Piedzīvot Krimu
|
Inta Blūma
|
Jeb stāsts par šo zemi no garīgā aspekta...
Grūti uzsākt rakstīt, kā nekad, jo tik spēcīgas emocijas, sajūtas, noskaņas, pēcgarša, kā Krimas braucienam, nav bijusi nekad....par atbraucot no Tanzānijas, Āfrikā....
Šis būs ne tik daudz raksts par Krimas zemi, dabu un cilvēkiem, kas ir atsevišķa apraksta vērti, bet gan par tieši šo sakrālo ceļojumu- retrītu.
Šis bija otrais, manis organizētais un vadītais ceļojums ar mērķi, ne tikai redzēt un iepazīt citu zemi, bet arī apmeklēt īpašās spēka vietas, sakrālās un senās svētvietas, sajust šo saikni caur attālumu, laikmetiem un cilvēkiem. Sajust šīs telpas (vietas, laika, cilvēku) enerģētiku, savienoties un mijiedarboties, tādā veidā iedarbinot veselu virkni iekšējo un ārējo procesu gan visā grupā, gan katrā tās dalībniekā atsevišķi.
Varu tikai nojaust visa šī procesa lielumu un nozīmīgumu, jo tikai tas, kas izpaudās fiziskajā plānā, bija uztverams kā īsti brīnumi. No kā varu spriest, ka smalkajos līmeņos tas ir bijis īsts apvērsums katra dalībnieka dzīvē. Šīs nepilnas 10 dienas ir lēciens,- it kā būtu nodzīvota vesela dzīve.
Bija viss- grūtības, fizisks pārgurums kāpjot kārtējā virsotnē, neiedomājams prieks to sasniedzot, un sirds gaviles ieraugot elpu aizraujošos skatus, kas paveras acīm. Bija arī piedzīvojumi, jauni draugi, dzīvīgas sarunas, vīns, drudžaina iepirkšanās, Melnā jūra, trakas dejas, asaras, lūgšanas, mūsu Tautasdziesmas, meditācijas, attīrīšanās, atbrīvošanās, brīvības un bezgalīgas mīlestības sajūta pret visiem un visu...
Vēlos pateikt tiem, kas brauks nākamajos ceļojumos- esi gatavs pārmaiņām, esi gatavs ļauties, nebremzēt, atbrīvoties, ļaut vaļu asarām, priekam, apskāvieniem, kaislei, mīlestībai, dziesmai...esi gatavs būt pats, beidzot, starp Savējiem. Jo zini, nevienu šādā grupā neieved tāpat vien, atliek tikai pabrīnīties, cik ļoti gudri un tālredzīgi, tur Augšā viss ir sakārtots. Es ticu, ka tas darbs, kas tiek paveikts šādā grupā, šādā ceļojumā ir vismaz gada (droši vien, ka kādām veselas dzīves) individuāla darba vērts.
Katrs piedzīvotais mirklis bija piesātināts, dziļš, spēcīgs un īstenībā, vārdos neizsakāms...
Kādēļ Krima?
Nesen izlasīju prof.Rūtas Muktupāvelas rakstu par to, kā lietuvieši uztver latviešus un otrādi. Izrādās jau izsenis mūsu kaimiņi ir latviešus uzskatījuši par dziednieku, reģu un viedo zemi. Domāju, ka latvieši paši to sajūt. Līdzīgi ir ar Ukrainu. Ukrainā visos laikos ir bijusi lielākā viedo un redzīgo ļaužu koncentrācija slāvu tautu vidū... Varbūt šis fakts, varbūt kāda iekšējā sajūta bija tā, kas lika man meklēt Mistēriju lektorus tieši tur.
Tā es atradu Ruslanu. Bezgala viedu, gudru un dziļu, spēcīgu un aizrautīgu visā, ko dara... Teikt, ka nebija viegli viņu pierunāt vadīt mūsu grupu vai braukt ar semināriem uz Latviju, ir nepateikt neko! Lai arī tobrīd uz Latviju braukt viņš atteicās, caur mūsu sarunām es jau biju sajutusi Krimu. Burtiski dienas laikā, es sajutu, ka vēlos būt tur, piedzīvot šo zemi, ar tās raibo vēsturi, dažādo dabu, skaisto, spilgti zilo jūru, tās ļaudis, kuros savienojušās vairākas ļoti senas kultūras, apmeklēt kaut dažas no daudzajām enerģētiskajām Spēka vietām...un saprast, kādēļ tieku tur vesta...
Tāpat kā braucienā uz Armēniju, es tikai pajautāju: ‘’kas brauc ar mani?’’, un šoreiz tie bija 24 manas dvēseles radinieki, kurus šobrīd, kad rakstu- mīlu no visas sirds, esmu laimīga, ka man bija dota šī iespēja būt tieši ar viņiem kopā, ka ļāvāmies būt, ļāvāmies būt skaisti savā patībā... Kopā. Kā viens veselums. Uzticoties, atbalstot, priecājoties, mīlot un daloties.
Krima ir skaista. Tik skaista, ka tiešām kļūst žēl katra, kas to nav redzējis. Krima ir bagāta. Ar skaistumu, izcilām personībām, senu civilizāciju atstātajām pēdām, mākslu, kultūru un ļaudīm. Krima ir garīga, pārpilna ar Jaņ enerģētiku, kas ir Tēva enerģija. Krimā pat pareizticība ir pārpasaulīga, un ārpus pierastajiem rāmīšiem esoša.
Īsumā par redzēto, jo viss pārējais ir par pieredzēto.
Pirmās dienas dzīvojām Fiolenta līcī, netālu no Sevastopoles, vietā, kur uz Jašmas pludmali bija jānokāpj pa slavenajām 800 pakāpienu kāpnēm. Lai cik tas arī biedējoši skanētu, katrs pakāpiens ir tā vērts dēļ skatiem, kas paveras ik uz soļa.
No šejienes tad arī braukājām uz Bahčisarajas svētvietām, klosteriem, alu pilsētu, devāmies uz Saules templi, kāpjot Iļjas-Kaja kalnā, apmeklējām neolīta laikmeta dolmēnus un senās observatoriskās būves, kas vēl tagad slēpj daudzus noslēpumus, piedzimām no jauna uzkāpjot 1300m augstajā Bagatirj virsotnē Boikas kalnu grēdā.
Aprakstus par šīm vietām, kā arī to, kas tur notiek un kādēļ ir vai nav jēgas tās apmeklēt, iesaku palasīt Ukrainas zinošākā Spēka vietu pazinēja Ruslana Stoičeva mājaslapā http://qigong.at.ua/ Un šoruden viņš apmeklēs Latviju, jo sajuta to pilnā mērā, kamēr mēs tur bijām kopā.
Tas, kas notika šajās dienās ar mūsu grupas dalībniekiem ir kas ļoti skaists un brīnumains. Ceru, ka viņi paši padalīsies savās sajūtās, jo mūsu noslēguma aplis izpalika, pat esot lidostā, pat jau atgriežoties Latvijā, bija sajūta, kas nekas nav beidzies...daļēji šī sajūta ir vēl tagad, kad ir pagājušas ja divas dienas kopš atgriešanās.
Piektajā dienā, pa ceļam apmeklējot Krimas Lielo kanjonu, nopeldoties 9-11 grādus ‘’siltajā’’ jaunības vanniņā, kas sagādāja lielus spiedzienus un prieku, pārcēlāmies uz atlikušajām dienām uz Sudaku- sirsnīgu kūrortpilsētiņu, Krimas kalnu grēdu ielenkumā. Un tā bija ļoti laba izvēle, lai no turienes apskatītu Seno Krimu, Feodosiju, izbrauktu ar koka kuģīti un delfīnu pavadībā no jūras apskatītu fantastiski skaisto ČatirDagas kalnu grēdu, izstaigātu Goļicina taku (neaprakstāms skaistums!), un dodoties uz Simferopoles lidostu pa ceļam iemestu aci KaraDagas stalaktītu alās...
Zinu, ka vēl ir daudz vietas, ko redzēt un pieredzēt Krimā. Tās paliks nākamajai reizei, kura noteikti būs jau nākošpavasar.
Brīnumi
Domāju, ka tie ir katram savi. Šis bija gan ceļojums, gan piedzīvojums, gan nopietns darbs ar sevi. Mani gandarīja tas, ka arī šī grupa bija dziedoša, ar ko mēs pārsteidzām vietējos, jo ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’ skanēja gandrīz katrā alā, virsotnē, templī, baznīcā...
Adorācijas dziesmas, kristīgās lūgšanas, Ave Maria un mūsu Tautasdziesmas harmoniski skanēja, ievibrēja telpu, savienoja Debesis ar Zemi, cilvēkus un tautas.
Šī dziedāšana, kuras laikā emocijas tik bieži nāca laukā ar milzīgu spēku, bija tik spēcīgi attīroša, harmonizējoša, enerģijas sazemējoša, meditatīva, ka es nevaru atrast īstos vārdus, lai aprakstītu šo procesu, kura neredzamā daļa ir būtiski lielāka nekā redzamā...
Cilvēkiem, kas nesaprot nevienu vārdu latviski, bija asaras acīs- viņi precīzi tulkoja, par ko mēs dziedam- tas bija pārpasaulīgi, aizkustinoši, vienojoši u brīnumaini. Cik ļoti lepni mēs varam būt par savām tautasdziesmām, un tajās slēpto spēku, kas uzrunā citu sirdis..kad vārdi kļūst lieki...
Pēc visa, ko esmu pieredzējusi savā ceļā, man nevajadzētu brīnīties, bet es brīnos par Dieva darbiem savā ceļā. Es ļoti lūdzu, lai iedod man īstos cilvēkus, bet tos, ko iedeva- pat trūkst vārdu, cik daudz vairāk tas bija, nekā lūdzu.
Bet, kad Tu saņem brīnumu, to nelūdzot, tas ir tik saviļņojoši! Kad saproti, ka tevi vada katrā solī, katrā mirklī...Un nevaru nepadalīties ar šo pieredzi:
Kad nopirkām ekskursiju pa Goļicina taku, kā gids mūsu autobusā iesēdās kāds pensionēts armijnieks, ne ar ko neizcēlās, un, ja godīgi, es pat īpaši neieklausījos viņa stāstījumā, jo biju aizrāvusies ar apkārtesošo skaistumu.
Ievēroju, ka viņš filmē grotā, kur mēs dziedam...Pēc tam, kad nākamajā pieturas vietā viņš pastāstīja, par ko mēs dziedājām, es iekšēji notrīsēju...Piegāju klāt viņam un pajautāju, vai ir pa ceļam kāda vieta pateicības meditācijai. Viņš uzdeva pāris jautājumus par mūsu reliģisko piederību, uzskatiem, meditācijas/lūgšanas saturu, un palūdza atļauju piedalīties.
Mēs sasēdāmies uz akmeņiem pašā jūras krastā, pateicāmies Krimas zemei un cilvēkiem un nobeigumā dziedājām ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’...Kad beidzām, šis cilvēks, noņēma cepuri, iznāca priekšā un burtiski pārvērtās, viņš teica, ka pār viņu ir nolaidies Svētais Gars un iedvesmojies teikt šos vārdus, ko diemžēl atkārtot nevaru....Jo tas nebija viņš, kas runāja...tā svētība, pateicība, mīlestība un gaisma, kas izlija no šī cilvēka, lika mums raudāt no sajūtas, ka caur viņu runā pats Dievs. Nekad, nevienā svētrunā, nevienā baznīcā es nebiju dzirdējusi vai piedzīvojusi kaut ko tamlīdzīgu!
Beidzis, viņš uzlika savu cepuri, pagāja gabaliņu uz priekšu un pievērsās kāda auga aprakstam, savā iepriekšējā balss tonī, it kā nekas nebūtu noticis...Bet es, un redzēju, ka arī pārējie, vēl ilgi dzīvojām šī piedzīvotā brīnuma sajūtās... Nejaušību nav šajā ceļā...
Un, šādi brīnumi- kad Tu saņem svētību no nejauša gida, kurš varbūt dienā novada 5 šādas ekskursijas, un neviens pat nemana, ka šajā cilvēka ir tik spēcīga Dieva klātbūtne, gan mūsu Ruslans, ko iemīlējām no pirmā acu skata, kurš deva gan zināšanas, gan padomus, gan arī uzspieda uz kāda ‘’Ego’’ pogām, ļaujot to apzināties un palaist, gan manis piedzīvotā pārsteidzoša un negaidīta atzīšanās jūtās, gan īpašas, jaunas saiknes atrašana ar vistuvākajiem draugiem, paceļot draudzību jaunā līmenī, gan iespēja pieskarties savu grupas biedru dvēseles šķautnēm- tie ir tie īstākie brīnumi, ko pieredzēju un, kas paliks manā sirdī vienmēr.
Nobeigumā
Brauciens ir beidzies, bet Krima nav beigusies. Mēs esam tur atstājuši daļu no sevis, dziesmu vibrācijās, cilvēku domās, prātos un cerams, arī sirdīs... Un savās sirdīs esam Krimu paņēmuši līdzi uz Latviju...
Bezgalīgā pateicībā katram, kas bija daļa no šīs pieredzes-
Inta
www.sirdscels.blogspot.com