Andalūzijas izaicinājums

22.10.2013
5 min lasīšanai
40 foto

Andalūzija kā vieta vilināja jau sen, tāds valdzinājums nosaukumā vien. Attiecīgi, saņemot piedāvājumu braukt ar velo pa Andalūziju, nebija variantu. Tad gan es vēl nezināju, ar kādām grūtībām nāksies sastapties :) Mans dzīvesveids nav iedomājams bez velo, tapēc arī grūti iedomāties kādu citu ceļošanas veidu :) Un galu galā arī gandrīz ikgadēja kalnu apciemošana jau ir kļuvusi par ģimenes tradīciju. Esam pabijuši Krimā, Sicīlijā, Sardīnijā, braukuši ap Garda ezeru, Rumānijas Transilvāniju utt, bet tāpat biju gana šokēts, kad otra puse paziņoja, ka šoreiz pieteikusi ceļojumam arī 8 gadīgo dēlu. C'mon.. Fiziski pilnīgi noteikti nav gatavs tādām slodzēm, morāli, savukārt, gatavs neesmu es un apzinos, ka nāksies izvilkt vārda tiešā nozīmē šo pasākumu uz saviem pleciem. Bet pasteidzoties mazliet uz priekšu - viss bija un beidzās labi. Tā tīri tehniski runājot - riski ir skaidri. Bērns fiziski nav spējīgs nobraukt 60-80km dienā, kur nu vēl pa kalniem. Tātad jāmeklē risinājumi. Es tā kā saku, ka jāpērk vienriteņa verķis, kas kabinās klāt manam ričukam un tad visu laiku braucam tandēmā, bet tomēr tiek atrasts zelta vidusceļš - cietā sakabe, kurā var izmantot bērna esošo velo un pie vajadzības iejūgties aiz ēzeļa tēva. Reklāma - http://veloatlaides.lv/velosipdu-sakabes/4255326-trailangel-velosipda-sakabe.html, šobrīd pat par īpašu cenu, iesaku :) Konstrukcija sākumā nelikās īpaši stabila - bērns gāzās slīpi, taču dažu skrūvju pievilkšana visas problēmas atrisina. Pats brauciens ir no ekonomisko sērijas - nakšņošana teltīs, ierobežots komforts utt - bērns pirmajā rītā izskatās galīgi nelaimīgs, bet pēc pusdienu peldes jūrā viņa sejā atgriežas krāsas un dzīvesprieks. Ja vēl kāds saldējums tiek dabūts - vispār laime pilnīga. Pats braukšanas process, savukārt, dzen izmisumā mani - braucam ar apmēram 8-10km/h, bērna tempā.. Mēģinu noturēties uz riteņa, lai neapgāztos :) Nekādu dižo skatu sākuma posmā arī nav - vienas vienīgas siltumnīcas visapkārt. Atgriežoties Latvijā un ieejot lielveikalā likās ļoti līdzīgs augļu stends - pieeju tuvāk - apelsīni, āboli, tomāti utt - viss made in Spain. Pēc pusdienu pauzes jau jūdzu sīko aiz sevis un iedzenam dienas normu. Jā, ceļojums ir organizēts, braucam ~30 cilvēku grupa un dienas mērķis ir jāsasniedz. Principā tādā stilā arī ieturam pāris nākamās dienas - 20-30km bērns ripina saviem spēkiem, atlikušo tad maucam tandēmā. Tā kādas dienas paripinam pa pludmali un tad sākas īstais piedzīvojums - jātiek augšā kalnos uz Granādu, Rondu. Ja es teiktu, ka bija grūti, tas vēl būtu maigi teikts. Bērns pēc savas dienas normas nomīšanas nav diez ko spējīgs palīdzēt arī tandēmā, līdz ar to pret kalnu jāvelk bērns, viņa velo, somas.. Parēķināju - vismaz 50kg. Skaistie skati apkārt? Pilnīgi pie kājas! Visa uzmanība ceļam, kalnam, kārtējam serpentīnam, kurš iedzen nolemtības naglu arvien dziļāk sirdī kājās. Protams, jo lielākas grūtības, jo pēc tam lielāks prieks par paveikto, bet nu esot tajā procesā iekšā un neredzot finiša taisni ir grūti iestāstīt sev, kāda suņa pēc tu to dari :) Vārdu sakot, to atkārtot varat, ja ir pārliecība par savām spējām - gan fiziskajām, gan morālajām :) Granāda un Ronda - 2 absolūti lieliskas pilsētas, it kā atšķirīgas, taču sajūtās līdzīgas. Granāda ar savu Alhambra piļu kompleksu un kefejnīcu skvēriem, Ronda - pilsēta uz klints ar satriecošiem skatiem. Ko ieteikt tur būtu tik daudz, ka vienā aprakstā nesarakstīt. Kafejnīcas jāmeklē kaut kur nost no tūristu burzmas patālākos pilsētas skvēros. Flamenko. Gaspačo. Brokastīs churros - spāņu brokastu izvirtība - eļļā cepti mīklas izstrādājumi, kurus ēd mērcējot karstā šokolādē. Miljons tapu. Laikam pirmoreiz sastapos ar tapām tik izteiktā veidā. Pasūti kafejnīcā dzērienu - alu, vīnu, klāt dabū tapu. Dažnedažādu un pilnīgā randomā - ceptas garneles, kalmārus, frī kartupeļus ar pikantu vistiņu utt. Patīkami. Atverot ēdienkarti, arī sagaida, nevis +/- ierastie pilna porcija un pusīte, bet arī tapa - pēc cenas spriežot ~ ceturtā daļa no pilnas porcijas, realitātē droši vien vēl mazāka. Tā kā no ēdienu nosaukumiem nevelna nevar saprast, tad šis ir lielisks veids, kā iepazīt vietējo virtuvi - paņemt kaudzi ar tapām. Viens brokastu ēdiens gan uzjautrināja - pārgriezts kruasāns, kurā pa vidu iecepts siers un šķiņķis. Gribētos domāt, ka kruasānam tad būtu jābūt sāļajam, bet nē - parasts, salds kruasāns. Garšu kombinācija gana neierasta un ja jāpaskaidro par uzautrināšanos, tad tas bija par spānu paņirgāšanos ar franču kulināriju. Ja kafejnīcas par dārgu, ar veikaliem viss ok - pārtikas cenas kopumā zemākas, nekā Latvijā + izvēle daudz lielāka. Pēc Rondas jau ceļš ved atpakaļ uz jūru, kas gan nu jau ir kļuvusi krietni sāļāka un aukstāka - okeāns tuvojas. Ceļš uz jūru - 35km ripināt no kalna vien. Aizraujoši? Ne pārāk :) Nu jau kalnu rūdījumu guvušais dēls šajā dienā pieveic 52km, kurā ietilpst >400m vjl kāpums un pēc tam pieminētā ripināšanās lejup. Arī nākamā dienā neļaujam šim atslābt un nu jau pats saviem spēkiem noripina savu jauno rekordu - 76km, tiesa gan pa piekrasti - gana līdzenu segumu. Un te jau arī Gibraltārs klāt. Gibraltārs. Man par nožēlu, manas zināšanas par šo vietu bija stipri ierobežotas. Ok šaurums un tā, bet es pat nezināju, ka šī teritorija ir britu īpašums. Bet ja ir iespēja, noteikti apmeklējama vieta. Iespaidi sākas ar robežas šķērsošanu - lidlauks, kurš iet pāri ceļam. Jā, šķērsām pāri ceļam. Ja nolaižas, vai paceļas lidmašīna, ceļš ir ciet (loģiski). Vispakārt british english un arī uzraksti atbilstoši. Sarkanās telefona būdiņas.. 2 stāvīgos autobusus gan nemana, bet tas kontrasts ar vēl tikko redzēto Spāniju tāpat ir milzīgs. Pa vidu šai mazajai valstij - izteiksmīga klints, kuras augšā dzīvo mērkaķi. Var pie šiem aizbraukt ar auto, ar vanšu tramvaju, var aiziet ar kājām. Kad esam beiguši ripināšanos ap Gibraltāru, kas pa perimetru sastāda mazāk, nekā 10km, sadomājam, ka vēl varam paspēt uzkāpt arī augšā. Bērnu gan ir grūti pierunāt, bet kad tiek piesolīti mērkaķi, parādās kaut kādas azarta izpausmes. Pieslēdzam ričukus un dodamies augšā. Pa ceļam nebūtiskas grūtības - pretī braucošs motorollerists paziņo, ka tālāk ceļš ciet, lai ejam pa citu ceļu. Ok, griežam atpakaļ? Nē! Jāparbauda :) Pārbaudam - viss ok. Ceļš patiešām ciet, priekšā aizslēgti metāla vārti, BET garām vai pa apakšu var tikt, tā ka viss ok. Mazu posmu noejam pa slēgto posmu, kurā patiešām ir pa kādam nogruvušam akmenim, bet tas jau tikai vairo piedzīvojuma garu. Pirmais mērkaķis arī kādā brīdī izlien no krūmiem pilnīgi negaidīti, bet tādā pilnīgā flegmā aizslāj tālāk. Tālāk bērns atrod neiesāktu čipšu paciņu, kuru viņam dažus metrus tālāk nākas burtiski mest prom, jo paciņas čaukstēšanu sadzirdējusi mērkaķu ģimenīte. Paciņa tiek veikli attaisīta un to tukšo lielākais no zvēriņiem pārējos gana veikli un dusmīgi atgaiņādams. Esam brīdināti, par to, ka nevajadzēt nonākt tiešā saskarē ar mērkaķiem, kur nu vēl iedzīvoties kādos skrāpējumos, tapēc nav ko te ielaisties dižās sarunās - pabildēju un dodamies tālāk. Neraugoties uz maniem brīdinājumiem nevilkt ārā no somām neko ēdamu, viens cepumiņš tomēr tiek izvilkts un pamests kārtējam badīgajam lopiņam. Protams, tālāko nav grūti prognozēt - mērkaķis uzlec mugurā un cenšas attaisīt somu :) Bet viss beidzas labi, bez traumām. Augšā arī beidzot esam tikuši un tas ir to vērts. Skati no augšas lieliski. Redzi visu mazo valsti no augšas, kuģu spietu jūras šaurumā, saulrietu. Lieliski ceļojuma noslēguma iespaidi. Bet piedzīvojumi ar to vēl nebeidzas - atgriežamies lejā jau pa tumsiņu un sev par pārsteigumu atrodam ričukus ieslēgtus aiz trīsmetrīgiem vārtiem. Pilsētas botāniskais dārzs, zinies. Bezmaksas parks, bet kuram pie vārtiem nav absolūti nekādas info par to, ka uz nakti tas tiek slēgts ciet. Nu forši. Piesēžam uz trotuāra malas pāromāt dzīvi, plānus un beidzot var izvilkt no somas arī no mērkaķiem sataupītās ēdamlietas. Priekšā ~4km čāpošana kājām + no rīta tikpat atpakaļ… Kaut kāds cerības stars parādās, kad vietējais darbonis pastāsta, ka varbūt 2 vārti tomēr esot vaļā. Cerība gan nav garāka par minūti, jo nākamā sieviete pilnīgi noteikti apgalvo, ka visi vārti ir ciet… Padoties nevajag, aizejam līdz tuvākajiem vārtiem - tiešām ciet, taču šeit žogs jau ir krietni zemāks un iespēja izzagt savus velo no aizslēgtas teritorijas tiek izmantota :) Loģiski, ka arī bērns par šādu atrakciju ir sajūsmā. Kopumā iespaidi tikai pozitīvi, lai arī bažas par izdošanos un varēšanu bija lielākas nekā jebkad. Bērns gan pagaidām saka, ka nākamgad nebraukšot - bija grūti, bet gan jau pēc kāda laiciņa stāstīs ko citu :) Par ceļojuma organizēšanu jāpateicas Andrim Tālmanim - meklējat tepat draugos, brīvu vietu gan parasti nav, tā ka lieki nesaceraties :) Maršruts - Spānijas Andalūzija, jeb dienvidu piekraste, pa ceļam ieraujot robu kalnos Granādas un Rondas virzienā. Sākums Almeria, finišs Gibraltārā, kilometrāžu precīzi nepateikšu - kādi 6-7 simti km 2 nedēļās.Ceļojuma formāts - kulturāli bomzisks - teltis, pavadošais transports ar mantām un lauka virtuvi, kas nodrošina dežūras un regulāras brokastis un vakariņas. Naktis var pavadīt arī hoteļos, hosteļos, airbnb.com piedāvājumos, ja rocība atļauj. Izmaksas ap 400Ls uz pieaugušo + tēriņi uz vietas.Laika apstākļi 2 nedēļu garumā oktobra vidū negaidīti lieliski - 22-30C, bez lāsītes lietus. Un galu galā bildes kaut kur tur lejā.

Andalūzijas izaicinājums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem