CEĻOJUMS DESMIT DIENU GARUMĀ

  • 30 min lasīšanai
Tomēr sadūšojos kaut ko uzrakstīt. Tad nu tā - 30 septembra vakarā , krietns pūlītis ir salasījies Rīgas autoostas 33. piestātnē. Parādās viens simpātisks vīrietis , domājams arī ceļotājs , bet izrādās , ka ceļotājs jau nu ir , bet ne ierindas .Kā izrādās , tas ir mūsu gids Juris. Tiekam izsaukti pēc uzvārdiem iekāpšanai autobusā . Viens kuriozs jau ir - pats pirmais mūsu sarakstā ir Jānis no Rīgas , kurš biļeti ekskursijai ir iegādājies jau pagājušajā gadā . Tad nu cienītais atklāj parādi un pirmais ieņem vietu autobusā. Tā kā es izrādās biļeti esmu iegādājusies priekšpēdējā , tad arī priekšpēdējā iekāpju autobusā un - izvelku pilno lozi. Apsēžos brīvajā sēdeklī un esmu VIENA. Toties pēdējais ekskursants ir vēl pilnāka loze par manu brīvo sēdekli. Māris apsēžās aiz manis , blakus Pēterim un man ir izklaide visas ekskursijas garumā. Ļoti intresanti ir klausīties Māra stāstījumā , jo viņš ir staigājoša enciklopēdija ar visām cilvēciskām vājībām un humora pilns. Protams , es tieku uzrunāta uz jūs(dažreiz) , jo laikam atgādinu viņa mammu , kura skatoties pēc gadiem , es varu būt tikai teorētiski.

Sākam braukt . Impro ir pieņemts visiem iepazīties , ejot pie mikrofona un kaut ko par sevi pastāstot. Es saku , ka esmu no Liepājas , un biļete man uzdāvināta apaļā jubilejā . Gids ir džentelmenis un saka šādus vārdus - ir gan jauki , ka 30 gadu jubilejā tiek dāvinātas tādas dāvanas !. Nu , supper ! Tā tad nu braucam visu nakti , ar dažām pieturēšanas vietām , lai tankštellēs;atzīmētos. Pār robežām braucam paceltu galvu , nevienam mēs personīgi neinteresējam . Varam ievest ko gribam , gan ieročus , gan narkotikas. Mēs esam dumji un godīgi , nav mums tādu mantu. Pa tumsu esam izlavījušies cauri Lietuvai , tad caur Polijai , un plkst. 11 esam Čehijā. Tālumā redzami augsti kalni , kas mums jau liekās eksotika. Atkal tualetes , sausās biezputras un brauciens . Braucam uz savu pirmo viesnīcu . Tā ir mazā pilētiņā Mikulovā. Pilnīgi neticama laime - arī viesnīcas istabiņā esmu viena !!!!!! Supper ! Mudīgi dušā! Pēc tam , kad organisms atsvaidzināts , nogurums noņemts , gida pavadībā cītīgi tiek ieņemta pirmā augstiene . 260 m augsts kalns , kura virsotnē ir baznīca. Šis ir viens no mums nesaprotamajiem brīnumiem , kā viņi paši tur tiek augšā uz dievkalpojumiem. Augā vējš zēģelē nežēlīgi un mēs , kuri vēl neesam pieraduši pie tik augsta kāpiena , jūtamies gan vareni , gan aizelsušies , gan pilni ar izbrīnu par to , ko esam paveikuši. Vēl jau mēs nezinām , ka mūs gaida vēl augstākas virsotnes. Kāpjam lejā un ejam uz pirmo krogu , jo mūsu Juris ir pasūtijis sev zināmā krodziņā visiem ceptas ribiņas. Neiedziļināšos sīkumos par to , ka bija ilgi jāgaida , bet paēduši esam , un ejam gulēt. 2. diena Rīts, brokastis , autobuss , un ceļā. Jau pēc piecpadsmit min. esam Austrijā ! Nu jau skatāmies ar vaļējam un atpūtinātām acīm. Ceļa malas izliktas ar akmeņiem , lai nebūtu nogruvumu , jo ceļi dažbrīd liekās , un arī ir iekalti klintīs . Gar ceļiem skaņu slāpētāji , lai cilvēkiem , kas dzīvo maģistrāļu malās nebūtu stresu un neērtību gan elpojot gāzes , gan klausoties nepārtrauktajā mašīnu rēkoņā. Pagaidām nekas sevišķs. Klausāmies gida Jura ekskursu Austrijas vēsturē. Juris saka , ka viņam esot tāda īpašība , ka viņš brīvi klausoties vācu valodu , tikai nekā nesaprotot. Laikam jau tas tikai mūsu sasmīdināšanai , bet to , ka angliski viņš brīvi runā , un viņu pat saprot , dzirdēju. Tad nu tā , esam Vīnē. Šoferīši mūs slaidi izvizina apkārt pāris kvartāliem , lai vismaz kāda saprašana būtu , un varētu lepni teikt , ah , tajā Vīne jau nekā TĀDA nav ! Ir , ir Vīnē ir vis kaut kas , tikai tas nebija mūsu maršruta galvenais mērķis. Pieskārāmies Vīnei tikai tā - garāmejot. Uzmetām acis Hundertvasera darbiem . Nezinu kāpēc , bet nebiju viņa izslavētajās tualetēs. To mums gids sirsnīgi ieteica , bet patiešām nezinu kāpēc tur neiegāju. Droši vien nebija tādas vajadzības. Būtu vajadzība , tad noteikti būtu iegājusi. Bet pa to laiku mēs pastaigājām pa ieliņu , kur ir redzams viņa gara lidoums un iemiesojums reālos darbos. Arī pabildējos uz viņa darbu fona. Bet tas viss bija tāpat kā ar Vīni. Tikai garāmejot. Braucot pa Vīnes ielām redzēju parkā zeltā mirdzošu jaunākā Štrausa pieminekli(?)un paviljonu , kur viņš muzicējis.. Braucam. Varbūt , ka es daudz ko samuldēšu , jo galu galā esmu tikai pensionāre , bez kādas speciālās izglītības , neesmu ne ģeogrāfs , ne vēsturnieks un pat ne jauns vīrietis , kā mans aizmugurē sēdošais Māris , kura zināšanas ir fenomenālas. Gids stāsta , ka Austrijas zemnieki tiekot subsidēti , lai tikai kopj ainavu , bet lai nesāk stādīt kāpostus un citas ēdamas lietas .Lai nebojā ainavu. Ceļi ļoti labi , trīs joslas iet kalnā. Braucam garām Grācai - Štīrijas galvaspilsētai. Tā esot Arnolda Švarcenēgera dzimtā pilsēta. Man tas muskuļu kalns nepatīk , un nepatīk arī tā pilsēta , cik jau nu pa autobusa logu redzams. Tuvojās mūsu mērķis - Dināru kalni. Tankštellē padzērām kafiju. Kaut kāds speciāls nosaukums -nezināju tad , kur nu vēl tagad , un kuru gan tas arī interesē . Prezentā , ka esi dzēris tieši TO kafiju , vari izvēlēties no lielā kaudzē sakrautu krūzīšu , to , kura tev patīk. Protams , ka tā iestāde nav Ziemassvētku vecīši , un par velti neko tev nedod. Droši vien , ka mēs , tās naudas vērtību nepjēdzot esam par to prezenta krūzi samaksājuši. Es paņēmu tādu ar ziliem puķu zirnīšiem , un man viņa ļoti patīk . Pat tik ļoti , ka viesnīcā es viņā vārīju zupu. . Braucam . Nu jau ceļa abās pusēs redzami kalni. Kur mazliet klajāks , kalni redzami tālumā , un tad atkal tepat pie ceļa. Bīstamās vietas nodrošinātas ar tādiem sietu blokiem . Sietos akmens šķembas. Grūti aprakstīt dabas varenumu. No sākuma fotografējām katru pauguru , arī pašlaik jau vēl gribās iedabūt fotoaparātā visu ko redzi , bet tas ir nereāli. Kā teica mūsu gids - to mēs varam ierakstīt SAVĀ cietajā diskā . Iebraucam Slovēnijā. Jau sestā valsts. Štruntīgi ceļi , bet ne jau štruntīgāki kā Latvijā. Notiek ceļu atjaunošanas darbi. Iespaidu pārbagātība. Pēc maniem pierakstiem spriežot , esam iegādājušies Horvātu naudu - lielā nauda saucās kunas , mazā - lipas. Forši un saprotami , vismaz mums , latviešiem. Kuņas un ļipas. No sākuma jāsmejās bet vēlāk , viss OK. Vakarā atkal uz ēstūzi. Bulka ar mazām kotletītēm - 49 kunas. Pastaiga pa naksnīgo pilsētu un gulēt..........Man atkal istaba vienai. SUPPERRR !!!!!!!!! Turpinājums sekos ................................................

