Kordova 2. Daļa. „Kordova trīs kultūru krustcelēs”. Andalūzijas ceļojuma 8. Stāsts.
Ievads.
Sveicināti atkal! Beidzot esmu pabeidzis sava stāsta par Kordovu rakstu darbus. Nu tad tas ir gatavs un varu to atkal nopublicēt. Atgādināšu, ka šis ir manu Andalūzijas ceļojumu 8. stāsts. Un iepriekš esmu publicējis vairākus stāstus par redzēto Malagā, Granadā, Sjerra nevada kalnos, Rondā, Gibraltārā, Antekērā un divās Andalūzijas Vidusjūras piekrastēs: Kosta de Sol un Kosta de la Luz.
Stāstu par Kordovu man nācās sadalīt divās daļās, jo kā jau minēju iepriekš, „Draugiem.lv” atvēlētajā ierakstu sadaļā neietilpst rakstītais, kas izklāstīt uz vairāk kā 14 līdz 15 A4 formāta lapām. Tā nu ir sanācis, ka mans stāstījums par Kordovu ir garāks par šīm 15 lapām. Daži gan man šad tad jautā, kāpēc tev tie raksti ir tādi gari? Teikšu godīgi, pats izskaidrot tā īsti nevaru, bet tā tas ir! Vienkārši cenšos izstāstīt pēc iespējas vairāk par to ko zinu, esmu redzējis un izjutis. Ļoti labi arī saprotu, ka lielai daļai nav laika un dažkārt arī vēlmes lasīt garus rakstus. Mans mērķis arī nav lai katrs tos pilnībā izlasītu, bet labi zinu, ka ir tāds ļaužu loks, kuriem tas tomēr interesē. Tādiem arī es cenšos patāstīt pēc iespējas vairāk un pat ceru, ka kādam mani stāsti var palīdzēt plānojot savus ceļojumus uz Andalūziju, Spāniju, Maroku un citur.
Pirmo stāsta daļu nosaucu: „Kordova, Musulmaņu kalifāta galvaspilsēta” Šo stāsta daļu jau nosaucu: „Kordova trīs kultūru krustcelēs”. Kāpēc? Par to pastāstīsu stāsta gaitā. Un tātad!
Rīta pastaiga pa Kordovas vecpilsētas austrumu daļu.
Ir jauks otrdienas rīts Kordovā un tiko esmu pamodies. Tā kā varētu pagulēt ilgāk pēc vakardienas flamenko nakts, bet viesnīcas pasāžā iekļuvušie putni tik skaļi čivina, ka aizmigt vairs nav iespējams. Labi zinu arī to, ka jau pavisam drīz diena kļūs visai karsta, tadēļ nolemju vien slieties augšā un doties rīta pastaigā pa Kordovu. Vakar izstaigāju vecpilsētas rietumu daļu un izmetu īsu loku Gvadalkivīras upes pretējā krastā. Varētu padomāt, ka izcilākos apskates objektus jau esu apguvis, bet patiesībā tā nemaz nav! Arī šajā pilsētas daļā ir ļoti daudz intersanta ko apskatīt. Pie kam, pašu galveno Kordovas „pērli” mēs apskatīsimies tieši šodien!
Ieturu pavisam vieglas brokastis viesnīcas pasāžā un sarunāju ar viesnīcas darbinieci, ka viesnīcas nummuriņu atstāšu velāk, kā 12.00. Dodos ceļā Miraflores tilta virzienā, kur es vakar vakarā noslēdzu savu pastaigu. Tieši blakus kafejnīcai, kur vakar satiku savus jaunos draugus no Ukrainas un no kuras devamies uz Flamenko, atrodas laukumiņš. Tas ir Porto (Place de Porto) laukums, kurā atrodas divi Kordovas muzeji.
Viens no tiem ir Tēlotāju mākslas muzejs (Museo de Bellas Artes). Tas šeit izveidots 1862. gadā, bet lielāko daļu kolekcijas šeit nonāk 19. g.s pēc masveida klosteru likvidācijas Spānijā. Lielākā daļa eksponātu ir protams sakrālās mākslas darbi, kuri tapuši renesanses un barokko periodā. Šeit izstādīti tādu mākslinieku, kā Pedro de Kordoba, Perdo Romāna, darbi. Tāpat šeit apskatāmi ir Spānijas jauno laiku mākslas darbi un savdabīga Grafikas ekspozīcija, kurā iekļauti arī daži De Goijas darbi.
Šī muzeja direktors 19. G.s. bija slavena Spāņu mākslinieka Romero de Torres tēvs. Šķiet ka pats Romero savas mākslinieka gaitas arī uzsāka tieši šeit. Atšķirībā gan no šeit Tēlotāju mākslas muzejā apskatāmiem sakrālajiem, ar reliģiju saistītajiem darbiem, Romerosa darbos pārsvarā tiek attēlotas kailas sieviets, kas tajā laikā bija visai liela vaļība un pat izpelnījās nosodījumu. Kā nu tur arī nebūtu, Romeros de Torres ar saviem darbiemir kļuvis Slavens visā Spānijā un aiz tās robežām.
Te pat blakus Tēlotāju mākslas muzejam ir izveidots arī Romero de Torresa mākslas muzejs(Museo Julio Romero de Torres). Varētu pat teikt, ka šos abus muzejus savieno kopīgs pagalms. Manos plānos gan neitilpst šo muzeju apskate, vel jo vairāk, ir agrs rīts un muzeji vēl nav atvērti, bet ja kādam ir velme tie droši var doties aplūkot to ekspozīcijas.
No Porto laukuma atgriežos uz San Fernando(Calle de San Fernando) ielas, kura iet paralēli mūrim kurš agrāk sadalīja Kordovas vecpilsētu divās daļās. Patiesībā no mūra šeit maz kas ir saglabājies, jeb precīzāk sakot, to sevī ir apņēmušas virākas celtnes un ēkas. Tikai dažviet tas ir atsegts un ik pa gabalam var redzēt vārtus, kuri agrāk kalpoja kā ieejas vecpilsētas rietumu daļā. Pa ceļam apskatu divus no šiem vārtiem. Pirmie irKansilareho (Torre de Chancillarejo) vārti jeb tornis. Tālāk seko El Portillo vārti, kuriem pretīm otrā ielas pusē jau ir Svetā Franciska vārti, kuri ved uz tāda paša nosaukuma skvēru.
Dodos pa šiem vārtiem ikšā un nonāku skvērā, kuru ieskauj vairākas ēkas. Šeit atrodas arī Svetā Franciska (Iglesia de San Francisco) baznīca, pie kurs laukuma stūrī atrodas sena interesanta strūklaka. Vietējie to saucot par Vērdiņu strūklaku (Cuello de fuente con verdina). Tas tādēļ, ka tajā ļaudis mēdz mest monētas, kā pateicību Svētalam Franciskam.
Korrederas laukums (Plaza de la Corredera).
Tālāk pa šaurām ieliņām, šķērsojot pavisam nelielus laukumiņus uz skveriņus jau dodos uz nākamo, vienu no popularākajiem laukumiem Kordovā. Tas ir Korrederas (Plaza de la Corredera) laukums. Nokļūstot šajā laukumā man rodas iespaids, ka tiko, ko līdzīgu esmu redzējis. Un patiešām! Tas taču atgādina Madrides Galveno laukumu- Plaza Mayor, kurā pabiju pirms pāris dienām un par ko jau ievietoju divus rakstus draugu ceļojumu sadaļā: Vecā labā Madride un Burbonu Madride.
Arī šajā laukumā līdzīgi, kā Plaza Mayor Madridē, agrāk tika rīkoti dažadi massu pasākumi, kā piemēram dažadi gada tirgi, festivāli un pat korida, no kā arī cēlies tā nosaukums Corredera, kas nozīmē hipodroms, jeb skrējiens. Patreizējo izvietojumu laukums ir ieguvis 1683. gadā, kad laukuma perimeters tiek apjozts ar vienotu ēku ansamli, kurām izbūveti neskaitāmi balkoni.Tā pat kā Madridē, arī šeit ēku krāsojumā dominē sārti rozīgie toņi, kas piedod īpašu noskaņojumu šim laukumam. Laukumā var iekļūt pa vienu atstarpi starp ēkām un diviem vārtiem, kuri izvietoti laukuma austrumu un rietumu stūros.
1896. gadā laukuma vidū tika uzbūvēta milzīga tirgus ēka, kura aizņēma gandrīz visu tā teritoriju. Tā tur nostāvēja līdz 1959. Gadam, kad tika nolemts atgriezt laukumam vēsturisko izskatu. Tagad laukumā atrodas vairākas kafejnīcas un veikaliņi. Viens no interesantākajiem te ir Sančesa Peņjas cepuru veikals un fabrika (Mercado de Sánchez Peña). Pirms šis Sančess šo ēku izpirka, tā esot kalpojusi kā pilsetas cietums.
Te nu ir pienākusi neliela tējas pauze! Apsēžos vienā no laukuma kafejnīciņām, ēnas pusē, jo jau tagad saulīte sāk cepināt. Pasūtu tēju, bet pēc mirkļa nenociešos un tomēr pasūtu arī glāzi vīna! Lēnā garā malkojot vīnu pavēroju,kā kordovieši nesteidzīgā solī dodas uz darbu. Nekas šeit nenotiek steigā! Bārmeņi pavisam lēni, nesteidzoties uzstāda saulessargus. Vienu uzstāda, tad seko 5 līdz 10 minūšu pļāpāšana, kad viens uz otru skatās, kurš tad beidzot ķersies pie nākamā saulessarga.
Laukuma stūros vairākās vietās atlaidušies vietējie Kordovas suņi. Tā īsti nevar saprast, vai to saimnieki ir šeit kur tuvumā, vai nu tie vienkārši uz šejieni ir ieradušies no attālākiem kvartāliem. Šķiet ka šie suņi ir tik pat nesteidzīgi un bezrūpīgi kā paši kordovieši.
Romiešu templis.
Vīna glāze ir iztukšota un nu varu turpināt ceļu. Pametu Korrederas laukumu undodos ziemeļu virzienā, kur pa visam netālu atrodas vēl viena baznīca. Kā jau iepriekšējos stāstos esmu bieži teicis: Spānijā no baznīcas nekur neaizbēgsi, arī šeit Kordovā to ir cik uziet. Katrai protams ir sava vēsture un stāsts, bet ja tās ir pārāk bieži, tas jau var izraisīt labākā gadījumā vienaldzību prêt šādiem objektiem. Un tomēr, vēl pāris man nāksies pieminēt,
Esmu nonācis pie Svētā Pāvela baznīcas (Iglesia de San Pablo). Faktiski šī baznīca ir arī Svētā Pavela klostera sastāvdaļa. Interesants ir fakts, ka šis klosteris šeit ir tapis 15. g.s. senas Almohādu dinastijas emīru pils vietā, bet pirms šīs pils jau romiešu laikos šī teritorija bija apbūvēta. Faktiski šeit Romas laikos atradās tā saucamais Romiešu cirks.
Te pat, pāri ielai jau var manīt kolonādi. Tā ir vieta kur 1. g.s. vidū tapa romiešu templis. Faktiski šis laukums ir vieta, kur atradās vis senākā pilsētas daļa un tās centrs. Šis templis, jeb tā paliekas ir viens no retajiem romiešu arhitektūras pieminekļiem, kurš daļēji ir saglabājie līdz mūsdienām. Patreiz gan šeit tiek veikti kaut kādi restaurācijas vai izpētes darbi un daļa no seno celtņu mūriem ir aizsegti ar nožogojumiem, bet tempļa kolonnas ir pietiekoši augstas un tās var pamanīt jau pa gabalu.
Kā jau teicu, tempļa celtniecība tika uzsākta 1. g.s imperātora Klaudija valdīšanas laikā un tā esot ilgusi 40 gadus. Tiek uzskatīts, ka templi ar tuvākajām ēkām un jau pieminēto romiešu cirku esot savienojušas terases. Acīm redzot lai šo templi izveidotu romieši veica iespaidīgus zemes darbus, veidojot uzbērumu uz kura izvietot tempļa būves. Līdz 2.g.s templis vairākkārt ticis pārbūvēts un papildināts ar vairākām piebūvēm. Sekojoši pēc Romas impērijas sabrukuma, vīsgotu valdīšanas laikā romiešu celtnes tiek izpostītas. Vēlāk kalifāta laikā uz šo celtņu pamatiem tiek uzbūvētas jaunas ēkas un apbūve turpinās vairākus gadsimtus, līdz romiešu celtņu detaļas nonāk zem pamatīga kultūras slāņā.
Šī tempļa pamatus un ēku palielas tiek uzietas 1950. gadā veikto rakšanas darbu rezultātā. Šodien šeit ir atrakti un publikai atklāti seno ēku pamati un elementi. Ir uzstādītas tempļa kolonnas, kuras pa detaļām ir savāktas no atrastajām lauskām un bluķiem. Šeit var labi saskatīt bijušo altāri un kāpnes uz to. Arheoloģisko pētījumu darbi turpinās arī šodien, par ko liecina nožogojumi ap šo objektu.
Tendiļas laukums (Plaza de las Tendillas)
Pāris foto pie tempļa un dodos jau Tendiļas laukuma virzienā. Laukums atrodas pāris simtus metrus uz rietumiem no Romiešu tempļa. Faktiski šis laukums atrodas pašā vecpilsētas vidū un šeit krustojas vairākas ielas pa kurām tūristi un iedzīvotāji dodas uz pilsētas vēsturisko daļu dienvidos un pilsētas tirdzniecības ielām ziemeļu virzienā. Sanāk ka laukums ir nozīmīgs krustpunkts, caur kuru plūst diezgan liela tūristu plūsma. Daudzi šeit mēdz pakavēties kādā no kafejnīciņām, vai vienkārši atpūšas uz laukumā izvietotajiem soliņiem, pirms doties ekskursijā pa pilsētu vai iepirkties. Arī es šeit ieturu nelielu pauzi un apsēžos uz soliņa.
Saulīte sāk cepināt un jāsāk meklēt kādu stūrīti kuru sedz ēna. Te nu uzrodas viens vīrs krietnos gados un pasniedz man baltu cepuri! Es jautāju, kāpēc un šis atbild: jums taču ir karsti, dabūsi saules dūrienu vienā mirklī. Es saku, jums tā cepure pašam ir vajadzīga uz ko saņemu atbildi, ka viņam tādas esot vairākas! Es: Varbūt samaksāt? Nē nē! Uzskati to par prezentu no Kordoviša, šis atbild! Beigu beigās paņemu to, jo neiešu taču atteikties no šāda sirsnīga piedāvājuma! Ja neņemšu, varbūt vēl apvainosies!
Tā nu kādu brīdi pavadu laukumā sēžot uz soliņa un pārlasot šadu tādu informāciju.Izrādās, ka šajā laukumā Kordovieši mēdzot sagaidīt jauno gadu, kuru ieskandina nevis kurantu zvani, bet gan virtuāla ģitāru muzicēšana, kuras pavadījumā ļaudis dzer vīnu un dodas deju virpulī. Arī šodien kads vīrs laukumā spēlē ģitāru, kuras skaņas piepilda laukumu un tuvākās ielas. Kamēr vecāki atpūšas uz soliņiem vai vasaras kefejnīciņās, bērni iemēģina laukumā ierīkotās strūklakas. Tur pat tūristi cenšas nofotogrāfēties uz laukuma fona un pie tajā uzstādītā pieminekļa. Jā, laukuma centrā ir uzstādīts piemineklis „Varenajam kapteinim” (Monumento al Gran Capitán), kurš veltīts varenam Kordovas pulkvedim Gonsalo Fernandesam.
Juvelieru izstrādājumi Kordovā (Parque Joyero de Cordoba)
No Tendiļas laukuma atzarojas vairākas ieliņās ar neskaitāmiem veikaliņiem. Zīmīgi, ka vairākas no šīm ieliņām sedz audekla pārsegi, kuri nedaudz slāpe saules staru radīto tveici. Šajās ieliņās liela daļā tūristu mēdz iegriezties, lai nopirktu suvenīrus un vēl šo to. Viena no nozīmīgākajām lietām ko šeit tirgo ir juvelieru izstrādājumi. To tiešām šeit netrūkst un par juvelieru industriju Kordovā,velos nedaudz pastāstīt.
Lieta tāda, ka Kordovā jau no antīkajiem laikiem juveliru māksla ir spēlējusi nozīmīgu lomu, un juvejieru tradīcijas ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Šodien Kordovā atrodas vairāk kā 1000 dažādu uzņēmumu, kuri nodarbojas ar juvelieru izstrādājumu radīšanu. Kordovas juvelieru industrija sastāda gandrīz 20% no visa provinces ražošanas sektora. Kordovas pievārtē atrodas pati lielākā juvelieru fabrika ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. To te sauc par „Kordovas juvelieru parku” (Parque Joyero de Cordoba), kurā ietilpst vairāk kā 150 juvelieru izstrādājumu ražotāju. Šī kompleksa platība ir iespaidīga! Tie ir 140 000 m2 no kuriem 8300 aizņem tirdzniecības zāles.
Manos plānos gan neietilpst šī juvelieru mega kompleksa apmeklējums, jo neesmu milzīgs juvelier izstrādājumu cienītājs. Neesmu no tiem, kas gatavi tērēt milzu naudu dārglietām! Tas gan nenozīmē, ka nav interesanti apskatīties šādas lietiņas, kuras dažkārd tiešām ir ļoti interesantas. Tadēļ ejot pa šīm Kordovas ieliņām iegriežos pāris šādos juvelieru veikaliņos, kuru šeit netrūkst. Kordovā atrodas vairāk kā 100 kompāniju biroji, kuri nodarbojas ar juvelier izstrādājumu tirdzniecību visā pasaulē unprotams, ka vairākiem no tiem šeit ir arī savi veikali.
Tiešām interesanti! Tādu daudzveidību reti kur varēsi atrast. Un kā gan ne, ja Kordovā ik gadus notiek dažādas tematiskas konforences un izstādes, kuras saistītas ar juvelieru mākslu, ražošanu un tirdzniecību. Šeit atrodas vairākas skolas, kurās tiek apmācīti un sagatavoti juvelieru mākslas meistari, kuru darbus iespējams apskatīt un iegādāties Kordovas veikaliņos. Šeit ir viss! Gan sudraba un zelta izstrādājumi, gan darinājumi ar pērlēm un briljantiem un vēl daudz kas cits.
Teātris starp divām baznīcām un atkal Tandiļas laukums.
Nesteidzoties, un pa ceļam apskatot juvelieru un suvenīru veikaliņus nonāku līdz „Varenā kapteiņa”(Avenida del Gran Capitan) bulvārim un pirms atgrieztos Tendiļas laukumā, garām ejot apskatu vēl trīs Kordovas apskates objektus. Tie atrodas burtiski viens otram blakus vienā rindā.
Pirmais, pašā bulvāra sākumā, krustojumā ar Conde de Gondomar ielu, ir Svetā Nikojala pilsētas baznīca (Iglesia de San Nicolás de la Villa). Tā ir viena no tā saucamajām „Ferdinanda baznīcām”, kuras tiek uzskatītas par pirmajām katoļu baznīcām, kuras tapušas tūlīt pēc Ferdinanda III karaspēka ienākšanas Kordovā, 13. g.s. sākumā. Kā baznīca tā kalpo no 1236. gada, bet pirms tam šeit atradās mošeja, kura tika pārbūvēta baznīcas vajadzībām. Par to, ka tā agrāk bijusi mošeja, tagad liecina tās bijušais minarets, kurš tika pārbūvets par baznīcas zvanu torni. Tas ir ļoti labi redzams. Tagad šis baznīcas tornis tiek uzskatīts par pašu interesantāko un skaistāko Kordovas baznīcu torni.
Burtiski pāri ielai, ziemeļu virzienā, paralēli Varenā kapteiņa ielai atrodas Kordovas Liela teātra (Gran Teatro de Cordoba) ēka. Tas šeit tika uzbūvets 1871. Gadā arhitekta Amadeo Rodrigesa vadībā.Teātris šeit darbojas līdz 1970. gadam un savas darbības laikā tas vairākkārt ticis pārbūvēts.1976. gadā šīs ēkas īpašnieki vērsās pilsētas valdē ar lūgumu atļaut nojaukt šo ēku, bet valde atteicās to apstiprināt, pasludinot to par māksliniecisku vērtību un piedāvā to atpirkt. Ēka nonāk pilsētas īpašumā un tajā tiek veikti restaurācijas darbi, bet 1986. Gadā tajā tiek vērtas durvis jaunam teātrim.
Uz reiz aiz teatra atrodas vēl viena baznīca. Varētu sacīt, teātris atrodas starp divām baznīcām: Svetā Nikolaja baznīcu un Karalisko Svetā Hipolīta koleģiālo baznīcu. Karaliskā Svetā Hipolīta baznīca (Real Colegiata de San Hipólito) šeit tika uzbūvēta 1340. gadā pēc tam, kad karalis Alfonso XI pie Salado upes gūst uzvaru pār mauru- musulmaņu karaspēku. Kaujas laikā pats karalis esot devis solījumu Svetajam Hipolītam, ka, ja viņam izdosies gūt uzvaru, tad par godu Hipolītam Kordovā tiks uzbūvēts klosteris. Tā tas arī notika un klosteris ar baznīcu tika uzbūvēts. Vēlāk šī baznīca, kā vēlējās pats karalis Alfonso, kļūst par viņa un viņa ģimenes apbedījumu vietu. Tagad baznīca var apskatīt divus no sarkanā marmora darinātus sarkofāgus, kuros apbedīts karalis Alfonso XI un viņa tēvs-karalis Ferdinands IV.
Pēc nelielās juvelieru veikalu un trīs objektu apskates uz Varenā kapteiņa bulvāra, atgriežos Tendiļas laukumā. Šeit ieturu vēl vienu īsu pauzīti atlaižoties uz soliņa un baudi skanīgās ģitaras skaņas. Te nez no kurienes uzrodas daži balti baloži! Līdz šim baloži te bija vairumā pelēcīgās krāsās. Izskatās, ka šos interesē mana baltā cepure, kuru pirms brīža man uzdāvināja kāds Kordovietis. Rodās pat tāds iespaids, ka šie baloži manu cepuri noturējuši par vienu no savējiem „baltajiem”! Tie staigā gar puķu dobi un vēro manu cepuri un ir visai droši. Galu galā pārliecinājušies, ka tā tomēr ir cepure, baloži aizlaižas uz laukuma vidū esošo strūklaku, kur veic vannošanos.
Ilgi tā vāļāties arī nevar un es slienos augšā lai turpinātu ceļu jau atpakaļ, vecpilsētas dienvidu virzienā. Te nu nonāku Kompaņas (plaza de la Compañía) laukumā, kurā atrodas interesants tornis. Tas ir Svēta Silosas Dominika tornis(Torre de Santo Domingo de Silos). Šis tornis agrāk 13. G.s. bija vēl vienas no Ferdinanda bazīcu (iglesias fernandinas),: Svetā Silosas Dominika baasznīcas torņiem. Tā pat, kā pārējās Ferdinanda baznīcas, arī šī tapa tulīt pēc tam, kad Kastīlijas kristiešu karaspēks iekaro Kordovu.
No šīs baznīcas līdz mūsdienām ir saglabājies šis tornis un neliels fragments no pašas baznīcas ēkas, kurš tagad iekļauts ēkā, kurā izvietots Kordovas provinces vēstures arhīvs. Blakus tornim uz četru kolonnu balsta uzstādīta paša Svētā Dominika skulptūra.
Romiešu teātris (Teatro Romano).
Tālāk kadus 100 metrus uz dienvidiem atrodas apļveida formas ēka ar korintiešu kolonnām. Tā jau ir Santa Viktorija (Iglecia St Victoria Siglo) koleģiālā baznīca. Aiz šīs baznīcas atrodas vēl viens interesants vēsturiska objekts, jeb precīzāk sakot, tā elementi drupu veidolā. Tas ir Romiešu teātris.
Jā! Tieši šeit atrodas pati augstākā vieta vecpilsētā un romieši šo vietu bija izvēlējušies teātra celtniecībai. Veiksmīgi tika izmantota kalna nogāze, kurā1.g.s. pirms mūsu ēras tika uzbūvēts teātris ar 15 tūkstošu skatītāju vietām. Būves diametrs iespējams pārsniedza 125 metrus un ir, jeb precīzāk, bija pats lielākais romiešu teātris Spānijas teritorijā. Tas bija tikai nepilnus 10 metrus šaurāks par dižāko Markellas teātri pašā Romā. Faktiski šis teātris tika uzbūvets cēzaru Jūliju un Klaudiju valdīšanas laikos un turpināja eksistēt līdz pat mūsu ēras 3. G.s., kad to pamatīgi izpostīja zemestrīce. 4. g.s. to mēģināja atjaunot, bet tad sekoja tā saucamie tumšie gadsimti, vīsgotu valdīšanas periodā, kad šī celtne kļuva par akmeņlauztuvi, kurā tika iegūti materiāli citu ēku celtniecībai. Sekojoši musulmaņu kalifuun spāņu karaļu valdīšanas laikos, teritorija tiek apbūvēta un šodien to klāj pamatīgs kultūras slānis.
Esmu nonācis pašā Romiešu teātra centrā, kur agrāk atradusies skatuve. Faktiski maz kas liecina, ka tā būtu skatuve, jo lielākā daļā teātra teritorijas vēl jo projām atrodas zem ēkām. 1994. Gadā tika attīrīts tieši šis skatuves laukums, kurš tagad saucās Plaza de Jerónimo Páez. Daļa no teātra būvēm atrodas šeit esošā Areheoloģijas un entoloģijas muzeja (Museo Arqueológico y Etnológico Provincial)teritorijā. Vēl viena daļa atrodas zem blakus esošā Annas klostera dārza(Convento de Santa Ana) un hercoga Medinas Sidonijas pils(Palacio del Duque de Medina Sidonia).
Arheoloģijas muzeja apmeklējums šodien neietilpst manā plāna, jo tam neatliks laika. Kā nekā laiks jātaupa paša nozīmīgākā objekta kārtīgai apskatei. Tādēļ tikai īsu brīdi uzkavējos laukuma koku paēnī, kur starp kokim uzstādīti dažādi romiešu celtņu būvelementi, pārsvarā kolonnu detaļas. Šeit laukuma dienvid rietumu malā uzstādīts neliels neuzkrītoš krūšutēls. Tas veltīts vēlvienai vēsturiskai Kordovas slavenībai, Markam Annejam Lukānam (Marco Anneo Lucano).
Marks Annejs Lukāns ir viens no dižajiem Romas dzejniekiem un oratoriem. Lukāns dzimis Kordovā 39. gadā un ir jau iepriekšējā stāsta daļā pieminētā romiešu filozofa Senekas brāļa dēls. Jaunības gados vecāki nosūta Marku Anneju mācīties uz Romu. Romā Marks Annejs iegūst labu izglītību un nonāk Romas augstāko aprindu lokā un vēlāk jau gūst paša imperātora Nērona uzticību. Uzturoties valdošo aprindu tuvumā Marks Annejs iegūst daudz informācijas par notiekošo Romas valdnieku galmos un par tur redzēto un notiekošo bieživeicis aprakstus. Viens no šādiem darbiem arī kalpo vēsturniekiem, kā izejmateriāls atspoguļojot notikumus cīņu laikā starp Jūliju Cēzaru un Gneju Pompeju, Romas pilsoņu karā.
Patio, jeb pagalmu svētki Kordovā (Concurso de patios cordobeses).
Nu tad beidzot pienācis ir brīdis doties uz šo dienas galveno apskates objektu. Tas atrodas jau pavisam netālu. Vēl tikai neliels gabaliņš pa šaurajam Kordovas ieliņām un būšu jau pie tā. Ejot pa šīm ieliņām nonāku rajoniņā, kurā līdzīgi, kā vakar San Bazilio, māju sienas un ielu malas bagatīgi izdekorētas ar puķēm. Īpaši jauka izskatās Puķu iela (Calle de las Flores). Vienkārši fantastiski! Lieliski skati no šīs ielas paveras uz katedrāles torni, kurš iznirst aiz kuplām puķu kompozīcijām.
Jā! Šādas jaukas ieliņas Kordovā ir visur. Citas bagātākām, citas mazākām ziedu kompozīcijām, bet tās ir visur. Šos ziedu pagalmiņus un ieliņas var uzskatīt par savdabīgu Kordovas simbolu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Kordova nav vienīgā Spānijas pilsēta, kurā ir tik daudz šādu ziedu kompozīciju, bet kontrastā ar pilsētas savdabīgo vēsturisko arhitektūru šeit šīs kompozīcijas ir ļoti savdabīgas. Kordoviešu mīlestība uz ziediem ir neizmērojama. Šeit pat par godu tiem tiek rīkoti svētki- Kordovas pagalmu svētki, jeb patio svētki. Patio spāņu valodā nozīmē pagalms.
Šo svētku laikā Kordovas iedzīvotaji sacenšās pagalmu un ielu dekorēšanas mākslā. Ik viens kordovietis piedalās šajā pasākumā un cenšas pēc iespējas krāšņāk izdekorēt savu pagalmu. Šajā laikā gandrīz visi Kordovas pagalmi ir atvērti viesiem un interesentiem, kuri var apskatīt viss dažādākos mākslas darbus un ziedu kompozīcijas visā pilsētā. Tūristiem ir iespējas tūrisma birojos saņemt īpaši šim pasākumam sagatavotas pilsētas kartes, kurās norādīti labākie svētku maršruti un objekti. Svētku laikā labākie pagalmi un to dekorāciju veidotāji tiek izvirzīti konkursam, kurā apbalvošanai tiek izvēlēti labākie no labākajiem. Kordovas Mošeja (La Mezquita) jeb Svetās Marijas Katedrāle.
Ejot pa ziedu pārpilnajām ieliņām jau var manīt zvanu torni. Nu pat tas jau ir pavisam tuvu. Vēl neliels lociņš pa Puķu ielu un esmu jau pie paša varenākā apskates objekta Kordovā. Tā ir Kordovas Mošeja, jeb Svētās Marijas katedrāle, kā to mēdz dēvēt vietējie kristieši. Par to, kas tad īsti šeit ir, mošeja vai katedrāle, tūlīt pastāstīšu, bet turpmāk to saukšu par dievnamu, lai kāds nepiekasās. Pirms doties iekšā dievnamā nolemju aiziet līdz savai viesnīcai lai pārģērbtos. Kā nekā, nedz musulmaņiem, nedz īstiem katoļiem, dievnamā ierasties šortos nav pieņemami.
Viesnīca atrodas burtiski te pat aiz stūra un pārģērbšanās process neaizņem daudz laika. Patiesībā laukā ir ļoti karsts un šortos staigāt būtu daudz ērtāk, bet neko darīt! Jārespektē reliģiskās tradīcijas. No viesnīcas gar dievnama augstajiem mūriem dodos uz ieeju. Vispār gar šīm sienām kamēr esmu šeit Kordovā, eju jau ne pirmo reizi. Līdz šim gan speciāli nestāstīju par šo objektu , jo taupīju to mana ceļojuma „saldajam ēdienam”.
Caur vārtiem zem zvanu torņa dodos dievnama pagalmā. Jā! Ieeja šeit ir par maksu. Esmu savos stāstos bieži teicis, ka man tā īsti nav pieņemams tas, ka par iekļūšanu dievnamā būtu jāmaksā nauda. Ok! Ja tur būs uzstādīta ziedojumu urna, tad tajā kādu naudiņu arī ielikšu! Spānija gan ar šo naudas kāšanu par dievnamu apmeklēšanu nebūt nav tā sliktākā zeme, jo tomēr ir daudz baznīcu, kurās maksu par ieeju neprasa. Toties musulmaņu valstīs vēl neesmu saskāries ar faktu, ka par ieeju mošejā būtu jāmaksā nauda. Jā! Dažkārt mošejā var neielaist, ja tu neesi musulmanis! Toties ja ielaiž, tad naudu par to neņem.
Tagad esmu dievnama pagalmā, kurā lai iekļūtu nauda vēl nav jāmaksā. Ieņemu rindu pie kases, kur kādu laiciņu nākas pastāvēt, jo interesentu pieplūdums šeit ir visai paliels. Nelaime tikai tāda, ka saule cepina un esmu apģērbies zolīdāk, lai cienīgi apmeklētu dievnamu. Labprāt nomainītu savas garās bikses pret šortiem! Neko darīt! Respekts pret reliģiskām tradīcijām prasa upurus. Cenšos stāvēt palmu ēnā, lai nebūtu tik karsti.
Kamēr stāvu rindā īsi pieskaršos, šī dievnama un nedaudz Kordovas, vēsturei. Par vēsturi jau stāstīju stāsta pirmajā daļā un tādēļ centīšos neatkārtoties. Atgādināšu tikai par to, ka pēc Romas Impērijas sabrukuma Kordova pamīšus nonāk vīsgotu un bizantiešu kontrolē. Vēlāk 8. g.s. šeit ierodas pirmie arābu-musulmaņu karapulki un salīdzinoši viegli savā kontrolē iegūst Kordovu. Patiesībā kordovieši musulmaņu uzņem gandrīz, kā atbrīvotājus no nežēlīgās vīsgotu kundzības.
Līdz ar musulmaņu ierašanos rodas vajadzība pēc dievnama, kurā lūgties un 8. g.s. beigās tiek pieņemts lēmums būvēt Kordovā mošeju. Vienīgajā piemērotaja vietā pilsētā tajā brīdī atradās pavisam neliela uz sena romiešu tempļa pamatiem uzbūvētā Svētā Vikentija bazinīca. Te nu notika mūsu laikiem neizprotams notikums. Pilsētas jaunie valdnieki-musulmaņi vērsās pie Svētā Vikentija draudzes ar priekšlikumu atpirkt baziliku un tās zemi un uzbūvet jaunu baziliku citā vietā. Tā kā kristiešu baznīca tajā laika izbaudīja nopietnas finansiālās grūtības sakarā ar to, ka kordovieši masveidā pieņema jauno -islāma ticību, kristiešu draudze labprātīgi pieņēma šo piedāvājumu. Kristiešiem tika uzcelta jauna bazilika Kordovas pievārtē, bet vecās bazilikas vietā 785. gadā tika uzsakta mošejas celtniecība.
Kādas 10 minūtes rindā un esmu ticis pie ieejas biļetēm. Biļešu cena ir 8 eiro un nav jau nemaz tik dārgi! Starp citu šeit vēl uzzinu interesantu lietu! Izrādās, ka šo dievnamu iespējams apskatīt arī nakts laikā. Vienīgais šādam apmeklējumam jāpiesakās laicīgi un tas maksās tikai par 1 eiro dārgāk, kā dienā. Saka, ka naktī dievnams izskatoties ļoti savdabīgi, savādāk kā dienā. Nu nekas! Būtu zinājis, varbūt jau vakar būtu šurp nācis, bet tagad dodos iekšā pašā dievnamā.
Aiz smagnējām masīvā koka durvīm paveras iespaidīgs skats! Kolonnas un arkas. Un kādas vēl! Tāds iespaids, ka būtu nokļuvis akmens palmu mežā! Vesturnieki spriež, ka pirmie Kordovas emīri šādi mēģinājuši attēlot sev tik pietrūkstošās palmas no dzimtās Damaskas. Jā! Starp citu tieši arabi pirmie atveda uz Ibēriju dateļpalmas, kuras pirms tam šeit neesot bijušas. Tas attiecas ne tikai uz palmām. Tieši šajā laikā Andalūzijā tiekot iekopti plaši apelsīnu un citronu dārzi.
Dievnama arku joslainais krāsojums vēl jo vairāk rada līdzību ar palmām. Sākotnēji mošejā esot bijušas 11 šādu kolonnu ieskautu nefu. Līdz ar Kordovas pilsētas straujo izaugsmi, tā iegūst Kalifata galvaspilsētas statusu. Tā kā iedzīvotāju skaits pilsētā auga ļoti strauji radās nepiesiešamība paplašināt arī mošeju. Pirmā nopietnā palašināšana notiek starp 833. Un 852. Gadu, emīra Abdar Rahmana I valdīšanas laikā. Tālāk seko jau pieminētie Kordovas ziedu laiki, kad Kordova kļūst par lielāko pilsētu pasaulē un atkal radās nepieciešamība paplašināt esošo mošeju un būvet jaunas mošejas. Kārtējie iespaidīgie mošejas būv darbi tika veikti starp 961. un 966. gadiem, Abdar Rahmana III valdīšanas laikā. Tajā pat laikā Abdar Rahmans III sevi pasludina par kalifu un visu musulmaņu galvu. Lai savu jauno statusu apliecinātu un palielinātu ietekmi, uz Kordovas mošeju tiek atvesta relikvija no pašas Mekkas- paša pravieša Muhameda roka. Rezultātā Kordovas mošeja pārvēršas par vienu no svarīgākajie svētceļojumu mērķiem. Vietējie dieva sludinātāji pat paziņo, ka Kordovas mošejas apmeklējums ir līdzvērtīgs svētceļojumam uz Mekku vai Medīnu, un Kordovas mošeja tiek pasludināta, kā trešā islāma svētvieta.
Dievnama izmēri tiešām ir iespaidīgi. Kolonnu rindas seko viena aiz otras. To te esot vairāk, kā 800, bet agrāk esot bijušas pat vairāk kā 1200. Tuvāk vidum, kur starp kolonnādēm jau tik pat kā nevar saskatīt sienas rodas īpaša sajūta. Tikai viena plašāka eja starp kolonnam ved līdz svētākajiai vietai mošejā- mihrabam. Te gan jāpiebilst, ka šeit mihrabs atrodas nepareizā virzienā un pavērsts uz dienvidiem, nevis virzienā uz Mekku, kura no Kordovas skatoties atrodas uzaustrumu virzienā. Senas leģenda vēsta, ka šāda situācija radusies apzināti ar paša kalifa ziņu un mihrabs novirzīts kalifa Abdar Rahmana dzimtenes virzienā, tātad uz Maroku. Šis fakts manī gan izraisa zināmu izbrīnu, jo pašā Abdar Rahmana dzimtenē, Marakešas pilsētā, par šādu nepareizi izbūvētu mihrabu slavenās Kutūbijas mošejas celtniecības laikā ,tās arhitekts samaksāja ar savu dzīvību!
Vēl viena īpatnība ir tā, ka mihrabs neatrodas dievnama (mošejas) fasādes centrālajā daļā, bet ir novirzīts rietumu virzinā. Šim faktam gan ir ticams skidrojums. Lieta tāda, ka mihrabs sākotnēji atradās centrālajā daļā, bet kad valdnieka Al Mansūra valdīšanas laikā mošeja tika paplašināta, tad tas notika austrumu flangā, jo rietumu flangā nepietika vietas. Tā rezultātā mihrabs vairs neatradās pašā centrā. Te arī japiebilst, ka tieši Al Mansūra valdīšanas laikā tika veikti vis iespaidīgākie mošejas paplašināšanas darbi, kuru rezultātā tā iegūst kontūras, kādas varam redzēt šodien un tās izmēri ir vissai iespaidīgi. 144 metri platuma un 200 metri garumā, sienu augstums svārstās no 8 līdz 20 metriem.
Te nu atkal īsi naksies pieskarties Kordovas vēsturei. Nedaudz atkārtošos un iepriekšējā stāsta daļā stāstīto papildināšu. Kā jau teicu 7.-8. g.s. Kordova kļūst par lielāko pilsētu Eiropā un tās iedzīvotāju skaits sasniedza vairāk kā pus miljonu. Tātad Kordova kļuva par iespaidīgu kultūras, zinātnes un tirdzniecības centru Eiropā un Islāma pasaulē. Šajā laikā šeit irodas liels skaits zinātnieku, ārstu, rakstnieku un dzejnieku, kuri starp citu varēja šeit saņemt garantētu valsts pensiju, kas šķiet vēsturē ir pirmais šāds fakts. Šajā laikā Kordovas pilsētā atradās 27 bezmaksas skolas un universitātes, kurās studēt bija iespējams arī maz turīgiem ļudīm. Studēt uz Kordovu devās ne tikai kalifāta iedzīvotāji, bet arī ļaudis no tālākām islāma zemēm un pat no kristiešu Eiropas. Kordovas universitātē tika izveidota bibliotēka, kuras fondos atradās vairāk kā 400 tūkstošu grāmatu dažādās valodās. Tieši šeit tika uzsākta sengrieķu filozofu darbu tulkošana uz arābu un citām valodām, kuras bija izplatītas Eiropā.
10-11 g.s. Kordovas kalifāta iekšienē sāk veidoties domstarbības par kalifāta troni. Rezultātā kalifāts tiek sadalīts sīkākas valstiņās-taifās. Šo nesaskaņu un savstarpējo cīņu rezultātā1010. gadā Kordova tiek pakļauta izlaupīšanai. Paralēli šiem notikumiem Ibērijas ziemeļos nostiprinājās Kristiešu karaļvalstu, jo īpaši Kastījijas un Leonas pozīcijas. Kristiešu armijas pakāpeniski, soli pa solim savā kontrolē iegūst bijušā Kordovas kalifātā ietilpstošās zemes.
Sākotnēji Kordova tiek pārstāvēta, kā atsevišķas taifas galvaspilsēta, līdz brīdim, kad 1070. gadā tā nonāk Seviļas pakļautībā. Tas gan nemazināja Kordovas pilsētas lomu un tā jo projām bija kultūras un ekonomiskais centrs. Tajā pat laikā kristiešu armijas sāk uzbrukumus Toledo, kas jau nopietni apdraudēja taifu pastāvēšanu, kā rezultātā vietējie emīri bija spiesti vērsties pēc palīdzības pie Marakešas Almoravīdu dinastijas, musulmaņu valdniekiem. Almoravīdi neatteicās sniegt palīdzību un pavisam drīz Amoravīdu karaspēks padzen kristiešus no ieņemtajām teritorijām. Gala rezultātā Almoravīdi neaprobežojas tikai ar palīdzību un pārņem vissu bijušās Kordovas teritoriju pilnīgā savā kontrolē, kā rezultātā Andalūzija un Kordova kļūst pat varenās Almoravīdu impērijas sastāvdaļu. Sekojoši 12 g.s. vidū Almoravīdus nomaina sekojošā Almohadu dinastija. Tieši šajā Almohadu valdīšanas laikā Kordova atgūst savu vadošo lomu Andalūzijā. Almohadu dinastijas valdnieka Al Mansūra laikā tiek veikti vērienīgi būvdarbi Kordovā, kuru ietvaros notiek jau pieminētā Kordovas mošejas paplašināšana.
Turpinu pastaigu starp Kordovas dievnama kolonnu rindām un nonaku tās centrālajā daļā, kur klasiskos musulmaņu arhitektūras elementus nomaina, vai precīzāk sakot papildina jau pavisam citas arhitektūras elementi. Esmu nonācis dievnama daļā, kura tika pakļauta neviennozīmīgiem pārbūves darbiem. Šeit 16. g.s. tika uzsākti darbi pie tā saucamās Svētās Marijas katedrāles veidošanas jeb celtniecības. Tā sacīt precīzāk būtu teikt, kristiešu svētnīca tika uzbūvēta pašā mošejas centrā, tās iekšienē. Tas, ka pēc rekonkistīdas mošejas masveidā tika pakļautas iznīcināšanai vai uz to bāzes tika veidotas kristiešu baznīcas Spānijā bija vissai izplatīta lieta. Arī šeit tas notika, tikai atšķirībā no citiem šādiem piemērim Kordovā šis process izvērtās diezgan vētraini un savdabīgi!
Un atkal nāksies veltīt pāris rindas vestures izklāstīšanai. Tātad, kad Marokā tiek gāzta Almohadu dinastija, to impērija atkal tiek sadalīta vairākās sīkās karaļvalstīs, kuru starpā izceļas domstarpības un konflikti. Arī Andalūzijā notiek līdzīgi procesi. Protams, ka kristiešu karalistes centās izmantot šādu musulmaņu varas krīzi un uzsāk masveidīgu ekspansiju. Attiecīgi musulmaņu vietvalži baidoties no iekarotājiem un kristiešu nemieriem izvērš represijas pret citu ticību pārstāvjiem, kas gala rezultātā noved pie negatīvām sekām. Represijām pakļautos kristiešus Kastīlijas un Leonas karaļi izmanto saviem politiskiem mērķiem un Andalūzijā tiek veiktas vairākas provokācijas nemieru kurināšanai, kas vēl jo vairāk destabilizēja situāciju musulmaņu kontrolētajās teritorijās. Šāda situācija atviegloja kristiešiem veikt rekonkistīdu. Pakāpeniski viena pēc otras musulmaņu valstiņas un pilsētas nonāk kristiešu karaļu kontrolē. Krīt Toledo un pavisam drīz 1236. gadā arī Kordova.
Te gan jāpiebilst, ka Kordovas valdnieki apzinoties savu bezspēcību un vēloties izvairīties no sekojošām masveida represijām nodod Kordovu kristiešu rokās neizrādot nekādu pretestību. Tas gan nepaglāba Kordovas iedzīvotajus no masveida represijām. Kordovas musulmaņu iedzīvotāji un tie kuri nepakļāvās piespiedu kristianizācijai, tika padzīti no pilsetas vai iznīcināti. Musulmaņu mošejas tika iznīcinātas vai pārbūvētas par kristiešu baznīcām. Lielā Kordovas mošeja izrādījās īpaša. Tās izmēri un nozīme kordoviešu dzīvē bija tik milzīga, ka to nebija iespējams tik viegli likvidēt vai pārbūvēt.
Pirmie mēģinājumi Mošeju pārbūvēt par kristiešu baznīcu notika jau 1236. gadā tūlīt pēc Kastīlijas karaļa Ferdinanda III karaspēka ierašanās Kordovā. Šāda rīcība izraisīja iespaidīgus Kordovas iedzīvotāju (arī kristiešu), protestus un nemierus. Gala rezultātā mošeja netika izpostīta, bet tajā tika veikti nelieli pārbūves darbi. Tika aizmūrēti 19 ieejas vārti, starp kolonādēm tika izveidotas kapellas, bet virs mihraba tika izveidots zvanu tornis.
Vēlāk, kad no Spanijas tika padzīti visi musulmaņu iedzīvotāji, 1523. gadā pēc arhitekta Alonso Mauricio iniciatīvas tika uzsakta katedrāles celtniecība uz mošejas bāzes. Arī šo reiz Kordovas pilsētas valde pretojās šādai rīcībai un izraisīja konfliktu, kurā nācās iesaistīties pašam Spānijas karalim Karlam V. Karalim tika pasviests paviršs dokuments ar lūgumu atļaut katedrāles celtniecību mošejas vietā. Karalis pavirši pārlasot un neiedziļinoties lietas būtībā parakstīja šo dokumentu. Toties jau 1526. gadā, karalim Karlam V ieradoties vizītē Kordovā un apmeklējot katedrāles būvlaukumu, nacās nožēlot to, ka parakstījis šādu rīkojumu! Karalis esot iesaucies: „Ja es būtu toreiz redzējis, ko jūs gribat pārbūvēt, es nekad nebūtu devis atļauju”! un „Jūs esat uzbūvējuši to, ko var uzbūvēt jeb kur, bet esat izpostījuši to, kas bija vienīgais pasaulē un nekad nebūs atkārtojams”!
Pēc karaļa vizītes posta darbi tika pārtraukti, bet iesāktie katedrāles celtniecības darbi, jau izpostītajā vietā ieilga līdz pat 17.g.s. vidum. Tagad varu šeit apskatīt gotikas stilā veidotas arkas, kuras balsta musulmaņu laikā būvētās sienas un kolonnas. Jau celtniecības pedējos gados katedrāles noformējumā parādījušies arī barokko stila dekoratīvie elementi. Tātad, tāds dažādu stilu kokteilis. Patiesībā kristiešu arhitektūras elementi, lai cik tie būtu skaisti veidoti, kopējā veidolā ne visai labi iederās un veido tādu, kā atsvešinātības sajūtu. Ja paskatās uz dievnama ēku kompleksu no putna lidojuma tad rodas tāds iespaids, ka mošejas centrā iemeties tāds kā audzējs, kas ar savām zirnekļveidīgajām nifām iekrampējies kompleksa centrā!
Kārtīgi izstaigaju visu dievnamu un secinu, ka tomēr tajā vairāk valda islāma gars, bet ne kristiešu. Lai kā kristieši tika centušies to paārveidot, iznīcinot un retušejot mošejas elementus, dievnams manā skatījumā tomer vairāk atgādina mošeju. Laiks iet uz priekšu, bet patiesā vēsture, lai ka viņu cenšās sagrozīt ir tikai viena. Lai kā dažādi valdnieki un reliģiju pārstāvstāvji cenšas izmanīt vēsturi, to nav iespējams noslēpt. Te es gribēju pieminēt par kristiešu pasaulē valdošiem mītiem, ka musulmaņi visu laiku un visur ir neiecietīgi pret citām reliģijām un jo īpaši kristiešiem. Bieži kristieši pārmet musulmaņiem par Kostantinopoli (Stambulu), kuru tie bija spiesti atdot musulmaņiem, un ka Konstantinopolē tika likvidetas kristiešu baznīcas un tika vajāti kristieši.Šeit Kordovā iespējams izsekot pilnīgi pretējiem vēsturiskiem notikumiem, kad kristieši iznīcināja musulmaņu svētvietas un represēja islāma ticīgos, kuri tajā laikā šajā zemē bija mituši vairāk kā 1000 gadu. Jāatgādina arī fakts, ka musulmaņus šeit sākotnēji sagaidīja kā atbrīvotājus no vīsgotu jūga un ka musulmaņi pēc ierašanās Ibērijā neiznīcināja kristiešu baznīcas. Tur pretī pēc Andalūzijas nonākšanas kristiešu rokās tika iznīcinātas visas mošejas un musulmaņu iedzīvotāji tika padzīti vai iznīcināti rekonkistīdas ietvaros. Tātad kristieši nemaz nav tik balti un pūkaini, kā dažkārt iztēlojas!
Pirms izejas no dievnama grīdā zem stiklota seguma iespējams apskatīties bijušās kristiešu baznīcas, jeb romiešu tempļa pamatus, kuri tagad atrodas tieši zem plašā dievnama.
Atgriežos dievnama pagalmā, kur no karstuma iespējams noslēpties tikai palmu ēnā un nelielās nojumēs kuras ieskauj pagalmu. Nojumēs uz sienām izvietoti senas koka tāfeles ar dažadiem svētajiem rakstiem, gan no korāna, gan bībeles. Pagalms nedaudz atgādina dārzu ar palmām un strūklakām. Te nu ieturu nelielu pauzi pirms doties uz viesnīcu. Sēžot palmu ēnā kārtējo reizi nedaudz pārlasu vēstures aprakstus.
Pēc pauzes dievnama pagalmā pametu to pa vārtim zem galvenā torņa un vēlreiz izmetu loku gariespaidīgas celtnes mūriem. Atgriežos viesnīcā, ātri pārģērbjos un nomainu garās bikses pret šortiem.
Lielāko daļu no Kordovas ieplānotajiem apskates objektiem esmu jau apskatījis un taisos doties stacijas virzienā, bet pirms pamest viesnīcu ieturu kafijas pauzi ar viesnīcas administratori, kur atnākusi mani pavadīt. Malkojot kafiju apspriežam dažādas lietas par dzīvi Kordovā un Andalūzijā. Kundze saka, ka nākam nedēļas nogalē Kordovā notiks kārtējā fiesta! Nu nekas, nāksies to šoreiz izlaist! Gan jau kādu citu reizi. Tātad varu doties uz staciju, bet vēl ir gana laika un paspēšu apskatīt pa ceļam pāris atlikušos objektus.
Pa ceļam uz staciju.
Kārtējo reizi, jau pēdējo šoreiz, dodos gar dievnama mūriem ziemeļu virzienā. Tālāk jau šķersoju Tendiļas laukumu, kurā jau pabiju šorīt.
Tālāk seko Svētā Miguela laukums ar tāda paša nosaukuma baznīcu. Šeit izdaru nelielu pieturu, lai iztukšotu kādu glāzi vēsa vīna un atkal varu doties tālāk.
Seko gājiens pa šaurām Kordovas ieliņām ziemeļu virzienā. Šeit pa ceļām var apskatīt vairākas interesantas villas un ēkas ar interesantiem dārziem.
Te nu nonāku Kapucīnu laukumā (Plaza de Capuchinos). Šis ir vēl viens no tūristu iecienītiem laukumiem šeit Kordovā. Laukums, kurš gan vairāk atgādina ielu un atrodas pie bijušā kapucīniešu klostera, vēlāk San Kristo slimnīcas. Tagad šeit atrodas Dolores baznīca, bet laukuma uzstadīts krusts ar Jēzu Kristu. Vietējie to iesaukuši par Kristu ar lukturiem (Cristo de los Faroles). Šī ir viena no populārākajām vietām Kordovas kristiešu vidū. Tieši uz šejieni pie šī krusta viņi ierodas lai lūgtu želsirdību un grēku izpirkšanu. No šī laukuma austrumu virzienā atrodas interesantas kāpnes ar strūklaku.
No Kapucīnu laukuma dodos jau uz Mersēdas dārzu (Jardines de la Merced). Faktiski tas ir parks ar interesantām srtūklakām, kuru iecienījuši vecāki ļaudis un vecāki ar saviem bērniem.
Dārzs patiesībā ir nosaukts tā tāpēc, ka tas atrodas blakus Mersēdas pilij (Placio de la Merced) pie Kolumba laukuma.Mersedas pils patreiz kalpo kā Kordovas provinces parlamenta ēka. Šī ēka izskatās visai interesanti. Tā veidota pēc labākajiem barokas stila paraugiem. Ēka uzbūvēta senas vīsgotu baznīcas vietā. Iespējams ka šī bija pirmā kristiešu reliģiozā celtne Kordovā. Savukārt 13. G.s karalis Ferdinands III pamestos ēku pamatus uzdāvināja kādam Pēterim Nolasko (Peter Nolasco), kurš šeit dibināja klosteri, kurš šādam mērķim nokalpoja līdz pat 1850. gadam kad šeit tika izveidota patversme. Pēc ugunsgrēka 1978. Gadā ēka tika nodota municipalitātes vajadzībām un tika uzsākti restaurācijas darbi, kuri turpinās vēl šodien. Patreiz ekā bez jau pieminētā Kordovas provinces parlamenta ierīkotas izstāžu zāles, kurās tiek izstādīti dažādu mākslinieku darbi.
Burtiski te pat netālu no Mersēdas pils atrodas viens no Kordovas nocietinājumu torņiem. Tas ir tā saucamais Malmuertas tornis (Torre de la Malmuerta). Melmuerta spāniski nozīmē “Ļaunā nāve”. Šis tornis figurē viss dažādākajos kordoviešu nostāstos un leģendās.
Te nu esmu nonācis līdz Kordovas vecpilsētas ziemeļu robežai. Talāk uz ziemeļiem aiz dzelzceļā līnijas atrodas jau Kordovas jaunie rajoni. Patiesībā šeit kāda daļa no dzelzceļa atrodas pazemē un virs tā izveidots milzīgs laukums un parks. Šis jau ir mūsdienīgs plašs parks ar daudz strūklakām,dažādām skulptūrām un atpūtas laukumiem un to vietējie sauc par Paseo de Cordoba. Tā īsti nezinu, kā to pārtulkot tādēļ to nosaukšu par Kordovas centrālo parku, jeb laukumu. Kā, nekā, tas atrodas pašā pilsetas centrā, starp vecpilsētu un jauno pilsētu un tas stiepjas gandrīz kilometra garumā no Lanos (Llanos del Portio) laukuma līdz Trīs kultūru (Glorieta tres Culturas) laukumam, starp Amerikas (Avenida de America) avēniju un Brīvības (Avenida de la Libertad) avēniju.
Pašā parka vidū atrodas vecā stacijas ēka, par ko var tikai nojaust, jo plašais dzelzceļa mezgls šeit paslēpts zem parka, pazemē. Te pat netālu atrodas arī jaunā modernā stacijas ēka. Šeit pirms došanās uz vilcienu, atlikušo laiku pavadu vecās stacijas restorāniņā, kurā ieturu pusdienas.
Protams cenšos pasūtīt kaut ko no tradicionālās vietējās virtuves. Izvēle šoreiz krīt uz flamenkīnu (Flamenquin). Tas tipisks andalūziešu un kordoviešu ēdiens. Gatavo to no cūkas filejas plānām šķēlītēm, kurās tiek ietīts pildījums, kurā tiek izmantots hamons, dažkārt desas gabaliņi ar sieru, vai tikai sieru. Gala rezultātā šie tīteņi, kuri dažkārt atgādina pildītu desu tiek panēti līdzīgi, kā kijevas kotletes un tad tiek cepti eļļā jeb tā teikt, fritēti. Pastāv nostāsts, ka šo ēdienu esot nosaukuši tā tāpēc, ka tā gaiši rudā nokrāsa esot bijusi līdzīga karaļa Karla V atvesto flāmu zaldātu matu krāsai.
Desertā pasūtu pavisam vienkāršu ēdienu-remohonu (Remojon). Faktiski tie ir pavisam vienkārši augļu salāti, kuriem par pamatu kalpo apelsīni un olīvu eļļa. Pastāv dažādi varianti, kā pagatavot šādus salātus. Vienkāršākais ir nomizot apelsīnus, sagriezt to mīkstumu smalkās daļiņās, pārliet ar olīveļļu un pievienot cukuru vai sāli, atkarībā no gaumes. Ļoti izplatīts variants ir, ka šie salāti tiek papildināti ar pašām olīvēm, vārītu olu, tomatiem, lokiem, pipariem, ķiplokiem, vārdu sakot pec savas gaumes. Man tiek pasniegti pavisam vienkārši gatavoti salāti ar apelsīnu, olu un olīvēm.
Šeit sēžot restorāniņā ieturot maltīti, vērojot satiksmes plūsmu ap Centrālo Kordovas laukumu aiz kur jau atrodas pilsētas mūsdienu kvartāli, un pavadot laiku līdz manam vilcienam, varu īsi pārlapot atlikušās Kordovas vēstures lapaspusues.
Noslēgums.
Pavisam īsi centīšos vēstures stāstījumu noslēgt. Tātad, pēc musulmaņu padzīšanas Kordova nonāk kastīliešu, jeb kristiešu kontrolē. Pilsēta kādu ļoti īsu brīdi kalpo kā karaļu rzidence. Šajā laikā, šeit Kordovā Kristofors Kolumbs saņem karaļa piekrišanu ekspedīcijas organizēšanai, kurā vēlāk tika atklāta Amērika. Pēc daļējas musulmaņu padzīšanas no Ibērijas, Kordova pakāpeniski zaudē savu nozīmīgo lomu. Kādu brīdi gan tā turpina būt kā nozīmīgs kultūras, zinātnes un ekonomikas centrs, bet pēc 1408. Gadā notikušās mēra epidēmijas, kurā gāja bojā vairāk, kā 70 tūkstošu Kordovas iedzīvotāju, pilsetu pērņem ekonomisks pagrimums un nabadzība. Liela daļa atlikušo iedzīvotāju arī pamet pilsētu.
Talāk seko masveidīgas represijas pret ne kristiešu iedzīvotājiem. Sākotnēji pilnībā tiek padzīti musulmaņi, bet vēlāk nežēlīgas represijas notiek pret ēbrejiem. Tieši šeit Kordovā , Andalūzijā un Spānijā 1478. gadā notika pirmās lielākais genocīds pret ēbrejiem, kurš faktiski bija viss plašākais vēsturē līdz notikumiem Hitleriskajā Vācijā. Kopš šī brīža Kordova pavisam pazaudē savu vadošo lomu kultūras un zinātnes sfērā. Daļēji saglabājas tikai ekonomiskā nozīme, jo neskatoties uz lielo iedzīvotāju aizplūšanu Kordova jo projām ir viena no lielākajām pilsētām Ibērijā. Tālāk seko sīko karaļavalstu apvienošanās vinotā Spāņu karaļvalstī.
17. g.s. Spāniju pārņem milzīga ekonomiskā krīze, kuras laikā Kordova pavisam panīkst. Tās iedzīvotāju skaits sarūk līdz 20 tūkstošiem. Seko Napoleona okupācija, vēlāk vairākkārtēji kari par Spānijas troni un tikai no 19 g.s. sākuma iestājas diezgan pagarš miera un ekonomikas stabilizācijas periods Kordovā, kuras iedzīvotāju skaits šajā laikā atkal pārsnied 100 tūkstošus. Miera laikus pārtrauc republikāņu revolūcija, kuras laikā Kordova kļūst par Franko nacionālistu atbalsta punktu. Pēc 2. Pasaules kara Kordova spēj kļūt par vienu no nozīmīgajām pilsētām spānijā. Šodien šeit dzīvo vairāk, ka 330 tūkstošu iedzīvotāju un Kordova ir 12. lielākā pilsēta Spānijā, un trešā lielākā Andalūzijā aiz Seviļas un Malagas.
Te nu tā, kā varētu beigt savu stāstu par Kordovu. Ak jā! Vienu lietu gan gribu piebilst. Stāstījums par Kordovu nebūs gluži pilnīgs, ja nepieminēšu vēl vienu nozīmīgu, vēsturisku objektu, kuru vajadzetu noteikti apmeklēt, ja sadomājat doties ekskursijā uz Kordovu. Tā ir Medīna Assahara (Medina as Sahar).. Medīna Assahara atrodas netālu no Kordovas, tā teikt tās pievārtē 8 km attālumā un līdz turienei var aizbraukt arī ar taksi. Organizētās ekskursantu grupas uz Kordovu parasti arī tiek vestas turp. Man gan šoreiz nākas izlaist šo objektu jo pietrūkst laika turp doties un patiesībā vairāk, kā 10 gadus atpakaļ tur jau esmu pabijis.
Īsumā par šo vietu. Medīna Assahara tika uzbūvēta no 936. Līd 976. Gadam un kalpoja kā kalifa Abdarramana III rezidenci. Tajos laikos tā bija viena no iespadīgākajām pilsētām kalifātā.Tai gan liktenis nebija labvēlīgs, jo tā pastāvēja tikai kādus 70 gadus, līdz to iekaroja Almoravīdu berberu karaspēks un liela daļa tās iedzīvotāji parcēlās dzīvot uz Kordovu. 1236. gadā līdz ar nonākšanu Kastīlijas karaļa Ferdinanda III valdījumā Medīna Assahara tiek pilnībā izpostīta. 1923. gadā tiek veikti arheoloģiskie izrakumi u Medīna Assahara tiek pasludināta par spānija nacionalo pieminekli, bet 2009. gadā ar karalines Sofijas palīdzību šeit tiek ierīkots arheoloģiskais muzejs.
Pusdienas ir ieturētas, par vēsturi esmu izstāstījis un varu pamest šo jauko, vēsturiski bagāto pilsētu. Dodos uz staciju un šķērsoju Trīs kultūru (Glorieta tres Culturas) laukumu pie pašas stacijas. Jā! Es šo stāsta daļu tā arī nosaucu „Kordova trīs kultūru krustcelēs”. Domāju, ka, ja jūs izlasījās abas stāsta daļas tad noteikti sapratāt kādēļ to tā nosaucu. Kordovas, Andalūzijas un arī visas Spānijas vēsture ir cieši saistīta ar trīs varenām kultūrām: musulmaņu, kristiešu un jūdaistu, un nenoliedzams ir fakts, ka mūsdienu Spānijas kultūras pamatā ir šo trīs vareno kultūru sintēze. Protams, ka arī pašāi Kordovaišajā sintēzes procesā ir milzīga neatsverama vēsturiska loma par ko var pārliecinaties jeb kurš palasot vēsturi, bet vel labāk iepazīstot šo vēsturi šeit uz vietas, kur tā veidojusies un Kordova ir pilsēta, kur to var realizēt vis labāk! Tātad, ja esat Spānijā, vēl jo vairāk Andalūzijā, apmeklējiet Kordovu. Tiešām nenoželosiet!
Uz redzēšanos Kordova! Sēžu vilcienā un dodos tālākā ceļojumā pa Andalūziju. Vilciens ātri virzās pa Andalūzijas plašajām stepēm un kalniem, kur paveras lieliskas ainavas. Te nu vēlreiz gribu atgādināt par ko jau runāju stāsta sākumā par dzelzceļa transportu. Tas tiešām ir ļoti ērts, komfortābls un ātrs. Arī šeit pašā andalūzijā ie neslikts dzelzceļu tīkls, kurš pastāvīgi attīstās un progresē. Kādu var būt biedē pagājušajā nedēļā notikusī vilciena avārija tieši šeit, Spānijā, Santjago de Kompastellas tuvumā! Varu tikai pateikt: nebaidieties! Dzelzceļa avārijas notiek tik pat reti kā aviācijā un ciest avārijā ar automobīli ir desmitiem reižu lielāka iespējamība, kā ar vilcienu vai lidmašīnu.
Garām paslīd stacija Antequera Santa Ana.Te nu pedējā piebilde. Šī ir stacija kurā krustojas vairākas Andalūzijas dzelzceļa līnijas virzienos uz Malagu, Granadu, Seviļu, Agesiras un prorams Kordovu un Madridi un ja nu planojat ceļot pa Andalūziju, varu ieteikt šo staciju izmantot kā tranzīta mezglu, ko pats esmu pāris reizes darījis, dodoties uz Rondu, Algesiras un Granādu.
Šoreiz gan dodos tai garām uz Malagu, kur man jāsagaida draugu grupa ar kuru došos tālāk uz Kādisu un Seviļu, par ko taps jau nākamie stāsti par ceļojumiem Andalūzijā.
Pievienoju pāris kartes ar šodienas paveikto maršrutu un apskates vietām tajās:
1.Kordovas dzelzceļa staciaja, 23. Tēlotāju makslas un Romeo de Torres muzeji, 24. San Fernando iela un Kansilareho vārti, 25. Svētā Franciska skvērs un baznīca, 26. Korrederas laukums, 27. Svētā Pavela baznīca, 28. Romiešu templis, 29. Tendiļas laukums, 30. Svetā Nikolaja baznīca. 31. Kordovas lielais teātris, 32. Svētā Hipolīta baznīca, 33. Svēta Silosas Dominika tornis, 34. Santa Viktorija koleģiālā baznīca, 35. Romiešu teātris, 36. Puķu iela (Calle de las Flores), 37. Kordovas Mošeja (La Mezquita) jeb Svetās Marijas Katedrāle, 38. Svētā Miguela laukums un baznīca, 39. Kapucīnu laukums, 40. Mersēdas dārzs, 41. Mersēdas pils, 42. Malmuertas tornis, 43. Paseo de Cordoba, 44. vecā stacijas ēka, 45. Trīs kultūru (Glorieta tres Culturas) laukums.
Pagaidām tas ir viss! Uz redzēšanos Kādisā un Seviļā!
Gravesend 01.07.2014 Pēteris Vēciņš.
Šī ir galerija ar sub titriem. Draugiem ceļojumu sadaļā ir ievietots vis raksts, kur to lasīt būs ērtāk. Ja nu rksta parīk, tad lūgšu atzīmi "Patīk" labāk atzīmejiet pie stāsta nevis šeit albūmā. Paldies un novēlu interesantu lasīšanu! Peteris.Ir jauks otrdienas rīts Kordovā un tiko esmu pamodies. Tā kā varētu pagulēt ilgāk pēc vakardienas flamenko nakts, bet viesnīcas pasāžā iekļuvušie putni tik skaļi čivina, ka aizmigt vairs nav iespējams. Labi zinu arī to, ka jau pavisam drīz diena kļūs visai karsta, tadēļ nolemju vien slieties augšā un doties rīta pastaigā pa Kordovu. Vakar izstaigāju vecpilsētas rietumu daļu un izmetu īsu loku Gvadalkivīras upes pretējā krastā. Varētu padomāt, ka izcilākos apskates objektus jau esu apguvis, bet patiesībā tā nemaz nav! Arī šajā pilsētas daļā ir ļoti daudz intersanta ko apskatīt. Pie kam, pašu galveno Kordovas „pērli” mēs apskatīsimies tieši šodien!Ieturu pavisam vieglas brokastis viesnīcas pasāžā un sarunāju ar viesnīcas darbinieci, ka viesnīcas nummuriņu atstāšu velāk, kā 12.00. Dodos ceļā Miraflores tilta virzienā, kur es vakar vakarā noslēdzu savu pastaigu. Tieši blakus kafejnīcai, kur vakar satiku savus jaunos draugus no Ukrainas un no kuras devamies uz Flamenko, atrodas laukumiņš. Tas ir Porto (Place de Porto) laukums, kurā atrodas divi Kordovas muzeji. Viens no tiem ir Tēlotāju mākslas muzejs (Museo de Bellas Artes). Tas šeit izveidots 1862. gadā, bet lielāko daļu kolekcijas šeit nonāk 19. g.s pēc masveida klosteru likvidācijas Spānijā. Lielākā daļa eksponātu ir protams sakrālās mākslas darbi, kuri tapuši renesanses un barokko periodā. Šeit izstādīti tādu mākslinieku, kā Pedro de Kordoba, Perdo Romāna, darbi. Tāpat šeit apskatāmi ir Spānijas jauno laiku mākslas darbi un savdabīga Grafikas ekspozīcija, kurā iekļauti arī daži De Goijas darbi.Šī muzeja direktors 19. G.s. bija slavena Spāņu mākslinieka Romero de Torres tēvs. Šķiet ka pats Romero savas mākslinieka gaitas arī uzsāka tieši šeit. Atšķirībā gan no šeit Tēlotāju mākslas muzejā apskatāmiem sakrālajiem, ar reliģiju saistītajiem darbiem, Romerosa darbos pārsvarā tiek attēlotas kailas sieviets, kas tajā laikā bija visai liela vaļība un pat izpelnījās nosodījumu. Kā nu tur arī nebūtu, Romeros de Torres ar saviem darbiem ir kļuvis Slavens visā Spānijā un aiz tās robežām.Te pat blakus Tēlotāju mākslas muzejam ir izveidots arī Romero de Torresa mākslas muzejs(Museo Julio Romero de Torres). Varētu pat teikt, ka šos abus muzejus savieno kopīgs pagalms. Manos plānos gan neitilpst šo muzeju apskate, vel jo vairāk, ir agrs rīts un muzeji vēl nav atvērti, bet ja kādam ir velme tie droši var doties aplūkot to ekspozīcijas. No Porto laukuma atgriežos uz San Fernando(Calle de San Fernando) ielas, kura iet paralēli mūrim kurš agrāk sadalīja Kordovas vecpilsētu divās daļās. Patiesībā no mūra šeit maz kas ir saglabājies, jeb precīzāk sakot, to sevī ir apņēmušas virākas celtnes un ēkas. Tikai dažviet tas ir atsegts un ik pa gabalam var redzēt vārtus, kuri agrāk kalpoja kā ieejas vecpilsētas rietumu daļā. Pa ceļam apskatu divus no šiem vārtiem. Pirmie ir Kansilareho (Torre de Chancillarejo) vārti jeb tornis. Tālāk seko El Portillo vārti, kuriem pretīm otrā ielas pusē jau ir Svetā Franciska vārti, kuri ved uz tāda paša nosaukuma skvēru. Dodos pa šiem vārtiem ikšā un nonāku skvērā, kuru ieskauj vairākas ēkas. Šeit atrodas arī Svetā Franciska (Iglesia de San Francisco) baznīca, pie kurs laukuma stūrī atrodas sena interesanta strūklaka. Vietējie to saucot par Vērdiņu strūklaku (Cuello de fuente con verdina). Tas tādēļ, ka tajā ļaudis mēdz mest monētas, kā pateicību Svētalam Franciskam. Tālāk pa šaurām ieliņām, šķērsojot pavisam nelielus laukumiņus uz skveriņus jau dodos uz nākamo, vienu no popularākajiem laukumiem KordovāTas ir Korrederas (Plaza de la Corredera) laukums. Nokļūstot šajā laukumā man rodas iespaids, ka tiko, ko līdzīgu esmu redzējis. Un patiešām! Tas taču atgādina Madrides Galveno laukumu- Plaza Mayor, kurā pabiju pirms pāris dienām Arī šajā laukumā līdzīgi, kā Plaza Mayor Madridē, agrāk tika rīkoti dažadi massu pasākumi, kā piemēram dažadi gada tirgi, festivāli un pat korida, no kā arī cēlies tā nosaukums Corredera, kas nozīmē hipodroms, jeb skrējiens. Patreizējo izvietojumu laukums ir ieguvis 1683. gadā, kad laukuma perimeters tiek apjozts ar vienotu ēku ansamli, kurām izbūveti neskaitāmi balkoni. Tā pat kā Madridē, arī šeit ēku krāsojumā dominē sārti rozīgie toņi, kas piedod īpašu noskaņojumu šim laukumam. Laukumā var iekļūt pa vienu atstarpi starp ēkām un diviem vārtiem, kuri izvietoti laukuma austrumu un rietumu stūros1896. gadā laukuma vidū tika uzbūvēta milzīga tirgus ēka, kura aizņēma gandrīz visu tā teritoriju. Tā tur nostāvēja līdz 1959. Gadam, kad tika nolemts atgriezt laukumam vēsturisko izskatu. Tagad laukumā atrodas vairākas kafejnīcas un veikaliņi. Viens no interesantākajiem te ir Sančesa Peņjas cepuru veikals un fabrika (Mercado de Sánchez Peña). Pirms šis Sančess šo ēku izpirka, tā esot kalpojusi kā pilsetas cietums. Te nu ir pienākusi neliela tējas pauze! Apsēžos vienā no laukuma kafejnīciņām, ēnas pusē, jo jau tagad saulīte sāk cepināt. Pasūtu tēju, bet pēc mirkļa nenociešos un tomēr pasūtu arī glāzi vīna! Lēnā garā malkojot vīnu pavēroju, kā kordovieši nesteidzīgā solī dodas uz darbu. Nekas šeit nenotiek steigā! Bārmeņi pavisam lēni, nesteidzoties uzstāda saulessargus. Vienu uzstāda, tad seko 5 līdz 10 minūšu pļāpāšana, kad viens uz otru skatās, kurš tad beidzot ķersies pie nākamā saulessarga.
Laukuma stūros vairākās vietās atlaidušies vietējie Kordovas suņi. Tā īsti nevar saprast, vai to saimnieki ir šeit kur tuvumā, vai nu tie vienkārši uz šejieni ir ieradušies no attālākiem kvartāliem. Šķiet ka šie suņi ir tik pat nesteidzīgi un bezrūpīgi kā paši kordovieši.
Vīna glāze ir iztukšota un nu varu turpināt ceļu. Pametu Korrederas laukumu undodos ziemeļu virzienā, kur pa visam netālu atrodas vēl viena baznīca. Kā jau iepriekšējos stāstos esmu bieži teicis: Spānijā no baznīcas nekur neaizbēgsi, arī šeit Kordovā to ir cik uziet. Katrai protams ir sava vēsture un stāsts, bet ja tās ir pārāk bieži, tas jau var izraisīt labākā gadījumā vienaldzību prêt šādiem objektiem. Un tomēr, vēl pāris man nāksies pieminēt.
Esmu nonācis pie Svētā Pāvela baznīcas (Iglesia de San Pablo). Faktiski šī baznīca ir arī Svētā Pavela klostera sastāvdaļa. Interesants ir fakts, ka šis klosteris šeit ir tapis 15. g.s. senas Almohādu dinastijas emīru pils vietā, bet pirms šīs pils jau romiešu laikos šī teritorija bija apbūvēta. Faktiski šeit Romas laikos atradās tā saucamais Romiešu cirks. Te pat, pāri ielai jau var manīt kolonādi. Tā ir vieta kur 1. g.s. vidū tapa romiešu templis. Faktiski šis laukums ir vieta, kur atradās vis senākā pilsētas daļa un tās centrs. Šis templis, jeb tā paliekas ir viens no retajiem romiešu arhitektūras pieminekļiem, kurš daļēji ir saglabājie līdz mūsdienām. Patreiz gan šeit tiek veikti kaut kādi restaurācijas vai izpētes darbi un daļa no seno celtņu mūriem ir aizsegti ar nožogojumiem, bet tempļa kolonnas ir pietiekoši augstas un tās var pamanīt jau pa gabalu.Kā jau teicu, tempļa celtniecība tika uzsākta 1. g.s imperātora Klaudija valdīšanas laikā un tā esot ilgusi 40 gadus. Tiek uzskatīts, ka templi ar tuvākajām ēkām un jau pieminēto romiešu cirku esot savienojušas terases. Acīm redzot lai šo templi izveidotu romieši veica iespaidīgus zemes darbus, veidojot uzbērumu uz kura izvietot tempļa būves. Līdz 2.g.s templis vairākkārt ticis pārbūvēts un papildināts ar vairākām piebūvēm. Sekojoši pēc Romas impērijas sabrukuma, vīsgotu valdīšanas laikā romiešu celtnes tiek izpostītas. Vēlāk kalifāta laikā uz šo celtņu pamatiem tiek uzbūvētas jaunas ēkas un apbūve turpinās vairākus gadsimtus, līdz romiešu celtņu detaļas nonāk zem pamatīga kultūras slāņā. Šī tempļa pamatus un ēku palielas tiek uzietas 1950. gadā veikto rakšanas darbu rezultātā. Šodien šeit ir atrakti un publikai atklāti seno ēku pamati un elementi. Ir uzstādītas tempļa kolonnas, kuras pa detaļām ir savāktas no atrastajām lauskām un bluķiem. Šeit var labi saskatīt bijušo altāri un kāpnes uz to. Arheoloģisko pētījumu darbi turpinās arī šodien, par ko liecina nožogojumi ap šo objektu.
Pāris foto pie tempļa un dodos jau Tendiļas laukuma virzienā. Laukums atrodas pāris simtus metrus uz rietumiem no Romiešu tempļa. Faktiski šis laukums atrodas pašā vecpilsētas vidū un šeit krustojas vairākas ielas pa kurām tūristi un iedzīvotāji dodas uz pilsētas vēsturisko daļu dienvidos un pilsētas tirdzniecības ielām ziemeļu virzienā. Sanāk ka laukums ir nozīmīgs krustpunkts, caur kuru plūst diezgan liela tūristu plūsma. Daudzi šeit mēdz pakavēties kādā no kafejnīciņām, vai vienkārši atpūšas uz laukumā izvietotajiem soliņiem, pirms doties ekskursijā pa pilsētu vai iepirkties. Arī es šeit ieturu nelielu pauzi un apsēžos uz soliņa. Saulīte sāk cepināt un jāsāk meklēt kādu stūrīti kuru sedz ēna. Te nu uzrodas viens vīrs krietnos gados un pasniedz man baltu cepuri! Es jautāju, kāpēc un šis atbild: jums taču ir karsti, dabūsi saules dūrienu vienā mirklī. Es saku, jums tā cepure pašam ir vajadzīga uz ko saņemu atbildi, ka viņam tādas esot vairākas! Es: Varbūt samaksāt? Nē nē! Uzskati to par prezentu no Kordoviša, šis atbild! Beigu beigās paņemu to, jo neiešu taču atteikties no šāda sirsnīga piedāvājuma! Ja neņemšu, varbūt vēl apvainosies!Tā nu kādu brīdi pavadu laukumā sēžot uz soliņa un pārlasot šadu tādu informāciju. Izrādās, ka šajā laukumā Kordovieši mēdzot sagaidīt jauno gadu, kuru ieskandina nevis kurantu zvani, bet gan virtuāla ģitāru muzicēšana, kuras pavadījumā ļaudis dzer vīnu un dodas deju virpulī. Arī šodien kads vīrs laukumā spēlē ģitāru, kuras skaņas piepilda laukumu un tuvākās ielas. Kamēr vecāki atpūšas uz soliņiem vai vasaras kefejnīciņās, bērni iemēģina laukumā ierīkotās strūklakas. Tur pat tūristi cenšas nofotogrāfēties uz laukuma fona un pie tajā uzstādītā pieminekļa. Jā, laukuma centrā ir uzstādīts piemineklis „Varenajam kapteinim” (Monumento al Gran Capitán), kurš veltīts varenam Kordovas pulkvedim Gonsalo Fernandesam. No Tendiļas laukuma atzarojas vairākas ieliņās ar neskaitāmiem veikaliņiem. Zīmīgi, ka vairākas no šīm ieliņām sedz audekla pārsegi, kuri nedaudz slāpe saules staru radīto tveici. Šajās ieliņās liela daļā tūristu mēdz iegriezties, lai nopirktu suvenīrus un vēl šo to. Viena no nozīmīgākajām lietām ko šeit tirgo ir juvelieru izstrādājumi. To tiešām šeit netrūkst un par juvelieru industriju Kordovā, velos nedaudz pastāstīt.
Lieta tāda, ka Kordovā jau no antīkajiem laikiem juveliru māksla ir spēlējusi nozīmīgu lomu, un juvejieru tradīcijas ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Šodien Kordovā atrodas vairāk kā 1000 dažādu uzņēmumu, kuri nodarbojas ar juvelieru izstrādājumu radīšanu. Kordovas juvelieru industrija sastāda gandrīz 20% no visa provinces ražošanas sektora. Kordovas pievārtē atrodas pati lielākā juvelieru fabrika ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. To te sauc par „Kordovas juvelieru parku” (Parque Joyero de Cordoba), kurā ietilpst vairāk kā 150 juvelieru izstrādājumu ražotāju. Šī kompleksa platība ir iespaidīga! Tie ir 140 000 m2 no kuriem 8300 aizņem tirdzniecības zāles.Manos plānos gan neietilpst šī juvelieru mega kompleksa apmeklējums, jo neesmu milzīgs juvelier izstrādājumu cienītājs. Neesmu no tiem, kas gatavi tērēt milzu naudu dārglietām! Tas gan nenozīmē, ka nav interesanti apskatīties šādas lietiņas, kuras dažkārd tiešām ir ļoti interesantas. Tadēļ ejot pa šīm Kordovas ieliņām iegriežos pāris šādos juvelieru veikaliņos, kuru šeit netrūkst. Kordovā atrodas vairāk kā 100 kompāniju biroji, kuri nodarbojas ar juvelier izstrādājumu tirdzniecību visā pasaulē un protams, ka vairākiem no tiem šeit ir arī savi veikali.
Tiešām interesanti! Tādu daudzveidību reti kur varēsi atrast. Un kā gan ne, ja Kordovā ik gadus notiek dažādas tematiskas konforences un izstādes, kuras saistītas ar juvelieru mākslu, ražošanu un tirdzniecību. Šeit atrodas vairākas skolas, kurās tiek apmācīti un sagatavoti juvelieru mākslas meistari, kuru darbus iespējams apskatīt un iegādāties Kordovas veikaliņos. Šeit ir viss! Gan sudraba un zelta izstrādājumi, gan darinājumi ar pērlēm un briljantiem un vēl daudz kas cits.
Nesteidzoties, un pa ceļam apskatot juvelieru un suvenīru veikaliņus nonāku līdz „Varenā kapteiņa”(Avenida del Gran Capitan) bulvārim un pirms atgrieztos Tendiļas laukumā, garām ejot apskatu vēl trīs Kordovas apskates objektus. Tie atrodas burtiski viens otram blakus vienā rindā.
Pirmais, pašā bulvāra sākumā, krustojumā ar Conde de Gondomar ielu, ir Svetā Nikojala pilsētas baznīca (Iglesia de San Nicolás de la Villa). Tā ir viena no tā saucamajām „Ferdinanda baznīcām”, kuras tiek uzskatītas par pirmajām katoļu baznīcām, kuras tapušas tūlīt pēc Ferdinanda III karaspēka ienākšanas Kordovā, 13. g.s. sākumā. Kā baznīca tā kalpo no 1236. gada, bet pirms tam šeit atradās mošeja, kura tika pārbūvēta baznīcas vajadzībām. Par to, ka tā agrāk bijusi mošeja, tagad liecina tās bijušais minarets, kurš tika pārbūvets par baznīcas zvanu torni. Tas ir ļoti labi redzams. Tagad šis baznīcas tornis tiek uzskatīts par pašu interesantāko un skaistāko Kordovas baznīcu torni.Burtiski pāri ielai, ziemeļu virzienā, paralēli Varenā kapteiņa ielai atrodas Kordovas Liela teātra (Gran Teatro de Cordoba) ēka. Tas šeit tika uzbūvets 1871. Gadā arhitekta Amadeo Rodrigesa vadībā. Teātris šeit darbojas līdz 1970. gadam un savas darbības laikā tas vairākkārt ticis pārbūvēts. 1976. gadā šīs ēkas īpašnieki vērsās pilsētas valdē ar lūgumu atļaut nojaukt šo ēku, bet valde atteicās to apstiprināt, pasludinot to par māksliniecisku vērtību un piedāvā to atpirkt. Ēka nonāk pilsētas īpašumā un tajā tiek veikti restaurācijas darbi, bet 1986. Gadā tajā tiek vērtas durvis jaunam teātrim.Uz reiz aiz teatra atrodas vēl viena baznīca. Varētu sacīt, teātris atrodas starp divām baznīcām: Svetā Nikolaja baznīcu un Karalisko Svetā Hipolīta koleģiālo baznīcu. Karaliskā Svetā Hipolīta baznīca (Real Colegiata de San Hipólito) šeit tika uzbūvēta 1340. gadā pēc tam, kad karalis Alfonso XI pie Salado upes gūst uzvaru pār mauru- musulmaņu karaspēku. Kaujas laikā pats karalis esot devis solījumu Svetajam Hipolītam, ka, ja viņam izdosies gūt uzvaru, tad par godu Hipolītam Kordovā tiks uzbūvēts klosteris. Tā tas arī notika un klosteris ar baznīcu tika uzbūvēts. Vēlāk šī baznīca, kā vēlējās pats karalis Alfonso, kļūst par viņa un viņa ģimenes apbedījumu vietu. Tagad baznīca var apskatīt divus no sarkanā marmora darinātus sarkofāgus, kuros apbedīts karalis Alfonso XI un viņa tēvs-karalis Ferdinands IV.Pēc nelielās juvelieru veikalu un trīs objektu apskates uz Varenā kapteiņa bulvāra, atgriežos Tendiļas laukumā. Šeit ieturu vēl vienu īsu pauzīti atlaižoties uz soliņa un baudi skanīgās ģitaras skaņas. Te nez no kurienes uzrodas daži balti baloži! Līdz šim baloži te bija vairumā pelēcīgās krāsās. Izskatās, ka šos interesē mana baltā cepure, kuru pirms brīža man uzdāvināja kāds Kordovietis. Rodās pat tāds iespaids, ka šie baloži manu cepuri noturējuši par vienu no savējiem „baltajiem”! Tie staigā gar puķu dobi un vēro manu cepuri un ir visai droši. Galu galā pārliecinājušies, ka tā tomēr ir cepure, baloži aizlaižas uz laukuma vidū esošo strūklaku, kur veic vannošanos.Ilgi tā vāļāties arī nevar un es slienos augšā lai turpinātu ceļu jau atpakaļ, vecpilsētas dienvidu virzienā. Te nu nonāku Kompaņas (plaza de la Compañía) laukumā, kurā atrodas interesants tornis. Tas ir Svēta Silosas Dominika tornis(Torre de Santo Domingo de Silos). Šis tornis agrāk 13. G.s. bija vēl vienas no Ferdinanda bazīcu (iglesias fernandinas),: Svetā Silosas Dominika baasznīcas torņiem. Tā pat, kā pārējās Ferdinanda baznīcas, arī šī tapa tulīt pēc tam, kad Kastīlijas kristiešu karaspēks iekaro Kordovu.No šīs baznīcas līdz mūsdienām ir saglabājies šis tornis un neliels fragments no pašas baznīcas ēkas, kurš tagad iekļauts ēkā, kurā izvietots Kordovas provinces vēstures arhīvs. Blakus tornim uz četru kolonnu balsta uzstādīta paša Svētā Dominika skulptūra.Tālāk kadus 100 metrus uz dienvidiem atrodas apļveida formas ēka ar korintiešu kolonnām. Tā jau ir Santa Viktorija (Iglecia St Victoria Siglo) koleģiālā baznīca. Aiz šīs baznīcas atrodas vēl viens interesants vēsturiska objekts, jeb precīzāk sakot, tā elementi drupu veidolā. Tas ir Romiešu teātris.Jā! Tieši šeit atrodas pati augstākā vieta vecpilsētā un romieši šo vietu bija izvēlējušies teātra celtniecībai. Veiksmīgi tika izmantota kalna nogāze, kurā 1.g.s. pirms mūsu ēras tika uzbūvēts teātris ar 15 tūkstošu skatītāju vietām. Būves diametrs iespējams pārsniedza 125 metrus un ir, jeb precīzāk, bija pats lielākais romiešu teātris Spānijas teritorijā. Tas bija tikai nepilnus 10 metrus šaurāks par dižāko Markellas teātri pašā Romā. Faktiski šis teātris tika uzbūvets cēzaru Jūliju un Klaudiju valdīšanas laikos un turpināja eksistēt līdz pat mūsu ēras 3. G.s., kad to pamatīgi izpostīja zemestrīce. 4. g.s. to mēģināja atjaunot, bet tad sekoja tā saucamie tumšie gadsimti, vīsgotu valdīšanas periodā, kad šī celtne kļuva par akmeņlauztuvi, kurā tika iegūti materiāli citu ēku celtniecībai. Sekojoši musulmaņu kalifu un spāņu karaļu valdīšanas laikos, teritorija tiek apbūvēta un šodien to klāj pamatīgs kultūras slānis.
Esmu nonācis pašā Romiešu teātra centrā, kur agrāk atradusies skatuve. Faktiski maz kas liecina, ka tā būtu skatuve, jo lielākā daļā teātra teritorijas vēl jo projām atrodas zem ēkām. 1994. Gadā tika attīrīts tieši šis skatuves laukums, kurš tagad saucās Plaza de Jerónimo Páez. Daļa no teātra būvēm atrodas šeit esošā Areheoloģijas un entoloģijas muzeja (Museo Arqueológico y Etnológico Provincial) teritorijā. Vēl viena daļa atrodas zem blakus esošā Annas klostera dārza(Convento de Santa Ana) un hercoga Medinas Sidonijas pils(Palacio del Duque de Medina Sidonia).Arheoloģijas muzeja apmeklējums šodien neietilpst manā plāna, jo tam neatliks laika. Kā nekā laiks jātaupa paša nozīmīgākā objekta kārtīgai apskatei. Tādēļ tikai īsu brīdi uzkavējos laukuma koku paēnī, kur starp kokim uzstādīti dažādi romiešu celtņu būvelementi, pārsvarā kolonnu detaļas. Šeit laukuma dienvid rietumu malā uzstādīts neliels neuzkrītoš krūšutēls. Tas veltīts vēlvienai vēsturiskai Kordovas slavenībai, Markam Annejam Lukānam (Marco Anneo Lucano).
Marks Annejs Lukāns ir viens no dižajiem Romas dzejniekiem un oratoriem. Lukāns dzimis Kordovā 39. gadā un ir jau iepriekšējā stāsta daļā pieminētā romiešu filozofa Senekas brāļa dēls. Jaunības gados vecāki nosūta Marku Anneju mācīties uz Romu. Romā Marks Annejs iegūst labu izglītību un nonāk Romas augstāko aprindu lokā un vēlāk jau gūst paša imperātora Nērona uzticību. Uzturoties valdošo aprindu tuvumā Marks Annejs iegūst daudz informācijas par notiekošo Romas valdnieku galmos un par tur redzēto un notiekošo bieži veicis aprakstus. Viens no šādiem darbiem arī kalpo vēsturniekiem, kā izejmateriāls atspoguļojot notikumus cīņu laikā starp Jūliju Cēzaru un Gneju Pompeju, Romas pilsoņu karā.
Nu tad beidzot pienācis ir brīdis doties uz šo dienas galveno apskates objektu. Tas atrodas jau pavisam netālu. Vēl tikai neliels gabaliņš pa šaurajam Kordovas ieliņām un būšu jau pie tā. Ejot pa šīm ieliņām nonāku rajoniņā, kurā līdzīgi, kā vakar San Bazilio, māju sienas un ielu malas bagatīgi izdekorētas ar puķēm. Īpaši jauka izskatās Puķu iela (Calle de las Flores). Vienkārši fantastiski! Lieliski skati no šīs ielas paveras uz katedrāles torni, kurš iznirst aiz kuplām puķu kompozīcijām.Jā! Šādas jaukas ieliņas Kordovā ir visur. Citas bagātākām, citas mazākām ziedu kompozīcijām, bet tās ir visur. Šos ziedu pagalmiņus un ieliņas var uzskatīt par savdabīgu Kordovas simbolu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Kordova nav vienīgā Spānijas pilsēta, kurā ir tik daudz šādu ziedu kompozīciju, bet kontrastā ar pilsētas savdabīgo vēsturisko arhitektūru šeit šīs kompozīcijas ir ļoti savdabīgas. Kordoviešu mīlestība uz ziediem ir neizmērojama. Šeit pat par godu tiem tiek rīkoti svētki- Kordovas pagalmu svētki, jeb patio svētki. Patio spāņu valodā nozīmē pagalms.Šo svētku laikā Kordovas iedzīvotaji sacenšās pagalmu un ielu dekorēšanas mākslā. Ik viens kordovietis piedalās šajā pasākumā un cenšas pēc iespējas krāšņāk izdekorēt savu pagalmu. Šajā laikā gandrīz visi Kordovas pagalmi ir atvērti viesiem un interesentiem, kuri var apskatīt viss dažādākos mākslas darbus un ziedu kompozīcijas visā pilsētā. Tūristiem ir iespējas tūrisma birojos saņemt īpaši šim pasākumam sagatavotas pilsētas kartes, kurās norādīti labākie svētku maršruti un objekti. Svētku laikā labākie pagalmi un to dekorāciju veidotāji tiek izvirzīti konkursam, kurā apbalvošanai tiek izvēlēti labākie no labākajiem.Ejot pa ziedu pārpilnajām ieliņām jau var manīt zvanu torni. Nu pat tas jau ir pavisam tuvu. Vēl neliels lociņš pa Puķu ielu un esmu jau pie paša varenākā apskates objekta Kordovā. Tā ir Kordovas Mošeja, jeb Svētās Marijas katedrāle, kā to mēdz dēvēt vietējie kristieši. Par to, kas tad īsti šeit ir, mošeja vai katedrāle, tūlīt pastāstīšu, bet turpmāk to saukšu par dievnamu, lai kāds nepiekasās. Pirms doties iekšā dievnamā nolemju aiziet līdz savai viesnīcai lai pārģērbtos. Kā nekā, nedz musulmaņiem, nedz īstiem katoļiem, dievnamā ierasties šortos nav pieņemami.Viesnīca atrodas burtiski te pat aiz stūra un pārģērbšanās process neaizņem daudz laika. Patiesībā laukā ir ļoti karsts un šortos staigāt būtu daudz ērtāk, bet neko darīt! Jārespektē reliģiskās tradīcijas. No viesnīcas gar dievnama augstajiem mūriem dodos uz ieeju. Vispār gar šīm sienām kamēr esmu šeit Kordovā, eju jau ne pirmo reizi. Līdz šim gan speciāli nestāstīju par šo objektu , jo taupīju to mana ceļojuma „saldajam ēdienam”. Caur vārtiem zem zvanu torņa dodos dievnama pagalmā. Jā! Ieeja šeit ir par maksu. Esmu savos stāstos bieži teicis, ka man tā īsti nav pieņemams tas, ka par iekļūšanu dievnamā būtu jāmaksā nauda. Ok! Ja tur būs uzstādīta ziedojumu urna, tad tajā kādu naudiņu arī ielikšu! Spānija gan ar šo naudas kāšanu par dievnamu apmeklēšanu nebūt nav tā sliktākā zeme, jo tomēr ir daudz baznīcu, kurās maksu par ieeju neprasa. Toties musulmaņu valstīs vēl neesmu saskāries ar faktu, ka par ieeju mošejā būtu jāmaksā nauda. Jā! Dažkārt mošejā var neielaist, ja tu neesi musulmanis! Toties ja ielaiž, tad naudu par to neņem.Tagad esmu dievnama pagalmā, kurā lai iekļūtu nauda vēl nav jāmaksā. Ieņemu rindu pie kases, kur kādu laiciņu nākas pastāvēt, jo interesentu pieplūdums šeit ir visai paliels. Nelaime tikai tāda, ka saule cepina un esmu apģērbies zolīdāk, lai cienīgi apmeklētu dievnamu. Labprāt nomainītu savas garās bikses pret šortiem! Neko darīt! Respekts pret reliģiskām tradīcijām prasa upurus. Cenšos stāvēt palmu ēnā, lai nebūtu tik karsti.Kamēr stāvu rindā īsi pieskaršos, šī dievnama un nedaudz Kordovas, vēsturei. Par vēsturi jau stāstīju stāsta pirmajā daļā un tādēļ centīšos neatkārtoties. Atgādināšu tikai par to, ka pēc Romas Impērijas sabrukuma Kordova pamīšus nonāk vīsgotu un bizantiešu kontrolē. Vēlāk 8. g.s. šeit ierodas pirmie arābu-musulmaņu karapulki un salīdzinoši viegli savā kontrolē iegūst Kordovu. Patiesībā kordovieši musulmaņu uzņem gandrīz, kā atbrīvotājus no nežēlīgās vīsgotu kundzības.
Līdz ar musulmaņu ierašanos rodas vajadzība pēc dievnama, kurā lūgties un 8. g.s. beigās tiek pieņemts lēmums būvēt Kordovā mošeju. Vienīgajā piemērotaja vietā pilsētā tajā brīdī atradās pavisam neliela uz sena romiešu tempļa pamatiem uzbūvētā Svētā Vikentija bazinīca. Te nu notika mūsu laikiem neizprotams notikums. Pilsētas jaunie valdnieki-musulmaņi vērsās pie Svētā Vikentija draudzes ar priekšlikumu atpirkt baziliku un tās zemi un uzbūvet jaunu baziliku citā vietā. Tā kā kristiešu baznīca tajā laika izbaudīja nopietnas finansiālās grūtības sakarā ar to, ka kordovieši masveidā pieņema jauno -islāma ticību, kristiešu draudze labprātīgi pieņēma šo piedāvājumu. Kristiešiem tika uzcelta jauna bazilika Kordovas pievārtē, bet vecās bazilikas vietā 785. gadā tika uzsakta mošejas celtniecība.Kādas 10 minūtes rindā un esmu ticis pie ieejas biļetēm. Biļešu cena ir 8 eiro un nav jau nemaz tik dārgi! Starp citu šeit vēl uzzinu interesantu lietu! Izrādās, ka šo dievnamu iespējams apskatīt arī nakts laikā. Vienīgais šādam apmeklējumam jāpiesakās laicīgi un tas maksās tikai par 1 eiro dārgāk, kā dienā. Saka, ka naktī dievnams izskatoties ļoti savdabīgi, savādāk kā dienā. Nu nekas! Būtu zinājis, varbūt jau vakar būtu šurp nācis, bet tagad dodos iekšā pašā dievnamā.Aiz smagnējām masīvā koka durvīm paveras iespaidīgs skats! Kolonnas un arkas. Un kādas vēl! Tāds iespaids, ka būtu nokļuvis akmens palmu mežā! Vesturnieki spriež, ka pirmie Kordovas emīri šādi mēģinājuši attēlot sev tik pietrūkstošās palmas no dzimtās Damaskas. Jā! Starp citu tieši arabi pirmie atveda uz Ibēriju dateļpalmas, kuras pirms tam šeit neesot bijušas. Tas attiecas ne tikai uz palmām. Tieši šajā laikā Andalūzijā tiekot iekopti plaši apelsīnu un citronu dārzi.Dievnama arku joslainais krāsojums vēl jo vairāk rada līdzību ar palmām. Sākotnēji mošejā esot bijušas 11 šādu kolonnu ieskautu nefu. Līdz ar Kordovas pilsētas straujo izaugsmi, tā iegūst Kalifata galvaspilsētas statusu. Tā kā iedzīvotāju skaits pilsētā auga ļoti strauji radās nepiesiešamība paplašināt arī mošeju. Pirmā nopietnā palašināšana notiek starp 833. Un 852. Gadu, emīra Abdar Rahmana I valdīšanas laikā. Tālāk seko jau pieminētie Kordovas ziedu laiki, kad Kordova kļūst par lielāko pilsētu pasaulē un atkal radās nepieciešamība paplašināt esošo mošeju un būvet jaunas mošejas. Kārtējie iespaidīgie mošejas būv darbi tika veikti starp 961. un 966. gadiem, Abdar Rahmana III valdīšanas laikā. Tajā pat laikā Abdar Rahmans III sevi pasludina par kalifu un visu musulmaņu galvu. Lai savu jauno statusu apliecinātu un palielinātu ietekmi, uz Kordovas mošeju tiek atvesta relikvija no pašas Mekkas- paša pravieša Muhameda roka. Rezultātā Kordovas mošeja pārvēršas par vienu no svarīgākajie svētceļojumu mērķiem. Vietējie dieva sludinātāji pat paziņo, ka Kordovas mošejas apmeklējums ir līdzvērtīgs svētceļojumam uz Mekku vai Medīnu, un Kordovas mošeja tiek pasludināta, kā trešā islāma svētvieta.Dievnama izmēri tiešām ir iespaidīgi. Kolonnu rindas seko viena aiz otras. To te esot vairāk, kā 800, bet agrāk esot bijušas pat vairāk kā 1200. Tuvāk vidum, kur starp kolonnādēm jau tik pat kā nevar saskatīt sienas rodas īpaša sajūta. Tikai viena plašāka eja starp kolonnam ved līdz svētākajiai vietai mošejā- mihrabam. Te gan jāpiebilst, ka šeit mihrabs atrodas nepareizā virzienā un pavērsts uz dienvidiem, nevis virzienā uz Mekku, kura no Kordovas skatoties atrodas uzaustrumu virzienā. Senas leģenda vēsta, ka šāda situācija radusies apzināti ar paša kalifa ziņu un mihrabs novirzīts kalifa Abdar Rahmana dzimtenes virzienā, tātad uz Maroku. Šis fakts manī gan izraisa zināmu izbrīnu, jo pašā Abdar Rahmana dzimtenē, Marakešas pilsētā, par šādu nepareizi izbūvētu mihrabu slavenās Kutūbijas mošejas celtniecības laikā ,tās arhitekts samaksāja ar savu dzīvību!Vēl viena īpatnība ir tā, ka mihrabs neatrodas dievnama (mošejas) fasādes centrālajā daļā, bet ir novirzīts rietumu virzinā. Šim faktam gan ir ticams skidrojums. Lieta tāda, ka mihrabs sākotnēji atradās centrālajā daļā, bet kad valdnieka Al Mansūra valdīšanas laikā mošeja tika paplašināta, tad tas notika austrumu flangā, jo rietumu flangā nepietika vietas. Tā rezultātā mihrabs vairs neatradās pašā centrā. Te arī japiebilst, ka tieši Al Mansūra valdīšanas laikā tika veikti vis iespaidīgākie mošejas paplašināšanas darbi, kuru rezultātā tā iegūst kontūras, kādas varam redzēt šodien un tās izmēri ir vissai iespaidīgi. 144 metri platuma un 200 metri garumā, sienu augstums svārstās no 8 līdz 20 metriem.Te nu atkal īsi naksies pieskarties Kordovas vēsturei. Nedaudz atkārtošos un iepriekšējā stāsta daļā stāstīto papildināšu. Kā jau teicu 7.-8. g.s. Kordova kļūst par lielāko pilsētu Eiropā un tās iedzīvotāju skaits sasniedza vairāk kā pus miljonu. Tātad Kordova kļuva par iespaidīgu kultūras, zinātnes un tirdzniecības centru Eiropā un Islāma pasaulē. Šajā laikā šeit irodas liels skaits zinātnieku, ārstu, rakstnieku un dzejnieku, kuri starp citu varēja šeit saņemt garantētu valsts pensiju, kas šķiet vēsturē ir pirmais šāds fakts. Šajā laikā Kordovas pilsētā atradās 27 bezmaksas skolas un universitātes, kurās studēt bija iespējams arī maz turīgiem ļudīm. Studēt uz Kordovu devās ne tikai kalifāta iedzīvotāji, bet arī ļaudis no tālākām islāma zemēm un pat no kristiešu Eiropas. Kordovas universitātē tika izveidota bibliotēka, kuras fondos atradās vairāk kā 400 tūkstošu grāmatu dažādās valodās. Tieši šeit tika uzsākta sengrieķu filozofu darbu tulkošana uz arābu un citām valodām, kuras bija izplatītas Eiropā.10-11 g.s. Kordovas kalifāta iekšienē sāk veidoties domstarbības par kalifāta troni. Rezultātā kalifāts tiek sadalīts sīkākas valstiņās-taifās. Šo nesaskaņu un savstarpējo cīņu rezultātā 1010. gadā Kordova tiek pakļauta izlaupīšanai. Paralēli šiem notikumiem Ibērijas ziemeļos nostiprinājās Kristiešu karaļvalstu, jo īpaši Kastījijas un Leonas pozīcijas. Kristiešu armijas pakāpeniski, soli pa solim savā kontrolē iegūst bijušā Kordovas kalifātā ietilpstošās zemes. Sākotnēji Kordova tiek pārstāvēta, kā atsevišķas taifas galvaspilsēta, līdz brīdim, kad 1070. gadā tā nonāk Seviļas pakļautībā. Tas gan nemazināja Kordovas pilsētas lomu un tā jo projām bija kultūras un ekonomiskais centrs. Tajā pat laikā kristiešu armijas sāk uzbrukumus Toledo, kas jau nopietni apdraudēja taifu pastāvēšanu, kā rezultātā vietējie emīri bija spiesti vērsties pēc palīdzības pie Marakešas Almoravīdu dinastijas, musulmaņu valdniekiem. Almoravīdi neatteicās sniegt palīdzību un pavisam drīz Amoravīdu karaspēks padzen kristiešus no ieņemtajām teritorijām. Gala rezultātā Almoravīdi neaprobežojas tikai ar palīdzību un pārņem vissu bijušās Kordovas teritoriju pilnīgā savā kontrolē, kā rezultātā Andalūzija un Kordova kļūst pat varenās Almoravīdu impērijas sastāvdaļu. Sekojoši 12 g.s. vidū Almoravīdus nomaina sekojošā Almohadu dinastija. Tieši šajā Almohadu valdīšanas laikā Kordova atgūst savu vadošo lomu Andalūzijā. Almohadu dinastijas valdnieka Al Mansūra laikā tiek veikti vērienīgi būvdarbi Kordovā, kuru ietvaros notiek jau pieminētā Kordovas mošejas paplašināšana.Turpinu pastaigu starp Kordovas dievnama kolonnu rindām un nonaku tās centrālajā daļā, kur klasiskos musulmaņu arhitektūras elementus nomaina, vai precīzāk sakot papildina jau pavisam citas arhitektūras elementi. Esmu nonācis dievnama daļā, kura tika pakļauta neviennozīmīgiem pārbūves darbiem. Šeit 16. g.s. tika uzsākti darbi pie tā saucamās Svētās Marijas katedrāles veidošanas jeb celtniecības. Tā sacīt precīzāk būtu teikt, kristiešu svētnīca tika uzbūvēta pašā mošejas centrā, tās iekšienē. Tas, ka pēc rekonkistīdas mošejas masveidā tika pakļautas iznīcināšanai vai uz to bāzes tika veidotas kristiešu baznīcas Spānijā bija vissai izplatīta lieta. Arī šeit tas notika, tikai atšķirībā no citiem šādiem piemērim Kordovā šis process izvērtās diezgan vētraini un savdabīgi!Un atkal nāksies veltīt pāris rindas vestures izklāstīšanai. Tātad, kad Marokā tiek gāzta Almohadu dinastija, to impērija atkal tiek sadalīta vairākās sīkās karaļvalstīs, kuru starpā izceļas domstarpības un konflikti. Arī Andalūzijā notiek līdzīgi procesi. Protams, ka kristiešu karalistes centās izmantot šādu musulmaņu varas krīzi un uzsāk masveidīgu ekspansiju. Attiecīgi musulmaņu vietvalži baidoties no iekarotājiem un kristiešu nemieriem izvērš represijas pret citu ticību pārstāvjiem, kas gala rezultātā noved pie negatīvām sekām. Represijām pakļautos kristiešus Kastīlijas un Leonas karaļi izmanto saviem politiskiem mērķiem un Andalūzijā tiek veiktas vairākas provokācijas nemieru kurināšanai, kas vēl jo vairāk destabilizēja situāciju musulmaņu kontrolētajās teritorijās. Šāda situācija atviegloja kristiešiem veikt rekonkistīdu. Pakāpeniski viena pēc otras musulmaņu valstiņas un pilsētas nonāk kristiešu karaļu kontrolē. Krīt Toledo un pavisam drīz 1236. gadā arī Kordova. Te gan jāpiebilst, ka Kordovas valdnieki apzinoties savu bezspēcību un vēloties izvairīties no sekojošām masveida represijām nodod Kordovu kristiešu rokās neizrādot nekādu pretestību. Tas gan nepaglāba Kordovas iedzīvotajus no masveida represijām. Kordovas musulmaņu iedzīvotāji un tie kuri nepakļāvās piespiedu kristianizācijai, tika padzīti no pilsetas vai iznīcināti. Musulmaņu mošejas tika iznīcinātas vai pārbūvētas par kristiešu baznīcām. Lielā Kordovas mošeja izrādījās īpaša. Tās izmēri un nozīme kordoviešu dzīvē bija tik milzīga, ka to nebija iespējams tik viegli likvidēt vai pārbūvēt.Pirmie mēģinājumi Mošeju pārbūvēt par kristiešu baznīcu notika jau 1236. gadā tūlīt pēc Kastīlijas karaļa Ferdinanda III karaspēka ierašanās Kordovā. Šāda rīcība izraisīja iespaidīgus Kordovas iedzīvotāju (arī kristiešu), protestus un nemierus. Gala rezultātā mošeja netika izpostīta, bet tajā tika veikti nelieli pārbūves darbi. Tika aizmūrēti 19 ieejas vārti, starp kolonādēm tika izveidotas kapellas, bet virs mihraba tika izveidots zvanu tornis.Vēlāk, kad no Spanijas tika padzīti visi musulmaņu iedzīvotāji, 1523. gadā pēc arhitekta Alonso Mauricio iniciatīvas tika uzsakta katedrāles celtniecība uz mošejas bāzes. Arī šo reiz Kordovas pilsētas valde pretojās šādai rīcībai un izraisīja konfliktu, kurā nācās iesaistīties pašam Spānijas karalim Karlam V. Karalim tika pasviests paviršs dokuments ar lūgumu atļaut katedrāles celtniecību mošejas vietā. Karalis pavirši pārlasot un neiedziļinoties lietas būtībā parakstīja šo dokumentu. Toties jau 1526. gadā, karalim Karlam V ieradoties vizītē Kordovā un apmeklējot katedrāles būvlaukumu, nacās nožēlot to, ka parakstījis šādu rīkojumu! Karalis esot iesaucies: „Ja es būtu toreiz redzējis, ko jūs gribat pārbūvēt, es nekad nebūtu devis atļauju”! un „Jūs esat uzbūvējuši to, ko var uzbūvēt jeb kur, bet esat izpostījuši to, kas bija vienīgais pasaulē un nekad nebūs atkārtojams”!Pēc karaļa vizītes posta darbi tika pārtraukti, bet iesāktie katedrāles celtniecības darbi, jau izpostītajā vietā ieilga līdz pat 17.g.s. vidum. Tagad varu šeit apskatīt gotikas stilā veidotas arkas, kuras balsta musulmaņu laikā būvētās sienas un kolonnas. Jau celtniecības pedējos gados katedrāles noformējumā parādījušies arī barokko stila dekoratīvie elementi. Tātad, tāds dažādu stilu kokteilis. Patiesībā kristiešu arhitektūras elementi, lai cik tie būtu skaisti veidoti, kopējā veidolā ne visai labi iederās un veido tādu, kā atsvešinātības sajūtu. Ja paskatās uz dievnama ēku kompleksu no putna lidojuma tad rodas tāds iespaids, ka mošejas centrā iemeties tāds kā audzējs, kas ar savām zirnekļveidīgajām nifām iekrampējies kompleksa centrā!Kārtīgi izstaigaju visu dievnamu un secinu, ka tomēr tajā vairāk valda islāma gars, bet ne kristiešu. Lai kā kristieši tika centušies to paārveidot, iznīcinot un retušejot mošejas elementus, dievnams manā skatījumā tomer vairāk atgādina mošeju. Laiks iet uz priekšu, bet patiesā vēsture, lai ka viņu cenšās sagrozīt ir tikai viena. Lai kā dažādi valdnieki un reliģiju pārstāvstāvji cenšas izmanīt vēsturi, to nav iespējams noslēpt. Te es gribēju pieminēt par kristiešu pasaulē valdošiem mītiem, ka musulmaņi visu laiku un visur ir neiecietīgi pret citām reliģijām un jo īpaši kristiešiem. Bieži kristieši pārmet musulmaņiem par Kostantinopoli (Stambulu), kuru tie bija spiesti atdot musulmaņiem, un ka Konstantinopolē tika likvidetas kristiešu baznīcas un tika vajāti kristieši. Šeit Kordovā iespējams izsekot pilnīgi pretējiem vēsturiskiem notikumiem, kad kristieši iznīcināja musulmaņu svētvietas un represēja islāma ticīgos, kuri tajā laikā šajā zemē bija mituši vairāk kā 1000 gadu. Jāatgādina arī fakts, ka musulmaņus šeit sākotnēji sagaidīja kā atbrīvotājus no vīsgotu jūga un ka musulmaņi pēc ierašanās Ibērijā neiznīcināja kristiešu baznīcas. Tur pretī pēc Andalūzijas nonākšanas kristiešu rokās tika iznīcinātas visas mošejas un musulmaņu iedzīvotāji tika padzīti vai iznīcināti rekonkistīdas ietvaros. Tātad kristieši nemaz nav tik balti un pūkaini, kā dažkārt iztēlojas!Pirms izejas no dievnama grīdā zem stiklota seguma iespējams apskatīties bijušās kristiešu baznīcas, jeb romiešu tempļa pamatus, kuri tagad atrodas tieši zem plašā dievnama. Atgriežos dievnama pagalmā, kur no karstuma iespējams noslēpties tikai palmu ēnā un nelielās nojumēs kuras ieskauj pagalmu. Nojumēs uz sienām izvietoti senas koka tāfeles ar dažadiem svētajiem rakstiem, gan no korāna, gan bībeles. Pagalms nedaudz atgādina dārzu ar palmām un strūklakām. Te nu ieturu nelielu pauzi pirms doties uz viesnīcu. Sēžot palmu ēnā kārtējo reizi nedaudz pārlasu vēstures aprakstus.Pēc pauzes dievnama pagalmā pametu to pa vārtim zem galvenā torņa un vēlreiz izmetu loku gar iespaidīgas celtnes mūriem. Atgriežos viesnīcā, ātri pārģērbjos un nomainu garās bikses pret šortiem. Lielāko daļu no Kordovas ieplānotajiem apskates objektiem esmu jau apskatījis un taisos doties stacijas virzienā, bet pirms pamest viesnīcu ieturu kafijas pauzi ar viesnīcas administratori, kur atnākusi mani pavadīt. Malkojot kafiju apspriežam dažādas lietas par dzīvi Kordovā un Andalūzijā. Kundze saka, ka nākam nedēļas nogalē Kordovā notiks kārtējā fiesta! Nu nekas, nāksies to šoreiz izlaist! Gan jau kādu citu reizi.Tātad varu doties uz staciju, bet vēl ir gana laika un paspēšu apskatīt pa ceļam pāris atlikušos objektus.
