Stounhendžas un Eivberijas noslēpumi (Te pat pie Londonas 2. stāsts).
Stounhendža.
Ievads.
Labdien! Pēc garas pauzes beidzot esmu uzrakstījis savu otro stāstu- sērijai „Tepat pie Londonas”. Šoreiz stāsts būs par Stounhendžu un ne mazāk interesantu vietu Eivberiju. Abas šīs vietas ir ļoti specifiskas un seniem nostāstiem apvītas. Par Stounhendžu jau ir dzirdējuši gandrīz vai visi, kā nekā šis objekts tiek iekļauts vis dažādākajos tūrisma topos un bukletos. Eivberija varbūt ir ne tik populāra, bet teikšu jums godīgi, uz mani tā atstāja pat lielāku iespaidu, kā Stounhendža.
Nu tad ķersimies pie lietas! Ir svētdienas diena un mēs 10 cilvēku kompānija dodamies uz Stounhendžu un Eivberiju. Šodien jau pabijām Vinčesterā, bet abi šie objekti, ir iekļauti mūsu pēcpusdienas maršrutā. Tā kā esam papusdienojuši jau Vinčesterā, varam nekur īpaši nekavēties.
No Vinčesteras līdz Stounhendžai nokļūstam samērā ātri, jo līdz tai nav liels attālums. Te nu vēlos pieminet vienu lietu. Bieži esmu saskāries ar faktu, ka daudzi latvieši, kuri dzīvo šeit Anglijā domā, ka Stonhendža atrodas kaut kur Anglijas ziemeļos un pat Skotijā! Nekā nebija! Stonhendža atrodas aptuveni 130 kilometru attālumā uz rietumiem no Londonas, Viltšīras (Wiltshire) grāfistē, kādus 15 kilometrus uz ziemeļiem no Solsberijas (Salisbury) pilsētiņas.
Braucam pa auto ceļu A303 Tauntonas virzienā. Aiz Endoveras (Andover) apkārtējo lauku ainavas sāk līdzināties Latvijas lauku ainavām ar plašiem sējumu laukiem. Kādu gabaliņu aiz Eimsberijas (Amesbury) pilsētiņas četru joslu ceļu nomaina parasts divjoslu ceļš. Un te jau aiz pirmās ieplakas, pretējā pakalnītē var redzēt Stounhendžas noslēpumaino akmeņu krāvumu. Gravā pirms Stounhendžas ceļš sadalās divos virzienos un mēs pagriežamies pa labi, kur ceļazīme norada virzienu uz Stounhendžas stāvvietu.
Vēl paris simtu metru un esam klāt. Šodien šeit ļaužu netrūkst, kā nekā ir tikai nepilna nedēļa līdz olimpiskajām spēlēm (biju tur pagājusajā vasarā)! Var manīt, ka daudzi olimpisko spēļu dalībnieki, pavadošās personas un delegācijas ieradušies Lononā laicīgi un brīvo laiku pavada ekskursijās pa pilsētu un ap to. Automašīnu nākas novietot blakus stāvlaukumam laukā, jo pašā stāvlaukumā trūkst vietas. Tātad varam rēķināties ar lielu burzmu.
Tā tas arī notiek! Kādu brīdi jāpastāv rindā pie kasēm. Rinda gan virzās salīdzinoši ātri. Daļa atbraucēju, kuri ir par skopu lai nopirktu ieejas biļeti par 8 mārciņām, dodas gar ceļmalu, kur Stounhendžas akmeņus iztālu var redzēt aiz žoga. Te gan piebildīšu! Ja reiz esat atbraucis tik tālu, tad nepažēlojiet tās astoņas mārciņas un tomēr ejiet iekšā teritorijā. No turienes skati ir daudz labāki, kā no lielceļa, caur žoga spraugām.Tā nu veiksmīgi esam nopirkuši biļetes un esam Stounhendžas teritorijā.
Par Stounhendžu dažādos izdevumos un resursos ir rakstīts gari un plaši. Latviešu valodā gan informāciju nav tik viegli savākt un vienalga nākas palasīt šo to svešā mēlē. Sausajā versijā parasti tiek rakstīts šādi: Viens no slavenākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem pasaulē-Stounhendža. Sastāv no apļveida un pakavveida zemes uzbērumiem un apļveida mengīru-akmeņu konstrukcijām, kuras atrodas kompleksa centrā. Stounhendža un Eivberija. kopā ar citiem neolīta un bronzas laikmeta objektiem šajā apvidū veido veselu vēstures kompleksu, kurš 1986. gadā tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Pašu Stonhendžu britu kronis nodevis fonda-„Anglijas mantojums” (English Heritage) pārraudzībā, bet parējie objekti atrodas Nacionālā trasta (National Trust) pārraudzībā.
Ko es zinu no Stonhenžas Vēstures.
Centīšos pēc iespējas īsāk izklāstīt, ko zinu. Un tā tad, Stounhedžas akmeņi tiek saistīti ar neskaitāmiem nostāstiem un leģendām. Tie tiek pieminēti saistībā ar leģentārajiem, Merlinu un karali Artūru. 17. g.s. angļu zinātnieks un arhitekts Indigo Džonss izvirzīja teotju, ka Stounhendžu uzbūvējuši senie romieši. Jau citi zinātnieku vēlāk šo būvi saistīja ar seno skašu priekštečiem. 19. g.s. nostiprinās versija, ka Stounhendža ir bijusi druīdu svētvieta. Vēl daži to saistījuši ar pagānu karalienes Boadicejas apbedījuma vietu.
Liela daļā 18. g.s. autoru kuri apraksta Stounhendžu apgalvo, ka akmeņu izvietojums cieši saistīts ar astronomiskām parādībām. Viss populārākā un fantastiskākā Hokinsa un Vaita versija apgalvo, ka šeit bijusi grandioza akmens laikmeta observatorija, ko zinātnieki gan nav apstiprinājuši. Tas, ka akmeņu krāvumi zināmā mērā saistīti ir ar astronomiju, ir nenoliedzami, bet cik tas ir nopietni neviens vēl šodien tā īsti līdz galam nezin. Savukart vēl viena versija par to, ka Stonhenddža tika izmantota, kā apbedījumu vieta neapstiprinājās. Arheoloģisko izrakumu laikā gan dažas apbedījumu vietas tika uzietas, bet zinātnieki izdarīja secinājumu, ka šie apbedījumi veikti aptuveni 700. līdz 400. gadam pirms mūsu ēras un veikti jau krietnu laiku pēc Stonhenžas tapšanas.
Pirmie nopietno zinātnisko pētījumu laikā Stonhedža tika saistīta ar ķeltu druīdiem. Bet jau vēlāk zinātnieki nonāk pie secinājuma, ka Stouhedža ir radīta labu laiku pirms šo vietu aplaimoja druīdu dzejnieki un rakstnieki. Ar mūsdienu zinātniskām radioogļraša metodēm, tiek veikti petījumi un tiek izdalītas šādas fāzes Stounhendžas tapšanā.
1.fāze. Tiek izveudoti pirmie vaļņi un grāvji. Izrakumu gaitā grāvjos tika atrasti aļņu ragu elementi un pielietojot radioogļraša metodi tiek pierādīts, ka tie šeit atstāti 3020-2100 gadus pirms mūsu ēras.
2.Fāze. Tiek izveidotas koka konstrukcijas ap speciāli izveidotām bedrēm, akmeņu uzstādīšanai.
3.Fāze. Akmens konstrukciju veidošana. Tā notikusi aptuveni 2440-2100 gadus pirms mūsu ēras un liek domāt, ka pirms akmens konstrukcijām, šeit ilgstošu laiku ir bijuši veidojumi no koka, līdzīgi kā netālu esošajā Vudhendžā.
Vienu no pēdējām un ticamakajām pēdējo laiku versijām izvirzījis Šeffīldas universitātes profesors Maiks Pārkers Pērsons, kurš vada Stounhendžas argeoloģisko projektu-„Stonehange Riverside Archaeological Rroject”. Viņš atzīmē, ka pēc viņa domām sākotnēji, jau3000 gadus,pirms mūsu ēras, šeit ir bijusi vieta apbedīšanas rituāliem pirms mirušo apglabāt jau citā vietā vai pat sadedzināt, kaut kur tuvumā.
Kā nu tur arī nebūt, skaids ir viens! Šis, tā saucamais hendžš vēl jo projām ir noslepumiem tīts. Piebildīšu, ka šis nebūt nav vienīgais šāds veidojums Britānijas teritorijā. Vēl jo vairāk, līdzīgi veidojumi ir uzieti gan Spānijas un Portugāles teritorijās, gan Skandināvijā, gan Āfrikas rietumu piekrastē un vēl šur tur citur. Starp citu mūsu pašu Latvijā arī ir uzieti akmens krāvumu veidojumi, piemēram Pokaiņu mežā Dobeles rajonā. Protams tie nav tik iespaidīgi izmēros, toties to izcelsme nemaz nav mazāk noslēpumaina, kā Stounhendžai!
Te nu mēs lēnā gaitā izmetam loku ap šo hendžu. Dažādos rakstois tiek minēts, ka Stounhendža īpaši specifiski izskatoties līdz ar saulrietu. Mēs gan nevaram gaidīt mirkli, kad saule ies aiz apvāršņa, jo mums paredzets apmeklēt vēl pāris hendžus. Toties te pat, netālu piekalnītē, stāv vairāki busiņi un karavāni, kuros acīmredzot ļaudis plāno sagaidīt šo vakara brīvdabas teātri, ko varētu vienkārši nosaukt par „Saulriets Stonhendžā”. Te vēl jāpibilst, ka pie pašiem akmens veidojumiem piekļūt nav atļauts un tos var vērot tikai atstatus, ne tuvāk, kā 25 līdz 30 metru attālumā. Ik gadu gan esot viena izņēmuma diena, kad tūristi tiekot pielaisti pie pašiem akmeņiem. Tas notiek gada īsākajā naktī jeb, kā mums latviešiem sacīt, Līgo naktī. Kas gan zina? Varbūt mūsu baltu prieksteči saulgriežu naktīs arī pulcējās piemēram tajos pašos Pokaiņos!Patiesībā ne mēs latvieši un viņu priekšteči vieni esam bijuši pagān ticīgie, kā to uzskata kristiešu baznīca.
Tā nu iztālēm aplūkojam šo noslēpumaino akmeņu krāvumu, jeb mūsu tālo priekšteču arhitektūras brīnumu. Protams sabildējam labi daudz foto, ar un bez pašiem, no vienas un no otras puses. Nedaudz atvelkam elpu un pavāļajamies Stounhendžas zālājā, pie reizes šo to pastudējot līdzi paņemtajās, majās izprintetajās lapās ar informaciju par šo objektu.
Jā! Ļoti interesanti, kā to laiku cilvēki spēja pārvietot šādus lielus akmens bluķus! Un pie tam, kādus milzīgas ditances tika veiktas lai šos akmeņus šeit nogādātu. Droši vien daudzi jau ir lasījuši, ka vienu daļu sarsēnaakmeņu uz šejieni atvilkti, vai savadāk nogādāti, no speciālām akmens lauztuvēm te pat tuvākajā apkārtnē, 10 līdz 15 km attālumā.
Toties, tā saucamie „Zilie akmeņi”, kuru izcelsmi zinatnieki jau ir atšifrējuši uz šejieni atgadāti no vaitāk kā 300 kilometru attāliem kalniem Velsas teritorijā! Pastāv versija, ka tie transportēti ar speciāli veidotiem plostiem pa jūru un Eivonas upi.
Lai nu gluži klāt pie hendža nav iespējams nokļut, arī pa gabalu var labi saskatīt hendža aplī lokos horizontāli sakrautos akmeņus. Tur pamīšus, loku aiz loka saguldīti šie „Zilie akmeņi” no Velsas un parastie vizlas (sarsēna) akmeņi. Protams, ka vis labāk saskatāmi vertikālie akmeņi, kuri balsata horizontāli novietotos pārsega akmeņus. Agrāk šāds pārsegu loks ielenca visu hendžu. Laiks un cilvēki protams laika gaitā bija pacentušies tos nogāzt un tikai tad, kad mūsdienu civilizacija attapās, ka šeit atrodas kaut kas īpašs un unikāls, restauratori pacentās saglābt ko var.19.g.s. sakumā Viljama Stjuarta vadībā tika veikti rekonstrukijas darbi, kuru gaitā akmeņus mēģināja sakārtot pēc iespējas tuvāk tam, kā tie bija izvietoti tūkstošus gadu senā pagātnē.
Vertikālo akmeņu loka dieametrs ir 33 metri, bet augstums 4.1 metrs. Paši vertikāli novietotie akmeņi varāk kā 4 metri gari, aptuveni 2 metrus plati un 1.5 metru biezi. To svars dažkārt parsniedz 25 tonnas. Virs tiem hotizontāli novietotie akmeņi ir 3.2 metrus gari, aptuveni metru plati un 80 centimetru biezi. To augšējā plakne slejas aptuveni 4.9 metrus virs zemes līmeņa. Iekš šī loka atradas vēl viens šaurāks loks, jeb pakavveida pusloks, kuru veidoja pieci sapāroti vertikālie atbalsta akmeņi, kuri jau ir par pāris metrim augsāki, kā ārējā lokā. Šo vertikālo akmeņu svars pārsniedzot pat 50 tonnas. Uz šo brīdi ir apskatāmi četri šie iekšējā pusloka statņi un tie lepni slejas 6 metru augstumā virs zemes līmeņa.
Iekšējā loka atvērtā daļa ir vērsta uz ziemeļ austrumiem, tā saucamās avēnijas virzienā, kurā vasaras saulgriežos saule parādās virs apvāršņa. Savukārt, jau pieminetie „Zilie akmeņi” veido vēl vienu, mazāku pakavveida loku hendža centrā.
Plānā atzīmēti: 1 — Altāra akmens, aptuveni 6 tonnu smags vizlas smilšakmens, kurš uz šejieni atvests no Velsas. 2-3 — Kurgāni, bet bez apbedījumiem. 4 — apkritušais akmens 4,9 metru garš (Slaughter Stone —ešafots) 5 — Pēdas akmens (Heel Stone) 6 — Divi no sākotnēji vertikāli stāvējušim četrim akmeņiem. (Vecā. XIX g.s. plānā to novietojums parādīts savādāk) 7 — Grāvis. 8 — Iekšējais valnis. 9 — Ārējais valnis. 10 — Avēnija, tā ir divu paralēlu vaļņu un grāvju koridors, kurš ved līdz Eivonas upei. 11,12 — Šeit senatnē esot bijušas divi loki katrā pa 30 speciālāmbedrītēm, kurās iespējams tika iesprausti koka stabi. Pagājušajā gadsimtā kādu laiku šīs bedrītes tikušas atzīmētas ar apaļas formas betona stabiņiem, bet vēlāk tās tie tika demontēti. 13 — 56 bedrīšu loks- Eibri (Aubrey holes) 14 — Mazā dienvidu ieeja.
Patreiz akmeņi stāv tādās pozīcijās, kā tie tika izvietoti pagājušajā gadsimtā no 1901. Līdz 1965. gadam Doktora Staklija (Dr. Stukly) vadībā. Vēlāk gan šāds izvietojums tika pakļauts kritikai zinātnieku aprindās un izskanēja vairāki aicinājumi akmeņus pārvietot, līdz brīdim, kad Kembrižas universitātes arheoloģijas muzeja vadītājs Kritofers Čaipindeils atzinās, ka akmeņi iespējams ir savietoti nepareizi, bet to jauna parvietošana ir ļoti sarežģīta, jo tie ir iebetonēti.
Esam aplenkuši hendžu un atrodamies pie tā saucamā pēdas akmens, kurš atrodas ziemeļ austrumu virzienā no hendža. Hendža loka iekšpusē var redzēt apkritušos akmeņus, par kuru funkciju un izvietojumu zinātnieki vēl šo balt dien strīdās.
Jā! Starp citu! Biju lasījis, ka bijuši gadījumi, ka šajā vietā bildētās fotogrāfijās parādoties savādi elementi un objekti. Un patiešām! Arī manis bildētajā bildē parādās īpatnējs plankums, jeb saules zaķītis! Tas nav veidots foto šopā!Ja tas būtu bildēts jeb kur citur, varētu padomāt, ka tas vienkārši sules atstarojums. Vai tas tur tiešām parādījās nejauši, kas to zina, varbūt likum sakarīgi! Es gan patiesībā esmu konservatīvi noskaņots pret idejām par dažādām mistikām un uzskatu ka tas tomer ir saules izraisīts defekts!
Stonhendžu esam apskatījuši un varam turpināt mūsu ekskursiju pa hendžu mistisko pasauli. Īsa vizīte suvenīru bodītē pie ieejas un pametam vienu no pasaules septiņiem brīnumu (Stounhendža ir iekļauta gandrīz visās 7 pasaules brīnumu publicetajās versijās). Sēžamies auto un dodamies tālāk. Ak jā! Vel gribēju pieminēt, ka mūsu sīkie ceļa biedri šeit uzvedās tik reti mierīgi, kā nekad! Bērni bieži niķojas vai kašķējas, bet šeit pie hendža tie bija ti klusi un rāmi un varētu padomāt, ka arī viņus kaut kādā vedidā ietekmē Stonhendžas enerģētiskie strāvojumi.
Blūhendža (Bluehenge).
Nākamais objekts, ko velējāmies aplūkot bija tā saucamais Blūhendžs, jeb latviski sacīt Zilais Hendžs. Tas atrodas 2 kilometrus uz dienvid austrumiem no Stonhendžas, Vest Eimsberī (West Amesbury) ciematā, Eivonas upes krastā un ir pavisam nesen atklāts, veicot Stonhendžas apkārtnes izpētes darbus. Nonākot Vest Eimsberī secinām, ka pie Blūhendža nav iespejams piekļūt, jo tas atrodas privātā teritorijā un tajā patreiz strādā arheologi, un veic pētījumus. Neko darīt! Izmetam nelielu loku līdz blakus esosajam tiltiņam pāri Eivonas upītei.
Pirms doties uz Vudhendžu, kura arī atrodas tepat netālu, pāris vārdos gan pastāstīšu, kas tad ir šis Blūhendžs. Šo hendžu jeb tā atrašanās vieta, kā jau minēju tika atklāta pavisam nesen. Pirmie izpētes darbi liecina, ka šeit atradies hendžs, kura apjoztā grāvja loka diametrs esot bijis 25 metri, bet loka iekšienē varētu būt bijuši uzstādīti 25 līdz 27 vertikāli akmeņi, līdzīgi kā Stounhendžā, tikai mazāki un to loka diametrs bijis 10 metru. Veicot izrakumus tika uzietas „Zilā akmens” lauskas, līdīgas kā Stonhendžas akmeņiem, kuri atceļojuši no talās Velsas. Šis fakts pavedina zinātniekus domāt, ka Blūhendža akmeņu loka akmeņi ir bijuši tādi paši „Zilie akmeņi”, kā Stounhendžā. Vēl jo vairāk, šis hendžs šeit varētu būt tapis 2500-3000 gadus pirms mūsu ēras, tieši tajā pat laikā, kad iespējams tika veikti Stonhendža pārbūve papildinot to tieši ar šiem zilajiem akmeņiem.
Viena lieta gan būtiski ir atšķirīga starp šiem hendžiem. Blūhendža teritorijā ir uziets liels daudzums ogļveida materiāla, kas liecina, ka šeit veikti vērienīgi dedzināšanas darbi. Pastāv versija, ka šeit bijis kaut kas līdzīgs krematorijam, kurā tika sadedzināti mirušo ķermeņi. Vēl šeit jāpiemin, ka tā saucamā Stounhendžas Avēnija, jeb makslīgi veidotais ceļš no Stounhendzas pēc diviem pagriezieniem veda tieši uz šejieni- Blūhendžu, Eivonas upītes krastā.
Labi! Pie hendžu vēstures atgriezīsimies un kopējā kontekstā arī pie Blūhendža. Tā kā mums pie Blūhendža nokļūt neizdodas turpinam ceļu uz ziemeļiem, kur mums paredzēts aplūkot tā saucamo Vudhendžu.
Vudhendža (Woodhenge)
Vudhendža atrodas pie Daringtonas (Durrington) ciema, uz austrumiem no Stounhenžas un tā pat, kā Blūhendža- Eivonas upes krastā. Šo hendžu šeit atklāja 1925. gadā pēc kārtīgas aero foto uzņēmumu izpētes. Tūlīt pat sekoja arheoloģisko izrakumu darbi.
Patiesībā gan šeit vēl jāpiebbilst, ka tieši tepat blakus, jau bija uziets un daļēji izpētīts tā saucamais Daringtonas valnis (Durrington Walls). Šis valnis atrodas pāris simtu metru attālumā no Vudhendžas. Tas iespējams tapis vienlaicīgi ar Stounhendžu, kad tika izveidots valnis ap ciemu jeb apmetni, kurā dzīvojuši šie mistiskie ļaudis, kuri veidojuši šos noslēpumainos brīnumus. Veicot izrakumus šeit tika uzieti dažāi senie darbarīki un priekšmeti un tika secināts, ka šeit atradušās vairākas apļa formas, no koka būvētas celtnes, kuru diametrs sasniedza piecus metrus. Patiesībā šī vaļņa kontūras kopumā iespējams apskatīt tikai no putnu lidojuma.
Pirms Daringtonas ciema, pie norādes uz Vudhendžu pagriežamies pa kreisi un esam klāt. Vudhendža atrodas tikai kādus 100 metrus no maģistrāla ceļa, bet ja par to neko nezināsiet, tad iespējams pabrauksiet tai garām to nepamanot. Patiesībā nekas diži skatāms šeit nav, ja neinteresē šī objekta vesturiskā loma. Patriez šeit apskatāms ar nelielu valnīti iezīmēts apļa veida laukums, kurā izvietoti vairāki apaļi betona stabi un nezinatājs tā arī paliks neizpratnē, kas tas ir!
Kas tad te īsti ir bijis? Arheoloģisko izrakumu laikā tika konstatēts, ka apļa vidū atradušies koka stabi, kuri izvietoti sešos apļos, jeb daudzstūra kontūrās. Pašu apli senatnē apjozis grāvis ar valni un tā diametrs bijis tāds pats, kā Stonhendžai, tātad 85 metri. Kopumā tika uzietas 168 ligzdas, kurās konstateti koka elementi un tiek uzskatīts, ka šajas vietās atradušies vertkāli, zemē ierakti koka stabi. Zinatnieki uzskata, ka starp otro un trešo koka stabu loku, iespejams bijis arī akmeņiem veidots loks, par ko liecina šeit uzietie pāris akmens mengīru. Divu metru dziļumā esot bijuši ierakti lielākie koka stabi un to augstums pēc zinatnieku aplēsēm varēja pārsniegt 7 metrus, bet svars pārsniedza 5 tonnas. Zīmīgi, ka šo lielāko stabu loks precīzi kopē Stounhendžas zilo akmeņu loka izvietojumu.
Tātad šodien redzamie betona stabiņi ir izvietoti tur kur tajos laikos atradušies šie koka stabi. Par stabu izvietojumu tad it kā ir neliela skaidrība, bet par to nozīmi un kas virs tiem atradies var tikai minēt! Viennozīmīgi ir skaidrs, ka šim objektam ir daudz līdzības ar Stouhendžu, kas liek domāt par to vienotu funkciju. Piemēram, izeja jeb vārti Vudhendžā tā pat, kā Stounhendžā virzīti uz ziemeļ-austrumiem. Kā jau teicu iepriekš -virzienā, kurā uzaust saule līgo rītā.
Īsti gan nav skaidrības, kas īsti ir bijis uz šiem koka stabiem un vai vispār ir bijis. Zinātnieki gan ir izvirzījuši pāris hipotēzes. Daži uzskata, ka virs stabiem līdzīgi, kā Stounhendžā bijuši novietoti koka baļķi, citi uzskata, ka virs stabiem bija izveidotas jumta konstrukcijas zem kurām notikuši saieti vai reliģiski rituāli. Pastāv arī versija, ka sākotneji šeit esot bijis tikai loka veida aplis ar dažiem akmeņiem un tikai vēlāk, kad notika Stounhrndžas pārbūve, šeit tika izveidotas šīs koka konstrukcijas. Vēl viena versija, ka šeit bijusi kazarmas tipa ēka, kurā mitinājušies ļaudis, kuri būvējuši Stounhendžu. Šī versija tomēr tiek pakļauta kritikai, jo arheoloģisko izrakumu gaitā, šeit Vudhendžā netika atrasti sadzīves priekšmeti, izņemot ko līdzīgu darba rīkiem ar kuriem tika veidots šis hendžs.
Man pašam gan tuvāka ir Maika Pārkera Pārsona ideja par šeit notikusiem reliģiskiem rituāliem, vai arī procesukurš saistīts ar ļaužu aizvadīšanu aizsaulē. Ideja ir tāda, ka šie objekti saistīti veselā rituālu ķēdē, kura simbolizēja cilveka dzīves procesu, kurā katram no šiem objektiem ir sava svarīga loma. Un tas viss sākās šeit Vudhendžā, tātad koku hendžā. Kā jau zināms, koks seno ļaužu izpratnē simbolizē visu dzīvo un Vudhendža simbolizeja dzīvības rašanos. Tālāk seko dzīves ceļš, kuru šajā kopējā ķēdē simbolizē Eivonas upe pa kuru procesija ar laivu palīdzību nokļūst Blūhendžā. Savukārt Blūhendžā notiek mirušo kremēšana, pēc kuras mirušo pelni tiek izkaisīti šeit Blūhendžā, Eivonas upē vai to pašu izdara Stounhendžā, kurā notiek atvadu procesa noslēgums. Zīmīgi! Akmeņu hendžs simbolizēja mirušo pasauli. Tātad: koks-dzīvība, upe-dzīves ceļš, akmens-mirušo pasaule.
Tik pat labi līdzīgs process varēja notikt ne tikai sakarā ar aizgājušo apbedīšanu. Iespējams, ka šeit noriteja dažādi reliģiozi svētku procesi, piemeram saulgriežu laikā, kad ļaudis Vudhendžā sagaidīja saullēktu un tad pa Eivonas upi devās līdz Blūhendžai, kur veica savdabīgus rituālus, bet noslēgumā ieradās Stounhendžā, kur notika simboliska tikšanās ar aizgājušiem priekštečiem, kas noriteja līdz kārtējam saullēktam, kurš atkal simbolizejā jaunas dzīves procesa sākumu.
Eivberija (Avebury).
Svētnīca (The Sanctury).
Stounhendžu, Blūhendžu un Vudhendžu esam apsekojuši un varam doties tālāk. Mūsu nākamais mērķis ir līdzīgas neolīta laikmetā tapis komplekss Viltšīras grāfistes Eivberijā. Tas atrodas jau kadus 30 kilometrus uz ziemēļim no Stounhendžas.
Šaurais lauku ceļš uz Eivberiju ved caur salīdzinoši maz apdzīvotiem lauku reģioniem ar savdabīgiem, samērā plašiem klajumiem un interesantām ainavām. Pa ceļam sastopami tikai mazi ciematiņi un fermeru saimniecības.
Vis pirms nonākam līdz Mārlboro (Marlborough) pilsētiņai un tad jau sekojam uz rietumiem pa A4 auto ceļu, Eivberijas virzienā.
Nepilnu 10 kilometru brauciena attālumā no Mārlboro nonākam pie pirmā objekta Eivberijā. Tas ir kārtējais hendžs, jeb kā to šeit dēvē: Svētnīca (The Sanctury). No pirmā acu uzmetiena, varētu šķist nekas īpašs! Šeit līdzīgi, kā Vudhendžā izveidots aplis ar betona stabiņiem un plāksnītēm, ar kuru palīdzību ir attēlots hendžs. Līdzīgi kā jau redzētajā Vudhendžā, šo hendžu arī veidojuši seši apļi koka stabu, bet atšķirībā no Vudhendžas, šeit iespējams bijuši divi loki veidoti no akmeņu mengīrām. Apļa kopējais diametrs šeit gan ir mazāks-39.5 metri. Zinātnieki gan izsaka versiju, ka katrs no Svētnīcas apļiem veidots dažādos laika periodos līdz pat 2500 gadus pirms mūsu ēras un iespējams ir bijis kā balsts vismaz trim dažādām apļveida celtnēm. Līdz mūsdienām šis hendžs praktiski nebija saglabājies un patreiz šeit apskatāmsi tā simbolisks atveidojums. Toties no šīs Svētnīcas paveras lieliska panorāma uz apkārtejiem pauguriem un starp tiem jau var manīt vairākus šīEivberijas kompleksa objektus, no kuriem mēs pāris apskatīsim klātienē.
Pirmais, kas durās acīs ir liels piramīdas veida uzkalns. Tātad dodamies līdz šim kalnam, kurš atrodas tepat ielejā, netālu no Svetnīcas.
Silberī hils (Silbury hill).
Tas ir tā saucamais Silberī hils (Silbury hill). Faktiski tas atrodas Kenetas upītes(Kennet river) krastā, pie paša auto ceļa. Jo tuvāk tam tuvojamies sākam nojaust tā iespaidīgos izmērus, ņemot vērā, ka tas ir cilvēku roku veidojums, kurš iespējams radīts vēl pirms Ēģiptes piramīdām. Tā izmēri ir: pamatnes diametrs 167 metri un konusa augstums 40 metru, bet virsotnes plaknes diametrs 30 metru. Faktiski šis ir lielākais mākslīgi uzbertais uzkalns, jeb kurgāns Eiropā.
Netālu no Silberī hila atrodas autostavvieta, kurā atstājam savus auto un dodamies aplūkot šo kurgānu tuvumā un varbūt pat uzkāpt tā virsotnē. Pirms kalna ik pa gabalam ir uzstādīti kvalitatīvi stendi ar informaciju par apkārtnē eseošajiem objektiem, kuri labi noder tiem, kuri nav nopietni gatavojušies šo objektu izpētei. Jo tuvāk tam tuvojamies, jo vairāk nonākam pie secinājuma, ka uzkāpt tajā nebūs viegji un vēl jo vairak, mūsu kompānijā ir mazi berni, kuriem tas nebūs pa spēkam. Arī kalna nogāzes izrādās ir stāvākas, kā šķita pirmajā acu uzmetienā! Nu nekas! Kādu citu reizi varbūt to izdarīsim, bet šodien aprobežosimies ar nelielu pastaigu ap kurgānu un ieturam nelielu pauzīti tā pakājē, kuras laikā izstudējam īsu vēstures apskatu par šo vietu.
Kā jau minēju, Eivberijas ojekti, tajā skaitā Silberī hils iespējams radīti vairāk, kā 2500 gadus pirms mūsu ēras un līdzīgi, kā Stounhendžā, tie apvīti neskaitāmām leģendām un nostāstiem. Pirmie nopietnie apraksti un pētījumi Silberī hilā notiek 1760. Gadā, kad kalnrači veica vertikālas šahtas rakšanu. Šo izrakumu gaitā, tā arī nekas netika atrasts. Tālāk sekoja izrakumi no 1849 līdz 1886. gadiem, kad tika veidoti tuneļi zem kalna. Arī tad neko atrast neizdevās un zinatnieki izdarīja secinājumu, ka kalns noteikti nav kalpojis apbedījumiem, līdzīgi kā tas ir Ēģiptes piramīdās un vairākos kurgānos Āzijas teritorijā. Vēlāk gan šie zinatnieku raktie tuneļi un šahtas gandrīz noveda pie katastrofālām sekām, kad 2000. gadā pēc ilgstošiām lietavām notika daļēja kalna vaļņu nobrukšana. Rezultātā izcēlās skandāls, kura sekas nācās likvidet Lielbritānijas valdībai, kura izstrādāja speciālu programmu seku likvidacijai. Vairāki simti tonnu kaļķa tika izmantoti lai aizpildītu visus tuneļus un šahtas, kuras laika gaitā tika izraktas Silberī hilā.
Vienu gan zinatnieki sacināja. Izrādās, ka kalnu veidojot tika izmantota vairāku plakņu metodika. Vispirms uzbēra pamatnes plakni, tad tai virsū jau plakni ar mazāku diametru un tā tālāk, līdzīgi kā tortei. Katra plakne sastāvēja no radiālām sienām, kuras nostiprinaja konstrukciju. Spraugas starp šīm sienām tika aizbērtas ar kaļķa šķembām.
Garie kurgāni (Longbarrows).
Te pat netālu atrodas vēl daži savdabīgi neolīta laikmeta veidojumi. Tie ir tā saucamie (barrow), kam nav tāda īsta tulkojuma. Saukšu tos par kurgāniem, jo šie kurgānu veida uzbērumi līdzīgi kā Āzijas stepēs zināmajos kurgānos, kalpojuši kā apbedījuma vietas. Četri nozīmīgākie kurgāni saucās: Bekhemptonas garais kurgāns(Beckhampton Longbarrow), Soutstrītas garais kurgāns(Southstreet Long Barrow), kuri atrodas pie tā saucamās Bekhemptonas pasāžas (Bekhampton avenue) un divi, kuri atrodas pavisam netālu no Svētnīcas un Silberī hila:Austrum Kenetas garais kurgāns (East Kennet Longbarrow) un Rietum Kenetas garais kurgāns (West Kennet Longbarrow). Te nebūs arī lieki pebilst, ka Britānijas teritorijā ir uzieti vairāk kā 300 šada veida kurgānu.
Tā kā mums šodien laiks ir ierobežots, mēs apskatīsim vienu no šiem kurgānu veidojumiem, jeb lielāko un iespaidīgāko. Tas ir Rietum Kenetas garais kurgāns, kurš vienīgais tā īsti ir saglabājies līdz mūsdienām. Līdz šim kurgānam iespējams nokļūt tikai kājām ejot. Tas atrodas pavisam netālu, nepilna kilometra attālumā uz dienvidiemno Silberīhila. Nokļūšana līdz šim objektam nav sarežģīta, jo turp ved lieliski izveidots gājēju celiņš. Šīs un zināmā mērā arī parējie pieminētie kurgāni iespējams ir paši vecākie Eivberijas kompleksa veidojumi un iespējams tapuši pat 3200-3600 gadus pirms mūsu ēras. Visus šos kurgānus vieno līdzīgas taisnstūra, dažkārt trapeces formas uzbērumi, kuri kalpojuši kā kolektīvo apbedījumu vietas.
Šis (West Kennet Longbarrow) ir viens no lielākajiem šāda veida kurgāniem Lielbritānijas teritorijā. Tā izmēti ir 104 metri garumā, 23 metri platumā un 3.6 metri augstumā. Zem kurgāna uzbēruma austrumu virzienā atrodas no akmeņiem veidota 12 metrus gara un 2.4 metrus augsta eja, jeb koridors. Pa labi un pa kreisi no koridora atrodas pa divām atsevišķām telpām-kamerām un pašā koridora galā atrodas piektā, lielākā, centrālā telpa. Kurgāna telpu sienas veidotas no iespaidīga izmēra sarsēna akmeņiem. Vis lielākie akmeņi, kuri atgādāti uz šejieni no akmeņlauztuvēm 25 jūdžu attālumā, uzstādīti pie ieejas. Pats uzbētums veidots no kaļķakmens šķembu un krīta maisījuma un ir visai izturīgs pret klimatisko iedarbību
Pirmie izpētes darbi šajā kurgānā veikti 1859. gadā, bet nopietnākie izrakumi un restaurācijas darbi tika veikti 1955-1956. gados, kad kurgāns tika sakārtots un šādā izskatā to varam apskatīt arī šodien. Zinatnieki izvirza versiju, ka šie kurgāni kalpojuši ne tikai kā apbedījumu vietas, bet pie reizes bijuši nozīmīgi objekti kādiem reliģioziem rituāliem. Viens no iemesliem šādai versijai ir fakts, ka kurgāna ieeja vērsta precīzi uz austrumiem.
Ja runa iet par pārējiem kurgāniem, tad varu pateikt, ka tie līdz mūsdienām tik pat kā nav saglabājušies. Tikai atsevišķi pamesti akmeņi un nelieli uzkalniņi liecina par vietām, kur tie atradušies. Tāpat, tik pat, kā nekas nav saglabājies no tā saucamās Bekhemptonas pasāžas (Bekhampton avenue). Domajams, ka ļaudis laika gaitā akmeņus no šiem pieminētajiem objektiem ir aizvakuši lai izmantotu jaunu ēku celtniecībai.
Eivberijas pasāžas.
Jā! Patiešām no Bekhemptonas pasāžas nekas īpašs nav saglabājies par ko pārliecinamies mēģinot to atrast ar līdzi paņemto plānu palīdzību. Toties otra, tā saucamā Vest Kenetas pasāža gan ir daļēji saglabajusies un to ir iespējams apskatīt. Tā arī darām. Dodamies uz Vest Kenetas ciemu, kur vis labāk iespejams redzēt Vest Kenetas pasāžas, akmeņu aleju.
Te patiešām var labi saskatīt, ka akmens mengīras izvietotas divās rindās veidojot tādu, kā koridoru. Tā arī ir šī Vest Kenetas pasāža, jeb daļa, kas no tās saglabājies. Šī pasāža senatnē veidojusi 2,5 kilometru garu un 15 metru platu akmens mengīru koridori, kurš sācies pie Svētnīcas, kur jau pabijām un noslēdzas pie paša Eivberijas hendža, kurā tūlīt pabūsim. Gar šo koridori agrāk bijuši izvietoti vairāk, kā simts akmens mengīru sapārotas ik pa 25 metriem. Liela daļa šo akmeņu jeb mengīru laika gaitā ir aizvāktas vai apraktas, bet daļa no Vest Kenetas ciema līdz Eivberijas hendžam ir saglabajušās un mēs tās varam apskatīt. Akmeņu izmēri gan ir visai dažādi, no 1,2 līdz 3.9 metru augstumā virs zemes.
Eivberī hendžs (Avebury henge).
Lēna garā dodamies gar Kenetas pasāžu Eivberī hendža virzienā un pavisam drīz varam saskatīt tā vaļņus un grāvjus. Tātad esam nonākuši pie paša iespaidīgākā apskates objekta šeit Eivberijā un man pat šķiet visā šodienas ceļojumā. Kapēc tā? Tādēļ, ka man ieraugot šo milzīgā izmēra hendžu tas izsauca vis lielako apbrīnu!
Tiešām iespaidīgi! Neskatoties, ka šis hendžs popularitātes ziņā krietni atpaliek no Stounhendžas, tas izmeros ir krietni lielāks. Tam, kā visiem hendžiem ir apļa forma, kura diametrs pārsniedz 400 metrus un tā iekšējā platība sastāda 11.5 hektārus. To apjož augsts valnis un diezgan dziļš grāvis, un tikai četrās vietās šis grāvis ir aizberts un valnis pārrakts lai šajās sprugās izbūvētu ceļus, kuri krusto šo hendžu. Pie tam, daļa no Eivberijas ciema ēkām atrodas hendža loka iekšpusē.
Patiesībā lai tā kārtīgi aptvertu šī hendža izmērus, būtu nepieciešams pacelties gaisā ar gaisa balonu vai lidot virs tā ar lidmašīnu vai helikopteri.
Mēs iebraucam šī hendža teritorijā un noparkojam auto pie tā pašā centrā esošās kafejnīcas The Red Lion. Nolemjam izmest loku pa Eivberijas hendža vaļņiem un pēc tam pāris lokus hendža iekšienē. Tā arī darām. Vis pirms dodamies uz hendža austrumu vārtiem un nokļūstam uz vaļņa. Valnis un grāvis patiešām ir iespaidīgi!
Jāņem vēl vērā arheologu apstiprināts fakts, ka patreiz redzamā grāvja dziļums ir tikai 1/3 no tā kāds tas bija pēc uzbūvēšanas. Protams arī pats valnis tad bija krietni augstāks par šodien esošajiem 6 metriem un esot parsniedzis 11 metrus. Vaļņa un grāvja platums esot pārsniedzis 20 metrus.Interesanti gan, cik laika un cik daudz ļaužu tajos senajos neolīta laikos vajadzēja lai izveidotu šo milzīgo apli?
Tālāk virzamies pa hendža valni pulksteņa radītāja virzienā un jau aiz ēkām pamanām iespaidīga izmēra akmens mengīras. Tās izvietotas gar grāvja malu veidojot lielo hendža loku. Agrāk šeit ap hendžu esot bijuši izvietoti vairāk kā simts šādu mengīru. Ne visi šie akmeņi ir saglabājušies savās vietās līdz mūsdienām. Tagad no tiem palikuši tikai 27. Lielāko un smagako,svars pārsniedz 50 tonnas un atsevišķi eksemplari pt 90 līdz 100 tonnas. Liela daļa no tiem esot bijuši apgāzti, vai daļēji aprakti zemē, bet restaurācijas darbu laika tie tika novietoti vertikāli savās vietās.
Šeit no vaļņa var redzēt, ka daļa akmens mengīru ir izvitotas apļa iekšpusē. Izrādās, ka lielajā aplī esot ieskauti divi atsevišķi, mazāki akmeņu loki, kuru akmeņu izmēri nemaz neatpalika no lielajā lokā ietilpstošajiem.. Visu šo akmens mengīru ainavu papildina aitu ganāmpulks, kuru vilnas krasa izrādās ir tik līdzīga akmeņu krasai, ka pa gabalu var pat sajaukt, vai tā aita vai akmens!
Neskatoties uz to, ka šis hendžs tā pat, kā daudzi citi, laika gaitā tika paplucināts un no tajā agrāk bijušajiem 600 akmeņiem savās vietas šodien ieņem tikai nepilns simts, tas nemaz nav zaudējis savu grandiozo izskatu. Daži no akmeņiem ir tik milzīgi, ka prātam neaptverami, kā tos uz šejieni varēja atdabūt ļaudis, kuri bija bruņoti ar pavisam primitīviem darba rīkiem. Šeit tiešām neviļus nāk doma prātā, ka tikai tiem nav palīdzējuši kādi noslēpumaini kosmiski spēki.
Kā savā grāmatā „Aizvēsturiskā Eivberija” raksta O. Berls, grāvju rkšanas gaitā tika izrakti 90 tūkstoši kaļķakmens un krīta materiāla, kā veikšanai būtu nepieciešams 250 cilveku darbaspeks ar kura palīdzību to varētu paveikt 20 gados. Un tas tikai rakšanas darbos, nemaz nerunajot par akmeņu atgādāšanu uz šejieni!
Pēc apmesta loka pa hendža vaļņiem dodamies apskatīt tā iekšejo loku akmeņus. Kā jau teicu hendža vidū atradās divi mazāki akmeņu loki. Viens no tiem bija 98 metrus diametrā un sastāvēja no 27 akmeņiem no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies tikai četri. Otra loka diametrs bija 108 metri un to ieskāva 29 akmeņi no kuriem tagad apskatāmi tikai pieci. Zīmīgi ir vēl tas, ka katra šī loka iekšpusē ir bijis vēl viens mazāks, varētu teikt U formas pusloks līdzīgi, kā tas ir Stounhendžā. Tagad pazudušo akmeņu vietās ir uzstādīti nelieli betona stabiņi, kuri ļauj radīt priekšstatu kā šie loki izskatījušies.
Šeit starp iekšējā loka akmeņiem un aitām kuras tur pat ganās, mēģinām šo to pabildēt. Mūsu sīkie ceļotāji sākotnēji gan bīstās no aitām, bet pēc kāda brīža jau aprod un pat sak tās gaiņāt.
Te pat arī noturam nelielu launagu un notiesājam līdzi paņemtās maizītes un varam turpinat Eivberī hendža apsekošanu.
Rietumu virzienā no hendža atrodas Eivberijas ciems, kurš daļēji iekļaujas arī pašā hendžā. Tajā atrodas neliela bznīciņa un Eivberijas muzeja ēka. Uz īsu brīdi pametam hendža loku un izmetam līkumu pa šo Eivberijas ciematiņu. Apskatām baznīcu un aiz tās esošo muižas ēku, kurā agrāk dzīvojis slavenais Eivberijas neolīta laikmeta objektu pētnieks Aleksandrs Keilers. Muzejs un muiža izrādās jau ir slēgti apmeklētājiem, jo ir jau pavēls. Neko darīt! Atliksim to uz citu reizi!
Te gan nāksies pieminet vēl vienu lietu no Eivberijas vēstures. Kad 1934.gadā šeit Eivberijā ierodas arheologs, amatieris un biznesmenis- Aleksandrs Keilers, viņš secināja, ka šī vieta ir unikāla un sāka aktīvi nodarboties ar tās izpeti. Keilers tā aizrāvās ar Eivberijas izpēti, ka gala rezultātā izpirka šeit vairākus akrus zemi un šo pieminēto Eivberijas muižu. Uz to brīdi, kā jau minēju Eivberijas hendžs un tā apkārtnē esošie objekti bija krietni papostīti. Keilers secināja, ka tas notika ne pedējā gadsimtā, lai iegūtu materialus celtniecībai, Kā tika uzskatīts, bet gan agrak, 14.g.s. pēc Anglijas pilnīgas kristianizācijas. Tad jaunie kristiešu priesteri nežēloja spēkus cīņai ar dažādām pagānu ticībām. Protams šim procesam tika pakļauti arī Stounhendžas un Eivberijas hendži un citi objekti. Mazākie hendžu un pasāžu akmeņi tika aizvākti, bet lielākos centās iznīcināt, tos saskaldot, vai aprokot. Protams, ka ar pašiem lielākajiem tikt galā šiem kristiešu priesteriem nebija pa spēkam.
Aleksandrs Keilers veica milzīgu darbu un iztērēja daudz līdzekļu Eivberijas objektu izpētei. Viņš veica vairākus arheoloģiskus izrakumus, centās atjaunot nopostītos objektus un mēģinēja pievērst sabiedrības uzmanību šiem unikālajiem objektiem. Keilers pat rakstīja vestules karalim ar aicinājumu apmeklēt Eivberiju, lai parliecinātu to par šīs vietas unikalo būtību.
No pastaigas pa ciemu atgriežamies hendžā, kur veiksim atlikušo loku pa to. Te varam apskatīt divus sašķiebtus akmeņus. Izrādās, ka tos šeit tā speciāli atstājuši lai tūristiem būtu ko brīnīties! Kad šos akmeņus gribēja iztaisnot, tad izradījās, ka šiem akmeņiem, kuri jau tā slējās 4.4 metrus virs zemes, zemē ieraktā daļa saniedza pat veselus 3 metrus. Tika aprēķināts, ka šie akmēņi sver vairāk kā 100 tonnas. Gala rezultātā tika nolemts šos akmeņus atstāt slīpā pozīcijā, kā tas bija līdz šim.
Pirms noslēgt ekskursiju pa Eivberīhendžu aplūkojam vel vienu akmeni ar kuru saistīta viena no leģendām. Tas ir tā saucamais Bārddziņa akmens. Leģenda vēstīja, ka kāds bārddzinis kurš 14. g.s. atceļojis uz Eivberiju esot ņēmis pastiprinātu dalību šo akmens mengīru iznīcināšanā. Gala rezultātā veicot rakšanas darbus zem viena no akmens bluķiem, tas uzgāzies dievbijīgajam kristus kalpam virsū. Protams, ka akmens bija tik smags, ka pārējie šāda darba veicēji pat nemēģināja to pacelt un atstāja šo bārddzini zem akmens, bet paši izbijušies no nelabās ziņas pārtrauca darbus pie akmeņu aizvākšanas. Šī leģenda saglabājās līdz pat 1938. gadam, kad Aleksandra Kellera vadībā arī šis akmens tika pacelts un zem tā patiešām atrada cilvēka mirstīgās atliekas. Pie kam, tam blakus tika uzieti bārddzinim raksturīgi darba instrumenti. Izrādījās, ka tā tomēr nebija leģenda, bet bija patiesība!
Nobeigums.
Strauji tuvojas vakars un mums jau pienācis laiks domāt par došanos mājup. Vēl tikai nedaudz aizkavējamies kafejnīciņas The Red Lion atklātajā terasē un pasūtam pa kafijai.
Lēnām malkojot kafiju sāku apdomāt šodien redzēto. Jā! Iespaidīgi un noslēpumaini. Mēs dažkārt domājam, ka zinām tik daudz, bet patiesībā nezināmā un noslēpumainājo projām ir vēl vairāk! Nu nav vēl zinātnieki tikuši pie pilnīgas 100% skaidrības, kas šeit ir bijis un kas noticis. Tik daudz mistikas un dīvainu faktu! Piemēram vēl jo projām, gandrīz ik gadu šeit Eivberijas apkārtnē tiek uzietas milzīgas hologrammas apkārtējos laukos un sējumos. Dažkārt šķiet ka tās veidojuši cilvēki, bet pie rokas tā īsti neviens nav noķerts. Pie kam tādu darbu nav iespējams izdarīt īsā laikā, lai to nepamanītu. Vēl jo vairāk, šeit ik dienas apgrozās liels skaits vērīgu tūrisu.
Kosmiskie spēki? Šim faktam par labu liecina tas, ka šajos objektos: ir Stonhendžā, ir Eivberijā pastāv daudz likumsakarību saistībā ar astronomiju. Pie kam šie ne tuvu nav vienīgie šāda tipa objekti. Te pat Eivberijas apkārtnē ir vairāki desmiti, ja ne pat simti līdzīga rakstura objekti: hendži, kurgāni un dažādu citi veidojumi. Šeit sākas slavenais, vecākais ceļš britānijā-Ridžvejas ceļš (The Ridgeway). Sastopami neskaitāmi vaļņi kalnu virsotnēs. Sastopami vairāki milzīgu zirgu zīmējumi kalnu nogāzēs. Lai to visu izpētītu būtu nepieciešams daudz laika un gala rezultātā diez vai nonāksiet pie kāda kopsaucēja.
Jā! Pastāvhipotēzes. Piemēram par tiem pašiem rituāliem Stounhedžā. Tiek uzskatīts, ka kaut kas līdzīgs noticis arī šeit Eivberijā. Te gan jāpiebilst, ka šeit šo mistisko objektu ir daudz vairāk un tie ir daudzveidīgāki, kā Stouhendžā. Tā, ka kādu pamat versiju, kas noticis šeit izvirzīt būs daudz grūtāk. Dažas no tām esmu izstudējis dažādos informācijas avotos, bet atšķirībā no Stounhendžas, Eivberijā man nav sev tuvākās, kura mani pārliecinātu. Labi! Lai nu paliek uz kādu nakamo reizi. Domaju, ka uz šejieni kādreiz vēl atgriezīšos un centīšos uzzināt ko vairāk!
Tagad kāpjam savos auto un caur Svindonu (Swindon) nokļūstam uz auto maģistrāles M4, pa kuru atgriežamies Londonā. Kopumā esam pavadījuši bagātu, interesanta ceļojuma dienu un droši varam atvadīties. Pagaidām uzredzēšanos, kadā no nākamajiem stāstiņiem.
Praktiska-noderīga informācija.
Ceļojumam uz Stounhendžu un Eivberiju vis labāk ir veltīt veselu dienu, bet ja esat aktīvs un mobīls ceļotājs, tad šo ceļojumu var papildināt ar Vinčesteras vai Solsberijas apmeklējumu.
Kā nokļūt: No auto maģistrāles M25 (Londonas aovedceļš) krustojumā (junction-12) jānogrižas uz auto maģistrāli M3 Southampton virzienā un sekojiet līdz krustojumam (junction-8), kur nogriezieties virzienā uz Taunton (A303 auto ceļš) un sekojiet līdz Eimberi (Amebury) un aiz tās jau būsiet klāt. Atceļam no Eivberijas dodieties virzienā uz Svindonu (Swindon), kur jūs nokļūsiet uz auto ceļā M4 un pavisam drīz jau būsiet atpakaļ Londonā.
