ghana

ivars āboliņš 16.05.2013 18 min lasīšanai

“Kad zelts sakāpj galvā, tu vienkārši zini, ka tava loterijas biļete būs pilna. Tu zini, ka tūlīt vinnēsi un nešaubies, ka ej pareizo ceļu. Tev pat nerodas nekādi jautājumi vai bažas. Beigās, protams, nav, taču tā kā tu esi saslimis ar zelta drudzi, tu vienalga zini, ka tūlīt tas zelts atradīsies un tu būsi miljonārs. Lai gan reāli jau situācija ir tāda, ka tev nav naudas un tu savas dienas fiziski pavadi dubļos. Esmu dienām, nedēļām, mēnešiem ilgi stāvējis dubļos, viss netīrs, ar domu – tūlīt, tūlīt... Kaut kāds piedūriens jau tajā visā, protams, ir. Bija, piemēram, diena, kad izrakām gandrīz 400 gramus zelta. Tomēr atskatoties pagātnē, es nevaru pateikt, ka tas bija laimīgākais brīdis manā dzīvē. Es neko nenožēloju, kā ir bijis, tā ir bijis. Tas viss padarīja mani tikai stiprāku, taču tagad es zinu, ka zeltā laimes nav. Laime ir ģimenē, bērnos, tādās vērtībās. Bet zeltā tās jau nu točno nav,” saka latvietis Valdis. Viņš sēž pie jaunas, vietējiem apstākļiem ideāli piemērotas Toyota markas apvidus automašīnas stūres, veras taisni uz priekšu, ik pa laikam neizdibināmi smaida un vizina mūs uz vienām no Rietumāfrikas valsts Ganas ar zeltu bagātā Ašanti reģiona raktuvēm.

Kolonizatori Ganu savulaik nosauca par Zelta krastu – leģenda vēsta, ka zelts bijis atrodams pat ar roku vienkārši izbraucot caur Gvinejas līča pludmales smiltīm. Mūsdienās, protams, tā vairs nav, taču Gana joprojām ir viena no ar zeltu bagātākajām vietām uz zemes un ceļoties zelta cenām pasaulē uz to ikdienā plūst laimes meklētāji no visas planētas. Valdis bija viens no viņiem. Viņš ir neliela auguma puisis, apveltīts ar pētošu, varbūt pat savā ziņā iznīcinoši izzinošu acu skatienu un visu kopā pavadīto piecu dienu laikā mani tā arī nepamet sajūta, ka patiesībā viņš neuzticas ne man, ne maniem biedriem. Vienlaikus tikpat labi var būt arī tā, ka tās ir tikai iedomas, jo ir brīži, kad Valdis ir atklāts un arī zelta raktuvēs, kurās jebkādos citos apstākļos ieeja mums būtu vienkārši slēgta, iekļūstam tikai ar viņa palīdzību.

***

Pēc paša vārdiem Latvijā pieauguša cilvēka dzīvi Valdis nav dzīvojis, no 19 gadu vecuma bijis Anglijā, darījis visdažādākos darbus, iekrājis šādus tādus līdzekļus un Ganā ieradies pirms trim gadiem. Kāds šeit jau apbružājies, treknajos gados mūsu dzeltenajā presē bieži manīts uzņēmējs no Latvijas viņam ar partneriem uzbūris ainu, ka zemes dzīlēs slēpjas miljoni un atliek tikai pieliekties un tos pacelt. “Viņš bija uztaisījis biznesa plāniņu, ka nu tik būs un nu tik ies vaļā. Savācāmies tāda kompānija ar kaut kādu naudiņu, sākumā atbraucām un mēnesi vienkārši skatījāmies. Pirms tam par zelta rakšanu nezināju vispār neko, patiesībā līdzi braucu galvenokārt labo angļu valodas zināšanu dēļ. Un tad mēs sākām rakt zeltu paši! Taču sanāca tā, ka reāli ar to visu ielidojām, ne tajā zemē bija tik daudz zelta, ne tā zeme, par kuru samaksājām priekšapmaksas, beigās izrādījās mūsu zeme... Ārzemniekiem pašiem nomāt zemi ir aizliegts, zeme pieder valstij, to nevar pirkt, var dabūt maksimums uz piecdesmit gadiem. Un par tiem 50 000 dolāriem tu nopērc nevis zemi, bet tiesības tur darboties. Ja gribi zeltu vest ārā no Ganas, jāpērk licence par 300 000 dolāriem. Mēs to visu, protams, nezinājām. Braucām, skatījāmies citas zemes, maksājām lielu naudu par sabojātajiem kokiem, jo te ir tāda kārtība, ka nocirsto koku vērtība ir valstij jākompensē, taču reāli nevienu riktīgi labu zemi tā arī nedabūjām. Izrādījās, ka vieglā zelta šeit nav. Es tagad vienmēr saku –, ja esi atbraucis rakt zeltu, pareizini plānotos izdevumus ar divi un ienākumus, kurus biji iecerējis pirms braukšanas, izdali ar četri. Tā formula reāli strādā. Daudzi uz mani par to apvainojas, bet tieši tā tas ir,” saka Valdis.

Tomēr pirms trim gadiem pie šādas atziņas viņš vēl nonācis nebija un nākotnes ceļš šķita zelta un bagātību kaisīts. Turklāt iznāca tā, ka jau pirmajā dienā latvieši atrada aptuveni 350 gramus zelta (kas beigu beigās izrādījās vispār viens no lielākajiem guvumiem visā viņu zeltraču karjerā) un tajā brīdī šķita, ka tas ir tikai sākums, ka tūlīt visa pasaule būs pie kājām. Vīri mazgāja 50 tonnas zemes dienā, taču patukšais periods sāka ieilgt. “Lai nopietni raktu vajag kādus 400 000 dolārus, kuru mums reāli nebija, tad ir cerība. Pretējā gadījumā esi vienkārši atbraucis pazaudēt naudu. Lai gan pat, tad, ja tev ir tie 400 000 dolāru, tas neko negarantē. Ja tāds zaļš te atbrauc, tevi uzreiz uzmet otrādi, kā uzmeta mūs. No tā neviens nav izvairījies. Bet vispār rakšanas process ir ļoti smags. Ir dažādi veidi, kur to zeltu var iegūt un viens no tiem ir vecās upes gultnes, kur kādreiz bijusi upe vismaz Daugavas izmēros, bet tagad palicis vien strautiņš. Tad tur norok to zemes kārtu un dabon veco gultni, kur ir materiāls. Un to, tad arī skalo. Kad izskalo paliek pāri tikai balti akmentiņi. Lai zemes gabals būtu rentabls, vajag, lai tajā būtu 5 grami zelta uz kubikmetru. Lielajām kompānijām ir savādāk – tās bieži vien pirms rakšanas uzsākšanas veic pat desmit gadus ilgu izpēti, viņi zina kādi būs vidējie rādītāji. Mēs to izdarīt nevaram – mums ir vienkārši jātic, ka tur būs, mēs pērkam loterijas biļeti, spēlējam kazino. Ir, protams, veiksmes stāsti, kad cilvēks atbrauc, izrok, tiek pie miljona un aizbrauc. Bet tādi ir arī kazino,” stāsta Valdis.

***

Šobrīd viņš zelta rakšanu ir metis pie malas un var teikt pārgājis frontes otrā pusē – strādā kompānijā, kas zeltračiem iznomā ekskavatorus. Valda pašreizējais kolēģis Guntars internetā meklējis tautiešus Ganā, atradis, uzrunājis, izrādījies, ka Valda mamma savulaik bijusi Guntara klasesbiedrene un sadarbība varējusi sākties – Valdis pārvācies uz Kumasi pilsētu (otra lielākā Ganā aiz galvaspilsētas Akras), kur Guntara darba devēji īrē plašu dzīvojamo ēku un šobrīd tā kļuvusi par viņu abu mājām. Abi vīri piecas reizes nedēļā (izņemot otrdienu un svētdienu, kas Ašanti ir brīvdienas) ceļas ap četriem, pieciem no rīta, lai dotos ikdienas gaitās apraudzīt ekskavatorus – kompānijai šobrīd pieder trīs un visi izmētāti pa izmēros prāvo reģionu. Ja tos atstās pašplūsmā, ilgas kalpošanas nebūs – vidējais šādas tehnikas mūžs Ganā nav ilgāks par gadu. Tādēļ ar apkopi jānodarbojas ikdienā, visdrošāk to ir darīt pašiem, tas strādā un latviešu ievestie ekskavatori darbojas nu jau trešo gadu.

Esam nonākuši pie vizuāli diezgan iespaidīga izmēra raktuvēm, kurās darbs vārda tiešā nozīmē rit kā skudru pūznī. Vēlāk uzzinām, ka īpašnieki jau labu laiku no šīs vietas ceļ ārā 400 gramus zelta dienā, kas, ja nav vienreizējs ieguvums, ir diezgan nopietns daudzums. Legāli iekļūt raktuvēs mums nav nekādu izredžu, cilvēkus no malas tajās neielaiž, bet žurnālistus aizdzen ar spēku. Arī šajā gadījumā uzraugs ir noskaņots kategoriski, tomēr situāciju izglābj Valdis, kurš ieminas – viņa firma nodarbojas ar ekskavatoru nomu un izrādās, ka konkrētajās raktuvēs viens tieši ir vajadzīgs. Sākas rosība, mēs tiekam stādīti priekšā kā tūristi no Eiropas, Valda draugi, kuri vienkārši grib apskatīties kā rok zeltu un samaksājuši vidēja izmēra kukuli, paklusām tiekam ielaisti raktuvēs, abus vīrus atstājot risinot biznesa sarunas (kuras nākamajā dienā arī rezumējās konkrētos rezultātos).