Trešās dienas rīts. Pieceļamies , paēdam brokastis , nosecinām ,ka horvātu vīrieši ir baigi smukie un kāpjam savā nu jau iemīļotajā autobusā.Mēs jau viņus redzam tikai vizuāli , bet kādi viņi ir mājās un sadzīvē , tas mūs maz interesē. Šodien mums programma plaša. Gids Juris mums pastāsta , ka Horvātijā pēc kara samazinājusies dzimstība , jo visiem jātaisas bizness , jātjaunojās. Mazs iestarpinājums manam tālākajam stāstam. Kompānija mums ir saticīga un apmēram vienos gados. Ar dažiem izņēmumiem . Ir divas jaunas meitenes. Ir arī kundzītes zem mūsu vidējā vecuma , kādi deviņi cilvēki brauc solo statusā , arī es tajā skaitā. Un nav nekādas vainas . It sevišķi man ,, kurai vispār netīšām ir gadījies priviliģēts statuss ! Viena guļu , viena sēžu !!! Autobuss dalās divās daļās - priekšā un čukčos , jo nosaukt kaut kā mūsu daļu par pakaļu nav sevišķi solīdi. Mums ir labi , sauciet kā gribiet ! Toties mums ir jautri . Priekšā sēdošie ir tādi ieturēti , laikam baidās no Jura nosodošā skata , bet kas mums , čukčām ! Aizmugurē Māris flirtē ar jaunajām meitām , arī mēs pa vārdam iemetam , un viss notiek. Braucot pa skaistajiem ceļiem esam nesaprašanā no kā horvāti pārtiek . Mājiņas ir sabūvētas augstajos kalnos , burtiski iebāztas starp kokiem , iecirstas klintīs. Jautājums ir - kā vispār tik augstu var uzvest kādus būvmateriālus , bet vests ir , jo mājiņas nav kaut kādas baļķu būdas , bet gan zaigo visās krāsās ! Un tad vēl jautājums - ko viņi dara piemēram ja vajag ātro palīdzību , vai tikt uz veikalu , kur ņem dzeramo ūdeni . Un vispār no kā viņi pārtiek ? Braucot pa ceļam var redzēt tādus no akmens krautus žogus. Akmeņi ir salasīti turpat , ganībās , jo zeme sastāv gandrīz tikai no akmeņiem. Tad nu ir izdarīts labs darbs , gan akmeņi nolasīti , kaut arī tikai daļēji , gan aitām kur paslēpties no vēja un saules. Ja padomā , tad tas ir gandrīz Sīzifa cienīgs darbs. Iepriekšējā dienā mums likās , ka kopā ar aitām ganās pa stirnai , bet šodien nosecinājām , ka tie ir tikai suņi , kuri gana modrās acs vadīti aitu barā ievieš kārtību. Tad vēl par govslopiem. Juris mēģināja mums iestāstīt , ka horvātu govīm esot vienā pusē īsākas kājas , lai noturētos stāvajās ganībās. Mums ar humora izjūtu viss kārtībā , bet kaut kāda kundzīte esot gan noticējusi. Bet es savām acīm redzēju govi , kura slīpajās kalna ganības sēdēja un ēda zāli. Sēdēja kā suns un ēda. Skats varbūt nebija kaut kāds estētiskais, bet normāli , viņai tā bija labi. Tad vēl - daudz nodzeltējušas kukurūzas lauki. Horvāti dzīvo ciematos. Mājas blīvi sabūvētas viena pie otras. Uz ielas pusi ir mājas gals ,māja pati ir sētas dziļumā , kopā ar kūti , saimniecības ēkām. Ir jau tādai kopā dzīvošanai gan savi plusi , gan mīnusi. Lielākais mīnuss bija pēdējais karš , kad kaimiņš kaimiņu slaktēja tikai tāpēc , ka otram nebija tā ticība un tā tautība. Bet par politiku nerunāšu , ka neiebraucu auzās , jo tā nu galīgi nav mana stiprā puse. Tiek celtas jaunas mājas , starp viņām ir vecās , ir arī neapdzīvotas sagruvušas, kuras gaida savus saimniekus atgriežamies. Tad nu tā.......Braucam uz Karlovačko. Tur ir sajūta kā tādā memoriālajā muzejā. Apkārtējo māju sienas ir sašautas kā siets. Cilvēki dzīvi turpina , no skursteņiem dūmi kūp , bērni skraidelē , bet ir redzams , bliezuši pamatīgi. Laukumā izstādīta kara tehnika. Tanki un lielgabali kā pēc eiroremonta , bet viena lidmašīna gan pabriesmīga. Iebāzīsim galvu smiltīs kā strausi un domāsim , lidotājs ir katapultējies, tā ir labāk , jo nevaru iedomāties , kā izskatījās lidmašīna pēc tā tiešā trāpījuma tieši tajā vietā , kur jāatrodās pilotam. Turpat plāksne ar kritušo vārdiem - sakaitīju-280 jauni puiši. Tālāk dodamies uz slaveno Plitvices parku. Mūsu gids Juris , kurš brauc pa šo maršrutu četrpadsmito reizi , saka , ka tādu skaistumu viņš redz pirmo reizi. Dabā ir visas krāsas . Manas acis redz sākot no tumši sarkanās līdz gaiši dzeltenajai , bet mākslinieks tur ieraudzīs gan violetu , gan karmīnsarkanu , gan ultravioletu , gan indigo. Plitvices ezeri ir UNESCO aizsardzībā. Piebraucam stāvlaukumā , sagaidām elektrobusiņu ,un kopā ar kaut kādiem eksotiskiem austrumzemju cilvēciņiem dodamies pa serpentīnveidīgu ceļu augšup.Vienā celiņa pusē stāvs krasts , noaudzis ar kokiem , otrā pusē stāva krauja , bet arī noaugusi ar kokiem. Tā kā - ja kas , kokos jau pakārsimies. Zemu lejā redzams koši zaļais ezeru ūdens. Zaļš viņš esot tāpēc,ka ūdenī šķīstot kaut kādi minerāļi. Kad esam uzbraukuši augšā , sākās mūsu ceļš pa dabas takām uz leju. Pa ceļam dažādi ūdenskritumi , mēs ar fotoaparātiem - pa labi , pa kreisi , uz augšu. Bet tagad to var pateikt - nu nedabūsi to skaistumu tajā aprātā ! Baudi to mirkli , un atceries , ka esi redzējis kaut ko vienreizēju , neatkārtojamu . Tad vēlreiz - skaistuma izbaudīšana no kuģīša . Atkal kopā ar smukajiem austrumzemju cilvēciņiem izmetam loku pa ezeru , paskatāmies to , ko nebijām vēl redzējuši no cita skatu punkta , un tad- atkal kāpiens uz autobusa stāvlaukumu. Pa ceļam tiekam laipni lūgti noņemt provi rakijai- tas ir viņu krūmu džins. Mēs jau noņemam arī to provi , lai pārdevējas iepriecinātu kaut vai uz mirkli , nu vienu otru pudeli kāds arī nopērk Es laikam nopirku žāvētas vīģes, Tālāk uz kārtējo krodziņu ēst uz iesma ceptu sivēnu. Normālas porcijas , klāt rakija , tas no saimnieka puse. Kad skopums nodzerts , pasūtām vēl pa glāzītei , un sarunas raisās. Tagad mūsu mērķis pārbraukt pāri Dināru kalniem . Braucam , ausis krīt ciet , jo augstums pamatīgs . Skati debešķīgi , šoferīšiem -augstākā pilotāža , braucam pa serpentīnu. Un tad.......... tā laikam jūtās pats tas mūsu augstākais pavēlnieks , kad viņš skatās uz mums , tiem zemes pīšļiem. No augšas varēja redzēt tos mazos kukainīšus , kas tur VARBŪT lejā rosījās , Es personīgi neko daudz nesapratu bet zināju , ka tur lejā ir zeme. Tad atkal nolaidiens līkloču , pa ceļam skatoties brīnišķīgas ainavas. Lai no kalniem tiktu lejā , bija jābrauc ilgi. Braucām , braucām , kamēr palika tumšs un tumsā uzbraucām uz prāmja , lai dotos uz Pagas salu. Iekārtojāmies viesnīcā Varu tikai pateikt to , ka man dators aprija iepriekš uzrakstīto , un tas , ticiet man , bija 3x interesantāk uzrakstīts ! Ceturtā diena. Arī šis rakstiņš būs tikai blāva atblāzma no oriģināla , jo dators atkal izdarīja savu melno darbu un visu aprija , bet nekas ,skatīšos uz visu šīm neģēlībām no labās puses . Tas man par mācību un pirkstu trenēšani. Tad nu tā -- brokastis , mazs izskrējiens pa tuvāko apkārtni un atklājums , ka tepat aiz stūra ir tirdziņš ! Tur tad nu nopērku izslavēto aitas sieru , pāris pudelītes vietējo krūmu džinu- rakiju. Tās tikai tādas paštaisītas suvenīrdevas. Bet ne jau priekš piedzeršanās viņas tiek pirktas , bet gan kā spirtots sveiciens no tālās , skaistās Horvātijas ! Katrā pudelītē ieliktas kaut kādas viņiem vien zināmas zālītes . Vajagot būt trijām , es redzu tikai divas , bet arī ar tām ir pietiekoši. Satieku Juri , un viņš apstiprina , ka esmu nopirkusi ĪSTO sieru , kurš bez visa tā ir mērcēts olīveļlā. Satieku savas ceļojuma biedrenes , un nu jau mazliet drošākā solī ienirstam ieliņu labirintā. Atrodam veikaliņus un metamies pirkt suvenīrus . Vēl jau nezinām , ka priekšā mūs gaida daudz foršāki veikaliņi. Bet kas padarīts , padarīts. Izslavētās mežģīnes nepērkam , jo tādas , kā redzamas tur , man mājās pilna atvilkne. Par sieru - tas ir specpasūtījums manam vīram. Lasīju , ka tā esot delikatese , kura jāēd plānās šķēlītēs sagriezta , izgaršojot. Labu apetīti. Man siers nekad nav garšojis , lai nu cienīais bauda to delikatesi…. Tad vēl - drīz visas mans drēbes sāka smaržot mazliet pēc aitas , labi ,ka laikā piefiksēju , satinu kārtīgi , nav ko smirdēt . Nepietiek , ka ir sāļš un negaršīgs , bet vēl arī smirdēt sadomājis !!! Mēs autobusā filozofējam , ka ar to sieru kaut kas nav riktīgi , jo kur tad viņi var dabūt tik daudz aitu pienu ? No tam aitām , ko redzējām ceļa malās , labi , ka pietiek jēriem ko paēst. Tad vēl nevaram saprast , kā tās aitas vispār iespējams izslaukt? Beidzot konstatējam iespējamo variantu -, mūsu prāt visticamāko - govs pienā pamērcē aitu vilnu un aitas piens gatavs ! Lai piedod mums horvāti , droši vien ir tā , kā saka viņi , mums to nesaprast. Tad vēl - aitas ēdot kaut kādu tur viņu aromātisko zālīti kas sieram piedodot specifisku garšu. Daba mani ir apdalījusi , un man to nesaprast. Vēl var pateikt , , ka ceļmalās viņiem ir ne tikai nodzeltējušas kukurūzas lauki , bet arī ļoti daudz vīnogulāju. Gan kopti lauki , gan arī kopti , bet ne tik labi. Vēlāk arī no augļiem pārsvarā pirku vīnogas jo apelsīni ir skābi ,vismaz manā izpratnē. Vēl savā dumjā prātā nopirku vīģu ievārījumu , nez kāpēc mazos aliņus(dāvanām), kurus varēja pirkt arī vēlāk , lai nebūtu tik smagi jāstiepj. Tā nu braucam uz Zadaru. Pa ceļam redzami pliki kalni , ceļa vienā pusē sāls ražotne . Tas esot viena no viņu dabas bagātībam. Neatceros , vai bija arī kāda tehnika , bet bija tādi baseini , kuros viņiem vien saprotamā veidā tiek iegūts sāls. Autobuss mūs izlaiž kalna galā , un sākās kārtējais extrīms - pāriešana pār 360 metru augstu tiltu ! Vējš drausmīgi zēģelē ! Bet IESPAIDĪGI ! Mūsu Juris saka , ka mēs tagad esam kā vītināta gaļa ! Nekas , mūsu kontingentam tas nāks tikai par labu , vismaz kādu brītiņu esošais svaigums saglabāsies ! Braucam tālāk , joprojām kalni. Gan pliki , gan ne tik pliki. Juris stāsta , ka romiešu laikā pār kalniem bijis pārvilkts ūdensvads , 30 km garumā., lai pilsētai , laikam jau Zadarai , piegādātu ūdeni. Iebraucam Zadarā. Pilsētai stipra romiešu ietekme. Šo pilsētu atceros ar kāju pēdām. Ielas no balta marmora. dzirdēju jau , ka gan tas neesot īsts marmors , bet kaut kas līdzīgs marmoram , bet tas lietas būtību nemaina. Ārkārtīgi patīkama iešana , tāda mīksta , mazliet pat varētu teikt - zīdaina. Redzējām vienu no senajām akām ,bet daudz par vēsturiskām lietām nerakstīšu , ka nesamelojos , jo godīgi sakot , dažreiz Jura stāstīto palaidu gar ausīm un tajā laikā papētīju kādu patiešam vecu ķieģeļa lausku. Kamēr iespaidi nav pabalējuši , ar acīm redzu to pilsētu , bet nav manos spēkos tās sajūtas aprakstīt , Aizejam uz ostas krastmalu. Juris liek mums ieklausīties, bet ko tu zini svešā vietā klausīties! Izrādās , ka mēs pēc pateikšanas kurā vietā jāklausās , dzirdam JŪRAS ĒRĢELES ! Tiešām , kaut kas biedējošs , pirmatnējs , kā ērģeļu zemākie basi ,bet vēl labāk un iespaidīgāk būtu bijis , ja mēs šeit būtu tumsā un brīdī , kad kāds kuģis saviļņojis ūdeni.Tad esot tiešām iespaidīgi !!!!! Krastmalai esot interesants apgaismojums + baigā ērģeļu skaņa , nu laime un bailes pilnībā !!!!! Īstenībā visa viltība esot gudri iebūvētā samērā vienkāršā mehanismā. Bet.................. iespaidīgi. Līst pirmais lietus un mēs , burvīgas muzikas pavadībām braucam pa skaisto piekrasti uz KRKA parku. Skatāmies skaistās vasarnīcas , (varbūt tās ir dzīvojamās mājas , vai arī izīrejami nami biznesam ). pa ceļam redzam olīvu laukus. Viss tāds nekopts , vai varbūt mums tikai tā liekās. Horvātu valodā lietus- kiša. Nu, nu , ja viņiem tā patīk , lai ir kiša. Viņiem kaķis saucās - mačka. Lai arī sava mačka viņiem ir. Par mūziku. Juris ir sava uzdevuma augstumos , un katru valsti šķērsojot , esam šo zemi baudījuši gan vizuāli , gan audiāli. Mums ir skanējuši Vīnes valši , padziedājis Karels Gots , un vēl visādi labumi dzirdēti , bet mūsu čukču apgabalam , visvairāk pie sirds gāja disks ar dziesmām par Dalmaciju. Ir cita sajūta , ja braucot , skatoties pa logu uz kaut kādu pārpasaulīgu skaistumu , tavas sajūtas paspilgtina piemērota mūzika. Tas paliek atmiņā. Tad nu tā. Skatāmies un baudām dabas jaukumus parkā ar grūti izrunājamu nosaukumu- KRKA. Kārtējo reizi jāsaka , tikai horvātiem tas ir izrunājams. Daudz neko nerakstīšu, jo nu jau mazliet viss sajaucies galvā. Kā parasti , skati brīnišķīgi , fotoaparāti tiek klikšķināti pa labi . pa kreisi , arī man laikam pēdējie kadri tiek izbilbdēti. Skati tādi , ka fotografē un liec bildi pie sienas. Un par to fototapeti , uz kuras ir skats no šī parka ar lielu ūdenskritumu , Jurim ir savs stāsts no viņa personīgās dzīves . . Viesnīcā Laimes māte joprojām ar mani , un numuriņā esmu viena . Ieslēdzos , aiz laime palecos , ieeju dušā , pēc tam ar kaimiņienēm ejam mazā pastaigā. Nekas sevišķs . Ātri paliek tumšs , auksts , baigais vējš........................... Piektā diena. Šodien ir svētdiena un ar rītdienu sākās nolaidiens no ekskursijas serpentīna. Viss ir labi , tikai ekskursija ir mazliet par ilgu , viss jau sāk sajukt no iespaidu pārpilnības , tāpēc jāsteidz rakstīt , kamēr vēl sajūtas nav pagaisušas. Kāpjam autobusā un 60 km garumā brīnišķīgs ceļš līdz Trogirai. Tagad braucam skatīt Primoštenas pilsētu , kurā , ja pareizi atceros ir svētā Jura baznīca. Mūsu Juris par to ir lepns , ka viņa vārdā ir nosaukta baznīca. Baznīcā atrodas svētās Dievmātes ikona uz sudraba paneļa . Primoštena kādreiz ir bijusi sala , tagad to ar kontinentu savieno tilts un dambis. Protams , Juris mums lasa plašu un izsmeļošu lekciju par visu šeit redzamo . Pa ceļam mūsu gids Juris saka , ja mums atkal sagribās kaut ko nopirkt , tad lai nopērkam KAJMAKU. Tas esot smērējams , kaut kas vidējs starp sieru un sviestu. Un interesantākais , ka esot taisīts no piena plēvēm. Vismaz mūsu kompānija to kaijmaku neatrod , un kā vēlāk noskaidrojās , neko nebijām zaudējušas , jo kad pagaršojām , tad nekāda delikatese mums nelikās. Man te ir pierakstīts , ka Trogira ir v ā j p rāt īgi skaista pussala. Bet nerakstīšu atkal visus vēsturiskos datus , jo tos var atrast visādos informatīvos materiālos. Vecpilsēta – viena saliņa , kuras galā tornis. Nopirkām pirmos apelsīnus . Tādi skābi , bet toties dabiski ! Samaksāju par puskilogramu 3,5 kunas. Braucam uz Splitu. Ceļa malās stāvošās mājas pārsvarā baltas , protams visas ar slēģiem , terasēm , ziedošiem kokiem Redzami pie mājām citronu , apelsīnu , granātkoki. Redzam cipreses , un tad…. kalni , kalni ! Pārsvarā pliki . Viss jau prātā ir sajaucies , jo nav labi , ka skaituma ir par daudz ! Bet vienu lietu atceros. Bija tāds necils stadions , un gids stāstīja , ka šajā stadionā spēlējis un trenējies mūsu Māris Verpakovskis , kad šajā zemē spēlējis viņu komandā. Braucam. Klintīs izcirsti ceļi , iespaidīgi ! Braucam un brīnāmies , kā augstāks kalns , tā viņa galā baznīca. Jautājums joprojām atklāts – kā tie dievlūdzēji tur tiek augšā ? Skats jau tāds ierastāks. Daudz daudzstāvu māju , Mūsu gids protams mūs vada vēsturiskajās peripetijās . Stāstīts tiek par Diokletiāna pili un protams arī par visu ko citu . Skatām kas skatāms , baudām vēstures atstāto mantojumu. Tālāk braucot , šķērsojam Bosnijas robežu. Tas tāds interesants momets . Jābrauc kādi 20 km , un atkal esam Horvātijā. Nu , tas laikam bija zemes dalītāju untums , laikam kartes zīmētājam notrīcējusi roka , un še tev , jāšķērso robeža ! Protams , tas no manas puses ir joks . Var jau apbraukt , bet , ja nekādas problēmas netiek radītas , tad tik uz priekšu ! Turpinām braukt pa bezgala skaistām vietām . Vienā pusē autobusam stāvi kalni , otrā bezdibenis , kurš beidzās ar jūru. Manā pusē ir stāvie kalni , bet Māris filmē bezdibeņa pusi , un vēlāk konstatē , ka tādus kadrus varot skatīties tikai guļot zem segas , jo diezgan pabailīgi. Skaistumu nav ko mēģināt aprakstīt , tas katram pašam jāskata ar savām acīm ! Esam viesnīcā Dubrovnikos. Atkal esmu viena. Ieslēdzos , palecos atkal aiz prieka , duša..........un gulta ! Atvainojos , ja ir sajaukti kādi vēsturiski dati , jo kā jau teicu esmu tikai vienkārša pensionāre , un manas izjūtas un viss šis atstāsts ir vairāk balstīts uz emocijām , apmēram tā ..........vai cik smuki... Sestā diena. Šī diena mums ir paredzēta bez autobusa. Esam Eiropā , un arī autobusam ir savas tiesības uz atpūtu . Šoferīši mums ir divi , no Cēsīm , arī autobuss ir no Cēsīm. Viss visaugstākajā līmenī. Kas ir interesanti – arī šoferīši ir mūsu gados. Autobusam ir kaut kāds kompjūters , kurš fiksē visu mūsu braukšanas laiku , tempu , u.t.t., tā kā ......kārtībai jābūt , un viņa arī ir ! Tad nu tā – brokastis paēstas , somā personīgās mantas plus peldkostīmi , un uz autobusa pieturu. Kioskā tāda pusaizmigusi pārdevēja. Iespaids tāds , ka pa nakti viņa būtu strādājusi masāžas salonā. Pēkšņi biļetes izbeidzās, nekas mēs padalāmies un draudzīgi kāpjam autobusā. Interesanta kārtība. Viss iekšā kāpjošais bars salasās pie priekšējām durvīm , un pa vienam kāpjot iekšā , šofera acu priekšā kompostrē talonus. Taloni ir teātra biļetes lielumā un kompostieris biļetes rauj iekšā trakā ātruma , pēc tam tikpat ātri izspļauj. Vispār , zaķiem ir nereāli ietikt autobusā . Izkāpjam Dubrovniku vecpilsētā. Sākās mūsu ekskursijas fiziski aktīvā daļa. Izkāpaļājam nenormāli augstus cietokšņu , aizsardzības labirintus ! Pēdējā kara laikā šeit ir bijis bezgala daudz postījumu , gandrīz pusgadu viss šis cietoksnis ir nepārtraukti apšaudīts . Var tikai pabrīnīties par horvātu tautas sīkstumu , strādīgumu un ieguldītajiem līdzekļiem to visu tagad atjaunojot. Atjaunošanā ļoti ir palīdzējusi Eiropas savienība un UNESCO Gandrīz nekas vairs neliecina par notikušajām traģēdijām. Darbs atjaunošanā ir varoņdarbs , jo tas nav tas pats , kas mums līdzenumā uzsliet kādu pirtiņu ! Visi darbi tiek darīti lielā augstumā. Bet kas gan tagad ko nestrādāt , ir gan drošības tehnika , gan visādi mehanismi. Bet ko gan cilvēks neiespēj ? Gan iznīcināt , gan atkal visu no drupām uzcelt. Bijām Dubrovniku muzejā. Zālē ir liels televizors , kurā tiek rādīti skati no pēdējā kara. Bet ne par televizoru un skatiem ir runa. Muzejā bija pirmā un vienīgā reize , kad es apraudājos. Visas telpas sienas ir kā dzīvas , uz tevi skatās to puišu acis , kuri nekad vairs šo sauli neskatīs. Visi puiši ir apmēram manu dēlu vecumā! Nekad nedomāju , ka mani tas uzrunās tik personīgi. Parasti , kad skatāmies bijušos kritušos tēvijas kara dalībniekus , tas liekās kaut kas tik tāls , neskarošs , tikai informācija , bet te ................Vēl tagad rakstot , visas tās sajūtas ir manī. Visa kāpelēšana pa daudzajām kāpnēm, ieliņu labirinti , turpat , turpat gandrīz rokas stiepiena attālumā izžauta veļa , kas starp citu viņiem ir ļoti tīri izmazgāta un balta. Turpat smaržo viņu taisītās pusdienas , pārliecies mazliet pār mūri , un redzi viņu pagalmiņu ar augošu un ražojošu granātābeli vai apelsīnu koku , bērnu mantiņas ,tas viss ir turpat , jo cietoksnis dzīvo , tas nav kaut kāds luxus , kurš ir tikai tūristiem domāts objekts. Tas ir apdzīvots un arī tūristiem apskatāms. Daudz kaķu , kuriem ir atņemta tā privilēģija savas vajadzības nokārtot paša izkasītā bedrītē , jo visas ielas ir atkal no tā paša baltā marmora , kurš ir tik patīkams iešanai , vēl tagad sajūtu tos siltos , gludos , baltos lielos akmeņus un mazliet slīdīgo sajūtu. Vienu gudru kaķi gan redzēju , tas bija ieriktējies savas vajadzības nokārtot puķu podā. Cik ilgs mūžs būs puķei ? Staigājam , staigājam , fotografējam gan viens otru , gan to redzam visapkārt un tālumā Staigājot satiekam Juri , kurš mūs samusina uz vietējo ēstuvi. Ir jau arī laiks , jo nostaigāts daudz un tikpat vēl priekšā. Gandrīz tāda padomju laika tipa ēstuvīte. Paņemam gulašu ar rīsiem , mazu šķīvīti ar salātiņiem un glāzi ūdens. Mūsu naudā – 5 lati un 30 sant. . Tad vēl nogaršojam apetītlīgo saldējumu . Es paņēmu pistāciju saldējumu , un vēl tagad jūtu saldējuma garšu mutē Varētu jau uzrakstīt arī ko par vēsturi , bet tas jau vairs nebūs no manis , bet gan no citiem avotiem. Tad nu tā ,. kāpjam visi draudzīgi kuģīti, es apsēžos tajā pusē , kur viens nesaprotamas dzimtes pārstāvis makšķerē zivis. Beidzot es nosecinu , ka tas ONO ir sievieškārtas pārstāvis. Viņa sakošļā mutē baltmaizes pikuci , uzsprauž uz āķa , iemet , un vienā no desmit tādiem iemešanas gadījumiem , arī izvelk zivi. Pāris tādas zivis , un vakariņas garantētas. Izkāpjam uz salas , un ejam ekskursijā uz botānisko dārzu. Nav jau kāds valsts mēroga dārzs , bet šo to tuvumā apskatīt varam . Pirmo reizi mūžā redzēju eikaliptu. Kaut kas līdzīgs mūsu vītolam , tikai izskatās tāds novītis. Tad bija palmas , kaktusi , nu vispār jau daudz kas. Arī pāvi , kuri tur pastaigājās brīvi un izklaidē sevi ar diedelēšanu. Pēc tam mums tika dots brīvais laiks , kura laikā arī es izpeldējos ( ja to tā var saukt) sāļajā Adrijas jūrā. Ūdens nenormāli sāļš , akmeņi slideni , bet jāpeld bija , jo iepriešējā vakarā es biju nopirkusi speciālās peldčības par 5 eiro , lai pasargātu kājas no jūras ežiem , kurus tā arī neredzēju , bet bez čībām arī nevarēja iztikt , kaut vai aso un slideno akmeņu dēļ. Kad nu esam tos sāļā ūdens priekus baudījušas , tad vēlreiz tiek izmests riņķis pa botānisko dārzu un tad uz piestātni gaidīt kuģīti . Satiekam atkal Juri un šo dienu draudzīgi nobeidzam mazā krodziņā pie alus kausa . Tas tā interesanti , ka neprasījās nekas stiprāks kā alus. Vienīgi viesmīlis bija tāds, netipisks horvāts, drīzāk izskatījās pēc īra . Liels un sarkanmatains. Bet tas nekas cilvēks ,ka tik labs cilvēks un tāds laikam arī bija , jo citas sievas teica , ka esot bijis laipns. Sestā diena beigusies , tagad uz viesnīcu un gulēt.....................

7. diena Rīts , parastais rituāls un pulkstens astoņos autobuss ar to piepildošo sastāvu izripo no Dubrovnikiem Sākās mūsu atpakaļceļš. Braucam , skatāmies , pilsēta vienos zaļumos. Pie mājām ik pa brīdim redz skaisti ziedošus kokus ar violetiem ziediem. Mūsu ziedu eksperti zina kā sauc šos ziedošos brīnumus , bet es te baidos sameloties , gribētos jau būt gudrai un teikt , ka oleandri , bet tā laikam nebūs viss .Tad vēl protams pie mājām ir tradicionālie apelsīnu , granātābolu koki. Mūsu gids mēģina mūsu prātos ieviest skaidrību , bet kam nav lemts saprast , kā man , tad ir jāpieraksta. Aizmugurē abi vīri – Jelgavas Māris un Rīgas Pēteris dalās iespaidos , Māris , kā jau parasti visu nakti ir skrējis ar savām kamerām , ķerdams īstos mirkļus , ik pa brīdim pats šaubās kas to visu skatīšoties ! Pēteris ir tāds prātīgāks vīrs , tas nekur nav skrējis , bet sarunas mutuļo. Tad nu tā - Juris stāsta , ka drīz būs Bosnija - Hercogovina. Man ir pierakstīts kaut kas par cietoksni ar 40 torņiem , kurš atrodas 300 m augstumā. Kā jau teicu iepriekš – galvā ir diezgan liela putra , jo v i s s ir skaists un mūsu acij nepierasts , tā kā , kā jau arī iepriekš teicu – arī skaistuma var būt par daudz. Iebraucam Medžugorjē. Šī vieta manā atmiņā ir palikusi . Vispirms jau ar iepriešstāstīto par to ka 1981 gadā šajā vietā bariņam jauniešu ir parādījusies Jaunava Marija. Aizmugurē tiek izteikta hipotēze kāpēc jauniešiem kaut kas parādījies. Arī ticama. Skatījos GOOGLĒ , tur nofotografēts mākonis , kurš debesīs pieņēmis Kristus formu , bet lai tas paliek uz fotogrāfa sirdsapziņas , jo es piemēram debesīs esmu redzējusi aitiņu ! Tad nu tā – mums tiek paziņots , ka šeit tualetes ir ar lielu caurlaidību , jo tam arī tā ir jābūt , pat šajā rudens laikā cilvēku ir ļoti daudz. Pats galvenais apskates objekts ir Kristus skulptūra. Varbūt kādus 15 metrus augsta. Un tas galvenais brīnums , kuru neviens (?) nesaprot , ir ūdens pilēšana no viņa ceļgala. (mazliet zem). Arī es savus pirkstus tur pamērcēju. Tieši tajā brīdī man mazliet sāpēja galva, jo bija ļoti karsts. Tikai pēc brītiņa atjēdzos , ka sāpes pārgājušas. Ak , jā , ar to ūdeni es pieskāros sāpošajai vietai , bet tūlīt arī aizmirsu.Tā kā par placebo efektu manu izārstēšanos nanosauksi. Tad ieejam baznīcā. Interesanti , ka baznīca ir celta vēl pirms brīnumainās parādības parādīšanās. Baznīcā varot satilpt 10 000 cilvēku un dievkalpojumi notiekot visās pasaules valodās , arī latviešu , ja uz turieni ir aizbraucis tāds mācītājs , kurš ir cienīgs tur sprediķot. Ir redzētas daudzas baznīcas daudzās valstīs , tās parasti ir greznas jo greznas , bet šī paņēma ar savu vienkāršību. Baznīca bija tāda tīra , gaiša , augsta , un no greznuma vienīgās bija vitrāžas. Laukā soli , jo dievkalpojumus ir iespējams noklausīties arī ārā. Daudz slimu cilvēku . Kad viss , kas svēts apskatīts , dodamies pēc taustāmiem labumiem. Kā jau parasts , ieliņa pilna ar bodītēm , kur acis žilbtin žilbst no visādiem glītiem nieciņiem . Arī es nopērku krellītes , jaunākai vedekliņai rokas sprādzi . Braucam tālāk. Atkal kalni , kalni .Kā augstāks kalns , tā kalna galā baznīca , joprojām paliek atklāts jautājums – kā viņi tur tiek augšā ? Un , kad nu ir uztikuši , tad vai tajā pašā dienā jau kāpj lejā ? Ceļa malās tirgotāji , kuri tirgo tos skābos apelsīnus un citus augļus. Apmēram tāpat kā pie mums Kaķeniekos un Anneniekos. Juris ir sadomājis mums parādīt kārtējo ūdens kritumu uz Drebižot upes. Mūsu šoferīši ir uzdevuma augstumos un ūdenskritums ir atrasts ! Tikai ne jau visiem vairs gribās tos ūdens brīnumus skatīt. Laukā ir baigais karstums ! Mēs , tie kuri šajā gadījumā tādi slinkāki , uz to ūdenskritumu labāk skatāmies no augšas un baudījums tāds pats , tikai bez piepūles. Braucam. Tagad apstāšanās kaut kādā turku ciemā. Man ir pierakstīts –Trebinje. Nopērku skaistas turku šalles. Mūsu ceļabiedrenei Elzai vispār paveicās – viņai vajadzēja iztērēt visu pārpalikušo vietējo naudiņu un es viņai ieraudzīju debešķīgu caurspīdīgu , ar skaistiem turku rakstiem rotātu pelēku šalli. Tādu vairs nekur citur neredzēju , būtu arī sev paņēmusi ! Uzkāpjam atkal lielā augstumā , pafotografēties un pabaudīt vecuma elpu augstā turku cietoksnī. Redzam minaretus , dzirdam arī muedzīnu , (ja tā viņu sauc sauc )Balss ir tāda seksīga , skanīga bet tā neesot reāla persona , tas esot tehnisks aicinātājs uz kārtējo allaha pielūgšanu. Ar šito lietu viņi nodarbojoties 4x dienā .Sievietēm lūgšanu telpa ir augšējā stāvā , atsevišķi no vīriešiem .Pielūgšanas pozā ir uz ceļiem , austrumu virzienā , galva lejā , dibens gaisā. . Vienu vārdu sakot ja lūgšanu telpā būtu abi dzimumi , tad vīrieši nevarot koncentrēties uz allahu , bet viņiem nākot prātā kaut kas cits. Kas ? Bijām turku dervišu namā, biļete maksā 15 km . Tā tāda viņu naudas vienība – mūsu saprašanā un izrunā – kilometrs. Māja bezgala augstas klints pakājē . No klints apakšas iztek supertīrs , ne ar ko vēl nepiedraņķēts ūdens , Ūdens tek no kalniem un tieši tajā vietā , pie dervišu nama platā , mierīgā straumē izplūst no klints pakājes. Tīrs viņš ir tagad , kad viņu vietējais ķemertiņš nestrādā. Senos laikos bijis interesanti , foršā tualete – caurums , divi ķieģeļi , kur uzkāpt , un apakšā , diezgan lielā dziļumā - skaidrais avota ūdentiņš ! Arī mēs ejam to dervišu mitekli apskatīt . Smukie , šoreiz jau laikam turku jaunekļi pusplikajām tūristēm izsniedz divus lakatus . Vienu , ko stilbus piesegt , otru , ko ap galvu aplikt. Man nevajag , es no svešiem neko neņemu , un iztieku pati ar savu lakatu , ko nez kāpēc visu dienu esmu vazājusi līdzi ,bet redz kā noderēja ! Nu redzējām tādu mazu miteklīti , izliktu gan no augšas , gan apakšas ar paklājiem, Visspilgtākais iespaids , kas palicis prātā , bija šūpojošā grīda. Nebija stabilas jušanas. Tad pārgājām pāri tiltiņam , pavazājāmies pa drupām, Palikusi prātā kaza , kas uz klintīm ganījās. Ja nemaldos , tad turpat , vietējā krodziņā mums bija pasūtītas vakariņās. Pārsvarā visi vēlējās zivi , un to arī dabūjām , uz restēm ceptu foreli . Bija garšīgi , daži pasūtīja gaļas ēdienu , un arī tie bija vinnētāji , jo gaļa arī bija garšīga. To es uzzināju otrā dienā. Sēdējam pagalmā , laiks bija jauks , apkārt čaloja strautiņi , bija pavēss un es blakussēdētājai aizdevu savu lakatu , bet pati štātējos ar jauno šalli. Nu vienreiz manai brīvas sievietes statusam ir uzlikta ķepa , man ir pielikta istabas biedrene .Jāpriecājās par to , kas ir bijis , un jāpārcieš tagadējās neērtības. Ārija ir no Medzes pagasta un viņa šausmīgi krācot , tad viena cita vecāka kundzīte atteicās ar viņu gulēt vienā istabā. Teikšu godīgi – esmu nikna kā lapsene , un tas nabaga cilvēks to arī jūt . Nebija jau tik briesmīgi. Iedzēru miega tableti , un pamodos tikai tad , kad pusnaktī viņa mēģināja klusi klepot. No rīta parastās brokastis , tad vēl pa iemītajām takām uz bodītēm , šo to nopērkam , laipnas pārdevējas mūs pat pacienā ar lieliem , nupat ceptiem klinģeriem . Šo to izdodas nokaulēt. Bet tas jau ir rīts un iesākusies ir astotā diena.........................

Astotā diena. Laikam jau atkārtošos , ja teikšu , ka parastais rituāls – pamošanās , duša, brokastis tad autobuss un visi draudzīgi braucam uz Sarajevu . Iepriekšējā dienā nepieminēju , ka jūra ir beigusies , jau pirms Medžugorjes, Tagad braucam pa Neretvas upes kanjonu. Braucam , abās pusēs kalni , kuriem galotnes nav saskatāmas. Dažbrīd ir iespaids , ka braucam pa aizas dibenu .Fantastika ! Šis vārds manā necilajā kladītē par šo dienu ir minēts ik pēc brīža . Ceļš vijās gan gar upes krastu , gan starp kalniem , gan braucam cauri tuneļiem. Dažbrīd esam ar mākoņiem vienā līmenī , apkārt vārda tiešā nozīmē trako zelta rudens ! Daba ir izlikusi apskatīšanai visu savu pārbagāto krāsu komplektu , sak , skatieties , latvieši , un apskaudiet ! Un lai laime būtu pilnīga , izbraucot no kanjona redzam kalnu galā sniegu ! Un ir arī laime pilnīga , joprojām acu priekšā tas viss , kaut gan , kā jau teicu ka no skaistuma galvā viss sajaucies , bet Neretvas upes kanjons atmiņā ir kā dzīvs. Upe ir redzamas foreļu audzētavas , tas laikam ir to cilvēku bizness. Vai nu pirms , vai aiz Sarajevas ir Neretvas upes ieleja , kur pēc ilga laika redz kaut ko ļoti pierastu , kas ir pie mums. Tā ir lauksaimniecība. Precīzās joslās sadalīti zemes gabali , starp tiem apūdeņošanas kanāli. Kas tur aug , nezinu , laikam jau “ viskas.” Pirms pilsētas jau ir redzama piemājas lauksaimniecība , pat redzam vienu zirgu un sapļautu sienu. Bet arī šeit vēl vajadzīga iedzimta izveicība , jo jābūt speciālām iemaņām tādos joprojām stāvos pakalnos sapļaut un savākt sienu. Kaut kur var redzēt noplukušas aitas ,bet tā jau viņu ikdiena. Kur kāds ciematiņš , noteikti ir ” memoriālie pieminekļi „ - mājas ar ložu pēdām , var redzēt , kā respekta iedzīšanai pa mājas sienu ir nolaista automāta kārta. Ap šo laiku man beidzās fotofilma un es esmu priecīga , jo ir jau apnicis visur staigāt ar to fotoaparātu. Pēc pēdējiem kadriem var redzēt , ka esmu fotografējusi ,pa braucošā autobusa logu, dabas skatus. Braucam. Ir pirmie „štoperi”, jo intensīvi tiek remontēti ceļi , arī taisītas jaunas maģistrāles. Materiāli ceļu remontiem ir rokas stiepiena attālumā , braucot redzam , kā piemēram cļu remonta vajadzībām tiek norakts kalns . Turpat ir rūpnīca , kura tos iežus pārstrādā visos vajadzīgajos būvmateriālos. Top gan bloki dzīvojamajām mājām , gan šķembas ceļiem. Ceļi tiek cirsti arī klintīs , gan laisti tuneļos. Tā kā ceļu taisītājiem bezdarbs nedraud , bet darbi rit pilnā sparā. . Braucot baudām peizāžas aiz loga un mums ir savs spriedums , ka viņiem pie mājām maz zaļumu. Tā nav , ka nebūtu iespējams apzaļumot , jo ir redzami īsti šedevri , bet ir , kur nav gribēšanas un varēšanas. Esam Sarajevā . Pilsēta atrodas kalnos. Iebraucot skats urbanizēts , izskatās kā jebkura pilsēta , ar daudzstāvu namiem , tikai ar tādām niansītēm , ka pa katru logu var redzēt kalnus , logiem priekšā slēģi. Arī šeit karstasinīgā tauta uzdarbojusies ar ložmetējiem , māju sienas sacaurumotas no ložmetējkārtām. Pilsētā mūs sagaida vietējā gide. Izskatās , ka viņas senčos bez turkiem ir bijis arī kāds armēnis. Angliski tiek novadīta fiksa ekskursija un tad meitēns paziņo , ka esot stipri saaukstējies un došoties mājās. Esam pabijuši arī precīzi tajā vietā , kur sākās pirmais pasaules karš, t..i. kur tika nogalināts Austrijas kroņprincis Francis Ferdinands un viņa sieva. . Tad pamatīgi sava gida Jura vadībā izstaigājam vecpilsētu , mums tiek iedota karte , lai nepazaudējamies , parādīta vieta , kur jāpulcējas , un varam sākt savu daudzo stundu ceļojumu pa ieliņu labirintiem. Neko vairs pirkt negribam , jo šis un tas jau nopirkts , personīgi es neko lielu nepērku , jo vienkārši man nav spēka to somu un čemodānu pavilkt. Protams , šeit jau man nekas nav jāvelk , bet jāpadomā arī kā tiks mājās. No katras pilsētas jau kaut kas paliek atmiņā, šai pilsētai raksturīgs ir tas , ka ļoti daudz musulmaņu . Ir patīkami skatīties uz musulmaņu meitenēm , cik cēli viņas nes savas galvas lakatos ! Un visas ir tādas smukas !. Iet ģimenes , mammas ar bērniem. Un visām sievietēm tik smuki piestāv tie lakati ! Ģērbušās arī moderni , bet ne piedauzīgi , plikas nabas neredzēsi. Ja kāda ar pliku nabu un redzamiem stringiem , kuri izlīduši no džinsu aizmugures , tad lielu gudrību nevajag , lai saprastu , ka tās ir mūsējās , emancipētās eiropietes . Kur musulmaņi , tur musulmaņu tualetes. Vienā tādā pabijām. Par papīru jāaizmirst. , papīru aizstāj maza ūdens šlūtenīte. Tikai tad nu jāliek lietā izdoma un izveicība , lai pēc tās lietošanas var no tualetes iziet sausā. Vakarā paredzētas vakariņas restorānā. Bijām pamatīgi izsalkuši un vakariņas bija tieši laikā. Tāpat kā iepriekšējā vakarā , kad ēdām cepto foreli , pirms pamatēdiena tiek pasniegts priekšēdiens – pāris desu ripiņas , svaigi cepta maizīte , un ja nemaldos , tad arī tas kaijmaks , no piena plēvēm , kuru mēs nenopirkām. Varbūt , ka vēl kas bija ., tad nāca gaļas ēdiens ar pāris kartupeļiem un deserts , plus vēl aliņš , bet to jau mēs sūtījām individuāli. Tad lēnā solī devāmies uz savu autobusu. Lēnā solī tāpēc ,ka mūsu autobusam ir modrs un nodevīgs kompjūters. Kompjūters , kurš fiksē visas autobusa darbības. Un , ja Eiropas regulas ir paredzējušas , ka mūsu autobusasm ir jāizbrauc plkst 22 , tad tam tā arī būs būt !!!!Un , ja kas , tad šoferīšiem ir jāatskaitās . Un nedod dievs , ja nav ievēroti Eiropas noteiktie likumi ! Pirms tam bija vēl viens kuriozs. Pie autobusa grozījās kaut kāds policists , kura modrā acs bija konstatējusi , ka mūsu autobuss kādu pusmetru ir nostājies ārpus noteiktās vietas. Tad nu policists šoferīšiem teica , jāmaksā sods 100 eiro apmērā , bet to var tikai izdarīt nākošajā dienā plkst 10 bankā. Tajā laikā pēc grafika mums jābūt jau diezin kādā gabalā! Bet policists bija labs , un teica , ka viņš varot to naudu no rīta aiznest pats. Un bija pat ar mieru , ka šoferīši viņam dod tikai 50 eiro. Redz kādi labi policisti Sarajevā ! Tas arī viss šajā dienā, sākās mūsu nakts brauciens.......

......................... Rīts , pamostamies Budapeštā – klasisks skaistums . Budapešta ir pirmā pilsēta , kurā es savā kaķa mūžā esmu bijusi. Protams , te netiek ņemtas vērā Latvija pilsētas. Budapešta ir pilsēta , kurā es esmu iemīlējusies visus šos gadus. Varbūt pie vainas bija mūsu gidīte , varbūt gadalaiks , bet laikam jau pati pilsēta . Tā ir pilsēta ar savu smaržu , (pirms pāris gadiem biju ekskursijā ) Varētu teikt ar eleganci un noslēpumainību. Ja man būtu iespēja , tad es gribētu šo pilsētu vēlreiz skatīt , un , kas ir neiespējami , tad viena. Varbūt kādreiz , nākošajā dzīvē. Tāpat kā Ermitāžu gribētu izstaigāt skatīt viena , bez jeb kādiem blakus ejošā komentāriem un ienirt tajā bagātību krātuvē uz nedēļu. Budapeštu mazliet redzam tikai caur autobusa loga stikliem , ak jā , vienīgā pasu pārbaude mums bija uz Ungārijas robežas. Un arī var teikt , ka tikai formāla . Mēs vēl bijām pusaizmiguši un diez vai izskatījāmies līdzīgi savai pases bildei. Tad kārtējā tankštelle , rīta tualete . Baigā migla , bet neilgi. Gids mums pastāsta , ka sākšoties slikti ceļi. Braucam , acis atkal platas , nav ko snauduļot . Mājām joprojām ārējās žalūzijas , mājas ciematiņos , Mājas gals ir uz ceļa pusi , īstā fasāde pagalma pusē, slēgti pagalmi , un tur tad arī viss atrodās , gan lopi , gan auto , gan bērni. Redzami atkal kukurūzas lauki un lauciņi , zelta rudens. Joprojām Ungārija ! Ģerevņas. Redzami Tatri .Ko lai saka , atkal skaistums ! Juris mums lasa lekciju par Trenčinu , romiešu pēdējo nocietināto vietu Zvoleni , par mākslīgi uzspiesto industrializāciju. Bet es skatos pa logu un baudu skaistos dabas skatus. Joprojām lekcija. Bet mēs ceļamies uz augšu. Esam jau pamatīgā augstumā – 9oo metri ,man pierakstīti arī tādi skaitļi 1500 – 1700 m un pierakstīts arī tāds teikums- ārprātīgs skaistums ! Citādi to nenosauksi . Notiek ceļu darbi , viss tiek taisīts tūristiem , esot ļoti ātrā tempā sabūvētas viesnīcas , slēpošanas trases , ši zeme esot paradīze slēpotājiem . Tā kā drīz vairs nebūs nekā pirmatnēja , bet gan tikai tūristu bari . Kalnos esot termālie baseini, alas . Pareizi jau ir , ka slovāki tā cenšas , jo ja viņi tos tūristu barus nepievilinās , tad viņi vienkārši būs muļķi. Kalnos esot daudz lāču . Kā jau iepriekš redzējām , arī šeit notiek tas pats – norok kalnus , graužas iekšā klintīs , taisa super labus un drošus ceļus. Mūsu gids arī apklusis , laikam domās gatavojās savam nākošajam ceļojumam , kurš viņam sāksies nākošajā dienā , pēc mūsu atgriešanās Rīgā. Ir jauki tā braukt , skatīties kā dzīvo cilvēki citās zemēs , skatīties uz neaprakstāmi skaisto dabu. Ir arī industriāli triepieni , kas dabu nedaiļo , bet bez viņiem arī nevar , viens otru tie paildina. Plkst 13 iebraucam Čehijā . Mājas jau atstatus , nav vairs ģerevņās. Samērā stulbi ceļi. Asfalts labs , bet ceļi līkumaini. Gribās ēst. Pēc piecdesmit minūtēm sākās Polija . Autobuss apstājās kārtējā tankštellē , visi esam noilgojušies pēc mājas ēdiena , un gulašzupa , ko paņemam ir jau gandrīz kā mājās vārīta .(kurš to prot izvārīt ) Pati ēstuve mazliet atgādina padomju laikus , maksāšanas kārtība kaut kāda tāda , kā krievs saka čerez..........Labi , ka mums bija zloti , jo eiro šeit nepieņem. Braucam , visi tādi optimistiski, labi paēduši. Autobusā mazliet smaržo pēc sasmirdušām kājām. Labajā pusē redzamas speciāli stādītas kārklu birzis. Tās atkal biznesam , pinumiem. Mazliet viss piegriezies , gribās mājās. Nu jau pat vairs nebaida kopīga dzīvošana viesnīcā ar kādu tanti . Braucam , joprojām nekas sevišķs, Polija. Varbūt daža niansīte atšķir poļus no mums bet pēc redzētā nu nekas interesants. Tas varbūt arī tāpēc , ka iepriekšējā nakts pavadīta autobusā , tagad tāda maza apnikuma sajūta , ka jau teicu , piegriezies ! Esam viesnīcā. Godīgi sakot , pat nezinu kas par pilsētu , bet iebraucot skats nebija kaut kāds glamūrīgais , bet tāds pa īstam nomācošs , kaut kāds rūpnieciskais rajons . Juris pārmaiņas pēc istabu atslēgas izdala no otrā gala , pirmais atslēgu saņem Māris , tad es ..........un atkal, viena! Bet šoreiz jau būtu pat bijusi ar mieru ar to krācošo tantuku būt vienā istabā , jo , ja godīgi , mazliet arī tā vienatne jau piegriezusies. Tad nu parastais rituāls – duša , un tad pie kaimiņienēm lai samusinātu viņas uz veikalu , jo šausmīgi gribās kaut ko no piena ! Jānopērk arī vēl kāda dāvaniņa diviem mazdēliem . Uz veikalu aizejam. Es maiņas punktā samainu mazliet naudu , un šo to arī nopērkam. Iztērēti gandrīz visi zloti. Šī pilsētas daļa ir ļoti neforša. Smags gaiss , iznākot no veikala , parādījusies migla. Kaut kāds rūpniecisks rajons. Tā vismaz izskatās . Dzīvoju pirmajā stāvā un vestibilā ir biljarda galds , tur notiek kaut kāds turnīrs. Iedzeru miega tableti , un aizmiegu ar tādu domu- vai tiem tēviņiem nav jāvelkās mājās !!!??? Turpinājums sekos...........................

Desmitā diena. Rīts , labas brokastis , pirms tam ārkārtīgi labs miegs ļoti labā gultā. Ielieku maisiņā savas kurpes un izmetu . Pirms tam pasaku viņām paldies , par labo kalpošanu visas ekskursijas garumā , tiešām izturīgas un ērtas kurpes , pirktas tirgū par 10 (?) latiem. Bet es baidījos , ka man ar tām kurpēm nesanāk tas pats , kas ar siera rituli Džeroma K. Džeroma grāmatā „Trīs vīri laivā „. Uz to pusi jau vilka. Braucam . Nu pa tiešām mūsu daudz redzējušajām acīm vairs nav ko skatīt. Tas , ko varam redzēt aiz loga , mūs neinteresē , jo tādi skati ir arī pie mums , Latvijā. Braucam joprojām cauri Polijai. Lai kaut kā īsinātu mūsu laiku , Juris mūs palutina ar režisora Kustoricas komēdiju. Pamatīgi izsmējāmies. Vismaz mūsu galam filma ļoti patika . Vēl apstāšanās , kuram ir palikuši zloti , tas var tos „apēst „ vai nodzert kafijā. Tie , kuriem negribās vest uz mājām savas sausās biezputras , var viņas apēst autobusā , lai vismaz kāds stūrītis somā atbrīvojās. Tā kā man vēl priekšā tāls ceļš , uz Liepāju , tad man tas ir ļoti no svara. Vēl jāsaka , ja kādam ir pieticis pacietības šo garo rakstu lasīt , tad kvalitatīvas bildes var skatīt pameklējot draugos MĀRI BINDI. Es domāju , ka viņš nebūs dusmīgs , drīzāk otrādi. Tikai atbraucot mājās uzzināju , ka Māri var bieži redzēt televīzijā „Leģendu medniekos „ Būtu zinājusi ātrāk , būtu vismaz autogrāfu paprasījusi. Māra bildes tiešām ir supper , ne par velti viņš pa naktīm joņoja ar savu fotoaparātu un kameru . Prieks par visiem ceļojuma biedriem , reti tā gadās , ka visi ir tik draudzīgi. Cits varbūt klusāks , cits skaļāks , bet neesam jau kādi ķīnieši , ka visiem jābūt vienādiem ! Viens no maniem secinājumiem – jābrauc biežāk , lai nebūtu tā , ka tiek ņemtas līdzi nevajadzīgas lietas. Jo biežāk brauksi , jo vairāk sapratīsi , ka ne jau sevi taisies parādīt , bet gan skatīties to , ko tu vēl neesi redzējis. Vēl - arī turpmāk , ja braukšu , tad tikai rudenī. Jura anekdotes pavadībā par to ,kas katram ir dzimtene tiek šķērsota Latvijas robeža. Iebraucam Rīgā. Pa grubuļaino asfaltu ar savu čemodānu eju uz autoostas pusi. Neraksturīgi kluss un tukšs , man pretī nāk nom......zies latviešu izcelsmes bomzis un sveic mani ar vārdiem ---vazājās te visādi ar saviem čumidāniem ! Nu , ko – sveika Latvijā !



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais