Aizsoļojām līdz Kihnu 5.diena.

Martins Kalnberzins 02.04.2013 4 min lasīšanai 61 foto

Jums ir gadījies agrā rītā pamosties no skaņām un prātot, vai tās jūs kaitina vai, tieši otrādi, ieaijā miegā? Mājās, agri no rīta, sētnieks stumj ar milzīgu troksni miskasti tieši pulksten 6.00. Es pamostos un nošķendējos - atkal pamodināja , bet tanī pašā laikā nodomāju „Oooo, vēl stundiņa ko gulēt“.

Lietus lāšu bungāšana pa telti un vēja nikna telts plucināšana izraisa manī līdzīgas emocijas - sākumā sapīkuma, ka esmu pamodināts , bet pēc tam tīksmi, ka nesalst, ir ērti un forši. Iekūņojies omulīgāk guļammaisā, es atkal aizmiegu.

Tomēr īsās pamošanās laikā apziņā uzņemtā informācija, zemapziņai lika palikt modrai. Brīdī, kad viens telts stūris sāka vējā nekontrolēti plandīties, un lietus lāšu sišanās pret telti bija rimusies, es sapratu, laiks celties un evakuēties, ja nevēlamies to darīt pamatīga lietus gāziena laikā. Uzbukņījis Zaici augšā, veicot jogu cienīgus ķermeņa lunkanības vingrinājumus mazajā divvietīgajā pārgājiena teltī, rūpīgi ietuntuļojāmies drēbēs, pirms atļāvāmies vērt savas neilona mājas durvis jaunai dienai.

Smagas , tumšiem mākoņiem klātas debesis drūmi sveicināja mūs komplektā ar negantu vēju. Ātri izrāvuši telts mietiņus, haotiski sagrābuši mantas, mukām uz viesu nama otru pusi, meklējot aizvēju. Kaitinoši sākt rītu tvarstos vilnas zeķi, guļammaisu, dvieli un vēl šādus tādus aero portatīvus priekšmetus, kurus vējš dzenā pa pļavu. Beidzot satuntulējušies gandrīz visās drēbēs, kuras bija līdzi, bijām gatavi ceļam.

Vakar nogurums bija liedzis doties tālāk jūras virzienā, bet šorīt nolēmām vismaz tikt līdz vakar noskatītajam skatu tornim, lai novērtētu situāciju un izlemtu, kurp doties. Uzmanīgi izlīduši caur elektriskā gana žogu, kas nodalīja mūsu naktsvietas placi no purvainajām pļavām, mēs ieslīpi, izvairoties no stiprajām vēja brāzmām, soļojām uz torņa pusi. Jau vakar bijām ievērojuši pāris desmitus lielu govju baru ganāmies ap torni. Šodien sliņķes nekur tālāk nebija devušas. Vairākums no tām gulšņāja zālājā torņa pakājē, bet dažas ganījās nedaudz tālāk. Līdz tornim ko iet bija apmēram 400 metri. Lēkājot pāri kvadraciklu un traktoru izbraukātām sliedēm , kuras bija pilnas ar ūdeni, un govju mēslu čupām, mēs lēnā garā stūrējām uz priekšu. Kad līdz tornim bija palikuši apmēram 50 metri, viena no govīm , kas bija vistuvāk mums un līdz šīm rātni bija gulējusi zālē, pieslējās kājas un caur pieri palūrēja uz mums. Govs poza neizskatījās mīlīga. Tas mani darīja uzmanīgu. Kā pēc signāla viss snaudošais govju bars cēlās kājās un secinājums bija biedējošs - tesmeņu nav. Pēc maziem telēniem šie dzīvnieki galīgi neizskatījās. Tātad buļļi. Viss bars, uzstutējušies kājās, bez jebkādas kustības blenza uz mūsu pusi. No buļļu puses nebija neviena situāciju nogludinoša kustība, piemēram, kā interese par kādu kuplāku zāles kušķi, ko apēst, neganti niezošas pakaļkājas bezrūpīga pakasīšana ar asti vai vienaldzīga nopūta un pavirzīšanas kaut pāris metrus virzienā prom no mums. Nē, visi kā sālsstabi sastinguši stāvēja un blenza uz mūsu pusi. Uzmanīgi izliekoties, ka mūsu mērķis bija atnākt tieši līdz šai vietai, mēs maksimāli bezrūpīgi griezāmies riņķī un, nemainot tempu, soļojām atpakaļ. Ik pa laikam, izliekoties ka pakasu muguru, lūrēju pār plecu uz šo skarbo ragaiņu apvienību. Domāju - kā 80 gadu vecumā es uzrakstīšu pasaku bērniem par teiksmaino skatu torni, no kura redz pasaules malu, bet, lai to saskatītu, ir jāpieveic viltībā un izveicībā īpaši negantu buļļu baru ar gadsimtiem slīpētām torņa sargāšanas iemaņām.

Tikuši aiz elektriskā žoga, soļojām pa grantētiem ceļiem, turoties vēlamajā virzienā. Brīdī , kad tikām prom no pļavām, kur plosījās vējš, to nekavējoties aizvietoja sīks, bet kaitinošs lietutiņš. Parakņājies somā, izķeksēju Jāgerīša blašķi un izsniedzu Zaicim , kurš bija galīgi sašļucis.

Izlīkumojuši pa mazākiem un lielākiem meža ceļiem, nokļuvām uz šosejas tieši dažus kilometrus pirms Tolkuse purva takām. Šosejas jūras pusē bija kaut kas līdzīgs kempingam ar ugunskura vietām un galdiem, bet ar liegumu celt teltis. Otrā šosejas pusē bija purvs ar interesentiem paredzētu taku 2,5 km garumā. Brokastis no rītā vējā nekādas nebija sanākušas, tādēļ izmantojām ugunskura vietu un pagatavojām sev kafiju. Pēc silta, garda kafijas malka dzīve šķiet jau rožaināka - kājas nemaz nav tik slapjas, lietus gandrīz vai pārgājis un varbūt rīt pat spīdēs saule.

Pārcilpojuši pāri šosejai, devāmies pa tūristu taku lūkoties purvu. Rūpīgi uzbūvēts koka celiņš skaisti izvijās pa mežiņu un noveda mūs lejā pie dūksnājiem. Visi mēs zinām kā izskatās purvs un tomēr, ieraugot to un vēl jo vairāk, ja rodas iespēja pa to pastaigāt, tas rosina interesantas izjūtas. Akači, dūksnāji, zemā purva flora ar nīkulīgām, mazām priedītēm un krūmiem rosina iztēli. Pāris kilometru garās takas mērķis bija nelielu ezeru puduris purva vidū. Brīdi pamīņājāmies pie tiem, jo bija iespēja nopeldēties rūpīgi sagatavotās peldvietās, kas līdzinājās baseiniem ar kāpnītēm. Tomēr sīkais lietutiņš, ezeru tumšie ūdeņi un jau tā kopējais miklais ķermeņa agregātstāvoklis izgaiņāja šo domu no prātiem diezgan veikli. Atpakaļceļā kopainu varēja burvīgi novērtēt uzkāpjot augstā skatu tornī, no kura skaidrā laikā varot pat saskatīt tālumā jūrā Kihnu salu. Salu gan nemanījām, bet skats patiešām bija iespaidīgs. Nedaudz skumdināja fakts, ka ainava nesolīja pārgājienu gar jūru, jo skaidri bija saskatāms, ka niedru audze nav atkāpusies no pludmales ne par kapeiku. Tātad, vienīgais drošais veids , kā turpināt pārgājienu pareizā virzienā, atlika lielceļš.

Izniruši no meža atpakaļ uz šosejas, turpinājām soļot Pērnavas virzienā un drīz vien sasniedzām Voiste miestiņu ar nelielu veikaliņu, kur papildinājām savus pārtikas krājumus. Draņķīgais laiks, kas liedza iespēju laiski pavārtīties saulītē un atpūsties , lika mums mesties otrā galējībā un ar īsām atpūtas pauzēm raiti soļot vairākas stundas. Lietus īdzīgi mums neļāva kārtīgi izžūt. Katru reizi, kad jau bijām nedaudz vējā apžuvuši, tas sāka līt akurāt tik daudz, lai mēs atkal kļūtu slapji.

Tā žūstot un mirkstot bija pienācis vakars. Ik pa laikam bijām izmēģinājuši meža celiņus , kuri nogriezās no lielceļa jūras virzienā, bet ne reizi tā arī netikām līdz pludmalei. Visbeidzot īsi pirms ciemata Uulu nolēmām, ka ir laiks meklēt naktsvietu un kurt lielo ugunskuru , lai beidzot apžāvētos, sasildītos un iemalkotu kaut ko siltu. Nogurums bija pamatīgs un, ieraudzījuši pirmo piemēroto laukumiņu, kur jau kāds pirms mums bija iekārtojis nometnes vietu, mēs mudīgi slējām telti. Brienot pa mežu, lasot kopā kritušos kokus, mans apģērbs beidzot izmirka līdz pēdējai vīlītei.

Ilgi nocīnījies ar slapjajiem sprunguļiem, dūmos asarojošām acīm, beidzot tiku pie pamatīgas liesmas. Zaicis pa to laiku bija rušinājies pa telti un iekārtojis migas. Brīdī, kad beidzot bija uzvārījies ūdens un vakara tēja gatava, no telts vairs nedzirdēja nekādas skaņas. Ja Zaicis miegā krāktu, es varētu gleznaini aprakstīt skaņas , kuras nāktu ārā no ritmiski vibrējošās telts, bet diemžēl tā tas nebija. Bija vienkārši klusums. Šīs dienas negantais laiks un noietais attālums bija pieveicis manu dzīves cīņu biedru pavisam. Klusiņām salasījis visus slapjos drēbju gabalus, es pats, tīksmi izlaidies pie ugunskura uz lietusmēteļa, nodarbojos ar zeķu, tupeļu un bikšu cepšanu ugunskura liesmās, līdzīgi ka to darītu ar sulīgiem gaļas gabaliem, ja man tādi būtu bijuši saimniecībā.