Imants ir nikns. Divu neaizpildītu lauciņu dēļ mums ir atteiktas Irānas vīzas. „Kas tas vispār par jautājumu – darba telefons Irānā? Bāc, es viņiem aizrakstīšu, ka viss, ko par jūsu valsti ziņo rietumu mediji – tā ir taisnība!” klausulē gānās mans ceļabiedrs. Jā, skarbāk aizvainot viesmīlīgos persiešus būtu grūti, bet lai nu paliek! Galdā jāceļ rezerves plāns, un vislabāk tāds, lai draugiem un radiem būtu ko brīnīties. Ziemeļirākas kurdu autonomija, jeb Irākas Kurdistāna ir ideāls variants, jo latviešiem vīzas nav vajadzīgas, drošības ziņā viss kārtībā, toties izklausās varen ekstrēmi.
Kurdu apdzīvotajos reģionos raibi gājis vienmēr. Slaktiņi starp dažādām tautām, ticībām un režīmiem šķiet gluži nebeidzami. Līdzīgi notiek plēšanās par zemēm un resursiem. Sapņot jau drīkst, tomēr kurdu gadījumā vēlamais no reāli iegūstamā atšķiras būtiski. Kamēr Turcijā un Irānā būs stabilitāte, pavisam neticama izskatās varbūtība, ka lielvaras no saviem valdījumiem ļaus nošķelt kaut stūrīti. Ar Sīriju ir citādāk. Nemieru laikā kurdi jau pamanījušies „savākt” šīs valsts ziemeļaustrumu apgabalu, kuru formas dēļ mēdz dēvēt par pīles knābi. Ieņemtas arī atsevišķas pilsētas Sīrijas ziemeļu daļā.
Tomēr vistuvāk suverēnas valsts statusam kopš 1970.gada ir autonomija Irākas ziemeļos. Līdz neatkarībai de facto gan vēl bija jānodzīvo pāris desmitgades un jāpārdzīvo daudz posta - karš, genocīds, deportācijas. Vēlāk sekoja ekonomiskās blokādes, plūkšanās savā starpā, pilsoņu karš, kā arī daži duči gaisā uzspertu cilvēku pat miera laikā. Par laimi, pēdējie gadi bijuši gana rāmi, un ceļvežu flagmanis Lonely Planet jau kārdina: „Atklājiet jaunāko ceļošanas galamērķi Tuvajos Austrumos – Irākas Kurdistānu! Sniegotās kalnu virsotnes, dziļie kanjoni, burvīgie ūdenskritumi un cēlsirdīgie cilvēki ir šīs zemes īstais valdzinājums.” Papētot tēmu vēl smalkāk, stereotipi ir salauzti jau pirms brauciena. Kā nekā, šī apgabala devīze ir „Cita Irāka”.
Un tā nu mēs mirkli pirms pusnakts esam nonākuši Turcijas kurdu galvenās pilsētas Dijarbakiras autoostā. No šejienes kursē tālsatiksmes autobusi uz Irāku. Nākamais reiss rīt 11:00. Pietiek apgriezties ap savu asi, un kļūst skaidrs, ka „lielais brālis” ir modrs – veikaliņu skatlogi piebāzti ar slavenāko Turcijas futbola klubu šallēm, bet kurdu sarkan-balt-zaļajam karogam ar saulīti vidū te vieta nav atradusies. Mums gan vairāk rūp nokļūšana centrā, kur jābūt lētajām viesnīcām, tāpēc sākam aptaujāt garāmgājējus. Vārgā angļu valodā piesakās students. Pats viņš tūlīt braukšot prom, bet mēs tiekam sūtīti ciemos pie kursabiedriem: „Tā. Rakstiet mana drauga tālruņa numuru! Atradīsiet taksometru, un tad lai vadītājs no sava telefona piezvana! Naktsmājas būs par brīvu.” Brītiņu šaubāmies, taču beigās paklausām kā studentam, tā iekšējai balsij. Topošie juristi mūs sagaida draudzīgi un ved uz daudzdzīvokļu nama piekto stāvu. Izglītība vieno – pajumti brālīgi dala trīs tautību pārstāvji. Viņi arī paši apzinās, ka ir kā paraugs uz vispārējā fona. Tiesa, latvieša acīm raugoties, šis ir klasisks studentu miteklis – piesmēķēta viesistaba, tukšās „ādiņas” pa kaktiem, bet lietderīgās sarunas pie galda mēdz ieilgt līdz rīta gaiļiem. Ak, jā – rūme uz kušetītes ir atradusies arī viena jaunekļa mātei. Patriarhāts pieprasa barošanu un citus ikdienas servisus. Savādāk, protams, dienvidnieku viesmīlība mūs gāž vai riņķī, turklāt no rīta ir tiešām neviltots prieks redzēt kopējā gultā kā baļķus sakritušos turku, kurdu un arābu. Kamēr ap brokastu laiku tiekam līdz autoostai, etniskais jautājums atkal ir dienaskārtībā ik uz soļa – nejauši sastapts vīrietis lepojas ar to, ka ir kurds, bet sabiedriskais transportētājs vien žēli novelk: „Tikai divi miljoni iedzīvotāju? Un jums ir brīvība...”
Vēlā pēcpusdienā sasniedzam robežu. Lai gan aizspriedumiem nav pamata, un arī ievāktā informācija nedod iemeslu celt trauksmi, šī tomēr ir valsts ar īpašu auru. Jūtamies kā mazie varoņi. Pasu kontrolē gaidīšanas vaina – stundiņas trīs, un zīmogs uz 15 dienām ir nopelnīts. Fonā, lai sirreālāk, pa vienu ekrānu slīd teikums „WELCOME TO IRAQ”, bet otrā rāda Tomu un Džeriju.
Kurdistānas galvaspilsētā Erbilā iebraucam sev raksturīgos pulksteņos – ap 23:00. Vietējie laikam uzreiz grib mums sarūpēt pušķojamus dēku stāstus, jo jau pirmajā tumšajā šķērsielā pretī nāk divi vīri civilā apģērbā, un no viena pleca uz otru pārliek kauluzāģi. Dūša noslīd tuvāk papēžiem, bet pajumte vēl nav atrasta. Nekas, konkurence te visai sīva. Tūristu praktiski nav, viesnīcu daudz. Kad vienu no tām – „BAN hotel” esam izbrāķējuši, ielu krustojumā mūs uzrunā padzīvojis kungs: „Kas jūs tur neapmierināja? Cena? Ja 75 dolāri par divvietīgu numuru ir pārāk daudz, cik jūs gribētu maksāt?” Kaut kas man šajā dialogā liekas neriktīgi, un jau grasos sūtīt veco krabi trīs mājas tālāk, bet Imants ātri izsper: „40 dolārus.” Vajadzēja taču aizdomāties – ar mums tirgojas pats viesnīcas īpašnieks: „Labi, istaba ir jūsu!” Ja jau tā, tad nolemjam palikt šeit arī ilgāk. Galu galā, dzīvošanas apstākļi, salīdzinot ar kādu tikko apskatītu „žurcinieku”, te ir perfekti. Imants uzreiz iejūtas lomā, liekot lietā īstas VDK metodes – durvju priekšā slīpi pieslietu krēslu, tā, lai paverot mazu šķirbiņu, tas ar blīkšķi apgāztos.
Naftas magnātiem šajā laikmetā joprojām ir milzīgi daudz iespēju izvērsties. Jautājums tikai – cik gudri un ar kādu ilgtspējas vīziju tas tiek darīts. Erbila pretendē uz Jaunās Dubaijas statusu. Atliek cerēt, ka vēriens gluži visās jomās nebūs tik plašs kā Emirātiem, jo slēpošanas halli +40 grādu tuksnesī diez vai var nosaukt par to veiksmīgāko piemēru - kā ekoloģijas, tā uzturēšanas izmaksu ziņā. Vai tik tā vairāk nav kā plātīšanās pārējai pasaulei. Erbilas pieteikums zīmuļu parādē bija pieticīgāks - hipermārkets ar slidotavu, kura nu jau aizklapēta ciet. Acīmredzot nepavilka.
Rodas iespaids, ka arī parastie mirstīgie ir bagātāki par mums, mazbudžeta ceļotājiem. Apkārt braukā baltas, svaigas mašīnas ar celofānos izlīmētiem saloniem, naudas mijēji savos stikla stendiņos sakrāvuši biezas dināru briketes, bet spīdekļu – grabuļu pārdošanas apjomi silda ekonomiku ne pa jokam. Brīvo laiku cilvēki mīl pavadīt „vakar-eiropiski” - fotografējoties pie strūklakām, vizinoties karuseļos vai piknikojot parciņā. Drošību garantē policija un kurdu armija – Pešmerga. Sargposteņi uzstādīti katra nozīmīgāka objekta tuvumā – pie ministrijām, muzejiem, kā arī daudzos satiksmes mezglos.
Pilsētas vēsturiskā lepnuma – citadeles mūru pakājē ar mums sāk komunicēt trīs medicīnas studenti no arābu Irākas. Atbraukuši uz liberālāku reģionu, lai drusciņ ieņemtu „to medicīnu”. Viņu mājvietā (arī Sadama Huseina dzimtajā) Tikrītā, nekādas vaļības netiek pieļautas. XXL lietošana, kā viņi to dēvē, esot ārpus jebkurām ticības un uzvedības normām. Bet, kas vēl svarīgāk - islāma striktā nostāja sieviešu lietās 24 gadus vecajam Ali liek vai ar pieri skriet sienā. Problēma nopietna, tādēļ jautājumi pār mūsu galvām sāk velties kā lavīna. „Kā lai es iepazīstos ar meitenēm, ja kaut cik normāli aprunāties varu vienīgi pa tālruni? Kā jūs satikāt savas draudzenes? Bērni tur tiešām dzimst arī neprecētiem pāriem?” Ali mūs bombardē arvien aktīvāk. Kad pēc ceļojuma apskatu mūsu drauga facebook profilu, tas ir pilns ar ķēdēs saslēgtām sirdīm un, šķiet, bez konkrēta adresāta veltītiem „I miss you...”
Paši gribam uzzināt tradicionālās lietas - cik bīstama studentiem liekas arābu Irāka, un ko viņi domā par amerikāņiem. Atbildes nepārsteidz. „Bagdādē viss it kā mierīgi, bet nekad nevar paredzēt, kurā brīdī un vietā pēkšņi sprāgs bumbas. Amerikāņi? Katram skaidrs, ka viņi te nenāca cēlu mērķu vadīti, tomēr Huseina patriekšana bija svētīga,” savu nostāju skaidro Ali. Kurdiem lieki jautāt – viņus jeņķi atbalstījuši diezgan bieži.
Ā, pareizi – puikas taču ir izslāpuši. Dzērienu sagādes operācijā dodas otrs (mazais) Ali. Izrādās, ka viņš ir kurds, tāpēc spēles laukumu pārzina labāk. Pakaļ esot jābrauc ar taksi. Mazais Ali pazūd un atstāj mūs uz soliņa. Gaidot preci, turpinām vērtīgo informācijas apmaiņu. Studenti izdara minējumu, ka no 25 miljoniem arābu Irākas iedzīvotāju tikai kādas simts sievietes vada auto. Tik traki nevarētu būt. Internetā atrodami raksti par minēto tēmu, kuros pirmskara (2003.g.) Irāka gandrīz tiek atzīta par šofer-dāmu paradīzi, taču, pieaugot bīstamībai, pēdējo desmit gadu laikā dzimumu proporcijas krasi mainījušās. Nemanot runas atgriezušās pie sievietēm. Laikam jau viņām par godu, trešais students līdz sīkākajām niansēm vēlas uzzināt, kādus līdzekļus es lietoju, lai izvairītos no plikpaurības. Par sevi varu pastāstīt, bet nav garantijas, ka tas palīdzēs visiem. Atbildību neuzņemos, jo džeki ir topošie mediķi. Katrā ziņā, vajadzīgā viela Erbilas aptiekās ir nopērkama bez receptes.
Nepaiet ne pus stunda un trīs melni plastmasas maisiņi ar XXL traukiem ir klāt. Cauri plēvei redzu alus skārdeni, bet pārējās zortes paliek slepenībā. Festivāls mums iet secen – pats nelietoju, Imants negrib. Jaunekļi viņam netic un piešuj zaķpastalas titulu. Laikam arī tāpēc, ka vakara gaitā daudz jautrības ir izraisījusi mūsu neirotiskā raustīšanās no virsū braucošām mašīnām. Nesaskrieties taču esot vadītāju atbildība, nevis gājēju... Uz atvadām mazais Ali atplaukst nostalģijā par reiz redzēto Suleimāniju. Tā ir vēl viena Kurdistānas lielpilsēta, kuru grasāmies apmeklēt. „Tur būs foršāk nekā Erbilā, jo kājas un krūtis varēs redzēt visur!” mazais Ali dod mums labāko ceļamaizi, kādu spēj iztēloties. Paldies, tādēļ jau uz musulmaņu zemi braucām...
Barbariskais piesaista. Suleimānijā atrodas kara noziegumu muzejs, dēļ kura mēs lielā mērā esam ieradušies, un nebūs brīnums, ja drīzumā te regulāri piestās arī tūrfirmu autobusi. Suleimānija ir kalnainā apvidū un tā ir krietni jaunāka par Erbilu vai citām senajām Divupes pilsētām. Tāpat kā citur Kurdistānā, neskaitāmi ceļamkrāni visapkārt slien augšā jauno kārtību. Ne velti, pirmais angļu valodas pratējs mūs ar lepnumu sveic savā valstī (kāda tur vairs autonomija?). Attīstība gājusi pat tik tālu, ka nevaram atrast ne pastkartes, ne markas, ne pasta ēku. Ieskaidrot ļautiņiem šādu sūtījumu burvību nav joka lieta - ja vajagot padot ziņu, ir taču telefoni! Būs ātrāk, ērtāk, lētāk. Klāt arī demokrātija - grādīgo blašķes rindojas veikalu plauktos pēc augumiem, spēka un resnuma. Erbila tiešām nobāl.
Žēl, ka joprojām pozitīvi neatbild neviens no internetā uzrunātajiem dīvān-sērferiem. Dikti gribējās paciemoties pie kāda mājās. Pētot profilus, konstatēju, ka naktsmītni Irākā latviešiem ir izdevies dabūt jau pirms mums. Neesam nekādi atklājēji. Priecīgā ziņa ir tāda, ka tiekam pie 25 000 dinārīga (20$) numura, turklāt zīme vēsta, ka šajā viesnīcelē ieročus ienest aizliegts.
Amna Suraka (Sarkanā Drošība) muzejs vienaldzīgus neatstāj. Huseina režīmam šī ēka kalpoja kā cietums ar spīdzināšanas kambariem. Tūkstošiem cilvēku tika mocīti, bet vēl vairāki pazuda vispār. Sadama rokaspuišiem bijis raksturīgi spīdzināt arī bērnus, lai iegūtu informāciju par viņu vecākiem. Militārās kampaņas „Anfal” rezultāts uzskatāmi parādīts saplēsto spoguļu hallē – 182 000 lausku gar koridora sienām simbolizē nobendēto cilvēku skaitu, bet 4500 griestu lampiņas atgādina par Huseina valdīšanas laikā iznīcinātajiem kurdu ciematiem. 1991.gadā notika sacelšanās un kurdu Pešmerga cietumu atbrīvoja. Tāds - ložu sacaurumots, tas arī atstāts līdz mūsdienām.
Portāli vēsta, ka 15.aprīlī vairākās Irākas pilsētās nogranduši sprādzieni. Mēs tīmeklī neesam līduši, tāpēc nākamajā dienā pabraucam garām Kirkūkai bez lielām bažām. Zinām, ka tā ir bīstama pilsēta, kura atrodas tādā kā pelēkajā zonā - plašo naftas lauku dēļ pretendentu netrūkst. Šobrīd Kirkūkas centrs ir arābu pusē, bet tranzīta ceļu cauri ziemeļu priekšpilsētai kontrolē kurdi. Redzam ceļmalā nosvilinātus kravas auto no iepriekšējiem grautiņiem, un labi vien ir, ka nezinām tikko notikušo sprādzienu statistiku. Sešu mašīnu eksplozijās nogalināti pieci cilvēki, bet 44 ievainoti. Braucam mājās!
Erbilas citadele. Tūkstošiem gadu augušais kultūrslānis pacēlies 32 metrus virs ielu līmeņa.Florida vai Kalifornija? Aber ne viena, ne otra.Pilnam komplektam pietrūkst Mosula, Basra, Fallūdža un citas.Cilvēki paši palūdz, lai viņus nofotografē. Un vēl paldies saka!Cik sievietes šajā bildē ir nepiedienīgi ģērbtas?Pašā centrā panorāmas rats. Pilna Kurdistāna ar tādiem.Uz cīņu!Banāni karājas, arbūzs lido.Indeed.Atgādinu, ka visās košļenēs ir negantākās e-vielas.Gar šitiem snaikstījāmies, bet beigās Imants vienā čupā atrada formas ar "Lielās Irākas" karodziņa uzšuvi. Saņēmu kā dāvanu dzimšanas dienā.Šis vīrs noteikti ir daudz ko piedzīvojis. Tagad tirgo vecās banknotes ar "ūsainā" attēlu.Izstāde "Reuse, Reduce, Recycle". Diezgan negaidīta iniciatīva šajā pasaules malā. Malači.Vēl daži piemēri. Ugunsdrošība...Bijušais cietums. Tā skaitās sarkanā krāsa.Bērni ar mobiļņikiem rokās lēkā un priecājas. Laiki strauji mainās.Runā, ka pēdās esot visi svarīgākie punkti.Viena no lampiņām spīd arī par Halabdžu - pilsētu, kuru Huseina režīms iznīcināja ar ķīmiskajiem ieročiem.Iztulkot vajadzēs pašiem...
Starp citu, mēs varam nosaukt vismaz trīs kurdus: Kurds Kobeins, Kurds Rasels un Kurds Vonnegūts. ;)Kirkūkas pievārte. Vispār jau līdzīgas ainas bija vērojamas arī Turcijas teritorijā.Ja neesat lasījuši šī brauciena atskaiti, jāskatās "D-grāmatas", un tad "Ceļojumu apraksti", vai: http://dra.lv/bfDvpNav tā kā izskatās. Aiz šīs būdas ir liesmojošs skurstenis, kurā deg naftas blakusprodukti.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
