Kostarikas sliņķi meklējot

Edgars Untāls 01.06.2013 6 min lasīšanai

Automašīnas riteņi griežas uz vietas, motors sprauslo un akmens šķembas sķīst uz visām pusēm. Kalna nogāze ir tik stāva un ceļa segums tik nestabils, ka mūsu sudrabkrāsas fiats negribīgi slīd pa nogāzi atpakaļ. Prātā ienāk Tripadviser lasītie ceļojumu apraksti, kur silti tiek rekomendēts Kostarikas apceļošanai izvēlēties džipu, un vislabāk 4x4. Latviskais taupīgums un “gan jau būs labi” pieeja tagad liek pamatīgi panervozēt. Pie šī brīža vēl atgriezīsimies, taču tagad par visu no sākuma.

Esam ieplānojuši 16 dienas apceļot Kostariku, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē -bagātais krasts. Pie visa vainīgs ir sliņķis, laikam jau smieklīgākais un dīvainākais zvērēns kāds vien ir redzēts. Internetā nejauši atrasta fotogrāfija liek krāmēt koferi un doties uz šo Centrālamerikas valsti, lai atrastu šo īpatni un apskatītu klātienē.

Pateicoties Skyscanner aplikācijai biļetes atrodas ātri un par pieņemamu cenu. Vispār, atskatoties uz saviem pēdējiem ceļojumiem, esmu secinājis – praktiski uz jebkuru vietu pasaulē no Rīgas var aizkļūt un tikt atpakaļ par kādiem 300 - 500 Ls, vajag tikai visu darīt savlaicīgi un pieļaut nelielas atkāpes ārpus ierastās komforta zonas. Pārējie izdevumi ir atkarīgi no apetītes un ceļotāju ambīcijām.

Rīga – Frakfurte – Atlanta – San Jose nav īsākais maršruts, tomēr tas visprecīzāk atbilst ceļojuma konceptam. Esam klāt, un kā jau ierasts, arī šeit Latvija vairumā gadījumu tiek saukta par Latriju, kas viņuprāt ir kaut kas līdzīgs pasaku valstij Nārnijai. Īpaši neprotestēju, jo patiesību sakot, man arī pašam tā reizēm šķiet.

Īrēts auto viennozīmīgi ir labākais veids, kā apceļot šo saules, vulkānisko pelnu un putnu balsu piepildīto zemi. Šeit ielām nav nosaukumu un ēkām nav numuru, vismaz publiski tas netiek izpausts, tāpēc GPS kastīte zibenīgi kļūst par mūsu labāko draugu.

Kā jau minēju, tad ceļojuma galvenais uzdevums ir atrast sliņķi, tāpēc maršruts ir sastādīts pa vietām, kur tas ir visbiežāk redzēts, paralēli tam apskatot arī citus ievērības cienīgus objektus. Uzreiz jāsaka - tādu šeit netrūkst. Vienā pusē ir Atlantijas okeāns, otrā Karību jūra, un pa vidu pārsteidzoša dabas daudzveidība ar vulkāniem, ezeriem, ūdenskritumiem, kustošiem un lidojošiem pārsteigumiem.

Pārlaižam nakti un līdz ar saules gaismu dodamies ceļā – garām Poas vulkānam un La Paz ūdenskritumiem uz La Fortuna pilsētu. Ja neiebilstat, es reizēm izmantošu apdzīvotu vietu nosaukumus, jo nav noslēpums, ka patiesība un romantika slēpjas detaļās. Iespējams, šis stāsts iedvesmos arī kādu no jums doties savā sapņu ceļojumā.

Poas spītīgi neļauj sevi apskatīt visā krāšņumā - mākoņi sajaucas ar tvaika mutuļiem un aizsedz pamali, toties tā vietā ar pilnu krūti var ielpot sēra un puvušu olu smaku. Skats vienalga ir iespaidīgs. Dodamies tālāk pa saules spoži apspīdēto ceļu, atveram fiata logus un ļaujam, lai dzestrais rīta vējš izvēdina vulkāna iespaidus. Braucam un vērojam ainavu – ja lielākās pilsētas, pateicoties amerikāņu tūristu invāzijai, ir pārlieku kokakolizētas, tad tālāk uz “laukiem” apkārtne kļūst aizvien līdzīgāka botāniskajam dārzam un aizvien vairāk atbilst tam, ko vēlamies redzēt.

La Paz ūdenskritumi izrādās ne tikai elpu aizraujošas ūdens kaskādes, bet vienlaicīgi arī mini zoodārzs ar astainiem un spārnainiem iemītniekiem, kas kuplā skaitā ir atrodami šīs krāšņās zemes klusākajos nostūros. Jāatzīst, dabas parku apskate ir visai dārgs prieks, tajā pašā laikā ceļmalas ir pilnas arī ar bezmaksas apskates objektiem, protams, ja ir vēlme un uzdrīkstēšanās par to pārliecināties.

Ceļa serpentīns kā tāds vecāsmātes dzīpars aizvijas garām kafijas plantācijām, zemeņu dobēm un ananāsu audzēm līdz pašai La Fortunai – nelielai pilsētiņai Arenal vulkāna pakājē. Vēl pāris gadus atpakaļ karstās lavas straumes šeit izgaismoja naksnīgās debesis, taču tagad tvaika un gāzu mutulis drīzāk ir salīdzināms ar tējkannu. Lai vai kā, vēl jau apskatei paliek tropu lietus meži ar gaisa tiltiem, karstie avoti un ezers. Starp citu, lietus mežos dzīvo 2/3 no visas planētas kustoņiem.

Labākais laiks, lai apmeklētu nacionālos parkus, ir uzreiz pēc to atvēršanas - tad meža iemītniekiem ir rīta rosme un brokastis. Pēcāk uzrodas tveice, un kas vēl ļaunāk – autobusi ar ķīniešiem, tādējādi dabas baudīšanu padarot visai simbolisku. Kāds no parka darbiniekiem nemanāmi kļūst par mūsu gidu un labi ka tā, jo šeit ik uz soļa kāds dzīvo. Pilsētas cilvēkiem - reklāmu un stresa nogurdinātiem prātiem, šeit sākotnēji ir visai grūti orientēties. Nē, esmu bijis mežā arī pirms tam, taču šeit krāsas, skaņas un smaržas ir citas. Atceros bērnībā man bija tāda parikte – kartona caurule, kuru pagrozot veidojās mozaīka no krāsainiem stikla gabaliņiem. Sajūtas ir apmēram līdzīgas. Pa nakti ir lijis un rīta saules apspīdēti akmeņi viegli kūp. Gids veikli sūnās uzmeklē putnu ligzdu, iepazīstina ar zaļajām un sarkanajām vardēm, pāris čūskām un mežonīgajām orhidejām. Tālāk taka ved pāri koku galotnēm, jo virs meža trosēs ir iekārti tilti. Izbaudām rīta pastaigu un ielāgojam arī kādu būtisku atziņu turpmākajam ceļam – vērot, klausīties un neko neaiztikt ar rokām, jo viss spilgtais un krāsainais ir indīgs.

Ceļojums turpinās un nākamā pietura – Monteverde, taču līdz tai vēl ir jātiek. Ja sākotnēji ceļu klāja asfalta segums, tad tagad tas jau ir kļuvis nebaudāms – pilns ar bedrēm un asām akmeņu šķembām. Vidējais ātrums ir vien 30km/h, tāpēc zaļganpelēkās iguānas ceļa vidū var justies drošas – astes šeit neviens tām nenobrauks.

“Tur var peldēties”-, šķiet, tieši to skaidrā spāņu valodā saka vīrs pie ceļa zīmes ar uzrakstu Viento Fresco, un pamāj ar roku virzienā, kur jābūt 4 ūdenskritumiem. Iespējams, viņš arī minēja, ka taka vienā brīdī kļūs visai šaura un auto labāk atstāt, bet kas gan to tagad var atcerēties. Jau braucot lejā pa aizdomīgi stāvo nogāzi, prātā iezogas doma, ka šeit taču būs jābrauc arī atpakaļ. Tur tiešām var peldēties un skats ir pasakains, taču tagad esam atkal nonākuši pie stāsta pirmās rindkopas. Detaļās neiedziļināšos, un beigās jau tie auto skrāpējumi nebija tik lieli, kā sākotnēji izskatījās, tomēr secinājums viens - auto šeit ir nepieciešams stipri jaudīgāks.

Monteverdē ierodas galvenokārt divu kategoriju cilvēki – dabas vērotāji un ekstrēmu izjūtu cienītāji. Gan vieniem, gan otriem šeit ir īsta “medusmaize”. Lietus mežos neskaitāmas pastaigu takas un gaisa tilti, izjādes ar zirgiem un citas atrakcijas, taču papildu tam vēl arī trošu sistēmas pāri visai ielejai, iespaidīgākā no tām ir 770 metru gara un 130 metru augsta. Koncepts pavisam vienkāršs – jums piešķir ķiveri, cimdus, tādu kā alpīnistu ekipējumu, tad piekabina pie troses un palaiž gandrīz brīvā lidojumā pāri koku galotnēm. Iespaidīgi. Pēc tam var baudīt izcilu kafiju kādā no pilsētas kafejnīcām un, tumsai iestājoties, atkal doties mežā. Naktī ir vislielākā iespēja ieraudzīt el tigrillo – paliela izmēra strīpainu kaķi, tomēr pagaidām nekur nemana ne tigrillo, ne arī cītīgi meklēto sliņķi.

Atliek vien cerēt uz pēdējo iespēju – Cahuita nacionālo parku, kas atrodas netālu no Limonas, nomaļā nostūrī silto Karību jūras viļņu apskalots. Pirms tam gan vēl jāapskata Atlantijas okeāns un 2 stundu brauciens nozib gar acīm kā jautrā karuselī, lavierējot starp bedrēm, ķirzakām un asiem akmeņiem. Toties visa nākamā diena paiet ceļā,šoseja pāri Kordiljeru kalniem līdz pašai Limonai - lielākajai ostas pilsētai, ir pilna ar nesteidzīgām fūrēm, kas piekrautas ar banāniem, mango un citiem lauku labumiem. Piestājam tikai pie krokodīlem pilnas upes un, lai nobaudītu pusdienas ceļmas ēstuvē. Grūti pateikt, vai pārmest krustu pirms maltītes ir nacionāla tradīcija vai konkrētās ēstuves nepieciešamība, tomēr ēdienam nav ne vainas – sautētas pupiņas, kukurūzas plāceņi ar vistu, cepti banāni un visur klātesošā kindza.

Kad ierodamies galapunktā, pamazām jau krēslo, taču pirms “iečekoties” namiņā ar nosaukumu Tukāns, saimnieks iepazīstina mūs ar negaidītu kaimiņu – turpat kokā pie mājas jau trešo dienu dzīvo sliņķis. Ilgi gaidīts un neskaitāmas reizes bildēs skatīts, tas drīzāk atgādina sūnu vīšķi, vienīgi melnās acis un milzīgie nagi ļauj viņu atpazīt. Neviltots prieks. Viesu mans Coral Hill Bungalows, šķiet, atrodas pašā zvēru un putnu valstības epicentrā, jo līdz ar pirmajiem saules stariem sāk aurot pērtiķu bars, kas kopā ar tukāniem dala tuvējā koka lapotni, un blakus pļavā ganās bars ar ķengursivēniem līdzīgiem dzīvniekiem. Agouti, tā vismaz bukletā ir rakstīts. Apkārtnē atrodas arī vairāki zvēru hospitāļi, tajos ārstē slimus, kā arī cilvēku savainotus un suņu sakostus dzīvniekus.Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka Kostarika ir viena no tīrākajām, videi draudzīgākajām un sakoptākajām valstīm pasaulē.

Ja dosieties pastaigā pa pludmali,paņemiet līdzi tukšu plastmasas maisiņu – pačaukstiniet un pēc brīža puse izbadējušos parka pērtiķu saskries skatīties, ko piedāvājat. Nacionālais parks stiepjas gar pašu jūras piekrasti un šajā tropu paradīzē nevilšus rodas vēlme apmesties uz dzīvi. Daudzi eiropieši un amerikāņi to jau ir izdarījuši un atvēruši šeit viesnīcas, lai laiski pavadītu savas vecumdienas. Līdzīgi rīkojās arī mūsu viesnīcas īpašnieki – Joe un Chris. Bijušais mārketinga menedzeris un skolotāja apmēram hektāru lielo džungļu nostūri pirms pieciem gadiem nopirka par nepilniem 200 000 dolāru. Trīs gadu laikā investīcijas ir atmaksājušās, un par klientu daudzumu šeit nevar sūdzēties.

Šī reģiona pamatiedzīvotāji ir iebraucēji no Jamaikas ar savām tradīcijām un nedaudz neierasto dzīves ritmu. Neesmu bijis Jamaikā, taču domāju, ka tuvējā mazpilsētā Puerto Viejo izskatās identiski – dredi, krāsainas cepures, rums, regejs un zālīte. Lai nopirktu kāsi, šeit īpaši nav jāiespringst. Pašā ielas galā redzēsiet bāru pie kura ir “noparkots” vienīgais pilsētas mersedess, un turpat Boba Mārlija dziesmu ritmos jūsu manta tiks sarullēta, lai varat kopā ar pārējiem nesteidzīgi uzvilkt dūmu rietošās saules gaismā. Tomēr, lai noreibtu, šeit nekas nav jāpīpē, pietiek vien skatīt pasauli ar atvērtām acīm. “Satisfy my soul”, turpina dziedāt Mārlijs - kad sirds ir pilna, dvēsele dzied.Laiks doties mājās.