Istanbul-Urfa-Harran-Urfa-Gaziantep-Elbistan-Gaziantep-Istanbul.

  • 4 min lasīšanai
  • 54 foto
Dodamies uz Turcijas dienvidaustrumiem... Urfa Pēc pusotras stundas ilgušā lidojuma nosēžamies Šanliurfā un pāri pusnaktij esam naktsmājās. Urfas senatnējais nosaukums ir bijis Edessa vai Bizantiešu laikā - Justinopolis. Pirmais iespaids - Urfas šoferi ir vēl trakāki par Stambulas šoferiem. Naktsmājas man šķiet ļoti turciskas ar dažādām relikvijām uz sienām un iekšpagalms atgādina kaut ko grieķisku ar baltajām sienām un vīteņiem. Ir vēlme izpētīt tuvāk, bet vēlme gulēt ir lielāka. Diezgan amizanti, ka mums jāguļ atsevišķās gultās. Vēlāk uzzinu, ka naktsmāju nosaukums - Urhoy Otel ir tā pati Urfa sīriešu mēlē. Urfas pusmiljons iedzīvotāju sastāv no turkiem, arābiem un kurdiem. Vēlāk tas ir pamanāms, kad dzirdu citas valodas kā arī Turcijas austrumniekiem (tas nav tikai stereotips) raksturīgā klaigāšana runāšanas vietā un provinciālie dialekti.Pēc turku brokastīm dodamies apskatīt pilsētu. Urfa tiek dēvēta par Praviešu pilsētu. Ir ticēts, ka Pravietis Ābrahams dzimis tieši šeit un viņa dzimšanas vietā - alā kalna pakājē ik dienu ieplūst tūkstošiem tūristu. Vēlākajā dzīvē Pravietis Ābrahams guvis ticību Dievam sasita pilsētas statujas, kuras iedzīvotāji pielūdza. Pilsētas tā laika valdnieks par to uzzinājis lika sakurt lielu ugunskuru, kurā mestu Pravieti iekšā. Kad tas tika izdarīts uguns Pravietim nekaitēja. Tieši šo vietu, kur šis notikums ieguva aprises arī mēs aplūkojām. Kalna pakājē ir baseini ar zaļiem ūdeņiem un simtiem skaistu zivju, kuras pa tiem peld un radušās no oglēm, kas degušas lielajā ugunskurā. Šeit radies ezers pēc tam, kad Pravieša Ābrahama sekotāja Zeliha arī metusies lielajā ugunskurā. Fakts, ka Eifratas upe ir tikai astoņdesmit kilometru attālumā kā arī šī pilsēta ir bijusi Mezopotāmijas civilizācijas šūpulis liek atcerēties mācību vielu no vēstures grāmatām. Vēlos arī iespraust, ka šeit atrodas Gobekli Tepe, kas ir pasaulē zināmais visvecākais templis, kas ir ap 12 000 gadu vecs. Tas man likās sevišķi interesanti, jo gadus atpakaļ National Geographic žurnālā par šo vietu lasīju un vēljoprojām atcerējos. Šajā pilsētā ir tik daudz vēsturisku apskates objektu, ka tos visus būtu grūti uzskaitīt. Šeit vijās jūdu, kristiešu un musulmaņu vēsture un tradīcijas un katrs atrastu to, kas viņa sirdij tuvs un interesants.Pilsēta ir putekļu klāta un šķiet putekļi ir tie, ko mēs elpojam un es nebeidzu šķaudīt. Pa ielām klaiņo kaķi - tie laikam ir visur Turcijā. Vīrieši nēsā violetus lakatiņus un dažbrīd man šķiet, ka mums visapkārt seko viens un tas pats vīrietis ar violeto lakatiņu. Ko nozīmē šī violetā krāsa tā arī neuzzināju. Arī sievietēm bieži vien dominēja violeti lakatiņi. Svelmē vīrieši nolien pa tējas dzertuvēm, kurās ir izvietoti miniatūri ķeblīši ar atbilstošiem galdiņiem. Dažbrīd uzpeld kāds turks ar samovāru un tirgo tējas garāmgājējiem. Izejot cauri vietējam tirgum šķind kalēju instrumenti un ik pa reizei redzams kāds ugunī sakarsis sarkans instruments, ka tiek apstrādāts. Šeit ir simtiem piparu veidu un katram ir savādāka nokrāsa un smarža ir burvīga. Tiek tirgota neapstrādāta aitas vilna un blakus ir tikpat daudz gaļas bodītes. Harran Nākamais pieturas punkts - Harran. Pilsētiņa tuvu Sīrijas robežai. Visur dzirdama arābu mēle un cilvēki pārvalda gan turku, gan arābu valodu. Redzu arābu sievieti, kurai uz sejas ir jocīgi tetovējumi, nezinu, ko tie nozīmē, bet tā esot vietējo arābu sieviešu tradīcija tetovēt sejas. Pie mošejas, kura ir tūrisma objekts ir pilns ar bērniem, kas diedelē naudu, nevis ubago, bet diedelē un ir pat ļoti nekaunīgi. Sirds tomēr sāp, kad redzu kā maza meitene tīra labierīcības. Tā ir sestdiena, kad viesojamies Harranā un domājams, ka tie visi bērni darba dienās iet uz skolu. Pilsēta izskatījās tā itkā to pārvaldītu bērni - gan veikalā, gan lauksaimniecībā u.t.t. Ēnā nogūlusies kaza glābjas no pusdienlaika svelmes. Ceļa malā sagūlušās māla būdiņas ar noapaļotiem jumtiņiem. Vai tajās kāds dzīvo? Mājiņas šeit celtas no ķieģeļiem tāpēc, ka apkārtnē vienkārši nav kokmateriālu. Pat neticās, ka šeit bijusi viena no pirmajām pasaules universitātēm. Esot tādā kontrastpilsētiņā gribās zināt, kas ir cilvēku galvās, ko viņi domā, kāda ir viņu ikdiena, jo viss šeit šķiet tik svešs un savāds. Gaziantep Šī ir viena no apdzīvotākajām pilsētām Turcijā un kā radies tās nosaukums vēljoprojām nav zināms. Viena no versijām ir, ka hitītu valodā tā nozīmē "karaļa zeme". Gaziantepā tiekam pie pistāciju riekstiem, kuru dzimšanas vieta ir tieši šeit. Šī pilsēta ir arī slavena ar savu saldējumu. Mēs gan turamies pie pārbaudītām tā teikt vērtībām un piestājam Mado kafejnīcā, kura ir atrodama visā Turcijā, un kur ir vislabākais saldējums Turcijā. Šis Mado bija daudz savādāks nekā man to bija ierasts redzēt, jo tas izskatījās ļoti turcisks ar Turcijai raksturīgiem, tradicionāliem priekšmetiem, kas izvietoti teju visur. Mado bija pārvērties par ievērības cienīgu muzeju! Nodomāju - vai Mado kafejnīcās nav visur vienādi standarti vai tomēr tas atkarīgs no attiecīgās kafejnīcas vadības stila? Kad temperatūra sasniegusi augstāko punktu un kļūst vēsāks gaisā smaržo pēc dienas laikā sakarsušajiem ziediem. Elbistan Elbistāna no arābu valodas tulkojas kā "augļu dārzs". Pēc ilga brauciena tumsas stundās esam klāt Elbistānā. Lapsa reizes trīs pārskrēja pāri ceļam un katru reizi par mata tiesu mums būtu bijusi lapsa uz kaputa. Apciemojam radus - vīratēva māsas meitu. Šeit neizpaliks arī stāstiņš, kas man iesēdies prātā. Māsas meitai ir septiņas māsas. Vecāki ļoti vēlējušies kādu dēlu, bet vienmēr dzima meitas. Pēc astotās meitas tomēr atmeta cerības. Šī gan ir viena no vecākajām meitām. Meita sarunu laikā pie brokastu galda stāsta, ka viņa apprecējusies divdesmit deviņu gadu vecumā, nevarējusi atrast sev vīru un sauc to par psiholoģiskām mocībām. Šajā reģionā nav raksturīgi precēties tik vēlu. Es viņu mierinu un saku, ka jāgaida ir īstais cilvēks, mēs nezinam, kad viņš atnāks un vai atnāks. Viens viesistabas stūris sevi rotā ar metrīgiem istabas augiem, citā istabas stūrī ir akvārijs. Par tiem rūpējoties vīrs, viņai pašai nepatīk ne augi, ne mājdzīvnieki. Zivis esot ļoti greizsirdīgas radības. Mūs uzņem ar lielu mīlestību un pat negrib laist prom. Pilsētu mums apskatīt nebija laika, bet atpakaļ ceļā mūsu acīm paveras brīnīšķīgi dabas skati, kurus iepriekš bija aizklājusi tumsa. Kalni, govis, zirgi, aitas, strauti, kas tek lejup kalniem, lauku saimniecības, ziedoši koki... Mūsu ceļojums beidzās, jo neparedzēti pirmdienā jau jādodas uz darbu un nebija pietiekami daudz laika, lai nesteidzīgi aplūkotu visu, ko sirds kāro. To mazliet atspēkoja mājupceļš biznesa klasē... Ar laba vēlejumiem neaizmirst meklēt skaisto šajā pasaulē, bet arī redzēt pāri skaistajam...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais