Kihnu ledus ceļš / KIhnu Ice road
|
Normunds Smalinskis
|
Kihnu ledus ceļš 2013
Pavasaris šogad krietni aizkavējies un visiem jau sen gribas ne tikai saulainu, bet arī siltu un patīkamu laiku. Taču reizēm notiek tā, ka dzīvē defekts pēkšņi pārvēršas par efektu, notiek kas interesants un varbūt pat negaidīts.
Pēkšņi atnāk ziņa, ka Igaunijā starp salām atkal atvērti ledus ceļi. Šoreiz gan ne visi, bet tikai daži – uz Vormsi salu, uz Kihnu salu un pāri Hāpsalas līcim. Tas nenotiek bieži, iepriekšējā reize bija 2010. gadā. Vajadzīgs krietns un ilgs sals, lai sasaldētu jūras ledu pietiekamā biezumā un padarītu to drošu braukšanai ar automašīnām. Jāpiezīmē, ka uz atsevišķām salām ziemas laikā nemaz citādi nenokļūsi, jo mazie prāmīši nekursē, tie nespēj salauzt ledu. Vienīgais transporta līdzeklis tādos laika apstākļos tad ir mazas vienmotoru vai divmotoru lidmašīnas. Un ja uzsalst biezs un stiprs ledus – tad ar auto pa jūru kā pa automaģistrāli.
2010. gada ziemas beigās darbojās visi Igaunijas ledus ceļi – braucot pa ledu varēja nokļūt Vormsi, Hijumā, Sāremā un Kihnu salās un vēl šķērsot Hāpsalas līci. No Hijumā salas pārbraukt uz Sāremā. Tā kā laika apstākļi pie mums Ziemeļeiropā ir visai mainīgi un kaprīzi, šādi ledus ceļi kā interesanta aplūkojama un izbaudāma parādība nav ilglaicīga. Ledus lauki pārvietojas straumju un vēja iedarbības rezultātā un situācija reizēm mainās visai strauji – te ledus ceļš funkcionē, te viņu drošības apsvērumu dēļ slēdz un balle beigta!
Tā kā informācija liecina, ka savu darbu sācis mums vistuvākais ledus ceļš, kas ved uz Kihnu salu, tiek izlemts to izmēģināt un darīt to ātri. Laika prognoze gan liecina, ka nākamajā dienā būs apmācies un gaidāms sniegs, arī temperatūra no rīta pie -20*, tāpēc nolemjam vēl sagaidīt rītu, kad tiks pieņemts izšķirošais lēmums. Aizbraukt sliktos laika apstākļos un neko neieraudzīt arī laikam lielas jēgas nebūtu...
Rīts Rīgā ir skaidrs un saulains, laika prognoze Pērnavai arī uzlabojusies, sals nav tik stindzinošs kā tika solīts vēl vakarvakarā - un tas priecē! Sazvanām internetā norādīto Kihnu ledus ceļa meistaru, lai būtu pavisam droši, ka ceļš būs atvērts. Viņš gan runā tikai igauņu valodā, krievu un angļu valodu nepārzina, tomēr mistiskā kārtā sarunājoties dažādās valodās, izdodas rast gala rezultātu – ceļš ir vaļā un ir braucams!
Nekavējamies un dodamies ceļā. Via Baltica līdz pat Ainažiem ir sauss un labs ceļš, laiks saulains, tas priecē. Braukšanai ideāli.
Ainažu galā ieturam nelielu ēdampitstopu. Nolemjam karsēt pašu valsts ekonomiku, tāpēc štovēti kāposti ar desiņām un kafija ar saldmaizīti tiek noziedotas mūsu ekonomikas augšupejai un IKP pieaudzēšanai.
Kaimiņzeme mūs sagaida ar dažiem pārsteigumiem – ceļam slaidi un graciozi pārslīd liela, skaista briedene. Nākas samazināt ātrumu, gaidot, vai nesekos vēl citas. Taču nē, skaistule bija kā operas soliste – viena un neatkārtojama. Pēc dažiem kilometriem redzam, ka gaisā virs šosejas, metot plašu lokus, planē liels plēšputns. Blakus sēdošais biologs to klasificē kā jūras ērgli. Putns patiesi ir milzīgs, spārnu izvērsums ir pamatīgs. Tulkojam to kā labu izdošanās zīmi un turpinām ceļu.
Pabraucam garām vietai, ko sauc par Rannametsa, šeit ir milzīga kāpa, kuras galā uzcelts skatu tornis, no tā skaidrā laikā saskatāms mūsu brauciena galamērķis Kihnu sala. Ar optikas palīdzību pat saskatāma dienvidu galā esošā Kihnu bāka. Taču laika trūkuma dēļ, šoreiz te nepiestājam.
Izbraucam cauri Igaunijas vasaras galvaspilsētai Pērnavai un dodamies pa kreisi – apkārt Pērnavas līcim, uz mazo ostiņu, kur sākas ledus ceļš uz Kihnu salu.
Šeit ceļš jau vietām noledojis un braucot pretimbraucējiem, jābūt uzmanīgam.
Beidzot esam pie galamērķa. Te ir mazs treilerītis, no kura izkāpj kundzīte, kura uzrauga ledus ceļu no šīs puses un reģistrē visas uz ledus uzbraukušās automašīnas. Acīmredzot tas nepieciešams statistikai un arī drošībai. Ja nu pēkšņi kas... Ceļš ir vaļā un darbošoties līdz sešiem vakarā pavisam droši, viņa mūs mierina. Komunikācija atkal notiek zīmju un žestu valodā, bet ir veiksmīga. Pielādējam fotoaparātus un videokameru un dodamies ceļā!
Ceļa sākumā uzlikts informatīvs stends, kas norāda, ka uz ledus ceļa ir masas ierobežojums – 2, 5 tonnas. Drošības jostām jābūt atsprādzētām, jāievēro distance starp automašīnām 250m jebšu laika ziņā vismaz 3 minūtes.
Uz ledus ceļa nav pretimbraucēju, jo paralēli izdzītas divas braucamas špūres, kas palielina drošību. Ceļš ir gana gluds un drošs, tāds ir pirmais iespaids, lai gan sajūta ir nedaudz jocīga un dīvaina, ne tāda kā parasti. Ir taču redzēti videokadri, kā Peipusa ezerā makšķerniekam iegāžas plaisā un nogrimst dārgs džips lendrovers un viņš paliek uz ceļiem sēžot pie liela un tumša āliņģa, kurā uz visiem laikiem pazudis viņa prestiža apliecinājums. Taču igauņiem, šķiet ir liela pieredze ledus ceļu veidošanā un uzturēšanā. Ceļi tiek visu laiku uzraudzīti, plaisas pārliktas ar dēļu tiltiņiem, kvalitāte un stāvoklis visu laiku monitorēti un uzraudzīti. Nav dzirdēts, ka kādreiz būtu bijušas kādas problēmas.
Tā ne visai ātri un nesteidzīgi ripojam uz priekšu, saule žilbinoši atstarojas no sniega plašumiem un spiež samiegt acis. Kaut kur labajā pusē redzams kāds kavdracikls un cilvēks. Iespējams, ka makšķernieks, jo šeit ir iecienītas makšķerēšanas vietas. Vēl pēc mirkļa redzamas arī auto pēdas, kas ved prom kaut kur sniegainajā plašumā. Šeit ir ļoti daudz mazu saliņu un akmeņainu rifu, kas labi redzami, ja braucam pa šiem ūdeņiem vasarā. Tāpēc šāda novirzīšanās no iebrauktā ceļa gan varētu būt visai riskanta, jo uzbraucot uz šādas mazas saliņas vai rifa, kas ir līdz ar ūdens virsmu, risks ielūzt un nokļūt nepatikšanās varētu būt visai liels.
Ja kādam pārgalvīgākam braucējam liekas, ka šī nu varētu būt tā vieta, kur iztrakoties un iespiest pedāli grīdā, viņš kļūdās. Braucot, satiekam policijas mašīnu, kas uzrauga arī šos ceļus. Te nu būtu īstā reize piebilst, ka pieļaujamā alkohola norma Igaunijā ir daudz mazāka nekā pie mums – 0,2 promiles. Daudzi to droši vien pat nenojauš.
Ceļš ir balts un tiecās apvārsnī, bet kaut kur tālumā nedaudz pa kreisi, samanāma neliela tumša strīpiņa – tā ir Kihnu sala. Skati visapkārt ir fantastiski un tā kā mūsu aizmugurē sekotāju nav, pieturam uz mirkli īsai fotopauzei. Kaut arī spoži spīd pusdienlaika saule, dienvidaustrumu vējš, kas nācis pāri ledus laukiem, mums ātri atgādina, ka vēl nav vasara, pat ne pavasaris. Sajūta tāda, it kā kāds būtu pavēris ledusskapja saldētavas durvis...
Turpinām ceļu pa žilbinošajiem ledus laukiem un pamazām tuvojamies mūsu galamērķim – salai. Sastopam savā ceļā nelielu plaisu, kuru šķērsojam pa koka tiltiņu, koka plankām, kas sastiprinātas kopā. Tas notiek tik negaidīti ātri, ka pat nepaspējam nobīties vai noreaģēt...
Pēc kāda nobraukta gabala pabraucam garām vienai ceļa remontētāju brigādei. Vīri iedarbinājuši ūdenssūkni un nolejot ledus grambas ar ūdeni, kas pamazām sasalst, mēģina uzlabot tā kvalitāti.
Kihnu salas krastā uz cietzemes apstājamies pie pavisam mazas būdiņas, te sēž otrs ledus ceļa uzraugs. Tas biezi satuntuļojies, jo būdiņa ir bez apkures, ekstrēmi visu dienu tādā pavadīt šejienes vējos. Bet salinieki pie tā droši vien pieraduši. Te ceļi sadalās un vīrs labprāt krievu valodā aprunājas, teic, ka līdz bākai, kas ir salas otrā galā, varot aizbraukt pa abiem ceļiem, esot kādi 7 kilometri.
Mans ceļabiedrs Juris tālāk krasta virzienā dodas ar slēpēm, tas viņam tāds sens sapnis – pārslēpot pāri ziemā pa ledu uz kādu no Igaunijas salām. Vējš pūš mugurā, temperatūra tikai kādi -4*, cerams, ka būs labs ceļojuma baudījums, jo ledus ir gluds, ledus krāvumi nav samanāmi. Es savukārt dodos pāri visai salai bākas virzienā. Nolemju pieturēties pie tā ceļa, kuru esmu mērojis aizgājušajā vasarā un kurš ir kaut nedaudz pazīstams.
Man par lielu pārsteigumu, uz šīs mazās saliņas visi ceļi ir izšķūrēti un lieliski izbraucami, kaut arī šeit sniega biezums ir savi 40 – 50 centimetri. Ceļi nav kaisīti un ir apledojuši, taču mašīna iet stabili un nav jau arī kur steigties, jo sala taču ir tik neliela. Ja nāk pretimbraucoša mašīna, tad gan jāsabremzē, lai var lēnām pabraukt viens otram garām. Mājiņas ieslīgušas sniega laukos un klusumā, redzama tikai kāda vientuļa gājēja salai pa vidu. Jau dienvidu galā redzams šķirnes lopu bariņš, kuram acīmredzot sals nekaitē. Pinkaini govslopi mierīgi ēd skābbarību, kas tepat netālu salikta ruļļiem vien. Neliels lauciņš no sniega attīrīts, uz tā lopiņi arī uzturas.
Salas dienvidu galā parādās kadiķi un ir neliels mežiņš. Vēl dažas minūtes un jau saredzams bākas slaidais tornis.
Lai veiktu miniatūru bākas fotosesiju, nākas apstaigāt salas galu no visām pusēm. Kājas līdz ceļgaliem un pat dziļāk brūk cauri sasalušajai sniega virskārtai, bet citas izvēles iespējas nav. Apmēram 150 metru attālumā uz dienvidiem un dienvidrietumiem saskatāmi ledus krāvumi. Tur ir vairākas mazas akmens saliņas, kas acīmredzot radījušas šo ainavisko efektu.
Vasarā apkārt bākai bija saglabājies vecs padomjlaikos celts dēļu žogs, tas tagad nojaukts un bākai var piekļūt klāt, aptaustīt tās metāla sānus. Var arī virs durvīm izlasīt korpusa izgatavotājfirmas uzrakstu, kas agrāk nebija pieejams. Bākas korpuss izgatavots Britānijā 1864. gadā un tad arī pa daļām atvests uz salu un salikts kopā. Tā bija tāda savdabīga inovācija bāku būvniecībā tolaik, tas bija ātrāk un modernāk, nekā mūrēt akmens torni signālgaismas uzstādīšanai.
Atpakaļceļš pāri salai jau ir patīkamāks, saule ir aiz muguras un nežilbina. Izmetu nelielu loku līdz ostiņai, tā ir tukša, tik vien kā tur pārziemo viens no mazajiem prāmīšiem, kas savieno salu ar cietzemi. Stāv tāds nosalis un apsarmojis. Gaida, kad atkal varēs žirgti šķelt šejienes ūdeņus.
Salas ziemeļos ir arī neliels lidlauks. Izdodas pavērot, kā tur nosēžas pavisam neliela divmotoru lidmašīna, kas atlidojusi no Pērnavas.
Pirms uzbraukšanas uz ledus ceļa, pieeju pie ledus ceļa sarga būdiņas. Atvados, saku viņam paldies, ka esmu atradis bāku un viss ir kārtībā. Viņš pamāj ar galvu un pēkšņi man jautā, vai es negribot zivis, te vienam zvejniekam esot svaigi zandarti par 5 eiro kilogramā. Bet tad paskatījies uz LV auto numuru novelk – nu ja, tev jau tāli jābrauc būs... Nu ja. Svaigs zandarts būtu laba lieta, bet jau ir pievakare un ar zvejnieku viss tik fiksi neies....Citreiz, vasarā. Tad paņemsim arī zivis, tā atvadāmies.
Ceļš uz krastu nav tik līdzens, kā šurp braucot. Tas ir stipri grubuļaināks un nelīdzenāks. Arī vairāk līkumo, jo jāapbrauc bojātās un pavisam nelīdzenās ceļa vietas. Tas vairs nav tas lieliskais baudījums, kas uz salu braucot. Daudzviet ceļš jau virspusē pakusis un ir visai slapjš, šļurains. Gadās arī viena plaisa, kādus 3-4 centimetrus plata, bet pāri tiekam. Ziemeļpusē samanāmi tumši mākoņi, iespējams, ka tuvojas solītais sniegs, arī saule ietinusies blāvā dūmakā. Taču arī šādos laika apstākļos ceļš ir savdabīgs baudījums. Labajā pusē paliek pavisam nelielā saliņa Manija ar mazo balto bāciņu un tad jau klāt ir ostas gals ar treilerīti un to pašu kundzīti, kas jau te bija rīta pusē.
Arī slēpotājs pa šo laiku ir laimīgi sasniedzis cietzemi un varam doties mājup.
Pa ledus ceļu kopumā nobraukti 24 kilometri un tas ir kaut kas pilnīgi jauns un noteikti atmiņā paliekošs. Interesantas sajūtas un fantastiski dabas skati, kurus fotogrāfijas ataino stipri daļēji. Ziemas nogale paliks atmiņā ar kaut ko īpašu, agrāk neizbaudītu.
Jāgaida nākošās ziemas un jāķer atkal mirklis, varbūt izdodas aizbraukt arī uz citām Igaunijas salām. Tas noteikti ir tāds mazs piedzīvojums, ko ir vērts izbaudīt!
Mājupceļā uzaust pavisam jauns Mēness ar šauru strīpiņu gandrīz lejasdaļā, kā arābu zemēs. Zemu pie apvāršņa mirdz ļoti liela un spoža zvaigzne. Varbūt tā ir tā komēta, kas pietuvojusies Zemei tieši šajā laikā?
Vēl viena veiksmīga ceļojuma papildus pēcgarša. Tā atsauc atmiņā bērnībā lasīto grāmatu par trollīti Muminu un Komētu, kas nāk.
Ps. No Rīgas turp un atpakaļ - ap 520km
Saite, kur parādās ledus ceļi - vaļā vai slēgti:
http://www.mnt.ee/index.php?id=10650
