Černobiļa. Tās noslēpumi un realitāte.

04.07.2013
27 min lasīšanai
204 foto

Černobiļa.

Černobiļas aizliegtā, jeb slēgtā zona (Чорнобильська зона відчуження).

Ir agrs svētdienas rīts Kijevā un es ar metro dodos uz Kijevas centrālo staciju, kur man nozīmēta satikšanās ar grupas vadītāju, kurš pavadīs mani un vēl citus ļoti īpatnējā ekskursijā. Jā! Laikam šī ir viena no nedaudzām manām avantūrām, apskatīt kaut ko neordināru! Tā būs Černobiļa.

Pie Kijevas dzelzceļa stacijas mūs gaida divi autobusi, kuri mūs vedīs uz Černobiļu un Pripjatu. Vienā autobusā komplektējas grupa, kuru pavadīs krievu valodā runājošs gids, bet otrā angļu valodā runājošs. Pēc rūpīgas sarakstu parbaudes un braucēju pasu datu salīdzināšanas varam doties ceļā. Šeit gan nāksies piebilst. Lai būtu iespējams doties šādā ekskursijā, tai jāgatavojas laicīgi. Jo braucēju skaits ir ierobežots un savlaicīgi jānosūta passu dati, lai būtu iespējams noformēt iebraukšanas atļaujas Černobiļas slēgtajā zonā. Šīs formalitātes nokārtot uzņemas tūrisma kompānija Chernobyl Tour , kuras grupu vadītāji arī pavadīs mūs.

Katrā autobusā mūs pavada divi ekskursiju vadītāji, bet vēlāk Černobiļas pilsētiņā mums pievienosies gids-radio aktivitātes speciālists, kurš arī būs mūsu galvenais pavadonis. Līdz Černobiļas slēgtajai zonai mums jānobrauc nedaudz vairāk, kā 100 kilometru. Ceļš līdz turienei ir nevisai labas kvelitates, bet ne sliktāks kā Latvijas šosejas. Kādu divu stundu brauciens un esam jau nonakuši līdz kontrol postenim Ditjatki(Дитятки)pie slēgtās zonas robežas. Šeit tiek veikta pasu konrole pirms iebraukšanas slēgtajā zonā. Jā! Šī zona tā arī saucās (Чорнобильська зона відчуження), jeb latviski Černobiļas aizliegtā, jeb slēgtā zona.

Slēgtā zona šeit tika izveidota uzreiz pēc avārijas Černobiļas AES. Tās robežas laika gaitā tikušas mainītas. Faktiski šī zona tiek sadalīta trīs apakšzonās. 1. tā ir tā saucamā 10 kilometru zona, kura ir viss bīstamākā un tās apmeklēšana ir stingri ierobežota, 2. ir 30 kilometru zona, kurā radiācijas līmenis sākotnēji bija salīdzinoši zemāks un ne bīstams īslaicīgiem apmeklējumiem, bet ciemu un pilsētu iedzīvotāji no šīs zonas ir evakuēti. 3. zona ir Černobiļas pilsēta, kurā atrodas šīs slēgtās zonas administrācija un tiek izmitinati strādnieki, kuri piedalās AES darbības nodrošināšanā un avārijas seku likvidēšanā. Šeit radiācijas līmenis bija paaugstināts, bet ne katastrofāli bīstams dzīvošanai. Arī no pašas Černobiļas pilsētas lielakā daļa iedzīvotāju tika evakuēti un pilsētas ēkās ir parveidotas parpagaidu kopmītnēm. Jāpiebilst gan, ka kopš avārijas ir pagājuši 27 gadi un daudzviet 2. un 3. Zonā radiācijas līmenis ir nokrities jau zem bīstamības atzīmes, un tomēr ir atsevižķi punkti, kur radiācija vēl ir visai spēcīga.

Pēc pasu kontroles, līdzīgi kā uz valstu robežām, turpinām ceļu pa 2. zonu. Rodas tāds iespaids, ka esi iebraucis pavisam svežā zemē, ar saviem likumiem un kārtību.

Pamestie ciemi.

Uzreiz aiz kontrol posteņa jau var manīt pirmos evakuētos ciemus. Patiesībā par tiem nezinot mēs droši vien tos pat neievērotu. Tikai grupas vadītāja norāde uz garām slīdošo mežu, ar pamestībā aizaugušu māju siluetim, liek mums šos ciemus ievērot. Pabraucam garām bijusajam Andrejevkas ciemam, kurā agrāk dzīvojuši ap 1500 iedzīvotāju, tālāk šķērsojam Užas upīti aiz kuras jau seko Čerevačas ciems, kurā mita gandrīz 800 iedzīvotāju.

Pirmo pieturu izdarām burtiski pirms pašas Černobiļas pilsētiņas, Zaļesjes cimā. Šeit mēs izmetīsim nelielu loku pa bijušo ciemu, kurā pirms traģiskajiem notikumiem dzīvoja aptuveni 2000 iedzīvotāju. Pārgājiens sākas pie bijušā ciema veikaliņa, kurš ieaudzis krūmos. Bijušās ciema ielas šeit būtu galīgi neizejamas, ja tās kāds nebūtu izbraukājis ar traktoru. Centrālā ciema iela, kuru agrāk klāja asfalts, tagat pārtapusi par taciņu, tikpat kā uz nekurieni. Patiesībā pa šo taciņu nonākam līdz mājiņai meža vidū. Agrāk šī māja atradās gandrīz pašā ciema centrā. Kas tad te būtu tāds īpašs? Izrādās, ka šī ir vienīgā māja šajā ciemā, kurā kāds vēl dzīvo!

Šeit dzīvo vairāk kā 80 gadus veca kunde Roza Ivanovna (Роза Ивановна Отрошко). Jā! Šī kunde kategoriski atteicās pamest savu māju evakuācijas laikā! Vīrs gan jau sen aizsaulē, bet kundze šeit dzīvo viena pati, var teikt meža vidū! Apkārtējās mājas jau ieaugušas koku un krūmu biezoknī un tika nelielā meža klajumiņā atrodas Rozas māja. Sašķiebusies, bez elektrības ar aiznaglotiem logiem, lai dzīvnieki netiekot iekšā.

Pamanām, ka kundze rušinās savā dārziņā, kurš rūpīgi nožogots no meža. Mūsu grupas vadītājs dodas pie kundes aprunāties. Var manīt, ka viņi jau ir seni paziņas. Kundze neatsakās pārmīt paris vārdus arī ar mums. Sīki nestāstīšu un arī vissu neatceros, ko viņa stāstīja, bet no visa sapratu, ka neskatoties uz mežonīgajiem dzīves apstākļiem, kundzīte ir visai informēta par notiekošo ārpus sava pamestā ciema. Izrādās, ka viņa katru otro nedēļu mēro ceļu uz 7 kilometrus attālo Černobiļas pilsētu, lai šo to nopirktu slēgtās zonas vienīgajā veikalā. Tur viņa tiekot arī pie avīzēm, kuras labprāt arī lasa, kā nekā, kaut kā garie vakari ir jāaizpilda saka kundze.

Pēc nelielas sarunas par izdzīvošanas iespējām zonā un arī laicīgām lietām, mums laiks pamest vientuļo sieviņu. Atvadoties viņa mums piedāvā uzcienāties ar jaunās ražas zemenītēm, no kā visi tā pieklājīgi atsakās, aizbildinoties, ka tiko autobusā tās esot ēduši un gan jau pašai tās noderēs. Neesam taču šeit ieradušies izēst dārzu! Patiesībā gan piebildīšu, ka augiem ir unikāla spēja aizsargāt savus augļus no nelabvēlīgas ietekmes un radio aktivitāte var būt pašu augu stumbros vai mizā, bet noteikti nebūs augļos. Augļi paši par sevi ir tīri, ja nu vienīgi uz tiem nosēdušies smilšu graudiņi vai putekļi, kas var saturēt radioaktivitāti. Tā, ka, ja šos augļus nomizo, tad tie nepavisam nav kaitīgi. Tā lūk!

Pēc īsā pargājiena pa Zaļesjes ciemu atgriežamies autobusā un turpinām ceļu. Pašā Černobiļas pilsētā mēs neiegriežamies, bet pa speciāli uzbūvetu apvedceļu dodamies tālāk uz ziemeļiem AES un Pripjatas virzienā. Apvedceļu šeit izbūvēja, lai transporta kustība nevirzītos caur pašu Černobiļas pilsētiņu, kurā dzīvo AES apkalpojošais personāls un, lai lieki neievazātu un nesaceltu putekļus, kuros iespejama paaugstinata radio aktivitāte.

Te pa ceļam uz šosejas pamanām interesantu zirgu bariņu! Izrādās tie ir Prževaļska zirgi, kurus šeit uz radio aktīvo zonu atveduši znātnieki! Sākotnēji to esot bijis 10, bet laika gaitā tie savairojušies un tagad Černobiļas slēgtajā zonā mājo 4 zirgu pulki un to skaits jau pārsniedz piecus simtus! Izskatās ka zirgiem radiācija neskādē un tie te jūtas vissai labi! Autobuss apstājas un mēs izkāpjam lai mēģinātu piekļūt zirgiem tuvāk. Sākotnēji tie tikai vēro mūs, bet pie noteiktas distances tie kļūst tramīgi un pamet ceļa braucamo daļu. Grupas vadītājs arī piebilst, ka šie savvaļas zirgi esot visai mežonīgi un ir bijuši gadījumi, kad tie esot uzbrukuši zonā dzīvojošiem iedzīvotājiem.

Pēc nelielas pieturas zirgu vērošanai turpinām ceļu un nonākam pie nākamā kontrol posteņa Ļeļiv(Лелiв). Šeit vēlreiz tiek pārbaudīti dokumenti, pirms iekļūšanas jau pašā nelabvēlīgākajā slēgtās zonas daļā, tas ir, 1. Zonā, jeb 10 kilometru zonā. Kontrol postenī mums pievienojas jau iepriekš minetais grupas vadītājs-„radio aktivitātes speciālists”. Starp citu vēlāk sapratīsim, ka šis cilvēks, kurš pats personīgi ir skatījies ĀES spradziena krāterī un ņēmis dalību katastrofas seku likvidēšanā, būs viss zinošākais un labākais gids Černobiļā. Šī vīra zināšanas par kodol fiziku, ķīmiju, bioloģiju un ekoloģiju ir iespaidīgas! Viņu kā augstas klases speciālistu pat uz Japānu uzaicinaja, piedalīties Fukušimas kodol katastrofas seku izpētei un likvidācijai.

Šķērsojam 1. Zonas robežu un nu jau strauji tuvojamies pašai nelaimes vaininiecei- ātom elektro stacijai. Pirms pašas ĀES pieturam vēl vienā bijušajā ciemā- Kopači. Šeit no ciema mājām pāri nav palicis it ne kas. Avārijas seku likvidēšanas steigā, šo ciemu nolēma aprakt. Jā, burtiski aprakt! Tika raktas milzīgas bedres, kurās pēc tam ar buldozeriem tika iešķūrētas ciema mājas. Pēc kāda brīža kodol speciālisti saķēra galvu un iesaucās, ko jūs dariet?! Vietā kur ir mainīgs grunts ūdens līmenis! Tad šis process tika apturēts, bet Kopaču ciemu paspēja aprakt un no tā pāri palikusi tikai viena ēka- ciema bernudārzs.

Te mēs arī pieturam un dodamies apskatīt šo bērnudārza ēku. No šosejas laukā var manīt tādus, kā uzkalniņus. Tie ir bijušo ēku apbedījumi un nedaudz atgādina kapu kopiņas, tikai lielas, kur krusta vietā iesprausta zīme ar radio aktivitātes simbolu, kā brīdinājumu. Pakāpeniski gan šī teritorija aizaug un pavisam drīz, droši vien arī šeit būs mežs. Par mežu gan ir pārtapis bijušā bērnu dārza pagalms. Skats visai drūms! Bērnu spēļu laukumiņa paliekas starp krūmiem un kokiem. Šur tur metājas pamestas rotaļlietas.

Ēkā var redzēt gultiņas, kurās bērni pavadīja diendusu. Skapīši ar grāmatām sagāzti un viss vāļājas pa zemi. Tāds paskats, ka kāds būtu vandījies. Daudzi uzskata, ka to pastrādājuši marodieri, bet patiesībā ne vissu. Marodieri protams bija, bet tie pārsvarā savāca vertīgāko un neko nedemolēja un to nemaz neesot bijis tik daudz. Lielākos posta darbus 27 gados ir nodarījis laika zobs, kam palīdzējuši dzīvnieki augi un putni.

Kādus 7-10 gadus pēc avarijas dzīvnieki masveidā sākuši apdzīvot bijušos cilvēku mitekļus, kur ierīkojuši midzeņus un ligzdas. Grupas vadītājs pats esot redzējis, kā mežacūkas rakņājoties pa bijušās skolas bibliotēkas grāmatām. Par dzīvnieku un putnu klātbūtni liecina vairākas putnu ligzdas, šeit pat, bērnu dārza telpās. Ligzdas ierīkotas gan uz skapīšiem, gan pamestajās gultās. Tāpat laika zobs! Pa caurajiem jumtiem mitrums lietus un sniega veidā nonāk telpās un pavisam drīz no ēkas nepaliek pāri nekas. Tā, ka nevisu vainu var uzvelt marodieriem, daba dara savu darbu un atkaro cilvēku iekaroto teritoriju.

Pirms pamest bērnudārza teritoriju viens no mūsu pavadoņiem nodemonstrē, cik atšķirīgs var būt radiācijas līmenis burtiski nedaudzu metru attālumā. Viņš izmēra radiācijas līmeni pie taciņas uz bernu dārzu un dozometrs rāda tikai nedaudz virs normas, bet tur pat 5 metru attālumā pie koka stumbra radiācija parsniez normu vairāk kā 100 reizes. Kopš avārijas radiācijas līmenis šeit ir stipri krities, bet atsevišķos punktos tas ir ļoti augsts, jo sevišķi šeit, tuvāk katasrtofas epicentram. Kopaču ciems atrodas tiešā reaktora tuvumā. Lai gan lielāko daļu radio aktīvo vielu izplatījās rietumu ziemeļu un ziemeļrierumu virzienā, arī paši tuvākie ciemi uz dienvidiem saņēma iespaidīgu devu radiācijas, tajā skaitā Kopaču ciems. Starp citu runājot par šo bērnudārzu, izrādās, ka nākamajā rītā pēc sprādziena lielākā daļa vecāku, kā ierasts savus bērnus atveda uz šo bērnu dārziņu. Briesmīgi, bet fakts, kuru radīja tā laika PSRS noklusēšanas politika.

Turpinām ceļu un aiz pagrieziena pie Kopaču ciema jau var saskatīt ātom elektro staciju (ĀES) kompleksa kontūras.

ĀES, ātom elektro stacija.

ĀES komplekss ir vissai iespaidīgs! Milzīgu celtņu kompleksi atgādina milzīgu rūpnīcu pilsētu. ĀES, tā tiešām ir iespadīgs ēku komlekss, kuru grūti ar ko salīdzināt. Nestāstīšu smalki par ĀES darbības principiem, bet īsuma piebildīšu, ka Černobiļas ĀES uz avārijas brīdi bija viena no iespaidīgākajām, ja ne pat lielākajām ĀES Padomju Savienībā. Šeit darbības stadijā atradās 4 kodol reaktori, bet divi tika būvēti. Nelaimīgais protams bija reaktors nummur 4, kurš tajā brīdī bija jaunākais un darbojās tikai pusotru gadu. Tieši šis reaktors tika pakļauts eksperimentam, kura gaitā tika variētas dažādas ekstrēmas situācijas ar reaktora dzesēšanas sistēmām, kuru rezultātā arī notika katastrofa.

Pirmie pa labi no mums redamai ēku kompleksi būvēšanas stadijā. Patiesībā viens no kpmleksiem ir tikai sākuma stadija, bet otrs jau ticis uzbūvēts par % 70. Pēc avārijas būves tika iekonservētas un pat nosegtas ar metāla plāksnēm, ar domu, ka pēc kāda laika celtniecību varēs turpināt. Tagad šie kompleksi ir pamesti. Tālāk seko vesela ēku kompleksu rinda. Faktiski visi uzbūvētie reaktori atrodas vienā ķēdē sajūgti. Ceturtais nelaimīgais atrodas šīs ķēdes ziemeļu galā un burtiski apvienots ar trešo brāli vienā ķēdes posmā. Pēc avārijas trešais reaktors tika izslēgts, bet pirmais un otrais turpināja darboties vēl labu laiku un tikai pavisam nesen to darbība tika apturēta. Pie īsa stāsta par reaktoriem atgriezīšos vēlāk, jo patreiz patiesībā mēs tiem virzamies garām mūsu ekskursijas galvenā mērķa virzienā uz Pripjatas pilsētu. Jo tuvāk atrodamies 4. Reaktoram, jo skaļāk sāk signalizēt radiācijas dozometru trauksmes signāli! Tātad radiācijas līmenis šeit tiešām ir ļoti augsts. Seko neliels klusuma brīdis un signāli atkal kļūst skaļāki.

Pripjata (Припять).

Te nu mēs esam nonākuši pie Pripjatas pilsetiņas robežas. Kā jau visām kārtīgām pilsētām uz robežas šeit uzstādīta kārtīga zīme ar uzrakstu Pripjata (Припять). Šeit gan šī zīme kļuvusi simboliska, zīme kur sākas mirusī pilsēta. Šī zīme figurējusi ne viena vien pasaules laikrakstā vai TV raidījumā.

Te seko nākošā pietura. Protams, ka lielā daļa šeit vēlas nobildēties, lai parādītu, kur esi bijis. Jāpiebilst, ka uzturēšanās šei ilgu brīdi nav vēlama, jo tieši šeit pēc sprādziena pāri virzijās galvenais radiācijas mākonis. Jā, šeit pat pāri dzelzceļa uzbērumam atrodas vieta, kur agrāk atradās slavenais „Rudais mežš”(Рыжий лес). Patiesībā grupas vadītājs saka, ka tiko pēc sprādziena, mežs esot kļuvis dzeltens un tikai kādu laiku vēlāk ieguva rudo toni kamdēļ ļaudis to nodēvējuši par Rudo mežu. Ļoti augsts radiācijas līmenis šeit ir saglabājies arī šodien, neskatoties uz to, ka tika veikti iespaidīgi darbi radiācijas līmeņa pazemināšanai. Šajā rajonā tika izcirsti koki un noņemta zemes virskārta metra biezumā. Zeme un koki tika apglabati speciālā rādioaktivo atkritumu kapsētā.

Intereses pēc pamēram radiācijas līmeni un secinām, ka tas patiešām ir gandrīz 100 reizes virs pieļaujamā līmeņā. Tas gan pāri ceļam, pie pašas Pripjatas zīmes tas ir kādas 10 reizes virs normas. Vadītājs saka, ka tālāk aiz dzelzceļa esot vietas kur radioaktivitāte vairākus simtus režu pārsniedz normu. Kā jau teicu, šeit ilgi kavēties nav vēlams, tādēļ pēc īsas pauzes lecam autobusā un turpinām ceļu.

Šķērsojam gaisa pārvadu pār dzelzceļu. Šis ir maģistrālais ceļš pa kuru pilsētas iedzīvotāji devās uz darbu ĀES un atpakaļ. Faktiski tas bija gandrīz vienīgais ceļš uz pilsētu. Radiācijas mākonis šķērsoja tieši šo ceļu un daļēji skāra pašu pilsētu, atstājot to tādā kā radio aktīvajā katlā. Faktiski mākonis sadalījās divās daļās un viena daļā virzījās rietumu virzienā, bet otra ziemeļ – austumu atstājot Pripjatu tādā kā dakšā. Tas gan nepaglāba pilsetu no krietnas radiācijas devas.

Liela daļa dadio aktīvo mākoņu nosēdās jau tālāk Baltkrievijas, Krievijas teritorijās vairākus desmitus un simtus kilometru attālumā. Radiācija nonāca pat attālos Eiropas reģionos, tādi kā Alpu kalni Austrijā un tundras rajoni Norvēģijā. Te nebūs arī lieki piebilst, ka līdzīgi slēgtie radio aktīvie rajoni, kā šeit Ukrainas teritorijā, no kuriem ir evakuēti iedzīvotāji atrodas arī Baltkrievijas teritorijā, Gomeļas apgabalā un pat paris simtus kilometru attalu esosajā Mogiļevas apgabalā, un Krievijas teritorijā esošajā Brjanskas apgabalā.

Aiz tilta autobuss apstājas un mums tiek nodemonstrēta filma, kāda izskatījās pirms katastrofas. Līdzīgas filmas ir iespējams noskatīties youtub. Piemēram

Šādi lūk izskatījās šī pilsēta.

Īsumā piebildīšu, ka Pripjata ir pilsēta, kurā agrāk dzīvoja vairāk kā 50 tūkstoši iedzīvotāju un tajā pārsvara dzīvoja jauno speciālistu ģimenes. Tātad tā bija jauna pilseta, dibinata tikai 1970. gadā ar gados jauniem iedzīvotājiem no kuriem nevienam pratā nevarēja ienākt, kā pavērsīsies pašu un viņu pilsētas liktenis! Pēc filmas noskatīšanās sākam virzīties mirušās pilsētas centra vircienā, pa bijušo bulvāri, kurš nesa paša Ļeņina vārdu. Autobusa skaļruņos tiek atskaņots ieraksts, kāds tika izziņots Pripjatas iedzīvotājiem trīs dienas pēc katastrofas. Jā! Tikai pec trīs dienām, kad lielā daļa iedzīvotāju jau bija nodzīvojuši simtiem un pat tūkstošiem reižu paaugstinātā radiācijā. Ziņojuma teksts liecina, ka šī būs īslaicīga evakuācija uz dažām dienām. Nevienam tajā laikā pat prātā neienāca, ka tas notiks uz visiem laikiem! Ļaudīm tika lūgts paņemt līdzi tikai nedaudz pārtikas ceļam un dokumentus. Skarbi, bet fakts!

