Šodien mums stāv priekša pagarš ceļš, jo plānojam nokļūt līd Kadisai. Bet! Maršrutu esmu saplānojis nevis pa piekrasti, bet gan cauri Bētikas, Rondas kalniem, kur pabūsim kalnu ciematiņā- Mihasā, pilsetā uz klintīm- Rondā un pilsētā zem klintīm- Setenilā. Par Rondu šoreiz nestāstīsu, jo to jau esmu darījis iepriekš stāstiņā “Baltie ciemi un koridas dzimtene Ronda”, bet par Setenilu gan īsi pastāstīšu ceļojuma gaitā.
Tātad braucienu, kā jau teicu uzsākam Benalmadenā. Pirmā pieturas vieta mums bija kalnu ciematiņš, tūristu iemīļota atpūtas vitea Mihas (Mijas). No Mihas pa kalnainiem apvidiem sekojām līdz Rondai, kurā veicām aptuveni trīs stundu ekskursiju un ieturejām pusdienas. Pēc pusdienām jau turpinām ceļu un virzāmies no Rondas uz ziemeļiem, kur mums pirms nonākšanas Kadisā plānots apskatīt pilsētiņu Setenilu. Pa ceļām sekojam cauri mazai pilsētiņai ar šaurām, šaurām ieliņām-Arietei, tālāk seko plašas paugurainas ainavas ar neskaitāmiem vīnogu laukiem un esam nonakuši Kadisas provincē un pavisam drīz arī Setenilas pilsētiņā.
Setenila (Setenil de las Bodegas)pilsēta zem klintīm.
Vēl pāris loku un esam jau Setenilas centrā, kur jau var manīt pirmos iespaidīgos skatus, dēļ kuriem mēs uz šejieni esam atbraukuši. Nogriežamies šķērsieliņa pa labi un esam nonākuši burtiski zem klints. Ieliņa kļūst ar vien šaurāka un šķiet, ka mums neizdosies atrast vietu kur noparkot automašīnas, bet te aiz viena asa pagrieziena parādās neliels pleķītis, kuru pamet neliels furgoniņš un tieši kā izmērīts, lai noparkotu divus mūsu busiņus. Tātad varam sākt nelielu pastaigu pa šo pilsētiņu.
Pāris vārdu par šo pilsētiņu. Setenila ir loti interesanta pilsētiņa, kura atrodas Treho upes krastos un ielejā. Tās īpatnība ir tas, ka daudzas mājas šeit uzbūvētas burtiski zem klintīm, bet dažas ierīkotas pat alās un tām ir tikai viena divas vai trīs ārējās sienu-fasādes, bet liela daļa ēkas atrodas zem klintīm.
Sākam pastaigu pa šo interesanto pilsētiņu. Jā, Setenila starp šīm klintīm vismaz nedaudz ēnas rodas un ir iespējams nedaudz noslēpties no svelmējošās saules. Tomēr tas neglābj mūs no karstuma pilnībā un pēc pāris simtiem metru noietas distances prsās atvēsināties kādā vēsākā telpā.
Tā arī dadām. Iegrižamies vienā no Setenilas krodziņiem, lai iztukšotu kādu kausu alus vai glāzi vīna, kā nu kurš vēlās. Pasēdēšanas un atvēsināšanās brīdī varam nedaudz parunāt par šo un to. Protams arī pa Setenilu.
Patiesībā šī ir ne tikai vizuāli interesanta pilsētiņa, bet tai ir arī ļoti sena un savdabīga vēsture. Ņemot vērā, ka tepat netālu pie Rondas atklātajās Pileitas alās (Cueva de la Pileta), cilvēki veidojuši mājokļus vairāk kā pirms 25 000 gadu, vēsturnieki uzskata, ka Setenilas alas un ielejla bijušas apdzīvotas jau krietni pirms mūsu ēras. Īsta pierādījuma tam gan nav, jo šeit esošās alas un ēkas tikušas neskaitāmas reizes pārbūvētas vairāku gadsimtu garumā un kādas agrāku laiku liecības nav saglabājušās. Liela daļa vēsturniku uzskata, ka pilsēta šeit tapusi Romas impērijas laikā, bet sekojoši tā nonāca musulmaņu valdījumā. Un tā ilgstošu laiku pakļāvās Kordovas kalifāta vietvalžiem, pilsēta kļuva par tādu kā aizsardzības priekšposteni Rondai. Sekojoši 13.g.s. šeit bija viens no svarīgākajiem Granādas emirāta priekš posteņiem, jo blakus esošā Olveras pilsēta jau bija nonākusi kastīliešu rokās. Kristieši vairakkārt centās ieņemt šo stratēģiski svarīgo pilsētu, bet tas neizdevās. Pilsēta pēc varonīgas pretošanās ieguva slavu, kā neieņemams cietoksnis.
Daļā vēstures pētnieku pat uzskata, ka pilsētas nosaukumā atspoguļojas tās neuzvarāmība. Septem hihil, nozīmējot septiņas reizes, kas arī ataino septiņus neveiksmīgus kristiešu uzbrukumus pilsētai. Ļoti nozīmīgs laiks pilsētas vēsturē seko pēc 1407. gada, kad Kastīlijas karalim Donam Fernando izdodas iekarot Antekeru. Pēc šīs pilsētas iegūšanas, kristieši uzsāk cīņu par vairākiem anklāviem, kuri palika musulmaņu kontrolē, bet Setenila tiek ieņemta tikai 80 gadus vēlāk, 1484.gadā pēc ilgstošas blokādes un artilērijas apšaudēm. Ilgāk noturējās tikai Ronda (līdz 1485. gadam) un Granāda (līdz 1492. gadam), kad Nasrīdu dinastijas valdniekiem nācās pamest Eiropas krastus.Setenilas ieņemšana bija tik nozīmīga, ka pilsētas ieņemšana tika attēlota bareljefos tajā laikā būvetajā Toledo katedrālē (Toledo-Kastīlijas galvaspilsēta).
Pēc kāda laika 15.g.s. pilsētas nosaukumam tika pievienoti vardi-„de las Bodegas”, kas saistīts ar vīna darināšanu. Setenilas apkaime kļūst par vienu no nozīmīgākajiem vīnogu audzēšanas un vīna darināšans rajoniem. Šeit tiek ražots augstvērtīgu šķirņu vīns, kura glabāšanai tiek izmantotas alas Setenilā un tās apkaimē. Arī mēs šeit krodziņā noprovējam vietējā ražojuma vīnu.
Pēc nelielas pauzes krodziņā tirpinām pastaigu pa Setenilas pilsētiņu. Apmeklejam arī pāris vīna un suvenīru bodītes, kuras dažviet ierīkotas tādās kā alās zem klintīm. Arī ielas šeit vietām izbūvetas gluži zem klinšu pārkarēm. Vizuāli šķiet, ja nebūtu šo ēku, tad klinšu bluķi nogāzīsies upes garavā. Gala rezultātā esam izmetuši lokus pa abiem ielejas krastiem un atgriežamies pie mūsu busiņiem un varam turpināt ceļu. Jāsaka, ka mums vēl priekšā pagarš brauciens un vakars jau strauji tuvojas.
Pametam Setenilas pilsētiņu un dodamies ziemeļu virzienā līdz Olveras pilsētiņai, kur izdarām īsu pieturu pie lielveikala un atkal turpnām ceļu jau rietumu virzienā uz Kādisu.
Pati Olveras pilsētiņa var manīt arī ir ļoti interesanta un ja būtu daudz laika droši vien tajā arī būtu vērts nedaudz aizkavēties, bet tas jau kādai citai reizei. Garām slīd interesantas ainavas. Kalni pakāpeniski kļūst zemāki un parādās vairāk plašu lauku un ieleju. Tātad esam nonakuši Andalūzijas, jeb Bētikas zemienē.
Šī zemiene aizņem palielu Andalūzijas teritoriju un tā stiepjas aptuveni 300 kilometru garumā Gvadalkivīras upes baseinā. Tā sākas Kordovas provincē un kļūstot ar vien platākai tā atduras pret Atlantijas okeānu. Jāsaka gan šaja zemienē ir ļoti zems nokrišņu līmenis-400 līdz 700 mm gadā, kas ļoti apgrūtina veikt lauksaimnieības darbus. Neskatoties uz to, šeit iekopti plaši lauki un druvas, kuras tiek makslīgi laistītas, kā nolūkam izveidotas vairākas ūdenskrātuves, kurās ziemas un pavasara laikā tiek uzkrāts ūdens. Pa ceļām pabraucam garā Arkos (Arcos de la Frontera) pilsētiņai, kura sākotnēji ietilpa mūsu ceļojuma plānā, bet tagad pēc Rondas un Setenilas apmeklējuma jau ir vēls un izslēdzam to no mūsu maršruta. Gan jau kādu citu reizi pabūšu arī Arkosā un kādu rindu uzrakstīšu, jo tā arī esot ļoti interesanta pilsētā, kura līdzīgi kā Ronda izvietota uz augstām klintīm.
Lēnām sāk krēslot un mēs strauji tuvojamies Kadisai. Pie Heresas nokļūstam uz auto maģistrāles un pavisam drīz esam Kadisas pievārtē. Mūsu viesnīca gan neatrodas pašā Kadisā, bet gan nelielā kūrortu pilsētiņā Novo Santi Petri, kura atrodas burtiski blakus Čiklānas (Chiclana de la Frontera) pilsētai. Novo Santi Petri ir salīdzinoši jauns kūrorts ar lieliskām smilšu pludmalēm un salīdzinoši labi sakārtotu atpūtas un tūrisma infrastruktūru.
Atrodam savu viesnīcu Royal Andalus Iberostar Hotel un pirms došanās gulet vēl ieturam vakariņas vietējā kūrorta krodziņā, bet nekādas aktivitātes pēc šodienas pagarā brauciena nenāk prātā. Tātad dodamies gulēt.
No rīta varētu it kā pagulet ilgāk, bet miegs vairs nenāk. Tagad no rīta vēl saglabajies tāds patīkams vēsumiņš, kuru jāpaspēj izmantot, jo labi zinu, ka pavisam drīz sekos kārtējā karstā diena. Nolemju, ka kamēr pārējie pamodīsies un sataisīsies brokastīm, aizstaigāšu līdz pludmalei. Tā arī daru. Viesnīcu no pludmales atdala kāpas līdzīgi, kā mūsu jūrmalā, kuras šķērso koka laipiņas.
Te nu esmu Atlantijas okeāna krastā! Faktiski šis ir tā saucamais Kadisas līcis. Nu ko! Vajadzētu nedaudz ta kā izpeldēties. Tā arī daru. Iebrienu okeānā un secinu, ka tagad maijā ūdens nemaz nav tik silts! Pāris ņurkas un dodos tomer uz krastu, kur piesēžu smiltīs un nedaudz apžāvējos.
Kadisas līči. (Golfo de Cádiz un Bahia de Cadiz)
Kamēr sēžu šeit krastā, īsi pastāstīšu, kas tad ir šis Kadisas līcis. Kādisas līcis, tas ir Atlantijas okeāna atklāts līcis, Spānijas un Portugāles-Pirineju pussalas krastā. Tā garums 320 km un tas stiepjas no Farū-Portugālē, līdz Trafalgāra ragam- Spānijā. Līcis apskalo Kādisas un Huelvas provinču krastus Spānijā un Algavres provinces krastus Portugālē. Līmeņa starpība starp paisumu un bēgumu, sasniedz 3 metrus un gada vidējā temperatūra-+15 grādus.Spānijas teritorijā, līča krastos pārsvarā ir zemienes, vai pat purvi, bet Portugāles piekraste, jau vairāk ir klinšaina.
Līčā piekraste lielā tā posmā, tiek saukta arī par Costa de la Luz, kas Spāņu valodā nozīmē-Gaišais krasts, jeb Gaismas krasts. Tieši šis apzīmējums ir tuvāks un biežāk figurē tūristu un atpūtnieku vidū un pa tiešām šeit atrodas pašās jaukakās smilšu pludmales Spānijā. Nekur citur tādas neatradīsiet!
Līcī ir norisinājušie ļoti svarīgi vēsturiski notikumi, jo pateicoties tā ģeogrāfiskajam izvietojumam, pie paša Gibraltāra šuruma un fakta, ka šajā līcī ietek vairākas svarīgas Spānijas upes, veidojot labvēlīgu vidi ostu izveidošanai to grīvās, tam vienmēr ir bijusi ļoti svarīga stratēģiska un vēsturiska loma.
Jo īpašī izceļās Gavadakivīras upe, kā lielākā, kura ietek Kadisas līcī un kuras grīvā izvietotas vairākas nozīmīgas ostas, kuras spēlējušuas ļoti nozīmīgu lomu Spānijas ekonomikā un vēsturē. Līcī izvietotas šādas ostas: Kadisa, Seviljā, Huelva, Farū, Sanfernando un citas. Tātad, Kadisas līcis spēlē svarīgu lomu, gan tirdzniecībā un transporta nozarē, gan zvejniecībā, gan tūrisma industrijā. Jāpiebilst, ka Gvadalkiviras upes ieleja-Betikas zemienē un Kādisas līcī, ir atklātas nozīmīgas gāzes atradnes.
Pēc atvēsinošās rīta peldes varu doties brokastīs.Šī ir četru zvaigžņu viesnīca un tā manuprāt pilnībā atbilsts šim normatīvam. Brokastis lieliskas! Pēc brokastīm nolemjam, ka viena no mūsu māmiņām upurēsies bērnu labā un paliks viesnīcā ar berniem, kuri nu nekādi nav gatavi pamest viesnīcas lieliskos baseinus, bet pārējie, pieaugušie dosies ekskursijā uz Kadisas pilsētu. Tā arī darām, bet pirms braukšanas arī paši iemetam pāris ņurkas viesnīcas baseinā.
Ceļš no Novo Santi Petri līdz Kadisai nav garš. Pabraucam garām Čiklānas pilsētai un nokļūstam interesantā purvaina apvidū. Tāds iespaids, ka braucam pa dambjiem, starp vairakiem sīkiem ezeriņiem un purviem. Patiesībā tā arī ir. Tad kad okeānā ir paisums, tad apkārt ir vieni ūdeņi, bet bēguma laikā ūdens līmenis nokrītas, vaidojot neskaitāmas ar kŗūmiem un zālēm aizaugušas saliņas un purvainas pļavas. Tā teikt, šeit ir tāds savdabīgs dabas veidojums, kurš plešas lielā platībā un atdala Kadisas pilsētu no pārējā kontinenta. Faktiski senatnē Kadisa ir atradusies uz salas. Tā tikai pavisam nesen ar dambju un polderu palīdzību tika savienota ar kontinentālo daļu un patreiz atrodas uz tādas, kā mākslīgas pussalas, starp lielo un mazo Kadisas līčiem. Patreiz šajā purvainajā apvidū ir izveidots dabas parks „Parque natural Bahia de Cadiz”.
Pēc pirmā posma pa Kadisas purvaino apvidu šķērsojam Sanfernando pilsētu aiz kuras atkal seko purvainas ainavas. Vēl nedaudz un esam nonākuši uz tāda, kā dambja, jeb zemes strēles, kura atdala Atlantijas okeānu no mazā Kadisas līča. Tāpat kā lielajam Kadisas līcim, arī mazajam, slēgtajam līcim pie Kadisas pilsētas un Gvadaletes upes grīvas, dots nosaukums Kadisas līcis. Faktiski, vairākās valodās, dažādi līči tiek saukti divos atsevišķos nosaukumos: spāņu valodā-golfo- atklāts plats līcis un bahia- šaurs līcis, kuru no jūras atdala šaurums, kurš ir šaurāks par pašu līci. Tadēļ patiesībā, šeit ir divi dažāda tipa līči, tikai ar vienādu nosaukumu: Bahia de Cadiz un Golfode Cadiz.
Tieši šajā Bahia de Cadiz, pasargātas no vējiem un lieliem viļņiem, izvietojušās vairākas ostas, lielākā no tām pati Kadisas osta, kurā līčā dziļums sastāda 10-15 metrus, kas ļauj šeit ienākt lielgabarīta okeāna kuģiem un pasažieru laineriem. Tāpat šeit atrodas vairakas mazākas ostas; Puerto de Santa Maria, Puerto Real, San Fernando un vēl dažas pavisam sīkas, pārsvarā zvejnieku ostiņas.
Kā jau minēju, te pat netālu Lielajā Kadisas līcī ietek Gvadalkiviras upe, kuras grīvā arī izvietojušās vairākas zvejnieku ostas un svarīgā Seviļas osta. Otra lielākā upe, kura ietek jau šeit Mazajā Kadisas līcī ir Gvadaletes upe, kuras grīva pateicoties paisumiem un bēgumiem ir ļoti labi piemērota zivju audzētavu ierīkošanai un kuras šeit patiešām ir ļoti lielā daudzumā. Šī upe sākas Grasalemas kalnienē, vienā no interesantakajiem Andalūzijas reģioniem, no kurienes tā plūstot cauri tādām pilsētām, kā Arkos de la Frontera, Jeres de la Frontera un Puerto de Santa Maria, kurām vakar pabraucām garām. Beigu beigās upe ietek Mazajā Kādisas līcī pie jau pieminētās Puerto de Santa Maria.
Kadisa (Cadiz).
Kadisas vēsture-feniķiešu un kartāgiešu laiki.
Te uz dambja pirms pašas Kadisas pilsētas ieturam nelielu kafijas pauzi kafejnīcā „Ventorrillo Del Chato”. Pirms ekskursijas pa pilsētu nedaudz pastudējam tās vēsturi un šādu tādu citu informāciju par to.
Kadisa tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pilsētām Eiropā un iespējams tā ir pati vecākā pilsēta Pirineju, jeb Ibērijas pussalā. Leģendas vēsta, ka tā dibinata 80 gadus pēc Trojas kara, kā Feniķiešu aizjūras kolonija. Tās sākotnējais nosaukums bija Gadira (Gadir), kas feniķiešu valodā nozīmēja spēks, jeb cietoksnis.
Pirmās nocietinatās ēkas tika uzbūvētas Kotinousa salā, kuru šodien sauc par Svētā Pedro (San Pedro) salu. Šīs salas kontūras mūsdienās ir pilnīgi savādākas, kādas tās bija tajos, senajos laikos. Šīs Kotinousa salas dienvidu galā tajos laikos tika uzcelts vēsturiski nozīmīgs templis, kurš bija veltīts feniķiešu dievam Melkartam, kuru senie grieķi pielīdzinaja Herkulesam, jeb Herāklam. Vēl jo vairāk, senie grieķi uzskatīja, ka Herākla desmitais varoņdarbs, kurā Herākls nolaupīja briesmīgā milža ar trim ķermeņiem-Geriona govis, esot noticis Eritejas salā, kura bija otrā no divām salām, kurā tika uzbūvēta Gadīra. Tagad šīs salas vietā izvietota Kadisas vecpilsēta, bet Melkarta tempļa paliekas iespējams daļēji atrodas uz Sankti Petri salas, kura atrodas iepretīm mūsu kūrort pilsētiņai Novo Santi Petri un kura tajos laikos bija Kotinousa salas sastavdaļa. Lielāko daļu tā laika tempļu kompleksu tomēr ir aizskalojis okeāns.
Jau sākotnēji Kadisa veidojās, kā tirdzniecības centrs. Uz šejieni pa Gvadalkivīras un Gvadaletes upēm tika transportēti metāli: varšs alva sudrabs no plašās Betikas zemienes tuvējiem kalniem. Tālāk metāli ika nosūtīti uz vidusjūras ostām. Tā, kā pielsēta bija izvietojusies uz salām, tā vienlaicīgi bija stratēģiski izdevīga vieta ostu veidošanai un labi pasargāta pret uzbrukumiem no iekšzemes rajoniem. Visā visumā feniķieši ilgstoši uzturēja labas attiecības ar vietējiem tartesiem, bet kad attiecības pasliktinājās uz to brīdi vidusjūrā jau bija izveidojusies varenā Kartāgas valsts. 530 gadā pirms mūsu ēras Gadira nonāk Kartāgiešu kontrolē. Kartāgieši Gadīru izmantoja kā atbalsta punktu karagajieniem uz Ibērijas iekšzemes rajoniem. Pēc tam kad kartāgieši zaudē vairākus karus pret Romu, 206. gada pirms mūsu ēras Gadira nonāk Romas impērija valdījumā. Romiešu laikā pilsetas nosaukums izmainās un latīniski to sak saukt par Gadesu.
Pēc kafiajs pauzes jau turpinām ceļu pa dambi Kadisas virzienā un pavisam drīz nokļūstam pašā pilsētā. Kā jau teicu, faktiski tā atrodas uz salas starp Atlantijas okeānu un Kādisas līci un tajā var nokļūt pa šo ceļu pa dambi, vai Hosē Leona de Karanzas (Puente Jose Leon de Carranza) tiltu no Puerto Real pilsētas, līča otrajā krastā.Pavisam netālu, paralēli esošajam tiltam, patreiz tiek būvēts vēl viens tā saucamais Lapepas (Puente La Pepa) tilts, kurš savienos Kādisu ar kontinentu.
Pirms iekļūšanas pilsētā no jau pieminētās zemes strēles, jeb dambja, var redzēt pirmo aizsarg valni, tā saucamos Murallas de Cortadura. Pa labi no mums paliek Karanzas tilts, bet pa taisni braucot cauri visai jaunajai Kadisas pilsētas daļai nonāksim līdz nākamajam aizsarg sienām, mūriem un iespaidīgiem vārtiem aiz kuriem jau sāksies Kadisas vecpilsēta.
Puerta de Tierra (Zemes vārti).
Šie ir tā saucamie Puerta de Tierra latviski-Zemes varti. Tie ierīkoti Kadisas aizsrgmūrī, kurš vecpilsētu atdala no jaunās pilsētas daļas Ekstramuros, kuru tiko šķersojām. Ekstramuros tulkojumā no spāņu valodas nozīmē- ārpus mūriem. Vārti šeit uzbūvēti 18. g.s. arhitekta Torkuato Kaijona vadībā. Vārtu tornis uzbūvēts vēlāk 1850. gadā-telegrāfa vajadzībām. Šo torni sauc par „Mates torni” (Hose Marija Mate- pirmais Kadisas telegrāfa līniju direktors tajos laikos).
Patiesībā aizsarg mūri šeit bija iepriekš jau 15. g.s., bet 18. g.s. tika veikti rekonstrukcijas darbi, kuru gaitā tika izveidoti zemes uzbērumi ar bastionu un dziļiem aizsarg grāvjiem. Aizsarg grāvji līdz mūsdienām nav saglabājušies. Mūsdienās ir veikta arī vārtu stila izmaiņas, lai tos pielāgotu mūsdienu pilsētas arhitektūrai. Tā pat tiek piebūvētas divas jaunas arkas transporta vajadzībām.
Puerta de Tierra apdarē izmantots marmors un vārti vairāk gan atgādina tadu, kā altāri, nevis aizsardzības būvi. Vārtu sānos izbūvēti pus bastioni un tie nodēvēti divu svēto vārdos: Sv. Rokē un Sv. Elēnas bastioni. Caur vārtu centrālo daļu iekļūstam pašā vecpilsētā. Ilgstošu laiku šī bija vienīgā sauszemes ieeja, kura savienoja jauno pilsetas daļu ar vecpilsētu. Tagad šādas ieejas ir trīs. Divas izveidotas gar Atlantijas okeāna un Kadisas līča krastiem.
Taviras tornis (Torre Tavira).
Aiz vārtiem dodamies pa kreisi, Atlantijas okeāna virzienā un nonākam plašā promenādē, zem kuras irīkotas pazemes auto stāvvietas, kurās arī mēs novietojam savus spēkratus. Tagad varam sākt ekskursiju pa Kadisas vecpilsētu. Pirmais, ko plānojam izdarīt ir jāapskata pilsētas panorāma no kāda augstāka punkta. Šim nolūkam vis piemērotākā vieta ir Taviras tornis (Torre Tavira), kurš atrodas tuvāk vecpilsētas centram, bet nav tālu no šīs krastmalas.
Tad nu arī sākam lavierēt pa Kadisas šurajām ieliņām. Vietām tās ir tik šauras, ka auto transportam tās tik pat kā ir neizbraucamas. Pa ceļam šķērsojam Kadisas centrālo tirgu, kur uz īsu brīdi iegriežamies pāris suvenīru bodītēs. Mūsu dāmas šeit par spīti saviem vīriem atrod lielisku somiņu veikalu! Te protams jāpiebilst, ka šeit Kadisā ir iespējams plašā izvēlē iegādāties lieliskus ādas izstrādājumus, kuri uz šejieni pa tiešo nonāk no Marokas, kura atrodas te pat netālu, Kadisas līča pretējā krastā.
Blakus tirgum atrodas Ziedu laukums (Plaza de Flores) pie kura izvietots Kadisas pasta ofiss. Blakus tam senāk esot bijusi sāls fabrika, kuras ēka daļēji saglabājusies arī šodien. Pašā ziedu laukumā izvietoti vairāki ziedu veikaliņi un mājīgas kafejnīcas ar vasaras terasēm. Vienā no šīm kafejnīcām mūsu kungi nolemj sagaidīt savas sievas no somiņu pirkšanas buma un tiek pasūtīti daži kausi alus. Nepaiet ne stunda un dāmas ar somiņām ir klāt! Varam turpināt ekskursiju!
Te pat aiz stūra, pavisam netālu, šaurā ieliņā atrodas Taviras tornis, kuru esam paredzējuši apmeklēt. Patiesībā jāpiebilst, ka no šaurās ieliņas skatoties to nav nemaz tik viegli ievērot. Pie tam norādes ar šī objekta nosaukumu ir slikti saskatāmas un ja nebūsiet vērīgs, varat šim objektam paiet garām to neievērojot.
Mēs, kā tūristi jau ar pieredzi to tomēr nepalaižam garām. Nopērkam ieejas biļetes par 5EURO un varam kāpt augšā. Kāpjot tornī, kāpņu telpās un katrā stāvā ierīkotas ekspozīcijas, kurās izklāstīta šāda tipa celtņu vēsture.Izrādās, ka šisir viens no vairākiem šāda veidola torņiem, kādus bagāti tirgotāji 18. g.s. uzbūvēja virs savām mājām, lai varētu sekot kuģu satiksmei Kadisas līcī un ostā, neizejot no tām. Torņa galos bija uzstādīti masti, kuros tika uzvilkti dažādi karogi ar kuru palīdzību tika padotas dažādas zīmes līdzīgi, kā tas tajos laikos notika starp kuģiem.
Taviras tornis ir populārākais tūristu vidū, jo tajā iespējams uzkāpt un pavērot Kadisas panorāmu, kā to darīja tirgotāji un kuģu īpašnieki simtiem gadus atpakaļ. Šeit pašā tornī uzstādīts tāds, kā palielināmais stikls, kurā pilsētas panorāma redzama ļoti savdabīgā izskatā.
Ko šeit vēl pateikt? Nu skaisti! Panorāma tiešām lieliska. No šejienes var redzēt visu vecpilsētu, Atlantijas okeāna krastu, Kadisas mazo līci un ostu tajā. Ļoti labs skats paveras uz Kadisas katedrāli uz kuru mēs tulīt dosimies. Panorāmu esam aplūkojuši un varam lēnām kāpt lejā.
Romiešu teātris (Teatro Romano) un romiesu laiki.
Nākošais objekts mums paredzēts ir Romiešu teātris. Pa šaurajām ieliņām dodamies katedrāles virzienā un tad pie katedrāles pagriežamies okeāna krastmalas virzienā. Katedrāli mēs pagaidām izlaižam un to aplūkosim pēc neliela mirkļā, jo visu pirms gribu parādīt Romiešu teātri un īsi paturpināt stāstu par Kadisas vēsturi, kurā esam nonākuši līdz Romas valdīšanas laikiem.
Tātad 206. gadā pirms mūsu eras Gadīra nonāk Romas impērijas pakļautībā un romieši pilsētu nosauc par Gadesu. 100-40 gadam pirms mūsu ēras Gadesu apmeklē pats Jūlijs Cēzars, kurš ieraugot Maķedonijas Aleksandra statuju Melkerta templī esot ar skaudību noteicis „šis cilvēks (Maķedonijas Aleksandrs) jaumanā vecumā valdīja pār pusi pasaules”! Pavisam drīz Cēzaram esot rādījies sapnis, ka viņš kļūs par pasaules valdnieku un no šī brīža Cēzars esot sācis cīnīties par varu Romas imperijā. Pēc dažiem gadiem Romā norisinājās jau vēsturē labi zināmie notikumi- pilsoņu karš, kurā par varu pār impēriju cīnījās Jūlijs Cēzars ar Gneju Pompeju. Šīs cīņas gaitā Gadesa nostājās Cēzara pusē. Pēc Cēzara uzvaras šajā cīņā Cēzars ieradās Gadesā un izlaupīja templi, kurā viņš saņēma vēsti par varas iegūšanu Romā. Paralēli šiem notikumiem viens no Gadesas iedzimtajiem, vēsturē labi pazīstamiem Gadesas filozofiem un politiķiem, vārdā Lūcijs Kornēlijs Balbuss kļūst, sākotnēji par Pompeja labo roku, bet sekojoši ieņem padomnieka amatu pie Jūlija Cēzara un kļūst par viņa labāko padoto. Faktiski Lūcijs Kornēlijs Balbuss bija pirmais ārzemnieks, kurš ieņēma šādu augstu amatu Romas impērijā.
Toties vis lielāko uzplaukumu Gadesa izbauda imperātora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā, kad Gadesa iegūst Romas municipijas (pilsetas) statusu. Gadesa tiek pārdēvēta par Augusta Urbs Gaditana. Drīz pilsēta kļūst par vienu no lielākajām pilsētām Romas impērijā un pārvēršas par ļoti nozīmīgu amatniecības un tirdzniecības centru. Gādesa iegūst tradicionālas Romas pilsētu iezīmes ar regulāru ielu plānojumu un trdicionālām romiešu celtnēm. Pilsētā tiek ierīkoti ūdensvadi un kanelizacijas sistēmas, būveti tempļi, teātri un hipodromi. Protams uzplaukst arī kultūras dzīve. Vienlaicīgi noiek pastiprināta romanizācija un vietējie iedzīvotāji ātri apgūst romiešu-latīņu valodu. Paralēli tam liela daļa iedzīvotāju saglabāja arī senās trdīcijas, piemēram feniķiešu dievu pielūgšanu. Un tomēr! Gadesieši ne tikai labi integrējas romiešu sabiedrībā, bet arī labi papildina to kultūru. Piemēram visā Romā ļoti slaveni bija Gadesas dziedātāji un dejotājas. Gadesas tempļi kļūst par vieniem no skaistākajiem Romā un rada izbrīnu visos kuri apmeklē šo pilsētu. Vēlak gan, 4.g.s. kristianizācijas laikā šo tempļu vietās tiek uzbūvētas baznīcas un pilseta sāk struji mainīties zaudējot savas romiešu laiku iezīmes. Laika gaitā romiešu celtņu vietā tiek būvētas jaunas ēkas un pakāpeniski tās pārklajas ar pamatīgu kultūras slāni. Tikai pavisam nesen arheologi ir atklājuši dažas no romiešu celtnēm. Vienu no šīm varenajām celtnēm, jeb precizāk to, kas no tās saglabājies mēs apskatīsimies tūlīt pat.
Romiešu teātris atrodas blakus Santa Krus katedrālei, pašā okeāna krastā. Nonākot līdz tam nākas secināt, ka neko dižu šeit apskatīt nav iespējams, jo lielākā daļā no tā jo projām atrodas zem ēkām un pamatīga kultūras slāņa. Atklāta ir tikai neliela daļā no paša teātra un vēl pāris romiešu celtņu elementi. Piebildīšu arī to, kašeit var manīt, ka arheologu darbs uz doto mirkli ir apturēts. Vai nu tas saistīts ar patreizējo finansiālo krīzi, kura nepavisam nav gājusi secen Spānijai, vai nu tam ir kāds cits iemesls. Vietējā suvenīru veikalā gan mums tiek skaidrots, ka darbi ir apturēti sakarā ar to, ka nav atrisinātas problēmas par īpašumiem, kuri atrodas virs šī vēstures un kultūras objekta. Ticamāk, ka valstij patreiz trūkst naudas lai tos atpirktu.
Pāris rindiņas par šo celtni. Teātri šeit pavēlēja uzbūvēt Lūcijs Kornēlijs Balbuss-juniors, jau pieminētā, slavenā Romas politiķa-Jūlija Cēzara padomnieka, Lūcija Kornēlija dēls. Teātra arēnas ietilpība tajos laikos saniedz 20 000 skatītāju un tas bija viens no lielākajiem Romas teātriem. Spānijas teritorijā un pēc izmērim to pārspēja tikai Kordovas romiešu teātris. Slavenais Romas orators Cicerons, ne vienu vien reizi pieminējis šo teātri savās runās un rakstos. Pats Lūcijs Kornēlijs Balbuss esot veidojis uzvedumus uz šī teātra skatuves un ja aktieri slikti nospēlējuši tiem paredzeto lomu, tie esot sodīti ar nāvi. 3. g.s. pēc Romas imperijas sabrukuma, teātris tiek pamests un uz tā pamatiem vīsgotu, mauru un kā jau minēju, velāk kristiešu karaļu valdīšanas laikā tiek uzbūvētas ēkas. Tā nu tas vairākus gadsimtus atradās paslēpies zem pilsetas būvēm un ielām līdz to pavisam nejauši atklāja tika 1980. gadā, kad šeit tika demontēti tēraud lietuves cehi. Tad arī tika uzsākti pētniecības darbi, kuri kā redzam vēl jo projām nav pabeigti un acīm redzot tas tik drīz nenotiks.
Vecā Santa Krūz baznīca (Iglesia de Santa Cruz).
Burtiski blakus Romiešu teātrim atrodas nākamais mūsu apskates objekts-Vecā Santa Krūz baznīca. Līdz pat 1838. gadam, kad tika pabeigta jaunā katedrāle, šij baznīcai bija katedrāles statuss. Sakotnēji 1262-1263. gados, pēc karaļā Alfonso X pavēles, šeit uz bijušās mošejas bāzes tiek izveidota kristiešu baznīca. Alfonso X panāk, ka šij baznīcai tiek piešķirts katedrāles statuss un pāvests Urbānijs IV piekrīt pārcelt diacēzi uz šo katedrāli. Katedrāles ēkai ir kvadrāt veida forma un tās arhitektoniskie risinājumi uzreiz liecina par tās sākotnējo izcelsmi no bijušās mošejas.
Katedrāli tās izvietojuma dēļ vairākkārt piemeklē drūms liktenis. Tā, ka tā atrodas burtiski okeāna krastā, tā tiek pakļauta pastāvīgiem berberu un citu pirātu uzbrukumiem, kā rezultātā tiek vairākkārtēji izpostīta. 1596. gadā pēc Angļu un Holandiešu eskadrona uzbrukuma katedrāle tiek izpostīta pilnībā. Šajā laika katedrāles izskats ir vairākkārt mainījies. 17. g.s. katedrāle tiek pilnībā atjaunota manierisma un barokko stilā, un šādā veidolā sagalabājusies līdz pat mūsdienām. 17.g.s. otrajā pusē, kad sākas aktīva tirdzniecība ar Ameriku un Indiju, katedrāle izbauda jaunu līdzekļu pieplūdumu un tiek veikti papildus būvdarbi, kuru laikā tiek uzbūvētas papildus kapellas un altāri.1689. gadā katedrālei tiek piebūvēts zvanu tornis, kurš pavērsts Atlantijas okeāna virzienā. Ilgu laiku, tieši šis tornis kalpo kā Kadisas simbols.Pavisam drīz katedrale tiek atdzīta par mazu un tiek pieņemts lēmums būvēt jaunu katedrāli blakus esošajai.
Sata Krūz de Kādisas katedrāle (Catedral de Santa Cruz de Cadiz).
No Santa krūz baznīcas turpinām ceļu un atgriežamies laukumā jau pie jaunās Santa Krūz katedrāles. Šeit nolemjam ieturēt īsu kafijas pauzi, bet kurš vēlas var aiziet un apskatīt katedrāli no iekšpuses. Es tajā jau esmu bijis iepriekš un tādēļ palieku šeit kafejnīcā. Pasūtu tomēr nevis kafiju, bet gan glazi vīna. Tā nu malkojot lielisko Heresas vīnu mēģināšu pavisam īsi sasaistīt vēstures notikumus no Romas laikiem, līdz rekonkistīdai, kad Kādisa nonāk kristiešu karaļu kontrolē.
Un tā tad! Pēc Romas imperijas sabrukuma, Gadesa pārmaiņus nokļūst varvaru tad bizantiešu un vēlāk vīsgotu rokās. Šajā laikā pilsēta tiek vairākkārt izpostīta un tā pilnībā pazaudē savu vadošo lomu reģionā. Pilsētas iedzīvotāju skaits samazinās vairākas reizes. Sekojoši gandrīz 100 gadus Gadesa kalpoja kā atbalsta punkts vandāļu pirātiem, kuri pastāvīgi devās sirojumos gar Āfrikas piekrasti un Vidusjūrā. Tieši no šiem laikiem Āfrikas krastā dzīvojošie berberi šo Ibērijas krastu sāka saukt par Vandallus (Vandāļu krasts), no kā velāk cēlies nosaukums Andalūzija (Andalucia).
711 gada Ibērijas piekrastē izceļās pirmie arābu kalifata karavīri, kuri bez lielām grūtībām iegūst kontrolē gandrīz visu Ibērijas pussalu, tajā skaitā Gadesu. Tieši šeit, netālu no Gadesas (Kadisas) Gvadaletes upes krastos notika viena no izšķirošajām kaujām, kura vēsturē iegājusi ar nosaukumu „Kauja pie Gvadaletes”, kurā arābi sakāva vīsgotu karaļu armiju. Sekojoši arābu- musulmaņu, velāk Kordovas kalifu un sekojoši Almoravīdu, un Almohadu valdnieku valdīšanas laikā Gadesa, jeb kā to jau sauca šie valdnieki-Kvadisa (Qadis) izbauda jaunu uzplaukumu. Tā gan nekļūst tik varena, kā Romas laikos, bet tomēr kļūst par vienu no svarīgākajiem tirdzniecības un amatniecības centriem Ibērijas-Atlanijas krastā. Visus šos gandrīz5 gadsimtus seko salīdzinoši mierīgs periods Kadisas vēsturē.
Līdz 13. gadsimtā kristiešu veiktā rekonkistīda gūst lielākos saniegumus. Liela daļa musulmaņu kontrolēto teritoriju nonāk Kastīlijas-kristiešu karaļu valdījumā. Tā tas notiek arī ar Kvadisu, kad to ieņem karaļa Alfonso X karaspēks. Tam seko represijas pret musulmaņu iedzīvotājiem un notiek imigrācija no Ibērijas pussalas iekšzemes rajoniem, pārsvarā no Kastīlijas ziemeļu reģioniem. Lai stimuletu kristiešu imigrāiju tiem ierodoties šeit tika piešķirti iespaidīgi nodokļu atvieglojumi. Tātad notika straujšs kristianizācijas process. Protams līdz ar to izvērtās plašs baznīcu celtniecības bums. Tā pat kā citur, arī šeit Kadisā (kā to sāk dēvēt no šī brīža) baznīcas aug kā sēnes. Tikko jau pabijām pie vienas no tām, kura kā jau minēju tika uzbūveta bijušās mošejas vietā. Tagad mēs atrodamies pie Kadisas galvenā dievnama- Kadisas katedrāles.
Šīs, jaunās katedrāles celtniecības darbi tika uzsākti 1722. Gadā un celtniecības gaitā nomainās seši arhitekti, un vairāki būvdarbu vadītāji, kā rezultātā darbi tiek pabeigti tikai 1838. gadā, kad katedrāle tiek iesvētīta.Tātad katedrāle tika būvēta veselus 116 gadus! Sākotnējie būvdarbi noritēja raiti, bet vēlāk valsti piemeklē vairakkārtējas krīzes un celtniecības darbi vairakkārt tiek apturēti. Ilgstošu laiku celtne tiek pakļauta nokrišņu ietekmei un tai pat nav jumta. Bija pat gadījums, kad būvdarbi tika apturēti sakarā ar ēkas sabrukšanas draudiem. Mitrums un okeāna skarbie vēji veicnaja ēkas sienās izmantotā akmens eroziju.
Ilgstošā celtniecība arī ir iemesls tam, ka ēka nav veidota vienotā arhitektoniskā stilā, ko mēs varam labi redzēt. Tās arhitektūras elementi izpildīti, gan barokko, rokoko un neoklasicisma stilos. Gala rezultātā, cik arhitektu, cik ekonomisko krīžu, tik daudzveidības iemiesojušās šīs ēkas arhitektūrā. Daļa materiālu, piemēram altāros veidoti no marmora, bet citi jau no parasta akmens. Tātad cik naudas pilsētas kasē bija, tik atbilstošas vērības materiāli tika lietoti katedrales celtniecībai. Šīs katedrales torņi, faktiski ir augstakās celtnes vecpilsētā. Tam par iemeslu esot Burbonu karaļu rīkojums, neatļaut būvēt augstas celtnes, jo tās viegli pakļautas dažadiem pretinieku uzbrukumiem un postījumiem. Katedrāles bija vienīgās celtnes, kuras netika pakļauta augstumu ierobežojumiem.
Kafija ir padzerta, vīna glaze iztukšota un varam turpinat ceļu. Apskatamies Rozes vārtus, kuri atrodas burtiski pie katedrāles un tālāk dodamies San Huana laukuma virzienā.
Kadisas laukumi: San Huana, Spānijas , Minasun Svētā Antonija laukumi.
Pa šauru ieliņu Celle Pelota nonākam San Huana laukumā. Laukuma dienvidu galā atrodas Kādisas mērijas ēka, kura var teikt saplūst ar blakus esošo- Svēta Huana baznīcu. Pašu mērijas ēku arī rotā zvanu tornis un tā vairāk atgādina baznīcu vai klosteri.
Laukuma centrā atrodas strūklakas un divas palmu rindas ved ziemeļu virzienā, kur laukums atduras pret Mazo Kadisas līci un ostu tajā.
No šejienes pa labi ir vēl viens laukums-Seviljas laukums, pie kura atrodas vietējā kongresa ēka un Kadisas centrālā dzelzceļa stacija no kuras burtiski pāris simtu metru attālumā iespējams nokļūt Kruīza kuģu terminālī. Vienu vārdu sakot-ērti! No Madrides, Seviljas ar vilcienu līdz Kadisai,pa taisno uz kuģa un kruīzs var sākties!
Tā, kā ostā pietauvojušies pāris milzīgu kruīzu kuģu, šeit ir pilns ar tūristiem, kuri dodas uz ostu un no tās. Sastopam vairakas jautras kompānijas, kuras savu jau tā labo noskaņojumu uzlabo tukšojot vīna glāzes un alus kausus krastmalas parka restorāniņos. Pie vietējā tūrisma informācijas centra pārmijam pāris vārdus un nobildējamies arļoti līksmu itāļu jauniešu kompāniju, kura šeit ieradusies lai uzsāktu kruīza braucienu pāri okeānam uz Amēriku un pirms garā ceļa tie vēl ķerot Kadisas pilsētas jaukumus un sauszemes labumus.
Tālāk dodamies pa Ostas krastmalu līdz nākamajam laukumam.Pa labi no mums atrodas osta, kura faktiski ir Kadisas ekonomikas dzinēj spēks. Jāpiebilst gan, ka nevienmēr tā ir nesusi Kadisiešiem labumus vien. Vēstures gaitā tieši šī osta un Kadisas izdevīgais stratēģiskais stāvoklis ir bijis par iemeslu vairākkārtējiem, sākotnēji vairāk pirātu, bet vēlāk svešzemju karotāju uzbrukumiem. Angļi vien Kadisai ir veikuši uzbrukumus vairākas reizes. Pirmais nopietnais uzbrukums notika 1587. gadā Frensisa Dreika vadībā, kad angļu flote veica negaidītu uzbrukumu Kadisas līcī nobloķētajai spāņu flotei. Spāņi šajā uzbrukumā, pēc dažādiem ziņu avotiem, zaudēja 23 līdz 33 kaujas kuģu.
Otrais uzbrukums notika 1569. Gadā, kad kopā angļiem operācijā dalību ņēma arī holandiešu flote. Šajā reizē spāņi cieta vēl lielākus zaudējumus, kā pirmā uzbrukuma laikā. Tika iznīcinati vai gūstā saņemti vairāki spāņu kuģi, Kadisa tika izlaupīta un liela daļa ēku tajā nodedzinātas. Vēlāk sekoja vēl vairāki uzbrukumi, kurus dažkārt spāņiem izdevās noturēt. Viens no tādiem notika 1702. gadā, kad kārtējo uzbrukumu, Kadisai kārtējo reizi veica angļu-holandiešu flote Džordža Rurka vadībā un kuras mērķis šoreiz bija iekarot Kadisu, un izveidot tajā angļu flotes bāzi. Pēc vairāku dienu cīņas Rurks tomēr atkāpās no Kadisas. Tas gan nenozīmējaspāņu veiksmi! Dažas dienas vēlāk šī pati apvienotā flote izcēlās pie Gibraltāra klints un ieņēma tur esošo cietoksni un kopš tā laika vēl jo projām Gibratārs atrodas britu kontrolē.
Sekojot gar ostas piekrasti nonākam Spānijas laukumā (Plaza de Espana).Varētu teikt, ka tas ir pats lielākais un galvenais Kādisas laukums. Pie tā atrodas Kādisas reģionālās pārvaldes ēka, paša laukuma centrā uzstādīts savdabīgs monjuments, kurš veltīts Kādisas konstitūcijas pieņemšanai 1812. gadā. Laukuma dienvidu pusē atrodas divas interesantas ēkas, kuras Kādisas iedzīvotāji nosaukuši par Četru torņu un Piecu torņu mājām. Katras mājas jumtu arī rotā atbilstošs skaits tornīšu.
Jā! Kas tad ir šī Kadisas konstitūcija. Izrādās, ka laikā, kad Napoleons valdīja pār Spāniju tieši Kadisa bija vieta, kur notika aktīvākā cīņa par Spānijas atbrīvošanu no Napoleona jūga. 1812 gadā Kadisā notika sacelšanās, kuras laikā tika pasludināta jaunās, topošās, brīvās Spānijas konstiūcija, jeb kā vēsturnieki to nosauca- Kadisas konstitūcija. Konstitūcija tiem laikim šķita ļoti demokrātiska un nebija pa prātam monarhijas piekritējiem, un līdz ko Spānija atbrīvojās no Napoleona jūga, karaļa Ferdinanda VII, kurš tika atjaunots Spānijas karaļa tronī, pirmais rīkojums bija atcelt šo Kadisas kontitūciju. Un tomēr, neskatoties uz šādu rīkojumu to laika notikumi Kadisā bija tik nozīmīgi, ka tiem par godu šeit Kadisas galvenajā laukumā tapa piemineklis, kurš veltīts cīņai par Spānijas brīvību.
Pēc īsas pauzes Spānijas laukumā dodamies jau dziļāk vecpilsētā un pa šaurām tās ieliņām sekojam līdz nakamajam laukumam- Minas laukumam. Pirms nonākam laukumā, labajā pusē redzam savdabīgas arhitektūras stilā veidoto Tiirdzniecības palātas ēka. Tieši uz šejieni 1717. gadā no Seviljas tika pārcelta Tirdzniecības palāta, kura kontrolēja visus tirdzniecības sakarus ar Amerikas kontinentu un kopš šī brīža, Kadisa izbauda īstu uzplaukumu.
Šķērsielā pa kreisi iepretī tirdzniecības palātai atrodas Svēta Franciska baznīca. Pašu Minas laukumu rotā palmas un ļoti interesanti koki. Varētu pat sacīt, ka šis nav laukums, bet ir parks. Laukumā atrodas Kadisas pilsētas muzejs, kurā izstādīti feniķiešu sarkofāgi, dažādas romiešu skulptūtas-arī romiešu teātra teritorija atrastie vēsturiskie arhitektūras elementi. Muzeja gleznu galerijā ja ir vēlme var apskatīt slavenā spāņu mākslinieka Subarāna darbus.
Mūsu plānos šī muzeja un galerijas apmeklējums neietilpst un mēs sekojam jau tālāk uz vēl vienu Kadisas laukumu. Tas jau ir Svētā Antonija laukums (Plaza San Antonio) pie kura atrodas arī Svetā Antonija baznīca. Vēl pie šī laukuma atrodas Gaditano kazino, jeb Kadisas kazino, Aramburu bankas ēka un viena no Kādisas universitātes ēkām. Faktiski šeit vecpilsētas rietumu daļā starp šo laukumu un piejūras parkiem atrodas vairākas ēkas, kurās izvietoti uneversitātes mācību korpusi.
Kadisas piejūras parki.Almeda de Apadoka un Dženovas parks.
Kā jau teicu Kadisa atrodas uz nelielas pussalas, kuru ar kontinentālo daļ savieno neliela zemes strēle. Pati pussala ir apbūvēta visā tās teritorijā, bet tomēr ir atrastas pāris vietas, kurās ierīkot alejas, zaļās zonas un parkus. Pa ceļām jau manījām laukumus, parkus un alejas ar raženiem palmu un platāna koku stādījumiem ,Dažviet sikomoras un dracenas koki ir tik pat augsti, kā apkārt esošās ēkas un pat augstāki. Tagad mēs dodamies uz pāris parkiem, kuri atrodas burtiski Kadisas līča un okeāna krastā.
Pavisam netālu no Antonija laukuma, ziemeļu virzienā nonākam krastmalā, kurā ierīkots ļoti jauks, neliels paciņš. Tas ir Alameda de Apodaka parks. Tajā starp interesantiem kokiem noslēpusies interesanta strūklaka un daži nelieli pieminekļi dažādām Spānijas personālijām. Pašā vidū atrodas lielāks piemineklis Markesam Kamillas. Interesanti, ka šo parku apsēduši vairāki kaķu bari, kuri diezgan labi jūtās šeit. Acīm redzot tie tiek regulāri baroti un nebūt nelīdzinās klaidoņiem.
Pie vienas no strūklakām atrodas ļoti interesants koks. Tādus jau manījām iepriekš šur un tur, ne tiekai Kadisā. Tas ir Sikamora koks.Sikamora koks ir senas izcelsmes koks, kurš pēc sava izmēra un koksnes cietības atgādina mūsu ozolu. Tā augstums var sasniegt pat 40 metrus un to rotā ļoti plaši izvērsts zaruvainags. Par šī koks dzimteni tiek uzskatīta Ēģipte un tā dabīgās izplatības teritorijas ir Austrum Āfrika un Āzijas tuvie austrumi.Šie koki jau izsenistiek kultivēti, jo tiem ir ēdami augļi. Sikamora koks tiek pieminets gan bībelē, gan senās leģendās. Koptu leģendas vēsta ka svēto ģimenes slēpušās zem Sikamora kokiem, kad tās bēgušas uz Ēģipti. Tāpat Sikamora koki saistīti ar seno ēģiptiešu kultiem. Seno ēģiptiešu faraonu pils grīdu segumā esot plaši izmantota sikamora koksne. Daudz viet tuvajos austrumos sikamora tiek uzskatīts par svētu koku un tiek godāts un pieminēts folklorā, līdzīgi kā ozols latviešiem.
Pašā stūri starp šo un nākošo-Dženovas parku atrodas bastions-Baluarte de Candelaria. Tas tapis 1672. Gadā lai kalpotu ostas akvatorijas aizsargāšanai.
Tieši pretī bastionam, pāri ielai atrodas Karmenas un svētās Terēzes baznīca. Turpat aiz stūra jau var manīt Karalienes Sofijas kultūras centru, jeb izstāžu zāli.
Te nu nonākam pie lielākā parka Kadisas vecpilsētā- Dženovas parka. Šo parku ļoti iecienījuši studenti, kuru mācību iestādes atrodas burtiski blakus parkam. Arī mēs šajā parkā uzkavējamies nedaudz ilgāk, jo tas mums šķiet visai interesants. Šeit parkā starp kokiem un krūmiem izvietotas dažādu dinozauru un seno dzīvnieku skulptūras, kuras jau vairāk piesaista bērnu uzmanību.
Parku šeit izveidojis slavens vietējais dženovietis vārdā Kristafors. Kadisas klimats ir visai maigs un tādēļ šeit labi sadzīvo gan tropu, gan subtropu augi un parkā sastādīti koki, kuri atvestino amerikas, šeit sastopami arī vietējie Vidusjūras un ziemeļ Āfrikas krastos sastopamie. Šajā parkā aug koki, kuri izskatās jau simtiem gadu veci un tajā pat laikā ir arī jaunāki stādījumi, kuri vēl ne tuvu nav sasnieguši 100 gadus. Liela daļā augu atgādina mums ierastos istabas augus un rodas iespaida, ka esi nonācis istabā, tikai augi savus kuplos vainagus izpletuši vairāku metru platumā un 3-4 stāvu māju augstumā.
Parkā varam apskatīt arī pudeļkoku un vairakaus Dracenas kokus. Dienvid un Centrāl- Amerikā dracenas kokus dēvejot par „laimes kokiem”. Tie tie tā saucas pateicoties acteku leģendai, kura vēsta, ka kāds kareivis iemīlējies galvenā virsaiša meitā un centies iegūt virsaiša piekrišanu apprecēt tā meitu. Virsaitis iespraudis zemē zizli, pagatavotu no dracenas koka un teicis, ka kareivim jālaista tas piecas dienas un ja tad tam neparādīsies lapas, tad kareivis tiks sodīts ar nāvi, bet ja lapas parādīsies, tad kareivis tiks pie virsaiša meitas. Par laimi lapas esot izplaukušas un no puļķa esot izaudzis dracenas koks. Virsaitis bija spiests izdot savu meitu pie jaunā vīra un no tā laika daudzi tic: ja nelielu- pusnaktī nozāģēta dracenas koka stumbra gabalu iestāda zemē, tas nesīs laimi un mīlestību.
Teātris un pusdienas.
Pēc Dženovas parka apmeklējuma nedaudz atgriežamies vecpilsētas slēgtajos kvartālos, kur nolemjam ieturēt pusdienas. Pa ceļam sekojam garām vēl vienam svarīgam Kadisas objektam. Tas ir Lielais teātris Falla (Gran Teatro Falla). Teātra ēkas arhitektūra veidota mauru-mudehāra stilā, izmantojot sarkanos ķieģeļus.Teāta celtniecība šeit tika uzsākta 1884. gadā, vecā nodegušā teātra vietā. Kā jau bieži Spānijā, sakarā ar līdzekļu trūkumu krīzes gados ēkas celtniecība vairākkārt tiek apturēta un tikai 1905. gadā tā tiek pabeigta. Īsta rosība šajā teātrī notiek Kadisas karnevāla laikā februārī, kad teātrī notiek karnevāla dalībnieku-grupu konkursi. Pārējā laikā šeit notiek dažādi teatralizēti pasākumi un koncerti, kuros savus priekšnesumus sniedz Spānijas un arī visas pasaules slaveni mākslinieki.
Pie teātra atrodas Fragelas (Plaza Fragela)laukums, kur mēs atrodam piemērotu restorāniņu, kurā ieturēsim pusdienas. Kā jau ierasts vēlos nobaudīt kaut ko no vietejās tradicionālās virtuves. Izradās ka viens no tradicionāliem ēdieniem Kadisā ir omlete! Ne parasta omlete, bet īpaša krevešu omlete, kuru šeit sauc par Tortillita de camarones.
Protams ka tās pamata sastāvā ietilps krevetes, kuras tiek iejauktas mīklā ar olu un tad tiek pievienoti loki, pētersīļi, un ļoti daudz speciju. No šīs masas tiek veidoti plāni plāceņi, kurus kārtīgi izcep, tā lai tie būtu kraukšķīgi, bet ne apdedzināti.
San Sebastiana cietoksnis un Kadisas pludmales.
Pēc vieglām pusdienām dodamies no Fallas teātra dienvidu virzienā un nonākam krastmalā ar nelielu skvēru, kurā ieraugām ļoti iespaidīgus sikamora kokus.
Tie patiešām ir iespaidīgi! Jā! Par tiem jau pirmīt stāstīju un te var redzēt, ka to paēnī tiešām iespējams paslēpt vesela ciema iedzīvotājus!
Te pat jau arī atrodas pludmale. Tā ir La Kaletas krastmala un lieliskā pludmale. Pa labi redzams Santa Katalina cietoksnis.Tālāk okeānā, pašā tālākajā rietumu stūrī-Kadisā uz saliņas, kur sakaņā ar senām leģendām, esot atradies feniķiešu kronosa dievības templis, atrodas San Sebastiana cietoksnis. Šis ir bijis vis drošākais cietosnis visā reģionā un tajā sev patvērumu meklējuši vis dažādāko laiku vietvalži un karotāji. Cietoksnis ticis vairākkārt pārbūvēts un tagadējo izskatu tas ieguvis 18.g.s., kad uzbūvējot molu tas tika savienots ar sauszemi. Mūsdienās šis cietoksnis, mols un pludmale starp abiem cietokšņiem, ir viena no iecienītākajām pastaigas un atpūtas vietām, vietējiem iedzīvotājiem un arī tūristiem.
Gar pludmali dodamies mola virzienā, kur plānojam aizstaigāt līdz šim cietoksnim. Arī pati krastmala, jeb promenāde šeit izveidota visai interesanti. Daudz dažādu interesantu mākslas veidojumu var aplūkot ik pa īsam gabaliņam.
Tā nu lēnā garā nonākam līdz molam un te mums nākas secināt, ka plānu apmeklēt San Sebastiana cietoksni nāksies atlikt, jo uz mola notiek kādi rekonstrukcijas darbi un gājējiem tas ir slēgts!
Nākas cietoksni aplūkot no attāluma. Vērojot notiekošos darbus secinām, ka spāņu strādnieki nu nepavisam neizskatās strādāt griboši. Lielākā daļa slieņājas gar mola apmalēm, vai bezsakarīgi pastaigājas gar to. Daži pat aiz garlaicības pamanās izveidot savdabīgas smilšu skulptūras pludmales smiltīs. Tā nu tie darbi te notiek! Ja šādi stradā, nav jābrīnās, ka Spāniju piemeklējusi kārtējā krīze. Brīžiem pat šķiet, ka paši spāņi pie krīzēm ir pieraduši, jo tās atkārtojas jau vairāku gadsimtu garumā.
Tā nu raugoties uz slinkajiem celtniekiem pašiem gandrīz gribās pavāļāties pludmalē un nekur neiet, jo patiesībā te mēs arī esam noslēgušī mūsu ekskurisju pa Kadisu.
Vēl tikai daži simti metru pa visai interesanto, promenādi gar okeāna krastu jānoiet un būsim atgriezušies auto stāvietā, kurā atrodas mūsu automobīļi.
Noslēgums. Gar Kādisas pludmalēm atpakaļ uz viesnīcu.
Pa ceļam atpakaļ uz viesnīcu nolemjam nobraukt pa pašu krastu un apskatīt Kadisas slavenās pludmales.
Vienā no tām -La Kaleta (La Caleta) mēs tikko pabijām un tā ir vienīgā pludmale vecpilsetas teritorijā. Pārējos krastus ap Kādisas vecpilsētu ieskauj ostas piestātnes, vai stāvas- nostiprinātas akmens krastmalas. Šeit no La Kaletaspludmales un San Sebastiana cietokšņa mola, paveras lieliski skati uz Kadisas pilsētu. Vakaros šeit iespējams baudīt lieliskus saulrietus.
Pametot vecpilsētu, izbraucot aiz aizsargmūra, Ekstramuros rajonam pretī atrodas jau nakamā-Santa Marija del Mar pludmale, kura jau aprīkota ar ģērbtuvēm un saulessargiem. Šī pludmale ir 850 metrus gara un aptuveni 35 metrus plata.
Tālāk aiz nelila mola seko jau nākamā pludmale- La Viktorija, kura ir vis populārākā pilsētas iedzīvotāju vidū, jo atrodas tieši pretī pilsētas centram. Šinī pludmalē jau ir ierīkoti sporta un atpūtas laukumi. Gar krastu izvietojušies vairāki bāri un restorāni. Pludmale šeit klāta ar smiltīm un tās platums sasniedz 100 un pat 200 metrus bēguma brīžos. Šī pludmale tiek uzskatīta par vienu no vis labāk aprīkotajām- komfortāblākajām pludmalēm Dienvid Eiropā, un ik gadu kopš 1987. gada, tā tiek atzīmēta ar zilo karogu. Pludmales garums sasniedz 3 kilometrus.
Gar visām iepriekš minētajām pludmalēm, visā to garumā ir izbūvēta promenāde. Kur promenāde beidzas, tālāk jau seko pati garakā Kādisas pludmale Kortadura-Torregoroda. Tā pēc būtības ir vesela virkne kāpu veidojumu, vairāk kā 4 kilometri garumā un vidēji 60 metru platumā. Šeit gan nav nekāda aprīkojuma, bet toties tā ir jau mazāk noslogota un tīrāka pludmale. Pēc būtības, šī pludmale stiepjas gar zemes strēli, kura savieno Kādisu ar Leonas salu, pa kuru šorīt iebraucām Kadisā.
Tā nu mēs esam noslēguši dienas ekskursiju pa Kadisu. Tagad dodamies atpakaļ uz kūrortu Sancti Petri, kur šovakar mums paredzēts pasākums- koncerts „Flamenko nakts”, bet rītā jau dosimies uz Sevilju par ko pastāstīšu nākamajā stāstiņā par Andalūziju. Tas būs jau mans desmitais stāsts par maniem ceļojumiem šajā jaukajā un harmoniskajā zemē.
Tāpat sekos stāsts par Heresas vīna darītavu apmeklējumu un vīna degustāciju. Tagad gan atvadīšos uz novēlu visiem veiksmi un jaukus ceļojumus! Atcerieties ka ir tāda jauka zeme, kā Andalūzija.
Hasta pronto!
1. Puerta de Tierra, 2. Vecpilsētas tirgus, 3. Ziedu laukums (Plaza de Flores), 4. Taviras tornis, 5. Romiešu teātris, 6. Vecā Santa Krūz baznīca, 7. Katedrāle, 8. Rozu vārti, 9. San Huana laukums, 10. Kongresa pils, 11. Seviļas laukums, 12. Dzelzceļa stacija, 13. Kruīzu terminālis, 14.Kadisas reģiona valdības ēka, 15. Spānijas laukums,16. Tirdzniecības palātas ēka, 17. Mīnas laukums, 18. Sv. Antonija laukums, 19.Almeda de Apadoka parks, 20. Bastions-Baluarte de Candelaria, 21. Karmenas un svētās Terēzes baznīca, 22. Karalienes Sofijas kultūras centrs, 23. Dženovas parks, 24. Lielais teātris Falla, 25.Gigantiskie sikamora koki, 26. Santa Katalina cietoksnis, 27.La Kaletas pludmale, 28. San Sebastiana cietoksnis, 29. Campo de Sur promenāde, 30. Santa Marija del Mar pludmale.
Gravesend 17.09.2013. Pēteris Vēciņš.
Señoras y señores saludos! Tā teikt sveicnāti! Esmu jau septīto dienu Spanijā un piekto dienu Andalūzijā. Pa šo nedēļu pabiju Madridē, par ko jau uzrakstīju divus stāstiņus “Vecā labā Madride” un “Burbonu Madride”. Tad no Madrides devos uz Kordovu par kuru arī jau esmu rakstījis un divas stasta daļas “ Kordova Musulmaņu kalifata galvaspilsēta” un “Kordova trīs kultūru krustcelēs” publicējis šeit Draugiem ceļojumu sadaļā. Tālāk sekoju uz Malagu, kur sagaidīju draugus un pavadījām pāris dienas Benalmadenā, Kosta de Sol piekrastē un devāmies dienu garā ekskursijā uz Antekeru un Torkālas kalnu rezervātu. Šodien mums stāv priekša pagarš ceļš, jo plānojam nokļūt līd Kadisai. Bet! Maršrutu esmu saplānojis nevis pa piekrasti, bet gan cauri Bētikas, Rondas kalniem, kur pabūsim kalnu ciematiņā- Mihasā, pilsetā uz klintīm- Rondā un pilsētā zem klintīm- Setenilā. Par Rondu šoreiz nestāstīsu, jo to jau esmu darījis iepriekš stāstiņā “Baltie ciemi un koridas dzimtene Ronda”, bet par Setenilu gan īsi pastāstīšu ceļojuma gaitā.Tātad braucienu, kā jau teicu uzsākam Benalmadenā. Pirmā pieturas vieta mums bija kalnu ciematiņš, tūristu iemīļota atpūtas vitea Mihas (Mijas). No Mihas pa kalnainiem apvidiem sekojām līdz Rondai, kurā veicām aptuveni trīs stundu ekskursiju un ieturejām pusdienas. Pēc pusdienām jau turpinām ceļu un virzāmies no Rondas uz ziemeļiem, kur mums pirms nonākšanas Kadisā plānots apskatīt pilsētiņu Setenilu. Pa ceļām sekojam cauri mazai pilsētiņai ar šaurām, šaurām ieliņām-Arietei, tālāk seko plašas paugurainas ainavas ar neskaitāmiem vīnogu laukiem un esam nonakuši Kadisas provincē un pavisam drīz arī Setenilas pilsētiņā.Vēl pāris loku un esam jau Setenilas centrā, kur jau var manīt pirmos iespaidīgos skatus, dēļ kuriem mēs uz šejieni esam atbraukuši. Nogriežamies šķērsieliņa pa labi un esam nonākuši burtiski zem klints. Ieliņa kļūst ar vien šaurāka un šķiet, ka mums neizdosies atrast vietu kur noparkot automašīnas, bet te aiz viena asa pagrieziena parādās neliels pleķītis, kuru pamet neliels furgoniņš un tieši kā izmērīts, lai noparkotu divus mūsu busiņus. Tātad varam sākt nelielu pastaigu pa šo pilsētiņu.Pāris vārdu par šo pilsētiņu. Setenila ir loti interesanta pilsētiņa, kura atrodas Treho upes krastos un ielejā. Tās īpatnība ir tas, ka daudzas mājas šeit uzbūvētas burtiski zem klintīm, bet dažas ierīkotas pat alās un tām ir tikai viena divas vai trīs ārējās sienu-fasādes, bet liela daļa ēkas atrodas zem klintīm.Sākam pastaigu pa šo interesanto pilsētiņu. Jā, Setenila starp šīm klintīm vismaz nedaudz ēnas rodas un ir iespējams nedaudz noslēpties no svelmējošās saules. Tomēr tas neglābj mūs no karstuma pilnībā un pēc pāris simtiem metru noietas distances prsās atvēsināties kādā vēsākā telpā.Tā arī dadām. Iegrižamies vienā no Setenilas krodziņiem, lai iztukšotu kādu kausu alus vai glāzi vīna, kā nu kurš vēlās. Pasēdēšanas un atvēsināšanās brīdī varam nedaudz parunāt par šo un to. Protams arī pa Setenilu. Patiesībā šī ir ne tikai vizuāli interesanta pilsētiņa, bet tai ir arī ļoti sena un savdabīga vēsture. Ņemot vērā, ka tepat netālu pie Rondas atklātajās Pileitas alās (Cueva de la Pileta), cilvēki veidojuši mājokļus vairāk kā pirms 25 000 gadu, vēsturnieki uzskata, ka Setenilas alas un ielejla bijušas apdzīvotas jau krietni pirms mūsu ēras. Īsta pierādījuma tam gan nav, jo šeit esošās alas un ēkas tikušas neskaitāmas reizes pārbūvētas vairāku gadsimtu garumā un kādas agrāku laiku liecības nav saglabājušās. Liela daļa vēsturniku uzskata, ka pilsēta šeit tapusi Romas impērijas laikā, bet sekojoši tā nonāca musulmaņu valdījumā. Un tā ilgstošu laiku pakļāvās Kordovas kalifāta vietvalžiem, pilsēta kļuva par tādu kā aizsardzības priekšposteni Rondai. Sekojoši 13.g.s. šeit bija viens no svarīgākajiem Granādas emirāta priekš posteņiem, jo blakus esošā Olveras pilsēta jau bija nonākusi kastīliešu rokās. Kristieši vairakkārt centās ieņemt šo stratēģiski svarīgo pilsētu, bet tas neizdevās. Pilsēta pēc varonīgas pretošanās ieguva slavu, kā neieņemams cietoksnis.Daļā vēstures pētnieku pat uzskata, ka pilsētas nosaukumā atspoguļojas tās neuzvarāmība. Septem hihil, nozīmējot septiņas reizes, kas arī ataino septiņus neveiksmīgus kristiešu uzbrukumus pilsētai. Ļoti nozīmīgs laiks pilsētas vēsturē seko pēc 1407. gada, kad Kastīlijas karalim Donam Fernando izdodas iekarot Antekeru. Pēc šīs pilsētas iegūšanas, kristieši uzsāk cīņu par vairākiem anklāviem, kuri palika musulmaņu kontrolē, bet Setenila tiek ieņemta tikai 80 gadus vēlāk, 1484.gadā pēc ilgstošas blokādes un artilērijas apšaudēm. Ilgāk noturējās tikai Ronda (līdz 1485. gadam) un Granāda (līdz 1492. gadam), kad Nasrīdu dinastijas valdniekiem nācās pamest Eiropas krastus.Setenilas ieņemšana bija tik nozīmīga, ka pilsētas ieņemšana tika attēlota bareljefos tajā laikā būvetajā Toledo katedrālē (Toledo-Kastīlijas galvaspilsēta).Pēc kāda laika 15.g.s. pilsētas nosaukumam tika pievienoti vardi-„de las Bodegas”, kas saistīts ar vīna darināšanu. Setenilas apkaime kļūst par vienu no nozīmīgākajiem vīnogu audzēšanas un vīna darināšans rajoniem. Šeit tiek ražots augstvērtīgu šķirņu vīns, kura glabāšanai tiek izmantotas alas Setenilā un tās apkaimē. Arī mēs šeit krodziņā noprovējam vietējā ražojuma vīnu.Pēc nelielas pauzes krodziņā tirpinām pastaigu pa Setenilas pilsētiņu. Apmeklejam arī pāris vīna un suvenīru bodītes, kuras dažviet ierīkotas tādās kā alās zem klintīm. Arī ielas šeit vietām izbūvetas gluži zem klinšu pārkarēm. Vizuāli šķiet, ja nebūtu šo ēku, tad klinšu bluķi nogāzīsies upes garavā. Gala rezultātā esam izmetuši lokus pa abiem ielejas krastiem un atgriežamies pie mūsu busiņiem un varam turpināt ceļu. Jāsaka, ka mums vēl priekšā pagarš brauciens un vakars jau strauji tuvojas.Pametam Setenilas pilsētiņu un dodamies ziemeļu virzienā līdz Olveras pilsētiņai, kur izdarām īsu pieturu pie lielveikala un atkal turpnām ceļu jau rietumu virzienā uz Kādisu. Pati Olveras pilsētiņa var manīt arī ir ļoti interesanta un ja būtu daudz laika droši vien tajā arī būtu vērts nedaudz aizkavēties, bet tas jau kādai citai reizei. Garām slīd interesantas ainavas. Kalni pakāpeniski kļūst zemāki un parādās vairāk plašu lauku un ieleju. Tātad esam nonakuši Andalūzijas, jeb Bētikas zemienē. Šī zemiene aizņem palielu Andalūzijas teritoriju un tā stiepjas aptuveni 300 kilometru garumā Gvadalkivīras upes baseinā. Tā sākas Kordovas provincē un kļūstot ar vien platākai tā atduras pret Atlantijas okeānu. Jāsaka gan šaja zemienē ir ļoti zems nokrišņu līmenis-400 līdz 700 mm gadā, kas ļoti apgrūtina veikt lauksaimnieības darbus. Neskatoties uz to, šeit iekopti plaši lauki un druvas, kuras tiek makslīgi laistītas, kā nolūkam izveidotas vairākas ūdenskrātuves, kurās ziemas un pavasara laikā tiek uzkrāts ūdens. Pa ceļām pabraucam garā Arkos (Arcos de la Frontera) pilsētiņai, kura sākotnēji ietilpa mūsu ceļojuma plānā, bet tagad pēc Rondas un Setenilas apmeklējuma jau ir vēls un izslēdzam to no mūsu maršruta. Gan jau kādu citu reizi pabūšu arī Arkosā un kādu rindu uzrakstīšu, jo tā arī esot ļoti interesanta pilsētā, kura līdzīgi kā Ronda izvietota uz augstām klintīm.Lēnām sāk krēslot un mēs strauji tuvojamies Kadisai. Pie Heresas nokļūstam uz auto maģistrāles un pavisam drīz esam Kadisas pievārtē. Mūsu viesnīca gan neatrodas pašā Kadisā, bet gan nelielā kūrortu pilsētiņā Novo Santi Petri, kura atrodas burtiski blakus Čiklānas (Chiclana de la Frontera) pilsētai. Novo Santi Petri ir salīdzinoši jauns kūrorts ar lieliskām smilšu pludmalēm un salīdzinoši labi sakārtotu atpūtas un tūrisma infrastruktūru. Atrodam savu viesnīcu Royal Andalus Iberostar Hotel un pirms došanās gulet vēl ieturam vakariņas vietējā kūrorta krodziņā, bet nekādas aktivitātes pēc šodienas pagarā brauciena nenāk prātā. Tātad dodamies gulēt.No rīta varētu it kā pagulet ilgāk, bet miegs vairs nenāk. Tagad no rīta vēl saglabajies tāds patīkams vēsumiņš, kuru jāpaspēj izmantot, jo labi zinu, ka pavisam drīz sekos kārtējā karstā diena. Nolemju, ka kamēr pārējie pamodīsies un sataisīsies brokastīm, aizstaigāšu līdz pludmalei. Tā arī daru. Viesnīcu no pludmales atdala kāpas līdzīgi, kā mūsu jūrmalā, kuras šķērso koka laipiņas. Te nu esmu Atlantijas okeāna krastā! Faktiski šis ir tā saucamais Kadisas līcis. Nu ko! Vajadzētu nedaudz ta kā izpeldēties. Tā arī daru. Iebrienu okeānā un secinu, ka tagad maijā ūdens nemaz nav tik silts! Pāris ņurkas un dodos tomer uz krastu, kur piesēžu smiltīs un nedaudz apžāvējos.Kamēr sēžu šeit krastā, īsi pastāstīšu, kas tad ir šis Kadisas līcis. Kādisas līcis, tas ir Atlantijas okeāna atklāts līcis, Spānijas un Portugāles-Pirineju pussalas krastā. Tā garums 320 km un tas stiepjas no Farū-Portugālē, līdz Trafalgāra ragam- Spānijā. Līcis apskalo Kādisas un Huelvas provinču krastus Spānijā un Algavres provinces krastus Portugālē. Līmeņa starpība starp paisumu un bēgumu, sasniedz 3 metrus un gada vidējā temperatūra-+15 grādus.Spānijas teritorijā, līča krastos pārsvarā ir zemienes, vai pat purvi, bet Portugāles piekraste, jau vairāk ir klinšaina.Līčā piekraste lielā tā posmā, tiek saukta arī par Costa de la Luz, kas Spāņu valodā nozīmē-Gaišais krasts, jeb Gaismas krasts. Tieši šis apzīmējums ir tuvāks un biežāk figurē tūristu un atpūtnieku vidū un pa tiešām šeit atrodas pašās jaukakās smilšu pludmales Spānijā. Nekur citur tādas neatradīsiet!Līcī ir norisinājušie ļoti svarīgi vēsturiski notikumi, jo pateicoties tā ģeogrāfiskajam izvietojumam, pie paša Gibraltāra šuruma un fakta, ka šajā līcī ietek vairākas svarīgas Spānijas upes, veidojot labvēlīgu vidi ostu izveidošanai to grīvās, tam vienmēr ir bijusi ļoti svarīga stratēģiska un vēsturiska loma.Jo īpašī izceļās Gavadakivīras upe, kā lielākā, kura ietek Kadisas līcī un kuras grīvā izvietotas vairākas nozīmīgas ostas, kuras spēlējušuas ļoti nozīmīgu lomu Spānijas ekonomikā un vēsturē. Līcī izvietotas šādas ostas: Kadisa, Seviļā, Huelva, Farū, Sanfernando un citas. Tātad, Kadisas līcis spēlē svarīgu lomu, gan tirdzniecībā un transporta nozarē, gan zvejniecībā, gan tūrisma industrijā. Jāpiebilst, ka Gvadalkiviras upes ieleja-Betikas zemienē un Kādisas līcī, ir atklātas nozīmīgas gāzes atradnes.Pēc atvēsinošās rīta peldes varu doties brokastīs. Šī ir četru zvaigžņu viesnīca un tā manuprāt pilnībā atbilsts šim normatīvam. Brokastis lieliskas!Pēc brokastīm nolemjam, ka viena no mūsu māmiņām upurēsies bērnu labā un paliks viesnīcā ar berniem, kuri nu nekādi nav gatavi pamest viesnīcas lieliskos baseinus, bet pārējie, pieaugušie dosies ekskursijā uz Kadisas pilsētu. Tā arī darām, bet pirms braukšanas arī paši iemetam pāris ņurkas viesnīcas baseinā.Ceļš no Novo Santi Petri līdz Kadisai nav garš. Pabraucam garām Čiklānas pilsētai un nokļūstam interesantā purvaina apvidū. Tāds iespaids, ka braucam pa dambjiem, starp vairakiem sīkiem ezeriņiem un purviem. Patiesībā tā arī ir. Tad kad okeānā ir paisums, tad apkārt ir vieni ūdeņi, bet bēguma laikā ūdens līmenis nokrītas, vaidojot neskaitāmas ar kŗūmiem un zālēm aizaugušas saliņas un purvainas pļavas. Tā teikt, šeit ir tāds savdabīgs dabas veidojums, kurš plešas lielā platībā un atdala Kadisas pilsētu no pārējā kontinenta. Faktiski senatnē Kadisa ir atradusies uz salas. Tā tikai pavisam nesen ar dambju un polderu palīdzību tika savienota ar kontinentālo daļu un patreiz atrodas uz tādas, kā mākslīgas pussalas, starp lielo un mazo Kadisas līčiem. Patreiz šajā purvainajā apvidū ir izveidots dabas parks „Parque natural Bahia de Cadiz”.Pēc pirmā posma pa Kadisas purvaino apvidu šķērsojam Sanfernando pilsētu aiz kuras atkal seko purvainas ainavas. Vēl nedaudz un esam nonākuši uz tāda, kā dambja, jeb zemes strēles, kura atdala Atlantijas okeānu no mazā Kadisas līča. Tāpat kā lielajam Kadisas līcim, arī mazajam, slēgtajam līcim pie Kadisas pilsētas un Gvadaletes upes grīvas, dots nosaukums Kadisas līcis. Faktiski, vairākās valodās, dažādi līči tiek saukti divos atsevišķos nosaukumos: spāņu valodā-golfo- atklāts plats līcis un bahia- šaurs līcis, kuru no jūras atdala šaurums, kurš ir šaurāks par pašu līci. Tadēļ patiesībā, šeit ir divi dažāda tipa līči, tikai ar vienādu nosaukumu: Bahia de Cadiz un Golfo de Cadiz.Tieši šajā Bahia de Cadiz, pasargātas no vējiem un lieliem viļņiem, izvietojušās vairākas ostas, lielākā no tām pati Kadisas osta, kurā līčā dziļums sastāda 10-15 metrus, kas ļauj šeit ienākt lielgabarīta okeāna kuģiem un pasažieru laineriem. Tāpat šeit atrodas vairakas mazākas ostas; Puerto de Santa Maria, Puerto Real, San Fernando un vēl dažas pavisam sīkas, pārsvarā zvejnieku ostiņas.
Kā jau minēju, te pat netālu Lielajā Kadisas līcī ietek Gvadalkiviras upe, kuras grīvā arī izvietojušās vairākas zvejnieku ostas un svarīgā Seviļas osta. Otra lielākā upe, kura ietek jau šeit Mazajā Kadisas līcī ir Gvadaletes upe, kuras grīva pateicoties paisumiem un bēgumiem ir ļoti labi piemērota zivju audzētavu ierīkošanai un kuras šeit patiešām ir ļoti lielā daudzumā. Šī upe sākas Grasalemas kalnienē, vienā no interesantakajiem Andalūzijas reģioniem, no kurienes tā plūstot cauri tādām pilsētām, kā Arkos de la Frontera, Jeres de la Frontera un Puerto de Santa Maria, kurām vakar pabraucām garām. Beigu beigās upe ietek Mazajā Kādisas līcī pie jau pieminētās Puerto de Santa Maria.Te uz dambja pirms pašas Kadisas pilsētas ieturam nelielu kafijas pauzi kafejnīcā „Ventorrillo Del Chato”. Pirms ekskursijas pa pilsētu nedaudz pastudējam tās vēsturi un šādu tādu citu informāciju par to.Kadisa tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pilsētām Eiropā un iespējams tā ir pati vecākā pilsēta Pirineju, jeb Ibērijas pussalā. Leģendas vēsta, ka tā dibinata 80 gadus pēc Trojas kara, kā Feniķiešu aizjūras kolonija. Tās sākotnējais nosaukums bija Gadira (Gadir), kas feniķiešu valodā nozīmēja spēks, jeb cietoksnis.
Pirmās nocietinatās ēkas tika uzbūvētas Kotinousa salā, kuru šodien sauc par Svētā Pedro (San Pedro) salu. Šīs salas kontūras mūsdienās ir pilnīgi savādākas, kādas tās bija tajos, senajos laikos. Šīs Kotinousa salas dienvidu galā tajos laikos tika uzcelts vēsturiski nozīmīgs templis, kurš bija veltīts feniķiešu dievam Melkartam, kuru senie grieķi pielīdzinaja Herkulesam, jeb Herāklam. Vēl jo vairāk, senie grieķi uzskatīja, ka Herākla desmitais varoņdarbs, kurā Herākls nolaupīja briesmīgā milža ar trim ķermeņiem-Geriona govis, esot noticis Eritejas salā, kura bija otrā no divām salām, kurā tika uzbūvēta Gadīra. Tagad šīs salas vietā izvietota Kadisas vecpilsēta, bet Melkarta tempļa paliekas iespējams daļēji atrodas uz Sankti Petri salas, kura atrodas iepretīm mūsu kūrort pilsētiņai Novo Santi Petri un kura tajos laikos bija Kotinousa salas sastavdaļa. Lielāko daļu tā laika tempļu kompleksu tomēr ir aizskalojis okeāns.Jau sākotnēji Kadisa veidojās, kā tirdzniecības centrs. Uz šejieni pa Gvadalkivīras un Gvadaletes upēm tika transportēti metāli: varšs alva sudrabs no plašās Betikas zemienes tuvējiem kalniem. Tālāk metāli ika nosūtīti uz vidusjūras ostām. Tā, kā pielsēta bija izvietojusies uz salām, tā vienlaicīgi bija stratēģiski izdevīga vieta ostu veidošanai un labi pasargāta pret uzbrukumiem no iekšzemes rajoniem. Visā visumā feniķieši ilgstoši uzturēja labas attiecības ar vietējiem tartesiem, bet kad attiecības pasliktinājās uz to brīdi vidusjūrā jau bija izveidojusies varenā Kartāgas valsts. 530 gadā pirms mūsu ēras Gadira nonāk Kartāgiešu kontrolē. Kartāgieši Gadīru izmantoja kā atbalsta punktu karagajieniem uz Ibērijas iekšzemes rajoniem. Pēc tam kad kartāgieši zaudē vairākus karus pret Romu, 206. gada pirms mūsu ēras Gadira nonāk Romas impērija valdījumā. Romiešu laikā pilsetas nosaukums izmainās un latīniski to sak saukt par Gadesu.Pēc kafiajs pauzes jau turpinām ceļu pa dambi Kadisas virzienā un pavisam drīz nokļūstam pašā pilsētā. Kā jau teicu, faktiski tā atrodas uz salas starp Atlantijas okeānu un Kādisas līci un tajā var nokļūt pa šo ceļu pa dambi, vai Hosē Leona de Karanzas (Puente Jose Leon de Carranza) tiltu no Puerto Real pilsētas, līča otrajā krastā. Pavisam netālu, paralēli esošajam tiltam, patreiz tiek būvēts vēl viens tā saucamais Lapepas (Puente La Pepa) tilts, kurš savienos Kādisu ar kontinentu.Pirms iekļūšanas pilsētā no jau pieminētās zemes strēles, jeb dambja, var redzēt pirmo aizsarg valni, tā saucamos Murallas de Cortadura. Pa labi no mums paliek Karanzas tilts, bet pa taisni braucot cauri visai jaunajai Kadisas pilsētas daļai nonāksim līdz nākamajam aizsarg sienām, mūriem un iespaidīgiem vārtiem aiz kuriem jau sāksies Kadisas vecpilsēta.Šie ir tā saucamie Puerta de Tierra latviski-Zemes varti. Tie ierīkoti Kadisas aizsrgmūrī, kurš vecpilsētu atdala no jaunās pilsētas daļas Ekstramuros, kuru tiko šķersojām. Ekstramuros tulkojumā no spāņu valodas nozīmē- ārpus mūriem. Vārti šeit uzbūvēti 18. g.s. arhitekta Torkuato Kaijona vadībā. Vārtu tornis uzbūvēts vēlāk 1850. gadā-telegrāfa vajadzībām. Šo torni sauc par „Mates torni” (Hose Marija Mate- pirmais Kadisas telegrāfa līniju direktors tajos laikos).
Patiesībā aizsarg mūri šeit bija iepriekš jau 15. g.s., bet 18. g.s. tika veikti rekonstrukcijas darbi, kuru gaitā tika izveidoti zemes uzbērumi ar bastionu un dziļiem aizsarg grāvjiem. Aizsarg grāvji līdz mūsdienām nav saglabājušies. Mūsdienās ir veikta arī vārtu stila izmaiņas, lai tos pielāgotu mūsdienu pilsētas arhitektūrai. Tā pat tiek piebūvētas divas jaunas arkas transporta vajadzībām.Puerta de Tierra apdarē izmantots marmors un vārti vairāk gan atgādina tadu, kā altāri, nevis aizsardzības būvi. Vārtu sānos izbūvēti pus bastioni un tie nodēvēti divu svēto vārdos: Sv. Rokē un Sv. Elēnas bastioni. Caur vārtu centrālo daļu iekļūstam pašā vecpilsētā. Ilgstošu laiku šī bija vienīgā sauszemes ieeja, kura savienoja jauno pilsetas daļu ar vecpilsētu. Tagad šādas ieejas ir trīs. Divas izveidotas gar Atlantijas okeāna un Kadisas līča krastiem.Aiz vārtiem dodamies pa kreisi, Atlantijas okeāna virzienā un nonākam plašā promenādē, zem kuras irīkotas pazemes auto stāvvietas, kurās arī mēs novietojam savus spēkratus. Tagad varam sākt ekskursiju pa Kadisas vecpilsētu. Pirmais, ko plānojam izdarīt ir jāapskata pilsētas panorāma no kāda augstāka punkta. Šim nolūkam vis piemērotākā vieta ir Taviras tornis (Torre Tavira), kurš atrodas tuvāk vecpilsētas centram, bet nav tālu no šīs krastmalas. Tad nu arī sākam lavierēt pa Kadisas šurajām ieliņām. Vietām tās ir tik šauras, ka auto transportam tās tik pat kā ir neizbraucamas. Pa ceļam šķērsojam Kadisas centrālo tirgu, kur uz īsu brīdi iegriežamies pāris suvenīru bodītēs. Mūsu dāmas šeit par spīti saviem vīriem atrod lielisku somiņu veikalu! Te protams jāpiebilst, ka šeit Kadisā ir iespējams plašā izvēlē iegādāties lieliskus ādas izstrādājumus, kuri uz šejieni pa tiešo nonāk no Marokas, kura atrodas te pat netālu, Kadisas līča pretējā krastā. Blakus tirgum atrodas Ziedu laukums (Plaza de Flores) pie kura izvietots Kadisas pasta ofiss. Blakus tam senāk esot bijusi sāls fabrika, kuras ēka daļēji saglabājusies arī šodien. Pašā ziedu laukumā izvietoti vairāki ziedu veikaliņi un mājīgas kafejnīcas ar vasaras terasēm. Vienā no šīm kafejnīcām mūsu kungi nolemj sagaidīt savas sievas no somiņu pirkšanas buma un tiek pasūtīti daži kausi alus. Nepaiet ne stunda un dāmas ar somiņām ir klāt! Varam turpināt ekskursiju!Te pat aiz stūra, pavisam netālu, šaurā ieliņā atrodas Taviras tornis, kuru esam paredzējuši apmeklēt. Patiesībā jāpiebilst, ka no šaurās ieliņas skatoties to nav nemaz tik viegli ievērot. Pie tam norādes ar šī objekta nosaukumu ir slikti saskatāmas un ja nebūsiet vērīgs, varat šim objektam paiet garām to neievērojot. Mēs, kā tūristi jau ar pieredzi to tomēr nepalaižam garām. Nopērkam ieejas biļetes par 5EURO un varam kāpt augšā. Kāpjot tornī, kāpņu telpās un katrā stāvā ierīkotas ekspozīcijas, kurās izklāstīta šāda tipa celtņu vēsture. Izrādās, ka šis ir viens no vairākiem šāda veidola torņiem, kādus bagāti tirgotāji 18. g.s. uzbūvēja virs savām mājām, lai varētu sekot kuģu satiksmei Kadisas līcī un ostā, neizejot no tām. Torņa galos bija uzstādīti masti, kuros tika uzvilkti dažādi karogi ar kuru palīdzību tika padotas dažādas zīmes līdzīgi, kā tas tajos laikos notika starp kuģiem.Taviras tornis ir populārākais tūristu vidū, jo tajā iespējams uzkāpt un pavērot Kadisas panorāmu, kā to darīja tirgotāji un kuģu īpašnieki simtiem gadus atpakaļ. Šeit pašā tornī uzstādīts tāds, kā palielināmais stikls, kurā pilsētas panorāma redzama ļoti savdabīgā izskatā. Ko šeit vēl pateikt? Nu skaisti! Panorāma tiešām lieliska. No šejienes var redzēt visu vecpilsētu, Atlantijas okeāna krastu, Kadisas mazo līci un ostu tajā. Ļoti labs skats paveras uz Kadisas katedrāli uz kuru mēs tulīt dosimies. Panorāmu esam aplūkojuši un varam lēnām kāpt lejā.Nākošais objekts mums paredzēts ir Romiešu teātris. Pa šaurajām ieliņām dodamies katedrāles virzienā un tad pie katedrāles pagriežamies okeāna krastmalas virzienā. Katedrāli mēs pagaidām izlaižam un to aplūkosim pēc neliela mirkļā, jo visu pirms gribu parādīt Romiešu teātri un īsi paturpināt stāstu par Kadisas vēsturi, kurā esam nonākuši līdz Romas valdīšanas laikiem.Tātad 206. gadā pirms mūsu eras Gadīra nonāk Romas impērijas pakļautībā un romieši pilsētu nosauc par Gadesu. 100-40 gadam pirms mūsu ēras Gadesu apmeklē pats Jūlijs Cēzars, kurš ieraugot Maķedonijas Aleksandra statuju Melkerta templī esot ar skaudību noteicis „šis cilvēks (Maķedonijas Aleksandrs) jau manā vecumā valdīja pār pusi pasaules”! Pavisam drīz Cēzaram esot rādījies sapnis, ka viņš kļūs par pasaules valdnieku un no šī brīža Cēzars esot sācis cīnīties par varu Romas imperijā. Pēc dažiem gadiem Romā norisinājās jau vēsturē labi zināmie notikumi- pilsoņu karš, kurā par varu pār impēriju cīnījās Jūlijs Cēzars ar Gneju Pompeju. Šīs cīņas gaitā Gadesa nostājās Cēzara pusē. Pēc Cēzara uzvaras šajā cīņā Cēzars ieradās Gadesā un izlaupīja templi, kurā viņš saņēma vēsti par varas iegūšanu Romā. Paralēli šiem notikumiem viens no Gadesas iedzimtajiem, vēsturē labi pazīstamiem Gadesas filozofiem un politiķiem, vārdā Lūcijs Kornēlijs Balbuss kļūst, sākotnēji par Pompeja labo roku, bet sekojoši ieņem padomnieka amatu pie Jūlija Cēzara un kļūst par viņa labāko padoto. Faktiski Lūcijs Kornēlijs Balbuss bija pirmais ārzemnieks, kurš ieņēma šādu augstu amatu Romas impērijā.Toties vis lielāko uzplaukumu Gadesa izbauda imperātora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā, kad Gadesa iegūst Romas municipijas (pilsetas) statusu. Gadesa tiek pārdēvēta par Augusta Urbs Gaditana. Drīz pilsēta kļūst par vienu no lielākajām pilsētām Romas impērijā un pārvēršas par ļoti nozīmīgu amatniecības un tirdzniecības centru. Gādesa iegūst tradicionālas Romas pilsētu iezīmes ar regulāru ielu plānojumu un trdicionālām romiešu celtnēm. Pilsētā tiek ierīkoti ūdensvadi un kanelizacijas sistēmas, būveti tempļi, teātri un hipodromi. Protams uzplaukst arī kultūras dzīve. Vienlaicīgi noiek pastiprināta romanizācija un vietējie iedzīvotāji ātri apgūst romiešu-latīņu valodu. Paralēli tam liela daļa iedzīvotāju saglabāja arī senās trdīcijas, piemēram feniķiešu dievu pielūgšanu. Un tomēr! Gadesieši ne tikai labi integrējas romiešu sabiedrībā, bet arī labi papildina to kultūru. Piemēram visā Romā ļoti slaveni bija Gadesas dziedātāji un dejotājas. Gadesas tempļi kļūst par vieniem no skaistākajiem Romā un rada izbrīnu visos kuri apmeklē šo pilsētu. Vēlak gan, 4.g.s. kristianizācijas laikā šo tempļu vietās tiek uzbūvētas baznīcas un pilseta sāk struji mainīties zaudējot savas romiešu laiku iezīmes. Laika gaitā romiešu celtņu vietā tiek būvētas jaunas ēkas un pakāpeniski tās pārklajas ar pamatīgu kultūras slāni. Tikai pavisam nesen arheologi ir atklājuši dažas no romiešu celtnēm. Vienu no šīm varenajām celtnēm, jeb precizāk to, kas no tās saglabājies mēs apskatīsimies tūlīt pat.Romiešu teātris atrodas blakus Santa Krus katedrālei, pašā okeāna krastā. Nonākot līdz tam nākas secināt, ka neko dižu šeit apskatīt nav iespējams, jo lielākā daļā no tā jo projām atrodas zem ēkām un pamatīga kultūras slāņa. Atklāta ir tikai neliela daļā no paša teātra un vēl pāris romiešu celtņu elementi. Piebildīšu arī to, ka šeit var manīt, ka arheologu darbs uz doto mirkli ir apturēts. Vai nu tas saistīts ar patreizējo finansiālo krīzi, kura nepavisam nav gājusi secen Spānijai, vai nu tam ir kāds cits iemesls. Vietējā suvenīru veikalā gan mums tiek skaidrots, ka darbi ir apturēti sakarā ar to, ka nav atrisinātas problēmas par īpašumiem, kuri atrodas virs šī vēstures un kultūras objekta. Ticamāk, ka valstij patreiz trūkst naudas lai tos atpirktu.
Pāris rindiņas par šo celtni. Teātri šeit pavēlēja uzbūvēt Lūcijs Kornēlijs Balbuss-juniors, jau pieminētā, slavenā Romas politiķa-Jūlija Cēzara padomnieka, Lūcija Kornēlija dēls. Teātra arēnas ietilpība tajos laikos saniedz 20 000 skatītāju un tas bija viens no lielākajiem Romas teātriem. Spānijas teritorijā un pēc izmērim to pārspēja tikai Kordovas romiešu teātris. Slavenais Romas orators Cicerons, ne vienu vien reizi pieminējis šo teātri savās runās un rakstos. Pats Lūcijs Kornēlijs Balbuss esot veidojis uzvedumus uz šī teātra skatuves un ja aktieri slikti nospēlējuši tiem paredzeto lomu, tie esot sodīti ar nāvi. 3. g.s. pēc Romas imperijas sabrukuma, teātris tiek pamests un uz tā pamatiem vīsgotu, mauru un kā jau minēju, velāk kristiešu karaļu valdīšanas laikā tiek uzbūvētas ēkas. Tā nu tas vairākus gadsimtus atradās paslēpies zem pilsetas būvēm un ielām līdz to pavisam nejauši atklāja tika 1980. gadā, kad šeit tika demontēti tēraud lietuves cehi. Tad arī tika uzsākti pētniecības darbi, kuri kā redzam vēl jo projām nav pabeigti un acīm redzot tas tik drīz nenotiks.Burtiski blakus Romiešu teātrim atrodas nākamais mūsu apskates objekts-Vecā Santa Krūz baznīca. Līdz pat 1838. gadam, kad tika pabeigta jaunā katedrāle, šij baznīcai bija katedrāles statuss. Sakotnēji 1262-1263. gados, pēc karaļā Alfonso X pavēles, šeit uz bijušās mošejas bāzes tiek izveidota kristiešu baznīca. Alfonso X panāk, ka šij baznīcai tiek piešķirts katedrāles statuss un pāvests Urbānijs IV piekrīt pārcelt diacēzi uz šo katedrāli. Katedrāles ēkai ir kvadrāt veida forma un tās arhitektoniskie risinājumi uzreiz liecina par tās sākotnējo izcelsmi no bijušās mošejas.
Katedrāli tās izvietojuma dēļ vairākkārt piemeklē drūms liktenis. Tā, ka tā atrodas burtiski okeāna krastā, tā tiek pakļauta pastāvīgiem berberu un citu pirātu uzbrukumiem, kā rezultātā tiek vairākkārtēji izpostīta. 1596. gadā pēc Angļu un Holandiešu eskadrona uzbrukuma katedrāle tiek izpostīta pilnībā. Šajā laika katedrāles izskats ir vairākkārt mainījies. 17. g.s. katedrāle tiek pilnībā atjaunota manierisma un barokko stilā, un šādā veidolā sagalabājusies līdz pat mūsdienām. 17.g.s. otrajā pusē, kad sākas aktīva tirdzniecība ar Ameriku un Indiju, katedrāle izbauda jaunu līdzekļu pieplūdumu un tiek veikti papildus būvdarbi, kuru laikā tiek uzbūvētas papildus kapellas un altāri.1689. gadā katedrālei tiek piebūvēts zvanu tornis, kurš pavērsts Atlantijas okeāna virzienā. Ilgu laiku, tieši šis tornis kalpo kā Kadisas simbols. Pavisam drīz katedrale tiek atdzīta par mazu un tiek pieņemts lēmums būvēt jaunu katedrāli blakus esošajai.No Santa krūz baznīcas turpinām ceļu un atgriežamies laukumā jau pie jaunās Santa Krūz katedrāles. Šeit nolemjam ieturēt īsu kafijas pauzi, bet kurš vēlas var aiziet un apskatīt katedrāli no iekšpuses. Es tajā jau esmu bijis iepriekš un tādēļ palieku šeit kafejnīcā. Pasūtu tomēr nevis kafiju, bet gan glazi vīna. Tā nu malkojot lielisko Heresas vīnu mēģināšu pavisam īsi sasaistīt vēstures notikumus no Romas laikiem, līdz rekonkistīdai, kad Kādisa nonāk kristiešu karaļu kontrolē.Un tā tad! Pēc Romas imperijas sabrukuma, Gadesa pārmaiņus nokļūst varvaru tad bizantiešu un vēlāk vīsgotu rokās. Šajā laikā pilsēta tiek vairākkārt izpostīta un tā pilnībā pazaudē savu vadošo lomu reģionā. Pilsētas iedzīvotāju skaits samazinās vairākas reizes. Sekojoši gandrīz 100 gadus Gadesa kalpoja kā atbalsta punkts vandāļu pirātiem, kuri pastāvīgi devās sirojumos gar Āfrikas piekrasti un Vidusjūrā. Tieši no šiem laikiem Āfrikas krastā dzīvojošie berberi šo Ibērijas krastu sāka saukt par Vandallus (Vandāļu krasts), no kā velāk cēlies nosaukums Andalūzija (Andalucia).
711 gada Ibērijas piekrastē izceļās pirmie arābu kalifata karavīri, kuri bez lielām grūtībām iegūst kontrolē gandrīz visu Ibērijas pussalu, tajā skaitā Gadesu. Tieši šeit, netālu no Gadesas (Kadisas) Gvadaletes upes krastos notika viena no izšķirošajām kaujām, kura vēsturē iegājusi ar nosaukumu „Kauja pie Gvadaletes”, kurā arābi sakāva vīsgotu karaļu armiju. Sekojoši arābu- musulmaņu, velāk Kordovas kalifu un sekojoši Almoravīdu, un Almohadu valdnieku valdīšanas laikā Gadesa, jeb kā to jau sauca šie valdnieki-Kvadisa (Qadis) izbauda jaunu uzplaukumu. Tā gan nekļūst tik varena, kā Romas laikos, bet tomēr kļūst par vienu no svarīgākajiem tirdzniecības un amatniecības centriem Ibērijas-Atlanijas krastā. Visus šos gandrīz 5 gadsimtus seko salīdzinoši mierīgs periods Kadisas vēsturē.Līdz 13. gadsimtā kristiešu veiktā rekonkistīda gūst lielākos saniegumus. Liela daļa musulmaņu kontrolēto teritoriju nonāk Kastīlijas-kristiešu karaļu valdījumā. Tā tas notiek arī ar Kvadisu, kad to ieņem karaļa Alfonso X karaspēks. Tam seko represijas pret musulmaņu iedzīvotājiem un notiek imigrācija no Ibērijas pussalas iekšzemes rajoniem, pārsvarā no Kastīlijas ziemeļu reģioniem. Lai stimuletu kristiešu imigrāiju tiem ierodoties šeit tika piešķirti iespaidīgi nodokļu atvieglojumi. Tātad notika straujšs kristianizācijas process. Protams līdz ar to izvērtās plašs baznīcu celtniecības bums. Tā pat kā citur, arī šeit Kadisā (kā to sāk dēvēt no šī brīža) baznīcas aug kā sēnes. Tikko jau pabijām pie vienas no tām, kura kā jau minēju tika uzbūveta bijušās mošejas vietā. Tagad mēs atrodamies pie Kadisas galvenā dievnama- Kadisas katedrāles.Šīs, jaunās katedrāles celtniecības darbi tika uzsākti 1722. Gadā un celtniecības gaitā nomainās seši arhitekti, un vairāki būvdarbu vadītāji, kā rezultātā darbi tiek pabeigti tikai 1838. gadā, kad katedrāle tiek iesvētīta. Tātad katedrāle tika būvēta veselus 116 gadus! Sākotnējie būvdarbi noritēja raiti, bet vēlāk valsti piemeklē vairakkārtējas krīzes un celtniecības darbi vairakkārt tiek apturēti. Ilgstošu laiku celtne tiek pakļauta nokrišņu ietekmei un tai pat nav jumta. Bija pat gadījums, kad būvdarbi tika apturēti sakarā ar ēkas sabrukšanas draudiem. Mitrums un okeāna skarbie vēji veicnaja ēkas sienās izmantotā akmens eroziju.
Ilgstošā celtniecība arī ir iemesls tam, ka ēka nav veidota vienotā arhitektoniskā stilā, ko mēs varam labi redzēt. Tās arhitektūras elementi izpildīti, gan barokko, rokoko un neoklasicisma stilos. Gala rezultātā, cik arhitektu, cik ekonomisko krīžu, tik daudzveidības iemiesojušās šīs ēkas arhitektūrā. Daļa materiālu, piemēram altāros veidoti no marmora, bet citi jau no parasta akmens. Tātad cik naudas pilsētas kasē bija, tik atbilstošas vērības materiāli tika lietoti katedrales celtniecībai. Šīs katedrales torņi, faktiski ir augstakās celtnes vecpilsētā. Tam par iemeslu esot Burbonu karaļu rīkojums, neatļaut būvēt augstas celtnes, jo tās viegli pakļautas dažadiem pretinieku uzbrukumiem un postījumiem. Katedrāles bija vienīgās celtnes, kuras netika pakļauta augstumu ierobežojumiem. Kafija ir padzerta, vīna glaze iztukšota un varam turpinat ceļu. Apskatamies Rozes vārtus, kuri atrodas burtiski pie katedrāles un tālāk dodamies San Huana laukuma virzienā. Pa šauru ieliņu Celle Pelota nonākam San Huana laukumā. Laukuma dienvidu galā atrodas Kādisas mērijas ēka, kura var teikt saplūst ar blakus esošo- Svēta Huana baznīcu. Pašu mērijas ēku arī rotā zvanu tornis un tā vairāk atgadina baznīcu vai klosteri. Laukuma centrā atrodas strūklakas un divas palmu rindas ved ziemeļu virzienā, kur laukums atduras pret Mazo Kadisas līci un ostu tajā. No šejienes pa labi ir vēl viens laukums-Seviļas laukums, pie kura atrodas vietējā kongresa ēka un Kadisas centrālā dzelzceļa stacija no kuras burtiski pāris simtu metru attālumā iespējams nokļūt Kruīza kuģu terminālī. Vienu vārdu sakot-ērti! No Madrides, Seviļas ar vilcienu līdz Kadisai, pa taisno uz kuģa un kruīzs var sākties!Tā, kā ostā pietauvojušies pāris milzīgu kruīzu kuģu, šeit ir pilns ar tūristiem, kuri dodas uz ostu un no tās. Sastopam vairakas jautras kompānijas, kuras savu jau tā labo noskaņojumu uzlabo tukšojot vīna glāzes un alus kausus krastmalas parka restorāniņos. Pie vietējā tūrisma informācijas centra pārmijam pāris vārdus un nobildējamies ar ļoti līksmu itāļu jauniešu kompāniju, kura šeit ieradusies lai uzsāktu kruīza braucienu pāri okeānam uz Amēriku un pirms garā ceļa tie vēl ķerot Kadisas pilsētas jaukumus un sauszemes labumus.Tālāk dodamies pa Ostas krastmalu līdz nākamajam laukumam. Pa labi no mums atrodas osta, kura faktiski ir Kadisas ekonomikas dzinēj spēks. Jāpiebilst gan, ka nevienmēr tā ir nesusi Kadisiešiem labumus vien. Vēstures gaitā tieši šī osta un Kadisas izdevīgais stratēģiskais stāvoklis ir bijis par iemeslu vairākkārtējiem, sākotnēji vairāk pirātu, bet vēlāk svešzemju karotāju uzbrukumiem. Angļi vien Kadisai ir veikuši uzbrukumus vairākas reizes. Pirmais nopietnais uzbrukums notika 1587. gadā Frensisa Dreika vadībā, kad angļu flote veica negaidītu uzbrukumu Kadisas līcī nobloķētajai spāņu flotei. Spāņi šajā uzbrukumā, pēc dažādiem ziņu avotiem, zaudēja 23 līdz 33 kaujas kuģu.
Otrais uzbrukums notika 1569. Gadā, kad kopā angļiem operācijā dalību ņēma arī holandiešu flote. Šajā reizē spāņi cieta vēl lielākus zaudējumus, kā pirmā uzbrukuma laikā. Tika iznīcinati vai gūstā saņemti vairāki spāņu kuģi, Kadisa tika izlaupīta un liela daļa ēku tajā nodedzinātas. Vēlāk sekoja vēl vairāki uzbrukumi, kurus dažkārt spāņiem izdevās noturēt. Viens no tādiem notika 1702. gadā, kad kārtējo uzbrukumu, Kadisai kārtējo reizi veica angļu-holandiešu flote Džordža Rurka vadībā un kuras mērķis šoreiz bija iekarot Kadisu, un izveidot tajā angļu flotes bāzi. Pēc vairāku dienu cīņas Rurks tomēr atkāpās no Kadisas. Tas gan nenozīmēja spāņu veiksmi! Dažas dienas vēlāk šī pati apvienotā flote izcēlās pie Gibraltāra klints un ieņēma tur esošo cietoksni un kopš tā laika vēl jo projām Gibratārs atrodas britu kontrolē.Sekojot gar ostas piekrasti nonākam Spānijas laukumā (Plaza de Espana).Varētu teikt, ka tas ir pats lielākais un galvenais Kādisas laukums. Pie tā atrodas Kādisas reģionālās pārvaldes ēka, paša laukuma centrā uzstādīts savdabīgs monjuments, kurš veltīts Kādisas konstitūcijas pieņemšanai 1812. gadā. Laukuma dienvidu pusē atrodas divas interesantas ēkas, kuras Kādisas iedzīvotāji nosaukuši par Četru torņu un Piecu torņu mājām. Katras mājas jumtu arī rotā atbilstošs skaits tornīšu.Jā! Kas tad ir šī Kadisas konstitūcija. Izrādās, ka laikā, kad Napoleons valdīja pār Spāniju tieši Kadisa bija vieta, kur notika aktīvākā cīņa par Spānijas atbrīvošanu no Napoleona jūga. 1812 gadā Kadisā notika sacelšanās, kuras laikā tika pasludināta jaunās, topošās, brīvās Spānijas konstiūcija, jeb kā vēsturnieki to nosauca- Kadisas konstitūcija. Konstitūcija tiem laikim šķita ļoti demokrātiska un nebija pa prātam monarhijas piekritējiem, un līdz ko Spānija atbrīvojās no Napoleona jūga, karaļa Ferdinanda VII, kurš tika atjaunots Spānijas karaļa tronī, pirmais rīkojums bija atcelt šo Kadisas kontitūciju. Un tomēr, neskatoties uz šādu rīkojumu to laika notikumi Kadisā bija tik nozīmīgi, ka tiem par godu šeit Kadisas galvenajā laukumā tapa piemineklis, kurš veltīts cīņai par Spānijas brīvību.Pēc īsas pauzes Spānijas laukumā dodamies jau dziļāk vecpilsētā un pa šaurām tās ieliņām sekojam līdz nakamajam laukumam- Minas laukumam. Pirms nonākam laukumā, labajā pusē redzam savdabīgas arhitektūras stilā veidoto Tiirdzniecības palātas ēka. Tieši uz šejieni 1717. gadā no Seviļas tika pārcelta Tirdzniecības palāta, kura kontrolēja visus tirdzniecības sakarus ar Amerikas kontinentu un kopš šī brīža, Kadisa izbauda īstu uzplaukumu. Šķērsielā pa kreisi iepretī tirdzniecības palātai atrodas Svēta Franciska baznīca. Pašu Minas laukumu rotā palmas un ļoti interesanti koki. Varētu pat sacīt, ka šis nav laukums, bet ir parks. Laukumā atrodas Kādisas pilsētas muzejs, kurā izstādīti feniķiešu sarkofāgi, dažādas romiešu skulptūtas-arī romiešu teātra teritorija atrastie vēsturiskie arhitektūras elementi. Muzeja gleznu galerijā ja ir vēlme var apskatīt slavenā spāņu mākslinieka Subarāna darbus.Mūsu plānos šī muzeja un galerijas apmeklējums neietilpst un mēs sekojam jau tālāk uz vēl vienu Kadisas laukumu. Tas jau ir Svētā Antonija laukums (Plza San Antonio) pie kura atrodas arī Svetā Antonija baznīca. Vēl pie šī laukuma atrodas Gaditano kazino, jeb Kadisas kazino, Aramburu bankas ēka un viena no Kādisas universitātes ēkām. Faktiski šeit vecpilsētas rietumu daļā starp šo laukumu un piejūras parkiem atrodas vairākas ēkas, kurās izvietoti uneversitātes mācību korpusi.Kā jau teicu Kadisa atrodas uz nelielas pussalas, kuru ar kontinentālo daļ savieno neliela zemes strēle. Pati pussala ir apbūvēta visā tās teritorijā, bet tomēr ir atrastas pāris vietas, kurās ierīkot alejas, zaļās zonas un parkus. Pa ceļām jau manījām laukumus, parkus un alejas ar raženiem palmu un platāna koku stādījumiem ,Dažviet sikomoras un dracenas koki ir tik pat augsti, kā apkārt esošās ēkas un pat augstāki. Tagad mēs dodamies uz pāris parkiem, kuri atrodas burtiski Kadisas līča un okeāna krastā.Pavisam netālu no Antonija laukuma, ziemeļu virzienā nonākam krastmalā, kurā ierīkots ļoti jauks, neliels paciņš. Tas ir Alameda de Apodaka parks. Tajā starp interesantiem kokiem noslēpusies interesanta strūklaka un daži nelieli pieminekļi dažādām Spānijas personālijām. Pašā vidū atrodas lielāks piemineklis Markesam Kamillas. Interesanti, ka šo parku apsēduši vairāki kaķu bari, kuri diezgan labi jūtās šeit. Acīm redzot tie tiek regulāri baroti un nebūt nelīdzinās klaidoņiem. Pie vienas no strūklakām atrodas ļoti interesants koks. Tādus jau manījām iepriekš šur un tur, ne tiekai Kadisā. Tas ir Sikamora koks.Sikamora koks ir senas izcelsmes koks, kurš pēc sava izmēra un koksnes cietības atgādina mūsu ozolu. Tā augstums var sasniegt pat 40 metrus un to rotā ļoti plaši izvērsts zaru vainags. Par šī koks dzimteni tiek uzskatīta Ēģipte un tā dabīgās izplatības teritorijas ir Austrum Āfrika un Āzijas tuvie austrumi. Šie koki jau izsenis tiek kultivēti, jo tiem ir ēdami augļi. Sikamora koks tiek pieminets gan bībelē, gan senās leģendās. Koptu leģendas vēsta ka svēto ģimenes slēpušās zem Sikamora kokiem, kad tās bēgušas uz Ēģipti. Tāpat Sikamora koki saistīti ar seno ēģiptiešu kultiem. Seno ēģiptiešu faraonu pils grīdu segumā esot plaši izmantota sikamora koksne. Daudz viet tuvajos austrumos sikamora tiek uzskatīts par svētu koku un tiek godāts un pieminēts folklorā, līdzīgi kā ozols latviešiem.Pašā stūri starp šo un nākošo-Dženovas parku atrodas bastions-Baluarte de Candelaria. Tas tapis 1672. Gadā lai kalpotu ostas akvatorijas aizsargāšanai. Tieši pretī bastionam, pāri ielai atrodas Karmenas un svētās Terēzes baznīca. Turpat aiz stūra jau var manīt Karalienes Sofijas kultūras centru, jeb izstāžu zāli.Te nu nonākam pie lielākā parka Kadisas vecpilsētā- Dženovas parka. Šo parku ļoti iecienījuši studenti, kuru mācību iestādes atrodas burtiski blakus parkam. Arī mēs šajā parkā uzkavējamies nedaudz ilgāk, jo tas mums šķiet visai interesants.. Šeit parkā starp kokiem un krūmiem izvietotas dažādu dinozauru un seno dzīvnieku skulptūras, kuras jau vairāk piesaista bērnu uzmanību. Parku šeit izveidojis slavens vietējais dženovietis vārdā Kristafors. Kadisas klimats ir visai maigs un tādēļ šeit labi sadzīvo gan tropu, gan subtropu augi un parkā sastādīti koki, kuri atvesti no amerikas, šeit sastopami arī vietējie Vidusjūras un ziemeļ Āfrikas krastos sastopamie.Šajā parkā aug koki, kuri izskatās jau simtiem gadu veci un tajā pat laikā ir arī jaunāki stādījumi, kuri vēl ne tuvu nav sasnieguši 100 gadus. Liela daļā augu atgādina mums ierastos istabas augus un rodas iespaida, ka esi nonācis istabā, tikai augi savus kuplos vainagus izpletuši vairāku metru platumā un 3-4 stāvu māju augstumā.Parkā varam apskatīt arī pudeļkoku un vairakaus Dracenas kokus. Dienvid un Centrāl- Amerikā dracenas kokus dēvejot par „laimes kokiem”. Tie tie tā saucas pateicoties acteku leģendai, kura vēsta, ka kāds kareivis iemīlējies galvenā virsaiša meitā un centies iegūt virsaiša piekrišanu apprecēt tā meitu. Virsaitis iespraudis zemē zizli, pagatavotu no dracenas koka un teicis, ka kareivim jālaista tas piecas dienas un ja tad tam neparādīsies lapas, tad kareivis tiks sodīts ar nāvi, bet ja lapas parādīsies, tad kareivis tiks pie virsaiša meitas. Par laimi lapas esot izplaukušas un no puļķa esot izaudzis dracenas koks. Virsaitis bija spiests izdot savu meitu pie jaunā vīra un no tā laika daudzi tic: ja nelielu- pusnaktī nozāģēta dracenas koka stumbra gabalu iestāda zemē, tas nesīs laimi un mīlestību.Pēc Dženovas parka apmeklējuma nedaudz atgriežamies vecpilsētas slēgtajos kvartālos, kur nolemjam ieturēt pusdienas. Pa ceļam sekojam garām vēl vienam svarīgam Kadisas objektam. Tas ir Lielais teātris Falla (Gran Teatro Falla). Teātra ēkas arhitektūra veidota mauru-mudehāra stilā, izmantojot sarkanos ķieģeļus.Teāta celtniecība šeit tika uzsākta 1884. gadā, vecā nodegušā teātra vietā. Kā jau bieži Spānijā, sakarā ar līdzekļu trūkumu krīzes gados ēkas celtniecība vairākkārt tiek apturēta un tikai 1905. gadā tā tiek pabeigta. Īsta rosība šajā teātrī notiek Kādisas karnevāla laikā februārī, kad teātrī notiek karnevāla dalībnieku-grupu konkursi. Pārējā laikā šeit notiek tažādi teatralizēti pasākumi un koncerti, kuros savus priekšnesumus sniedz Spānijas un arī visas pasaules slaveni mākslinieki. Pie teātra atrodas Fragelas (Plaza Fragela)laukums, kur mes atrodam piemērotu restorāniņu, kurā ieturēsim pusdienas. Kā jau ierasts vēlos nobaudīt kaut ko no vietejās tradicionālās virtuves. Izradās ka viens no tradicionāliem ēdieniem Kadisā ir omlete! Ne parasta omlete, bet īpaša krevešu omlete, kuru šeit sauc par Tortillita de camarones.Protams ka tās pamata sastāvā ietilps krevetes, kuras tiek iejauktas mīklā ar olu un tad tiek pievienoti loki, pētersīļi un ļoti daudz speciju. No šīs masas tiek veidoti plāni plāceņi, kurus kārtīgi izcep, tā lai tie būtu kraukšķīgi, bet ne apdedzināti. Pēc vieglām pusdienām dodamies no Fallas teātra dienvidu virzienā un nonākam krastmalā ar nelielu skvēru, kurā ieraugām ļoti iespaidīgus sikamora kokus.Tie patiešām ir iespaidīgi! Jā! Par tiem jau pirmīt stāstīju un te var redzēt, ka to paēnī tiešām iespējams paslēpt vesela ciema iedzīvotājus!Te pat jau arī atrodas pludmale. Tā ir La Kaletas krastmala un lieliska pludmale. Pa labi redzams Santa Katalina cietoksnis.Tālāk okeānā, pašā tālākajā rietumu stūrī-Kādisā uz saliņas, kur sakaņā ar senām leģendām, esot atradies feniķiešu kronosa dievības templis, atrodas San Sebastiana cietoksnis. Šis ir bijis vis drošākais cietosnis visā reģionā un tajā sev patvērumu meklējuši vis dažādāko laiku vietvalži un karotāji. Cietoksnis ticis vairākkārt pārbūvēts un tagadējo izskatu tas ieguvis 18.g.s., kad uzbūvējot molu tas tika savienots ar sauszemi. Mūsdienās šis cietoksnis, mols un pludmale starp abiem cietokšņiem, ir viena no iecienītākajām pastaigas un atpūtas vietām, vietējiem iedzīvotājiem un arī tūristiem.Gar pludmali dodamies mola virzienā, kur plānojam aizstaigāt līdz šim cietoksnim. Arī pati krastmala, jeb promenāde šeit izveidota visai interesanti. Daudz dažādu interesantu mākslas veidojumu var aplūkot ik pa īsam gabaliņam. Tā nu lēnā garā nonākam līdz molam un te mums nākas secināt, ka plānu apmeklēt San Sebastiana cietoksni nāksies atlikt, jo uz mola notiek kādi rekonstrukcijas darbi un gājējiem tas ir slēgts!Nākas cietoksni aplūkot no attāluma. Vērojot notiekošos darbus secinām, ka spāņu strādnieki nu nepavisam neizskatās strādāt griboši. Lielākā daļa slieņājas gar mola apmalēm, vai bezsakarīgi pastaigājas gar to. Daži pat aiz garlaicības pamanās izveidot savdabīgas smilšu skulptūras pludmales smiltīs. Tā nu tie darbi te notiek! Ja šādi stradā, nav jābrīnās, ka Spāniju piemeklējusi kārtējā krīze. Brīžiem pat šķiet, ka paši spāņi pie krīzēm ir pieraduši, jo tās atkārtojas jau vairāku gadsimtu garumā.Tā nu raugoties uz slinkajiem celtniekiem pašiem gandrīz gribās pavāļāties pludmalē un nekur neiet. Patiesībā te mēs arī esam noslēgušī mūsu ekskurisju pa Kadisu. Vēl tikai daži simti metru pa visai interesanto, promenādi gar okeāna krastu jānoiet un būsim atgriezušies auto stāvietā, kurā atrodas mūsu automobīļi.
Pa ceļam atpakaļ uz viesnīcu nolemjam nobraukt pa pašu krastu un apskatīt Kadisas slavenās pludmales.
Vienā no tām -La Kaleta (La Caleta) mēs tikko pabijām un tā ir vienīgā pludmale vecpilsetas teritorijā. Pārējos krastus ap Kādisas vecpilsētu ieskauj ostas piestātnes, vai stāvas- nostiprinātas akmens krastmalas. Šeit no La Kaletas pludmales un San Sebastiana cietokšņa mola, paveras lieliski skati uz Kadisas pilsētu. Vakaros šeit iespējams baudīt lieliskus saulrietus.Pametot vecpilsētu, izbraucot aiz aizsargmūra, Ekstramuros rajonam pretī atrodas jau nakamā-Santa Marija del Mar pludmale, kura jau aprīkota ar ģērbtuvēm un saulessargiem. Šī pludmale ir 850 metrus gara un aptuveni 35 metrus plata.Tālāk aiz nelila mola seko jau nākamā pludmale- La Viktorija, kura ir vis populārākā pilsētas iedzīvotāju vidū, jo atrodas tieši pretī pilsētas centram. Šinī pludmalē jau ir ierīkoti sporta un atpūtas laukumi. Gar krastu izvietojušies vairāki bāri un restorāni. Pludmale šeit klāta ar smiltīm un tās platums sasniedz 100 un pat 200 metrus bēguma brīžos. Šī pludmale tiek uzskatīta par vienu no vis labāk aprīkotajām- komfortāblākajām pludmalēm Dienvid Eiropā, un ik gadu kopš 1987. gada, tā tiek atzīmēta ar zilo karogu. Pludmales garums sasniedz 3 kilometrus.
Gar visām iepriekš minētajām pludmalēm, visā to garumā ir izbūvēta promenāde. Kur promenāde beidzas, tālāk jau seko pati garakā Kādisas pludmale Kortadura-Torregoroda. Tā pēc būtības ir vesela virkne kāpu veidojumu, vairāk kā 4 kilometri garumā un vidēji 60 metru platumā. Šeit gan nav nekāda aprīkojuma, bet toties tā ir jau mazāk noslogota un tīrāka pludmale. Pēc būtības, šī pludmale stiepjas gar zemes strēli, kura savieno Kādisu ar Leonas salu, pa kuru šorīt iebraucām Kadisā.Tā nu mēs esam noslēguši dienas ekskursiju pa Kadisu. Tagad dodamies atpakaļ uz kūrortu Sancti Petri, kur šovakar mums paredzēts pasākums- koncerts „Flamenko nakts”, bet rītā jau dosimies uz Seviļu par ko pastāstīšu nākamajā stāstiņā par Andalūziju. Tas būs jau mans desmitais stāsts par maniem ceļojumiem šajā jaukajā un harmoniskajā zemē.Tāpat sekos stāsts par Heresas vīna darītavu apmeklējumu un vīna degustāciju. Tagad gan atvadīšos uz novēlu visiem veiksmi un jaukus ceļojumus! Atcerieties ka ir tāda jauka zeme, kā Andalūzija. 1. Puerta de Tierra, 2. Vecpilsētas tirgus, 3. Ziedu laukums (Plaza de Flores), 4. Taviras tornis, 5. Romiešu teātris, 6. Vecā Santa Krūz baznīca, 7. Katedrāle, 8. Rozu vārti, 9. San Huana laukums, 10. Kongresa pils, 11. Seviļas laukums, 12. Dzelzceļa stacija, 13. Kruīzu terminālis, 14.Kadisas reģiona valdības ēka, 15. Spānijas laukums16. Tirdzniecības palātas ēka, 17. Mīnas laukums, 18. Sv. Antonija laukums, 19.Almeda de Apadoka parks, 20. Bastions-Baluarte de Candelaria, 21. Karmenas un svētās Terēzes baznīca, 22. Karalienes Sofijas kultūras centrs, 23. Dženovas parks, 24. Lielais teātris Falla, 25.Gigantiskie sikamora koki, 26. Santa Katalina cietoksnis, 27.La Kaletas pludmale, 28. San Sebastiana cietoksnis, 29. Campo de Sur promenāde, 30. Santa Marija del Mar pludmale.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