***

Vieta, kurā esam nonākuši, ir vidusmēra raktuves – izmēros vairāk vidēji mazas, nekā vidēji lielas, tomēr atdeve ir neticami laba un uz konkrēto brīdi tajās ir nodarbināti aptuveni divi simti cilvēku. Pārsvarā jaunas, simpātiskas, seksīgas meitenes labiem augumiem, kuras uz galvām pārnēsā vienu zemes pilnu bļodu pēc otras. Izlepuša eiropieša acīm, darbs, protams, izskatās smags un necilvēcīgs, tomēr meiteņu sejās to nenolasīt – viņas smejas, uzdzied, kaut ko savā starpā joko, koķetē ar mums un pat rodas sajūta, ka, ja ir vēlme Ganā atrast skaistu draudzeni, labākas vietas par šo, gluži vienkārši nav. Dienā būtnes pelna 5 dolārus, kas ņemot vērā, ka par ēšanai nekādi neaizies vairāk par dolāru, vietējiem apstākļiem ir patiešām laba nauda. Rakšana parasti sākas ap 9 no rīta, ilgst astoņas stundas un investoram pašam fiziski jāsēž klāt mazgāšanas procesam. Lielajās raktuvēs, protams, to dara algots stafs, taču vidējās un mazākās, tikai īpašnieki paši. Jo iebāzt mutē vai gumijas zābakā zeltu nav nekas grūts un, ja kāds neskatīsies uz pirkstiem, zeltrači to neminstinoties arī izdarīs. Šādās raktuvēs vidēji iespējams izrakt līdz kilogramam zelta dienā un tādas sastāda aptuveni 10 procentus no visas industrijas. Savukārt krējumu nosmeļ lielās korporācijas, kuras rok pat pa 60 kilogramiem dienā. Pēdējā laikā Ganā ļoti agresīvā veidā spiežas iekšā ķīnieši, kuri uzpērk visu ko iespējams uzpirkt un Valdis atzīst, ka nebūs pārspīlēts sakot – ķīnieši šobrīd nopērk Āfriku.

Pirms nedēļas šeit upes gultnē uz mūžību iestiguši divi bērni (jā, jā, raktuvēs šad tad tiek izmantots arī nepilngadīgu bērnu darbs, taču šausmīgi tas izklausās tikai no mūsu viedokļa, vietējie tajā nekādas problēmas nesaskata) un par to cik tas var būt nopietni pārliecinos gan es, gan mans ceļa biedrs Egils.

Mēģinot izkļūt no raktuvēm nonāku tādā kā mālainā laukumiņā, meitenes kaut ko haotiski klaigā un brīdī, kad saprotu – kaut kas laikam nav labi, viņas to uz mani kliedz – ir jau kādu sekundi par vēlu. Viena mana kāja acumirklī ir līdz celim šķidrajā zemē un tikai ar grūtībām izvilcis to ārā, lecu uz citu vietu. Protams, ka iestiegu arī tur, taču pēc īsas cīņas kaut kādā izmisīgā kārtā, ārā tomēr tieku. Tikai tad pamanu, ka līdzīgu cīņu izcīnījis arī teju līdz viduklim dubļos esošais Egils.

“Šie džeki jau kādu laiku rok 400 gramus dienā, tas ir ļoti daudz, bet reāli neko nenozīmē. Jo pēc nedēļas tas viss var beigties un tie var būt 100 grami dienā. Un, ja viņiem ir jānomā ekskavatori, jāsamaksā algas, jāsalej dīzelis, viņi jau ieiet mīnusos. Tagad liekas – wow, bet katrai monētai ir divas puses. Gudrāk, pēc šādas veiksmes, ir iet ārā, jo savādāk visa peļņa tiks noēsta. Bet, kad ir zelta drudzis, tad jau nevar apstāties. Te kādreiz ir gājusi tā vecā upe, par kuru stāstīju, daudzus, daudzus miljonus gadus atpakaļ. Tā, kur viņi tagad ņemas, ir vecā upes gultne. Tagad viņi izrok bedri, visu zemi met ārā, krāmē vienā čupā un pēc tam pārmazgā. Uz mazgāšanas dēlīšiem ir tepiķītis, tur sakrājas koncentrāts un tālāk no koncentrāta ar dzīvsudraba palīdzību izvelk ārā zeltu. No sākuma dabon tādu smago metālu koncentrātu, jo zelts pats par sevi ir ļoti smags un šo koncentrātu izfiltrē ar dzīvsudrabu (kuru Ganā iespējams brīvi nopirkt uz ielas plastmasas maisiņos), jo tam ir tāda īpašība, ka tas visu zeltu uzsūc sevī. Tālāk tādā kā kabatslakatiņā izspiež visu dzīvsudrabu ārā. Pāri paliek bumbiņa, tikai tā ir baltā krāsā, jo iekšā ir diezgan daudz dzīvsudraba. Un, lai dabūtu ārā dzīvsudrabu, to bumbiņu karsē. Bet nevis uz tīras uguns, bet ievieto tādā bundžiņā un uz uguns liek to. Tad dzīvsudrabs izgaro, piesārņo dabu, protams, un pāri paliek zelts. Tālāk to zelta bumbiņu ved uz vietējo rafinētavu un tur jau tālāk izkausē vēl šo to ārā, un pāri paliek vēl tīrāks zelts. Tad to bumbiņu ar āmuru saplacina tādā kā stienītī, jo tā var dabūt lielāku blīvumu, viņiem ir tāds aparāts, kur ieliec ūdenī zeltu un pēc masas svārstības nosaki karātu. Parasti tā ir 940. prove, jeb 22,4 karāti. Process ir diezgan primitīvs un esmu gājis cauri katram solim. Vienmēr viss notiek cash, unce zelta maksā aptuveni 1600 dolārus un, ja esi atvedis pavairāk, tad nauda maisos gandrīz vai jānes prom – vienreiz dabūju 20 000 dolāru skaidrā naudā. Savukārt zeltu uzpircēji pēc tam ved uz Šveici,” skaidro Valdis. Vēlāk visu šo procesu apskatām savām acīm, vietām izliekamies par patruliem, pabieziem tūristiem, vietām par jefiņiem, kuri nolēmuši investēt zelta biznesā, vietām mums palīdz vienīgi Valda vai Guntara kontakti un vairāku dienu laikā ar lielākām vai mazākām aizķeršanām par katrā atsevišķā gadījumā nelielām, bet taisnīgām naudiņām tiekam klāt faktiski visam, kam gribam. Kāds zelta uzpircējs mums pat izstāsta, ka viņa kasē visu laiku jābūt 500 000 dolāru, jo savādāk bizness apstāsies, turklāt laupīšanas tik pat kā nenotiek...

Aizķeršanās gadās vien brīdī, kad uz ielas atrastiem pagrīdes darboņiem sastāstām, ka vēlamies šeit un tagad pirkt zeltu. Procesu līdz galam gan nenovedam, vienā brīdī saprotam – kaut kas nav labi. Ir skaidrs, ka tiek plānots metiens, jautājums vien kāds, rodas pat aizdomas, ka tie ir civilā tērpti policisti, jo šādas darbības ir pretrunā ar vietējiem likumiem. Pēdējā brīdī no pirkšanas procesa nolecam nost, vietējie, skaidrs, par to ir klaji neapmierināti un viens pat brīdī, kad jau esmu iekāpis mašīnā caur atvērto logu mēģina iesist man pa seju. Tomēr kaut kā veiksmīgi izvairos un no konkrētās vietas uz ātrāko taisāmies prom. Pēc tam atrodam vēl vairākus zelta pārdevējus, apskatām pat viņu krājumus, tomēr vienmēr izdomājam kādu ieganstu, kāpēc mums neder tieši konkrētais zelts.

Īsi pirms šķiršanās Valdis atzīst, ka kopumā Āfrikā ir diezgan lielos mīnusos, taču sev par mērķi uzstādījis iziet no šejienes pa nullēm. Strādājot ekskavatoru nomas biznesā viņš pelna labu mēneša algu, tā kā Latvijā negaida ģimene, visu nopelnīto iespējams atlikt, jo uz vietas dzīvojot mēnesī neiztērējas pat pārdesmit lati. Un šobrīd viņš sev par mērķi uzlicis nostrādāt līdz gada beigām, bet tad doties prom, lai skatītos ko dzīvē darīt tālāk.

***

Guntaram ir 56 un Ganā viņš ir otro gadu. Pirms tam daudzus gadus Latvijā nodarbojies ar uzņēmējdarbību, taču beigu beigās tomēr nonācis uz sēkļa un bijis jādomā ko dzīvē darīt tālāk. Vispirms gandrīz gadu pavadījis kaimiņvalstī Kotdivuārā, kur strādājis celtniecības biznesā, taču, tad valstī izcēlies karš un nācies to pamest. “Manu Kotdivuāras pieredzi caurvij adrenalīns, tas bija superīgi, tas bija kolosāli. Jo es tomēr izkūlos ārā! Bija tanki, bija nepatikšanas, bija malārija, kas tik tur nebija. Bet tas pārgāja un ir aizmirsies. Vienmēr jāskatās uz priekšu. Taču, ja tā jāatceras, tad smagākais bija brīdis, kad tur paliku viens, spēcīgi saslimu ar malāriju un uzreiz pēc tam bija steidzami jātiek ārā no valsts. Franču valodu es nezināju un sākās tāds ļembasts, ka maz nelikās. Tanki, komendantstunda jau četros pēcpusdienā, veikali ciet, viss izpirkts, viss beidzies. Viss tiešām beidzās divu dienu laikā, skatījos, ka visi kaut kur skrien, kaut kur dodas. Protams, sapratu politisko situāciju, zināju par vēlēšanu iznākumu, taču domāju – kas notiek? Izrādījās, ka jātin makšķeres. Tikai man jau īsti nebija uz kurieni. Zvanīju uz Latvijas ārlietu ministriju, bet tur man nekādu jēdzīgu atbildi nedeva, teica, lai griežos pie dāņiem. Atceros, ka pie manis pieskrēja viens cits ārzemnieks un teica – tev, jātiek prom šodien. Redzēju kā visur salikti smilšu maisi, visur ir cilvēki ar automātiem, visi kaut ko gaida. Ielēcu automašīnā un distanci ko parasti veicu 40 minūtēs, pievārēju 20. Vairs tā arī neiegāju pat mājās, visas manas mantas palika tur. Tiku līdz lidostai, bet reisu nebija. Trīs dienas nogulēju tur uz grīdas, nebija ne ko ēst, ne ko dzert, bija kaut kāda neliela naudiņa, bet fiziski nebija, kur to tērēt. Tad mūs iztrieca no lidostas un pateica, lai darām ko gribam. Tajā brīdī man jau viss bija vienalga, tur vēl kaut kādi vietējie nāca virsū, bet es ieraudzīju ANO karavīrus, zilās beretes un pieskrēju pie viņiem. Izstāstīju visu kā ir un viņi man palīdzēja. Tiku atpakaļ lidostā, man iedeva ēst, padzerties un iesēdināja lidmašīnā uz Lībijas galvaspilsētu Tripoli. Nodzīvoju kādu laiciņu tur un pēc tam aizlidoju uz Hamburgu. Plānās drēbītēs, sandalēs, ar autobusu braucu uz Rīgu. Mazmeita mani autoostā nepazina, biju nokrities no 120 kilogramiem un 94. Bet, nekas, viss labi, interesanti. Žēl vienīgi, ka Kotdivuārā tā arī neatkorķēts palika viens dārgs konjaks,” smaidot saka Guntars. Viņš ir sirsnīgs, brīžiem pat šokējoši atklāts vīrs. Visu šo laiku Ganā nodzīvojis viens, taču tieši šobrīd pie viņa ciemojas dēls Mārtiņš, bet rudenī uz dzīvi pārvākties plāno sieva. Šobrīd viņš, kopā ar Valdi, strādā cita latvieša Mārtiņa vadītā uzņēmumā un, paša vārdiem runājot, nodarbojas ar ekskavatoru apkalpošanu, maina eļļas un uzrauga, lai vietējie tehniku nesalauž. “Nesen vienam no mūsu ekskavatoriem virsū uzgāzās koks, tad bija jāpieliek lielas pūles, jāiegulda daudz darba, liela nauda aizgāja. Taču divu gadu laikā tā bija pirmā reize, kad notiek kaut kas tāds, savādāk šajā laikā mūsu tehnika nebija strādājusi tikai divas dienas. Mums ir trīs ekskavatori un viens ekskavators atpelna ieguldījumus – detaļas, īri, degvielu, algas, bet divi ir tīrā peļņa. Ja skatās līdzi, tad tie nelīst. Savulaik viens mums izmaksāja 90 000 dolāru, vēl 10 000 dolāri attransportēšana un būtībā ir tā – ieguldi 100 000 dolāri un pelni naudu! Septiņos mēnešos atpelni ieguldījumus un sākas peļņa. Mēnesī ieņemam 60 000 dolārus, 20 000 dolāri aiziet tehniskajās izmaksās un pārējais paliek uzņēmumam kā peļņa. Kamdēļ riskēt un pašam rakt zeltu? Zelts mani neuzrunā. Es zinu, ka viņš tur ir un ar to man pietiek. Mani vispār neinteresē vai viņi kaut ko izrok – paņemu naudu un viss. Mums viss notiek, mēs strādājam un pelnām,” spriež Guntars. Viņaprāt, optimāli būtu atvest vēl trīs ekskavatorus, taču tam nepieciešamas prāvas investīcijas un šobrīd šāds lēmums vēl nav pieņemts.

***

Mēs nonākam kādās neliela izmēra raktuvēs un Guntars apčubina ekskavatoru, kuram nesen uzkritis jau minētais koks. Nu, tas atkal ir darba kārtībā. Turpat blakus redzams arī prāvais koks, kurš uzkrita traktoram, izsitot ārā motoru. Par laimi trāpīja tikai zarotne, ne stumbrs, līdz ar to ekskavatoru neiedzina zemē un varēja salabot. Tāpat ļoti paveicās, ka nelaimes brīdī spēkratā neatradās vadītājs, jo pretējā gadījumā diez vai viņam būtu kādas iespējas izdzīvot. Tagad latvieši nomnieku ir iesūdzējuši tiesā, mēģinot piedzīt no viņa pusi zaudējumu un žurnāla iznākšanas brīdī spriedumam jau būtu jābūt zināmam. Ganā nereti tiesa tiek nozīmēta jau uz nākamās dienas astoņiem no rīta un tiesneša lemtais nekad nav jāgaida gadiem. Tas ir pārbaudīts arī praksē, jo viens no vīriem reiz apturēts par ātruma pārsniegšanu, viņam atņemta autovadītāja apliecība un uz lietas izskatīšanu bijis jāierodas jau minētajā nākamajā dienā astoņos no rīta.

No mājas Guntars parasti izbrauc ap sešiem no rīta un strādā līdz 12. Tiesa, ja ir krīzes situācijas, tad darāmais var ieilgt arī līdz vēlai naktij. Sākums gan nav bijis tik gluds kā varētu izlikties – brīdī, kad Mārtiņš, ar kuru abi draudzējas jau trīsdesmit gadus, uzaicinājis Guntaru braukt uz Ganu, viņš no ekskavatoriem nav sapratis vispār neko. Skatījies uz visu lielām acīm, lasījis specializētās grāmatas un, lai konsultētoszvanījis cilvēkiem uz Rīgu. Tomēr viņa gadījums pierāda, ka arī 54 gadu vecumā cilvēks var visu sākt no sākuma, šobrīd Guntaru var saukt par laba līmeņa ekskavatoru speciālistu un viņš tos ir izkodis no A līdz Z. Vienlaikus latvietis atzīst, ka braukt uz Āfriku vienam pašam ir bezcerīgi, ir nepieciešamas vietējās zināšanas un pieredze, jāsaprot šejienes mentalitāte, jo āfrikāņi domā pavisam savādāk nekā eiropieši. Arī viņam pagājis apmēram pusgads, kamēr pamazām, pamazām, pamazām izdevies iebraukt vietējā dzīvē un kārtībā. “Tas, kas man patīk ir tas, ka esmu kādam noderīgs. Latvijā man grūti iedomāties, ka savā pāri par piecdesmit gadu vecumā varētu vēl kādam derēt. Ko man darīt? Strādāt par sargu? Labi! Bet ko tālāk? Neko! Šeit es jūtos pilnvērtīgs, man ir azarts, gribas, lai firma nopelna, lai ekskavatori strādā, lai viss iet uz priekšu. Tāpēc izskatās, ka atpakaļ es nebraukšu. Ganā ir ļoti mierīgi, te visiem ir nauda, te visi ir paēduši, te ir divreiz mazāk ubagu kā Latvijā. Te ir baigais miers. Esmu sevi no jauna atklājis, esmu savedis nervus kārtībā, veselību, kas piekliboja. Internetā lasu tikai ziņu virsrakstus, skatos sportiņu, ēdu augļus, taisu mājās pelmeņus, skābēju gurķus un kāpostus, svinu Jāņus, braucu uz skaistākajām pludmalēm pasaulē, uzdziedu dziesmas, spēlēju ermoņikas, sildos saulītē – te visu gadu ir + 33 grādi, lietus sezona trīs mēneši, sausā sezona trīs mēneši un viss. Šeit viss ir vienkārši, neviens neko nav sarežģījis, visiem viss ir skaidrs. Kā ir – tā ir. Un ne savādāk. Laime. Žēl, ka cilvēki neredz to skaistumu un dabu, kas te ir. Cilvēki, šajā valstī, ir ļoti labdabīgi, ir ļoti maz ļaunu cilvēku. Turklāt Āfrika pievelk, jau pēc mēneša, ja esi aizbraucis, Āfrikas sāk trūkt,” spriež Guntars. Kad pēc gada prombūtnes braucis uz Latviju pirmo reizi aizdomājies – vai brauc uz mājām, vai no mājām. Bijis nedaudz sāpīgi, taču beigās sapratis – ir taču labi, ka joprojām ir kur atgriezties. Vienlaikus viņš atzīst, ka pašlaik viņa mājas ir šeit, Ganā.

Attiecības ar vietējiem esot izveidojušās labas un patiesībā viss vairāk vai mazāk atkarīgs no tā kā pats uzvedies. Ja baidīsies – dabūsi pa galvu. Ja nebaidīsies – neviens tev neko nedarīs. Šajā laikā bijusi vien viena nervus kutinošāka situācija, kad sadzērušies jaunieši aizšķērsojuši ceļu viņa automašīnai un prasījuši naudu. Tomēr Guntars ieslēdzis četrus velkošos, maucis baram cauri un viss beidzies labi. “Ar mani ir kā ar vardīti – ja tu nekārpīsies krējumā, tu noslīksi. Ja kul kājiņas, vari dzīvot. Mans moto šeit ir – rullēt! Katru dienu dzīvot kā pēdējo. Ne uz pilnu tvaiku, bet tā, lai ir prieks. Mana diena ir noslogota, nav laika domāt kaut ko sliktu. Ūdens ir, jumts virs galvas arī, sāksies tūlīt lietus sezona, būs lietiņš smuks, varēs sēnes pirkt garšīgas. Kas man nekait? “ saka Guntars.

***

Mārtiņš Ganas latviešu kompānijā ir galvenais. Nosvērts un ironisks tikko pensijas vecumu sasniedzis vīrs, kurš pats Ganā nedzīvo, taču regulāri uz turieni braukā. Āfrikā nonācis nedaudz pirms Guntara – aizbraucis ciemos pie kāda sen pazīstama Vācijas uzņēmēja un tas teicis, ka brauc biznesa darīšanās uz Kotdivuāru. Uzaicinājis Mārtiņu līdzi apskatīties, vai neatrodas arī kāds darbiņš viņam un tā sācies viņa Āfrikas ceļš. Sākums bijis ļoti grūts, jo abi ar Guntaru labu laiku uz abiem iztikuši ar 70 eiro centiem dienā. Tagad smejoties Mārtiņš atceras, ka nereti vakarā bijis jāizvēlas – iet mājās kājām un izdzert aliņu, vai braukt ar transportu un aliņu nedzert. Parasti izvēle nosvērusies par labu pirmajam variantam. Vēlāk sācis iet labāk, abi nodarbojušies ar celtniecības sagatavošanas darbiem, tomēr plānus izjaucis karš, biznesu nācies atstāt un diemžēl zaudēta arī paliela nauda. “Taču Āfrika ir tāda īpatna vieta, kurā ir vēlēšanās atgriezties. Un tad mēs painteresējāmies ko var darīt kaut kur citur, atradām latviešus Ganā, ar kuriem uzsākām sadarbību, atbraucām uz šejieni un sākām nodarboties ar ekskavatoru iznomāšanu. Vai nebija bailes? Nemaz nebija, pat nedrošības sajūtas nebija. Bet vispār biznesā kā jau biznesā. Ir savas uzvaras un ir savas sakāves. Šeit viss ir daudz brīvāk. Šeit nav tādas ārkārtīgas valsts kontroles, mums ir jāatskaitās vienreiz gadā, ko mēs arī darām un jānomaksā nodokļi, ko mēs arī darām. Pamatā šeit strādā Anglijas likumi, nodibināt firmu nav nekādas grūtības. Un visā visumā mēs ejam uz priekšu. Varbūt maziem solīšiem, jo tā kā varētu pelnīt uzreiz miljonu, te nav. Tāda ir mūsu taktika – nekur nesteigties,” saka Mārtiņš. Vienlaikus viņš uzsver, ka šis nav tikai biznesa projekts, drīzāk tas ir kā piedzīvojums un izaicinājums. Katram kādreiz bijuši sapņi pabūt pasaulē, uzzināt kaut ko tādu ko normālā dzīvē uzzināt nevar un pabūt situācijās, kurās agrāk nav būts. Šī ir Mārtiņa iespēja un viņš to izbauda līdz pēdējai niansei. Nu jau viņam pret Ganu ir izveidojies tāds kā pieradums, ja sākumā licies jocīgi, ka visapkārt ir melni cilvēki un jutis sev pievērstus skatienus, tad tagad situācija ir mainījusies. Mārtiņš ir saplūdis kopā ar pūli, iegājis vietējā sabiedrībā un jūtas kā šejienietis. Protams, dažreiz kāds viņam uzsauc – obruni (vietējā valodā tas nozīmē baltais cilvēks), bet, tad viņš parasti attraucot – bibini (vietējā valodā tas nozīmē melnais cilvēks) un ar to arī viss beidzoties. “Varbūt tajā brīdī tas cilvēks sāk saprast, ka tas, ka viens no mums ir balts, bet otrs melns nav galvenais. Ka abi mēs esam cilvēki, esam vienādi,” spriež Mārtiņš. Vienlaikus viņš atzīst, ka vērtēt šejieniešus eiropieša acīm nedrīkst. Te ir pavisam cita civilizācija, cita domāšana un cita pasaule. Āfrikāņiem ir citi mērķi, citi prieki, viņi savās dzīvēs jūtas ļoti labi – viņus izmainīt gluži vienkārši nav iespējams.