Pilsētas ielas tā aizaugušas ar kokiem un krūmiem, ka brīžiem grūti saprast, kur ir iela, kur mežs. Daudzstāvu ēkas caur biezokni ir tik grūti saskatāmas, ka varētu padomāt, ka to te nav vispār. Tikai vērīgi ieskatoties šajos džungļos, var manīt šo ēku drūmās logu ailes.

Daudz maz ēkas var saskatīt tikai tad kad esam iebraukuši pilsētas centrālajā laukumā. Šeit ap laukumu atradās vairākas svarīgas sabiedriskās ēkas. Skats padrūms. Pa labi redzama pijusī viesnīca „Poļesje”, bet pa kreisi, laukuma galā daudzstāvu ēka ar padomju ģērboni uz jumta.

Vissai īpaši izskatās bijušā kultūrs nama „Enerģētiķis” ēka. Tā pat ap laukumu atradās arī citas sabiedriskas celtnes, kā piemeram pasts, izpildu komiteja un dažādi veikali.

Daudzās ēkās lietas ir palikušas, tā kā tās atstātas pametot pilsētu. Veikalos ir redzami plaukti, kases aparāti, dzīvokļos pa logiem var manīt mēbeles. Šeit atbildot uz jautājumiem par atstāto iedzīvi un attiecīgi marodieriem, mūsu grupas vadītājs nedaudz izkliedē izplatītos mītus par masveida marodierismu Černobiļas aizliegtajā zonā. Viņš stāsta, ka sākotnēji tiešām ļaudis pameta pilsētu tik pat, kā vienā apģērbā. Pēc kāda laika, kad vissi jau saprata, ka pilsētā nebūs iespējams atgriezties tik drīz, ļaudīm tika dota iespēja atgriezties savās mājās un milicijas uzraudzībā savākt kādas vērtīgākas lietas. Tā tas arī notika, bet izvest tās varēja tikai pēc radiacijas līmeņa pārbaudes. Lietas kuras bija stipri radio aktīvas nācās atstāt kontrol posteņos. Vissu šo laiku pilsēta bija apjozta ar dzeloņstiepļu žogu un to kontrolēja armija un milicija. Pēc kāda laika, kad iedzīvotājiem bija dota iespeja šo to savākt, armijas pārstāvji organizēja vērtīgo mantu savākšanu un nogādāšanu speciālās noliktavās, tas pārsvarā bija elektronika: televizori, ledusskapji un tā tālāk. Vēlāk šīs lietas tika iznīcinātas un apglabātas speciālās radioaktīvajās kapsētās.

Protams, ka bija vieta arī mrodierismam, bet ne tādā apmērā, kā daži bieži to pasniedz. Marodieri jau krietni vēlāk tika pie guvuma, parsvarā metāllūžņu veidā. Viss izplatītākais guvums bija apkures radiātori un kabeļi, kurus varēja iegūt ar lielu risku nelegāli šķērsojot zonas robežas. Šeit piebildīšu ka Ukrainas likumdošana paredz kriminālatbildību par nelegālu atrašanos aizliegtajā zonā un vēl jo vairāk, par priekšmetu izvešanas no tās.

Ok! Par marodieriem parunājam un ejam talāk. Sadalamies četrās grupās, kur katru pavada kāds no mūsu grupas pavadoņiem. Es tā pieslīpējos grupai, kuru vada mūsu Čērnobiļas speciālists. Tā laikam būs interesantāk! Pēc nelielas papildus informācijas par to, ka mēs it kā nedrīkstam ieiet pamestajās ēkās drošības apsvēruma dēļ, varam turpināt pārgājienu pa Pripjatu. Burtiski aiz kultūras nama atrodas pilsētas atpūtas parks, kurā atradas dažādas ātrakcijas. Pirmais ko ieraugām ir autodroms. Droši vien vissi bernībā ir ņēmuši dalību šādā atrakcijā. Šodien šeit ierasto elektro automobiļu skaņas un mūzikas vietā valda klusums. Viss pamests un aizaudzis. Tāds iespaids, ka automobiļi pamesti, kā pēc kārtējā brauciena! Tālāk seko sarūsējušas šūpoles un karuseļi, kuru kāpnes jau sen sapuvušas.

Bet pāri visam slejas panorāmas rats. Tas tagad gandrīz par Pripjatas simbolu ir kļuvis. „Velna rats” jeb Чёртово колесо, kā to šeit nodēvējuši. Tas stāv nekustīgi pamiris, tā kā gaidītu kādu, kas vēlētos pavizināties. Tikai tā mehānismi vairs nav spējīgi darboties. Patiesībā pat šim ratam ir īpašs stāsts. Tas tā arī nevienu nepaspēja pavizināt! Nelaimīgajā 26. aprīļa dienā tas tika gatavots uz atklāšanu 1. maija svētku svinību laikā, kurai pēc paris dienām vajadzēja notikt. Viens no mūsu pavadoņiem atcerās, ka bērnībā, kad rats tika uzstādīts, mamma viņam esot apsolījusi izvizināt viņu uz svētkiem, ja viņš labi uzvedīšoties. Un tomēr liktenis bija lēmis, ka rats nevienu nevizinās, bet kļūs par vienu no Černobiļas zonas drūmajiem simboliem.

Blakus parkam atrodas bijušais pilsētas stadions. Pripjata esot bijusi ļoti sportiska pilsēta. Šeit bijušas savas sporta skolas, futbola klubs „Enerģētiķis” un pat peldbaseins, kas Padomju pilsētās bija liels retums. Tā, ka stadiona tribīnes neesot bijušas tukšas nekad!

Tagad tuvojoties stadiona tribīnēm, sākotnēji pat nenojaut, ka atrodies bijušā futbola laukumā pa vidu. Apkārt aug koki un krūmi. Tikai pie pašām tribīnēm saproti, kas te ir bijis!

Priekš šādas pilsētas stadiona tribīnes ir palielas. Zem tām agrāk atradās ģērbtuves un dažādas sporta trenniņu zāles un telpas. Tagad te svilpo vēji un soliņu koka pārsegi gaida, kad tie pārvērtīsies putekļos. Starp citu, šajā stadionā pec katastrofas tika organizēti koncerti tiem, kuri pēc evakuācijas palika pilsētā un avārijas seku likvidētājiem. Tā teikt, gara spēka veicināšanai. Esot uzstājusies pat pati Alla Pugačova, kaut gan mūsu grupas vadītājs saka, ka koncerti te bija, bet Pugačova tomēr esot uzstājusies kultūras nama telpās.

Pametam stadiona teritoriju un seko pārgājiens pa Pripjatas dzīvojamiem kvartāliem. Kā jau tā laika padomju pilsētas, šeit arī dominēja klasiskās daudzstāvu dzīvojamās ēkas: piecu, deviņu, divpadsmit un pat sešpadsmit stāvu augstas. Ir redzētas pamestas dzīvojamās ēkas arī mūsu pašu Latvijā, piemēram Liepājā, Karaostas rajonā mums tāda neliela „Černobiļa” ir, bet tomēr tādas milzīgas ēkas un tādā skaitā, kā šeit Pripjatā vel nav redzētas!

Dažas ēkas tā ieaugušas koku biezoknī, ka grūti pat saskatāmas! Daba tomēr spēj tikt galā ar radiāciju un arī ar cilveku radītajiem brīnumiem. Paies vēl kādi 50 gadi un šeit jau būs palikušas tikai drupu kaudzes!

Daudzviet sastopamas bijušās civilizācijas pēdas. Tādas, kā luksofori, pastkastītes, laternas un krūmos ieaugušas ceļazīmes, kuras liecina, ka cilvēki šeit ir dzīvojuši.

Pēc pastaigas pa mikrorajoniem nonākam pie bijušā sporta veikala, kura pagalmā apskatām dīvaini samīcītas automašīnas un motociklus. Grupas vadītājs šeit stāsta, ka pēc avārijas pilsētā esot savāktas visas pamestās automašīnas un motocikli, un tie drošības nolūkos lai veseli, vai detaļu veidolā nenonāktu ārpus raio aktīvās zonas, tika sabojāti. Tas notika pavisam vienkārši! Ņēma un transporta līdzekļus sastādīja rindās, un tad samīcīja zem tanku ķēdēm. Lielo daļu no samīcītā apraka, bet kādu daļu nepaspēja. Tagad dažus šādus samīcītu transporta līdzekļu eksemplārus varam apskatīt šeit, sporta bodes pagalmā!

Tālāk nonākam pie bijušās milicijas ēkas, kuras pagalmā kadu laiku tika turēta tehnika, kuru drīkstēja lietot tikai Černobiļas zonā, bet neatļāva tai izbraukt ārpus tās. Šeit gan no transporta līdzekļiem maz kas palicis pāri. Toties šeit ir apskatams viens vēsturisks eksponāts. Tas ir speciāls kauss, ar kuru no sprādzina krātera tika izcelti gruveši. Tātad tas pabijis pašā radio aktīvākajā zonā. Grupas vadītājs mums nodemonstrē, cik liela dadiācija ir šajā kausā. Tās līmenis ir vairāk kā 100 reizes virs pieļaujamās normas.

Jāsaka godīgi. Mežš pie milicijas ēkas izskatījās ļoti neveselīgi. Tādēļ šo laukumu centāmies pamest laicīgi!

Ja runa ir par transporta vienībām, kuras ņēma dalību avārijas seku likvidēšanā, un kuras velāk tika sarindotas speciālās stāvvietās, kur izraisīja lielu piedīvojumu meklētāju interesi, tad mūsu grupas vadītājs pastāstīja. Tādas stāvvietas tiešām bija, bet pēdējo gadu laikā tās speciālas programmas ietvaros tiek likvidētas. Iespēju robežās tehnika, kura bija mazāk radioaktīva tika nosūtīta pārkausēšanai metālā, bet īpaši bīstamie eksemplāri tika utilizēti radioaktīvajās kapsētās. Tā kā, ja kāds tagad vēlas redzēt šos plašos automobīļu, tanku, traktoru laukus, to vairs neredzēs. Arī dzelzceļa vagoni esot tikko utilizēti un patreiz notiek darbi bijušajā Pripjatas ostā, kur tiekot iznīcināti tur pamestie kuģu vraki. Tā ka, ja vēlaties paspēt vēl ko ieraudzīt, tad ilgi vilkt garumā nevar, jo daudz kas no Černobiļas radioaktīvajiem eksemplāriem pakāpeniski izzūd!

Nu protams milicija! Kā tad bez tās? Šeit mēs strikti sākām pārkāpt iepriekš izsludinātos noteikumus un dodamies ēkā, kas it kā nav atļauts! Grupas vadītājs to pasniedz kā kaut ko ekskluzīvu un saka, lai tas paliekot starp mums un ja nu kāds pamana kādu teritorijas apsardes darbinieku, tad mums jācenšas pa kluso izlavīties no ēkas, lai netiktu pamanīti.

Milicijas ēkā iekļūstam pa aizmugures ieeju, kura faktiski ir ieeja izolātorā! Dodamies cauri bijušajam apcietināto pastaigau pagalmam un koridoram ar metāla durvīm uz kamerām. Apskatām arī citas milicijas telpas. Grupas vadītājs pastāsta, ka vietējie baumojot, ka pēc avārijas šeit ieslodzītajiem esot piedāvāts variants ātrāk atbrīvoties, ar nosacījumu, ka tie veiks kādus darbus avārijas seku likvidēšanā. Cik nu tur taisnības, gan neviens tā īsti nezinot!

Pēc nelegālas vizītes pašā bijušajā milicijā šķērsojam pāris kvartālus un nonākam nākamajā ēkā, kur atkal neievērosim noteikumus!

Tā ir bijušās 2. vidusskolas ēka. Pripjatā toreiz esot bijušas veselas četras vidusskolas, attiecīgi katrā no pilsetas rajoniem. Pirms nokļūtu šajā ēkā mums nākas izlīst cauri bieziem krūmiem. Tā nu nonākam vidusskolas paglamā.

Pa sētas durvīm iekļūstam skolas ēdnīcā. Tālāk seko ģērbtuves un pāris mācību klašu.

Tad seko sporta zāle, kura izskatās visai drūmi. Grīda sapuvusi, tikai basketbola grozi vēl lepni stāv savās vietās.

Bibliotekā valda liels haoss. Te jau iepriekš pieminēju, ka mūsu grupas vadītājs stāstīja par mežacūkām, kuras viņš sastapis rakņājoties pa bibliotēkas grāmatām. Tas esot noticis tieši šeit. Patiešām izskatās pēc cūku rakumiem!

Šī drūmā skola ir pēdējais objekts, kuru apskatām šeit Pripjatas pilsētā. Laiks pastaigājoties pa šo drūmo pilsētu paiet nemanot, bet mums vēl jāapskata pats reaktors un jānokļūst uz pusdienām Černobiļas pilsētiņā.

Lēnām grupu pa grupai savācamies pie autobusiem. Viena no grupām gan kaut kur aizkavējusies! Pazuduši izrādās angļu valodā runājošie! Pēc nelielas pauzes tomēr izdodas pa rāciju sazināties ar viņiem. Izrādās, ka šajā grupā ir japāņi, kuri vissu grib redzēt un visur grib ielīst, kā rezultātā šī grupa kavējas! Beigu beigās vissi esam autobusā un varam pamest Pripjatas centrālo laukumu un pašu pilsētu.

Reaktors un sarkofāgs.

Seko pārbrauciens un pavisam drīz jau esam ĀES teritorijā. Tās apkārtnē var manīt lielu rosību. Tehnika pārvietojas, ceļamkrāni strādā. Vēl pāris simtu metru un esam speciāla laukumā, tiešā reaktora tuvumā. Šī ir vienīgā vieta no kuras to iespejams apskatīties, neesot ĀES darbiniekam vai sarkofāga celtniecības speciālistam. Te nu atkal mūsu dozometri sāk skaļi pīkstēt! Jā! Šeit radiācijas līmenis ir vissai augsts, neskatoties uz to, ka tās mazināšanai tieši šeit ir veikti mizīgi darbi.

Starp citu piebraucot viss iespaidīgāk izskatās nevis reaktors, bet gan blakus topošā arkveida konstrukcija. Šeit top jaunais aizsarg sarkofāgs, kuru būvē franču firmas Novarka speciālisti. Šī būs milzīgākā arkveida būve pasaulē un kad tā tiks pabeigta, tā ar gigantisku mehānismu palīdzību tiks uzbīdīta virsū 4. reaktoram, kuru jau tagad sedz pagaidu sarkofāgs, kuru steigā uzbūvēja uz reiz pēc avārijas. Jaunā sarkofaga, jeb angāra izmēri būs iespaidīgi!: 105 metri augstumā, 150 metru garumā un 257 metrus platumā. Celtniecība notiek vairākos etapos:

Šis jaunais sarkofāgs spēs pasargāt pasauli no radioaktivitates noplūdes gandrīz 100 gadus. Sarkofāgs tiek būvēts tā, lai zem tā būtu iespējams veikt arī dažādus demontāžas darbus, tā ka 100 gadu laikā varbūt tiks izstrādātas drošas tehnoloģijas, kā šo reaktoru demontēt un utilizēt.

Un tomēr galvenais varonis, protams negatīvais, ir pats ceturtais reaktors. Tas arī dabā izskatās ļoti drūms! Milzīga celtne kuru sedz brutāla izskata aprūsējušas metāla konstrukijas. Lai arī tās tika montētas steigā, tās līdz pat šodienai pasargā pasauli no jaunām radio aktīvo vielu noplūdēm.

Starp citu, mēs esam viena no pēdējām grupām, kura šo reaktoru redz ar tā zīmīgo skursteni, pēc kura pa gabalu reaktoru var atpazīt. Tas kā antena vissu šo laiku atgādināja par katastrofu. Tas figurējis pasaules laikrakstos un video reportāžāš. Šogad tas tiek demontēts, lai būtu iespējams sarkofāgu uzvilkt pāri reaktoram. Tāpat, pašu reaktoru arī ilgi vairs nevarēs redzēt, jo jau 2014. gadā tiks pabeigta minētā sarkofāga montāža un tas nosegs reaktoru vismaz uz 100 gadiem.

Arī šeit, uzturēties ilgi nav ieteicams un tādēļ pabeidzam foto sesiju pie reaktora, jaunā sarkofāga un piemiņas vietas, un ātri lecam autobusā lai dotos jau uz Černobiļas pilsētiņu, kura ir mūsu ekskursijas pēdējais apskates objekts. Mūsu autobuss pamet ĀES teritoriju un mēs virzāmies gar ĀES kompleksa nožogoto teritoriju. Tā stiepjas vaiŗāk kā trīs kilometru garumā un aiz žoga atkal var redzēt stacijas ēku kompleksus. Šoreiz tai garām sekojam jau no upes puses. Šajā rakursā šis ĀES komlpekss izskatās vēl iespaidīgāk, kā pirmīt no otras puses redzētais.

Tā nu vērojot garām slīdošos, cilveku radītos monstrus un galvā analizējot pa dienu savākto informaciju, neviļus sāku aizdomāties par notikušo un to kas būs šeit tālāk. Mani secinājumi ir šādi.

Pirmkārt: pasulē ir radīta mākslīgs baiļu sindroms pret kodolenerģiju, kā tādu! Jā! Notika katastrofa! Bet tā notika 100% cilveku vainas dēļ. Černobiļā sprādzinu izraisīja zinatnisks eksperiments, kura laikā PSRS militāristi vēlējās uzzināt, kas notiktu, ja šāda stacija tiktu pakļauta militāram uzbrukumam, kura rezultātā tiktu bojata reaktoru dzesēšanas sistēma. Nebūtu šāda eksperimenta, katastrofa nekad nebūtu notikusi!

Kāds varētu jautat, un kas tad Fukušimā notika? Fukušimā notika viss noziedzīgākā cilveku nolaidība un bezatbildība! Kā tik varenie un progresīvie japāņi varēja pieļaut situāciju, ka stacija tika uzbūvēta seismiski ļoti nelabvēlīgā vidē un vel jo vairāk, vidē kura pakļauta cunami draudiem!? Bet paša galvenā nolaidība bija tā, ka šo staciju nebija iespējams nodrošināt ar neatkarīgu, rezerves elektro apgādi neplānotam gadījumam! Vienkārši neiedomājama bezatbildība. Černobīļā ta apzināti veica eksperimentu, bet Fukušimā!!!

Paldies dievam, ka Fukušimā vēl salīdzinoši veiksmīgi viss beidzās! Jā veiksmīgi, jo salīdzinot ar Černobiļas sprādzienu, Fukušima bija tikai tāda neliela „tvaika noplūde”. Jā tur atī ir radioaktīvi saindēta zona, bet tā ir krietni mazāka par Černobiļas un salīdzinoši stipri zemāku radio aktivitates līmeni, un tur vidē nenokļuva tādi ķīmiskie elementi, kā Černobiļā. Nosacīti, iedzīvotāji šajā zonā varēs atgriezties jau pēc 10 gadiem. Černobiļas zonā ir vietas, kuras dzīvošanai nebūs pilāgojamas pat simtiem gadu!

Un tomēr! Ja cilveki dara vissu pareizi, kodolenerģētika ir pavisam droša. Arī no ekoloģiskā viedokļa tai ir vissas priekšrocības. Nav jāappludina milzīgas platības dambju būvei, nav jāsadedzina miljoniem tonnu ogļu, kuru sodarēji nokļūst atmosfērā. Nav jānokurina šķidrā degviela, vai gāze, kuru transportēšanai tiek dzenāti tūkstošiem vagonu dienu dienā, jeb jābūve cauruļvadi tūkstošiem kilometru garumā. Nav jāizposta daba, kā tas notiek naftas un gazes ieguves vietās, piemēram Sibīrijā. Kodol stacijas darbībai ir nepieciešama kodol degviela, kuru var atvest pāris specializētos vagonos un izmaksas ir vairakas reizes zemākas, kā jeb kuras cita veida elektro stacijas darbības nodrošināšanai. Jā, ir neliela problēma ar izlietotās kodoldegvielas utilizaciju, bet salīdzinoši ar parējo, tie ir nieki! To var izdarīt.

Man personīgi rodas tāds iespaids, ka pasaulē tiek veikta masveidīga mākslīga propoganda, kura vērsta pret kodol enerģētiku un tieši Černobiļa ir viens no šīs propogandas stūrakmeņiem. Vissa šī propoganda tiek radīta naftas un gāzes ieguves kompāniju aizsegā. Tieši viņiem ir vajadzīgs lai viņu prece būtu noteicošā un lai viņi varētu manipulēt ar energo resursu cenām tirgū. Lai to vissu padarītu vēl efektīgāku, tiek izdomati un izplatīti dažādi mīti par radiācijas ietekmi, jo sevišķi tas skar tieši Černobiļu. Viens no šādiem pārspīlētiem mītiem ir mīts par dažadiem monstriem un anomālijām Černobiļas zonā. Patiesībā kropli dzīvnieki uz anomali augi ir sastopami visā pasaulē un to esamība Černobiļas zonā ir tikai par pāris procentiem lielāka kā citur. Tā, ka velns nav tik melns, kā to mālē! Un tomēr, šis mīts ir iespaidīgs un efektīvs!

Otrkārt, par kodolstacijas slēgšanu. Uzskatu ka šāds lēmums bija pārsteidzīgs. Jā, uz to mirkli pec katastrofas visa pasulē radās paniskas bailes no atom enerģētikas, bet kā jau teicu, ja nebūtu cilvēku nolaidības vai karstgalvīgas rīcības, katastrofas nebūtu notikušas. Tajā mirklī tika pieņemts lēmums, ka stacijas darbība ir jāaptur. Zinātniska, ekonomiska pamatojuma un lēmuma loģiska izskaidrojuma tā īsti nebija. Vairāk bija emocijas un spiediens no starptautisku organizāciju puses, kuras kā reiz tika ietekmētas no minēto naftas un gāzes industriju parstavju puses. Tas viss un vienkārša avarijas seku izraisīta psihoze ietekmeja lemumu pieņemšanu. Jeb kurā gadījumā apturot šīs ĀES darbību, avārijas upuriem no tā vieglāk nekļuva, vēl jo vairāk, bojā gājušos šaj saulē neatgriezīs.

Piekrītu, ka 3. reaktors bija jāslēdz, jo tā darbība bija cieši saistīta ar ceturtā- uzsprāgušā reaktora, kopīgām komunikācijām. Toties 1. un 2. reaktors nebija skarti un tie pēc būtības bija pavisam cita tipa reaktori, salīdzinajumā ar 3. un 4. Ar laiku arī reaktori noveco un tie ir jārekonstruē. Šajā gadījumā, kur varētu būt vēl labāka vieta, kā to varētu darīt šeit- Černobiļā! Infrastruktūra ir gatava, nav jāizposta daba jaunu elektro staciju celšanai. Vēl jo vairāk, arguments tiem, kuri baidās. Stacija jaunā vietā būtu daudz bīstamāka, kā šeit. Ja nu teoretiski pieņemsim, ka varētu kas notikt, tad tas būtu daudz sliktāk jaunā vietā nekā šeit, kur faktiski vairs nav ko sabojāt.

Tiem,kas saka, ka šādai darbībai ir janodrošina stacijas darbinieku drošība un labvēlīgi apstākļi veselībai varu pateikt, ka tas ir iespējams. Vēl jo vairāk, ja arī nebūtu, tad ņemiet vērā, ka arī patreiz un vēl vairākas tuvākās desmitgades, neskatoties, ka elektro stacija enerģiju neražo, lielakajai daļai stacijas darbinieku tik un tā šeit būs jāstrādā. Tas tādēļ, ka kodolstacijau nevar apturēt kā automobīli dažās sekundēs. Tam ir nepieciešam ilgs laika periods, vairāku gadu garumā un arī pēc tam būs kaut kas jadara ar pamesto staciju. Tādā garā laika periodā ir pilnīgi iespējams attīrīt darbībai nepieciešamās teritorijas un telpas lai tajās būtu droši stradāt un būtu iespējams ĀES darbību nodrošināt arī turpmāk.

Lai kā arī tur būtu, reaktori uz šo brīdi elektro enerģiju neražo, bet vairāk kā divi tūkstoši darbinieku ikdienas ierodas šeit un strādā.

Te nu laikam aizrāvos! Galva pilna ar dažādām domām. Šobrīd mūsuautobuss šķērso vienu no kanāliem un te atcerējos stāstus par milzu samiem pie Černobiļas ĀES. Izradās, ka šie sami ir vēl viens iemesls apritē esošajiem mītiem par Černobiļu! Patiesība ir tāda, ka šie sami dzīvoja ūdenstilpnē, kurā tika iepludināts ūdens no reaktoru dzesēšanas sitēmām. Protams, ka šis ūdens bija silts, jeb karsts, kā rezultātā šajā ūdens tilpnē cauru gadu ūdens temperatūra bija vissai augsta. Tātad īsti siltumnīcu apstākļi florai un faunai, kura atradās šajā ūdens tilpnē. Attiecīgi samiem šeit bija ideāli dzīves apstākļi: silts, lieliska barības bāze un protams nosacīta drošība pret zvejniekiem. Šie apstākļi arī bija iemesls tam, kapēc šie sami bija tik milzīgi un nekāda radiācija pie tā vainīga nebija.

Bildes no Chernobyl Tour albūma.

Tagad šo samu te vairāk nav, jo šī ūdens tilpne ir nosusināta un tajā tiek veikta grunst savākšana un transportēšana uz speciālu radio aktīvo kapsētu. Šādā veidā speciālas deaktivizācijas programmas ietvaros paredzēts nosusinat, attīrīt no radiācijas un pēc tam aizbērt arī pārējos kanālus ap ĀES.

Černobiļas pilsēta.

Šķērsojam tiltiņu pāri kanālam un pametam ĀES rajonu. Mūsu autobuss nesteidzīgi ripo Černobiļas pilsētiņas virzienā. Pēc īsa brīža nonākam 10 kilometru zonas Ļeļivas kontrol postenī. Šeit mums nākas īslaicīgi atstāt autobusu, lai veiktu radiacijas kontroli. Pārbaudīts tiek pats autobuss un arī mēs paši. Dodamies uz speciālu telpu, kurā uzstādīti speciāli rāmji, kuros katram jānostajas un javeic radiācijas mērījumi.

Lieta tāda, ja kāds ir sasmērējis savu apģērbu, apavus vai citas līdz paņemtās lietas ar spēcīgu radiāciju, tad var nēkties tās atstāt šeit utilizācijai. Mums nekas draudošs netiek atrasts un mēs varam turpināt ceļu.

Iebraucam černobiļās pilsētiņā. Tā ir krietni mazāka par Pripjatu un neviļus rodas jautājums, kāpec tad ĀES netika nosaukts par Pripjatas ĀES? Lieta tāda, ka 1970 gadā kad tika uzsakta ĀES celtniecība, tā atradās Černobiļas rajonā un tādēļ to arī nosauca par Černobiļas ĀES. Tajā pat gadā saka būvēt arī pilsētu, kurā paredzēja izmitināt ĀES spesiālistus un darbiniekus. Pilsētas būvniecība tika uzsakta pilnīgi jaunā vietā Pripjatas upes krastā un pašu pilsētu vēlāk nosauca par Pripjatu.

Tagad Pripjata ir mirusi pilseta, bet Černobiļā vel jo projam rit dzīvība. Stāsta sākumā jau minēju, ka černobiļas pamat iedzīvotāji arī tika evakuēti, bet pilsētā tika izveidotas kopmītņu tipa viesnīcas, kurās īslaicīgi apmetas ĀES speciālisti. Jāpiebilst gan, ka lielākā daļa ĀES darbinieku tomēr dzīvo citā pilsētā, tā ir Slavutičas pilseta, kura atrodas kādus 40 km uz austrumiem no ĀES, Dņepras upes pretējā krastā un no šīs pilsētas ik dienu kursē spacāls vilciens ar kuru ĀES darbinieki dodas uz un no darba. Toties Černobiļas pilsētiņā atrodas jau pieminētās Černobiļas aizliegtās zonas administrācija un citas ar zonu un ĀES saistītas organizācijas. Varētu pat teikt, ka Černobiļas pilsēta ir šīs aizliegtās zonas galvaspilsēta.

Pašā pilsetas pievārtē atrodas piemineklis, kurš veltīts ugunsdēsējiem, kuri piedalījās ugunsgreku likvidēšanā uz reiz pēc sprādziena ĀES. Faktiski tiem, kuri pirmie ieskatījās šaja elles mašīnā un kuri pirmie tika pakļauti viss spēcīgākaijai radiācijas dozai. Lielākā daļa no šiem varoņiem nomira pavisam drīz pēc cīņas ar neredzamo nāvi-starojumu. Daži nodzīvoja ilgāk, bet uz šo dienu no viņiem dzīvs nav palicis neviens. Jā drūmi! Tajā mirklī, pārsvarā vissi bija gados jauni puši. Protams šie bija pirmie upuri šajā nelaimīgaja katastrofā. Tālāk sekoja avārijas seku likvidācijas proces, kura dalību ņēma desmitiem tūkstoši ļaužu, kuri pārsvarā saņēma salīdzinoši lielas radiācijas devas. Faktiski uz šodienu tā īsti nemaz nav iespējams izskaitļot, cik tad liels ir šis Černobiļas katastrofas upuru skaits. Skaitļi tiek minēti viss dažādākie, sākot no 30 tūkstošiem un vairāk. Cik tūkstoši vel kļuva par invalīdiem, neviens tā īsti nespēj atbildēt.

Te gan jāpiebilst, ka ir arī cilveki, kuri piedalījušies avārijas seku likvidēšanā jau pirmajā dienā saņemot nenormālas radiācijas devas un ir dzīvi, un pat veseli nodzīvojuši līdz šodienai. Viens no tādiem ir mūsu grupas vadītājs. Jā! Interesani, kāpec tā tas notiek, kur slēpjas šo cilveku izdzīvot spēja?

Labi! Par šādām temām varētu runāt gari un plaši, bet man lenām jābeidz šis raksts. Esam apstājušie pie pieminekļa Černobiļas ugunsdēsējiem un noturam nelielu klusuma brīdi. Mūsu ceļabiedri no Japanas pat sarūpējuši nelielu ziedu vainagu, kurš tiek novietots pieminekļa pakājē. Pēc bojā gajušo piemiņas misijas jau dodamies tālāk, pilsētas centra virzienā, kur mums sagatavotas pusdienas. Faktiski tās jau vairs nav pusdienas , bet ir vakariņas, jo ir jau pavēls. Autobuss piestāj pie padomju laika stilā būvētas ēkas, kurā atrodas Černobiļas pilsētas ēdnīca. Pirms došanās pie galda, mums atkal javeic radiācijas kontrole un jāiziet cauri detektoru rāmjiem.

Tad nonakam pašā ēdam zālē. Viss kā padomju laikos! Droši vien šeit viss šādi izskatījās arī 1986. gadā, kad notika Černobiļas avārija. Nekas nav manījies. Arī ēdieni tādi kā tajos laikos. Tas nekas! Kā reiz pienāk tāds nostaļģiskas atmiņas par tiem laikiem. Ēdienu izvēle izrādās visai plaša. Mums, kā EX PSRS pilsoņiem izvēle nesagādā nekādas grūtības. Toties mūsu ceļa biedriem no Austrālijas, ASV un Japānas šis pasakums izvēršas visai ineresanti. Viņiem šāda maltīte ir kas jauns! Jeb kura gadījumā paedām vissi un nekādu sūdzību nebija. Pat mūsu svešzemju kolēģi atdzina, ka esot specifiski, bet garšīgi. Maltīte noslēdzas ar klasisoko kompotu (компот).

Ir paēsts uz varam jau doties atceļā uz Kijevu, bet pirms tam vēl palicis pēdējais apskates objekts. Tas atrodas tepat pie ēdnīcas, ielas pretējā pusē. Tas vairāk izskatās, kā piemineklis mirušiem ciemiem un pilsētām. Šeit izveidota aleja no ceļa zīmēm ar ciemu un pilsētu nosaukumiem, kuri pēc avārijas tika evakuēti un uz šodienu tie ir pamesti. Alejas sakumā uzstādīta no metāla armatūras stieņiem izveidota enģeļa figūra. Tālāk taciņa ved starp šīm zīmēm uz kurām vienā pusē ir ciema nosaukums, kā iebraucot apdzīvotā vietā, bet otrā pārstrīpots, kā izbraucot. Šādu plāksnīšu seit ir vairak, kā 100 (precīzi neatceros).

Pa vidu šij alejai ierīkotas pastkastītes, kur katrai apdzīvotajai vietai ir sava kastīte. Šīs pastkastītes ir visai simboliskas, jo paši šie ciemi var teikt ir jau miruši, bet vēl jo projām kads mēdzot uz tiem nosūtīt kādu vēstuli. Tad šīs vēstules arī nonākot šeit. Velāk tās tiekot pārbaudītas un pasta darbinieki mēģina atrast to adresātus. Lielakā daļa no vēstulēm savus adresātus tā arī neatrod! Vai nu šie ļaudis, kam vēstules adresētas ir apmetušies uz dzīvi kur citur un nav devuši ziņu, bet viss biežāk tie tomēr aizgajuši aizsaulē.

Te nu ar tādu drūmu noti mūsu ekskursija noslēdzas. Priekšā vēl nedaudz vairāk, ka 100 kilometri līdz Kijevai un būs jau vēls vakars. Pa ceļam gan mums autobusā izvēršas diskusija par Černobiļas nākotni. Pirmīt jau nedaudz pieskāros tēmai par kodolenerģētiku un Černobiļas likteni, kurš nepavisam nav viennozīmīgs. Patiesībā tas ir pavisam sarežģīts un pārsvarā ar politiku saistīts. Par to varētu diskutēt gari un plaši, bet tas jau jadara ne šeit- ceļojuma aprakstos.

1. Kontrol postenis Ditjatki, 2. Zaļesjes ciems, 3. Kontrol postenis Ļeļiv, 4. Kopaču ciems, 5. Pripjatas zīme un Rudais mežš, 6. Pripjatas pilsēta, 7. AES ceturtais reaktors, 8. Topošais sarkofāgs, 9. Piemineklis Černobiļas ukundzēsējiem, 10. Memoriāls pamestajiem ciemiem un pilsētām.

Ar to arī beigšu šo savu stāstiņu par manu ceļojumu uz Černobiļas slēgto zonu. Vēlāk taps jau stāsts par maniem klejojumiem Kijevā, bet tas pēc kāda brīža, kad būs laiks par to uzrakstīt. Neesmu pabeidzis sava stāsta par Kordovu 2. daļu, bet tā būs gatava pavisam drīz, varbūt jau nākamajā nedēļā.

Nu tad pagaidām uz redzēšanos.

P.S. Zinu ka daudzi jautās! Ekskursijas uz Černobiļas slēgto zonu rīko: „Chernobyl Tour”

majas lapa: http://www.chernobyl-tour.com/

Tur vissu arī uzzināsiet.