Andalūzijas mūsdienu mākslas centrs un muzejs.
Pretējā, dienvidu virzienā, atrodas Andalūzijas arheoloģiskais muzejs, kura fasādi rotā iespaidīgi vārti, jeb arka, kura veidota tradicionālā andalūziešu stilā. Šis tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem arheoloģijas muzejiem ne tikai Spānijā, bet visā pasaulē. Tajā izstadīti vērtīgi arheoloģiski atradumi sākot no senā laikmeta, feniķiešu, kartāgiešu un romas laikiem līdz mūs dienu spanijas vēstures eksponātiem.
Gar Gvadalkvivīru līdz Triānai.
Apskatījuši Luīzes parku, divus laukumus tajā un vēl šo to uzsākam ceļu uz auto stāvvietu, kurā atstājām savus spēkratus. Ceļš šoreiz ved gar Gvadalkviviras upes krastu. No parka nonākam krastmalā, kur atrodas vēl pāris interesantu ēku.
Viena no tām ir jau pieminetās izstādes vajadībām būvētais Argentīnas paviljons, kurš patiesībā līdzinās pilij! Faktiski visas ēkas, kuras tika būvētas šij izstādei līdzinās lielākām un mazākām pilīm. Laikam jau tajos tālajos 20 g.s. divdesmitajos gados katra no valstīm savā veidā vēlējās izcelties šādā veidā, būvejot savus pāviljonus izstādes vajadzībām.
Ejot tālāk pamanām interesantu ēku, jeb mini pili, kurā tagad izveidots tūrisma informācijas birojs. To šeit sauc par Costurero de la Reina. Šajā ēkā agrāk, jau pieminētā Marija Luīze mīlēja pavadīt laiku vientulībā veidojot rokdarbus. Tagad šī ēka atrodas pie lielu ielu krustojuma un par vientulības izbaudīšanu nevar būt ne runas, bet tajos senajos laikos te bija kluss un vientuļš parka nostūris. Tālāk jau atkārtoti nonākam pie San Telmo pils un šķērsojam upi pa tāda paša nosaukuma tiltu. Jā! Starp citu vēl viens pasaules slavens ceļotājs un atklājējs Magelāns tieši no šejienes pie San Telmo tilta uzsāka savu ceļojumu apkārt pasaulei. Netālu no tilta ir uzstādīts arī piemineklis pasaules apceļotājiem.
No tilta paveras lielisks skats uz Seviljas vecpilsētu un Zelta torni. Pretējā krastā jau atrodas iepriekš pieminētais Triānas rajons. Vairākus gadsimtus Triāna ir bijis Seviljas strādnieku un amatnieku kvartāls, kurā pasaulē nākuši vairākas diženas personības.
Patiesībā šī rajona vēsture sākas jau Romas impērijas laikos, kad Seviljā dzimušais romas imperātors Trajāns nolēma šeit būvet pilsētu, kuru nosauca par Barrio de Triana. Šim nolūkam tika uzbūvēti akvadukti un tilts pāri Gvadalkviviras upei un līdz pat 8.g.s tieši šeit atradās pilseta, un nevis pretejā krastā, kur tagad atrodas vecpilsēta. Mauru valdīšanas laikā pilsetas centrs pārvietojās uz pretējo krastu, bet Triāna pārvērtās par strādnieku, amatnieku un militār personu rajonu, kurš savu īpašo šarmu ir saglabajis līdz pat mūsdienām. Arī tagad šeit šaurās ieliņās un gar krastmalu izvietojušies vairāki veikaliņi, tirgotavas un viss dažādākās ēstuvītes.
Te nu beidzot ir pienācis laiks ieturēt nokavētās pusdienas. Atrodam piemērotu restorāniņu ar skatu uz upi un veicam pasūtījumus. Teikšu godīgi, ka mani izsalkums tā īsti nenomāc, jo ik pa brīdim kafijas pauzēs šādus tādus sīkumus jau esam notiesājuši, bet dažiem ar to tā īsti nepietiek.
Veicam pasūtījumu, ko nu kurš vēlās. Tā kā es neesmu briesmīgi izsalcis izvēlos, ko vieglāku. Tā tad aukstā zupa? Jā! Prasās kaut kas tam līdzīgs! Izvēle krīt uz salmohero. Domāju, ka visi zin kas ir gaspačo, bet varētu nezināt, kas ir salmoreho (Samorejo)! Patiesībā tā arī ir tā teikt aukstā zupa, kura līdzīga gaspačo. Tā pat, kā gaspačo to gatavo no tomātiem pievienojot augļu etiķi un ķiplokus. Protams arī par garšvielām netiek aizmirsts. Atšķirībā no gaspačo šī zupa ir krietni biezāka, ko panāk tai pievienojot maizes mīkstumu un zupa nav tik sārta kā gaspaču, bet ir vairāk oranžīga. Dažkārt šādu zupu andalūzieši pat izmantojot mērces vietā vai tā tiek pasniegta stikla glāzē pie tapām un pat, kā pašas tapas. Bet pats galvenais, ja salmoreho pasniedz kā zupu, tam obligati tiek pievienots smalkas šķēlītes jeb sīki gabaliņi gamona. Dažkārt gamons tiek pasniegts atsevišķā šķīvītī un jūs varat to pievienot zupai pēc savas vēlmes.
Vēl pāris vīna glāzes un jau manām, ka sāk krēslot. Tā tad laiks doties uz prētejo krastu uz auto stāvvietu. Norēķināmies par maltīti un dodamies Triānas tilta virzienā. Pirms tilta vēl tikai apskatām vēl vienu pieminekli Kristoforam Kolumbam, kurš tiek uzskatīts par vis dīvaināko pieminekli jūras braucējam. Tas patiešām ir ļoti īpatnējs!
Pie paša tilta atrodas Trianas tirgus (Mercado de Triana) pa kuru izmetam nelielu loku iepērkot kādu augli un suvenīru.
Te pat pretējā krastā jau atrodas stāvvieta, kur atstājām savus automobīļus. Šķērsojam tikai upi un esam noslēguši loku pa Seviljas vecpilsētu. Pirms sākt ceļu uz Kadisu vēl piesēžam uz soliņiem Gvadalkvivīras upes krastā, kur desertā pamielojamies ar tirgū iepirktiem augļiem.
Noslēgums.
Patiesībā, kā jau sākumā teicu, tas ko mēs apskatījām ir tikai aptuveni pusi no vecpilsētas, nemaz nerunājot par visu pilsetu. Nākas secināt, ka uz šejieni ir vērts atbraukt vēl un apskatīt otru pusi vecpilsētas, izmest kādu loku ap pilsētu un protams apskatīt seno romiešu pilsētu Itāliku, jeb to kas no tās palicis. Tas protams tiks izdarīts!
Kartē: 5. Antigua Estación de Plaza de Armas, 6.Arēna, 7.La Mestanzas teātris, 8.Žēlsirdības slimnīcas La Karidada, 9.Zelta tornis, 10.Spānijas bankas ēka ar tornīšiem, 11.Jaunais laukums, 12.Seviljas rāte, 13.Giraldas tornis, 14. Seviljas katedrāle, 15.Triumfa laukums, 16.Karaļu pils Alkazara, 17.Pils dārzi, 18.Indijas arhīvs, 19.Santa Krūs rajons, 20.Muriljo dārzs, 21.Tabakas fabrika-universitate, 22.San Telmo pils, 23. Lopes de Vegas teātris, 24.Čīles pāviljons, 25.Spānijas laukums, 26.Marrijas Luīzes parks, 27.Amerikas laukums, 28.Arheoloģijas muzejs, 29.Argentīnas paviljons, 30.Piemineklis jūrā braucejiem, 32.San Telmo tilts, 33.Triana, 34.Trianas tirgus, 35.Trianas tilts.
Kaut kad taps arī nākošie raksti par ceļojumiem Andalūzijā, bet tas pēc kāda laiciņa. Pārmaiņus pēc nākamo četru rakstu sēriju veltīšu Maķedonijai.
Pagaidām man jāatvadās līdz nākamajai reizei Maķedonijā. Uz drīzu saredzēšanos!
Gravesend:05.11.2013. Pēteris Vēciņš.
Sveicināti atkal! Tikko pabeidzu sava stāsta par ceļojumiem Andalūzijā jau 10. daļu. Tātad, Sevilja! Par to arī pastāstīšu šoreiz.
Pirms kāda brīža publicēju stāstu par Kadisu, pie kuras nelielā kūrortu pilsētiņā Sancti Petri mēs apmetāmies viesnīcā un no kuras mēs arī plānojām veikt eksursijas uz Kadisu, Sevilju un Heresu. Tātad vakar jau pabijām Kadisā, bet šodien pametam viesnīcu laicīgāk, lai varētu doties ekskursijā uz Sevilju. Laicīgi tādēļ, jo labi zinu, ka Sevilja ir ļoti interesanta un dažādiem tūrisma objektiem piesātināta pilsēta, kuru pēc būtības vienā dienā pilnīgi nav iespējams apskatīt. Lai nu kā arī būtu, centīsimies to tomēr izdarīt vienā, pēc iespējas garākā dienā, cik nu tas būs iespējams.
No Kadisas līdz Seviljai ved lieliska maksas auto maģistrāle. Attālums ir nedaudz vairāk, kā 100 kilometru un nepaiet ne stunda, kā esam Seviljas pievārtē. Pirms Seviljas pagriežamies pa kreisi un šķērsojam Gvadalkviviras upi pa augstu un iespaidīgu tiltu. Izrādās, ka Gvadalkvivīras upe arābu kalifāta laikā bija kuģojama līdz pat Kordovai. Vēlāk pieaugot kuģu izmēriem un daļēji upei aizsērējot kuģošanai piemērotais posms saīsinās līdz Seviljai. Jau vēlāk 16. G.s. Seviljas osta piedzīvo īstu uzplaukumu, kad tā kļūst par Spānijas tirdzniecības nama rezitences vietu no kuras tika kontrolēti visi tirdzniecības sakari starp Spāniju un Amerikas kolonijām. Kādu laiku Seviljas ostai pat bija priviliģēts status, jo tā bija vienīgā osta, kurā drīkstēja uzņemt kuģus no talās Amērikas.Uzplaukuma periods turpinās līdz 17.g.s. vidum, kad arī Kadisai tiek piešķirtas tiesības apkalpot tirdzniecības ceļus uz Ameriku. Tā, kā Kadisa atrodas daudz izdevīgākā vietā, tad tā arī kļūst par galveno tirdzniecības ostu. Rezultātā Seviljas ostas nozīme mazinājās. Sekojoši no 17. līdz 19.g.s. beigām, Seviljas osta jau izbauda pagrimumu. Vēl jo vairāk! Ilgstošu periodu aizsērē Gvadalkīras upe un kuģu satiksme tiek pārtraukta vispār. Neskatoties uz to, jau pagajušā gadsimta Seviljas ostas nozīme pieaug. Tiek attīrīta Gvadalkīras upe un pilnībā tiek atjaunota kuģu satiksme, kā rezultātā Sevilja atkal kļūst par jūras ostu un osta spēlē svarīgu lomu Andalūzijas un Spānijas ekonomikas attīstībā.Aiz tilta nokļūstam rajonā, kurš patiesībā atrodas uz salas starp Gvadalkviviras upi un no tās atzarotu kanālu. Tālāk turpinām ceļu nedaudz aplencot Seviljas pilsētu no rietumu puses. To daru tādēļ, ka pirms nonākšanas Seviljas centrā un vecpilsētā esmu nolēmis uz ļoti īsu brīdi iegriezties šajā savdabīgajā Seviljas rajonā kurš atrodas uz šīs salas un ir tāds, kā mūsdienu Seviljas laicīgais simbols. Tātad esam Kartuhas salā.
Tās nosaukums gan radies jau no 14. g.s. to nosaucot vietējā klostera La Kartuha de Santa Maria (La Cartuja de Sta. Maria de las Cuevas) vardā. Šo klosteri šeit var apskatīt arī šodien un tas parasti ir publiski pieejams, bet nezināmu apstākļu dēļ šodien slēgts. Patreiz klostera teritoriju izmanto Andalūzija modernās mākslas centrs, kurš šeit rīko dažādas mākslasdabu izstādes un iespējams, ka šodien norit darbi pie ekspozīciju maiņas. Mēs tikai uz īsu brīdi uzmetam aci šim klosterim no ārpuses un tad sekojam līdz netālu esošajam atpūtas un izklaides parku „ Brīnumu sala” (Isla Magica).
Lielāko daļu salas aizņem teritorija, kurā 1992. gadā tika rīkota starptautiskā sasniegumu izstāde „Expo 92”, kuras vajadzībām sala tika pilnībā apbūvēta ar dažādām tā perioda modernām ēkām un parkiem. Izstādes vajadzībām, tika uzbūvēti vairāki tilti un pat gaisa vagoniņu ceļš, kuri savienoja salu ar pārējo pilsētu. Tā, kā esmu bijis šeit arī deviņdesmitajos gados nākas secināt, ka kopš tā laika daudzi no objektiem šodien netiek izmantoti un būtībā ir pamesti. Arī gaisa tramvaju un trosu ceļa uz otru krastu šeit vairs nav. Tie ir demontēti. Kā nu tur arī nebūtu, ja esat Seviljā tad droši varat doties un apskatīties šo rajonu. Vēl jo vairāk ja jums ir bērni, tad varēsiet apmeklēt jau pieminēto izklaides un atpūtas parku „Brīnumu sala”.Kartuhas salu ar pārējo pilsētu savieno vairāki tilti. Zīmīgākais no šiem tiltiem ir Alamiljo tilts. Tilts tika uzbūvets sakaņā ar slavena spāņu arhitekta Santiago Kalatravas projektu. Mūsdienās šis tilts kļuvis par vienu no Seviljas simboliem, kurš atspoguļojot pilsētas centienus kļūt modernai, progresīvai un tās iedzīvotajiem-majīgai. Te arī nebūs lieki piebilst, ka Sevilja patiesībā ir ceturtā lielākā pilsēta spānijā un tās iedzīvotāju skaits pārsniedz 700 tūkstošus iedzīvotāju. Tāpat Sevija ir trešais lielākais industrijas centrs Spānijā. To apsteidz tikai Barselona un Madride. Pilsēta atrodas Andalūzijas zemienē, Gvadalkīras upes krastos un tā ir arī pašas Andalūzijas galvaspilsēta. Sevilju ieskauj vairākas satelīt pilsētas, kurās kopā jau dzīvo krietni vairāk par vienu miljonu iedzīvotāju. Pa Alamiljo tiltu šķērsojam upi un nokļūstam austrumu krastā, kur pagriežamies centra, jeb vecpilsētas virzienā. Tālāk sekojam gar upes krastmalu un pa kreisi no mums jau sākas vecpilsetas kvartāli. Piebildīšu, ka šī pilsētas daļa ir vissai liela izmēros un to nosacīti var sadalīt vairākos rajonos- El Makarena ziemeļos, Centrālajā pašā vecpilsētas vidū, El Arenal un Santa Krūz vecpilsētas dienvidos. Tā pat viens no vecpilsētas rajoniem-Triana atrodas upes pretējā krastā. Iepriekš jau minēju, ka Sevilju kārtīgi apskatīt vienas dienas laikā nav iespējams. Tādēļ šoreiz apskatīsim Seviljas dienvidu daļu, jeb rajonus El Arenas, Santa Krūz, Seviljas parkus blakus San Bernardo rajonam un izmetīsim īsu lociņu pretējā upes krastā pa Trianas rajonu. Pa upes krastu nonākam līdz Čapina (Puente de Chapina) tiltam, pretī vecajai Seviljas dzelzceļa stcijai (Antigua Estación de Plaza de Armas) pie kuras atrodam auto stāvvietu, kur atstāt mūsu automobīļus. Pēc rīta brauciena no Kadisas līdz Seviljai un nelielas ekskursijas Kartuhas salā, nolemjam ieturēt kafijas pauzi. Tam piemērota vieta atrodas vecajā stacijas ēkā, kur tagad ierīkots tirdzniecības centrs, kurš ļoti interesanti izveidots samiksējot šīs ēkas vecos arhitektūras elementus ar mūsdienu modernās celtniecības detaļām.Patiesībā mēs te ieturam tādas, kā otrās brokastis, kuru pamatā ir vienkāršas spāņu uzkodas-tapas. Pie reizes, pirms sāktu ekskursiju pa vecpilsētu, pārskrienam īsam Seviljas vēstures aprakstam. Un tā tad! Kā jau daudzās leģendās arī leģendā par Seviljas rašanos figurē grieķu mitoloģiskais varonis Herākls (Herkuless romiešu interpretācijā), kurš pēc vēsturnieku domām patiesībā ir feniķiešu jūras barucējs-varonīgais Melkarts, kura varoņdarbi grieķu mitoloģijā tiek piedēvēti Herāklam. Leģenda vēsta, ka tad, kad feniķiesu jūras braucēji sasnieguši Gibraltara šaurumu, jeb „Herkulesa vārtus” , to varonīgais jūras braucējs Melkarts turpinājis ceļu uz ziemeļiem, kur nonācis palielā upes grīvā. Tā tad, Gvadalkivīras grīvā. Melkarts nolēmis izpētīt upi un devies pret tās tecējumu, līdz atradis piemērotu vietu apmetnes izveidošanai uz nelielas salas upes vidū. Sekojoši šajā vietā tika izveidota tirdzniecības osta, kuru Melkarts nodēvējis par Hispalisu, kas feniķiešu valodā nozīmēja „Upes ieleja”. Vēlāk Hispalisa pārtapa par Sevilju. Leģenda arī vesta, ka tieši Melkarts esot bijis pirmais, kurš vietējiem iedzīvotājiem esot nodemonstrējis pirmās buļļu cīņas, kuras kalpojušas kā pirmssakums koridai.Vēsturnieki gan uzskata, ka Seviljas vietā atradusies senās, Iberijā dzīvojušās, tautas - tartesu apmetne, kuru dēvējuši par Spalu vai Ispalu un kura jau tajos laikos bija svarīga tirdzniecības vieta. Sekojoši šī apmetne pārmaiņus nonāk feniķiešu vēlāk kartāgiešu kontrolē, bet pec romiešu uzvarām pūniešu karos Romas imperijas sastavā. Romieši netālu no Hispalisas izveido savu pilsētu Itāliku, kura paralēli ar Kordovu spēlē nozīmīgu lomu jaun izveidotajā Romas imperijas provincē Baetikā. Ilgstošu laiku abas pilsētas pastāv neatkarīgi viena no otras. Italikā pamatā dzīvo romieši, bet Hispalisas iedzīvotaju etniskais sastavs bija raibu-raibs! Tā tas turpinajās līdz 45. gadam, kad Romas imperātors Jūlijs Cēzars par viņam sniegto atbalstu piešķīra pilsētas stausu arī Hispalisai. Kopš šī brīža pilseta sākas strauja attīstība un laika gaitā tā kļūst par vienu no lielākajām pilsētām Romas imperijā un tā iegūst provinces galvaspilsētas statusu. Starp citu izrādās, ka viens no Romas impērijas imperātoriem-Trajāns, kura valīšanas laikā imperija sasniedza viss lielakos izmērus, bija dzimis tieši šeit Itālikā.
Sekojoši pēc Romas imperijas sabrukuma Hispalisa pārmaiņus nokļūst vandāļu, bizantiešu un vīsgotu rokās. Šis laika periods vairāk raksturojams kā neskaitāmu karu un laupīšanu laiks, kad pilsēta zaude savu varenību un izbauda pagrimumu. Šajā laikā notiek arī reģiona kristianizācijas procesi, kuri vis aktīvāk tika veikti bizantiešu valdīšanas laikā. Galu galā Bizantija pazaudē kontroli pār Ibērijas pussalu un to pilnībā pārņem Vīsgoti. Vīsgotiem tas gan izdodas pieņemot noteikumus, ka tie saglabās šeit katolicismu, kā galveno reliģiju, kuras piekritēji uz to laiku bija lielākā daļa Hispalitas iedzīvotāju.Esam ieturējuši kafijas pauzi un varam sākt ekskursiju pa Seviljas vecpilsētu. Rajonu kura mēs atrodamies šeit sauc par El Arenas. Tas laikam tādēļ, ka šajā rajonā atrodas lielākā buļļu cīņu arēna Seviljā. Gar upes krastu mēs virzāmies dienvidu virzienā, līdz patiešām nonākam līdz arēnai, kuru šeit dēvē par Plaza de Torros. Arēna atrodas šeit netālu no upes, burtiski pāri ielai. Tā ir cilindra formas ēka ar iespaidīgu barokas stilā veidotu fasādi. Arēna uzbūvēta 1762. Gadā un tās kopējā ietilpība ir vairāk, kā 14 000 skatītāju un neskatoties uz tās visai iespaidīgo izmēru, tajā esot lieliska akustika. Faktiski šī skaitās viena no skaistakajām, iespaidīgākajām un vecākajām arēnām ne tikai Spānijā, bet visā pasaulē. Neskatoties uz to, ka daudzi ienīst buļļu cīņas un cenšas tās aizliegt, šeit jo projām tiek rīkotas cīņas par ko liecina izvietotās afišas uz arēnas sienām. Kā jau zināms un par to jau esmu stāstijis agrak publicētā stāstā par Rondu, Sevilja un Ronda sacenšās par titulu, kura tad īsti ir koridas dzimtene. Tikko gan minēju, ka leģenda vēsta, ka buļļu cīņas šeit it kā rīkojis feniķiešu varonis Melkerts, bet tas tā īsti neesot pierādīts un kura tad īsti ir koridas dzimtene neviens īsti pateikt nevar. Jeb kurā gadījumā Rondas un Sevijlas toreodoru cīņu skolas skaitās pašas labākās pasulē. Saistībā ar šīm cīņām, pie arēnas iekārtots interesants koridas muzejs. Faktiski tas ir līdzīgas Rondas koridas muzejam, kurā mēs jau pabijām pāris dienas iepriekš un šodien šo muzeju neesam ieplānojuši apmeklēt. Šeit tā pat, kā Rondā izstādīta atribūtika un lietas kas saistītas ar koridu. Slavenu toreodoru kostīmi, špagas, dažādi plakāti un buļļu galvas, to visu var šeit apskatīt. Te pat ir arī neliels altāris, kurā pirms iziešanas bīstamajā arēnā, toreodori veic lūgšanos.Netālu no buļļu cīņu arēnas atrodas La Mestanzas teātris (Teatro la Mestanza). Tā ir cilindriskas formas celtne un tajā iespējams uzņemt 1794 skatītājus vienlaicīgi. Šī teatrā skatuve ir viena no lielākajām Spānijā. Virs skatuves izbūvēts kupols, kurš sasniedz 47 metru augstumu. Pašā teātrī ikdienu regulāri notiek koncerti un izrādes.
Līdzās teātrim un skvēram pie tā apskatām vēl vienu interesantu ēku. Tā ir žēlsirdības slimnīcas La Karidada (hospital de la Caridad) ēka. Ēka būvēta barokko stilā un tās iekšpusē atrodas interesants pagalms un altāris, kurā var apskatīt slaveno Spānijas mākslinieku Muriljo un Valdesa Leāla darbus. Šo hospitāli šeit uzcēlis kāds dons Migels Manjara, kurš nespēj pārvarēt depresiju pēc savas sievas nāves. Pats dons Migels arī ticis apbedīts zem slimnīcas altāra un viņa portrets izstādīts šīs ēkas viss krāšņākajā galerijā. Tur pat ir izstādītas apskatei dona Migela špaga, maska un dažādas personiskās lietas.Šķērsojam ielu un atgriežamies upes krastā, kur esam nonākuši līdz vienam no populārākajiem objektiem Seviljā. Tas ir Zelta tornis (Toro del Oro). Patiesībā to varēja manīt jau pa labu gabalu, līdz mēs šeit nonācām. Pie torņa piesēžam palmu paēnī un atvēsinoties ar pāris saldējumiem, kārtējo reizi pārskrienam pāri pāris vēstures aprakstu rindiņām.Kā jau zināms 711. Gadā Ibērijas pussalā ieradās pirmie arābu kara pulki, kuriem bez īpašām grūtībām savā kontrolē izdevās iegūt gandrīz visu mūsdienu Spānijas teritoriju. Hispalisa (Sevilja) gan bija neliels izņēmums un tās vīsgotu arhibīskaps nepakļāvās piedāvājumam mierīgi padoties un atvert pilsētas vārtus. Hispalisa tika pakļauta vairāku mēnešu aplenkumam un tikai tad, kad izsīka pārtikas un dzeramā ūdens krājumi tā padevās arābiem. 713. Gadā Hispalisu pārdēvē arābu gaumē par Išbiliju (Ishbiliya) un tā kļūst par musulmaņu Ibērijas valdījumu galvaspilsētu un saglabā šo statusu līdz 755. gadam, kad tiek pasludināts neatkarīgs Kordovas kalifāts un par tā galvaspilsētu kļūst Kordova. Išbilija saglabā tāda paša nosaukuma koras (provinces) galvaspilsētas satusu. Šajā īsajā laika periodā Išbilija izbauda īstu uzplaukumu. Tiek atjaunoti pilsētas mūri, paplašināta tirdzniecības osta līdz ar ko strauji attīstās tirdzniecība un amatniecība.Pilsēta savu varenību saglabā arī Kordovas kalifāta sastāvā un kad kalifāta iekšienē izraisās domstarpības starp dažādiem vietvalžiem Išbijijai izdodas izvērst savu kontroli pār vairākām kaimiņu taifām, tajā skaitā pār Kordovu. Toties iekšējā nesaskaņas kalifātā iedrošināja Kastīlijas kristiešus un 11 g.s. tie veic uzbrukumus vairākām taifām, tajā skaitā Išbilijai. Vairākas taifas ir spiestas parakstīt neizdevīgus līgumus un tiek apliktas ar milzīgiem nodokļiem. Tas viss izraisīja lielu neapmierinātību musulmaņu vidū un pavisam drīz emīrs Al Matamids vēršas pēc palīdzības pie saviem musulmaņu brāļiem Almoravīdiem (valdnieku dinastija Marokā). Sekojoši Almoravīdu karaspeks izceļas Eiropas krastos un padzen kristiešu karaspekus no Kordovas kalifāta teritorijām. Līdzīga situacija atkārtojas, kad jau citas dinastijas, Almohadu karaspēks atkal sakauj Kastīlijas kristiešu karaspēkus. Atšķirībā no Almoravīdiem Almohādi patur Andalūziju pilnā savā kontrolē. Almohādu valdnieki ierodas Andalūzijā un uzsāk verienīgus būvdarbus tās pilsētās. Tādi notiek arī šeit Išbilijā (Seviljā). Tieši šajā laikā šeit top arī Zelta tornis un daudzas citas celtnes kuras mēs šodien vēl apskatīsim.Tātad šo torni šeit uzbūvē 13.g.s. sākumā, Almohādu dinastijas (valdnieku dinastija Marakešā-Marokā) valdīšanas laikā, kad tie ierodas šeit lai pasargātu bijušās kalifāta zemes no kristiešu uzbrukumiem. Torņu pamat uzdevums bija kontrolēt kuģu satiksmi Gvadalkvivīras upē. Tajos laikos otrā upes krastā bija identisks tornis un starp šeim torņiem tika nostieptas iespaidīgas ķēdes, kuras nevēlamiem kuģiem neļāva iekļūt Seviljas teritorijā. Savu nosaukumu tornis ieguvis tāpēc, ka pēc tā uzbūvēšanas tas esot bijis dekorēts ar apzeltītiem dekoratīvajiem elementiem. Tornis uzbūvēts divpadsmit stūra formā un sastāv no divām daļām, jeb stāviem. Var redzēt, ka pirmais torņa līmenis uzbūvēts no akmeņiem, bet otrais jau tapis velāk 18. g.s. un būvēts no ķieģeļiem.Vēstures gaitā tornis bijis liecinieks ne vienai vien, asiņainai kaujai starp mauriem un kristiešiem, un tā sienas bijušas noslacītas ar varonīgo cīnītāju asinīm. Pēc tam, kad karalim Ferdinandam III izdodas iegūt varu pār Sevilju un musulmaņu karaspēki pamet Eiropas krastu, torņi zaudē savu stratēģisko lomu. Līdz mūsdienām saglabājies tikai viens tornis un tajā tagad ierīkots jūras muzejs, kura ekspozīcija veltīta Seviljas ostas un Gvadalkīras upes kuģošanas vēsturei.No Zelta torņa dodamies El Arens rajona kvartālos. Pa Santanderas ielu nonākam Konstitūcijas laukumā, kura stūrī atrodas ļoti interesanta ēka ar diviem tornīšiem uz jumta, kurā tagad izvietojies Spānijas valsts bankas birojs. Tālāk sekojam pa Konstitūcijas (Aveda de la Conitucion) ielu un faktiski gar Indijas arhīvu, un Seviljas katedrāles aizmugurējo sienu nonākam līdz Jaunajam laukumam (Plaza Nueva) pie kura atrodas Seviljas pilsētas dome.Seviljas dome (Ayuntamiento e Sevilla). Agrāk šo ēku dēvējuši par Kapitula pili. Ēka šeit uzbūvēta 15.g.s. laikā, kad tika pārbūvēta Seviljas mošeja. Ēkas arhitekts bija Diego Rianjo, kurš plānoja arī Seviljas katedrāles būvdarbus bijušajā mošejā. Jāsaka gan, ka šī ēka izskatās visai smagnēji. Tās galvenā ieeja vērsta pret parku un kā jau iersts tās fasādi rotā trīs karogi. Spānijas, Andalūzijas un Seviljas pilsētas, kuru rotā tikai četru burtu kombinācija NO un DO ar mezglu starp tiem.Leģenda vēsta, ka karaļa Alfonso neveiksmīgā valdīšana un finansiālās grūtības, ko izbaudīja valsts noveda pie tā, ka karaļa dēls Sančo ar spēku atņēma tēvam varu. Alfonso aizbēga uz Sevilju-vienīgo pilsētu, kura viņam saglabāja uzticību. Šāda pilsētnieku rīcība izraisīja cieņu Sančo un viņs atļāva savam tēvam palikt pilsētā. Vēlāk Sančo esot iedevis pilsētai šādu simbolu ar burtiem NO un DO, kas esot saīsinājums no viņa vārdiem (Sevilla no ma dejado) kas nozīmējot – Sevilja mani pameta. Kopš tā laika pilsētas karogu un arī ģērboni rotājot šie divi burtu pārīši. Patiesībā gan šie burti ir ņemti no latīņu valodas abrieviatūrs Nomina Domine (Dieva vārds).Pilsētas ģērbonī ir attēlotas arī trīs personas. Tās ir, karalis Ferdinands III, kurš padzina maurus no pilsetas un divi karalim uzticami bīskapi- Sv. Leandro un Sv. IzodorsBlakus domes ēkai atrodas Jaunais laukums (Plaza Nueva), kurā nolemjam ieturēt kārtējo kafijas un saldējuma pauzi, pirms doties uz Karaļu laukumu, kurā atrodas divi, varētu pat teikt, paši dižākie objekti Seviljā. Dzetot kafiju un škirstot informaciju uzzinām, ka pie šī laukuma agrāk esot atradies pilsētas cietums, kurā kādu laiciņu bija pavadījis pasaulē slavenais Spāņu rakstnieks un dzejnieks Servantess, kurš dzimis un lielu daļu sava mūža pavadījie tieši Seviljā. Jā! Tieši šajā cietumā šeit Seviljā arī esot tapis slavenais Servantesa „Dons Kihots”. Jāpibilst, ka tas nebūt nebija vienīgais slavenā rakstnieka darbs kurš šeit tapa, jo izradās, ka viņš šajā cietumā pamanījās pabūt divas reizes!No šī Jaunā laukuma paveras lieliskas panorāmas un skats uz Giraldas torni, kura virzienā tūlīt dosimies, bet pirms tam vēl pāris rindiņas par vēsturi. Tā tad, kā jau iepriekš teicu 12.g.s. Andajūziju, tajā skaita Išbiliju (Sevilju) savā kontrolē iegūst Marokas Almohadu dinastijas valdnieki. Patiesība jāatdzīst , ka tieši šajā periodā vairākas Andalūzijas pilsetas izbauda īstu uzplaukumu, jo īpaši Išbilija. Almohadu laikā Išbilija iegūst Almohadu valsts Eiropas daļas galvaspilsētas statusu un kļūst par nozīmīgu Almohādu militāro bāzi. Vel jo vairāk, Almohadu valdnieki uz ilgstošu laiku ierodas Išbilijā un pārvalda savus valdījumus no šejienes, bet ne no Marakešas. Tādējādi emīra Abu Jusufa valdīšanas laikā šeit tiek uzbūvēts stadions, vairāki piršu kompleksi, akmens tilts pāri Gvadalkviviras upei un vēl daudzas citas nozīmīgas celtnes. Top jaunas pilis, dārzi, laukumi un mošejas. Kā vienu no izcilākajiem šā laika arhitektūras šedevriem var uzskatīt Išbilijas mošeju, kurā tagad atrodas Seviljas katedrāle un bijušais mosejas minarets, kurš arī ir pārtapis par katedrāles zvanu torni. Turpinām ekskursiju un dodamies līdz Karaļu laukumam pie kura arī atrodas jau pieminētie objekti. Kā teicu, jau pa gabalu no vairākiem skatu punktiem ir pamanāms zvanu tornis, kuru šeit sauc par Giraldas torni. Faktiski šis tornis varētu būt pašreizējās katedrāles kompleksa sastāvdaļā kurā kalpo kā zvanu tornis, bet tiek uzskatīts par atsevišķu arhitektūras pieminekli. Tas tāpēc, ka tas uzbūvēts krietni agrāk, kā patreizējā katedrāle. Tornis uzbūvēts Almohādu dinastijas laikā, pēc sultāna Jakuba al Mansūra rīkojuma, kā lielas mošejas sastāvdaļa. Faktiski Giraldas tornis ir prototips slavenās Kutūbijas mošejas tornim Marakešā un Hasana tornim Rabātā (Marokā), kuru līdz galam tā atrī neuzbūvēja Sākotnēji torņa smaili līdzīgi ka Kutūbijas mošejai Marakešā, rotāja četras zeltītas lodes, kuras sabruka zemestrīces laikā. Vēlāk, kad Sevilja nonāk kristiešu kontrolē,1568. gadā tornim tiek piebūvēti četri stāvi zvanu izvietošanai un tā smailē tiek uzstādīts vēja rādītājs, kurš arī radījis torņa nosaukumu. Spāņu valodā giralda nozīmējot vēja rādītājs, kurš atgādina cilvēku vai dzīvnieku formu. Tātad – vēja rādītāja tornis.Apskatot torni no malas var manīt, ka tas patiešām saglabā vairākus mauru laikmeta arhitektūras elementus un tikai paša spice veidota vēlāk, kad tornis tiek pārveidots par kristiešu katedrāles sastāv daļu. Torņa augstums šodien ir 97,5 metri un to iespejams redzēt gandrīz no visas pilsētas, līdzīgi kā mūsu Pētertorni Rīgā. Pašā torņa augšējā stāva, 93 metru augstumā ierīkots skatu laukums, no kura paveras iespaidīgs skats uz šo seno vēstures notikumu un pieminekļu bagāto pilsētu. Mūsu plānos ietilpa arī uzkāpt šaja tornī, bet kad nonākam pie kasēm secinām, ka rindā būs jāstāv ilgāk, kā stundu, zem svelmējošiem saules stariem! Tā, kā es šajā tornī jau biju bijis agrāk, varu arī atteikties no šodienas kāpiena. Pārējie secina, ka mēs patērēsim ilgu laiku stāvot rindā un pazaudēsim iespēju apskatīt vairākus citus objektus, tādēļ ir gatavi arī atteikties no kāpšanas tornī un cepināšanās saulē. Bet! Godīgi sakot, mēs vis vairāk nobijāmies tieši no saules karstuma, kurš mūsu spēkus izsīcinās pavisam. Neko darīt! Nāksies samierināties tikai ar blakus esošās katedrāles apskati, bet pirms to darām atkal seko pāris rindiņas iz vēstures.Išbilija 11-12. G.s. kļūst par vienu no lielakajām pilsētām Ibērijā. Tās iedzīvotaju skaits tuvojas simts tūkstošiem un lielāka par to ir tikai dižā Kordova, kura gan pavisam drīz nonāk kastīliešu-kristiešu kontrolē. Jau kopš 12.g.s. vidus Almohāu valdījumi Andalūzijā tiek pakļauti pastāvīgiem kristiešu uzbrukumiem, kuriem ar vien grūtāk izdodas pretoties. Vēl jo vairāk, pašu Almohādu dinastijas varu Marakešā apdraud nesaskaņas ar vietvalžiem un Almohadi pakapeniski zaudē interesi par valdījumiem Eiropas krastā līdz tos 13 g.s. nomaina jau citas dinastijas pārstāvji-Marinīdi, kuriem attiecīgi vairāk rūp iegūt kontroli pār Marakešu un Fesu.1247. gadā jau pēc spīdošas uzvaras slavenā „Kaujā pie Las Navas de Torolosa” Išbilija nokļūst kristiešu aplenkumā, kurā pavada veselus 16 mēnešus un tikai pēc tam, kad kristiešiem izdevās apturēt kuģošanas satiksmi pa Gvadalkvivīras upi pilsēta bija spiesta padoties. Uzbrukumu laikā pilsēta tika pamatīgi izpostīta. Tika sagrautas vairakas nozīmīgas ēkas, alkazara-pils, pilsetas nocietinājumi un arī lielā moseja. Brīnumainā kārtā necieta tikai jau pieminētais mošejas minarets, jeb Giraldas tornis.Pēc pilsetas nonākšanas kristiešu kontrolē tā tiek pārdēvēta par Sevilju un kļūst par suverēnas karalistes Kastīlijas sastāvā, galvaspilsētu. Galu galā karalis Ferdinands III, kura vadībā Sevilja tika iekarota izvēlās to par savas rezidences vietu un pat pavēlēja pēc savas nāves sevi apglabat tieši Seviljā. Šajā laikā tiek uzsākti darbi pie pilsētas atjaunošanas. Protams tiek uzsākta vairāku baznīcu celtniecība. Sekojoši vairāki karaļi Sevilju izvēlās par savu rezidences vietu. Jau minēju karali Alfonso X, kurš ļoti cienīja Sevilju un tā kalpoja par viņ rezidenci. Te viņš pavadīja arī atlikušo mūžu pēc tam, kad viņu no troņa padzina paša dēls Sančo IV.13-14. g.s. neskatoties uz to, ka pēc ilgstošām represijām Sevilju pamet gandrīz visi musulmaņu iedzīvotāji tā spēj saglabāt savu dominējošo lomu reģionā. Kristiešu iedīvotāju sastāvs pakapeniski palielinājās un radās nepieciešamība jaunu ietilpīgu dievnamu celtniecībai. Tā arī tika uzsākta katedrāles celtniecība. Katedrāle tiek celta, jeb precīzāk būtu teikt veidota uz izpostītās Lielās mošejas pamatiem. Celtniecības darbi tiek uzsakti 1401. gadā un ilgst līdz 1512. gadam. Sākotnēju celtniecības darbi tiek veikti slavena Spāņu arhitekta Alonso Martiness vadībā, bet no 1498. līdz 1512. gadiem darbus vada jau Diego Rianju un Alonso Rodrigess. Šī ir pati lielākā katedrāle Spānijā un trešā lielākā Eiropā. Par to lielākas ir tikai Svētā Pētra bazilika Romā un Svētā Paula bazilika Londonā.Mēs arī veicam nelielu katedrāles apskati un dodamies tajā iekšā. Vērojot katedrāles arhitektūru pat ne īpaši lielam speciālistam būs pamanāms, ka vairāku gadsimtu ilgušajos celtniecības un pārveidošanas darbu gaitā, līdz tā ieguvusi mūsdienu izskatu, tajā ieviesti dažādi arhitektūras stili. Šeit saglabajušies arī mudehara stila veidojumi kuri atgādina par musulmaņu valdīšanas periodu, bet kopumā dominē gotikas elementi. Ēka izveidota taisnstūra formā, garumā 116 metri un platuma 76 metri, kuras sastāvā ietilps ikšējais pagalms-dārzs, kurš saglabājies no mošejas laikiem, un protams arī pieminētais Giraldas tornis.Katedrālē var iekļūt pa deviņām ieejām un tā sastāv no piecām nišām. Centrālā niša ir vis augstākā un platākā. Centrālo nišu ar kapellu savieno eja jeb garena halle. Interjerā izstadīts liels daudzums mākslas darbu kurus veidojušas tādas slevenības, kā: Muriljo, Valdess, Dzordāns, Surbarāns un vēl daudzi citi.Katedrālē apbedītas ļoti nozīmīgas personas, te ir vairāku karaļu kapenes: Alfonsa X, Pedro „Nežēlīgaā”, un protams tajā atrodas Fernanda III kapene, kā viņs to bija vēlējies. Tā pat šeit apbedīts kardināls Servantess, dažādas svetās personas un dažādi karalisko ģimeņu pārstāvji. Mūsu lielāko uzmanību tiek pievērš tas, ka šeit atrodas paša Kristofora Kolumba apbeījums, par kuru gan pastāv strīdi. Patiesībā par Kolumba pīšļu atrašanās vietu jautājums 100% līdz galam vēl nav noskaidrots. Kristofors Kolumbs miris 1506. gadā 55 gadu vecumā Valladolidas pilsētā, kur sakotnēji arī ticis apbedīts neskatoties uz paša vēlēšanos būt apbedītam Jaunajā zemē (Salās amerikas krastos, kuras viņš atklāja). Vēlāk viņa pīšļi tika parvesti uz Kartuhas klosteri, Kartuhas salā Seviljā, bet 1542. gadā Kolumba dēls izpilda viņa vēlēšanos un viņa pīšļi nonāk Santo Domingo katedrālē Espanjolas salā, kuru šodien dēvē par Haiti salu (Tagad Santo Domingo-Dominikas republikas galvaspilsēta).Kad Espanjolas salu 1795. gadā okupē franči, Kolumba zārks tiekot pārvests uz Havannu Kubā, bet jau pēc Kubas neatkarības kara 1898 gadā tas atgriežas Seviljā, kur tiek novietots Seviljas katedrālē. Tajā pat laikā 1877. gada, kad tiek veikti Santo Domongo katedrāles remonts un pamatu nostiprināšana, strādniku uziet urnu kuru rotā uzraksts, kurš vēsta „Šeit apbedīts slavens un cienījams vīrs Kristofors Kolumbs” («Varón ilustre y distinguido Cristóbal Colón») un urnā patiešām atradušies vairāki cilvēka kaulu fragmenti. Šī urna tika izvietota Santo Domingo katedrālē, bet 1992. gadā tā tika pārvesta uz Kolumba Bāku (Faro a Colon) netālu no Santo Domingo, kura tika uzbūvēta par godu 500. gadadienai kopš Amerikas atklāšanas un kalpo, kā Kolumba mauzolejs un muzejs. Tādējādi kopš 19.g.s. beigām eksistē divi Kolumba apbedījumi. 2006. gadā zinātnieku grupa no Granadas universitātes veica DNK analīzi pīšļiem, kuri atrodas Seviljas katedrālē un to rezultatus salīdzināja ar Kolumba dēlu Diego un Ernando pīšļu analīžu datiem un nonāca pie secinājuma, ka tie patiešām ir Kristofora Kolumba pīšļi. Savu kārt Dominikas republikas varas iestādes vēl jo projām nav devušas atļauju veikt līdzīgu pētījumu. Tas gan neliedz vairākiem vēsturniekim apgalvot to, ka iespējams Santo Domingo arī atrodas īstie Kolumba pīšļi no kuriem daļu paslēpuši ļaudis, kuri piedalījās Kolumba zārka transportēšanā uz Havannu.
Lai kā arī tur īsti nebūtu man šķiet, ka godīgāk būtu tomēr izpildīt paša diženā ceļotāja un atklājēja vēlmi tikt apbedītam Amerikas krastos un Seviljas katedrāles svētajiem gribot vai negribot vajadzētu atgriezt Kolumbu Santo Domingo. Seviljas katedrāles uzraugi gan ir veikuši vienu viltību! Kolumba zārks novietots uz četru skulptūru, kuras simbolizē dažādus Spanijas reģionus (Kastīliju, Leonu, Aragonu un Navarru), pleciem, kas ļauj apgalvot, ka tādējādi daļēji ir izpildīta Kolumba vēlme netikt apglabātam Spānijas zemē!Katedrāli esam apskatījuši, bet Giraldas tornī neuzkāpām! Nu nekas! Dodamies tālāk un nav ko bēdāt. Te pat aiz stūra atrodas vel viens no Seviljas top-objektiem, kurš noteikti mums kompensēs neizbaudītos panorāmas skatus.Šeit pie katedrāles atrodas divi ļoti inetresanti laukumi. Viens tieši pretī galvenajai ieejai, tas ir tā saucamais Karaļu laukums, kuru rotā interesanta strūklaka laternas veidolā. Laukuma ziemeļu pusē atrodas interesanta sarkana ēka. Tā ir Arzobispalas pils.Uzreiz aiz katedrāles stūra jau atrodas otrs laukums. Tas ir Triumfa laukums, kurš nepavisam nav mazāk interesants par iepriekšējo. Patiesībā pret šo laikumu ir vērsts katedrāles kreisais flangs un tieši no šī laukuma vis labak tā redzama, jo no citiem skatu punktiem to sedz šauras ielas vai blakus esošās ēkas. Var teikt laukuma centrā atrodas piemineklis Inmaculada concepción, kura nosaukumu nu nekādi nemāku pārtulkot. Jeb kurā gadījumā kaut kas saistīts ar Sv Marijas nevainību. Te pat pie laukuma atrodas arī slavenā Indijas arhīva ēka, bet par to mēs vēl parunāsim vēlāk. Tagad mūsu merķis ir Karaļu pils jeb Alkazara. Esam pie Alkazaras vārtiem. Ieņemam rindu, kura ir daudz īsāka, kā uz Giraldu un tā virzās ļoti raiti. Nepaiet ne 10 minūtes un varam doties iekšā. Aiz vārtiem atrodas pagalms De la Monterija pret kuru vērstas vairāku ēku fasādes ar ieejām. Šeit apskatām vienu no iespaidīgākajām ēkām šajā kompleksā. Tās vārti jau izskatās varen skaisti, bet ieejot zālē elpa aizraujas! Halles griesti- tas ir kaut kas neatkārtojams! Ne par velti šīs pils dekoratīvie elementi tiek uzskatīti par vieniem no izcilākajiem mudehara stila veidotajiem elementiem pasaulē.Uz pils otrajā stāvā esošo altāri ved 16. g.s. būvetas kāpnes. Tur apskatām karaļa dona Pedro apartamentus, kuru griesti veidoti no koka ar lieliskiem kok griezumiem. Tālāk seko mūzikas salons un nonākam vienā no pils patio (pagalmiņiem) Patio Donseljas. Pirms nonākam dārzā seko vēl viens patio- Patio Munjekas. Faktiski šie pagalmi izveidoti pils vecākajā daļā, kur agrāk atradušās Mauru karaļu apartamenti. Ja tā īsi par pils vēsturi tad jāpiebilst, ka sākotnēji šeit atradās mauru cietoksnis, kurš šeit tika uzbūvēts lai kontrolētu tirdzniecības ceļus un kuģošanu uz kalifāta galvaspilsētu Kordovu. Sekojoši kādu krietnu laiku vēlāk Almohādu dinastijas valdnieku norieta periodā, kad kristiešiem izdodas ieņemt Kordovu, Sevilja, kā jau minēju kļūst par msulmaņu kontrolēto teritoriju galvaspilsētu. Šāda situācija neturpinās ilgi, jo drīz arī Sevilja tika pakļauta kristiešu uzbruumiem un par galvaspilsētu kļuva Granāda. Neskatoties uz to, kādu laiku mauru valdnieki šo cietoksni pārveido par valdnieku rezidenci un šeit top valdnieku pils.Kad kristiešiem izdodas iegūt savā kontrolē Sevilju pili pamatīgi izpostīta un kadu laiku tā tiek pamesta. Vēlāk pēc kujas pie Salado, kad kastīliešu un portugāļu flotei izdodas sagraut Marinīdu floti, Kastīlieši sāka kontrolēt tirdzniecību un satiksmi Gibraltāra šaurumā, līd ar ko Sevilja kļuva par nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustpunktu un ostu. Seviljas ekonomika izbauda atdzimšanu un uzplaukumu, un 14.g.s. karalis Pedro I (Nežēlīgais), sagrautās mauru pils vietā liek uzbūvēt savu pili. Kā bāze tiek ņemta jau esošās pils konstrukcijas. Laika gaitā pils tiek pārbūveta vairākkārt un Karaļa Kārļa V valdīšana laikā pils arhitektūra tiek papildināta ar gotikas stilā veidotiem elementiem, bet saglabājot lielu daļu mudehada stilā veidoto arhitektūras elementu. Faktiski šī ir unikāla un savā ziņā neatkārtojama pils, jo tajā var redzēt tādu stilu savienojumu, kuru grūti būs atrast kaut kur citur.Starp šāda veida pilīm Andalūzijā un Spānijā, pēc izmēriem tā atpaliek tikai no slavenās Alhambras pils kompleksa Granādā. Pils vairāk kā 700 gadus kalpo kā galvenā Spanijas karaļu rezidence un tiek uzskatīta par vienu no vecākajām karaļu pilīm Eiropā. Arī tagad daļa no pils atrodas spānijas karaļnama rīcībā un kalpo kā ārpus galvaspilsētas rezidenceToties pils dārzi savā krāšņumā droši var konkurēt ar Alhambru un Kordovas alkazaras dārzu. Pēc pils telpu apskates caur interesantajiem pagalmiņiem nonākam plašā teritorijā kurā aiz mūriem, kuri saglabājušie no bijušā mauru cietokšņa, izvietots unikāls dārzs. Agrāk šajā dārzā atpūtušies un rīkojuši dažādas pieņemšanas, gan mauru sultāni un emīri, gan Spānijas karaļi un karalienes. Tā pat kā pilī arī darza noformējumā kontrastē dažādu kultūru veidotie arhitektūra un dārza noformējums. Te nu mēs izmetam vairākus lokus pa pils dārzu. Patiesībā tas ir diezgam paliels un ātri to apskatīt nav iespējams. Vēl paris loku un nonākam pie baseina pils dārzā, kurā pa gabalu jau manām rosāmies zivis. Jā tās patiešām ir zivis! Un to te ir visai daudz. Šķiet, ka tās jau ir pieradušas pie tūristu uzmanības un līdzīgi, kā putni mēģina sev pievērst uzmanību lai tiktu pie kāda maizes kumosa. Līdz ko kāds iemet maizi baseinā tā vienā mirklī nozūd mutuļojošā ūdenī. Lielāko prieku šis šovs protams sagādā bērniem!Tā nu lēnā garā esam izstaigājuši šo brīnišķīgo pili-alkazaru un varam doties uz izeju. Tā arī darām! Atgriežamies Triumfa laukumā. Kā jau iepriekš minēju, pie šī laukuma atrodas vēl viena ēka, kura ir uzmanības vērta. Tā ir Indijas arhīva ēka. Lai būtu lielāka skaidrība kas tajā atrodas atkal japārskrien paris rindiņām iz vēstures. Un tā 15. g.s., kad kristiešu karaļiem izdodas padzīt musulmaņus maurus no visas Ibērijas pussalas un Andalūzijas un tiek iekarots pedējais mauru atbalsta punkts Granada, jaunās vienotās Spanijas karaļiem paveras iespeja nodarbināt domas par jaunu zemju iegūšanu. Protams, ka tiek mesta acs uz Ziemeļ Āfriku, bet tajā pat laikā gūst atbalstu tādas pārdrošas idejas, kā tālu aizjūras zemju meklējumi, kuri pavisam drīz vainagojās ar panākumiem. 1492. gadā Kristofors Kolumbs atklāj jaunas zemes (Amēriku) okeāna otrajā krastā, kuras sākotnēji tika uzskatītas par Indiju. Tam seko vairākas ekspedīcijas un Spānija sāk jauno zemju apgūšanu. Tiek atklāti jauni tirdzniecības ceļi un jau 1503. Gadā Spanijas karaļnams nolemj tos monopolizēt savās rokās. Lai to vieglāk kontrolētu un varetu labak iekasēt nodevas tiek izdota pavēle, ka visai tirdzniecībai jānotiek tikai caur Seviljas ostai. Tad arī notika viss vērienīgākais pagrieziens Seviljas attīstības vēsturē! Sevilja kļūst par nozīmīgāko tirdzniecības tranzīt punktu ne tikai Spānijā, bet gandrīz visā Eiropā.Pilsēta aug un izbauda īstu uzplaukumu. 1598. Gadā Seviljā tiek izveidota tirdzniecības birža un tās vajadzībām tika uzbūvēta īpaša ēka pašā pilsētas centrā, tieši šeit pie Triumfa laukuma, blakus karaļu pilij un katedrālei. Kā biržas ēka tā kalpo līdz 1758. Gadam, kad karalis Karls III to nodod jau dižākam mērķim: tā saucamā Indijas arhīva galabāšanai, kura dokumenti līdz tam tika glabati dažādās citās vietās. Indija arhīvam? Jā! Tāpēc, ka labu laiku kopš Kolumbs atklāja jaunās zemes, tās tika uzskatītas par salām Indijas krastos. Arhīva ēkā tiek izveidoti masīvi-dekorēti koka plaukti, kuriem kokmateriāli tika atvesti no Kubas. Šajos plauktos tiek galabāti vairāk kā 38 tūkstoši dokumentu, kuri saistīti ar dažādiem dižiem atklājumiem Amerikas kontinentā, kā arī par pašiem alklājumu veicējiem. Vieni no nozīmīgākajiem dokumentiem šeit ir Huana de la Kosas pirmā izveidotā pasaules karte un Kristofora Kolumba dienasgrāmata, kuras šeit atrodas arī šodien. Piebildīšu, ka ēkas pirmajā stāvā ir ierīkota ekspozīcija, kuru iespējams apskatīt bez maksas, bet liela daļa ēkas brīvam apmeklējumam ir slēgta un tajā tiek ielaisti tikai speciālisti-vēsturnieki.Te nu lielo daļu obejektu Seviljas vecpilsētā esam apskatījuši un varam doties tālāk. Faktiski ir jau vēls pusdien laiks un it kā būtu laiks ko notiesāt! Nolemjam ieturēt ko līdzīgu trešajām brokastīm, jeb vieglu uzkodu launagam pirms pusdienām un īstas pusdienas noturēt vēlāk. Tā arī darām un piesēžam terasē pie vina no Karaļu laukuma krodziņiem. Kuri nav vēl izsalkuši, tie samierinās ar kafiju, kādu vīna glāzi vai saldējumu. Kuri jūt izsalkumu pasūta nedaudz tapas. Mūsu ceļa biedrs Aldis tomēr nolemj pasūtīt, ko pavisam īpašu! Tas ir jau labi zināmais spāņu gamons-šķiņķis, bet tieši Iberiko šķirnes gamons, kurš tiek uzskatīts par vis labākās kvalitātes gamonu. Tā cena rī ir iespaidīga! 30 eiro par nelielu šķīvīti ar dažām šķēlītēm. Tiek uzcienāti arī pārējie, kuri vēlās to nobaudīt. Tas tiešām ir lielisks! Tā teikt apetīti esam apmānījuši un dodamies tālāk. Pirms pamest vecpilsētu vēl izmetam nelielu loku pa Santa Krūs rajonu vecpilsētā. Tas atrodas austrumu virzienā no Seviljas katedrāles un ir viens no interesantakajiem un noslēpumiem bagatākajiem pilsētas kvartāliem. Tas ir bijušais ēbreju kvartāls, kurā arī šodien mājo savdabīga gaisotne. Faktiski tas sācis veidoties 16. g.s.jau pieminētajā Seviljas uzplaukuma periodā, kad pilsēta piedzīvo īstu celtniecības bumu. Tieši sajā periodā tika pārbūvēta katedrāle un Giraldas tornis. Tad arī šajā rajonā savas mājs sāk būvet jaun bagātnieki-tirgoņi, kuri guva lielus ienakumus uz staruji augošās tirdzniecības ar Amēriku rēķina. Staigājot pa Santa Krūs ieliņām rodas iespaids, ka esam nokļuvis fantāziju pasaulē. Šaurajās ieliņās starp majām ar baltām fasādēm un dažādu ziedu un jasmīnu aromāts apdullina prātu. Jā! Ziedu šei līdzīgi, kā Kordovā ir cik uziet. Gandrīz katrā pagalmā. Pie tam kvartāls ir ļoti bagāts ar arhitektūras, vēstures pieminekļiem kuros sastopamas interesantas detaļas, kuras īpaši izceļ šo vietu. Jo īpaši Īpaši jāizceļ šejienes grezno māju un piļu arhitektūra, kur šeit Seviljai raksturīgā veidā harmonisi apvienojušās atšķirīgas īpatnības, kādas figurē gotikā un arābu mudehara stilā. Pluss, to vissu papildina dažādi itāļu renesanses elementi. Šo visai interesanto arhitektūras stilu koteili varam pamanīt ik uz soļa. Godīgi gan jasaka, ka mēs izmetām tikai nelielu loku pa šo rajonu un ja to tā īšti grib apskatīt tad tam japaredz vairāk laika.Pirms pametam Santa Krūs rajonu pieturam pie pāris suvenīru tirgotājām. Liela daļa no kudzēm šajās suvenīru bodītēs izrādās ir visai atraktīvas čigānietes. Kāda no kundzēm labprāt nodemonstrē, kā jārīkojas ar kastanjetēm. Cita veiksmīgi pierunā mūsu grupas senjoras un senjoritas nopirkt kādu vēdeklīti. Galu galā nonakam Seviljas parku rajonā San Bernardo.Pirmais parks, jeb darzs kā tošeit sauc ir Muriljo dārzs (Jardines de Murillo), kurš atrodas burtiski aiz Alkasaras sienas starp Santa Krūs un San Bernardo rajoniem. Tas nosaukts par godu slavenam spāņu māksliniekam Bartalomeo Estebānam Muriljo, kurš savu dzīvi pavadījis šeit Seviljā. Domāju, ka daudzi jau būs dzirdējuši par šo mākslinieku, kura darbi izstādīti arī slavenajā Pradas galerijā Madridē, kur es jau pabiju pirms dažam dienām un jau rakstīju savā stāstā „Burbonu Madride”. Ak jā! Ja reiz runa ir par Muriljo, tad noteikti jāpiemin vēl viens slavens Seviljas mākslinieks, kura darbi arī izstadīti Pradas galerijā. Tas ir Diego Rodriges Velaskes.Atgriežamies Muriljo dārzā. Tas veidots tipiskā Sevilas stilā, kā palmu arkāde kuru rotā bagātīgas puķu dobes un krāšņi krūmi. Palmu arkādi papildina vairākas dažāu mākslinieku skulptūras, bet pati galvena skulptūra, jeb precīzak teikt piemineklis šeit veltīts Kristoforam Kolumbam un tas atrodas pašā parka centrā. Pa parka palmu arkādi dodamies dienvidu virzienā un nonākam plašā laukumā ar strūklaku centrā. Šajā laukuma faktiski saskarās trīs Seviljas parki, jau pieminētais Muriljo dārzs, Prado San Sebastiana parks un pats lielākais un iespaidīgakais Seviljas parks-Marijas Luīzes parks uz kuru mēs tuliņ dosimies, bet pirms tam apskatīsim pāris objektus kuri arī atrodas šeit pat.Pirmais no tiem ir milzīgi plaša ēka pie šī laukuma, kura burtiski atrodas starp šiem parkiem. Tā ir bijusī tabaks fabrika, kurā tagad iekārtota universtāte. Šī ēka uzbūvēta 1766. Gadā un sakotnēji tajā izvietojās tabakas fafrika, kurā esot strādājuši aptuveni 10 000 darbinieku starp kurim esot bijusi arī slavenās operas Karmenas galvenā varone, kura uz saviem ceļiem esot rullējusi cigārus. Ilgstošu laiku šī fabrika spēlēja ļoti nozīmīgu lomu Seviljas ekonomikā un nebūs lieki piebilst, ka pēc Amerikas atklāšanas tieši Spānija nodarbojās ar lielāko tabakas eksportu uz Eiropu un tieši šī fabrika bija tabaks izstrādajumu lielākā ražotāja Eiropā un iespējams visā pasaulē. Fabrikas telpas esot pat bijuši savi staļļi un pat cietums.Tabakas ražošana šeit notika līdz pat 20 g.s. sākumam, kad Spānija jau bija zaudējusi monopolu šajā jomā un ēka vairs nebija piemērota mūsdienu ražošanas iekārtu izvietošanai tajā. 1954. Gadā milzīgā ēka tika pielāgota universitātes vajadzībām un uz to tika pārceltas vairākas Seviljas universitātes fakultātes. Ēkas izmeri pa tiešām ir iespaidīgi. Pec aizņemtās platības šī ir otra lielākā ēka, bet kopējās ietilpības tā ir ceturtā lielākā ēka Spānijā. No malas skatoties tā gan tik liela nešķiet, bet kad mēģini tai apiet apkārs tad saproi, ka tā tiešām ir visai plaša.Otrs ievērības cienīgais objekts ko apskatām šeit parku rajonā ir San Telmo pils (Placio de San Telmo). Tā ir visai interesanta ēka ar sārteni brūnām sienām, kuras fasāde papildināta ar dažādiem dekoratīviem elementiem. Īpaši grezni izskatās šīs ēkas jeb pils galvenie verti. Sākotnēji šī ēka tika bēvēta jūras akadēmijas vajadzībām un tā piederēja Spānijas jūras flotei. 1847. gadā, kad Sevilja jau bija zaudējusi savu lomu kā svarīgs jūras osta, šī ēka nonāk hercoga Montpensjēra īpašumā. Hercogs Montpensjērs bija slavens ar intrigu pīšanu pret Spānija valdošo dinastiju un tieši šeit San Telmo pilī tika izstrādāti dažādi plāni lai iegūtu Spānijas troni. Šiem plāniem tā arī nebija lemts piepildīties. Jau vēlāk hercoga Montpensjēra atraitne Marija Luīze San telmo pili nodeva arhibīskapa rīcībā. Beigu beigās ēka nonāk Andalūzijas valdības rīcībā un kalpo kā tās rezidence.Pirms atgriežamies lielākajā no parkiem-Luīzes parkā, dodamies apskatīt vēl vienu interesantu ēku jeb tā saucamo Lopesa de Vegas teātri, bet pirms tam atvēsināmies iespaidīgu koku paēnī.Lopes de Vegas teātris gan nevar lepoties ar dižu vēsturi un tas tapis tikai 1929. gadā. Toties tas ir slavens ar nozīmīgām izrādēm, kuras tajā norisinās. Šeit uzstājas slaveni teātra un mūzikas māslinieki. Īpaši šī teātra skatuvi iecienījuši izcilākie flamenko izpildītāji. Pati teātra ēka veidota vēlā baroka stilā un tās skatītāju zalē iespējams uzņemt nedaudz vairāk, kā 1000 teatra un mūzikas cienītāju. Tieši pretī teātra ēkai atrodas pijušais Čīles pāviljons, kurš tapis Spānijas-Latīņ Amērikas izstādes laikā arī 1929. gadā. Šī arī ir visai interesanta ēka un nebūt tā nav vienīgā šāda ēka šo parku teritorijā.Te nu nonākam lielākajā un slavenākajā Seviljas parkā-Marijas Luīzes parkā. Tas tā nodēvēts par godu jau pieminētajai hercoga Montpensjera atraitnei, kura daļu no lielās San Telmo pils teritorijām uzdāvināja pilsetai, parka ierīkošanai. Te arī japiebilst, ka gandrīz visi jau tiko pieminetie parki agrāk ietilpa San Telmo dārzu teritorijā. Tā nu arī šeit, bijušajā pils dārzā 1893. gadā tika izveidots pilsetas lielākais parks. Parku šeit projektē un irīko franču inženieris Nikolas Forestjērs, iedvesmojotie no Seviljas Alkazāra dārzā un Granadas Alhambrā redzētā.Pēc parka paplašināšanas, pirms 1929. gada starptautiskās izstādes, tā teritorija aizņem 400 000m2 platību un tā ir lielākā zaļā zona Seviljā. Parks patiešām ir iespaidīgs un ļoti mājīgs, un ja būtu iespēja te varētu pavadīt gandrīz visu dienu. Parka teritorijā atrodas vairāki interesanti objekti no kuriem mēs dažus apskatīsim tuvāk.Pirmkārt mēs dodamies uz parka ausrumu daļu, kur atrodas vēl viens no Seviljas tūrisma top objektiem. Tas ir Spānijas laukums. Pēc pāris simtiem metru mūsu priekšā paveras iespaidīga izmēra laukums, kuru ielenc tik pat iespaidīga pakava formas ēka. Šis laukums un ēka, jeb komplekss, tā pat kā vairums citu objektu šī parka teritorijā uzbūvēts 1929. gada Spānijas-Latīņamerikas izstādes vajadzībām. Patiesībā šī kompleksa uzdevums biija parādīt Spānijas varenību visai pasaulei. Nemāku gan teikt vai ekonomiskajā jomā tas izdevās, bet arhitektoniskajā ziņā tas pa tiešām izdevās.Ēkas fasādes pirmo līmeni veido kolonāde zem kuras nišās izveidotas interesantas mozaīkas ar alegoriskiem attēliem, kuros atēloti visu Spānijas provinču ģērboņi un zem tiem attiecīgi attēloti notikumi kuri risinājušies attiecīgajās provincēs.Attiecīgi uz zemes pretī katrai provinces ainai attēlota tās karte.Pašā laukuma vidū to rotā iespaidīga strūklaka, kura nedaudz remdē saules svelmi. Arī mēs uz īsu brīdi piesēžam un mēģinām atdzesēties un nedaudz papriecāties par grandiozo arhitektūras šedevru.Ēkas priekšā, paralēli taj, izveidots mākslīgs lok veida kanāls pāri kuram pāri ved graciozi arkveida tiltiņi.Patreiz šajā iespaidīgajā ēkā izvietojušās dažādas valsts pārvaldes iestādes tajā skaitā militārās.Patiesībā laiks skrien nemanot un tuvojas jau vakars! Tādēļ jāsāk domāt par ekskursijas noslēgumu. Tādas nopietnas pusdienas arī vēl nav ieturētas! Tātad jāsāk virzīties uz auto stāvvietu un kaut kur piestāt papusdienot. Un tomēr! Šeit Luīzes parka ir pāris lietas, kuras obligāti jāapskata. Tātad dodamies uz parka dienvidu daļu, kur atrodas vēl viens laukums. Tas ir Amerikas laukums.
