Azoru salas – Eiropas apslēptais brīnums Atlantijas okeānā
|
Igors Kasjanovs
|
Dotais ceļojuma apraksts sastāv no pieciem atsevišķiem ierakstiem, ko rakstu savā blogā. Ja ir interese – pārējās bildes un plašāks ceļojuma apraksts ir atrodams tur. Šajā ceļojuma aprakstā par:
·To kā ieplānojām šādu ceļojumu uz Azoru salām (blogs, ko rakstīju ceļojuma plānošanas periodā februārī);
·Otro mūsu vizīti Porto (pirmo reizi apmeklējām pilsētu 2011.gadā);
·Azoru salu lielāko salu – Sao Miguel un tur dzīvojošo latviešu meiteni;
·Faial – salu, kas slavena ar vulkāna krāteriem un vaļu „medībām”;
·Kā arī īss apraksts par Piko salu un kopējās pārdomas par Azoru salu cilvēkiem, dzīvi un ieteikumi tūristiem, kas gribētu doties tajā virzienā.
Ceļojuma plānošana (Bloga ieraksts, 2013.gada februāris)
Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem blogiem - ar Polundru esam saplānojuši savu nākamo ceļojumu. Pagājušajā gadā, atgriežoties no Sicīlijas, bija neliela tukšuma sajūta. Ko tālāk? Sāka mazliet aptrūkties galamērķu. Teiksiet - ceļošanas iespējas ir neierobežotas? Budžets ir ierobežots gan. :) Tādēļ nākamajam ceļojumam bija jāatbilst zināmiem kritērijiem:
Nerakstīšu lieki par pašām salām, izlasīsiet paši - tante Wikipēdija pateiks priekšā.
Tad kāpēc tieši tur? Kādi ir mūsu plāni? Interesanti fakti:
Kas vēl? Pa ceļam plānojam pavadīt dažas dienas Porto - mēs vēl nepagaršojām pāris portvīna darītavu ražojumus iepriekšējā reizē :) , un mums vēl jāapmeklē šī vieta, par ko sapņojam jau kopš 2011.gada brauciena. :)
Starp citu - plānojot ceļojumu saskārāmies ar pārsteigumu - latvieši ir visur - mēs esam varena tauta (Vairai bija taisnība :)) . Pontā Delgadā uzdūros virsū B&B by Lapsa. Nodomāju, ka laikam Portugāļiem arī līdzīgs vārds mūsu lapsai. Bet skatos uz attēla tiešām lapsa. :) Izrādās sieviete no Latvijas iekārtojusi skaistus apartamentus Pontā Delgadā. Pasaule ir maza, tad nu dažas naktis apmetīsimies arī pie viņas.
Azoru salas - Eiropas glabātais noslēpums, 1.daļa
02.06.2013 (atgriezāmies no ceļojuma)
Esam atpakaļ no ceļojuma. Sēžu Rīgas dzīvoklī, nežēlīgs karstums ventilators dūc. Atliek vien nobrīnīties, ko šogad daba sadarījusi ar laika apstākļiem. Pēdējo 16 dienu laikā šī ir pirmā diena, kurā atļāvos uz ielas iznākt šortos un maikā ar īsajām piedurknēm. :) Kā jau iepriekš minēju, ceļojuma galamērķis šoreiz bija Azoru salas.
Ceļojuma maršrutu mēs bijām saplānojuši visai sarežģītu, bet noteikti aizraujošu. Ceļojuma mērķis - apskatīt Azoru salas (cik nu to var izdarīt nepilnās divās nedēļās). Pēc ceļojumu plāna: no sākuma lidojums no Rīgas uz Londonu (AirBaltic), kur pārsēžamies lidojumā uz Porto (TAP). Tad dažas dienas tur - portvīnu galvaspilsētā, un dodamies tālāk - uz Sao Miguel salu (SATA). Tad lidojam uz Faial salu (SATA), un ar prāmi pārceļamies uz Piko salu, no kurienes lidojam atpakaļ caur Sao Miguel (SATA) uz Lisabonu (SATA), tālāk Kopenhāgenu (EasyJet) un tad jau Rīgu (AirBaltic). Kopumā 8 lidojumi, 7 lidostas. Šobrīd pēc ceļojuma neliels fizisks nogurums, bet gandarījums milzīgs.
Ceļojuma apraksta ievadā, protams, par Porto. Šī nebija mūsu pirmā viesošanās Porto, iepriekš bijām šajā pilsētā arī 2011.gada rudenī. Plānojot ceļojumu uz Azoru salām, izdomājām, ka būtu jauki dažas dienas pavadīt Porto, kas mums ļoti iepatikās iepriekšējā reizē. Galvenais mērķis pārsvarā izbaudīt gastronomiskās izvirtības: Boulangerie de Paris apmeklējums, Churros atrašana, kā arī portvīnu degustēšana.
Ceļojums līdz Porto
18. maija rītā ar taksi uzsākām savu ceļojumu uz lidostu. Un te sākās jautrība - jau iekāpām savā taksī un taisījāmies braukt, kad mums pieskrēja klāt kāda ģimene un teica, ka esam viņu taksī. :) Mēs sākam, neko nezinām - mūsējais, jo iepriekš pasūtījām. Beigās izrādījās, ka joku nospēlēja banāla sakritība - divas ģimenes vienā dienā, 7.40 no rīta ir pasūtījušas katra savu Baltic Taxi, uz vienu adresi... turklāt, lai padarītu pasākumu vēl jautrāku - takši apstājušies katrs savā pusē vienai mājai. :) Aizbraucām pirmie, bet spriežot pēc zvana no operatora laikam tomēr ne ar īsto taksi - ceru, ka otra ģimene savā gala mērķī tomēr nonāca laimīgi.
18. maijs bija pirmā pa īstam karstā diena šogad - solīja līdz pat 30°C, bet mūsu tās dienas galamērķī Porto Windguru rādīja vien +12°C. :) Tas apgrūtināja mūsu bagāžas pakošanu - tāpat kā iepriekšējos ceļojumos arī šoreiz devāmies ceļā ar vienu rokas bagāžas vienību katrs - 6kg. Brīdī, kad pasūtījām lidojumu biļetes likās, ka 6kg braucot uz siltajām zemēm būs ok. Savukārt tagad nācās domāt, kā somā iebāzt siltu jaku un garās bikses. Ātri vien atskārtām, ka vienīgais risinājums ir siltākās drēbes un kalnā kāpšanas zābakus vilkt virsū jau šajā galā. Rezultātā tajos pašos zābakos, kuros šogad pie -15°C grādiem esmu braucis slēpot, šoreiz +25°C devos ceļojumā...universāli :)
Lidojumam uz Londonu un tālāk uz Porto jau bijām veiksmīgi iečekojušies, par spīti AirBaltic personāla vēlmei mūs atstāt Londonā. Lidojums uz Londonu pagāja visai mierīgi, bez jebkādiem starpgadījumiem. Lidojumā uz Londonu jau notiesājām iepriekš pasūtīto ēdienu un iedzērām pa pirmajai vīna glāzei. :) Biju aizmirsis savas spiediena maiņas austiņas, tās nācās piepirkt klāt Gatwick lidostā. Notiesājām vienu Pret-a-Manger bageti un Polundrs iedzēra kafiju, kamēr es savējo biju spiests izliet laukā, jo pasūtīju tēju, bet acīmredzot mana brīnišķīgā akcenta dēļ mani darbinieks nesaprata. :) Otrajā lidojuma segmentā pirmo reizi lidojām ar TAP. Viss bija pat ļoti ok, ēdināja bezmaksas, lidojums komfortabls, vieta kājām ir. Atlidojām uz lidostu, uzmeklējām tūristu informācijas biroju, kur nopirkām 3 dienu ceļošanas kartes sabiedriskajam transportam (šķiet 15 Eiro par personu), un devāmies gaidīt metro. Ārā pārsteidza (lai arī iepriekš zinājām par laika apstākļiem) aukstums un vēsais ziemelis. Kamēr gaidījām metro jau paspējām mazliet nosalt. :) Tad 40 minūšu brauciens, pazīstamie skati uz Porto, viena pārsēšanās un bijām klāt Porto centrā - rātslaukumā, no kura netālu bija mūsu izvēlētā viesnīca.