Kārtējo reizi, jau pēdējo šoreiz, dodos gar dievnama mūriem ziemeļu virzienā. Tālāk jau šķersoju Tendiļas laukumu, kurā jau pabiju šorīt.Tālāk seko Svētā Miguela laukums ar tāda paša nosaukuma baznīcu. Šeit izdaru nelielu pieturu, lai iztukšotu kādu glāzi vēsa vīna un atkal varu doties tālāk. Seko gājiens pa šaurām Kordovas ieliņām ziemeļu virzienā. Šeit pa ceļām var apskatīt vairākas interesantas villas un ēkas ar interesantiem dārziem.Te nu nonāku Kapucīnu laukumā (Plaza de Capuchinos). Šis ir vēl viens no tūristu iecienītiem laukumiem šeit Kordovā. Laukums, kurš gan vairāk atgādina ielu un atrodas pie bijušā kapucīniešu klostera, vēlāk San Kristo slimnīcas. Tagad šeit atrodas Dolores baznīca, bet laukuma uzstadīts krusts ar Jēzu Kristu. Vietējie to iesaukuši par Kristu ar lukturiem (Cristo de los Faroles). Šī ir viena no populārākajām vietām Kordovas kristiešu vidū. Tieši uz šejieni pie šī krusta viņi ierodas lai lūgtu želsirdību un grēku izpirkšanu. No šī laukuma austrumu virzienā atrodas interesantas kāpnes ar strūklaku. CDB2154
No Kapucīnu laukuma dodos jau uz Mersēdas dārzu (Jardines de la Merced). Faktiski tas ir parks ar interesantām srtūklakām, kuru iecienījuši vecāki ļaudis un vecāki ar saviem bērniem.
Dārzs patiesībā ir nosaukts tā tāpēc, ka tas atrodas blakus Mersēdas pilij (Placio de la Merced) pie Kolumba laukuma.Mersedas pils patreiz kalpo kā Kordovas provinces parlamenta ēka. Šī ēka izskatās visai interesanti. Tā veidota pēc labākajiem barokas stila paraugiem. Ēka uzbūvēta senas vīsgotu baznīcas vietā. Iespējams ka šī bija pirmā kristiešu reliģiozā celtne Kordovā. Savukārt 13. G.s karalis Ferdinands III pamestos ēku pamatus uzdāvināja kādam Pēterim Nolasko (Peter Nolasco), kurš šeit dibināja klosteri, kurš šādam mērķim nokalpoja līdz pat 1850. gadam kad šeit tika izveidota patversme. Pēc ugunsgrēka 1978. Gadā ēka tika nodota municipalitātes vajadzībām un tika uzsākti restaurācijas darbi, kuri turpinās vēl šodien. Patreiz ekā bez jau pieminētā Kordovas provinces parlamenta ierīkotas izstāžu zāles, kurās tiek izstādīti dažādu mākslinieku darbi.Burtiski te pat netālu no Mersēdas pils atrodas viens no Kordovas nocietinājumu torņiem. Tas ir tā saucamais Malmuertas tornis (Torre de la Malmuerta). Melmuerta spāniski nozīmē “Ļaunā nāve”. Šis tornis figurē viss dažādākajos kordoviešu nostāstos un leģendās.Te nu esmu nonācis līdz Kordovas vecpilsētas ziemeļu robežai. Talāk uz ziemeļiem aiz dzelzceļā līnijas atrodas jau Kordovas jaunie rajoni. Patiesībā šeit kāda daļa no dzelzceļa atrodas pazemē un virs tā izveidots milzīgs laukums un parks. Šis jau ir mūsdienīgs plašs parks ar daudz strūklakām,dažādām skulptūrām un atpūtas laukumiem un to vietējie sauc par Paseo de Cordoba. Tā īsti nezinu, kā to pārtulkot tādēļ to nosaukšu par Kordovas centrālo parku, jeb laukumu. Kā, nekā, tas atrodas pašā pilsetas centrā, starp vecpilsētu un jauno pilsētu un tas stiepjas gandrīz kilometra garumā no Lanos (Llanos del Portio) laukuma līdz Trīs kultūru (Glorieta tres Culturas) laukumam, starp Amerikas (Avenida de America) avēniju un Brīvības (Avenida de la Libertad) avēniju.Pašā parka vidū atrodas vecā stacijas ēka, par ko var tikai nojaust, jo plašais dzelzceļa mezgls šeit paslēpts zem parka, pazemē. Te pat netālu atrodas arī jaunā modernā stacijas ēka. Šeit pirms došanās uz vilcienu, atlikušo laiku pavadu vecās stacijas restorāniņā, kurā ieturu pusdienas. Protams cenšos pasūtīt kaut ko no tradicionālās vietējās virtuves. Izvēle šoreiz krīt uz flamenkīnu (Flamenquin). Tas tipisks andalūziešu un kordoviešu ēdiens. Gatavo to no cūkas filejas plānām šķēlītēm, kurās tiek ietīts pildījums, kurā tiek izmantots hamons, dažkārt desas gabaliņi ar sieru, vai tikai sieru. Gala rezultātā šie tīteņi, kuri dažkārt atgādina pildītu desu tiek panēti līdzīgi, kā kijevas kotletes un tad tiek cepti eļļā jeb tā teikt, fritēti. Pastāv nostāsts, ka šo ēdienu esot nosaukuši tā tāpēc, ka tā gaiši rudā nokrāsa esot bijusi līdzīga karaļa Karla V atvesto flāmu zaldātu matu krāsai.
Desertā pasūtu pavisam vienkāršu ēdienu-remohonu (Remojon). Faktiski tie ir pavisam vienkārši augļu salāti, kuriem par pamatu kalpo apelsīni un olīvu eļļa. Pastāv dažādi varianti, kā pagatavot šādus salātus. Vienkāršākais ir nomizot apelsīnus, sagriezt to mīkstumu smalkās daļiņās, pārliet ar olīveļļu un pievienot cukuru vai sāli, atkarībā no gaumes. Ļoti izplatīts variants ir, ka šie salāti tiek papildināti ar pašām olīvēm, vārītu olu, tomatiem, lokiem, pipariem, ķiplokiem, vārdu sakot pec savas gaumes. Man tiek pasniegti pavisam vienkārši gatavoti salāti ar apelsīnu, olu un olīvēm.
Šeit sēžot restorāniņā ieturot maltīti, vērojot satiksmes plūsmu ap Centrālo Kordovas laukumu aiz kur jau atrodas pilsētas mūsdienu kvartāli, un pavadot laiku līdz manam vilcienam, varu īsi pārlapot atlikušās Kordovas vēstures lapaspusues. Pavisam īsi centīšos vēstures stāstījumu noslēgt. Tātad, pēc musulmaņu padzīšanas Kordova nonāk kastīliešu, jeb kristiešu kontrolē. Pilsēta kādu ļoti īsu brīdi kalpo kā karaļu rzidence. Šajā laikā, šeit Kordovā Kristofors Kolumbs saņem karaļa piekrišanu ekspedīcijas organizēšanai, kurā vēlāk tika atklāta Amērika. Pēc daļējas musulmaņu padzīšanas no Ibērijas, Kordova pakāpeniski zaudē savu nozīmīgo lomu. Kādu brīdi gan tā turpina būt kā nozīmīgs kultūras, zinātnes un ekonomikas centrs, bet pēc 1408. Gadā notikušās mēra epidēmijas, kurā gāja bojā vairāk, kā 70 tūkstošu Kordovas iedzīvotāju, pilsetu pērņem ekonomisks pagrimums un nabadzība. Liela daļa atlikušo iedzīvotāju arī pamet pilsētu.Talāk seko masveidīgas represijas pret ne kristiešu iedzīvotājiem. Sākotnēji pilnībā tiek padzīti musulmaņi, bet vēlāk nežēlīgas represijas notiek pret ēbrejiem. Tieši šeit Kordovā , Andalūzijā un Spānijā 1478. gadā notika pirmās lielākais genocīds pret ēbrejiem, kurš faktiski bija viss plašākais vēsturē līdz notikumiem Hitleriskajā Vācijā. Kopš šī brīža Kordova pavisam pazaudē savu vadošo lomu kultūras un zinātnes sfērā. Daļēji saglabājas tikai ekonomiskā nozīme, jo neskatoties uz lielo iedzīvotāju aizplūšanu Kordova jo projām ir viena no lielākajām pilsētām Ibērijā. Tālāk seko sīko karaļavalstu apvienošanās vinotā Spāņu karaļvalstī.
17. g.s. Spāniju pārņem milzīga ekonomiskā krīze, kuras laikā Kordova pavisam panīkst. Tās iedzīvotāju skaits sarūk līdz 20 tūkstošiem. Seko Napoleona okupācija, vēlāk vairākkārtēji kari par Spānijas troni un tikai no 19 g.s. sākuma iestājas diezgan pagarš miera un ekonomikas stabilizācijas periods Kordovā, kuras iedzīvotāju skaits šajā laikā atkal pārsnied 100 tūkstošus. Miera laikus pārtrauc republikāņu revolūcija, kuras laikā Kordova kļūst par Franko nacionālistu atbalsta punktu. Pēc 2. Pasaules kara Kordova spēj kļūt par vienu no nozīmīgajām pilsētām spānijā. Šodien šeit dzīvo vairāk, ka 330 tūkstošu iedzīvotāju un Kordova ir 12. lielākā pilsēta Spānijā, un trešā lielākā Andalūzijā aiz Seviļas un Malagas.
Te nu tā, kā varētu beigt savu stāstu par Kordovu. Ak jā! Vienu lietu gan gribu piebilst. Stāstījums par Kordovu nebūs gluži pilnīgs, ja nepieminēšu vēl vienu nozīmīgu, vēsturisku objektu, kuru vajadzetu noteikti apmeklēt, ja sadomājat doties ekskursijā uz Kordovu. Tā ir Medīna Assahara (Medina as Sahar).. Medīna Assahara atrodas netālu no Kordovas, tā teikt tās pievārtē 8 km attālumā un līdz turienei var aizbraukt arī ar taksi. Organizētās ekskursantu grupas uz Kordovu parasti arī tiek vestas turp. Man gan šoreiz nākas izlaist šo objektu jo pietrūkst laika turp doties un patiesībā vairāk, kā 10 gadus atpakaļ tur jau esmu pabijis.
Īsumā par šo vietu. Medīna Assahara tika uzbūvēta no 936. Līd 976. Gadam un kalpoja kā kalifa Abdarramana III rezidenci. Tajos laikos tā bija viena no iespadīgākajām pilsētām kalifātā.Tai gan liktenis nebija labvēlīgs, jo tā pastāvēja tikai kādus 70 gadus, līdz to iekaroja Almoravīdu berberu karaspēks un liela daļa tās iedzīvotāji parcēlās dzīvot uz Kordovu. 1236. gadā līdz ar nonākšanu Kastīlijas karaļa Ferdinanda III valdījumā Medīna Assahara tiek pilnībā izpostīta. 1923. gadā tiek veikti arheoloģiskie izrakumi u Medīna Assahara tiek pasludināta par spānija nacionalo pieminekli, bet 2009. gadā ar karalines Sofijas palīdzību šeit tiek ierīkots arheoloģiskais muzejs.
Pusdienas ir ieturētas, par vēsturi esmu izstāstījis un varu pamest šo jauko, vēsturiski bagāto pilsētu. Dodos uz staciju un šķērsoju Trīs kultūru (Glorieta tres Culturas) laukumu pie pašas stacijas. Jā! Es šo stāsta daļu tā arī nosaucu „Kordova trīs kultūru krustcelēs”. Domāju, ka, ja jūs izlasījās abas stāsta daļas tad noteikti sapratāt kādēļ to tā nosaucu. Kordovas, Andalūzijas un arī visas Spānijas vēsture ir cieši saistīta ar trīs varenām kultūrām: musulmaņu, kristiešu un jūdaistu, un nenoliedzams ir fakts, ka mūsdienu Spānijas kultūras pamatā ir šo trīs vareno kultūru sintēze. Protams, ka arī pašāi Kordovai šajā sintēzes procesā ir milzīga neatsverama vēsturiska loma par ko var pārliecinaties jeb kurš palasot vēsturi, bet vel labāk iepazīstot šo vēsturi šeit uz vietas, kur tā veidojusies un Kordova ir pilsēta, kur to var realizēt vis labāk! Tātad, ja esat Spānijā, vēl jo vairāk Andalūzijā, apmeklējiet Kordovu. Tiešām nenoželosiet!Uz redzēšanos Kordova! Sēžu vilcienā un dodos tālākā ceļojumā pa Andalūziju. Vilciens ātri virzās pa Andalūzijas plašajām stepēm un kalniem, kur paveras lieliskas ainavas. Te nu vēlreiz gribu atgādināt par ko jau runāju stāsta sākumā par dzelzceļa transportu. Tas tiešām ir ļoti ērts, komfortābls un ātrs. Arī šeit pašā andalūzijā ie neslikts dzelzceļu tīkls, kurš pastāvīgi attīstās un progresē. Kādu var būt biedē pagājušajā nedēļā notikusī vilciena avārija tieši šeit, Spānijā, Santjago de Kompastellas tuvumā! Varu tikai pateikt: nebaidieties! Dzelzceļa avārijas notiek tik pat reti kā aviācijā un ciest avārijā ar automobīli ir desmitiem reižu lielāka iespējamība, kā ar vilcienu vai lidmašīnu. Garām paslīd stacija Antequera Santa Ana.Te nu pedējā piebilde. Šī ir stacija kurā krustojas vairākas Andalūzijas dzelzceļa līnijas virzienos uz Malagu, Granadu, Seviļu, Agesiras un prorams Kordovu un Madridi un ja nu planojat ceļot pa Andalūziju, varu ieteikt šo staciju izmantot kā tranzīta mezglu, ko pats esmu pāris reizes darījis, dodoties uz Rondu, Algesiras un Granādu.
Šoreiz gan dodos tai garām uz Malagu, kur man jāsagaida draugu grupa ar kuru došos tālāk uz Kādisu un Seviļu, par ko taps jau nākamie stāsti par ceļojumiem Andalūzijā., 38. Svētā Miguela laukums un baznīca, 39. Kapucīnu laukums, 40. Mersēdas dārzs, 41. Mersēdas pils, 42. Malmuertas tornis, 43. Paseo de Cordoba, 44. vecā stacijas ēka, 45. Trīs kultūru (Glorieta tres Culturas) laukums.1.Kordovas dzelzceļa staciaja, 23. Tēlotāju makslas un Romeo de Torres muzeji, 24. San Fernando iela un Kansilareho vārti, 25. Svētā Franciska skvērs un baznīca, 26. Korrederas laukums, 27. Svētā Pavela baznīca, 28. Romiešu templis, 29. Tendiļas laukums, 30. Svetā Nikolaja baznīca. 31. Kordovas lielais teātris, 32. Svētā Hipolīta baznīca, 33. Svēta Silosas Dominika tornis, 34. Santa Viktorija koleģiālā baznīca, 35. Romiešu teātris, 36. Puķu iela (Calle de las Flores), 37. Kordovas Mošeja (La Mezquita) jeb Svetās Marijas Katedrāle,
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