Pametam Spānijas laukumu, dodamies līdz parka centrā esošaja dīķim ar Palmu salu, tad sekojam līdz parka zonai, kuru šeit sauc par Leonas dārzu. Patiesībā atkārtošos un teikšu, ka šis parks ir garāka apmeklējuma vērts! Tajā ir daudz ko redzet. Gan pieminekļi un statujas, gan diži koki un krāšņi augi. Neskaitāmi soliņi un lapenes, kurās iespējams paslēpties no saules svelmes.Galu galā esam nonākuši Amerikas laukumā, kuru faktiski tā īsti par laukumu nenosauksi! Drīzāk tas ir dārzs, jeb skvērs, kuru rotā ļoti intereanti baseini ar strūklakām. Tiešām iespaidīgi! Daudz neizplūdīšu aprakstos tādēļ skatieties bildes!Īsāk sakot, laukuma ziemeļu virzienā atrodas grezna pilij līdzīga ēka, kuras fasādes atspulgs atmirdz ūdenī. Šajā ēkā atrodas Andalūzijas mūsdienu mākslas centrs un muzejs.Pretējā, dienvidu virzienā, atrodas Andalūzijas arheoloģiskais muzejs, kura fasādi rotā iespaidīgi vārti, jeb arka, kura veidota tradicionālā andalūziešu stilā. Šis tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem arheoloģijas muzejiem ne tikai Spānijā, bet visā pasaulē. Tajā izstadīti vērtīgi arheoloģiski atradumi sākot no senā laikmeta, feniķiešu, kartāgiešu un romas laikiem līdz mūs dienu spanijas vēstures eksponātiem.Apskatījuši Luīzes parku, divus laukumus tajā un vēl šo to uzsākam ceļu uz auto stāvvietu, kurā atstājām savus spēkratus. Ceļš šoreiz ved gar Gvadalkviviras upes krastu. No parka nonākam krastmalā, kur atrodas vēl pāris interesantu ēku. Viena no tām ir jau pieminetās izstādes vajadībām būvētais Argentīnas paviljons, kurš patiesībā līdzinās pilij! Faktiski visas ēkas, kuras tika būvētas šij izstādei līdzinās lielākām un mazākām pilīm. Laikam jau tajos tālajos 20 g.s. divdesmitajos gados katra no valstīm savā veidā vēlējās izcelties šādā veidā, būvejot savus pāviljonus izstādes vajadzībām.Ejot tālāk pamanām interesantu ēku, jeb mini pili, kurā tagad izveidots tūrisma informācijas birojs. To šeit sauc par Costurero de la Reina. Šajā ēkā agrāk, jau pieminētā Marija Luīze mīlēja pavadīt laiku vientulībā veidojot rokdarbus. Tagad šī ēka atrodas pie lielu ielu krustojuma un par vientulības izbaudīšanu nevar būt ne runas, bet tajos senajos laikos te bija kluss un vientuļš parka nostūris. Tālāk jau atkārtoti nonākam pie San Telmo pils un šķērsojam upi pa tāda paša nosaukuma tiltu. Jā! Starp citu vēl viens pasaules slavens ceļotājs un atklājējs Magelāns tieši no šejienes pie San Telmo tilta uzsāka savu ceļojumu apkārt pasaulei. Netālu no tilta ir uzstādīts arī piemineklis pasaules apceļotājiem.No tilta paveras lielisks skats uz Seviljas vecpilsētu un Zelta torni. Pretējā krastā jau atrodas iepriekš pieminētais Triānas rajons. Vairākus gadsimtus Triāna ir bijis Seviljas strādnieku un amatnieku kvartāls, kurā pasaulē nākuši vairākas diženas personības. Patiesībā šī rajona vēsture sākas jau Romas impērijas laikos, kad Seviljā dzimušais romas imperātors Trajāns nolēma šeit būvet pilsētu, kuru nosauca par Barrio de Triana. Šim nolūkam tika uzbūvēti akvadukti un tilts pāri Gvadalkviviras upei un līdz pat 8.g.s tieši šeit atradās pilseta, un nevis pretejā krastā, kur tagad atrodas vecpilsēta. Mauru valdīšanas laikā pilsetas centrs pārvietojās uz pretējo krastu, bet Triāna pārvērtās par strādnieku, amatnieku un militār personu rajonu, kurš savu īpašo šarmu ir saglabajis līdz pat mūsdienām. Arī tagad šeit šaurās ieliņās un gar krastmalu izvietojušies vairāki veikaliņi, tirgotavas un viss dažādākās ēstuvītes.Te nu beidzot ir pienācis laiks ieturēt nokavētās pusdienas. Atrodam piemērotu restorāniņu ar skatu uz upi un veicam pasūtījumus. Teikšu godīgi, ka mani izsalkums tā īsti nenomāc, jo ik pa brīdim kafijas pauzēs šādus tādus sīkumus jau esam notiesājuši, bet dažiem ar to tā īsti nepietiek.Veicam pasūtījumu, ko nu kurš vēlās. Tā kā es neesmu briesmīgi izsalcis izvēlos, ko vieglāku. Tā tad aukstā zupa? Jā! Prasās kaut kas tam līdzīgs! Izvēle krīt uz salmohero. Domāju, ka visi zin kas ir gaspačo, bet varētu nezināt, kas ir salmoreho (Samorejo)! Patiesībā tā arī ir tā teikt aukstā zupa, kura līdzīga gaspačo. Tā pat, kā gaspačo to gatavo no tomātiem pievienojot augļu etiķi un ķiplokus. Protams arī par garšvielām netiek aizmirsts. Atšķirībā no gaspačo šī zupa ir krietni biezāka, ko panāk tai pievienojot maizes mīkstumu un zupa nav tik sārta kā gaspaču, bet ir vairāk oranžīga. Dažkārt šādu zupu andalūzieši pat izmantojot mērces vietā vai tā tiek pasniegta stikla glāzē pie tapām un pat, kā pašas tapas. Bet pats galvenais, ja salmoreho pasniedz kā zupu, tam obligati tiek pievienots smalkas šķēlītes jeb sīki gabaliņi gamona. Dažkārt gamons tiek pasniegts atsevišķā šķīvītī un jūs varat to pievienot zupai pēc savas vēlmes.Vēl pāris vīna glāzes un jau manām, ka sāk krēslot. Tā tad laiks doties uz prētejo krastu uz auto stāvvietu. Norēķināmies par maltīti un dodamies Triānas tilta virzienā. Pirms tilta vēl tikai apskatām vēl vienu pieminekli Kristoforam Kolumbam, kurš tiek uzskatīts par vis dīvaināko pieminekli jūras braucējam. Tas patiešām ir ļoti īpatnējs! Pie paša tilta atrodas Trianas tirgus (Mercado de Triana) pa kuru izmetam nelielu loku iepērkot kādu augli un suvenīru.Te pat pretējā krastā jau atrodas stāvvieta, kur atstājām savus automobīļus. Šķērsojam tikai upi un esam noslēguši loku pa Seviljas vecpilsētu. Pirms sākt ceļu uz Kadisu vēl piesēžam uz soliņiem Gvadalkvivīras upes krastā, kur desertā pamielojamies ar tirgū iepirktiem augļiem. Patiesībā, kā jau sākumā teicu, tas ko mēs apskatījām ir tikai aptuveni pusi no vecpilsētas, nemaz nerunājot par visu pilsetu. Nākas secināt, ka uz šejieni ir vērts atbraukt vēl un apskatīt otru pusi vecpilsētas, izmest kādu loku ap pilsētu un protams apskatīt seno romiešu pilsētu Itāliku, jeb to kas no tās palicis. Tas protams tiks izdarīts!Kartē: 5. Antigua Estación de Plaza de Armas, 6.Arēna, 7.La Mestanzas teātris, 8.Žēlsirdības slimnīcas La Karidada, 9.Zelta tornis, 10.Spānijas bankas ēka ar tornīšiem, 11.Jaunais laukums, 12.Seviljas rāte, 13.Giraldas tornis, 14. Seviljas katedrāle, 15.Triumfa laukums, 16.Karaļu pils Alkazara, 17.Pils dārzi, 18.Indijas arhīvs, 19.Santa Krūs rajons, 20.Muriljo dārzs, 21.Tabakas fabrika-universitate, 22.San Telmo pils, 23. Lopes de Vegas teātris, 24.Čīles pāviljons, 25.Spānijas laukums, 26.Marrijas Luīzes parks, 27.Amerikas laukums, 28.Arheoloģijas muzejs, 29.Argentīnas paviljons, 30.Piemineklis jūrā braucejiem, 32.San Telmo tilts, 33.Triana, 34.Trianas tirgus, 35.Trianas tilts.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