Almeida viesnīca
Pirmā lieta, ko darījām - devāmies uzmeklēt mūsu viesnīcu - Almada. Vienkārša viesnīca, pašā Porto centrā, pa ļoti simboliskām naudiņām (25 Eiro par nakti, viesnīcu cenas kopš 2011.gada ir kritušās ļoti ievērojami). Pirmais kontrasts Porto, protams, ir kāpelēšana pa kalniem. Katrs solis pa labi vai pa kreisi nozīmē kāpšanu kalnā vai lejā no tā. Attiecīgi katra kļūda navigācijā var dārgi maksāt. :) Visa ceļojuma ietvaros lietojām manu izgudroto zelta likumu - ja nezini, kur jāiet - kāp augšup, lai kļūdas gadījumā nebūtu jākāpj divitk. :) Salīdzinoši ātri atradām viesnīcu jeb viesumāju. Mūs sagaidīja laipna portugāļu kundzīte gados, kas uz manu izmisīgu "Ingles?" tikai viltīgi nosmīnēja un pretī pajautāja "Francais?". Kopsaucēju neatradām. Nācās lietot tās nelielās spāņu un portugāļu valodas zināšanas, kas mums ir.
Pirmā lietas, kas nāca prātā ienākot istabā - mēs te nosalsim. :) Istabā bija tiešam pavēss, un šausmināja doma, ka vakarā būs jāmēģina ielīst gultā. Labprāt būtu paprasījis sildītāju, bet šķita, ka ar esošajām valodas zināšanām būs pagrūti. Tādēļ jau sākumā devāmies paēst un sameklēt kādu portvīnu, ar kuru sildīties. Netālajā veikalā dabūjām Croft portvīnu - to, kas mums iegaršojās pagājušajā Porto apmeklējumā. Arī šoreiz tas garšoja lieliski, it īpaši kopā ar vītinātu vietējo cūciņ'. :) Vakarā dabūjām arī sildītāju, kurš gan daudz siltumu nedeva, bet vismaz mazliet gaisa mitrumu mazināja. Vispār portugāļu kundzīte ļoti izpalīdzīga - bija gatava ar visu palīdzēt, un cik vien ļāva valodas barjera, mums nāca ļoti pretī.
Konditorejas
Nevienam nav noslēpums, ka Porto ir pilsēta, kur ir izvērsties kārumu cienītājiem - un mēs tādi pilnīgi noteikti esam. Konditorejas ar dažādiem gardumiem ir gandrīz uz katra stūra. Iepriekšējā ceļojumā uz Porto bijām sev atklājuši fantastisku vietu - Boulangerie de Paris, tieši pie Sao Bento dzelzceļa stacijas. Tur bija fantastiski garšīgi Kruasāni ar Bešamel mērci, dažādas kūciņas, groziņi (fb foto galerijās šķiet jābūt attēliem no turienes) utt. Šī bija obligāti mūsu must-do sarakstā, taču jo lielāka bija mūsu vilšanās, kas ierastajā vietā ieraudzījām vien zīmīti slēgts. Caur logu ielūkojoties iekšā vēl varēja redzēt vitrīnas, kurās agrāk bija kūku kalni, bet šoreiz nekā.
Tomēr nav ļaunuma bez labuma - bijām spiesti meklēt citu vietu, un visai drīz tādu atradām. Netālu no tirgus ir iestādījums ar interesantu nosaukumu - Tupi. Gareniska telpa ar klasisku bāra leti un sarkaniem augstajiem krēsliem, kas ieskrūvēti zemē un var, kā bērnībā griezties ap savu asi. :) Aiz letes ļoti aktīvi darbojas 4-5 pavecāki kungi, kuru darbības ir ļoti sinhronizētas. Var redzēt, ka kungi jau daudzu gadus strādā kopā. Te izgaršojām iespējams labāko Pastel de Nata Porto (lai arī ceļojuma laikā ēdu tos kādās 8-9 vietās). Kādu dienu vēlāk šeit ēdām arī vietējo tradicionālo brokastu ēdienu - Frančeziņju, kas arī no visām garšotājām šeit bija vislabākā. Turklāt sēžot pie bāra letes var skatīt, kā viss tiek pagatavots. Frančeziņja faktiski ir ļoti sātīgs ēdiens - maizes šķēles, starp kurām salikta dažāda veida gaļa, vietējās desas, siers. Pa virsu viss tiek apkausēts ar lielu daudzuma sieru, un vēl pa virsu uzkrauj mazliet apceptu olu. Porcija ir milzīga, pietiek uz diviem...pat tādiem rīmām, kā mēs ar Polundru. Šķiet, ka šo iestādījumu apmeklējām vismaz trīs reizes - izgaršojām gan dažādas kūciņas, gan dzērām svaigi spiesto apelsīnu sulu, gan arī jāatzīst, ka te bija normāla melnā tēja. Interesanti ir tas, ka es, kā melnās tējas cienītājs, visa ceļojuma garumā gan Porto, gan tālāk Azoru salās mocījos ar normālas melnās tējas iztrūkumu. Pārsvarā tā ir ļoti vāja, neizteikta garšā, bez aromāta utt. Varbūt vienkārši nepaveicās, bet tēju es pirku relatīvi bieži...
Jardins do Palácio de Cristal do Porto
Vienā no dienām devāmies uz parku, ko nepaspējām apmeklēt iepriekšējā ceļojuma reizē. Kārtējo reizi nolohojos ar 2D karti. Es visu laiku saku, ka pilsētās, kurās ir kalnains profils, vajadzētu tūristiem dot 3D kartes... Rezultātā pa krastmalu aizgājām līdz parkam, kurš pēc kartes izskatījās 200m no krasta... Jā, tā bija, ar vienu mazu niansi - tas atradās kādus 300m augšā kalnā. :D Tā kā tā bija viena no pirmajām atvaļinājuma dienām un kājas vēl nebija radušas pie Porto kalniem, tad gāja visai grūti. No sākuma n-tie pakāpieni, tad vienkārši garš ceļš kalnā. Tad vēl mazliet pamaldījāmies un beidzot atradām parku, kurš patiesībā, ja iet pa taisno no mūsu viesnīcas būtu bijis vien 15 minūšu viegla gājiena attālumā... :)
Parks ļoti, ļoti skaists - daudz dažādu koku, krūmu, puķu un... putnu. Visas iespējamās pīļu un zosveidīgo variācijas, pāvi, vistas gaiļi utt. Tāpat no klints malas ļoti skaisti skati lejā uz pilsētas centru un Ponte da arrabida. Parkā atrodas arī Museo Romantico, bet tur iekšā netikām - bija tieši pusdienlaiks, kad tur bijām. Parkā pavadījām vairākas stundas - lai arī tas atrodas pašā kalna malā, šeit pirmo reizi izdevās patverties no aukstā vēja un izbaudīt dienvidu sauli. Brīnišķīga vieta pastaigām, skaisti skati, palmas, rožu dārzi, strūklakas u.c. jaukumi. Ja gadās nogurt no aktīvās ielu dzīves Porto, tad šī ir ļoti laba alternatīva patvērumam. :)
Porto svinības
Vienā no pirmajām dienām, kad bijām Porto, vakarā bija izšķirošā Portugāles čempionāta spēle futbolā. Protams, Porto futbolisti trešo gadu pēc kārtas kļuva par čempioniem, kas nozīmēja megatusiņu pilsētas rātslaukumā, kas savukārt atrodas nepilnu 300m attālumā no mūsu viesnīcas. Tas mums nozīmēja tikai negulētu nakti, jo vārdus "skaņas izolācija" Portugāļi šķiet nezin. :) Nekas - iemācījāmies Porto līdzjutēju dziesmas. :)
Croft un Taylor's portvīna darītavas
Divās dienās apmeklējām portvīnu darītavas un padegustējām portvīnu. Skaidrībai, Porto ir faktiski portvīna meka - tieši šeit jādodas, ja garšo saldenais un stiprais dzēriens. Varētu teikt, ka ar Polundru šo dzērienu tā pa īstam šeit arī iepazinām 2011.gadā. Interesanti ir tas, ka 2011.gadā pilnībā neko nejēdzot no portvīniem uz dullo aizgājām uz Croft portvīna darītavu - kā izrādījās relatīvi mazpopulāru un LV nepieejamu portvīnu. Un mums toreiz ļoti iegaršojās, kā rezultātā kopš tā laika vienmēr meklējam, ko līdzīgu. Esam pārmēģinājuši laikam visus LV pieejamos portvīnus, Polundrs aizgāja arī uz portvīnu degustāciju pie Meirānes kundzes, bet vienalga - Croft līmenim šķita, ka neviens nepietuvojās.
Tāpēc visai loģiski ir tas, ka arī šoreiz sākām ar Croft apmeklējumu. No Vila Nova de Gaia krastmalas uzkāpām kalnā (2011.gadā kāpiens likās ievērojami grūtāks - bija karstāk) un ātri vien atradām Croft. Bija jau pavēls, ekskursijas tajā dienā pa glabātuvi vairs nebija, tādēļ uzreiz ķērāmies pie degustācijas. Šoreiz jau kā portvīna pazinēji orientējāmies atšķirībās starp jēdzieniem Ruby, Tawny, Vintage, LBV u.c. Izgaršojām vairākus variantus, un tā laikam ir tā retā reize, kad garšas kārpu prioritāte sakrita ar attiecīgā dzēriena cenu. Tas vintage, kas maksāja visdārgāk, tiešām garšoja izcili. Ja pareizi atceros tas bija 2008.gada Croft Vintage - garša tieši kā man garšo - vēl auglīgs, rubīnsarkanā krāsā, vēl nav paspējis kļūt riekstains un mainīt krāsu uz brūnāku. Noteikti labākā portvīna glāze, ko jebkad esmu garšojis. Ļoti labs bija arī 2008.gada LBV - augsta kvalitātes un cenas attiecība, arī auglīgs un baudāms. 10 un 20 gadīgie tawny bija labi, tomēr neesmu šīs riekstainās garšas piekritējs, tādēļ noteikti priekšroku dodu LBV. Jā kāds ir redzējis Croft Rīgā - dodiet ziņu.
Nākamajā dienā aizgājām uz klasiku - laikam populārāko portvīna darītavu - Taylor's. Protams, atšķirību jūt - pati teritorija ir daudz...hmm - krutāka. Ja Croftā ekskursija un viens Ruby paraugs ir bezmaksas, tad Taylor's ekskursija maksā 3 eiro, bet klāt dabū trīs paraugus. Ekskursija gan labāk patika Croftā - vairāk apstāstīja par portvīna vēsturi, pagatavošanas principiem utt. Taylorā visai virspusēji izstāstīja, vairāk zinātājiem. Turklāt Taylorā ir arī skaists rožu dārzs, kurā var nesteidzoties garšot visus portvīna veidus. Man personīgi atklājums bija 10gadīgais Taylor's (to vēlāk arī nopirkām Sao Miguel), Kopenhāgenas lidostā papildinājām savus krājumus arī ar Taylor's LBV 2008 - var tikt uz nogaršošanu :)) .
Vispār šoreiz pavaicās ar laika apstākļiem - vēsāks laiks ļāva izbaudīt labāk un vairāk. :) Turklāt nebija tik lielā žvingulī jākāpj lejā no kalna.
Churros medības
Viens no highlightiem, ko izbaudījām pagājušajā Porto apmeklējumiem ir Churros ēšana. It kā nekas tāds un sarežģīts, bet tā baudīšana kopā ar kanēli un cukuru tieši Porto ielās ir lieliska. Laikam šā ēdiena neatņemama sastāvdaļa ir tieši Porto skati, gaiss un Douru upes smarža. :) Pirmajā dienā, ko pavadījām Porto papildus vilšanos tam, ka Boulangerie de Paris ir slēgta, sagādāja fakts, ka neatradām Churros furgonu tur, kur tas bija iepriekšējā reizē - pastaigu promenādē Porto pusē. Ritot dienām, jau mācās virsū izmisums par to, ka esot Porto nedabūsim Churros. Bet tad, pastaigā pa promenādi Vila Nova de Gaia pusē (Porto tehniski ir tik vienā Douru upes krastā) tālumā, kādu 600m attālumā, ieraudzīju furgonu. Tas nekas, ka neredzēju kas par furgonu, ko tur tirgo utml. - uzreiz devāmies tajā virzienā, jo sajutām, ka jābūt īstajam. :) Un tikām atalgoti - tā pati Churros cepēja.
Uzreiz nopirkām tā pavairāk, atradām vietu, kur piesēst un notiesāt iegādāto gardumu. Tagad rakstot pilnīgi siekalas mutē saskrēja... Uztaisiet taču kāds Rīgā Churros ceptuvi, vai arī man dienā, kad pieriebsies esošais darbs, nāksies tādu izveidot. :)
Krastmala un Livraria Lello
Pēdējā dienā izrakstījāmies no viesu nama, atstājām somas turpat līdz vakaram un devāmies uz Livraria Lello - neapšaubāmi skaistāko grāmatnīcu, kādā es jebkad esmu bijis. Tā šobrīd faktiski ir ieguvusi tūrisma kulta vietas statusu, tādēļ tur vērts doties brīdī, kad tūrisma plūsma mazāka. Jebkurā gadījumā iekšā vajag padrūzmēties. Grāmatnīcai šarmu piedod koks, kas izmantots interjērā un, protams, galvenais objekts - koši sarkanās skaistās kāpnes. Jāsaka arī grāmatu izvēle ir ļoti daudzveidīga un interesanta - katrs atradīs sev interesējošo. Ja nebūtu ceļojuma sākums, tad nopirktu sev ko, bet tā iztikām ar mazu grāmatiņu, ko iegādājās Polundrs.
Pēc Livraria Lello devāmies lejā no klints uz Douru krastmalu, kur sagaidīt 500.autobusu, kas aizvizina uz pilsētas pludmalēm pie okeāna. Šī bija pirmā salīdzinoši siltā diena (aizvējā saulē varēja pat džemperi uz īsu brīdi novilkt) Porto. Aizbraucām līdz okeānam, bet vējš tur gan bija ievērojams. Tādēļ uzreiz devāmies uz kafejnīcu, ko apmeklējām iepriekšējā reizē - ar skaistu skatu uz okeānu. Šoreiz izpalika gājiens visas promenādes garumā, pa ceļam iegriežoties katrā kafejnīcā un izgaršojot Kaiperiņju. :) Tā kā Portugāles un Brazīlijas saiknes ir ļoti ciešas, tad Kaiperiņju šeit var uzskatīt par nacionālo dzērienu. :) Kafejnīcā gan pa vienai paņēmām, un noteikti varu teikt, ka labākā Kaiperiņja, ko esmu dzēris kopš iepriekšējās viesošanās reizes šeit. Paņēmu arī jūras velšu sendviču - gribēju tikai iekost, bet jāsaka sendvičs izrādījās daudz sātīgāks nekā biju domājis - bet ļoti, ļoti gards. Šajā kafejnīcā, kuras nosaukumu pat nezinu, pavadījām vairākas stundas - beidzot izbaudījām lielisko skatu uz okeānu, garšīgu virtuvi, dzērienus pa salīdzinoši demokrātiskām cenām (ja kādreiz kādam interese - izstāstīšu kā atrast šo vietu). Te nu mūsu ceļojums pa Porto gāja uz beigām - pēc relax pie okeāna bija jādodas atpakaļ uz centru, lai paņemtu somas un dotos tālāk - beidzot uz Azoru salām.
Tramvajiņš un Sao Bento stacija
Vēl divas lietas, ko vērts izbaudīt, kad esat Porto, - Sao Bento dzelzceļa staciju un braucienu ar 22.tramvajiņu. Brauciens riņķī pilsētas centram aizņem kādas 30 minūtes - var bez liekas kāpelēšanas apskatīt centru un iedomāties, kāda atmosfēra agrāk bija šajā tramvajiņā. Gribējām pagājušajā Porto apmeklējumā izbraukt ar to, bet nesanāca. Tad nu šoreiz beidzot izpildījām uzdevumu. :) Kas attiecas uz Sao Bento staciju, tad laikam jau esat pamanījuši, ka gandrīz katrā ceļojumu aprakstā pieminu dzelzceļa staciju - man patīk tās krāt, jeb krāt iespaidus par to apskatīšanu. Eiropā ir daudzas skaistas dzelzceļa stacijas, kurās esmu bijis, bet Sao Bento (šeit bildes) ir viena no neparastākajām un skaistākajām Eiropā. Ir vērts ieiet - apskatīt skaistos sienu gleznojumus, kā arī peronus.
Porto noslēgums
Porto apmeklējums pirms Azoru salām bija ļoti vērtīgs - kā prelūdija tam, kas mūs gaidīja Azoru salās - mazliet nobriedām fiziski, pieradinājām kājas pie kāpelēšanas, pieradām pie temperatūrām un vienkārši izbaudījām pilsētu. Tomēr šis Porto apmeklējums atstāja duālas sajūtas. Tā bija pilsēta, par kuru mēs ar Polundru kopš iepriekšējā apmeklējuma vienmēr atcerējāmies ar uh! un ah! Atmiņās Porto bija iespiedusies kā leģendāra vieta, kur cilvēki ir priecīgi, viss apkārt ir ļoti skaists, virtuve un dažādi gardumi ir lieliski. Es nevarētu teikt, ka skati 2013.gadā ir kļuvuši sliktāki... :) Tieši otrādi - vēsais laiks ļāva šoreiz vairāk laika pavadīt pastaigās un redzēt vairāk. Bet, kas attiecas uz pārējo, tad acīmredzot krīze, ko piedzīvo Portugāles ekonomika, tomēr atstāj būtisku ietekmi. Pirmkārt, cilvēki - tie ir kļuvuši mazāk smaidīgi, nav vairs ne miņas no tā dzīvesprieka, kas kūsāja vēl 2011.gadā. Varbūt tas man tikai tā likās, bet šķiet, ka Portugāļi nokonverģējuši uz "vēsajiem" baltiešiem. Varbūt aukstais laiks radīja tādu efektu... Otrkārt, ļoti daudz iestādes (kafejnīcas, restorāni, veikali, tirgus bodītes u.c.) ir slēgti. Vairāki interesanti iestādījumi, ko atceros no iepriekšējās reizes ir vienkārši slēgti, turklāt nevis to vietā ir kas cits, bet vienkārši tukšas telpas. Treškārt, fenomens, ko neredzējām iepriekš - bezpajumtnieki. Neteiksim, ka tik daudz kā Budapeštā, bet pietiekami daudz. Ceturtkārt, varbūt tā iekrita, bet kopumā šķiet, ka kritusies ēdienu kvalitāte, apkalpošanas kvalitāte...un attieksme pret tūristiem. Restorānos mēģina no tūrista izspiest vairāk. 2011.gadā ar to saskārāmies Lisabonā, bet tagad šī sērga ir arī Porto.
Tomēr par spīti visam - ja neesat bijuši Porto, tad šī noteikti ir vieta, kur jādodas. Nekāda krīze nesabojās skatu uz okeānu, skatu uz Douru, Vila Nova de Gaia, portvīnus un citas basic lietas, kas jāapmeklē Porto.
Nākamajā bloga daļā par to, kā mums veicās turpmākajā ceļojumā - kā tikām uz Sao Miguel salu, kā palikām B&B "Lapsa", par Ponta Delgada, pirmajām dienām ar mašīnu utml.
São Miguel, zaļā sala - govis, ananāsi, tējas plantācijas un fantastiski skati, 2.daļa
Ok, šis ir mūsu ceļojuma uz Azoru salām apraksta turpinājums. Kā jau rakstīju ievaddaļā - padegustējām portvīnu un pasalām Porto. Tagad bija kārta pašām Azoru salām.
Azoru salas - ir 9 vulkāniskas izcelsmes salas. Kā var redzēt 1.attēlā, tās atrodas Atlantijas okeāna vidū. Ok, ne vidū, bet aptuveni 1/3 distancē no Lisabonas līdz Ņujorkai (1500 km līdz Lisabonai, 1900 līdz Ņūfaundlendai). Vēl pievērsiet uzmanību "plaisām" attēlā - tās ir tektonisko plātņu lūzuma vietas. Azoru salas atrodas vietā, kur savienojas trīs plātnes - Ziemeļamerikas, Āfrikas un Eirāzijas plātnes. No šī, protams, izriet, ka tā ir seismiski aktīva zona. Arī mūsdienās notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Nesenākā zemestrīce bija 2013.gada aprīlī - tātad pavisam neilgi pirms mūsu ierašanās. Zemestrīce bija 6 balles stipra - vietējie stāsta, ka tik spēcīgu ilgu laiku nav jutuši. Mūsu ceļojuma laikā gan neko nekratīja, vai arī vīna daudzums asinīs amortizēja pazemes grūdienu spēku. :)
Azoru salas iedala 3 grupās. Austrumu grupā ir divas salas - São Miguel, Santa Maria, centrālajā daļā - Graciosa, Terceira, São Jorge, Pico, un Faial, bet rietumu daļā - Flores un Corvo. Negribu baigi daudz izplūst par Azoru salu klimatiskajiem apstākļiem, dabu utt. - tas viss ir ļoti labi aprakstīts Wikipedia rakstā par Azoru salām. Īsumā - kopējā salu platība vien 2.3 tūkst. km2, nepilni 250 tūkst. iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa Sao Miguel salā. Klimats visai stabils, ko ietekmē Golfa straume - aptuveni 14°C ziemas mēnešos, maksimālie 25°C vasaras mēnešos. Tas ļauj uz salām attīstīties fantastiskai florai un faunai. Tā, piemēram, no vienas puses var uz salas redzēt priežu mežus, bet jau 2km tālāk - banānu plantācijas, avokado, marakujas utt. Uz salas no pārtikas viedokļa tiek audzēts viss iespējamais - gan mūsu platuma grādu dārzeņi un augļi, gan lielākā daļa no D.Amerikas piedāvājuma, bet Sao Miguel salā saglabājušās divas tējas plantācijas, kas ir īpašs Azoru salu lepnums, jo tās ir vienīgās tējas plantācijas Eiropā.
Ceļojumu uz Azoru salām sākām ar tūristu populārāko galamērķi - Sao Miguel salu (3.attēls). Tā ir lielākā Azoru sala, ar visattīstītāko tūrisma sektoru, administratīvo centru, lielāko teritoriju, lielāko iedzīvotāju skaitu utt. Uz Sao Miguel nokļuvām ar vietējo aviolīniju palīdzību - Sata Acores. Lidojums no Porto aizņēma aptuveni 2h. Lidojums nebija pats patīkamākais - Porto-Ponta Delgada lidojuma segments jau bija otrais savienotajā reisā no Minhenes... lidojām pilnā ļotenē ar vācu pensionāriem... :) Turklāt man priekšā sēdošais bija paliels, kas jau tā nelielo atlikušo vietu kājām padarīja vēl mazāku. Kā izrādījās divi no vāciešiem bija izvēlējušies arī mūsu naktsmītni, bet par to vēlāk.
3.attēls. Sao Miguel sala
Lidojot uz Azoru, salām nespējām īsti noticēt, ka beidzot, beidzot būsim te. Ar katru minūti, ko pavadījām lidmašīnā saviļņojums tikai auga. Veselu gadu plānojām so ceļojumu, un jau likās, ka šogad šo ceļojumu nepacelsim ne naudas, ne laika ziņā...bet janvārī vienā dienā izdomāju, ka velns ar visu - kad tad vēl doties savos sapņu ceļojumos, ja ne tagad - jaunībā, kamēr kājas vēl klausa, spieķis nav pie rokas un azarts prātā. :) Un tagad mēs bijām pavisam, pavisam tuvu, lai izkāptu Azoru salās, par kurām līdz šim lasījām i-netā, grāmatās un ceļojumu aprastos. Kad bijām klāt bija jau pats vakars - šķiet 22:00, ārā vairs neko neredz, bet, kāpjot lejā pa lidmašīnas trapu, var sajust gaisu... tādu, ka galva sareibst. Tāda sajūta, ka skābeklis te 2x vairāk nekā LV gaisā. :) Acīmredzot, fakts, ka salas ir salīdzinoši mazas un atrodas Okeāna vidū, dara savu. :)
Pirmajā vakarā mums bija no naktsmītnes sarunāts transfērs - vietējais Pedro mūs jau gaidīja lidostā (vienkāršības pēc visus vietējos Azoru salas vīriešus saucām par Pedro - turklāt aptuveni 30% gadījumos viņus tiešām sauca Pedro :D ). Sasveicinājāmies, sagaidījām vēl 2 vāciešus no mūsu reisa un devāmies uz naktsmītni. Lidosta, protams, smieklīgi maza - par ko smiekli nebija atpakaļceļā, kad šeit nedaudz iestrēgām. :) 5 minūšu braucienā līdz Ponta Delgada (Sao Miguel salas lielākā pilsēta, administratīvais centrs) neko daudz vairs nevarēja redzēt - bija jau patumšs. Tomēr pašā pilsētā paspēju novērtēt mazās šaurās ieliņas, vietējo arhitektūru, kas bez šaubām ietekmējusies no Portugāles sauszemes arhitektūras, tomēr būtiski atšķīrās. Paspēju uz mirkli ieraudzīt arī galveno pilsēta Igreja (baznīca), kas katrā Azoru salas pilsētā faktiski pēc izskata ir vienāda. Lielākajā daļa pilsētu, kuras mēs apmeklējām - pilsētas centru apzīmēja līdzīga paskata baznīcas - baltas ar melnām kontūrām. Bieži tieši pie baznīcām arī nelieli atpūtas parki, kuros sanāk vietējie iedzīvotāji, sēž, sarunājas vai spēlē kādas galda spēles.
Mūsu ceļojumu pa Sao Miguel es precīzā hronoloģiskā secībā šoreiz nestāstīšu - pārāk piņķerīga braukāšana riņķī šoreiz bija. Šoreiz vairāk par highlightiem, ar kuriem sastapāmies mūsu ceļojuma laikā.
B&B Lapsa
Janvārī, kad plānoju ceļojumu, viens no izaicinājumiem bija atrast naktsmītnes, kas atbilstu mūsu budžeta iespējām. Kopumā viesnīcas nav dārgas, bet nav īsti mūsu stils paņemt 4/5 zvaigžņu viesnīcu un zvilnēt pie baseina - gribas, ko tuvāko vietējiem cilvēkiem. Šajā segmentā, lai cik dīvaini nebūtu, izvēle Azoru salās nav tā pati labākā. Teiksim ar Sicīlijas ceļojumu nevar salīdzināt - dažāda veida iedzīvotāju viesu mājas, B&B un līdzīgi iestādījumu piedāvājums tur bija nesalīdzināmi lielāks. Azoru salu gadījumā palīgā nāca www.airbnb.com - kur cilvēki izīrē uz īstermiņu vai vidēju termiņu savus īpašumus, istabas utt. Tad nu skatījos, kāds piedāvājums ir Ponta Delgadā - bija doma pirmās divas naktis uz salas pārlaist tur. Interesanti, ko padomātu Jūs, lasītāji, kad ieraudzītu Azoru salās naktsmītnes ar nosaukumu B&B Lapsa? Mana pirmā doma bija - hmm, diez ko nozīmē vārds "Lapsa" portugāļu valodā? Paskatījos google translate... neko nenozīmē... tālāk skatos bildes - tiešām lapsa uzzīmēta. Nākamā mana doma - oho, laikam vārds "lapsa" gan portugāļu valodā, gan latviešu valodā sakrīt. Ne vienā brīdī nevarēju iedomāties, ka šajā pasaules nostūrī atradīsim sievieti no Latvijas, kas ir attaisījusi savu B&B. Un tieši tā tas arī ir.
Iepazīstieties - Asnāte un viņas B&B Lapsa. Naktsmītnes ar 3 atsevišķām istabās, lielo atpūtas zāli un virtuvi. Kopumā pie Asnātes pavadījām 4 naktis - 2 Sao Miguel salas apceļojuma sākumā, 2 - beigās. Par naktsmājām neko sliktu nevaram teikt - viss bija lieliski. Mūsu istabas sienu rotāja gleznojums ar stilizētu Brīvības pieminekli. :) Mazliet sirreāla sajūta, aizbraukt prom no mazās Latvijas uz vēl mazāku vietu un sajusties kā mājās. Asnāte parūpējās par visu, kas mums vajadzīgs. Nākamajā rītā kopā aizgājām arī uz kafiju kafejnīcā Ponta Delgada ostas promenādē. Asnāte mums apstāstīja kā nokļuvusi šajā pasaules nostūrī, ar ko ikdienā nodarbojas, ko vērts apskatīt gan pilsētā, gan salā, gan citās salās. Naktsmītnēm viens vienīgs neliels mīnuss - skaļums, var dzirdēt visu, kas notiek uz ielas, un liekas, ka tas notiek tepat blakus gultai. Bet ar to ir jārēķinās dodoties ne tikai uz Azoru salām, bet vispār uz dienvideiropu - ja izvēle nav glamūrīga viesnīca, tad dzirdi visu :) Es teiktu, ka mums pēc Lisabonas, Porto un Sicīlijas gulēšana "uz ielas" jau šķiet pieņemama. :) Vienvārdsakot, ja ir doma kādreiz doties tajā virzienā - padodiet ziņu Asnātei - iegūsiet gan labas naktsmājas, gan gidu un draugu vienā personā.
Ponta Delgada
Pirmajā pilnajā dienā Sao Miguel salā mums bija paredzēta Ponta Delgada apskate. No rīta pamodāmies agri - kā jau teicu dzirdamība ir visai laba. Tomēr bijām pietiekami izgulējušies - pirms tikšanās ar Asnāti izgājām uztaisīt kādu loku pa pilsētu - aizgājām līdz konditorejai, apēdām pa vietējam gardumam, izdzērām tēju. Pēc tam nedaudz pastaigājām pa pilsētu, apskatījām kas un kur atrodas - aptuveni sapratām virzienus. Patīk man tā sajūta, kad esi izmests jaunā pilsētā, un tev nav ne mazākās sajēgas kas un kurā virzienā. Turklāt aiz katra nākamā stūra ir kaut kas jauns un iepriekš neiepazīts. Pati pilsēta - vismaz tās centra daļa ir salīdzinoši maza, apiet var kādās 30-40 minūtēs. Diezgan daudz restorānu/ēstuvju, daudz ķīniešu veikalu. Mazas, šauras ieliņas, kurās automobiļi knapi tiek garām viens otram. Sicīlijā likās, ka ir šauri, bet nē... īstā šaurība sākās te. :) Pilsētas centrā, protams, tipiskā baznīca, kuras turpmākajā ceļojumā redzējām ne vienu vien.
Viens no pozitīvākajiem dienas momentiem - tirgus apmeklējums. Protams, pirmais, kas metas acīs - ananāsu stends. Azoru salas ir vienīgā vieta Eiropā, kur tiek audzēti ananāsi (par to vēlāk). Tad nu šeit tos var iegādāties, ko arī izdarījām. Tāpat nopirkām arī Asnātes ieteikto svaigo sieru, kas ietīts banānu palmu lapā. Pašā tirgū var atrast visu, ko vien sirds kāro - visi iespējamie vietējie dārzeņi un augļi, zivju paviljoniņā - vietējo noķertās zivis, astoņkāji, kalmāri, garneles, Lapas (par šīm ēdienu sadaļā). Nosiekalojāmies uz tunci, bet šoreiz nepirkām - negrimējās piesmirdināt Asnātes virtuvi. :)
Pilsētas dzīve rit mierīgi - cilvēki nekur nesteidzas, viss ir blakus, visi viens otru pazīst, vai vismaz ir redzējuši. Aizgājām arī uz lielāku pārtikas veikalu, kur sapirkāmies visu, kas tuvākajās dienās varētu noderēt, dabūjām arī Taylor's 10-gadnieku, kas vēl svaigās atmiņās no Porto. Ņemot vērā, ka ārā ir ap 18°C grādiem un vējš ir pavēss, saprotam, ka šo noteikti izlietosim šajās sešās dienās, ko esam Sao Miguel salā.
Tāpat pirmajā dienā apmeklējām Antonio Borges dārzu (Jardim António Borges) - faktiski parks, kurā tuvumā var apskatīt šeit mītošo faunas un floras daudzveidību. Man kā spilgtākā atmiņa no šī dārza noteikti paliks dažāda veida augošie bambusi. Lai arī iepriekš brīvā dabā biju redzējis bambusu, tik iespaidīgs, kāds tas ir šajā dārzā nebija novērots. Pirmo reizi varēju pieskarties bambusa stiebram, kas ir 7-9cm diametrā un kādus 15m augstumā. Iepriekš biju redzējis daudz tievākus, vien PSRS laiku makšķerkātu bambusu līdziniekus. Tāpat te varēja apskatīt atsevišķus gumijkokus, dažāda veida palmas utml. Šajā parkā pirmo reizi ceļojumā iekļuvām nelielā lietus šaltī, bet tā šajā ceļojumā faktiski izrādījās pēdējā (ja neskaita dažas, ko piedzīvojām braukājot ar auto).
Pontā (tā saīsinājumā to sauc vietēji) ir daudz ko redzēt - lavas alas, ananāsu plantācijas, ļoti skaistie dārzi, ostas promenāde u.c. Mēs pirmajā dienā mēģinājām tvert atmosfēru, iejusties uz salas, jo cilvēku mentalitāte, dzīves ritms, attieksmes pret tūristiem - viss ir mazliet savādāk nekā Portugāles sauszemes daļā (galvenokārt pozitīvajā virzienā). Pirmajā dienā arī apmeklējām vienu no vietējiem restorāniem, kur pagaršoju tunča steiku - nebija izcils, bet visai labs gan, turklāt pa visai simboliskām naudiņām. Pirmajā dienā faktiski vienkārši apstaigājām Pontu, bet divās dienās, kad atgriezāmies no pārejās Sao Miguel salas apceļošanas, izpētījām visu pārējo. Rezumējums par pilsētu ir tāds, ka te ir forši, apskatei pietiek ar 2-3 dienām pilnībā. Var izvēlēties kā bāzi Sao Miguel rietumu daļas apskatei, tomēr, ja esat Sao Miguel, tad ļoti, ļoti iesaku izbāzt galvu ārpus pilsētas un doties prom uz citām pilsētām, mežiem, kalniem un ezeriem. Ponta Delgada ir kā mazs civilizācijas, Eiropas pleķītis Azoru salās - ārpus pilsētas viss ir savādāk, zaļāk, svaigāk. Pēdējos gados pakāpeniski attīstās arī tūrisms Azoru salās, līdz ar to Pontā jūt arī tūrisma industrijas vēsmas - ir savi touritst trap, ir brīžiem bari ar tūristiem utt. Kā divas lietas, kas man personīgi paliks atmiņā no Pontas ir minamas ananāsu plantācijas un pilsētas botāniskais dārzs (Jardim José do Canto), kā arī Antonio Borges dārzs (Jardim António Borges).
Botāniskais dārzs (Jardim José do Canto)
Pienāca diena, kad bija jādodas tālāk no Ponta Delgada. Iepriekš, gatavojoties ceļojumam, lasījām, ka sabiedriskā transporta kustība ir visai reta un uz tālajiem salas galiem - arī ļoti lēna. Tādēļ nolēmām, ka šoreiz īrēsim autiņu. Jau labu laiku pirms ceļojuma pieteicām autiņu, pašu lētāko A klasi + atsevišķi nopirkām apdrošināšanu, kas papildus auto nomas apdrošināšanai sedz visu pašrisku. Tik tālu labi. Nākamā lieta - man nav tiesību, Polundram ir. :) Bet Polundrs pie stūres nav sēdējis ļoti labu laiku. 5 gadus? 7ņus? Nu kaut kā tā... Polundrs pirms ceļojuma mierināja, ka viss būs ok.
Iezīmētajā dienā, ieradāmies pakaļ savam jaunajam ceļabiedram - Kia Piccanto. Kad tante iznāca atzīmēt skrāpējumus un bojājumus uz auto, tad viņas auto zīmējums uz veidlapas ātri viens bija pilns ar krustiņiem. :) Nevarētu teikt, ka auto bija apdauzīts, bet palietots gan - skrāpējumi un mazas buktes faktiski pa visu korpusu + auto disku rūsas pakāpe norādīja uz apstākļiem kādos auto ir strādājis. Bet neko... pēc pāris minūtēm koncentrēšanās un pāris noslāpšanām kustējāmies uz priekšu. Laiku pa laikam noslāpām...un tad vēl...un tad vēl... un vēl. :) Jāsaka stūrmanis ar' nebija uzdevumu augstumos - centos Polundru izvest uz lielās šosejas, lai mazāk jācīnās ar krustojumiem kamēr pierod pie ātrumkārbas, bet rezultātā vienā mirklī atčuhnījāmies lidostā, noslāpuši pie iebrauktuves... :)
Pēcāk izbraucām uz šosejas un jau salīdzinoši mierīgi devāmies tālāk uz Ribeira Grande pilsētu, kas bija paredzēta kā mūsu pirmā pieturvieta. Nu ok, vēl maziņš sīkums - ja braucat ar Kia Piccanto, tad pārliecinieties, ka rokas bremze tiešam ir nolaista :D Rokturis ir visai mānīgs, kad nolaid rokas bremzi līdz beigām, izrādās, ka uzspiežot vēl, var nolaist ievērojami zemāk. Tas tā, maziņš atklājums, kad jau bijām nobraukuši 20km un Polundrs brīnījās, kāpēc auto neiet uz priekšu. :)
Bet kopumā visa ceļojuma garumā, ņemot vērā ceļus un neceļus pa kādiem braucām, Kia Piccanto izturēja godam. Nododot auto nekādu problēmu nebija - auto īres dāma vien pārbaudīja vai viss vietā, pat nepievēršot uzmanību auto korpusam - tas jau tāpat bija apskrambāts. Tomēr domāju, ka savas skrambas mēs arī atstājām, jo vairākas reizes mūsu ceļojuma pa salu laikā braucām pa ceļiem īstā rallija manierē, kur akmeņi šķīda pret mūsu mašīnas korpusu.
Vispār šajā ceļojumā uzzināju kaut ko jaunu par savu sievu. :) Viņai ir bezbailīga autobraucēja! :) Ja no sākuma mazliet raustījās, tad beigās raustījos es! :)
Ribeira Grande
13.attēls. Ribeira Grande
Ribeira Grande pilsētā pēc mazas pamocīšanās spējām noparkoties. Apgājām riņķī pa pilsētu, paskatījāmies klasisko skatu uz pilsētas tiltu, aizgājām līdz krastmalai un pirmo reizi tā nopietni ieraudzījām okeānu ar lielajiem viļņiem. Pašā pilsētā nav ļoti daudz ko darīt, ir atsevišķi muzeji, bet tos īsti neapmeklējām - devāmies ceļā tālāk uz tējas plantācijām. Un te nu atkal kļūdījos ar ceļu nozīmes interpretāciju mūsu parastajā tūristu kartē. Sao Miguel salā šobrīd tiek būvētas vairākas ātrgaitas šosejas, kas iet paralēli mazākiem līdzšinējiem ceļiem, kurus caurvij vēl mazāki - vietējas nozīmes ceļi. Tad nu kādā momentā pilsētā nogriezām pa nepareizo...rezultātā ātri vien bijām lauka vidū, ar daudz mūū, bēēe un citiem dzīvniekiem, turklāt iebraukuši strupceļā, kur īsti apgriezties neizdodas, jo autiņš stāv 4m lielā pleķī, kurš ir 10° slīpumā un autiņš tādēļ slāpst nost. :D Pēc vairākiem mēģinājumiem apgriezties tas arī izdevās, bet nācās pastāvēt un paturēt kapotu vaļā, lai atdzesētu dzinēju. Nav ļaunuma bez labuma, varējām novērtēt apkārt esošo skaistumu. Visapkārt brīvā dabā auga bambuss, tālumā kalnos kāpelēja govis, bet viens ziņkārīgs teliņš bija pienācis pavisam klāt. Un visur riņķī ceļmalās aug kazeņu krūmi - iedomājos cik forši te ir rudenī. :) Pēc kāda laiciņa tikām laukā no šejienes un bijām atpakaļ uz šosejas, lai dotos uz tējas plantācijām.
Tējas plantācijas
Viena no spēcīgākajām atmiņām par Azoru salām, kas man palika, ir tējas plantācijas. Uz Sao Miguel salas ir divas tējas plantācijas - Cha Gorreana un Cha Porto Formoso. Tās atrodas salas ziemeļu daļā - nedaudz uz austrumiem no Ribeira Grande pilsētas. Mēs apmeklējām lielāko un labāk pazīstamo Cha Gorreana. Nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad izkāp no mašīnas, un galva sareibst. Sareibst no zaļās tējas smaržas gaisā. Ja lietojat zaļo tēju, tad ziniet cik tā labi smaržo, kad to tikko atver. Aptuveni tāpat smaržo arī plantācijā/rūpnīcā, tik daudz intensīvāk, sulīgāk. Pilnīgi gribās gaisu laizīt :)
Apmeklējām tējas rūpnīcu, kur tieši tajā brīdī notika aktīvs ražošanas process. Cha Gorreana ir viena no divām uz Azoru salām palikušajām tējas plantācijām (otra ir vien dažus kilometrus tuvāk Ribeira Grande). Šajā rūpnīcā interesanti ir tas, ka visa tējas pārstrāde joprojām notiek ar tām pašām metodēm, ar kurām to darīja 19.gs., kad šo plantāciju ieviesa. Nav ne augsti tehnoloģisku iekārtu, ne super-sterilas vides (ok, laikam pakotāj iekārtas bija visai modernas). Tējas lapas lielos maisos uz muguras joprojām staipa vietējie darbinieki, uz otro stāvu ceļ ar vienkāršas vinčas palīdzību utt.
Pašas plantācijas ir iespaidīgas - lauki ar maziem zaļiem krūmiņiem, ideāli nolīdzinātiem un jūru fonā. Izskatās pēc riktīgas idilles.
Tepat rūpnīcā, protams, var visu izgaršot - gan melno, gan zaļo tēju, iegādāties dažādus ievārījumus, medu u.c. gardumus. Rūpnīcā tiekam uz nelielu ekskursiju, kas gan ir portugāļu valodā, bet rūpnīcā viss ir tik vienkāršs, ka šķiet, ka saprotam skaidrojumu arī portugāliski. Nopirkām tējas paciņu drēgnajiem Rīgas vakariem (kad vēl tādi būs... :) un manu sapņu ievārījumu - kazeņu ievārījumu. Šo kazeņu ievārījumu turpmākajās dienās, pa Sao Miguel braukājot, ēdām 3x dienā. :) Taisīts no nogatavinātām kazenēm (tādas, kas pavisam melnas), tas ir ļoti salds un reizē arī auglīgs par spīti tam, ka cukura tur nav daudz. Žēl, ka tādu nevar Rīgā dabūt... bet varbūt arī labi, ātri vien par Vinniju Pūku pārvērstos. :)
Lagoa do Fogo
17.attēls. Lagoa do Fogo
Ezers, kurš atrodas atdzisuša vulkāna krāterī, nes tam ļoti piemērotu nosaukumu - uguns ezers. Uz šejieni devāmies bez ļoti lielām ekspektācijām, bet rezultātā bijām pārsteigti. Pirmkārt, pats brauciens augšā kalnā ir elpu aizraujošs... īpaši ja sēdi Kia Piccanto blakus autovadītājam, kurš ntos gadus nav braucis vispār pie stūres + līst lietus + bieza migla + nenormālākais serpentīns. :) Bet gods kam gods - Polundrā atmodās Eiropas ziemeļniekiem raksturīgā rallija skolas čakras (jāsāk domāt vai nav kādi somi rados) un mēs ļoti ātri un droši bijām kalnā augšā. Skats ir fantastisks - īpaši ņemot vērā mākoņus, kas ir vien 10-20 metru augstumā virs mums. Īpaši skaists skats ir virzienā uz okeānu. Sanāk sirreāls skats, vienā kadrā redzi ezeru, kas atrodas 600 m virs jūras līmeņa, un pašu okeānu pavisam netālu no jūras. Žēl, ka ar fotogrāfiju palīdzību šo nevar nodot - mocījos ar fotoaparāta uzstādījumiem - migla būtiski mainīja skatu no tā, kāds tas ir realitātē. Šeit arī interesants skats ir govis - tās ir uzlīdušas pašā augstākajā kalna galotnē, un noraugās uz tūristiem (bilde pie sadaļas "govis" ;) . Bet vispār - vieta visai mistiska. Pirmkārt, te ir pilnīgs klusums, kā jau kalna galotnē - dzird vien vēju. Otrkārt, skats uz mistisku ezeru, ko iekļauj mākoņi. Treškārt, vēl augstāk "debesīs" - govis. :) To nav iespējams ne aprakstīt, ne nofotografēt - jābrauc vien apskatīt pašiem. :)
Govis
Tās uz Sao Miguel ir visur - pļavās, kalnu galotnēs uz ceļiem un pat pilsētās. Vispār govju audzēšanas kultūra Azoru salās ir pavisam savādāka no tā, kas pierasts LV. Pirmkārt, ēdamais tām ir visu gadu cauri - zāle zaļo visu gadu. Otrkārt, tās visbiežāk netiek piesietas vienai vietai - tās klejo riņķī pašas. Treškārt, slaukšanas process ir interesants, pa salu pārvietojas daudzi Pedro ar modificētiem Toyota Hilux automobiļiem, kas aprīkoti ar divām slaukšanas iekārtām un milzu kannu. Govis pašas zina, kur un cikos tām jābūt, lai varētu "noslaukties". :) Tāpat pilnīgi normāli ir tas, ka govis skrien pa reģionālo ceļu, ka govis kāpelē pa kalniem (tiešām normāliem 45° slīpuma kalniem).
Povoacao
Pēc Ponta Delgada mūsu nākamā dzīvošanas vieta bija maziņa pilsētiņa salas dienvidaustrumos - Povoacao. Ceļš līdz turienei ir līkumains, pa kalniem augšā, lejā, asfalta kvalitāte dažviet liek atcerēties par LV, bet jebkurā gadījumā skati riņķī ir fantastiski. Pati pilsēta ir brīnišķīga - ieskauta starp trijām kalnu grēdām, līdzenumā tieši pie okeāna. Pilsētiņa ir maza, bet ļoti jauka. Šajā pilsētā caur AirBnB pasūtījām vietu pie Karlas (Carla). Viņai ir nesen celta divstāvīga māja vienā no kalnu grēdām virs Povoacao, kur viņa pieņem viesus. Pirmajā vakarā sēdējām savā istabā un domājām, ka esam kaut ko sajaukuši ar maksājumiem... 36$ par nakti šķita daudz par maz... likās, ka par tādu servisu būtu jāmaksā 360$ par nakti. :D Pati māja jauna, piebāzta ar jaunāko elektroniku, sadzīves tehniku, santehniku utt. Mūs sagaidīja ar pašceptu kūku, brokastīs galds lūza no dažādiem gardumiem. Bet skati pa logu vienkārši fantastiski. No guļamistabas loga skats uz vienu no kalnu grēdām (19.attēls), bet pa otru pusi - skats uz ielejā esošo Povoacao un okeānu (20.attēls). Karlai ir viens draudzīgs vilku suns un divi ļoti neatkarīgi, lepni kaķi. :)
Tā kā draugiem.lv ceļojumu sadaļa nepieļauj tik garus ceļojuma aprakstus, tad šī ceļojumu apraksta otru daļu var lasīt manā privātajā blogā (spiediet uz zemāk minētajiem blogiem). Lūdzu neaizmirstiet nospiest podziņu "man patīk" - piedalos National Geographic konkursā ar šo ceļojuma aprakstu, un neizmirstiet komentēt un atstāt savus viedokļus/jautājumus! :)
Blogs par otro mūsu vizīti Porto (pirmo reizi apmeklējām pilsētu 2011.gadā);
Blogs par Azoru salu lielāko salu – Sao Miguel un tur dzīvojošo latviešu meiteni;
Blogs par Faial – salu, kas slavena ar vulkāna krāteriem un vaļu „medībām”;
