Burejas ekspedīcija: 2/3

18.02.2013
9 min lasīšanai
56 foto

Kartē ar A atzīmēta Habarovska. Ar “A” atzīmēta HabārovskaAr “B” atzīmēta Čegdomina Ar sarkanu punktu atzīmēta Čegdomina jeb pilsēta, no kuras sākas lielā ekspedīcija.Pārējos apzīmējumus skaidrošu nākamajā šīs ekspedīcijas apraksta daļā. Fotogrāfijas no ekspedīcijas aplūkojamas manā mājas lapā: http://pedustasti.lv/marispilats/portfolio/bureja_2/Tēva fotogrāfijas no pirmās Burejas ekspedīcijas 2006. gadā : http://pedustasti.lv/marispilats/2012/04/22/bureja_1/ Turpinājums... Dvēselē patīkams satraukums. Tuvākās 19 dienas būsim bez mazākajiem sakariem. Mēs, seši cilvēki, un mūsu liktenis. Patreiz diži neiztēlojos tuvējo nākotni, jo līdz viņai vēl jānokļūst. Patreiz dzīvoju šim mirklim.Saullēktā esam rezervāta ofisā. Ap un iekš tā norit liela rosība. Cilvēki skraida, kur nu kurais. Pirms atkāpšanās vēl kopā ar direktoru iedzeram rīta kafiju. Ceļā dosimies ar trīs mašīnām - bobiku jeb UAZ, fermeri jeb GAZ (Газель-фермер) un ZIL (ЗИЛ). Bobiks no nosauktajām mašīnām ir pati jaunākā, ražots 2004. gadā. Pārējās automašīnas ražotas labajos Padomju gados. Atceros, ka 2006. gada ekspedīcijā, vēl nebijām izbraukuši no pilsētas, kad ZIL's izdomāja "nomirt", rezultātā teju viss motors uz ceļa tika pārlikts, viens par otru gudrāki ieteikumi, beigās atbrauca šefs un vienu vadiņu pieskrūvēja, un mašīna aizgāja - tā gadās!Mums ar automašīnām jādodas vairāk nekā 100 km garā pārbraucienā, turklāt pa ļoti kalnainu reģionu, beigās vēl kalnu pārejai jāpārbrauc pāri. Tas nozīmē, ka gan jau kaut kas pa ceļam notiks.Tas, kāds būs mūsu ceļš, liecina jau fakts, ka galā paredzēts būt vien pēc apm. 12h. Rēķinat paši kāds varētu būt vidējais ātrums automašīnās, turklāt bezceļu automašīnās: 100km - 12h!!!Bez mums sešiem un šoferiem kopā dosies kāds autoritārs kukaiņu pētnieks no Maskavas, un pārītis inspektoru. Pie bobika stūres būs pats rezervāta šefs, un kopā ar viņu esmu iedalīts arī es, māsa, mamma un tas pats zinātnieks. Tētis, Raimonds un Laimonis iedalīts "Fermerī", bet pārējie dosies ar ZIL'u. Mantas sakrāmētas ZIL'a aizmugurē. Motori skaļi ierēcas. Kāds no zinātniskajiem darbiniekiem vēl "Dieva" palīdzību, lai mēs sveiki un veseli atgriežamies - nāve šajos apstākļos ir ikdienišķa, to mēs jau sapratām iepriekšējā reizē. Ne viens vien darbinieks ir gājos bojā gan pa ceļam uz rezervātu, gan pašā rezervātā. Dažu mirstīgās atliekas nav atrastas līdz šai pat baltai dienai. Un es šoreiz nepārspīlēju. Neticat - aizbraucat paši un aprunājaties ar Sibīrijas cilvēkiem par dzīvi "nekurienē"! Sēžamies automašīnās un ekspedīcija var sākties. Asfalts ātri beidzas, tik pat ātri kā mobilo telefonu zona, un sākas grantēts ceļš, ar lielām izskalotām bedrēm, un ūdens ceļiem, kas no augšas izskatās kā samazināts lielais Kolorado kanjons. Ātruma uzņemšana strauji mijas ar ātruma samazināšanos. Ir sauss, līdz ar to mašīnas sāk izretināties, lai salonā nekrātos putekļi. Vietējiem zināmas apstāšanās vietas, kur vienam otru jāsagaida, lai pārliecinātos, ka visi auto vēl ir ierindā. Mūsu automašīnā sarunas par Latviju, par iepriekšējo ekspedīciju, par zinātni, par dzīvi kā tādu. Tā kā esam vēl gana cilvēku darbības ietekmētā teritorijā, tad īpaši nefotografēju, vien ar acīm iemūžinu redzamo. No šefa uzzinu, ka ceļš kādā brīdī dosies cauri pamestai koncentrācijas nometnei, kurā strādājuši izsūtītie uz Sibīriju, iespējams, te ne viens vien Latvietis ar bijis. Vēl dosimies cauri pamestām Urāna raktuvēm, kur šīs nometnes ļauži strādājuši. Kā stāsta šefs, kad raktuves slēgtas, visi ieslodzītie savesti raktuvēs, kuras no āras aizbetonētas. Kā bijis patiesībā, es nezinu, bet nav pamata domāt, ka tā nav bijis. Iepriekšējā reizē mēs līdz Burejas upei devāmies līdzīgā veidā, vien bez "bobika". Toreiz devāmies pa citu grunts ceļu, kurš pēc kvalitātes nebija labāks vai sliktāks par šo. Tas ceļš veda uz lielu gateri upes krastā, bet, kā stāsta šefs, gateris nu ir pamests un ceļu vairs ne viens neatjauno. Jau toreiz mums bija "interesanta" kādas upes šķērsošana, jo neilgi pirms mūsu ierašanās kalnos bija lieli nokrišņi. Rezultātā ūdens līmenis upē cēlās pa metriem 10, savukārt šā rezultātā lietus ūdeņi nonesa tiltu pār upi. Mūsu mašīnas tad nu šo kalnu upi šķērsoja pa tās gulti seklākajās vietās. Diemžēl "fermeris" noslāpa tieši lielajā straumē. Palīgā nāca "ZIL", kas lēnām vilka auto ārā. Šoreiz mēs dodamies pa zeltraču ceļu, kurš tiek uzturēts "braukšanas kārtībā". Un upi tāpēc mēs šķērsosim ar prāmja palīdzību. Pie kura nule kā esam piebraukuši. Te sagaidām pārējās mašīnas un varam braukt uz prāmja. Tas gan tik vienkārši nav, kā pirmajā momentā var šķist. Nav izbetonēts krasts, pie kura piebrauktu prāmis, un tad automašīnas mierīgi varētu uzbraukt virsū. Pretēji šim, prāmis piebrauc maksimāli tuvu krastam, kas ir kādi 6 m no tā. Ūdenī tiek nolaista metāla uzbrauktuve, un tad auto līdz "ceļgaliem" ūdenī dodas uz prāmja klāja. Tad dūšīgi jāgāzē, lai uzbrauktu pa apm. 30 grādu slīpo metāla uzbrauktuvi. Nu kaut kā tā...Pārcelšanās vietu sauc: Шахтинский. Tālāk ceļš kāpj augstāk un iet pa kalna kores augšu. Kalni gan vēl nav nekādi lielie, knapi 500 - 600 m augsti, bet ļoti stāvi un gravām pārbagāti. Tad nu ceļš lavierē pa kores virsmu. Līdz dodamies lejas virzienā, un te šefs saka, ka esam pamestajā raktuvju nometnē. Pirms tam biju domājis, ka izkāpšu no auto tās atliekas sabildēt, bet nu kaut kā dūša pazūd. Nekas jau vairs ar īsti nav saglabājies. Kādas pāris pussabrukušas ēkas, kādas mazas rūpnīcas paliekas. Tagad rakstot uzzinu, kā šo vietu sauca, bet internetā neko, protams, nevar sameklēt: Умальтинский Руины.Uz šejieni likteņi atveduši daudzus cilvēkus ... Dodamies tālāk. Nu ceļš pa ieleju iet. Nobraukta jau lielākā daļa ceļa, bet tā sarežģītākā daļa vēl priekšā. Dažbrīd liekas, ka šefs tūlīt pie stūres iemigs, tad nu sāku ar viņu intensīvi runāties. Un kopā nolemjam, ka jāuztaisa kafijas un ieēšanas pauze. Pārbraucam pāri Niman upei (река Ниман). Pār to iet vecs tilts. Pats karkas no metāla, bet braucamā daļa no dēļiem. Izskatās gana iespaidīgi un eksotiski. Pārbraukuši nogriežamies pie tās krastiem. Dodos bildēt, kā pār tiltu brauks nākamā ekspedīcijas mašīna. Tikmēr mamma dodas no upes ieliet ūdeni, bet inspektori to pamanījuši saka, ka labāk ne, ka upe tek no zelta atradnēm, un līdz ar to ūdens sastāvā var būt nevēlamas vielas. Kafija iedzerta, miegs pārgājis, kuņģītis pabarots. Sēžamies atpakaļ un dodamies tālāk. Nākamā pietura zeltraču pilsēta "Софийск". Ceļš atkal kāpj kalnā, kurš jau nedaudz augstāks, un no kura paveras skaista ainava. Pēc laiciņa mašīna piestāj - tālumā jau redzams zeltaraču ciemats. Mežs caur kuru braucam ir samērā nesen dedzis, jautājam, vai tas tā bieži un kādi iemesli. Izrādās atbilde ir pavisam vienkārša - ja atrod jaunu zelta atradni, lētāk ir mežu nodedzināt, nekā izcirst un nopārdot kokmateriālu. Bet kā jau tas ierasts, ne viens ugunsgrēku neuzrauga. Un šogad tas sasniedzis arī rezervāta robežas. Lūk tā... Dodamies tālāk. Lejā ielejā. Tur nedaudz purvains, pa laikam tādi kā purva dīķīši. Te jau nākamais cilvēku lielais nedarbs. Izrādās šo ūdenskrātuvju caurspīdīgums un tīrīgums ir pat ļoti mānīgs. Kāpēc?Iegūstot zelta rūdu, to vajag attīrīt, un to dara ar ķīmijas palīdzību - cianīds ir viela, kuru izmanto zelta attīrīšanas procesā. Tad nu še atkal lētāk ir nevis izbūvēt ķīmisku rūpnīcu, kur šo procesu veikt daudz maz videi draudzīgā ceļā, bet lētāk ir šo ķīmiju ieliet šādā dabīgā purva rezervuārā. Es gan nezinu vai to te tā dara arī mūsdienās, bet sekas no pagātnes ir acīm redzamas - dzīvības te maz, lūk tā... Un tad vēl trešais dzīvības iznīcinātājs šajās raktuvēs - te zelts atrodams tuvu virskārtai, un tad nu šo zemes virskārtu vienkārši norok. Acīm paveras milzīgas teritorijas ar cilvēka erozētu teritoriju - kalni, ielejas, nogāzes, vienkārši noraktas. Upju gultnes pārraktas. Upēs ieplūst visa šī zelta attīrīšanas ķīmija. Katrā ziņā skats nav no tiem patīkamākajiem, lūk tā... Es personīgi šo kamolu spēju norīt. Es cenšos ticēt, ka cilvēki spēs mainīties. Es saprotu, ka šīs zemes dotās izejvielas mums ir nepieciešamas. Bet redzot šādas vietas man parasti rodas pārdomas. Viena no pārdomām ir saistībā par lielajiem veģetāriešiem, kuri riņķī kladzina, ka nevajag ēst gaļu, jo tas nav veselīgi un tā mēs nodarām pāri dzīvajai dabai!!! Tad nu es Jums ieteiktu aizbraukt uz šādām "nekurienes" raktuvēm, un ja Jūs tik ļoti rūpējaties par dzīvo, tad nelietojat neko, kā sastāvā ir, piemēram, zelts... man personīgi liekas, ka vainīga nav gaļa, zelts vai nafta, vainīgi esam mēs paši, kas visu lietojam nesabalansēti - pārmērīgi. Bet vai tāpēc no kaut kā būtu jāatsakās pilnībā? Drīzāk cilvēkiem būtu jāstāsta kā pareizāk visu sabalansēt, kā ietaupīt enerģiju, nevis aģitēt, ka nevajag ēst gaļu, vai citus produktus, kas/kuri nāk no dzīvniekiem. Ir reģioni, kā piemēram, arktika, kur gandrīz 90% uztura nāk no dzīvniekiem, kur ta eskimosi lai labību sasēj? Un katrā ziņā, piemēram, ASV lielie labības lauki neizskatās dzīvīgāki kā šīs raktuves vai govju ferma... padomājiet par to, lūk tā... Jāatzīst, ka biju iztēlojies savādāku iebraukšanu šai zeltraču teritorijā. Kur dzeloņdrāšu žogi? Kur militārā apsardze ar AK47? Kur tas viss ir?Iebraucam pavisam parastā ciematiņā. Pārsvarā te privātmājas. Lielākajai daļai iedzīvotāju firmas "Toyota" džipi vai parastie "bobiki", protams, pilsētas tipa vieglo automašīnu te nav. Ir arī savs centrs ar lielu sakaru torni. Jā, te ir telefona zona. Tad nu no šefa uzzinu, ka pilsētai ir arī sava armija un sava lidosta. Armija parādās vien tad, kad ved zeltu konvojā pa sauszemi, pārsvarā gan izmanto aviāciju. Ciemats ir gana izolēts kalnainā apvidū un vienīgais ceļš pa kuru te var nokļūt ir tas pa kuru mēs atbraucām.Nokļūstam līdz vietējam zelta raktuvju ofisam. Tur piestājam, pie mums pienāk pats zelta raktuvju direktors un piedāvā ieturēt kopīgas pusdienas. Tā kā Laimonis vēlas ātrāk nokļūt galā, tad diplomātiski atsaka. Daudziem var likties, ka es te tagad leju, jo kā gan kaut kādi parasti Latvieši Krievijā vispār drīkstētu braukt cauri zelta plantācijām un, ka viņiem piedāvā ieturēt kopīgas pusdienas pats raktuvju direktors. Lieta tāda, ka šī ekspedīcija rīkota ļoti oficiāli un visas nepieciešamās atļaujas kārtotas caur "Maskavu", līdz ar to mums kā zinātniekiem tika dota atļauja doties gan uz šo Burejas rezervātu, gan cauri zelta plantācijām, un zelta raktuvju direktors jau iepriekš zināja, ka mēs te dosimies. Domāju, ka viņam vienkārši bija interese parunāties ar tik tāliem viesiem.Kā vēlāk atklāja Laimonis, pēc incidenta, kad mans tētis neko nevienam nesakot bija aizdevies pavērot uzkalniņā saulrietu, ka, ja ar mums kaut kas notiktu, viņam personīgi sāktos kriminālatbildība. Pirms mūsu ierašanās no Maskavas esot atnākusi īpaša vēstule ar tekstu, ka mums nekas nedrīkstot notikt. Visticamāk, ka tāda bija arī ekspedīcijā pirms diviem gadiem, jo formalitātes tika kārtotas identiski. Esam visas trīs mašīnas kopā. Jāsaka, ka ZIL šoferis ar biedriem ir lielā alkohola reibumā, bet ironiski ir tas, ka tikai viņi zin tālāko ceļu uz kalnu pāreju. Direktors pats vēl nebija devies ar auto šādā izbraucienā, bet pie "fermera" stūres ir pavisam jauns rezervāta darbinieks. Dzer te visi šoferi, jo mašīnu ātrums mazs un arī milicijas šādā nekurienē nav.Problēmas ar tālāko ceļu ir tāpēc, ka tas regulāri tiek uzrakts. Vairāku km garumā patreiz rok zeltu un, kur vakar bija ceļš, šodien tā vairs nav. Turklāt ceļš iet pa upes gultni. Kad uzsākam ceļu, saprotu kāpēc tā. Te vesels zemes ceļu sazarojums, bet mums jātiek uz īstā, kas vēlāk ies uz kalnu pāreju. Tas viss beidzas ar to, ka visas mašīnas nomaldās viena no otras, un sākas spēle par "izdzīvošanu"! Pēc apmēram 45 minūtēm esam veiksmīgi nokļuvuši uz ceļa. Atkal ironiski - kā pirmie ceļu atraduši un uz tā mūs gaida jaunais "fermera" šoferis ar Laimoni, tēti un Raimondu. Tad atbraucam mēs, un tikai pēc pāris minūtēm ceļa līkumā parādās ceļu zinošais ZIL's! Nu kopā pasmejamies, šefs nodod rājienu šoferiem, un dodamies tālāk.Ceļš strauji kļūst stāvs, pat ļoti stāvs. Šie kalni jau pie 1300 m virs jūras, un ceļš kādu laiku ies pa šo kalnu kori, tātad pa pašu augšu. Kā izrādās, mūsu bobikam nav bremžu, ir tikai rocene. Tas padara visu interesantāk. Pašā stāvākajā vietā pat bobiks vairs nevelk uz augšu. Es jau domāju, ka nu te paliksim vai aizriposim, bet šefs veikli darbojas ar gāzes pedāli un roceni. Izrādās, nebija ielicis samazinātajā pirmajā ātrumā, kad to izdara, mašīna, skaļi rūkdama, lēnām virzās uz augšu. Bet tad apstājas priekšā braucošais "fermeris", sajūgs pazudis. Neko darīt. Nostiprina ar akmeņiem riepas un šoferi bariņā lien zem auto, lai savestu to kārtībā. Arī ZIL'am nesokas īpaši viegli, jo šī mašīna īsti nav piemērota šādām kalnu pārejām. Kā izrādās, zeltračiem ir URAL mašīnas, tās arī Krievijas armija izmanto. Ļoti jaudīgas ar 6 x 6 riteņu piedziņu. Jā, šo ceļu arī izbūvējuši zeltrači ar saviem buldozeriem. Tas ved uz jaunām zelta atradnēm. Esam sasnieguši kori. Nu rietošās saules gaismas apspīdēta paveras varena ainava. Tālumā redzamas vēl augstākas akmeņainas virsotnes, virs kurām slīd spīdīgi pelēki mākoņi. Ieleja no tuvējās koši zaļās krāsas pāriet uz tālienes zilajiem toņiem. Dzeltenīgi oranžo piekrāsu dod rietošā saule. Skaisti un mežonīgi. Pēc nepilnas stundas dodamies cauri kādam mazam pagaidu zeltraču ciematiņam. Te arī šamo tehnika stāv, izbūvētas koka mājeles, aplokos ganās pārtika, elektrību nodrošina lieli dīzēļģeneratori. Mēs ripojam tālāk. Beidzot esam klāt. Niman upes malā izbūvēts kordons. Šī ir tā pati upe, pie kuras mēs pirms vairākām stundām dzērām kafiju, vien tagad esam augštecē. Jau lēnām sāk krēslot, tāpēc inspektori mums piedāvā nakšņot kordonā, un lai ceļu uzsākam rīt no rīta. Laimonis, zinot, ka te būs kārtīga ballīte, saka, ka dosimies vien ceļā. Tad nu mēs tikko 12 h pielipuši pie krēsliem, nu velkam smagās mugursomas plecos un pēkšņi kur dodamies. Ir manāms apjukums. Zinu vien to, ka līdz pirmajai bāzes nometnei ir apm. 20 km. Mums jātiek uz pamesta ceļa, ko iepriekš jau minēju - Cara ceļš jeb Carskaja doroga (Царская дорога). Pēcāk pa šo ceļu jādodas augšup kalnā, jāšķērso kalnu pāreja, un tikai uz kores sāksies Burejas rezervāts. Man uz muguras piebāzta 120L soma, uz vēdera fotosoma, tā gan nosacīti viegla, jo līdzi vien spoguļkamera ar "KIT" objektīvu, trīs baterijas un pavecs 300 m objektīvs, atlikušo svaru sastāda citi nieki. Uz pleca vēl spiningu futlāris ar trīs spiningiem, divām spolēm, divām vizuļu kastītēm un šādu tādu citu copes inventāru. Bet par copi citā reizē.Zinu arī to, ka rīt, nokļūstot bāzes nometnē, mums džekiem būs jādodas uzreiz atpakaļ pēc pārtikas. Tātad vienā dienā būs jānoiet teju 60 km, no kuriem 40 km pilnā uzkabē.Šovakar noejam vien kādus 2 km un tad uz ceļa būvējam mūsu pirmo šīs ekspedīcijas nometni. Kuras ugunskurs, gatavojas vakariņas. Esam nekurienes vidū. Un ekspedīcija var sākties... Turpinājums sekos...

Burejas ekspedīcija: 2/3

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem