Laiskā Ziemeļkipra kurzemnieces acīm
|
Dagnija Gudriķe(Klindžāne)
|
Pagājušajos Ziemassvētkos mīļais Ziemsvētku vecītis zem eglītes bija palicis negaidītu dāvanu- ceļojumu, kura galamērķi varēju izvēlēties pati. Tā nu gada iesākumā nācās paklejot pa internetu ar domu- atrast savām spējām piemērotu ceļojumu. Nospriedu, ka vēlos izsildīt vecos kaulus, kamēr Latvijā vēl agrs pavasaris, lai ar viegli patīkamu iedegumu sagaidītu mūsu mīļo vasariņu.
Rezultātā, pašās aprīļa beigās ar draudzeni un „ Jēkaba aģentūras” organizēto grupu nokļuvu Ziemeļkiprā, par kuras eksistenci man bija pavisam maz ziņu. Ja Kipra, tad Kipra, bet izrādās ir divas Kipras- grieķu un turku.
Ziemeļkipra – noslēpumaina un maz izzināta, tā mani vilināja.
Pludmales, zilzila jūra, lielisks klimats( aprīlī virs 25 grādiem, ūdens ap 20 grādiem) un ļoti garšīgi ēdieni. Klintis, ziedoši oleandri un bugenvilijas, laisks miers, neuzbāzīgi vietējie, nesteidzīga atpūta uninteresantas ekskursijas.
Mūsu ceļojums sākas 27.aprīļa pusdienlaikā, kad 20 cilvēku grupiņa pirmoreiz satikāmies Rīgas lidostā un 15.40 ar Turkiš Airlines izlidojām uz Stambulu. Komforta līmenis lidmašīnā ļoti normāls.
Stambulas lidostā gan iznāk nonīkt vairāk kā piecas stundas, jo tikai īsi pirms pusnakts lidojam tālāk uz Erkanu Kiprā.
Kirēnijā naktī mūs sagaida krieviski runājošā gide Sveta un laipni aizvada līdz viesnīcai „Oscar”, kur pavadīsim šo nedēļu. Nakts ir silta ap + 22 grādi, kā rāda termometrs busā. Secinu, ka mūsu grupā ir arī dažas prominentas personības, kuras bieži redzamas „ Privātajā dzīvē”. Vēlāk, tās iepazīstot tuvāk, izrādījās pavisam normālas kontaktā ar mums pārējiem.
Viesnīcā mums pasniedz vieglas „ naksniņas uzkodas” kamēr gaidām izvietošanu numuriņos.
Mūsu numuriņš bija trīsvietīgs ( uz divām), plašs, ērts, ceturtajā stāvā ar skatu – pa labi pilsēta un kalni, pa kreisi- jūra līdz apvārsnim.
Ap pusčetriem no rīta beidzot atkrītam gultās un guļam kā nosistas līdz kādiem astoņiem, kad pamostamies ar apdullušu galvu un dezorganizētu spriestspēju.
Brokastis tomēr garšo labi, piedāvājums ļoti bagātīgs un veselīgs( man uz šķīvja uzlikās : karote omletes, pa kubiciņam no dažādiem sieriem, mīļās olīvas- vismaz septiņas katrā ēdienreizē- gabaliņš maizes, svaigi tomāti un gurķi, sula + balta kafija, kur vēl labāk!!!)un laipni oficianti.
Vēlāk viesnīcas hallē satiekamies ar gidi Svetu, lai saplānotu viesošanās nedēļu Kiprā.
Režīms būs mierīgs- trīs dienas ekskursijām + trīs dienas atpūtai pie jūras un iedeguma iegūšanai.
Pirmdienu tad tā arī pavadām, zvilnot pludmalē pie jūras, noziedušās ar krēmiem ar lieliem aizsargfiltriem un izdzerot lielas buteles ar ūdeni,ir karsts apmēram + 30 grādi. Vakarā drusku bālā āda mana apsārtumu, bet dažs labs pie vakariņu galda jau sēž kā sarkanais prožektors.
Vakariņas – karaliskas. Es lieku uzsvaru uz zivi un gaļu ar dārzeņiem un zaļumiem. Saldos pat nepagaršoju, tiem vēderā pietrūkst vietas.
Otrdienas rīts uzaust brīnišķīgs, solās būt stipri karsts( vēlāk sazvanījos ar vīru, viņš jautāja vai neesam sacepušās, jo Latvijā ziņās teikts, ka Kipru sasniedzis karstuma vilnis, savukārt Spānijā- sniegs, Latvijā tā ap + 15) . Dienā iesila pāri par +30 grādiem.
Devāmies uz dabas rezervātu, Ziemeļkipras pašu tālāko ziemeļu galu- Karpas pussalu.
Pa ceļam Sveta mūs iepazīstināja ar Kipras vēsturi, savukārt grupas vadītāja Laine uzaicināja iepazīties tuvāk savā starpā, lai nav jāsauc-ej tu!- ko arī izdarījām.
Izrādās, Ziemeļkipras statuss ir diezgan interesants, tās oficiālais nosaukums ir Ziemeļkipras Turku republika, bet to oficiāli ir atzinusi tikai viena pati Turcija. No dienviddaļas to atdala ANO kontrolētā robežzona, jeb „ zaļā līnija” , kas sadala divās daļās arī Kipras galvaspilsētu Nikosiju jeb Lefkosu( visām pilsētām ir divi nosaukumi). Smieklīgi, ka „ zaļās līnijas”nosaukums radies tāpēc, ka virsniekam, kas kartē sadalījis valsti, tiešām ir bijusi tikai zaļās krāsas pildspalva.
Turku un grieķu kiprieši tā pavisam nopietni sakonfliktējušies 1974.gadā, kad salu mēģināja pievienot Grieķijai, kas izraisīja Turcijas iebrukumu salā. Tad arī notikusi migrācija salas iekšienē- ziemeļos mītošie grieķi devušies uz dienvidiem, bet dienvidos dzīvojošie turki – uz ziemeļiem.
Pa ceļam apmeklējam olīveļļas spiestuvi un vietējo nelielo maizes ceptuvi. Iepērkam maizīti ar olīvām un kazas sieru. Pa ceļam Sveta mūs pacienā ar zemenēm( raža jau beidzas, jo vasarās viss izdeg, tāpēc visas kultūras tiek audzētas tikai ziemas sezonā) Patreiz tiekot novākti arī kartupeļi un viss pāŗējais, kas izaudzis laukos. Pieturam autobusu ceļamalā un Sveta noplūc plūmēm līdzīgus augļus –mušmula- ar daudziem kauliņiem, šie koki aug visās ceļmalās. Dažas sēkliņas atvedu uz mājām, likšu zemē- redzēs, vai izaugs.
Aizbraucam līdz pašam Kipras salas galam- tālāk irtikai jūra. Uz mazu brīdi gan nākas apstāties, lai pabarotu savvaļļas ēzelīti, kurš stāv ceļa vidū un nekust ne no vietas, pirms nav saņēmis dienišķās maizes devu. Pašā salas galā atrodas svētā apustuļa Andreja klosteris, kuru tad arī apmeklējam. Svaidāmies ar eļļu un iedomājam karstāko vēlēšanos, kura piepildīšoties. No svētā avota iesmeļam pudeli ar ūdeni, kas dziedē un palīdz pret visādām kaitēm.
Turpat nelielajā tirdziņā sapērkamies visādus niekus( riekstus un saldumus, un rotaslietas-grabuļus). Sveta pastāsta, ka tirdzinieki savas preces uz mājām nemaz nestiepj, atstāj turpat, tikai apklāj, te neviens nezogot- neesot iemācījušies. Kiprieši neaizslēdz arī savas mājas un mašīnas.
Atpakaļceļā piestājam Zelta smilšu pludmalē kādu stundu pasauļoties, pabradāt jūrā un paēst pusdienas vietējā krodziņā. Pasniedz mums veselu zivi- dorada,( esot arī Rīgas tirgū, diezgan dārga) un dažādus salātus.Dzērienus varam izvēlēties katrs savai gaumei.
Viesnīcā atgriežamies īsi pirms vakariņām. Vakariņas mums šoreiz ar balli, skaisti klātiem galdiem un dzīvo mūziku. Džeza dziedātāja nedaudz atgādina Tīnu Terneri. Drusku gan par daudz izkrāsota, jau gados, īsā kleitiņā, bet dziedāja brīnišķīgi. Trubadūra balss! Vēderdejotāja gan vairāk pa galdiņiem dzīvojās un večiem klēpī sēdās, bet toties izrāva uz dejas plača arī mani, un naskais fotogrāfs tūlīt pasteidzās nobildēt. Tā nu tiku pie foto piemiņai no šī vakara. Ar mūsu grupas kopīgām dejām šis vakars arī noslēdzās.
Trešdiena paiet dīkā bezdarbībā viesnīcas pludmalē.Pāris stundas saulē, iemēģinu arī ūdeni( tāds Latvijas variants ap + 20 ) , tad kafija numuriņā un stundiņapusdienas snaudumiņa, un atkal pludmale. Vakarpusē ar vilcieniņu aizbraucam uz centru apskatīt kā tur izskatās, un kas labs veikalos ieraugāms. Atgriežamies viesnīcā ar taksi. Taksīši viņiem kruti- bentliji, kreisleri u.c.. Apkalpošana cieņas pilna. Un visur nesteidzīgums un miers. Veikaliņā pie viesnīcas, tur katru dienu iepērkam ūdeni un vēl šo to, pārdevēja -amizanta kundze bez priekšzobiem, apkalpo ļoti nesteidzīgi, vispirms izpļāpājas ar radiem un draugiem untad atceras, ka arī jāstrādā.Tas viņiem ir normāli. Kiprieši esot pat tik slinki( tā sacīja gide Sveta), ka pat, piemēram, pie sievasmātes, kura dzīvo otrpus ielai, uz kafiju brauc ar mašīnu.
Cetrutdiena – ekskursiju diena. Dodamies apskatīt Famagustu un galvaspilsētu Nikosiju. Diena karsta, apmēram +33 grādi. Pa ceļam apskatām strausu fermu, šo to uzzinām atkal jaunu par Ziemeļkipru. Viņu minimālā alga ir 495 eiro. Ziemeļkiprā pati prestižākā profesija ir skolotājs, arī viņu alga ir stipri laba, lai neteiktu vairāk, bērni mācās divpadsmit gadus, valstī ir sešas universitātes.
Apskatām svētā Barnabas klosteri un pie klostera sapērkamies dažādus Kipras saldumus. Superīgais saldumu pārdevējs prot iztirgot pašu velnu, arī man puskilograma vietā iesver pusotru kilogramu ar vēl drusku vairāk.(Nekas,saldumi izrādījās tik garšīgi, ka nedēļas laikā pazuda kā nebijuši no ledusskapja.)
Izstaigājam antīko pilsētu Salaminu ar amfiteātri un publisko tualeti 44 vietām. Saule cepina ne pa jokam visi 35 grādi būs.
Izbraucam Famagustu un nobraucam garām arī Spoku jeb Mirušajai pilsētai Vardašai. Tur fotogrāfēt aizliegts, apkārt dzeloņstieples, visu apsargā Turcijas armija. Kādreiz šeit bijusi bagātnieku paradīze, skaistas villas un privātas pludmales. Kad 1974.gadā militārā koflikta laikā, šeit ienāca armija, iedzīvotāji pameta pilsētu, uz galdiem palika neapēstas pusdienas, kūpošas kafijas tases, tagad viss tā arī stāv, cauri logiem un jumtiem izauguši koki un ziedoši krūmi, kaktusi pāri galvai, pamestība un nereālas sajūtas. Par šo tēmu gide runā laipojot un aplinkus. Var ieiet internetā un uzrakstot vārdus- Vardaša spoku pilsēta- apskatīties kā tā izskatījusies toreiz un tagad. Šajā zonā gan dzīvojot kāds vīrs, kam piederējusi bagātākā viesnīca, tur viņš arī tagad mitinās, un šad tad no jūras puses piebraucot jahtas ar bijušajiem īpašniekiem....
Nikosijā apskatām ievērības cienīgākās vietas un apmeklējam šovu „Dejojošais dervišs”- uz vienas kājas dervišs griežas apmēram pusstundu. Mūzika un gaismas dara šo priekšnesumu atmiņā paliekošu. Lai gan puisim iegrimšana transā un meditācija mūsu ( vēso latviešu ) vērojošo acu priekšā nebija viegla. Pēc dejas viņš bija ar mieru nofotogrāfēties, sviedri viņam lija straumītēm, lai gan telpā bija salīdzinoši vēss un strādāja kondicionieri.
Lielākā daļa no grupas aiziet uz Dienvidkipru, bet tādi vārguļi kā es, dīkā nesteidzīgumā bauda turku kafiju Iebraucamajā sētā. Vēroju kā kafejnīcas pavārīte( tantuks nenosakāmā vecumā) lēnām gatavo pīrāgus , rullē, rullē, rullē mīklu, veido, veido, veido pīrādziņus un pēc tam cep,cep, cep....pēc pāris stundām gatavi gan, lai siltus varam uzēst ejot atpakaļ uz autobusu. Ar tumsu esam viesnīcā.
Piektdienu atkal pavadām bezdarbībā sauļojoties. Nu jau var teikt, ka iedegums ir manāms, tikai manas baltās piena pudeles( kājas) kā nekļūst tā nekļūst brūnākas. Silva toties savas apcepinājusi un staigā garajās biksēs, čūlas paldies dievam neuzcēlās.
Vai tiešām jau sestdiena un tūlīt sāksies mājupceļš?
Sestdienā apskatām Kirēniju.
Vispirms dodamies uz Svētā Hilariona klosteri 730 metru augstumā kalnos. Klosteris ir pilnīgi nepieejams no jūras puses, bet no sauszemes uz turieni ved tikai viens ceļš garām Turcijas armijas daļai. Laiks ir nedaudz vēsāks, bet pusdienlaikā vienalga sāk atkal cepināt. Kāpšana ne pa jokam. Klosteris ir trīs līmeņos pa stāvām kāpnēm uz augšu uz augšu....Baudām atkal turku kafiju 101. istabā- tavernā otrajā līmenī, uz balkoniņa un vērojam skaistos skatus uz jūru.
Tālāk dodamies uz Bellapais abatiju un skaisto ciematiņu, kas saucas Slinķu ciemats. Tas ir ļoti skaists un sakopts ciematiņs. Vērajam stiklu meistara šovu, mūsu acu priekšā tiek izgatavots kārtējais ēzelītis. Šis meistars ir viens no astoņiem pasaulē, kas izgatavominiatūrus dzīvnieciņus, zīlonīšus-mazulīšus uz plaukstas paturējām.
Pusdienojām restorānā ielas malā zem klajas debess. Tā kā šodien ir svētki- Latvijas neatkarības diena, tad Sveta mums uzsauc tostu, visi ceļamies kājās, atdodam godu mūsu Dzimtenei un saskandinām par gaišu nākotni!
Nobeigumā apskatām Kirēnijas pili un 2300 gadu veco tirdzniecības kuģi, kā arī ostu ar daudzajām kafejnīcām un bāriem.
Mūsu ekskursija pa Vidusjūras trešo lielāko salu ( pēc Sicīlijas un Sardīnijas) Kipru, strauji tuvojas nobeigumam. Esmu kļuvusi nedaudz informētāka par šo reģionu. Tagad zinu, ka šajās Eiropas, Āzijas un Āfrikas krustcelēs, šajā salā, vēstures gaitā saimniekojušas dažādas civilizācijas un tautas- senie Mikēnu iedzīvotāji, slavenie jūras braucēji feniķieši un kareivīgie asīrieši, ka te reiz bijusi jūtama gan Ēģiptes faraonu, gan Maķedonijas Aleksandra ietekme, ...pāri gājuši romieši, bizantieši, arābi un krustneši. Sala bijusi gan Venēcijas republikā gan Osmaņu impērijā un visbeidzot tā bijusi Lielbritānijas kolonija līdz pat 1960. gadam, kad Kipra beidzot ieguva neatkarību. Tomēr brauc Kiprā vēl arvien pa ceļa kreiso pusi.
Protams, visvairāk man – lepnajai neatkarīgajai kurzemniecei- patika viņu miers un neuzbāzība.
Šeit tik tiešām var atpūsties laiski un nepiespiesti.
Kipras sala,
Paliec sveika!
Māju roku
Karstai saulei
Atpūtai un mieram tam-
Laba cilvēka dāvinātam!
27.04- 05.05.2013.