***

“Kas man dzīvē ir galvenais? Pirmais ir bērni, protams. Esmu viņus izaudzinājis, viena meita dzīvo un strādā Luksemburgā, otra Rīgā, dēlam arī viss ir kārtībā, varbūt izdosies kāds bizness šeit Ganā un tāpēc tagad varu dzīvoties apkārt. Bērni ir visa pamats, viņi ir saņēmuši labu izglītību. Kurā vietā man ir Āfrika un bizness? Man ir pietiekami cienījams vecumus, normāls cilvēks šādā vecumā neko jaunu neuzsāk. Tāpēc laikam jau es neesmu īsti normāls. Bet manī vienmēr ir bijis iekšā tāds nemiers, tāda sajūta, ka jādodas ceļā. Es nevaru nosēdēt uz vietas. Esmu gatavs stundas laikā saposties un aizbraukt uz jebkuru pasaules malu. Mani mājinieki pie tā ir pieraduši, šos jautājumus es izlemju pats un man nav jātaisa kaut kādas konsultācijas. Es paziņoju faktu un braucu. Viņi zina, ka es tāds vienkārši esmu,” teic Mārtiņš. Taču viņš arī uzsver, ka viennozīmīgi ir Latvijas patriots un par to nevar būt pat divu domu – pavisam pamest dzimteni nevarētu nekad.

Zelta drudzis Mārtiņu nav skāris un viņam tas esot absolūti vienaldzīgs. Redzot kā ekskavators no zemes dzīlēm izceļ zeltu, viņu nekādas emocijas nepārņem, turklāt viņš zina cik bēdīgs liktenis var piemeklēt laimes meklētājus. Piemēram, viņam labi pazīstams zeltracis Pols no Austrālijas salicis datorsomā kaudzi tikko saraktu zelta tīrradņu, 50 000 dolāru skaidrā naudā un savu pasi, restorānā sācis lielīties ar neseno guvumu. Un, protams, soma viņam nozagta, vīrs nogrimis vienas dienas laikā, zaudējis visu, viņam vairs nav bijis nekā – pat pases, bez kuras izkļūšana no Ganas kļuvusi par gandrīz vai neiespējamo misiju. Vairāk šajā pusē Pols nav redzēts...Tāpat, iespējams, Mārtiņa atturīgums saistīts ar to, ka viņš pēc dabas nav spēlmanis un arī kazino vienmēr atliek konkrētu naudas summu, kuru var atļauties zaudēt un viss – iet tālāk un censties atsist zaudēto nav interesanti. Viņaprāt, pēdējos gados vērojamais zelta meklētāju pieplūdums Ganā saistīts ar to, ka pasaulē ir cēlušās zelta cenas. Tas viss izsauc drudžainu darbību un zeltu Ganā gan legāli, gan nelegāli cenšas izrakt visi kam nav slinkums.

“Vilina jau tā Āfrika, tas mežonīgums. Ja kādam tā ir, tad, lai brauc uz šejieni. Es neko nesaku. Bet parasti jau te sabrauc trakie, neviens gluži normāls cilvēks te vēl nav atbraucis. Vai nu tādi kam galīgi apnikusi rutīna un gribas kādu asumiņu, pipariņu piešaut, vai nu tādi kam galīgi jumts ir aizbraucis. Jo te ir pavisam cita pasaule, cita civilizācija, pat nevar salīdzināt ar Eiropu. Gan tas kā viņi strādā, gan tas kā domā. Sarežģīti, grūti. Atkārtošu – uz šejieni brauc tikai trakie. Es pats citreiz brīnos kāpēc vēl esmu šeit,” kādā brīdī saka Valdis.