Kurdistāna. II daļa. Kalni

  • 4 min lasīšanai
  • 26 foto

Haidars izrunā tukšu savu un manu telefonu, kamēr atrodam labu piedāvājumu - taksistu uz visu dienu par 100 USD. Uzaicinām vēl divus profesorus un braucam uz jezīdu svētnīcu Lāliš. Jezīdisms ir vissenākā kurdu ticība, apmēram no Zaratustras un Mitras laikiem. Jezīdi pieluūdz ercenǧeli Melek Tau, kas pieņēmis pāva izskatu. Ja interesē, pagūglējiet paši, būs, ko palasīt un padomāt. Islamisti jezīdus pēdējo 1400 gadu laikā 78 reizes mēǧinājuši burtiski izdeldēt no zemesvirsas. Arī mūsu taksists saka, ka labāk nomirtu izkaltis nekā ar jezīdiem dzertu tēju. Lāliš jezīdiem ir tas pats, kas musulmaņiem Meka un katoļiem Roma, tikai daudz pieticīgāk. Svētnīca atrodas jaukā zaļā ielejā un atgādina parastu ciemu, ja nebūtu robaino konusveidīgo kupolu virs svētājiem ūdeņiem. Apmeklētājiem jāstaigā ar basām kājām vai zeķēs. Nedrīkst kāpt uz sliekšņa, ko ticīgie bučo un nedrīkst iet pie vissvētākājiem avotiem, visu citu drīkst. Lielākie svētki te ir uz pavasara un rudens saulgriežiem, kad ap svētnīcu iededzinā 350 uguntiņas. Savas 5 lūgšanas dienā jezīdi skaita ar seju pret sauli. Haidars ilgi runā ar priesteri, bet neko jaunu neuzzina. Draudze ir visai noslēgta. Pār jezīdu var tikai piedzimt, arī jāprecas savā starpā. Ticīgo kopā esot ap 60 000, lielākais vairums Vācijā, jo vajāšanas austrumzemēs notiekot regulari. Daudzas ǧimenes tepat tuvumā samūrējušas mājās vai nojumes ar 3 sienām. Visi aicina mūs piesēst un uzēst vai vismaz tēju iedzert. Man patīk skābais dzēriens ayran, ko pagatavo, sajaucot raudzētu aitas pienu un avota ūdeni. Pirms atpakaļceļa vēl uzkāpjām tuvākājā kalnā. Haidars mums rāda, ko visu te ēdamu var salasīt, kā jau paradīzes dārzā. Piemērām, kalnu rabarberus. Tos ēd ar sāli un nekādās vēderkaites nenotiekot. Pārbaudīju, tiešām nekas nenotika. Ar sāli ēdu arī zaļās, kraukškīgās pavasara aličas, viss beidzās labi.

Biju gribējusi īrēt mašīnu un braukt pati, bet taksis izrādījās lētāks un patīkamāks. Ceļi te ir šauri un līkumaini, turklāt pilni ar smagajiem auto. Rūpniecības Kurdistānā nav, ieved pilnīgi visu, arī lielu daļu pārtikas. Turcija šurp pārdodot vairāk nekā uz Eiropu. Ceļazīmes ir, dažas pat ar saprotamām rakstu zīmēm, tomēr šoferis prasa ceļu pie katra pagrieziena. Vēl jāuzmanās, lai netīšām neiebrauktu nekurdu Irākā. Pie sienas jau mūs neliktu, bet laiku gan notērētu bēzjēgā. Pasi uz 150 km izvelku vismaz 5 reizes tepat draudzīgajā Kurdistānā.

Nākāmais brauciens ir uz Barzāni novadu ap 150 km uz ziemeļrietumiem no Erbilas. Tas ir tāds kā nacionālais parks, kalnains un ūdeņains. Viss zaļo, pļavās zied sarkanās magones klājieniem vien. Kurdi pikniko milzīgās saimēs, danco un ēd. Nabaga sievietes, kam tas viss jāsagatavo un jāsavāc.

Barzāni ir arī kurdu leǧendārā vadoņa un valstsvīra vārds. Tepat zem koka ir viņa ǧimenes vienkāršā kapvieta. Pašreizējais premjerministrs ir Barzāni dēls, uz plakātiem jau tiek bildēts arī dēla dēls, veidojās tāda neliela dinastija. Austrumi kā nekā. Līdz vasaras beigām būs gatavs Tadžmahalas apmēru memoriālais komplekss. Pagaidām te bariem vien spieto Barzāni ǧimenes (cilts) vīrieši tautastērpos ar īpatnēji aptītām platām zīda jostām. Visiem ir kaut kādi algoti amati par neko nedarīšanu. Dzer tēju un grib ar mani fotografēties.

No kalna lejā braucu pa kurdu modei, Hilux kravas kastē, cauri pērkona negaisam un lietutiņam. Neviens nekvieca, es arī ne. Krustcelēs Haidars mums nostopē pāris mašīnas, kas par 10 USD piekrīt aizvest uz Soranu, vienu no skaistākājām Kurdistānās vietām. Biju gaidījusi apmēram Siguldu, taču Soranā ir 100 000 iedzīvotāju, kristiešu apmetne ar nosaukumu Diana (tur var dabūt sarkanvīnu), universitāte un izteikti irāniska noskaņa. Arī dialekts cits - sorani. Citur runā kurmandži. Mūsu pavadonis māk abus un vēl arābiski., farsi, turciski utt.

Hotelis/motelis maksā 20 USD no deguna, brokastis nav paredzētas, par to istaba atkal milzīga. Un ar austrumu tipa tualeti, papīra vietā ūdens kanniņā. Daudz higiēniskāk, ja pierod. Ir jau satumsis, apstaigājām centru un meklējām persiešu slaveno valriekstu un granātābolu sautējumu fesenjan, taču viss ir izēsts. Apmierināmies ar nākošo labāko un vēl apciemojam Kanādas kurdu viesprofesoru, cita starpā uzzinām, kas te rīt jāapskata.

Taksi uz 6 stundām sarunājām par 50 USD, ieskaitot kaulēšanās cirku ar promiešanu un pakaļskriešanu. Jāapskata Rawandos ciema Khārand kanjons un apkārtējie kalni, kur Sadāms Huseins katru vasaru vismaz nedēļu elpojis svaigu gaisu. Kanjons tiešām iespaidīgs. Pa ceļam šoferis parāda klinti, no kuras jaunās meitenes lec upē, ja ǧimene neļauj precēt to, kuru gribas vai liek precēt to, kuru negribas. Diemžēl tās nav leǧendas, pēdējais lēciens bijis pirms diviem gadiem. Soranā nopietni sāk veidoties tūrisms. Kalnā uzstiepts pacēlājs, varam uzbraukt 3000 m augstumā virs mākoņiem un mazliet nosalt. Visur atkritumu tvertnes un norādes, kam tās domātās (kurdi kā jau nomadu tauta neko daudz aiz sevis nesavāc). Nākāmā pietura ir piknikplacis pie klints, no kuras spraucas spēcīgi avoti. Nosaukumu neatceros, toties nekad neaizmirsīšu, kā draiskās profesorienes iegrūda mani kurdu virtenē uzdancot. Kurdu sievietes laikam nekad nenogurst, viņas var vienlaicīgi ēst, dancot un vākt milzīgus bērnu barus, turklāt tas viss augstpapēžu kurpēs un ar saržǧītu make-up. Veči tup zem kokiem un pīpē. Haidars vai miljono reizi stāsta, kas un no kurienes mēs visi esam, kā kuru sauc un par ko strādājām. Iepāzīšanās minimums. Un fotografēšanās, protams.

Pēdējā pieturā ir pie Gali Ali Bag ūdenskrituma. Tas ir viens no jaudīgākajiem Kurdistānā, redzams arī uz vienas no jaudīgākajām banknotēm. Atrodas skaistā Hamilton road malā. Pēc 2 stundām varētu nokļūt Irānā, bet tur jau ir cita kārtība, brauksim citu reizi, inšallah. Manām jaukajām ceļabiedrēm un sargenǧelim jātiek atpakaļ uz Erbilu, es braukšu uz Turciju. Atvadāmies garāžā, sasēžamies koptakšos. Koptaksis iet noteiktā virzienā, kad savācis 4 braucējus, cena fiksēta. Par braucienu man jāmaksā 20 USD līdz Duhokai, lielākājai pierobežas pilsētai. Pa ceļam šoferis pielasa dažādus bagāžas sūtījumus, iespiež aizmugurē vēl vienu pasažieri un vispār piepelnās, kā nu māk. Es par komfortu nesūdzos, manu pantomīmisko lūgumu nepīpēt izpilda bez ierunām.

Duhokā jāpavada dažas stundas līdz vakara autobusam. Ja pareizi atceros, 25 USD līdz Mārdinai Turcijā. Izstaigāju centru, kas stipri atgādina Turcijas austrumu pilsētās. Cigaretes un alkoholu tirgo uz katra stūra. Atrodu parku, ūdenstilpni un asarojošu klinti. Ir jau satumsis, tak jūtos pavisam droši, neviens neblenž un neuzmācas.

Izkļūt no Kurdistānas ir grūtāk nekā tur iekļūt. Uz robežas autobusu krata līdz pēdējai ielocei, kaut ko neatļautu atrod (domāju, kā cigaretes, nevis ieročus) un tādēļ man visa nakts jānonīkst starp divām robežām degvielās tvaikos, tabakas dūmos un zīdaiņu brēkoņā. Kad muitas procedūras beidzot ir cauri, šķērsoju robežupi Tigris un esmu Turcijā.

Mēnesi pēc ceļojuma mani jau sāk vilkt atpakaļ. Palika neapsktīta Irānās pierobeža, gribētos vairāk pastaigāt pa kalniem, saēsties kurdu tomātus un baklažānus un par visu vairāk gribās vēlreiz satikt šos neticami viesmīlīgos cilvēkus un sagaidīt, kamēr kurdiem būs patiesi sava valsts. Visas ziņas no šī reǧiona tagad lasu ar pavisam citām acīm.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais