Maroka.
|
Ginta Auziņa
|
Pirms ceļojuma uz Maroku, mēs tikām brīdinātas par valodu, jo Marokā pārsvarā visi bez arābu un berberu valodām runā spāniski vai franciski. Braucot, tam sākumā nepievērsām tik lielu nozīmi, bet vēlāk gan to diezgan stipri izjutām. Komunikācija bija stipri primitīva, kas reizēm kaitināja, bet brīžiem tas radīja kuriozus atgadījumus. Tas bija kā mēmajā šovā, katru vārdu vizualizējot, līdz sapratāmies. Neiztikām arī bez smieklīgiem pārpratumiem. Taču, ņemot vērā, ka vietējie iedzīvotāji ir ļoti laipni un pretimnākoši, viņi darīja visu iespējamo, lai tikai mēs saprastu. Varētu teikt, ka vairāk kā pusi sapratām, bet bija atsevišķi gadījumi, par ko mums katrai vēl jo projām par notiekošo bija sava versija.
Maroku apmeklējām pirmo reizi. Izvēlējāmies divas apmešanās vietas Taroudantu un Agadiru. Šīs konkrētās vietas nebija izvēlētas nejauši. Izvēlējāmies tās tādēļ, ka pilsētas atrodas Marokas dienvidos un marta mēnesī tur ir stipri siltāks.
Uz Maroku ceļojām caur Angliju. Galamērķis Agadiras lidosta. Izkāpjot no lidmašīnas, laukā plosījās stiprs vējš un lietus. Nebija diez ko patīkams laiks. Mūsu pirmā apmešanās vieta bija Taroudanta.
Busiņš, kuram teorētiski vajadzēja kursēt uz tuvējo pilsētu (internetā izlasījām)nekur nebija manāms un pat ne pietura.
Taksists mums apgalvoja, ka sakarā ar sliktiem laika apstākļiem, šodien busiņš nebūs un vienīgā iespēja tikt līdz mūsu norādītajai vietai ir tikai viņu auto. Diezgan sagrabējis večuks ar ne visai drošu auto, taču cena par braucienu samērā augsta. Zinot to, ka Marokā degvielas cenas tādas pašas kā pie mums, apspriežoties, pieņēmām lēmumu braukt.
Līdz Taroudantai bija apmēram 70 km. Pa ceļam vērojām Marokas dabu, kura pēc lietus bija zaļa. Visur bija izveidojušās peļķes un palielas ūdens krātuves. Dažviet pat bija izskaloti ceļi. Vietējie iedzīvotāji, gan lieli, gan mazi, bija sabraukuši skatīties, kā pārplūdusi upe milzīgā ātrumā traucas, nesot līdzi atkritumus un dubļus. Šādus skatus viņiem bieži nenākas redzēt.
Taroudantas pilsēta ir ļoti sena, tā ir īpatnēja ar to, ka pilsētu ieskauj 7,5 km garš mūris ar septiņiem arkas veida vārtiem. Senos laikos tas pilsētas iedzīvotājus pasargāja no iebrucējiem. Bet šķiet, ka laiks šajā pilsētā diez ko daudz uz priekšu nav pagājis. Šo pilsētu vēl arī dēvē par mazo Marakešu, jo šaurās ieliņas un labirinti ir tieši tādi paši.
Iebraucot pilsētā pa vieniem no vārtiem, taksometra šoferis nezināja, kur atrodas mūsu viesnīca un paprasīja to kādam vietējam puikam, kurš dīki deldēja savas bikses uz motorizēta riteņa. Saprotams, ka puika labi pārzināja pilsētu un zināja kur atrodas mūsu viesnīca. Viņš labprāt mums to parādīja.
Taksītis pa šaurajām ieliņām traucās pakaļ pavadonim, kurš uz sava mopēda pazuda pilsētas labirintos, tad atkal parādījās. Ieliņas malās bija mazi, primitīvi veikaliņi, kur skatlogos bez logiem bija izvietoti dažādi pārtikas produkti. Ielas neasfaltētas, pēc lietus dubļainas. Bērni nobridušies pa dubļiem ar netīrām mutītēm, ziņkārīgi vēroja garāmbraucošos. Izjūtas bija dīvainas. Tik ļoti nabadzīga pilsēta. Bija mazliet satraukums to visu redzot, prātojām kāda būs mūsu viesnīca. Viss te likās tik primitīvs. Kaut gan pasūtot viesnīcu internetā, atsauksmes par to bija ļoti pozitīvas, taču ierakstus jau var arī viltot. Tādas bija mūsu pārdomas, kamēr braucām kādas 10 min. līdz beidzot mopēdists apstājās pie ziliem vārtiem.
Viesnīca Riad Asma atrodas nomaļā pilsētas ieliņā, no ārpuses diezgan necila, bet ieejot pagalmā, viss izskatījās pavisam savādāk. Ierašanās brīdī, ņemot vērā, ka bijām nogurušas un lietainie laika apstākļi, to ietekmē, bijām nedaudz skeptiskas pret visu. Taču kad jau atpūtušās ļoti mājīgā istabā, kas ne tuvu nelīdzinājās viesnīcai, bet gan jaukai viesu istabai ar milzīgiem paklājiem un graciozām lustrām, jutāmies daudz labāk. Ērtas gultas ar siltām kamieļvilnas segām. Viss bija tīrs un kārtīgs.
Viesnīcas saimnieks Alī bija garš un kalsns berberu izcelsmes vīrietis. Problēma bija sarunāties, jo franču valodu nesapratām, bet angliski Alī nerunāja. Saimnieks bija ļoti laipns un runīgs cilvēks. Viņš runāja un stāstīja vienā gabalā bez apstājas, bet mēs nesapratām ne vārda… J Sapratis, ka mums nav ne mazākās nojausmas par ko viņš runā, Alī kļuva nervozs. Arī mums bija ne visai ērta situācija. Vēlējāmies pasūtīt ko paēst, bet iznāca pārpratumi par laiku. Alī sapratis, ka nekādā skaidrībā netiks, pazvanīja kādam savam draugam, kurš mācēja angļu valodu. Ar drauga palīdzību telefoniski tikām par visu skaidrībā. Vēlāk draugs pats ieradās viesnīcā un tad jau visi jautājumi tika atrisināti.
Draugs pastāstīja, ka esot no otras pilsētas, taču lietus dēļ ir izskalots ceļš un netikšot mājās vairākas dienas, kamēr ceļu salabošot.
Viesnīca ir maziņa, tajā nav daudz istabas un ceļotāji tur apmetas uz divām vai trīs dienām, apskata apkārtni, visas ievērojamākās vietas un tad atkal brauc tālāk. Viesnīcā par velti iznomā arī riteņus, kas ir ļoti ērts braucamais tur, un daudzi to arī izmanto. Dzīvojot tur, mēs vairāk jutāmies kā mājās. Mazītiņa virtuvīte kur ņipri rosās jauka un smaidīga berberu sieviņa. Viņa mūs cienāja ar svaigi spiestas apelsīnu sulas un piparmētru tēju, ko vietējie dēvē par marokāņu viskiju. Arī nacionālie ēdieni tadžīnās bija ļoti gardi.
Pilsētiņa ir diezgan maziņa un lai gan iedzīvotāju tur kā mudž, tā vien šķiet, ka vietējie viens otru pazīst. Izejot uz ielas, mēs tikām vērotas. Gan sievietes, gan vīrieši, visi mūs neuzkrītoši vēroja, to varēja sajust. Bērni bija neviltoti, meitenes piebakstīja viena otrai, norādot mūsu virzienā sačukstoties. Lai gan pilsēta primitīva un nabadzīga, mēs jutāmies droši, nemanījām nekādas naidīgas piezīmes, tā vairāk bija ziņkārība.
Kuriozi bija tas, ka tajos labirintos, ko sauc par ielām, nu nekad ar pirmo piegājienu atpakaļceļu uz viesnīcu neatradām. Taču, ņemot vērā, ka tikām novērotas visu laiku, tad tikko kaut kur nošāvām greizi, tā tūdaļ no visām pusēm mums sauca, ka ejam ne tur kur vajag un norādīja pareizo virzienu. J
Otro dienu veltījām pilsētas apskatei. Izmantojām arī rikša pakalpojumus, kuri pilsētā ir pa pilno un ar kuriem par cenu ir jākaulējas.
Taroudantas pilsētu apdzīvo berberi- tuksneša ļaudis. Salīdzinājumā ar musulmaņiem, berberi ir aturīgāki, liekas, ka viņi neuzticas iebraucējiem, bet tanī pašā laikā laipni un viesmīlīgi. Palasot viņu vēsturi, tas ir tikai saprotami.
Viņi nodarbojas ar ādas pārstrādi un rokdarbiem, veido arī dažādas rotas. Ražošanas vietas ir ļoti vienkāršas un parasti tie ir ģimenes uzņēmumi.
Mūsu viesnīcas īpašnieks piedāvāja mums ekskursiju ar savu auto, ko arī pieņēmām. Izpētot bukletu ar ievērojamākām vietām tuvējā apkārtnē, izvēlējāmies apmeklēt tās kaziņas, kas pa kokiem kāpelē un argāna eļļas ražotni.
Par argāna eļļu līdz šim neko daudz nezinājām, tādēļ iepriekšējā vakarā internetā visu izlasījām un sapratām, ka tas ir kaut kas labs, gandrīz zelta vērtē. Nolēmām, ka šie produkti skaistumkopšanā mums ir noteikti jāiegādājas, jo tādi ir tikai Marokā.
Trešās dienas ceļojums ārpus pilsētas bija fantastisks. Ar Alī jau bijām tā saradušas, ka vairs galīgi netraucēja tas, ka nerunājām vienā valodā.
Parasti ceļojot pa citām zemēm, ceļotāji ķer tās izjūtas, to citādo, kas ir atšķirīgs mūsu valstij. Arī mēs to centāmies noķert. Lietus bija padarījis Maroku svaigu un zaļu. Skurbinošā ziedu smarža virmoja visapkārt.
Apciemojām kaziņas, kuras tik veikli lēkāja pa kokiem kā tādas akrobātes. Un viņu ganiņu, kas līdzinājās svētceļniekam…
Apmeklējām arī kādu viesnīcu kalna galā, no kurienes pavērās brīnišķīgs skats uz ieleju. Un mazie ēzelīši, kas mūs izvizināja pa palmu oāzi…
Tad vēl Alī ar saviem jokiem mūs visu laiku uzjautrināja. Viņš bija iemācījies ar mums sazināties, visu parādot darbībā. Tas bija smieklīgi.
Diena bija izdevusies, bagāta ar interesantiem notikumiem. Atpakaļ braucot, ik pa laikam mūsu skatam pavērās milzīgie Atlasa kalni.
Alī mums jautāja, vai nevēlamies iebraukt kalnos, uz ko atbildējām, ka jā, varam mazliet iebraukt paskatīties kas tur notiek. Ne jau katru dienu uz Atlasa kalniem brauc. Taču mēs nebijām rēķinājušās, ka brauciens kalnos ilgs 2 h vienā virzienā un tik pat atpakaļ.
Tas bija viens traks brauciens pa maziem celiņiem, kas līkumoja caur kalniem. Vietām bija redzami arī nogruvumi, ceļš nebija īpaši drošs. Ir jābūt labam braucējam, kas labi pārzina, šo apkārtni. Alī tāds bija un mēs viņam uzticējāmies.
Atlasa kalnus apdzīvo berberi. Viņiem šeit ir sava pasaule. Te viņi piedzimst, dzīvo un nomirst. Vairums sievietes tā arī nemaz nekur citur nav bijušas, jo viņas uzturas mājās un audzina bērnus. Vīrieši brauc uz pilsētām strādāt, tie ir dažādi sezonas darbi. Dzīve viņiem šeit rit nesteidzīgi. Viņi nesēž mājās, kā mēs to esam pieraduši darīt. Viņi visi ir laukā un savu dienu pavada, sēžot ceļa malā, gan vīrieši, gan bērni arī sievietes. Reizēm pat liekas, ka viņi vēro dzīvi uz ceļa, kā tādu filmu, jo visi notikumi viņiem saistās ar ceļu. Te brauc garām mašīnas, tūristi, kāds kaut ko pajautā. Uz ceļa vienmēr kaut kas notiek atšķirībā no viņu mājām.
Puikas uz ceļa spēlē bumbu, ik pa laikam ganiņi dodas mājās ar savām kaziņām, tad mēs gaidām, kamēr ceļš atkal būs brīvs.
Večuki sēž un nesteidzīgi pīpē savas pīpes, domīgi veras tālumā, iespējams pirms gadiem simts viņu senči darīja to pašu, tika tad tur garām nebraukāja tūristi…
Tikko mēs kādā vietā piebremzēja, mašīna tika ielenkta un ziņkārīgi acu skatieni mūs pavadīja visu laiku. Visi grib pasveicināt un izrādīties, lai tikai viņus pamanītu.
Tā viņi tur dzīvo un pavada savas dienas, vienkārši un neko nesarežģī, par lielo pasauli pārāk daudz nezinot…
Taču jāpiebilst, ka Marokā atšķirībā no citām musulmaņu valstīm, izglītība ir augstākā līmenī. Domājams, ka analfabētisms tur nepastāv, jo skoliņas ir visur, gan kalnos, gan citviet.
Pēc ceļojuma izlasīju rakstu, ka Maroka tiekot uzskatīta par vienu no lielākajām hašiša ražotājvalstīm pasaulē. Šī nozare, protams, ir nelegāla, taču daži avoti apgalvo, ka valsts ieņēmumi no hašiša ir lielāki, nekā no tūrisma, kas oficiāli ir ienesīgākā joma Marokā. Un pārsvarā hašišu audzējot kalnos.
Ja būtu to zinājusi pirms ceļojuma, nebūtu tur kalnos savu kāju spērusi. Jo skaidrs ir viens, kur ir narkotikas, tur ir arī noziedzība. Brauciena laikā Alī pieminēja narkotikas, bet par to, ka tas ir tā kā ir, mums nebija ne jausmas. Nu bijām iebraukuši pārāk dziļi viņu teritorijā, tas bija bīstami. Viņiem tur ir savi likumi, sava kārtība, kam nav nekāda saistība ar karali.
Tikai tagad sapratu ko viņi tur savos mazdārziņos audzēja… tas bija kaut kas nesaprotams. Nu kādēļ viņiem jāaudzē pupas un burkānus, ja viņi var izaudzēt hašišu un saņemt reālu naudu.
Nākamajā dienā mums bija jāpamet pilsēta Taroudanta un jādodas uz Agadiru. Alī mūs piedāvāja aizvest un palīdzēt ar pārvākšanos. Braucot ar autobusu, iespējams mums būtu sanācis nedaudz lētāk, bet jebkurā gadījumā, mums vienalga būtu taksis jāmeklē, kurš mūs nogādātu līdz viesnīcai. Un par samaksām jau arī īsti zināt nevar, jo viņi tūristus māna. Piekritām braukt ar Alī un nenožēlojām, jo viņš mūs pa ceļam ieveda lielveikalā, tādā kā bāzes veikalā, kur cenas bija ļoti lētas. Viņš zināja, ka turpmākās četras dienas mēs pašas gatavosim, tādēļ ir vajadzīga pārtika. Sapirkām svaigus dārzeņus un visu citu nepieciešamo. Mums bija atkritusi problēma skraidīt pa nepazīstamu pilsētu un meklēt pārtiku. Tas bija jauki.
Agadira ir pavisam cita rakstura pilsēta, tā ne tuvu nelīdzinājās Taroudantai. Pilsētu 1960. gadā līdz pamatiem nopostīja zemestrīce. Tagad tā ir uzcelta no jauna. Tā ir tipiska tūristu pilsēta Atlantijas okeāna krastā. Šeit brauc ceļotāji no visas pasaules, kas mīl sērfot.
Ierodoties Agadirā, sapratu, cik jauki, ka bijām un izbaudījām Taroudantu. Ir cilvēki, kuri paskatās foto un jautā, ko jūs braucāt uz tik nabadzīgu un netīru vietu, kas tur ko redzēt? Taču es esmu laimīga, ka tur biju…
Man ceļojums neasociējas ar gulēšanu pie baseina un sauļošanos vien. Un nebraucu lai kritizētu, kā viņi tur dzīvo. Ceļojot pa tādām vietām un saplūstot ar viņu ikdienu, var sajust viņu domas un izpratni par dzīvi un tās jēgu. Galu galā mēs visi esam pasaules iedzīvotāji un Dieva priekšā visi vienādi. Taču ir tik atšķirīgas domas… Tas, kas kādam liekas tik svarīgs, citam par to nav ne mazākās nojausmas.
Es nevaru pateikt, ka cilvēki, kas dzīvo modernākā pasaulē ir labāki par tiem, kam dzīve ir tik vienkārša.
Un vēl joprojām raisās pārdomas par to, kam dzīvē ir vairāk paveicies, vai tam, kam ir moderna māja un uzņēmumi, kur nāk līdzi problēmas, pārslodze un raizes, vai parastam cilvēciņam, kam pieder ēzelītis un viņam ir jumts virs galvas, taču viņš priecājas par katru nodzīvoto dienu un jūtas laimīgs, jo ir paēdis…
Agadirā pavadītais laiks bija jauks, kā jau iepriekš sacīju, te viss ir pakārtots tūristiem. Bijām pie okeāna, tad apmeklējām tirgu, izstaigājām pilsētu, vienkārši atpūtāmies.
Dienā, kad Alī mūs atveda uz Agadiru, sarunājām vēl vienu izbraucienu ar viņa mašīnu apskatīt vietas ārpus pilsētu.
Apmeklējām ļoti skaitu pilsētiņu Sidi Ifni- saukta arī par balto pilsētu. Sajūtas bija neaprakstāmas, it kā esi pasaules malā, prom no lielās civilizācijas. Okeāna krastā atrodas maza kafejnīciņa ar terasi un skatu uz okeānu. Izjūtu un iedvesmu meklētāji uz šo vietu brauc no visas pasaules vērot saulrietu, paši ar saviem treilerīšiem. Tā vienkārši, sēdēt uz terases un malkojot tēju, vērojot, kā saule lēnām laižas arvien zemāk un zemāk, rotājot pilsētu zeltainā nokrāsā. Tāds miers un tanī pat laikā okeāna spēks ieplūst ķermenī. Tas viss kopā tā harmonizē, ka gribētos to baudīt vēl un vēl…
Maroka ir ļoti skaista un tur katrs var atrast kaut ko sev sirdij tīkamu. Mēs izbaudījām mazu, mazu daļiņu no tās, bet tas bija brīnišķīgi.
Iespējams, ka atkal atgriezīsimies, ņemot vērā, ka mums tagad ir draugs Alī, kurš apsolījās mācīties angļu valodu. Apsolīju, ka ieteikšu viņu visiem ceļot gribētājiem. Jo ar Alī var sarunāt visu, viņš būtu mūs arī no lidostas atvedis ierašanās dienā, taču mēs to nezinājām.
