Liepāja - Latgale divās dienās .

Silvija Ziemele 29.04.2013 22 min lasīšanai

Gribu izjust pavasari , jo līdz ievu ziedēšanai bija palikušas varbūt dažas dienas , bet varbūt tikai dažas stundas !

Bērziem lapas nav vairs peļu austiņu lielumā , bet jau izskatās pašas pēc sevis , zālīte zaļa , zaļa , zied gan vizbulītes , gan kaut kādas dzeltenas puķītes , lakstīgalas dzied kā trakas , dzeguzes kūko , kāp kura kalna galā gribi , stāvi kurā ielejā gribi , visur redzamas ezeru zilās acis !

Neesmu liela siltuma piekritēja , bet pēc šīs aukstās ziemas tā gribās pavasari , un mēs viņu šajās divās dienas arī izjutām !

Izjutām arī pavasara lietutiņu - tādu lietutiņu , no kura negribās bēgt , bet gribās staigāt bez lietussarga , salīt un tad atkal parādoties siltajai saulītei izžūt !

Sākšu no sākuma .

Tad nu tā - agrs , agrs rīts plkst.5.35 .

Pirmā pietura , un pie tās esam mēs - divas braukt gribētājas . Es pirmā , tūlīt parādās kundzīte labākajos gados , pēc ekipējuma redzams - ceļotāja ar stāžu , tad parādās lielākais sarūgtinājums visas ekskursijas laikā - mūsu transporta līdzeklis - MIKRIŅŠ .

Tas nu mani nošokēja un aiz nejaukuma es tam bez vainas vainīgajam - šoferītim apjautājos , vai solītais TV ir un vai tam auto ir arī amortizatori ?

Šoferītis nebija uz mutes kritis un atbildēja - kā sarunāsim !!!

Labi, parādījās vēl divi braucēji un tad šoferītis pabraukāja pa pilsētu , salasīja visus braukt gribētājus un ceļojums varēja sākties .

Runājot par autobusu - nevajag blandīties pa pasauli , izbaudīt visādas ceļotāju extras , bet gan reāli skatīties uz dzīvi un padomāt ar smadzenēm - kurš gan normāli domājošs tūristu firmas 'vadītājs trieks uz Latgali , divpadsmit cilvēku grupai NEOPLĀNU !

Autobusā ir iekāpusi arī mūsu gidīte - ļoti jauks un apskaužami gaišs un gudrs cilvēks - Biruta . Labdabīgi apskaužams cilvēks , jo viņai ir atbilde uz jebkuru mūsu jautājumu , kaut gan nav jau sevišķi ko jautāt - viņa mums visu izstāsta tik zinoši un perfekti , jautājot vari vienīgi savu muļķību parādīt !

Tad nu sākās mūsu brauciens . Pats pirmais jaunums ir Pērkona akmens tūlīt aiz Grobiņas. Vai nu mazums akmeņu ir redzēts , kas viņus visus var ievērot , bet ja tagad zinu , ka akmenim ir nosaukums un iekaltas zīmes , noteikti aizbridīšu apskatīties . Nav pārāk tālu no ceļa un esmu potējusies pret encefalītu - ja nu kas , jo akmens pašlaik ir ielenkts vienā no mūsu dabas bagātībām - kūlā . Tā vismaz es domāju šodien , bet rīt man sanāks tur braukt garām , paskatīšos tā pa īstam !

Pabraucam garām sev tik pierastajiem vēja rotoriem , uzzinām precīzo skaitli - 33 gb . , uzzinām arī to , ka griežas viņi ar pilnu jaudu 8-12 m/s. , ja vējš kļūst stiprāks , tad automātiski izslēdzās !

Pabraucam garām Durbei - pašlaik mazākajai Latvijas pilsētiņai , uzzinām , ka tur ir arī trīs ielas , kurām ir nosaukums , bet uz ielas neatrodas neviena mājā ! Kā saka - padomāts par priekšdienām !

Dodamies tālāk - Kalvene !!! Mums , kurzemniekiem, te ir gandrīz vai pašiem sava Latgale ! Šajā apkārtnē esot 11 ezeri ! Viens no dziļākajiem - ILZIKA ezers- 26m. Un Kalvene skaitoties Kurzemes augstiene !

Braucam . Rudbārži - mani šī vieta vienmēr ir pievilkusi. Protams , tas ir nereāli , nekad tā nenotiks ne šajā , ne nākošajā dzīvē , un nav zināms , vai tas ir bijis iepriekšējās dzīvēs , bet gribētos kādu laiku padzīvot Rudbāržu pils augšējā stāva istabās ! Tur paveras t ā -ā -d s plašums ! Bet varbūt nemaz tik jauki tur nav - ir savs spoka kungs vai kundze , ir peles , vai pat kāds žurkulis .

Rudbāržu pilī 1919. gadā uzturējies O.Kalpaks ar savu štābu. Vēsturisko tēmu neaizskaršu - bet vienu mūsu cilvēcisko līniju gan - nodevību , kuras pamatā arī bijusi O. Kalpaka un visa komandējošā sastāva bojā eja ! Skumji.

Brocēni . Man viņi saistās ar noputējušu zāli , kokiem , daudziem , daudziem krieviem un smagām slimībām , jo cementa fabrika strādāja ar pilniem apgriezieniem , visur notika sociālisma strauja augšupeja un cements tika ražots dienu un nakti , skursteņi kūpēja uz pilnu klapi un visa apkārtne bija baltā segā tīta.

Izrādās , Brocēni ir radušies pateicoties diviem aspektiem - Ķeguma hidroelektrostacijas būvniecības sākumam un tam apstāklim , ka turpat , apkārtnē ir lielas kaļķakmens ieguves atradnes.

Braucam tālāk - sākās otrā pasaules kara slaktiņu lauki . Sākās daudzie brāļu kapu lauki. Sākās Blīdenes teritorija.

Te ir bijušas bezjēdzīgas asiņainas kaujas - Kurzems katls. No krievu puses cilvēki - pret vācu kara tehniku.

Man te ir pierakstīts - no krievu puses - 155000 kritušie , no vācu puses - 30 000.

Joprojām lauki ir tukši , jo visas mājas kauju laikā ir nolīdzinātas līdz ar zemi. Tagad lauki pilda savu funkciju - labība , rapsis un visas citas kultūras , zeme dara savu darbu .

Tālāk nāk Lestene , Pienava - atkal kauju lauki bijuši , bet ne par kauju laukiem būtu jārunā , tie lai paliek citai reizei , mēs taču galu galā braucam uz Latgali !!!!

Esam apbraukuši Rīgu pa apvedceļu, klausāmies Birutas vēsturiskajos stāstījumos.

Daugmale , Daugavas kreisais krasts , piemiņas akmens 1.pasaules kara laikā šeit bijis tilts , pār kuru bēgļi devušies bēgļu gaitās uz Krieviju.

Labi ir , ka tev visu kā ar karotīti ielej mutē , pašam nav jāpūlas kaut ko atrast , un ja esi par slinku lai atrastu , tad sēdi mašīnā un ar neko neredzošu skatienu aizbrauc garām interesantām vietām un lietām !

Pa gabalu redzam Ikšķili. Tā ir vieta , kur pirmo reizi Latvijā ir celtas mūra celtnes no mūra un akmeņiem.

Senāk bijis interesants karošanas paņēmiens - uzbrucējiem , tad kad tie bija pārvarējuši visus iespējamos šķēršļus un tikuši līdz nocietinātajai vietai , vajadzēja apmest striķi vienam no nocietinājuma baļķiem. Kad tas bija izdarīts , tad tikai vajadzēja saspļaut saujās un vilkt cik spēka , baļķu cietoksnis sagruva !

Un tad jau pēc ieskatiem - laupīja , kāva , ņēma ar varu !

Meinards bija gudrs vīrs un 1185 gadā uzcēla pirmo celtni , kurai kaņepju virve neko nevarēja padarīt !

Stāsts par Ogri - 1861 gadā tika uzcelts dzelzceļš un līdz ar to notika likumsakarīga attīstība. Ja sākumā bija pastaigu takas , tad laika gaitā tās'" apauga " ar paviljoniem , kur smalkajām dāmām tējot , tad tālāk jau vasarnīcas un gadiem ritot no skaista vasarnīcu rajona līdz visādiem kombinātiem ar daudznacionālu sastāvu - vjetnamiešus ieskaitot .

Braucam tālāk - Ķegums. Īss ieskats celšanas vēsturē. Cēluši protams latvieši , bet darbus vadījuši zviedri. Strādniekiem maksāti 2 ls stundā , un tā bijusi ļoti laba nauda ! Spēkstacija uzcelta perfekti , jo zviedri darbus vadījuši augstā līmenī.

Lielvārde- pieglaudusies Daugavas krastam, te esot krogs - " Madride".

Piestājam pie Lielvārdes pilsdrupām , skatāmies , klausāmies , notiek pirmā fotosesija, un kā tu cilvēks nefotografēsies ja tepat ir Lāčplēša gulta , palags apm. 5 tn smags , pilns parks ar koka skulptūrām !

Paskatāmies lejā uz Daugavu - no tās vietas kur mēs skatāmies ,Lāčplēsis esot cīnījies ar Melno bruņinieku , un finālā arī Daugavā iegāzies. Braucot pa Daugavu , ja ir laba kompānija un dzīva fantāzija , varot dažreiz pat to cīņu arī tagad redzēt !

Cik gan ir jauki , ja mazam bērnam bērnībā ir tāda vecāmāte , kura zina daudz un dažādu teiku , nostāstu , pasaku, bet vēl labāk , ja tai vecaimātei ir tādi mazbērni , kuri to visu klausās mutes pavēruši ! Tad arī izaug tādi Andreji Pumpuri , kuriem Dieviņš sakombinējis gēnus pareizajā secībā , un rokai tikai atliek paņemt pirkstos spalvaskātu un uzlikt to visu uz papīra !

Lai vēl kāds pasaka , ka nav Dievs . Ir !!! Un viņš regulē visu lietu kārtību. Te man tāda bezdievīga piebilde , vai pareizāk sakot jautājums - vai Dieviņam arī ir interneta pieslēgums ?

Tas nu nebūtu labi.To es domāju tādā sakarībā - vai mūsu mazbērnu paaudzē vēl kādreiz radīsies tādi dižgari ,kā mūsu Rainis , Upītis , Andrejs Pumpurs un vēl un vēl............

Braucam - pa ceļam Kačas kalns , kur sadedzināja skaistu meitu , it kā raganu , pēc pārējo domām , jo bijusi smuka , gudra ar zaļajiem īkšķīšiem un neprecēta , tā kā pārējām sievām viņa ir bijusi bieds , un varbūt ne velti. Skaistajai Kačai esot meitās piedzimis bērniņš , kurš gan pēc īsa brītiņa nomiris...... tas ir vēsturiski pierādīts pēc arhīvos atrastiem materiāliem , tālāk " Meža Meirāni " kur dzimis Andrejs Pumpurs , mums tiek stāstītas visādas teikas par raganu kalniem , vella dobēm.

Tālāk Jaunjelgava , Aizkraukle , Koknese , Pļaviņas , par kurām īpaša piebilde - kā viņi nebaidoties tur dzīvot ? Pa Pļaviņu apakšu tekot vēl viena Daugavas gultne , tā kā Pļaviņas vienu jauku dienu var aizpeldēt uz Rīgu ! Labākajā gadījumā.............

Turpat pie Pļaviņām ir ciematiņš - Gostiņi. Tā esot bijusi ebreju pilsētiņa. Tā bija vienīgā vieta , kur visas ekskursijas laikā redzēju lepnu uzrakstu - ПИВО , tas laikam bija uz kaut kāda kioska.

Nupat izlasīju par Gostiņiem aizraujošu stāstiņu - par to , kā ciematiņš cietis no Jaunā Pļaviņu HES radītajiem plūdiem pavasaros , ledus iešanas laikā , kā arī vēsturisko stāstu par GOSTIŅU kādreiz tik aktīvo dzīvi.

Un tā par katru apdzīvoto vietu ir savs stāsts ,

Nodomāju - nu tik sāksies , bet nekā ...........kā jau teicu braucām pa Latviju , un viss bija kā Latvijā !

Jēkabpilī neiebraucot , bet braucot cauri Krustpilij mums tika paziņots , ka esam Latgalē ! Bet no savas pieredzes varu teikt , ka nekā ! Tā ir Sēlija.

Pabraucām garām arī Asotes pilskalnam . Ka ir tāds ir pilskalns , zināju krietni sen , kaut gan vēl senāk zināju , ka ir tāda šūšanas fabrika . Tad nu vienreiz dabā redzēju kas ir kas un kurš ir kurš.

Braucam tālāk , ceļa malā tāda īpatnēja baznīciņa. Izrādās , ka tā esot no metāla un vadāta līdzi armijai. Tagad laikam uz palikšanu atstāta .

Braucam , pēkšņi atskan pamatīgs troksnis , un esam liecinieki , ka melnās ceļa bites - rokeri atmodušies kārtējām aktivitātēm. Saskaitīt nevarējām , bet mums pabrauca garām kādi 200 pamatīgi rokeri ar saviem braucamajiem !

Tuvojamies vienam no saviem mērķiem - Nīcgales lielajam akmenim. Nezinātājam varbūt tā pagrūtāk viņu atrast , bet mums ir zinošs vadonis un mēs atrodam šo Latvijas lielāko akmeni.

Pie akmens gan ir iekārtojusies viena kompānija ar gulošu kundzi uz pašas akmens augšas un diviem jauniem cilvēkiem uz mazliet zemāka līmeņa , bet beigās šie protas un paiet gabaliņu nostāk , jo mums taču arī gribās pafotografēties !

Akmenī iecirsti pakāpieni , jo seno kungu laikos tas skaitījies tāds šiks plezīrs uz akmens rīkot pikniku !

Mūsu Biruta stāsta , ka labs piebraucamais ceļš ierīkots šeit esot ne pārāk sen , jo senāk bijis jāpaiet krietns gabaliņš ar kājām , lai tiktu līdz akmenim. Skaists laiks , putniņi vītero , mēs priecīgi , jo varam izlocīt kājas un plaušās ievilkt svaigu gaisu !

Izlocījuši kājas , pabildējušies uz lielā akmens fona , kāpjam atkal savā MIKRIŅĀ un dodamies uz Daugavpili ! Iebraucot pilsētā pa gabalu mums tiek parādīts Daugavpils cietoksnis , bet tas tikai tā - informācijai , es lasīju , ka viņš esot mazāks par mūsējo , bet bezgala interesants , redzam Grīvas cietumu , pa MIKRIŅA logu redzam Daugavpili. Braucam pa uzbērto dambi , kurš ir uzbērts lai aizsargātu pilsētu no plūdiem , skatāmies un brīnāmies - lai gan pilsētā latviešu esot tikai 6% , bet visi uzraksti ir latviešu valodā un tajā stundiņā , kas mums bija atvēlēta , nebija sajūtas , ka esam kaut kādā krievu pilsētā . Atradām samērā mājīgu kafejnīciņu , mūs laipni apkalpoja latviešu valodā ar krievu akcenta piesitieniņu . Viss bija OK. Ar lielu gandarījumu konstatēju , ka viņu tramvaji ne tuvu nestāv mūsu , Liepājas , tramvajiem . Mūsējie ir DAUDZ skaistāki !!!

Lai arī varbūt šaurāki , bet dizains !!! Mūsējie brauc pa pilsētu kā tādi pārvietojamie mākslas darbi , bet viņējie ...........

bet lai nu paliek , citādi vēl daugavpilieši ņems ļaunā. Neko daudz no pilsētas neredzējām , neņemšos spriest - skaista pilsēta , vai arī ne tik skaista , tur jāaizbrauc varbūt speciāli , un tad jāizstaigā , vai arī ar to pašu tramvaju jāizbraukā lēnā garā !

Braucam tālāk - mūsu Biruta stāsta par vecticībniekiem. No kurienes viņi nākuši un kāpēc nākuši . Braucam garām Naujenes baznīcai. Skaista , stalta ēka no kaltiem akmeņiem , Droši vien redzama pa lielu gabalu , un tā jau arī baznīcas sūtība - ja kāds aizmirsis ka jāiet uz baznīcu , tad ieraugot no savas sētas baznīcas stalto stāvu , viss atmiņā nostājas savā vietā un - gods Dievam pakalpot !

Arī šajā gadījumā labdabīgi apskaužu latgaliešu dziļo ticību Dievam . Ticība noteikti ir viņu gēnos , jo nekur neredzēsi piemēram grafiti darboņu atstātos autogrāfus , te es domāju piemēram Karaļkalnu , par kuru stāstīšu vēlāk - gods un slava , nekur nekas nav aprakstīts , nav izbradāts , es domāju , ka vietējai jaunatnei varbūt ir citas muļķības prātā , bet kaut ko svētu zaimot - patiešām roka neceļas !

Piestājam pie Dinaburgas pilsdrupām , viens no mūsu apskates objektiem , kurš saistās ar pamatīgu visu muskuļu izvingrināšanu !

Tālāk - atkal apstāšanās - pēc gides sacītā , jāņem līdz 10 ls naudas zīme un jākāpj augšā skatu tornī , lai varētu dabā salīdzināt Daugavas līkumu , kurš attēlots uz desmitlatnieka.

Tā kā visiem vēl pieres slapjas no lielā kāpiena Dinaburgas stāvajās kraujās , tad izrādās , ka skatu tornī esam uzkāpušas mēs - divas pensionāres , no kurām otrajai kundzītei ir jau pāri 70 , bet no kuras dažs labs jaunais var aizņemties enerģiju ! Uzkāpuši arī mūsu jaunieši , bet labi ka desmitlatnieka mums nav , jo vējš viņu noteikti izrautu , un ej nu tad sameklē ! Pareizāk sakot - nemūžam nesameklēsi ! Tā arī nesalīdzinājām !

Nokāpuši lejā , sēžamies atkal savos mikriņa mazajos sēdeklīšos un dodamies tālāk. Skatāmies uz vecticībnieku mājām un viela pārdomām - kas tas ir ? Vai tas ir domāts drošībai , vai arī dziļa dzīvnieku mīlestība un kopēja saikne ar piena devējiņu un saimes barotāju ?

Lieta tāda - māja , kūtiņa , saimniecības ēka , droši vien malkas šķūnis un sirsniņmāja - viss ir kā slēgtā cietoksnī . Sētā var justies drošībā - mazs cietoksnis !

Iespaids tāds , ka saimniece ar gotiņu saskatās pa logu , jo attālums no istabas līdz kūtiņai ir kādi trīs metri. Slaukšanas reizē saimniece gotiņai parāda spaini , un gotiņa jau gatavojās , vakarā saimniece parāda gotiņai , ka jāiet gulēt , gotiņa nopūšas un liekās uz sāniem !

Droši vien ka tās ir manas muļķīgās domas , bet visticamāk , ka mājas celtas pēc principa - mana māja , mana pils ! Kaut arī tā saucamā pils ir maza mājiņa , viss ir mazs, arī obligātā pirtiņa , kuru aizmirsu pieminēt , pirtiņas ir gandrīz pie katras mājiņas !

Mums tiek izstāstīta visa Latgales vēsture , visa viņu grūtā dzīve un cīņa gan par savu brīvību , gan par savu dzīvību , par to , kā viņi joprojām ir saglabājuši savi identitāti , un arī tas ir pateicoties viņu grūtajai dzīvei.

Braucam atkal tālāk , uz kārtējo kalnu. Šoreiz tas ir slavenais Saules kalns. Mūsu gidīte šoreiz " palaiž nežēlīgu pīli ". Pirmie trīs, kuri uzkāps pirmie , tiks pie balvām ! Tas ir negodīgi , jo mēs - tie lielākie kāpēji jau esam izpumpējušies , bet tad nu ir tādi , kuriem vēl spēka - oi , oi, oi, un tie tad arī deso cik spēka ! Uzkāpuši esam visi , pirmie trīs nu tā kā gribētu tās balvas , bet par tām vairs runāts netiek - bet jāpasaka ka tā balva bija - pirmajiem trijiem uzvarētājiem atļaut uznest kalnā tos , kuri palikuši pēdējie !!!! To gan mēs uzzinājām tikai pašās ekskursijas beigās !

Saules kalnā ziemā notikušas aktivitātes - redzams pacēlājs , sniega lielgabali ! Mums ir jāsaskaita cik ezeru redzam , sanāk astoņi , bet , ja visi kalni būtu bez kokiem , tad vajadzētu būt 33 !!!

Tas nu tā. Saules kalna pakājē - Dridža ezers- 35- 36 m dziļš ! Un........ vispārēja postaža ! Kādreiz šeit ir bijusi ārkārtīgi glauna atpūtas bāze - Vissavienības mēroga ! Bet tagad - daudzstāvu mājas bez logiem , uz vienas mājas jumta kādi pieci vietējie mačo - čaļi precību gados - laikam tā kā gribētu sev pievērst uzmanību , bet šoreiz tas ir jādara tādā veidā - stulbi rēgojoties uz jumta , varbūt vietējās meitenes novērtēs , bet šoreiz čaļiem nekas nespīd , jo vietējās meitenes pa pārīšiem , ar uzkrāsotām sejiņām un it kā vienaldzīgiem skatieniņiem defilē gar īstiem mačo - ir sabraukuši visi tie rokeri , kas mūs apdzina ! Notiek izklaides īstu vīru stilā ! Uzcelta alus telts , cepās šašliki un notiek kaut kādi veiklības tusiņi .

Ezera krastā uzcelti kādi desmit vigvami , tas tā nosacīti - vigvami , pareizāk sakot atpūtas mājiņas. Kaut kas tiek reanimēts ., bet tā ir tikai tāla atblāzma no tā , ka te notika tajos tālajos padomju laikos ! Droši vien , ka tā bija elites atpūtas vieta , kur visādas izdarības sita augstu vilni ! Gan atļautu , gan neatļautu !

Arī vietējiem iedzīvotājiem bija gan darbs , gan mazais bizness , jo varēja pārdot savas ogas , ābolus un visu pārējo , kas izauga dārziņos !

Nupat izlasīju , ka piedāvājums izklaidēm ir diezgan pamatīgs un vigvamveidīgie kempingi esot sešvietīgi !

Un vēl uzzināju , ka ne par velti meitenītes defilēja garām rokeriem - vakarā bija paredzēta pamatīga nakts dikotēka , lūk tā !

Dridža ezerā laipas peldēt gribētājiem , var droši" ņurkot " jo dziļums sākoties jau pie krasta. Ūdens tīrs , tā kā tikai jāgaida peldēšanas sezonas sākums un uz priekšu ............

Kad nu kalnā uzkāpts un no kalna nokāpts , sēžamies atkal savā braucamrīkā un braucam pie podnieka , tas nav pārāk tālu , jo podnieks esot teicis , kad viņš mūs ieraudzīšot kalna galā , tad zināšot , ka drīz būsim klāt !

Tā nu palīkumojam pa Latgales baltajiem lielceļiem un ar slaidu loku iebraucam podnieka sētā. Sagaida mūs īsts latgaliešu zēns - visā savā godībā ! Ar atpakaļ atsietu rokera tipa lakatiņu , uz zoda uzaugušu kazbārdiņu ! Apmaināmies ar laipnībām un tad viņš mūs ved savā darbnīcā. Bet vispirms gan viņš mūs informē , ka šeit viņš nedzīvojot , bet gan strādājot ! Mazliet jau puika piemeloja , jo es redzēju balti saklātu gultu, pareizāk sakot nesaklātu, kur viņš droši vien savu reizi arī pārlaiž nakti , ja nu sanāk tā , ka līdz mājām nesanāk aizbraukt.

Interesants bija viss , gan apskatīties kāda izskatās īsta , veca latgaliešu māja no iekšpuses , jo bija iespaids , ka tajā mājā varbūt vēl nesen ir dzīvojis kāds vecs cilvēks. Bija bildes pie sienām , bija tādas interesantas krāsnis , daudz kas bija interesants , mājai bija sava smarža , varēja just , ka kāds latgaliešu onkulis visu mūžu te ir pīpējis ne jau tās dārgākās cigaretes ! Bija caurumiņi kur žurcīgajiem un pelēm paskraidīt ! Gandrīz vai etnografiskais muzejs , tikai bez jebkādiem uzlabojumiem , viss kā dzīvē , lielās alus plastmasenes ieskaitot !

Un tad jaunais podnieks ņēma rokās mālu piku un sāka rādīt kā no nekā top mākslas darbs ! Ar kāju grieza ripu , rokas darīja savu un mēle atkal savu . Gribēju uztaisīt ar viņu biznesu , pārdodot sava dīķa zilos mālus , bet viņš teica , ka kādi 800 gadi būšot jāpagaida , jo no tiem nekas labs nesanākot. Tie esot jauni māli. Nu nekas , labs nāk ar gaidīšanu ! Izrunājāmies par šo un to , viņš pastāstīja , ka ar podu taisīšanu vien maizi nevar nopelnīt , un ja es pareizi sapratu , tad viņa īstais maizes darbs ir pasniedzēja arods . Puisis bija runīgs , kamēr runājām , tikmēr arī vāze bija gatava. līdz īstai gatavībai jau vēl tālu , bet pašus pamatprincipus sapratām.

Tad tikām vesti uz cepli , arī tur mēs tikām apgaismoti , gan tikai teorētiski , jo tai laikam jābūt lielai cūcenei - tikt uz cepļa atvēršanu .

Kad nu mums viss bija skaidrs , tad podniek meistars teica ka mēs varam taisīt apmaiņu - mēs viņam naudu , viņš mums kādu podu !

Es šoreiz mazliet pakaulējos un man izdevās nokaulēt 2 latus par tādām divām nelielām melnām māla krūzītēm . Neteikšu ka lēti , bet tā kā uz Latgali pie podnieka es nebraucu katru dienu , tad viss ok. Jā - katra krūzīte maksāja pēc nokaulēšanas trīs latus !

Un lekcija arī nebija par velti - bet viss pareizi - ne jau mēs viņam ko stāstījām , bet gan cilvēks mūs apgaismoja pēc mūsu vēlēšanās un tērēja savu dārgo laiku .

Tagad atkal fiksi mašīnā un uz Velna ezeru ! Varbūt es nepareizi uzrakstīju nosaukumu , bet ka ezeram ir velna vārds , tā ir patiesība.

Pa ceļam pabraucam garām Šlesera zvaniem ! Ir tāda apdzīvota vieta Grāveri , un tā pagasta baznīcai par Šlesera naudu ir uzstādīti zvani , kurus tagad saucot par Šlesera zvaniem !

Nogriežamies no galvenā ceļa uz parastu meža ceļu , kurš mūs aizved gandrīz pie slavenā ezera. Slavens šis ezers ir ar savu bļodveidīgo formu , savu dzidri zilganzaļo ūdeni , kurā nedzīvo neviena dzīva radība ! Pasaucot ezeru vārdā , pār ūdeni sāk skraidīt tādas kā trīsas , kā mazi vilnīši ! Bet ne par visu ezeru , bet tāda viena josla !

Esam par ezeru izpriecājušies , skaidro tīro gaisu saelpojušies un varam beidzot braukt uz savu mītnes vietu vienai naktij !

Esam Salenieku pagasta "Mežiniekos" . Tiekam laipni sagaidīti , pati viesu māja - ok , viss jauns , saimniece pastāsta , ka tas viņiem esot ģimenes uzņēmums , paņēmuši kredītu , vēl nav atmaksājuši , bet var redzēt , ka cilvēki cenšās !

Varētu šis un tas būt mazliet savādāks , bet gan jau - var redzēt , ka cilvēki ir centušies , lai viņiem veicās .

Mūsu divi jaunie pāri izmanto iespēju un iet pirtī . Tur viss pēc Eiropas standartiem - gan sauna , gan džakuzī un dievs vien zina kas vēl. Laikam jau viss atbildis standartiem , jo jaunie no rīta svaigi kā gurķīši .

Mēs arī nesūdzamies , iedzeram miega tabletīti un guļam kā beigtas ! No rīta visi izgulējušies , paēdam brokastis un ................

OTRĀ DIENA ir sākusies !

Visi spēka pilni un zinātkāri , tāpēc arī mūsu Biruta mūs apgaismo Latgales vēsturē un visādās citādās lietās. Uzzinām ka Latgales ezeriem ir arī uzvārdi. Jo - ja ir tik daudz ezeru , tad pilnīgi loģiski , ka vārdi var atkārtoties un ej tad saproti par ko ir runa !

Protams , ka apgaismošana notiek autobusā un mēs jau braucam ieņemt atkal nākošās virsotnes , kaut gan godīgi sakot , izdzirdot vārdus - kalnā kāpšana , jau rodas tāda kā alerģija ! Bet tāpēc jau esam braukuši , tā kā nav ko stenēt !

Izrādās , ka mūsu latviešu karoga pirmsākumi arī ir meklējami Latgalē .

Uzzinām , ka Latgale ir kā pastarīte , kā nemīlēta bārenīte , jo viņai ir vēlušās pāri visskarbākās straumes , 13. gs. te uzkundzējušies vācieši - izveidojuši Livoniju - Māras zemi , bet par to labāk nerunāšu , ka neiebraucu auzās !

Daudz kas mums tiek stāstīts , bet man visspilgtāk palicis atmiņā stāsts par to , kādā veidā latgalieši cīnījušies 1905 gadā.

Kad Kurzemē , Zemgalē , Vidzemē dedzināja pilis , tad latgalieši zāģējuši mežus . Un nevis līdz zemei , bet tik , cik augstu varējuši , kaut vai tādā veidā ieriebdami saviem kungiem , jo ko dedzināt nav bijis , kungu pilis nekāds dižās celtnes neesot bijušas.

Cilvēki turēti īsā pavadā , gandrīz vai kā mucās audzēti un pa spundi baroti. Ja nu patiešām pagadījies kāds gudrs jauneklis , tad vienīgā iespēja izglītoties - mācītājos.

Meitenēm " nespīdēja'" nekas. Vienīgā no zināmajām meitenēm , kurai izdevies sevi pilnveidot un parādīt ir dzejniece Neaizmirstule.

Latgales atmoda sākās K.Ulmaņa laikā - tika celtas skolas un sākās atdzimšana.

Aiz lielās nabadzības , noslēgtības , nespējas izrauties ir saglabājusies tīrā latgaliešu valoda , cilvēki vēl joprojām sirsnīgi , nesamaitāti, atvērti.

Dzīve viņus tādu ir izveidojusi.

Braucam , parādās Dagdas baznīca- vistīrākais baroks - baznīca bez torņa .

Īss stāsts par Dagdu - pagājušā gadsimta sākumā un arī vēlāk , līdz Ulmaņa laikiem , bijis vistumšākais nostūris , cilvēki pat neesot zinājuši kas tas tāds - radio.

Vēlāk pilsētiņā daudz žīdu , čigānu apmetnes , bet kara laikā pilsētiņa gandrīz nopostīta. Tā nu tāds bēdīgs stāsts . Bet tā ir vēsture.

Ežezers - pats bagātākais ezers Latvijā , ja par bagātību var saukt salas. Ir tādas salas , kuras ik pa brīdim pazūd zem ūdens , tas ir lietus laikā piemēram . Saskaitīts ka uz ezera ir 69 salas .

Daudzām salām protams ir nosaukumi - piemēram Jāņogu sala , Ozolu sala , Lielā lāča sala .

Dziļākā vieta ezerā ir 21 m. bet ir tikai dažas vietas kur var peldēties. Tā kā Ežezers peldēšanai nederēs , jo ļoti grūti piekļūt ūdenim , kur var peldēt. Aizauguši krasti un kāda jēga lauzties cauri brikšņiem , ja kādu gabaliņu tālāk noteikti ir ideālākas vietas peldēšanai.

Joprojām braucam , skatāmies - kā māja , tā arī pirtiņa. Skatāmies ceļmalas brikšņos , jo arī Latgalei vai nu gājusi pāri vētra , vai arī bargā ziema ar saviem sniegiem ir nolauzusi bezgala daudz koku. Liekās ka kāds milzis lauzies cauri mežiem.

Braucam cauri Dubuļiem - Latgales augstākajai apdzīvotajai vietai. Miests kā visi miesti , tikai ar to atšķirību , ka ne jau visi miesti atrodas 289 m virs jūras līmeņa. Kas par varenu tūristu pievilkšanas objektu būtu Dubuļi , ja pēkšņi tā jūra skalotos tos 289 m zemāk par pagastu !

Mazliet jau ir jūtams , ka cilvēkiem nemaz tik viegli neiet tādos stāvos pakalnos ar lauksaimniecību. Izskatās , ka lauki ir bijuši apstrādāti terasveidīgi . Ne jau visi protams , un arī ne tagad , jo izskatās kā Latgalē nav cilvēku ! Tā braucot domāju es , bet pēc kāda laiciņa dzirdēju , ka arī mūsu jaunie cilvēki sprieda par to pašu. Neredzējām cilvēkus , ļoti maz bērnu , bet varbūt tā bija sagadīšanās..........

Pa ceļam pagrieziens uz Maltu. Mūsu jaunie tā kā gribētu aizbraukt , jo ir jau tā vilinoši - nupat Latvijā , bet jau pēc pārdesmit minūtēm - visas siltās un slapjās '"extra" izklaides saulainajā Maltā !( protams joks !)

Labi , šoreiz lai izpaliek ārzemes , braukāsim pa Latgali.

Piebraucam pie Mākoņkalna. Kaut kā vairs nav gribēšanas rausties ārā no mašīnas un atkal doties kalna virsotnē , bet ne jau tāpēc esam atbraukuši , tā kā jāņem vien kājās pār pleciem un jākāpj augšā ! Augstajam kalnam pie kājām pieglaudies Rāznas ezers kura krasti esot iznomāti bieziem cilvēkiem uz 99 gadiem , jau tagad ezera krasti rotājās ar arhitektūras pērlītēm – skaistām vasarnīcām. Varbūt arī labi ka tā , būs vismaz sakopts un apkopts .Tad nu sākam ieņemt Mākoņkalnu ! Jākāpj pa stāvām trepēm un var tikai minēt kā senos laikos ienaidnieks varēja tādus pilskalnus ieņemt?! Tad taču nebija ne trepju, ne koku aiz kuriem aizslēpties un kur pieķerties ! Laikam vajadzēja briesmīgi gribēt laupīt un būt asinskāriem lai uzlīstu augšā un tad vēl ieņemtu tos bastionus !

( te nu sākās lielās atstarpes mana vīusainā datora vainas pēc. Bet varbūt vainīga esmu pašlaik es pati , jo neesmu tik gudra , lai sarindotu visu kā vajag)