3. Banānvedējs "Šternbergs"

Jūlijs Aldersons 20.04.2013 34 min lasīšanai 215 foto

1975. gads

(ilustrācijas albumā „3. Banānvedējs „Šternbergs” 1975. 19. aprīlis- 20. maijs” )

21. aprīlī ienācām Sidnejā (Austrālija)

22. aprīlī izgājām no Sidnejas

25.aprīlī ienācām Nelsonā (Jaunzēlande)

1. maijā izgājām no Nelsonas

16. maijā ienācām San-Kristabolā (Panama)

17. maijā izgājām no San-Kristabolas

20. maijā ienācām Galvestonā (Teksasa, ASV)

21. maijā izgājām no Galvestonas

Aizrādījums!

Šī dienasgrāmata gan vēsta par maniem un manu biedru piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, taču to, protams, nevar izmantot kā informācijas avotu par to vai citu vietu – konkurēt ar Vikipēdiju dienasgrāmata nespēj. Taču tā kā daļa lasītāju noteikti grib gūt arī plašāku un precīzāku informāciju par aprakstītajām vietām, pacentīšos attēlu parakstos iekļaut interneta atslēgvārdus, kurus ierakstot „Google” meklēšanas lauciņā, varēs piekļūt plašākai informācijai (visbiežāk tā būs attiecīgais Vikipēdijas raksts). Atslēgvārdi būs iekļauti iekavās. Starp citu, ja kāds uzskata, ka „Vikipēdija – tas nav nopietni”, būšu pateicīgs, ja viņš man paziņos, kas tad ir nopietni.

19. aprīlī

Nogulēju līdz astoņiem, piecēlos nikns uz sevi un visu pasauli. Līdz pusdienām lasīju Lema „Solāri”, pēc pusdienām sauļojos. Pēc tam pats sev par sodu sāku lasīt satiksmes noteikumus. Vakarā ar Zbigu fotografējām katalogu, bet no krāna ūdens +32, nevar attīstīt filmu. Laiks pieturās burvīgs.

20.aprīlī

Šodien gan piecēlos pussešos, bet visu dienu staigāju kā nomiegojusies muša. Cauru dienu lasīju satiksmes noteikumus un Titu Līviju. Pārmaiņus, protams. Laiks labs, kļūst drusku vēsāks. Šorīt esot pārgājuši dienvidu tropiku (Tropic of Capricorn). „Kozeroga”, nez kā tas ir latviski. „Mežāža”, vai? Vakarpusē riskēju attīstīt filmas, kaut arī skalojamais ūdens +31. Iznākušas nekas, tikai amerikāņu lidmašīna mazāka nekā biju cerējis. Kuģi stipri šūpo, kamēr tīstīju, tikmēr sašķīda tobrīdtukšā attīstītāja pudele. Biju spiests attīstītāju no tanka izliet karafē.

Vakarpusē rietumos parādījās zeme. No rīta kapteinis uzaicināja papļāpāt, drusku palamājām Kristu (tiešām neatceros, ar ko viņš mūs bija nokaitinājis), tad atradu enciklopēdijā „šķēpasti”. Tiešām tas ērms no Floridas jūrmalas ir tas pats trilobitu laikabiedrs, ko redzēju vēl „Pēdās akmenī” (201. att., sk. 81. att. albumā „2. Banānvedējs „Šternbergs”). Kapteinis dusmīgs, ka neesam ar Zbigu viņam arī tādu atnesuši.

21.aprīlī

Šodien pēcpusdienā ienācām Sidnejā. Skaistākā pilsēta, kādu līdz šim esmu redzējis. Tikai no kuģa izfotografēju 3 filmas. Pašlaik izmisīgi cenšos tikt galā ar iepriekš attīstītajām filmām, kopēju.

22.aprīlī

Esmu noskrējies kā suns, tikko varu pakustēties. Visu dienu pa Sidneju, bet, liekas, svarīgāko paguvu apskatīt (202. att.). Sīkāk rītā, tikai atzīmēšu, ka botāniskais dārzs – tas ir sapnis.

23.aprīlī

Šodien atpūtos pēc vakardienas. Rakstīt negribas – vēl esmu noguris un arī krietni šūpo. Ejam uz Jaunzēlandi.

24.aprīlī

Ķeros klāt rakstu darbiem jau no rīta puses. Tiesa gan, stipri šūpo un ir tāda kā viegla galvas sāpe, bet cik tad nu ilgi var atlikt. Rīt jau Jaunzēlande, jauni iespaidi, Sidneja var palikt neaprakstīta. Bet tā noteikti ir jāapraksta. Tātad 21. aprīlis. No rīta puses laiks diezgan draņķīgs – vējš, viļņi, mākoņi. Ap vieniem, diviem parādījās krasts (vai pat jau agrāk, bet ap to laiku sākām tam tuvoties). Stāvas klinšu sienas. Var redzēt, kā viļņi triecas pret tām un šļakatas lido augstu, augstu (203. att.). Bet tālu, fotografēt nav jēgas. Tālāk parādās samērā šaura ieeja līcī (204. att.). Apstājamies, gaidām loci. Atskrēja kuterītis, sākumā nekā nevarēja piestāt – lieli viļņi. Locis taisās, taisās ķerties pie vētras trapa, tad pārdomā. Labu laiku tā minstinājās, pat atgāja uz brīdi nost, beidzot uzkāpa gan (205.-207. att.). Ejam iekšā līcī. Pilsēta paceļas uz pakalniem visapkārt līcim. Pa labi un pa kreisi mežiem apaugušos pakalnos nelielas baltas mājiņas sarkaniem jumtiem, priekšā debesskrāpji (208.-211. att.). Pa līci visu laiku braukā pasažieru kuģi, kuģīši, jahtas, kuteri uz zemūdens spārniem (212., 213. att.). Beidzot izmetām enkuru. Metrus 200 priekšā augsta pussala, visa zaļa, apbūvēta brīnišķīgām mājām, dažas iziet tieši uz jūru. Kaut kas neaprakstāms! Drusku pa kreisi jahtu stāvvieta. Pa kreisi no pakaļgala neliela skaista saliņa (saliņas līcī ir vairākas, visas ļoti skaistas). Labajā pusē tālumā milzīga tilta loks un Sidnejas operas ēka (tā jau bija redzēta fotogrāfijās) (214., 215. att.). Stāv pāris karakuģi un aviācija bāzes kuģis. Tādu ieraudzīju pirmo reizi.

Tad pienāca divi kuteri – sanitārās varas un muita. Nu, man sirds simtprocentīgi mierīga, jo vēl iepriekšējā dienā izsviedu jūrā 10 paciņas lieku cigarešu, kas man mētājās kajītē. Tā kā sirdsapziņa tīra.

Pārbaudīja visas vakcinācijas apliecības, bet tikai uz bakām. Tad vēl aizpildījām sanitāro deklarāciju. Tā te drusku atšķiras no parasti lietojamās. Atzīmēja arī, cik man ir narkotisko vielu. Nu, un beigās paziņoja, ka, lai nokāptu krastā, padomju (cik sapratu, tad tikai padomju) jūrniekiem vajag caurlaides, pie tam ar fotogrāfijām.Nu, visiem sašļuka dūša. Kad tad mēs viņas paspēsim sagatavot?Pastaigāju pa klāju, pafotografēju un tad ķēros pie bilžu taisīšanas. Taisīju visu vakaru, tikai uz brīdi atrāvos, lai nofotografētu nakts skatus. Tomēr gandrīz nekas neiznāca, kuģis bija šūpojies (216. att.). Jau vēlu vakarā kuģi pārvilka uz citu vietu un nolika pie piestātnes. Nākošā rītā lēnā garā glancēju bildes, bet pirmais pēkšņi prasa, vai tad uz pilsētu neiešot. Bet caurlaides? Nevajagot nekādas caurlaides. Pases? Nevajag! Jo labāk! Pagrābu vēl divus cilvēkus un metāmies prom uz pilsētu. Laiks draņķīgs, līņā, bet tajā pašā laikā karsts. Nu, kas tas būtiskākais. Pilsēta kā pilsēta, debesskrāpji kā debesskrāpji, veikali kā veikali. Vīrieši ļoti daudz staigā šortos. Pat baltā kreklā, kaklasaitē un šortos. Austrālijā rudens, lapas dzeltē, pa kādai krīt zemē.

Izskrējām cauri pa Market Street. Diemžēl viens no maniem diviem kompanjoniem ļoti gribēja redzēt veikalus. Un pie tam nauda nav samainīta, labi zina, ka pašlaik nopirkt neko nevar. Nu, šā vai tā, bet beidzot izkūlāmies līdz Haidparkam un nolēmām griezties pa kreisi ar nolūku atrast Sidneja operu. Pa ceļam uzskrējām konservatorijai (217., 218. att.), tad iegājām kaut kādā skaistā parkā, no kura tikai jau ārā ejot izlasījām, ka tas ir karaliskais botāniskais dārzs. Un tad arī trāpījām uz operteātri (219. att.). Teātrī bija liela suvenīru tirgotava, kur ņēma pretī amerikāņu dolārus (jenas gan nē). Uz ātru roku nopirku briesmīgi bezgaumīgu suvenīru – pudelē iemontētu operteātri. Nu, bet Dievs ar viņu, zināmā mērā tie pudelē iemontētie pekstiņi ir tāda jūrnieku tradīcija. Tad vēl aizņemos divus dolārus un lūdzu samainīt austrāliešu monētās. Tāpat vis nevarot, kaut kas esot jāpērk. Paņēmu par 20 centiem mazu Sidnejas plānu, kurš vēlāk ārkārtīgi noderēja. Dabūju gandrīz visas tagadējās Austrālijas monētas, izņemot sudraba 50 centus un Kuka piemiņas 50 centus. Monētas lielas, skaistas (220. att.).

Nu, pēc tam sākām kulties atpakaļ uz kuģi. Samainījām naudu. Par 500 jenām dabūjām 1 dolāru un 20 centus. Mainīšana vienkāršāka nekā Japānā, neprasa vismaz pasi un neliek nez kādas tur lapas aizpildīt. Tad, visu laiku ejot pa lietu, sadabūjām vēl šādus tādus suvenīrus un ap 12 bijām atpakaļ uz kuģa.

Paēdu un sāku meklēt otru grupu. Nu, šoreiz bija cita lieta – Kalniņš un Ļeščinskis. Kamēr mēs komandas ēdamtelpā spriedām, ka veikalos iekšā neiesim, Faina Nikolajevna, komandas bufetniece, sāka lūgties, lai ņemot arī viņu līdzi. Vēlāk bija taisni prieks skatīties uz viņas entuziasmu. Un kad uz beigām mēs, trīs braši jaunekļi, gandrīz vairs uz kājām neturējāmies, viņa, kaut arī gadi jau pāri piecdesmit, bija pavisam mundra.

Nu, sākām tātad pa veco maršrutu – uz tiltu, kas savieno ostu ar pilsētu (221.-223. att.), tad cauri pa Sidnejas biznesa artēriju Market street (224. att.) un, neiegriežoties veikalos, līdz Haidparkam. Laiks tikmēr bija noskaidrojies, saulains. Haidparkā brīnišķīga strūklaka, greznota ar skulptūrām par mitoloģijas tēmām – Tēsejs ar Mīnotauru, Diāna utt. (225., 226. att.). Taisni aiz strūklakas, liekas, baznīca (tā ir Svētās Marijas katedrāle). Pseidogotiskā stilā, ārkārtīgi atgādina Rīgas Mākslas akadēmiju (227. att.). Tad griezāmies pa kreisi – ne tur, kur no rīta, bet drusku tālāk. Trāpījām iekšā The Domain. Sākumā domāju, ka tas jau ir botāniskais dārzs, bet vēlāk izrādījās – nē, atsevišķs parks. Taisni tajā brīdī nāca ārā milzīgi bari skolnieču tādās mini kleitiņās, ka elpu rauj ciet. Nofotografēju, tad bija briesmīga spiegšana (228.-230. att.). Nu, kā to parku aprakstīt. Veci, lieli koki, mauriņi – pa tiem brīvi var staigāt. Nu, brīnišķīgi! Pie vārtiem liela, liela liste ar uzvešanās noteikumiem karaliskajos parkos. Visu nelasīju, tikai pašā sākumā: „Kokos kāpt aizliegts”. Gājām caur parku, kamēr trāpījām uz gleznu galeriju (231., 232. att.). Es sākumā nodomāju, ka tas ir muzejs un ka mēs kaut kā esam aizklīduši ne tajā virzienā, jo kā muzejs, tā gleznu galerija abi pēc plāna atrodas parka nomalē. Un es skatos – parks beidzas, muzejs acu priekšā, tātad esam nedaudz apmaldījušies. Šī neskaidrība par atrašanās vietu arī bija viens no iemesliem, kāpēc tajā brīdī nebija noskaņojuma iet iekšā galerijā. Otrs – vai tikai nebūs jāmaksā, bet naudas nav.Lai gan ārzemēs jau nu parasti tādas lietas par brīvu. Nu, bet ar vārdu sakot, kamēr es tā pārdomāju, trāpījām uz vieniem vārtiem, kur melns uz balta rakstīts „Karaliskais botāniskais dārzs, atvērts no 8 līdz saules rietam”. Un atkal noteikumi „Kokos nekāpt ...”, Nu, paldies Dievam! Bet botāniskais dārzs ir sapnis, to neņemos aprakstīt! Džungļi, tikai ar asfaltētām taciņām, upīte, dīķi ar melniem gulbjiem, mauriņi. ziedoši krūmi, puķes, koki. Un fonā – debesskrāpji vienā pusē, jūra otrā (232.-239. att.). Ja vēl kādu reizi būšu Sidnejā, tad tikai pāris dolārus kabatā, lai varētu drusku uzkost kādā burvīgā nelielā džungļu aplenktā piena kafejnīcā un visu dienu vai pat dienas klīst pa parku (nebiju gan vairs citu reizi). Kā teica Kalniņš – te jūk kopā realitāte un sapnis. Kaut ko jau fotografēju, bet fotogrāfijas to nespēs parādīt – klusums, zaļums, smarža, ziedi.

Tad gar jūrmalu izgājām pie operas. Izskatās kā stāvus saslietas milzu gliemežnīcas. Ārkārtīgi neparasta celtne. Uzbūvēta uz pussalas, kas iesliecas jūrā (240-243. att.).

Nu, tālāk gar botāniskā dārza malu aizgājām līdz konservatorijai (sk. 217., 218. att.). Pa ceļam uzmetām acis Jaunās Dienvidvelsas valdības ēkai un tad pa Bridge street metāmies iekšā pilsētā ar nolūku apiet līci Sydney Cove un nonākt pie Point Park tilta galā. Tur tomēr nekā interesanta nebija, diezgan nomaļš un neglīts rajons. Vienā vietā puiši uz brīdi aizkavējās „paaloties” (nu, bez tā jau nekādi nevar), tad garām ūdens policijai, muitai utt. nonācām tAJĀ Point Park. Tur nu nekā sevišķa nav, neliels parks, rindā veci lielgabali (244. att.). Tikai labs skats uz tiltu (245., 246. att.). Bet nepārtraukti dārd pāri vilcieni. Sāk līņāt, arī ēst sāk gribēties. Ka nu būtu bijuši kaut pāris dolāri drusku iekost! Bet ja nav, tad nav. Tad pa Lower Fort Street uz Observatorijas kalnu. Te atkal skats paveras citāds. Ja līdz šim visapkārt 10-20-30-40 stāvu ēkas, tad 1-2-3, sarkaniem kārniņu jumtiem, apkārt dārzi, koki. Tāda klusa un mierīga vietiņa kā provinces pilsētiņa. Tai tie vilcieni visu laiku dārd blakām uz tilta. Apskatījām garnizona baznīcu, tad, iepriekš iegriezušies vietiņā, kas plānā atzīmēta kā T (tualete, ja nu kāds nesaprot), rāpāmies augšā Observatorijas kalnā (247., 248. att.). Kalns, liekas, no smilšakmens. Vispār te daudzas ielas kā aizas, izcirstas tieši klintī, krastmalā mājas stāv tieši uz klints utt. (249. att.). No Observatorijas kalna lieliski redzama osta, ieraudzījām arī savu kuģi (250. att.). Tad pa zāliena apņemtām kāpnēm kāpām lejā. Pašālejā vienā kokā gluži kā apdulluši dziedāja kaut kādi putni. Nu, un tad pa ne ar ko sevišķi neievērojamu ielu slājām paralēli krastam uz tilta pusi. Kad likās, ka nupat jau varētu būt atnākuši, tad nokāpām vēl vienu kvartālu uz leju līdz pašai krastmalai. Bija gandrīz precīzi trāpīts. Vēl dažus kvartālus uz priekšu un tilts. Aizgājām līdz tiltam, bet nolēmām uz kuģi vēl neiet, paklaiņot pa centru (251.-258. att.). Izgājām pa Balhurst street atkal līdz parkam, tad pa kreisi līdz strūklakai un pa Market street atpakaļ uz kuģi. Uz beigām jau sāka iedegties ugunis, iluminācija.

Nu, uz kuģa ar steigu iekodu un tad likās, ka es vispār vairs ne uz ko neesmu spējīgs. Bet gribot negribot vajadzēja nobeigt glancēt bildītes, ka jau vairāk nekā 24 stundas mirka ūdenī. Labi vismaz, ka biju iedomājies ielikt ledusskapī, lai nenoiet emulsija. Nu, un kamēr glancēju, kalorijas laikam bija tikušas no vēdera līdz asinīm, atkal atjēdzos un attīstīju visas 5 Sidnejas filmas. Iznākušas labi, tikai nav papīra, uz kā nokopēt. Vēl pa miegam dzirdēju, kā atejam, un nākošā rītā pamodos jau jūrā.

25.aprīlī

Ap pusdienas laiku, vai pareizāk, ap pusvienpadsmitiem, nonācām pie Jaunzēlandes, Nelsonas. Bet par cik bija bēgums un ostā nevarēja tikt, stāvējām reidā līdz 16.00.

Kad pārstāja vibrācija, vienā mirklī pazuda pastāvīgās galvassāpes, nepatīkamās sajūtas utt. Tas draņķa kuģis tiešām pataisa slimu.

Pa dienas vidu, drošs paliek bailīgs, sapotēju bakas dažiem, kam drīz beigsies. Mēģināju ķert zivis – neķeras. Fotografēju fotoavīzei, vakar attīstīju, bet filma nav iznākusi. Apskatīju derīguma termiņu, tas beidzies pirms diviem gadiem. Laikam tāpēc.

Maza pilsētiņa, maza ostiņa. Krastā liels bars cilvēku, māj ar rokām, sagaida. Ļoti neparasti.

Aiz pilsētas kalni, būs jāpamēģina uzkāpt. Laiks pavēss, kā nekā te ir rudens.

26.aprīlī

Visu dienu aulekšiem vien pa pilsētu un jūrmalu. Izfotografēju 2 filmas. Tiešām, ja cilvēki kaut kur ir radījuši paradīzi zemes virsū, tad tā ir Austrālija un Jaunzēlande. Nu es vairs nevaru teikt, ka Sidneja ir skaistākā vieta, ko esmu redzējis – Nelsona nav mazāk skaista.

Neliela pilsēta, tikai vienstāva un divstāvu mājas, viena pati liela celtne – kaut kāda viesnīca (259.-262. att.). Un liela, skaista, jauna katedrāle (263., 264. att.). Ielās praktiski nav gājēju, tikai mašīnas. Vakarā centrs kā izmiris, ne gājēju, gandrīz arī ne braucēju, logi tumši (265. att.). Laikam centrā neviens nedzīvo, tikai kalnos, savās mājiņās. Pilsēta būvēta kalnos, mājas (un pie katras obligāti garāža vai divas) lipinās uz kraujām kā bezdelīgu ligzdas (266.-269. att.). Ļoti skaistas, ļoti dažādas, pie katras ļoti skaists dārzs, uz katru asfaltēts ceļš.

Bet nu drusku atskaite par dienas darbu. Izgājām ap 8 – es, Zbigs, raidstacijas priekšnieks. Bija divas iespējas – vai nu pa kreisi uz pilsētas centru, vai pa labi uz jūrmalu. Un kalns – Brittania Hills – pa vidu. Par cik Zbigam vajadzēja pastu un tas bija pa labi, sākām uz jūrmalas pusi (270. att.). Pasts nestrādāja, bet gājām vien tālāk. Pa labi un pa kreisi kalni, iela pa vidu. Iznācām jūrmalā. Krastmala visa izmūrēta, ūdens kādus metrus divus no krastmalas augšas (271.-278. att.). Gājām tik tālu, kamēr pēc kartes iznāca, ka esam nonākuši pie pēdējās ielas, pa kuru vēl var tikt kalnā, liekas Richardson street (jā, jā, tieši tā; 279. att.). Nākošā tad būtu tikai pēc vairākiem kilometriem. Drāzām augšā, tur arī nopriecājāmies par tām mājiņām. Skaistas, spilgtas. Uzklīdām augšā, lielisks skats visapkārt (280.-287. att.). Tad pa Kvebekas ielu līku loču lejā līdz pilsētas centram (288. att.). Pa ceļam vienā priedei līdzīgā kokā rāvām lielus čiekurus (sk. 302. att.).Tā pieauguši, ka galīgi saplēsu roku. Pie koka ganījās viena ļoti nervoza aita. Vēl satikām suni, kuram ausis vilkās pa zemi un bija ļoti padevīgas brūnas acis. Nokūlāmies lejā, bet centrā nekā īpaša nebija un ap pusdivpadsmitiem atgriezāmies uz kuģa.

Pēc pusdienām devāmies prom jaunā sastāvā – Kalniņš, apkopējs un es. Plāns bija tāds – sākumā augšā Brittania Hills, tad lejā uz jūrmalu.Pa jūrmalu doties līdz pilsētas otrajam, diezgan nošķirti esošajam rajonam, tur pāriet pāri kalnam vai apiet tam apkārt, iziet uz Prinča ielu un pa to atgriezties pilsētas centrā.

Jūrā bēgums, ūdens atkāpies desmitiem metru (289., 290. att.). Sākumā nokāpām pie ūdens uz brīdi, tad aizrāvāmies ar gliemežvākiem un daudzus kilometrus klīdām pa pludmali. Beidzot nonācām atpūtas zonā – priežu mežiņā, brīnišķīgā vietā. Sākāmmeklēt, kā tikt uz Prinča ielu, bet vispirms iemaldījāmies strupceļā, bet pēc tam apkopējs paziņoja, ka noberzis kājas. Ko nu darīt? Gājām atpakaļ uz kuģi (291.-296. att.). Paēdām pusdienas un Kalniņš, Sajenko un es vēlreiz devāmies uz pilsētas centru. Visbrīnišķīgāk bija parkā ap katedrāli. Lai arī tas neizklausītos paradoksāli, jāsaka – apdullinošs klusums. Absolūts! Pēc kuģa, kur vienmēr kaut kas rūc, dūc, dārd, tas apdullina. Klusums, nopļautas zāles smarža, dūmi no ugunskuriem, kuros dedzina nokritušās lapas. Tāds lauku miers.

Baznīcas vietā reiz bija forts. Vēl taču tikai kādi 100 gadi pagājuši kopš asiņainajām kaujām ar maori. Cik tad sen Žils Verns rakstīja par lorda Glenervona, Paganela un viņa ceļabiedru drausmīgajiem piedzīvojumiem Jaunzēlandē, t.i., šeit, šajās vietās. Neticami, prāts neaptver.

Nu rītā vai nu uz jūrmalu vai mēģināsim tikt kalnos – kā nu iznāks.

Veikalos padomju modinātāji ap 4 dolāri un „Ļubiteļ-2” – 14 dolāri.

Kustība pa ielām tāpat kā Austrālijā un Japānā pa kreiso pusi. Pārejot ielu, ieradums rada lielas grūtības. Automobiļos visi piesprādzējas ar siksnām.

27.aprīlī

Nu, neaizgāju ne uz jūru, ne uz īsto kalnu. Tomēr diena pagāja lieliski.

No rīta gan sākās paslikti. Kalniņš vakar drusku bija iemetis, gulētejot ieņēmis vienu dimedrolu un no rīta bija tāds viegli apdullis. Nu, nekāds brīnums jau nav, tāds maisījums gāž ziloni, ne tikai cilvēku. Bet vecākais mehāniķis nobijies, vai tik Kalniņš nejūk prātā. Tā nu pieklājības pēc paliku uz kuģa līdz pusdienām.

Pēcpusdienā sievietes sāka dumpoties, ka viņas nevarot tikt uz pilsētu un tā vietā, lai ietu uz jūrmalu, aizvedu viņas uz pilsētu. Bet iznāca vienkārši brīnišķīgi. Paklīdām pa pilsētu, smalki apskatījām baznīcu no iekšpuses un no ārpuses un pēc tam devāmies uz Botānisko kalnu, kura virsotnēobelisks iezīmē Jaunzēlandes ģeogrāfisko centru. Orientējoties pēc plāna, kalnu atradām bez īpašām grūtībām (297.-300. att.). Tad drāzām augšā – 480 pēdas. Sākumā aizgājām drusku ne uz to pusi, jau pa augšu nācās iet gabalu uz citu pusi. Kalns noaudzis īstiem džungļiem, skats no augšas tiešām varens (301.-303. att.). Nu, obelisks gan mazāks, nekā pēc bildes likās – metri 3-4 (304.-305.). Vienīgi uz brīdi pazaudēju savas dāmas – es drāzos pa priekšu un kad ieraudzīju, ka esam īstajā vietā, steidzos viņām pretī. Un vienīgajā vietā, kur ar viņām bija iespējams izmainīties, mēs to arī izdarījām. Viņas sēž augšā un nervozē, es apakšā. Nu, pēc brīža, paldies Dievam, viens otru atradām. Skats burvīgs uz visām pusēm, nofotografējāmies, nofotografējām apkārtni un lejā (306.-308. att.). Visi bijām ļoti apmierināti.

Pēc vakariņām neliela turneja pa pilsētas centru ar diviem puišiem. Tas mazāk interesanti, viņus galvenokārt interesēja skatlogi.

28.aprīlī

Atkal lieliska diena. Tiesa, laiks drusku samācies un arī pie dabas krūts nebijām, taču praktiski par velti dabūju gandrīz visas mūsdienu Jaunzēlandes monētas, ieskaitot pat dolāru (309.-311. att.). Nopirku arī maziņu vimpelīti (312. att.). Veikalos skatījāmies daudzas grāmatas, ko gribētos nopirkt – fantastika, detektīvi, sekss, vēsturiskas, reprodukciju albumi. Nu, bet ko tu, cilvēks, izdarīsi.

Pašlaik kopēju bildes sienas avīzei.

30.aprīlī

Vakardienu izlaidu. Kāpēc? Divas reizes gāju tādā „kompleksā” ekskursijā pa pilsētu, vakarā nevarēju ne pakustēties un bez tam vēl paziņoja, ka šodien būs ekskursija ar autobusu (313., 314. att.).Tā arī ielīdu migā. Bet šodien piedzīvojumu tik daudz, ka normālos apstākļos pietiktu gadam.

No rīta pusdeviņos bija paredzēta ekskursija. Kamēr es tā vienā mierā ap pusastoņiem plunčājos pa dušu, pēkšņi paziņo – ekskursija sāksies astoņos. Nu labi, Dievs ar viņu, paspēšu. Sasēdāmies autobusā, bet es skatos – kur tad kaut viens virsnieks. Nav! Velns, vai tad pēc vakardienas banketa absolūti visi būtu nelietojami un es būšu tajā barā tas vecākais. Beidzot, paldies Dievam, parādījās vēl elektromehāniķis un paziņoja, ka viņš ir vecākais. Salasījāmies kādi 17 cilvēki, autobuss liels, skaists, ērts, sākām braukt. Sākumā uzrāpāmies kalnā, tad lejā uz jūrmalu, līdz Ričmondai. Nekā īpaša. Ganības, aitas, bullīši ganās, pa kādam ne pārāk lielam augļu dārzam. Tad pagriezāmies atpakaļ uz pilsētu. Ieskaidrojām šoferim, ka mēs gribētu kalnos. Liekas, saprata. Bet tuvojoties centram, sāka slavēt katedrāli. Domāju – ja apstāsies, tad ziepes, visi izklīdīs pa veikaliem. Fiksi ieskaidroju, ka to esam jau redzējuši un neapstājoties devāmies tālāk. Pabraucām gar krastu pretējā virzienā, tad devāmies augšā kalnā. Līkums aiz līkuma, gar malu bezdibenis, katru brīdi liekas, ka pretimnākošā mašīna ietrieksies mūsējā (satiksme pa kreiso pusi) (315.-319. att.). Un tā nepārtraukti kilometrus desmit. Autobuss iet augšā, šķiet, bez mazākās piepūles. Skati un iespaidi neaprakstāmi. Čiketamanas pāreja Altajā bērnu spēlīte, salīdzinot ar šejieni. Pašā pārejā gan nekā īpaša nebija, apkārtējie kalni bija augstāki, īpaši plašs skats nepavērās. Lejā brauciens brīžiem vēl trakāks.

Labi, atgriezāmies uz kuģa, paēdām pusdienas un izdomāju, ka nebūtu slikti ar Kalniņu vēl kaut kur aizklenderēt. Esot sarunāts, ka pie bufetnieces un Ļenas atbrauks mašīna, lai aizvestu viņas ciemos pie pavāra, kurš vakar taisīja banketu (nu kaut sit mani nost, bet neatceros, kas tas bija par banketu un kam par godu). Un mani vajag kā tulku un pavadoni.

Nu burvīgi, es esmu ar mieru. Tikai tāds viegls nemiers, ka kapteinis un pirmais guļ kā nosisti, kas tad to lietu sankcionē. Bet beigās bufetniece izdomāja, ka viņa negrib braukt, lai es braucot viens. Kamēr es šā tā svārstos, vecākais palīgs meklē trešo, ar ko braukt ekskursijā un tā nu vecākais palīgs, otrais mehāniķis un es ielīdām japāņu Toijotā (5000 dolāru) un tapām aizvesti kilometrus 50 no Nelsonas baudīt dabu, augļu dārzus un vēl īpaši – fabriku, kur ražo ābolu vīnu (ieskaitot degustāciju). Apskatījām ražošanas procesu no sākuma līdz beigām t.i., līdz mazam krodziņam tajā pašā fabrikā. Tad vēl apskatījām, kā žāvē tabaku (bet nemaz viņai nebija tabakas smaka). Atpakaļceļā vēl parādīja nelielu fabriku, kurā šķiroja un pakoja ābolus.Tapām prezentēti ar lielām ābolu tūtēm.

Nu, atgriezies uz kuģa, nolēmu vēl drusku pastaigāties un kopā ar Kalniņu un vēl vienu devāmies ceļā. Pa ceļam sagribēju apskatīt krastā izvilktu kuģi, kas vēl dienu iepriekš bija ūdenī. Apskatījām, bet aiz tā tālāk trīs masti, kas acīm redzami pieder vienam kuģim. Ejam skatīties. Mīļais Dievs – viens īsts pirātu šoneris. Staigājam riņķī, skatāmies šā un tā, nospriežam, ka īsts, klasisks šoneris. Un tad viens izteica piezīmi, ka viņš labprāt ļautos no tādas pirātienes sagūstīties. Izrādījās, ka tas cilvēks, kas mazgā klāju, ir burvīga „viņa”. Sākām prasīt, kā sauc kuģi – „Sofija” (320.-324. att.). Runājām par šo un to, beigās meitene saka, lai nākot taču uz kuģa. O.K.! Bet tur metrs, pusotrs ūdens starpā. Izlēca uz klāja vēl puisis, abi pieķerās pie virves un velk to kuģi pie krasta. Zili brīnumi, nebiju domājis, ka tas tik vienkārši izdarāms. Sākām skatīties. No pakaļgala rēķinot, pirmā ir karšu telpa – dēļu galds, plauktā pāris kartes, turpat radio, 260 vatu raidītājs. Starp citu, kuģis somu būvēts, 55 gadus vecs, uzņem 100 tonnas kravas, nopirkusi 12 cilvēku kompānija pirms 5 gadiem Zviedrijā. Tagad klīst pa pasauli 12 hipiji un hipijietes, kas ir neapmierināti ar amerikāņu valdības politiku, nevēlas karot Vjetnamā, grib mieru. Brauc, reizēm pārved kādu kravu, reizēm strādā, pašlaik vāc ābolus, pelna 15-16 dolārus dienā. Meitenes skaistas, pievilcīgas, puiši interesanti, inteliģenti. Kapteinis ļoti laipns, pieklājīgs, atturīgs – kapteinis Grejs no „Sārtajām burām”.

Labi, tālāk mašīna – 120 zirgspēku, dod 5 mezglus, lieto, ieejot ostās. Kalniņš teica, ka kaut ko tik arhaisku neesot ne redzējis, ne pat dzirdējis par tādu. Kaut kas drausmīgi veclaicīgs ar diviem cilindriem. Tad primitīva darbnīca. Un tad ... tad dzīvojamā telpa. Pirmais iekrīt acīs milzīgs grāmatu plaukts. Ātrumā ieraugu kaut ko par Gogēnu un Gogoļa „Mirušās dvēseles”. Pretējā pusē milzīga kaudze magnetofona kasešu. Sienas grezno modernistisks ornaments, pie griestiem karājas akvaplāni un nez kas vēl, gar sienām lāviņas, plaukstas lieluma iluminatori. Vidū liels, garš galds, meitene centīgi raksta kaut kādas vēstules. Iespaids satriecošs, atkal sapnis ar realitāti vienā čupā. Kuģis it kā izpeldējis taisni no Grīna grāmatas. Nu, bet dzīve ir dzīve. Drusciņ parunājāmies un gājām, tikai norunājām, ka atnāks ciemos pie mums. Ne visi, cilvēki 3-4. Pašās beigās vēl ieraudzījām kaut kādu dīvainu mājdzīvnieku. Ne suns, ne kaķis, spalvains, astains, garu šņukuru, pa jokam mēģina kost. Dikti simpātisks. Tik daudz sapratām, ka kāds īpatnējs Amerikas dzīvnieks. Pēc stundas pienācām, četrus cilvēkus paņēmām uz savu kuģi. Izrādījām kuģi, tad iedzērām aprikozu sulu, papļāpājām par šo un to, bet neko īpašu, tad arī šķīrāmies. Ļoti patīkami cilvēki (325., 326. att.).

1.maijā

Kopš vakardienas mums priekšā stāvēja Izraēlas kuģis, bet, diemžēl, nekādu provokāciju un konfliktu nebija (327., 328. att.). Neinteresanti!

Šodien vēl no rīta puses aizgāju uz pilsētu – 3. mehāniķis kaut kur bija ieraudzījis „Seiko” pulksteņus par 10 dolāriem gabalā. Bet iznāca tāpat kā ar tiem uzvalkiem par 10 dolāriem, par kuriem bija priecājusies remontbrigāde. Ieraudzījuši, ka katram uzvalkam klāt zīmīte – 10 dolāri, bet nebija pievērsuši uzmanību tādam sīkumam kā „Save” (ietaupiet). Tātad te bija tieši tāpat un cilvēks veikalā bija visai izbrīnījies, kad viņam prasīja parādīt „Seiko” par 10 dolāriem. Par 40 dolāriem – lūdzu! Pēcpusdienā gribēju iet uz „Sofiju”, bet izrādījās, ka jau par vēlu – ap pusdiviem ejam prom. No rīta ilgi nevarēju atrast līdzgājējus – 4. stūrmanis pilsētā, raidstacijas priekšnieks „uzņēmis uz krūts”, ar citiem negribējās iet.

Tātad ar Nelsonu viss cauri. Paņēmu makšķeri un vēl kādu stundiņu ļoti patīkami pamakšķerēju. Zivis uz mazā āķīša ķeras ļoti labi, makšķerēt īsta bauda. Bet jau pavisam drīz pienāca velkoņi un ardievu Jaunzēlande (329.-332. att.)!

Drīz pēc iziešanas Nazarkevičs salauza pirkstu. Iešinēju, ietinu, ceru, ka sadzīs un saaugs. Diemžēl lūzums vaļējs. Brīnums nekāds nav, uz kuģa praktiski visi piedzērušies. Kopš tā banketa neviens vēl nav pa īstam atjēdzies. Kapteinis sēž kajītē divatā ar Zbigu, pļēguro.

Tagad tātad atkal pāri Klusajam okeānam uz Panamu, ar āboliem uz Galvestonu, Bostonu un Halifaksu. Jocīgi gan – no turienes greipfrūtus vedam projām, ābolus vedam tur. Savu ābolu nav, vai?

Žēl šķirties no Jaunzēlandes, bija ļoti skaisti. Un satikšanās ar „Sofiju”, tā paliks atmiņā uz mūžu.

2.maijs

Ejam, šūpojamies. Laiks auksts, nomācies. Pārsaitēju Nazarkevičam pirkstu, šodien izskatās sliktāk nekā sākumā. Nu redzēs, nogriezt vēl paspēsim. Varbūt vajadzēja uzlikt kādu šuvi? Ķēpa liela.

Drusku tā kā sāp galva – vibrācija, viļņi. Radists čīkst, ka zobs sāpot, pats nezina, vai grib raut vai nē. Jau Jaunzēlandē piedāvāju aizvest pie ārsta un izraut (raušanu kuģniecība apmaksā, ārstēšanu – nē). Citādi nekā īpaša nav.

2.maijs

Naktī pārgājām datuma maiņas līniju, šodien otrreiz piektdiena, 2. maijs. Ja vakar bijām 10 stundas priekšā Maskavai, tad šodien 14 atpaliekam. Laiks siltāks, saule, tikai šūpo. Ejam uz ziemeļiem. Saņēmu radiogrammu no Aizas.

3.maijs

Gandrīz visu dienu nodarbojos ar drausmīgi neinteresantu lietu – taisīju papīrus par pirmo kvartālu. Uzrakstīju reisa ziņojumu, sāku rakstīt ambulatorās kartes, bet nepabeidzu. Šī nodarbošanās iedveš nepārvaramu riebumu un dažādības pēc mēģināju lasīt kaut kādu Gurviča fantastiku „Mēs no Saules sistēmas”, bet arī tā izrādījās absolūti nebaudāma. Pārāk daudz zinātnes, stulbas tehnikas, cilvēki tā kā no papīra izgrieztas plakanas figūriņas un nevis darbojas, bet tiek aiz diedziņiem krampjaini raustīti – gluži kā lelles, ko pārdeva Buenos-Airesā. Ar patiesu baudu izlasīju kaut kādu grāmatiņu par Ļeņingradas blokādi. Laiks kļuva saulaināks, bet aizvien vēl auksts, jūrā krietns rullis.

4.maijs

Ejam, Šūpojamies. Vēss. No rīta beidzu rakstīt papīrus par pirmo kvartālu, pēcpusdienā aizvilku Zbigu spēlēt novusu, pēc tam lasu, ko viens idiots, konkrētāk, V. Jadins, raksta par jūrnieku dzīvi („Ja vernus k tebe, okean”). Velns, kur tik stulbi var uzrakstīt? Bet taisni tā neiedomājamā stulbuma pēc lasās ar ārkārtīgu interesi. Kur tas stulbums? Nu, pamatā – cilvēks raksta „kā vajag”. Apmēram tā kā tad, kad kolhozos mira badā, bet avīzes rakstīja par pārpilnību un cūkkopes fotografēja baltos halātos.

Ak tā, šodien mēģināju drusku iebaidīt apkopēju, pārāk jau nu izlaidies.

5.maijā

„Sofijas”maršruts

1967 – Zviedrija

1970 – Dānija, Anglija, Spānija

1971 – Spānija, Itālija, Malta, Tunisa, Maroka

1972 – Kanāriju salas, Zaļā Raga salas, Trinidada

1973 - ?, Kolumbija, Panama, Kostarika

1974 – Marķīzu salas, Taiti, Kuka salas, Tonga, Fidži

1975 – Jaunzēlande

1976 - ?

Šodien jau nevis šūpo, bet mētā. Viļņi ne sevišķi, 6-7 balles, bet plus mūsu lielais ātrums dod krietnu kratīšanu. Reizēm dabūjam pa zobiem tā, ka šķiet, ka braucam pa akmeņu bruģi (333., 334. att.). Pēcpusdienā uz brīdi apstājāmies – priekšgalā viļņi bija kaut ko norāvuši, salauzuši. Nu, attiecīgi arī dzīvoju – gulšņāju, lasu pļāpāju.

6.maijā

Laiks rimstas, bet naktī vēl mētāja tā, ka traucēja gulēt. No rīta ātrums bija krietni samazināts, tomēr vēl mētāja. Nogulšņāju līdz pusdienām, bet pēcpusdienā jau izlīdu sauļoties, pārģērbos šortos (335.-348. att.).

Paskatījos Dali reprodukcijas, neko sevišķu nepatika. Paskatījos Jaunzēlandē sapirktās markas, ļoti interesantas reljefās un stereoskopiskās no Butānas.

8.maijā

Laiks šodien labs, saulains, sauļojos. Bet nezin kāpēc šodien pavisam dulla galva, jūtos sliktāk nekā iepriekšējās dienās. Šodien tātad gandrīz visu dienu totāli noslinkoju saulē. Pēcpusdienā paņēmu katalogu, lai paskatītos, kādas monētas jāpameklē Panamā un ar patiesu „sajūsmu” konstatēju, ka 10 jenu gabali ar robotām maliņām, kurus es salasīju veselu sauju, lai samaksātu par krimplēnu, maksā dolāru gabalā. Kā tur bija tas teiciens: „Muļķis arī baznīcā dabū pērienu!” Nu, ņemsim vērā. Vismaz mierinājums, ka Austrālijas sudraba šiliņš, kuru es Austrālijā paņēmu no Sajenko, 20 vai 30 centu vietā maksā divus dolārus. Ak jā, vēl laikā uzķēru, ka ASV 5 centi ir divos mazliet atšķirīgos variantos. Paldies Dievam, starp dublikātiem atradās arī otrs variants.

Vakar izlēmām jautājumu par holeru. Ieskaidroju kapteinim, ka nevajag potēt, jo esam jau gājuši cauri Panamai bez holeras. Pārliecināju gan, bet nedod Dievs, ja viņu tomēr kaut kur pieprasīs.

Tā, klade pilna. Vairāk nekā gadu tas man aizņēma. Bet goda vārds, kaut arī šodien nav pats labākais noskaņojums, tomēr teikšu – nav slikts gads. Maz mums ar Aizu iznāca būt kopā, bet redzēts gan ir daudz kas. Un, kā jau reiz šajā kladē rakstīju (toreiz gan neiznāca īsti tā, kā bija cerēts – pāris mēnešus nobraukt), rakstīšu vēlreiz – vēl tātad mēneši 3-4 interesantu ceļojumu un tad vismaz 2-3 mēneši kopā ar Aizu.

9. maijs

Turpinām iet pāri Klusajam okeānam, ap 15. maiju vajadzētu būt Panamā. Jūra norimusi (relatīvi, protams, vēl jau tīri krietni šūpo), laiks karsts, saule (bet mākoņi arī). Iluminatoru turu vaļā – lai arī karsts, bet ar aiztaisītu iluminatoru un ieslēgtu kondicionētāju cilvēks jūtas neomulīgi. Ielaidu baseinā ūdeni, peldējos, sauļojos. Visu dienu lasīju „Matrosi shodjat na bereg”. Interesantākais – Februāra revolūcija Kronštatē, 4. jūlija notikumi, Ziemas pils ieņemšana un tad cīņas uz bruņu vilcieniem (tēma, par ko vēl nekad nebija gadījies lasīt).Grāmata negaidīti izrādījās ļoti interesanta.

Vakarā Uzvaras dienai veltīta svinīga sanāksme (349., 350. att.). Vecākais mehāniķis, kam kara sākumā gājis sestais gadiņš, ilgi un dikti stāstīja savas atmiņas par kara laikā piedzīvoto un pieredzēto.

10.maijs

Nekā sevišķa. Ejam. Stipri šūpojamies, viļņiem metas baltas virsotnes. No rīta puses apmācies, pēcpusdienā spoža saule, bet ļoti stipras vējš, traucē sauļoties, vēss.

Graužu tos pašus zaļos ābolus (pa manam tīrais neprāts vest tādus pāri okeānam – kam viņi varētu būt vajadzīgi?) un lasu Furmanova „Čapajevu”. Bija jau kādreiz bērnībā lasīts, bet nu ar patiesu baudu lasu otrreiz. Pat pēc kartes uzmanīgi izsekoju, kas kur notika. Bet jāsaka gan – ja kāds speciāli meklētu varoni anekdošu sērijai, tad tas Furmanova aprakstītais Čapajevs tiešām būtu ideāli piemērots. Ar vārdu sakot – Puškin, Vasilij Ivanovič.

11.maijs

Bez īpašām izmaiņām. Ejam. Saulains, bet vēl aizvien vējš un pavēss, kaut arī no rīta ziņoja, ka no Nelsonas noietas 5000 jūdzes un līdz ekvatoram kādas 800, tātad pēc dienas vai divām ekvators. Kajītē +30, kondicionētāju izslēdzu, tas maita pūš kajītē vai tīrās izpūtēju gāzes. Gulēju, sauļojos, peldējos. Vakarā jautājumu un atbilžu vakars. Jautājumi diezgan trafareti – ko darīsim ar cigaretēm. Traki, cigaretes beidzas un pirkt uz pārtikas rēķina ārzemēs ir kategoriski aizliegts. Nokārtot kaut kā pa kluso arī nevar – vienmēr var atrasties kāds neapmierinātais, kas pacels to lietu. Tad vēl palamāja pavāri, paspriedelēja, kur iesim un tas arī viss.

Ak jā, pēdējā revīzija „artelkā” atradusi 180 rubļu iztrūkumu. Un tas pēc tam, kad mēs jau tūkstoti sametām. Velns viņu zina, kas tajā „artelkā” tur ir bijis.

12.maijs

Nekādu izmaiņu. Sauļojos, peldos, ejam uz priekšu. Vakar vecākais mehāniķis atkal tika pie runāšanas – runāja par tirdzniecības flotes, pagātni, tagadni, nākotni. Patīk cilvēkam runāt.

14.maijs

Vakar nosvinējām Neptūna svētkus (351.-355. att.). Tie mierīgākie, kādus līdz šim esmu redzējis. Nu, ko var gribēt – uz kuģa gandrīz vairs nemaz nav alkohola. Ielidināja baseinā arī pirmo un vecāko palīgu – izrādās, ne viens, ne otrs nav gājuši pāri ekvatoram. Sevišķi dīvaini par vecāko palīgu. Taču jau kapteinis bijis, mati sirmi – un vēl nav ticis pāri ekvatoram. Gadās arī visādi brīnumi! Un pirmais ir pamanījies aizkulties līdz Ekvadorai, bet ne līdz ekvatoram. Par cik es biju ļaunprātīgi aizmucis un nebiju ar pienācīgu bijību uzrādījis savus papīrus, lika arī man ielekt baseinā. Nu, Dievs ar viņu, ielecu. Vakarā viss bars – Neptūns, raidstacijas priekšnieks, arteļščiks – klīda pa kuģi, dalīdami diplomus un meklēdami dzeramo. Atdevu savu tropiskā vīna pudeli – tā kā tā nav kur likt.

Vakarpusē asarām acīs ienāca remontmehāniķis, lūdza kaut ko nomierinošu. Kapteinis ar pirmo un vecāko mehāniķi esot paziņojuši, ka viņš esot viena niecība, salīdzinot ar vecāko mehāniķi utt. utt. Par cik redzu, ka vecākais mehāniķis savā būtībā, liekas, ir maita, tad viņš acīm redzot atradis klusu un būtībā neaizsargātu cilvēku, lai parādītu, cik viņš gudrs, varens utt. Iedevu divas tabletes seduksena, pateicu, ka viss pāries. Pēc divām stundām ienāca, lūdza vēl. Kaut kas traks! Iedevu vēl. Sēdēja, stāstīja savas bēdas, kā dzīvē neveicas. Žēl gan cilvēka, kluss un nevienam pāri nedara. Šodien dzēra vēl seduksenu, gulēja, vakarpusē izskatījās atkal cik necik pēc cilvēka.

Vakar izlasīju „Saki nāvei nē”. Saturs interesants, bet pats pievilcīgākais, ka darbība galvenokārt noris Sidnejā un pēc plāna var izsekot gandrīz katram varoņa solim.

Rīt no rīta būsim pie Balboa, bet kanālam cauri sāksim iet 17.30. Nez vai ieiesim Balboa vai San-Kristabolā. Nākošais reiss, ļoti iespējams, atkal ar greipfrūtiem uz Japānu un no Jaunzēlandes atkal ar āboliem. Ak, jā! Laiks šodien pavisam apmācies.

15.maijā

Visu dienu stāvam rindā pie Panamas. Laiks rāms, bet apmācies. No rīta puses mēģināju makšķerēt. Uzķērās viena pati zivs, paprāva, bet tā pati atkrita atpakaļ. Vairāk nekādas dzīvības zīmes. Pēcpusdienā lasīju Šerloku Holmsu, vakarā – televizors. Te var uztvert divas programmas. Skaņu – angliski – atradu vienai. Noskatījos burvīgu kriminālfilmu.

Kādu nedēļu izmisīgi cenšos ieiet režīmā, iztikt bez miega zālēm. Nu nekā! Šodien izmisumā ierāvu divus seduksenus, kaut nu izdotos rīt pamosties. Kustēties sāksim ap trijiem naktī. Pa tumsu iziesim cauri tai kanāla daļai, ko redzēju iepriekšējā reizē. Vēl neredzētajai iesim cauri gaismā. San-Kristabolā būsim ap 10. Vairāk arī nekā jauna.

16.maijā

Vakars, stāvam San-Kristabolā. Gribēju vēl iziet pastaigāties, aiziet līdz pastam un pamēģināt nosūtīt atklātnīti Aizai. Bet kad otrais pastāstīja, kā viņš nupat vārda vistiešākajā nozīmē aplaupīts, tad visa gribēšana pārgāja.Brīdināja jau iepriekšējā reizē būt uzmanīgiem, bet kurš tad to ņēma galvā.

Šodien trijos no rīta sākām kustēties, piecos es uzcēlos. Tilts jau bija garām, tieši tuvojāmies Miraflores pirmajām slūžām. Efekts jau nu vairs nebija tāds, kā pirmajā reizē. Kanāls likās daudz īsāks, džungļi mazāk spilgti utt. Laiks šodien samērā skaidrs, brīžiem mākoņi. Pāris vietās kanālā gāzās iekšā īsti ūdenskritumi pēc vakardienas lietus (356.-359. att.). Fotografēju ļoti daudz, starp citu, arī vienu grieķi, kurš īsi pirms pagrieziena centās apdzīt norvēģi. Pēc tam skatos – pagriež katrs uz savu pusi un grieķim priekšgals sāk kūpēt. Kas tur noticis? Brīdi vēl šaubījos, vai ir vērts fotografēt – neparastais jau allaž atgadās visur kur, tikai ne mums blakus. Tomēr nofotografēju un vēlāk noskaidroju, ka grieķim nav izdevies apdzīt un tas ir bijis spiests triekties vienā līcītī, gandrīz vai džungļos un ka kūpējusi enkura bremze, kad grieķis ar enkuriem izmisīgi centies apturēt kuģi. Bet esot it kā beidzies viss laimīgi (360., 361. att.). Ap 11 apstājāmies ezerā, turpat, kur apstājāmies šurp nākot. Priekšā apstājās viens no „Auroras” tipa banānvedējiem, kurus iepriekšējā reizē redzēju San-Kristabolā un par kuru toreiz domāju, ka tas ir milzīgs retums. Bet vakar tādi veseli divi stāvēja reidā. Salaidām baseinā saldūdeni, bet ļoti neērti peldēt, pilnīgi jūt, ka grimst, ūdens netur. Sadzina saldūdeni ahterpīķa tvertnēs. Tad mana pienākuma apziņa pamodās un sabēru tur iekšā hloramīnu. Pēc kādas stundas sākām kustēties. Lejupejošās slūžas tūlīt aiz ezera, viena pie otras bez pārtraukuma un tūlīt bez pārtraukuma San-Kristabola, kurā tūlīt arī iegājām (362.-383. att.). Neliela aizķeršanās ar naudu, jo vakar aģents bija atvedis tikai 20 dolāru banknotes. Beidzot iedeva man 100 dolārus un kapteinis aizsūtīja mani samainīt tos sīknaudā. Dabūju krietni noskrieties, šā tā sašķēlu, konstatēju, ka krimplēns ir tajā pašā veikalā, kur iepriekš. Krietni izmircis atkūlos atpakaļ, saņēmu savus 40 dolārus , paņēmu jaunu, spīdošu „medio-balboa” sava noplukušā vietā, kuru biju dabūjis no rīta, paņēmu pavāri un Ļenu (Zbigs piesitās kompānijā) un visi devāmies pēc krimplēna.

Paņēmu divus gabaliņus, bet citi krāva tādu kaudzi, ka knapi varēja panest. Veikalā ņēma pretī arī jenas, bet diezgan neizdevīgi, 333 par dolāru. Atstiepām tās milzu pakas uz kuģi un tad gājām pa otram lāgam. Pēkšņi Zbigs paziņoja, ka iešot divatā ar pavāri (romāns viņiem, tikai velns lai parauj, ja tāpēc citiem nervi jābojā. Man jau kā grupas vecākajam grupa jāsatur kopā). Tā nu aizskrēja, bet mēs ar Ļenu paklīdām divatā. Pa bulvāri – divas koku rindas pa vidu un laba tiesu pieminekļu – Kolumbam, „Mātei” – izgājām jūrmalā, tad iegriezāmies tādā nabadzīgākā ieliņā. Otrie stāvi ar plašiem balkoniem, istabas bieži iziet tieši uz ielu, nēģeri sēž uz kāpnītēm durvju priekšā,visur žāvējas veļa, netīrības smaka. Daudz suņu. Tīri nejauši satikām Zbigu ar pavāri. Kopā klīdām tālāk. Samainīju čupu sīknaudas, pārdot ārzemju sīknaudu neizdevās. Tiesa, mēģināju tikai vienā bodelē. Tad sievieši atkal ieskrēja pie krimplēna, es aizgāju, nopirku dažus žurnālus, atklātnītes – tās mēģināšu aizsūtīt Aizai.Gribēju paņemt dažus sarkanus un melnus flomāsterus, bet nebija. Iegājām tur, kur es domāju esam pastu, bet tur tikai telefons, tālsarunas. Nu, bet sievieši tikmēr jau bija sākuši joņot uz ostas pusi un es nolēmu, ka atnākšu uz pastu vēlāk. Nu, bet kā jau rakstīju, vēlāk nobijos no laupītājiem. Pamēģināšu no Galvestonas. Esmu noguris kā suns, degvielu ņemt beigsim ap vieniem.

17.maijā

Pussešos gan dzirdēju zvanu, bet gribēju vēl vienu pašu mirklīti pagulšņāt un rezultātā piecēlos pirms astoņiem ar riebīgi sāpošu galvu. Padzēru tēju, pēc tam visu dienu pārmaiņus sauļojos un lasīju žurnālus - biju sadabūjis dažus „National Geographic” numurus. Pārnesu visus krāmus no kajītes izolatorā.Tur ļoti ērti ieiet, tieši no klāja.

18.maijā

Piecēlos pussešos un ļoti lepojos ar sevi (tagad, pēc četrdesmit gadiem, gan brīnos – bet kāpēc? Ar ko tad tā agrā celšanās ir labāka par vēlo?). Sauļoties sāku no astoņiem, laiks ideāls, ūdens +28. Pēcpusdienā uz brīdi mācību trauksme. Samalu pēdējo kafiju. Trešais stūrmanis tin smēķus no avīžu papīra. Amerikā visi būs sēdus no šitā skata. Bet ko darīt – cigaretes mums iznāk par dārgu. Nosūtīju radiogrammas Aizai un Albertam, nekā nevaru saprast, kāpēc viņš klusē. Nu jau bija laiks iet uz kuģiem, ja ies. Parīt laikam būsim Galvestonā.

20. maijā

Vakar vakarā aizrāvos tīstīdams filmas, aizmirsu ierakstīt. Filmas iznākušas labas, būs daudz skaistu kadru. Pārējo dienas daļu sauļojos, deguns atkal apdedzināts līdz asinīm.

Bet nu šodiena. Esmu tātad Galvestonā un, kas galvenais, varonīgajā Teksasā (384. att.). Pagaidām vēl līdz šaušanai nav nonācis, bet no visas sirds ceram, ka būs.Sākšu pēc kārtas. No rīta laiks nomācies. Pa tādu nomākušos, sutīgu un karstu laiku līdām iekšā Galvestonā. Pie ieejas ostā pie ieejas ostā it kā neliels parks, uz sauszemes izvilkta zemūdene, mīnukuģis, neliels reaktīvais iznīcinātājs. Bet tur tikt nevar, ļoti gara ūdens strēmele starpā. Sanāca vesels bars činavnieku, sarakstīja kaudzēm papīrus un, kas pats galvenais, izdeva atļaujas uzturēties Amerikā (386. att.). O.K.! Gan pieteikts pazust, kad kuģis aizies, tāpat kapteinim aizliegts atlaist matrožus, kamērkuģis Amerikā utt., bet tas uz mums neattiecas. Galvenais, ka varam oficiāli kāpt krastā. Uzzinājām arī, ka tepat netālu atrodas NASA. Nu, pēc pusdienām nedaudz paminstinājāmies, bet pēc tam ar Fainu Nikolajevnu un apkopēju devāmies uz pilsētu. Tā tieši blakus. Tukša, klusa, īsta provinces pilsētiņa (387.-394. att.). Vietām trotuārs, vietām gar ielu vienkārša taciņa. Dažas mājas skaistas tīras, dažas noplukušas, no dēļiem, gluži kā barakas. Bezgala daudz koku, krūmu, puķu, arī māju priekšā. Viss zied, zaļo, smaržo. Tīrība, maigi izsakoties, ne visai. Daudz vieglo automobiļu, visi milzīgi lieli. Iedzīvotāji baltie, nēģeri, mulati. Daļa no tiem tumšajiem laikam meksikāņi, jo tā, liekas, bijusī Meksikas teritorija. Daudzi uzraksti spāņu valodā. Mulates, kā allaž, skaistas, daudzas staigā visai viegli apģērbtas. Pilsēta maziņa, veikali tik vien ir kā uz „Plazza Centrale” un drusku tās tuvumā (395.-401. att.). „Plazza” nupat ierīkota, skaista, ar fontāniem, mākslīgiem strautiņiem, ūdenskritumiem. Daudz baznīcu (402.-404. att.). Apgabala (vai grāfistes ) tiesa jauna, stalta, priekšā uz metāla plāksnēm štata un pilsētas vēsture (405. att.). Konfederātus piemin uz katra soļa. Dienvidi! Laikam vēl tagad nav jeņķiem īsti piedevuši. Ap pusčetriem no drausmīgā karstuma vairs neturējos kājās un kad Faina Nikolajevna teica, ka vajadzētu iet taisīt pusdienas, gājām uz kuģi. Auksta duša, kafija, pusdienas un atkal biju gājējs. Pēc pieciem aizgājām līdz pastam. Neviena cilvēka, tikai automāti. Paldies Dievam, palīdzēja man tikt galā, proves pēc nosūtīju pa atklātnītei Aizai un tēvam. Nez kas iznāks? Smej jau, ka tas robežojoties ar valsts nodevību, bet daudzi esot sūtījuši un nekas. Bet vispār tas būtu burvīgi – Aizai no katras ostas vēstule. Ak jā, vēl nopirku savām vajadzībām sarkano un melno flomāsteru. Tad paklejojām drusku pa pilsētu, ielīdām kafejnīcā, iedzērām ko nu kurš – divi alu no bundžām, divi, tajā skaitā arī es, - koka-kolu no bundžām (30 centi). Patīkama sajūta sēdēt Teksasas krogā un dzert kolu (406. att.; patiesībā jau piederētos viskijs, bet kaut kā pārdzīvošu). Turpat paņēmu arī pusdolāra monētu. Izmisīgi meklēju marku veikalu, bet neatradu. Cerēsim uz Ņū-Bedfordu vai ļaunākā gadījumā uz Sen-Džonsu. Ak jā, vakarā, kad kļuva vēsāks, uz ielām sāka parādīties cilvēki. Dienā pilsēta kā izmirusi.

21.maijā

Knapi kustos aiz noguruma un pašam gandrīz neticas, ka tā ir bijis. Bet tā nu reiz ir – NASA ir izblandīta krustām un šķērsām. Mēness raķete, amerikāņu Mēness automobilis, „Skylab” – viss izpētīts, izskatīts. Bet nu no sākuma. No rīta piecēlos, paēdu, padzēru kafiju un, viegli nervozēdams, sāku gaidīt autobusu uz Hjūstonu. Par NASA nemaz nedomāju – kas tur miljonu pilsētā atradīs un meklēs vienu iestādi un ja arī atradīs, tad būs viena ēka, pie durvīm izkārtne un viss. Bet nekā! Ar vieglu nokavēšanos autobuss atbrauca. Sākumā apsēdos pie loga, bet tad tauta pieprasīja, lai sēžot tuvāk šoferim un tulkojot. Gāju arī, pa priekšas logu labāks skats (407., 408. att.). Pa ceļam šoferis izskaidroja, ka viņš vedīšot mūs līdz NASA, tālāk vadāšot cits autobuss. Izbraucām uz lieliskas autostrādes, pāri dažiem tiltiem, pāri kaut kādiem jūras šaurumiem. Aiz pilsētas īstu lauku nemaz nav. Brīdi it kā bija tādi krūmiem aizauguši līdzenumi, ūdens lāmas, bet tad atkal veikali, restorāni, nezin kas vēl. Automobiļu kapsētas, pārvietojamo mājiņu ciemati, pāris īstās kapsētas (jocīgi kailas – plika pļava un tajā pieminekļi un kapličas). Bezgala daudz reklāmas vairogu gar ceļu – cigaretes, šņabis, viesnīcas utt. Un tālāk izrādījās, ka ceļš uz NASA griežas pavisam sānis. NASA it kā atsevišķs ciemats no modernām vienstāva un daudzstāvu celtnēm, viss glīti apstādīts ar kokiem, zaļi mauriņi, dīķītis lai pa vidu (409.-415. att.). Tur arī visa tā amerikāņu kosmonautika tiek taisīta, tikai gaisā gan šauj Floridas pussalā. Nu, un dažās ēkās laiž iekšā arī apmeklētājus. Bet to visu uzzināju drusku vēlāk, jo sākumā bija jāpārdzīvo viens tāds nepatīkams pārsteigums – šoferis sēdina mūs ārā, bet kad būs autobuss, kas mūs vedīs tālāk, viņš nezina. Vajagot piezvanīt. Velns lai parauj! Kam zvanīt, kā zvanīt, kā sapratīsimies? Paldies Dievam, šoferis bija ar mieru mums palīdzēt. Bet tad briesmīgi ilgi nevarēja sazvanīt. Visa publika jau izklīdusi, bet man te jāstāv kā muļķim un jāgaida. Labi, ka raidstacijas priekšniekam arī gribējās parādīt, ka viņš māk angliski. Viņš sāka runāties un es tikmēr aizmuku. Pēc laba brīža atgriezos tieši īstā laikā, lai noskaidrotu, ka autobuss būs vienos. O.K.! Stundas divas laika apskatīt NASU. Taisni aiz stūra amerikāņu Mēness kuģis. Blakus – kosmonauts (makets) skafandrā. Tālāk amerikāņu Mēness automobilis. Ah un oh! To Mēness kuģi grūti aprakstīt – metrus 4-5 augsts metāla juceklis, dzelži krustām šķērsām (416., 417. att.). Kosmonautam skafandrs ārpusē tā kā no balta neilona, milzu soma mugurā, uz krūtīm tā kā fotoaparāts, ķiverei priekšā tāds īpatnējs rūsgans stikls, kāds jau redzēts daudzu debesskrāpju logos un kuram no ārpuses cauri neredz (418. att.). Turpat visādi uz Mēness lietoti darbarīki. Mēness automobilim riepas no stiepļu pinuma, visai īpatnējas (419.-421. att.). Aiz mājas dažas raķetes, dzinēji utt. (422. att.). Tālāk klīdām kopā ar pirmo. Pēc plāna nonācām pie kafetērijas, bet pagājām garām, devāmies uz nākošo objektu. Tur „Skylab” – ne tikai kā muzeja eksponāts, bet galvenokārt tīri reāliem kosmonautu treniņiem.Pārsteidz tas lielums. Bija jau lasīts, bet ieraudzīt dabā kaut kas pavisam cits. Metrus 12 augsta, 4-5 plata – un tas tikai viens bloks, lai arī pats lielākais. Tas blakus, ar kuru lido klāt, tas gan maziņš un tāda neomulīga sajūta – liekas, ka cilvēki iebāzti metāla zārkā. Toties citās nodaļās plaši un ērti. Redzami līdzi ņemtie ķirurģiskie un zobārstniecības instrumenti, sporta inventārs, tualetes piederumi, grāmatas, magnetofoni utt. Tad gājām uz pēdējo telpu, kur atrodas centrifūga. Pie visām durvīm uzraksti, ka te apmeklētājiem vajag speciālas atļaujas. Pie vienām durvīm gan nav tāda uzraksta. Paraustīju tā bailīgi, bet vaļā nevērās. Nu, ka nē, tad nē! Ejam projām, bet pretim nāk trešais stūrmanis un vēl daži, nes vimpeļus, bet ļoti neizskatīgus. Kur nopirkuši? Kafejnīcā! Dodas uz tām pašām durvīm, kur mēs nupat, parausta ... un ieiet iekšā. Mēs līdzi. Nu, tur milzu centrifūga un ekspozīcija, kas galvenokārt veltīta viņu pašlaik projektējamajam vairākkārtējam kosmiskajam kuģim – lidmašīnai. Tālāk uz kafetēriju. Suvenīri, ka acis žilbst. Nozīmītes, brošūras, Zemes fotogrāfijas no kosmiskajiem kuģiem, diapozitīvi utt. Beidzot paņēmu kopiju no plāksnītes, kuru pirmie astronauti atstāja uz Mēness, paku „Mēness naudas” (423., 424. att.) un jau pašās beigās – astronauta figūriņu (liekas, Ārmstrongs ar amerikāņu karogu uz Mēness). Nu, ar to arī piedzīvojumi NASĀ beidzās (jāpiezīmē, ka jau ilgus gadus pēc nokāpšanas no kuģa iegādājos arī gruntsgabalu uz Mēness (425., 426. att.). Tagad man tur pieder vesels akrs).

Vienos bija klāt autobuss – lepnāks, ar kondicionētu gaisu. Steigšus, neapstājoties aizskrējām līdz Hjūstonai – lērums debesskrāpju un cita nekā – un devāmies atpakaļ. Vienīgi dažās vietās pārsteidza ceļu krustojumi. Uz visām pusēm, visos līmeņos, kā te cilvēki neapmaldās (nu jau tādus būvē arī pie mums). Fotografēju caur autobusa logu, bet tas no tumša stikla, nez kas būs iznācis.

Galvestonā izbraucām uz jūrmalu. Pludmale tieši pie ielas. Jūrā viļņi, peldas ar tiem dēļiem, kas laikam domāti braukšanai uz viļņiem (kurš tad tajā laikā kaut ko zināja par tik smalkām lietām kā sērfings un vindsērfings). Tas ir, krastā es tos redzēju daudz, bet jūrā nē, tā kā nevaru pateikt, kā īsti tas notiek.

Atgriezāmies uz kuģa, paēdām, tad es padzirdēju, ka te pārdod „gas attac” baloniņus. Velns, to gan vajag Aizai. Ar Kalniņu un pirmo gājām meklēt. Cerēju arī vēl aizklīst līdz jūrai. Baloniņus, paldies Dievam, atradām. Vienu uz mirkli piespiedu, vēršot uz grīdu. Efekts bija negaidīts un spēcīgs. Izsvēpēju visu veikalu, visi klepojām un šķaudījām. Un vajadzēja vēl tajā brīdī ienākt policistam (laikam taču, garām ejot, bija sajutis smaku)– pārdevējam nācās skaidrot, ka nekāda laupīšana nav bijusi. Pārdevējs, starp citu, drusku runā krieviski, vai tik nav polis. Te arī redz no metāla dolāriem taisītus karekļus. Laikam vakar Zbigs te atrada savus sudraba dolārus. Nu, pēc tam uz jūru neviens vairs nebija dabūjams. Bet karstums gan tik drausmīgs, ka gāž no kājām. Tā nu klīdām atpakaļ uz kuģi. Kraut it kā beigšot ap 23.00.

22. maijā

Slinkoju, sauļojos, peldos. Pašā vakarā tīstu vakardienas filmas. Negaidīts pārsteigums. Filmas, ko ņēmu telpā, kur atradās Mēness kuģis, Mēness auto utt., izdevušās vienkārši lieliskas. Kā tā, caur autobusa logu, tūlīt paskatīšos. Drusku pārgaismota, bet laba, būs ļoti interesanti kadri.

Jā, vakar dabūta tabaka, vīri pīpē „kazas kājas”. Sarēķināju monētu krājumus. Ir maiņai par 10-11 dolāriem, būtu tikai ar ko mainīt (protams, neatradās. Ne jau nu veikalos paņemtās mūsdienu monētas ir vajadzīgas nopietniem kolekcionāriem. Tikai speciāli kaltās, apgrozībā nebijušās).

25.maijā

No paša rīta nomācies, tīri pieklājīgi viļņi. Mācas virsū nogurums. No rīta arī aizgulējos. Un trakākais, ka vakar paprasīju man pa nakti atnest kasti ābolu, apsolīju atstāt vaļā lazaretes durvis. Jau ap 9 ieeju lazaretē – tukšs. Hm! Katram gadījumam paskatīšos vēl tajā kabūzī pie izolatora. Jā, ir veselas divas pie tam. Bet cik nu tur vajadzēja, lai kāds būtu uzskrējis virsū. Āboli diemžēl ne no tiem labākajiem. Maskēšanās nolūkā sabāzu maisā, kastes tūlīt izmetīšu.

Iepriekšējās dienās sauļojos, peldējos, lasīju grāmatas. Uzrakstīju vēstuli Aizai, pacentīšos nosūtīt no Ņū-Bedfordas, kur būsim rīt. Lasu admirāļa Kuzņecova „Na daļokom meridiane” -par spāņu flotes kaujām pilsoņu kara laikā (427. att.). Uzzināju trīs samērā interesantas lietas. Pirmkārt, Spānijai ir bijusi krietni liela flote, ieskaitot līnijkuģus, un visādas jūras kaujas kara laikā atgadījušās diezgan bieži. Otrkārt, kā jau lasīju Enrikes Listera (izrādās, vienīgais 20. gadsimta cilvēks, kurš bijis ģenerālis trīs armijās – spāņu, padomju un dienvidslāvu) grāmatā un tagad vēl uzsvērts – gandrīz vai jebkāds centralizētas vadības un disciplīnas trūkums. Un visbeidzot – mūsu „nesavtīgā” palīdzība spāņu tautai sākusies ar to, ka mēs esot aizveduši uz Maskavu Spānijas zelta krājumus.

(turpinājums sekos)