31 diena Kubā.

Kārlis Ielejs 17.12.2012 14 min lasīšanai 514 foto

Ceļojuma laiks: no 20.09.2012. līdz 23.10.2012., uzturēšanās Kubā: no 21.09.2012. līdz 21.10.2012.

Nokļūšana.

Ar aviokompāniju Lufthansa no Rīgas caur Frankfurti uz Milānu un ar aviokompāniju KLM no Milānas caur Amsterdamu un Panama City uz Havannu. Atpakaļceļš pa tādu pašu maršrutu.

Iebraukšanai Kubā nepieciešamo tūrisma karti iegūstu tūrisma aģentūrā „Kolumbs” Rīgā 2 dienas pirms izlidošanas uz Milānu.

Havanna.

Kubas galvaspilsētas lidostā ierodos 21.09.2012. ap plkst. 22:00. Pēc pasu kontroles, kuras laikā tāpat kā citi atbraucēji tieku arī nofotografēts, ar taksi braucu uz Havannas centru, kur iekārtojos kādā koloniālo laiku ēkā esošā casa particular naktsmītnē netālu no Nacionālā kapitolija. Lai arī ir jau tuvu pusnaktij, vēl šovakar izeju pirmajā pastaigā pa naksnīgajām Havannas ieliņām, iepērkot arī kādu atspirdzinošu dzērienu, ko pēc tam ievērtēju sēžot uz casa particular balkona un vērojot pilsētas ielās notiekošo.

Ceļojumā sākumā Havannā pavadu 4 dienas (5 naktis). Vispirms pret eiro iemainu vietējo konvertējamo valūtu CUC, daļu no šīs valūtas iemainu arī pret nekonvertējamiem peso. Havannā vispirms apskatu pilsētas centru, t. sk. Nacionālo kapitoliju, dodos arī pastaigā pa Malecón krastmalu, kur uzkavējos līdz pat vēlam vakaram. Vienā no Havannā pavadāmajām dienām dodos arhitektūras tūrē, aplūkojot pilsētas centra citus ievērojamākos objektus.

Svētdienas vakarā apmeklēju kādas kubiešu mūzikas grupas koncertu Teatro América, kur publika ne vien skatās un klausās, bet arī dejo.

Kad esmu atradis meklēto restorānu La Luz, ko iecienījuši paši kubieši, un kur var norēķināties ar nekonvertējamo peso, ne vienu reizi vien viesojos šajā vietā baudīt gardu maltīti un kokteiļus.

Kādas citas dienas lielāko daļu veltu Revolūcijas muzeja, kas atrodas bijušajā Prezidenta pilī, apmeklējumam, kurā ir tik daudz interesantu materiālu, ka grūti to pamest pat pēc daudzu stundu uzkavēšanās tajā, cita starpā aplūkojama arī jahta Granma, ar ko Fidels Kastro kopā ar vēl 81 cilvēku 02.12.1956. no Meksikas ieradās Kubā un sāka bruņotu cīņu pret Fulgencio.Batistas režīmu.

Veselu atsevišķu dienu veltu Havannas Universitātes, Revolūcijas laukuma un Hosē Martī memoriāla apmeklēšanai. Izmantoju arī iespēju ar liftu uzbraukt Havannas augstākajā struktūrā Hosē Martī memoriāla skatu tornī (138,5 m), no kura paveras lieliski skati uz Havannu, kā arī labi aplūkojams turpat netālu no skatu torņa esošais Kubas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēku komplekss.

Cienfuegos.

Cienfuegos provinces galvaspilsētā paviesojos vien neilgu brīdi autobusa apstāšanās laikā ceļā no Havannas uz Trinidadu, kuras apskates laikā tā raisa pozitīvas emocijas ar sakoptību un gaišumu – ielas ir tīras un rada saskaņu ar gaišos, spilgtos toņos atjaunotajiem namiem, kurus vēl gaišākus dara skaidrās debesis ar spožo sauli.

Trinidada.

Sancti Spíritus provinces pilsētā Trinidadā nokļūstu pēc nepilnu sešu stundu brauciena ar autobusu no Havannas. Naktsmītni atrodu vienā no vietējām casa particular, pēc kā nekavējoties steidzos ielās uzmest pirmos acu skatienus pilsētiņai. Otro dienu Trinidadā izmantoju apskatot Iglesia Parroquial de la Santísima Trinidad, no kuras augšstāva paveras burvīgs skats uz pilsētu un tās apkārtni,kā arī aplūkojot Museo Histórico Municipal (Casa Cantero). 19.gadsimta pirmajā pusē šo Casa Cantero namīpašumu esot ieguvis vācu plantators Dr Justo Cantero, noindējot vienu vecu vergu tirgotāju un apprecot šī tirgotāja atraitni, kura pēc tam arī mirusi nedabīgā nāvē. Vakarā dodos iepazīt Trinidadas naktsdzīvi, apmeklējot naktsklubu Casa de la Música, kas izvietojies pilsētiņas centrā un kurā no aptuveni plkst. 21:00 līdz pat vēlai nakts stundai zem atklātām debesīm norisinās dejas dzīvās mūzikas pavadījumā. Šajāvakarā šeit viena no populārākajām dziesmām ir Hasta siempre, kas tiek izpildīta ne vienu reizi vien. Naktsklubā Casa de la Música pavadīt vakaru un daļu no nakts izvēlos arī nākamo divu dienu noslēgumā, kad uzstājas jau citu mūziķu grupas, kā arī tiek izpildīti skaisti deju priekšnesumi.

Nākamās dienas rītā ar velosipēdu dodos ceļā uz aptuveni 16 km attālumā esošo Ankonas pludmali. Ceļš sākotnēji iet caur mazu ciematiņu La Boca, bet pēc tam aizvijas tālāk gar jūras piekrasti. Karstums liek sevi manīt, līdz ar to izvēlos nopeldēties jau pludmalē pie La Boca ciematiņa. Kad esmu jau netālu no Ankonas pludmales, nejauši uz mirkli iebraucu dažus metrus tieši blakus šosejai esošajā zālājā un velosipēda riepā ieduras kāda kaktusveidīga auga ļoti ciets dzelonis. Lai gan to uzreiz no riepas izvelku, pēc neilga laika konstatēju, ka riepa paliek arvien mīkstāka un tukšāka, līdz saplok pavisam. Līdz Ankonas pludmalei tomēr pagūstu nokļūt, līdz ar to beidzot varu veltīt laiku atpūtai tajā, ko arī daru, vairākas stundas baudot peldi Karību jūrā. Atpakaļceļā no Ankonas pludmales uz Trinidadu nokļūstu ar kādu garāmbraucošu auto, kura bagāžniekā vieta atrodas arī velosipēdam. Pa ceļam redzu, ka kādam citam cilvēkam ar velosipēdu veicies līdzīgi, jo tas uz Trinidadu brauc ar pajūgu, kamēr viņa velosipēds iekrauts tajā pašā pajūgā viņam blakus.

Ceturtajā dienā, ko pavadu Trinidadā, jau ar citu velosipēdu, ko iepriekšējās dienas vakarā esmu samainījis velo nomas punktā, braucu uz Iznagas ciematiņu, kas atrodas ap 16 km attālumā no Trinidadas un kurā apmeklēju Manaca Iznaga muzeju – 44 metru augsto agrāko vergu novērošanas torni. Atpakaļceļā vēlreiz aizbraucu uz Ankonas pludmali, kur vēl vienu dienu ļaujos Karību jūras valdzinājumam. Šajā dienā neviens dzelonis vairs riepā neieduras, līdz ar to veiksmīgi ar riteni atgriežos Trinidadā. Kad Trinidadā esmu uzkavējies 4 naktis, laiks doties tālāk Kubas austrumu virzienā.

Santiago de Cuba.

Santiago de Cuba provinces galvenajā pilsētā un arī kādreizējā koloniālās Kubas galvaspilsētā 1514.gadā dibinātajā Santiago de Cuba ierodos pēc aptuveni 17 ar pusi stundām, kas pavadītas ceļā, ap 1:30 naktī, jo pa ceļam autobuss no Trinidadas saplīst, savukārt cita autobusa sagaidīšana ieilgst līdz pat vismaz 4 stundām. Vēlajā nakts stundā ar taksi no Santiago de Cuba pilsētas autoostas nokļūstu taksista piedāvātajā casa particular, kur esmu izvēlējies uzkavēties 3 pilnas dienas (4 naktis).

Santiago de Cuba salīdzinājumā ar Havannu un Trinidadu vairāk priecē ar svaigām, garšīgām sulām un ar dažādām gardām uzkodām, ko iespējams iegādāties nelielās tirgotavās turpat ielās un to malās. Par vienu no interesantākajiem apskates objektiem atzīstu Cuartel Moncada (Moncada kazarmas), kurām Fidels kopā ar 117 cīnītājiem veica bruņotu uzbrukumu 26.07.1953. (kazarmās tolaik bijis izvietots garnizons ar personālsastāvu ne mazāku par 1800 cilvēkiem), kuru galvenās ēkas sienās līdz pat mūsdienām saglabājušies minētā uzbrukuma laikā uz ēku raidīto šāvienu rezultātā radītie ložu caurumi. Vienā no vakariem apmeklēju arī mūzikas klubu Casa de la Trova ar dzīvo mūziku, kur galvenais akcents gan tiek likts uz profesionālu dejotāju deju priekšnesumiem nevis pašu apmeklētāju iesaistīšanu dejās.

Guantánamo.

Kubas austrumos esošajā Guantánamo provinces galvaspilsētā gūstu vien niecīgu ieskatu, kamēr autobuss ceļā no Santiago de Cuba pilsētas uz Baracoa pilsētiņu ir apstājies uz kafijas pauzi. Turpinot ceļu, autobuss nelielu gabalu pēc Maqueicito ciematiņa pabrauc garām turpat blakus esošajam militārajam kontroles postenim, kas norobežo ceļu pa labi uz pēdējo nelielo apdzīvoto vietu Boquerón pirms robežas ar ASV jūras karaflotes Guantanamo bāzes teritoriju.

Baracoa.

Pēc nedaudz vairāk kā 5 ar pusi stundu brauciena autobusā vienā no oktobra pirmās nedēļas dienām esmu sasniedzis koloniālās Kubas visvecāko pilsētu un arī pirmo galvaspilsētu, Atlantijas okeāna piekrastē atrodošos, pašreizējo Guantánamo provinces pilsētiņu 1511,gadā dibināto Baracoa. Tās pašas dienas pēcpusdienā jau peldos okeānā tumšo smilšu pludmalē, kur uzkavējos līdz pat tumsai. Vakaru pavadu sarunās ar citiem ceļotājiem, kuri apmetušies ar mani vienā casa particular, padaloties iespaidos par Kubu un citiem ceļojumiem ar kādu jaunu franču pāri – datorgrafiķi un arhitekti no Parīzes un kādu ukraiņu sīkuzņēmēju un viņa palīdzi un draudzeni no Kijevas.

Nākamo dienu dodos vienas dienas pārgājienā caur banānu un kakao koku plantācijām uz El Yunque galda kalna pakājē vienā no Río Duaba upes pietekām Río Miel esošo ūdenskritumu Salto de Ana, pa ceļam uzmetot acu skatienu arī Baracoa šokolādes fabrikai, ko 01.04.1963. atklājis Che kā toreizējais Kubas industrijas ministrs. Pelde zem ūdenskrituma šaltīm un zem tā esošajā dabiskajā baseinā neliek vilties un sniedz īpaši tīkamas emocijas un ir patiesi atspirdzinoša. Lai arī pārgājienā veikti ne mazāk kā 30 km, vakarā nemiers liek doties iepazīt vietējo naktsdzīvi, apsekojot Baracoa centra mūzikas klubus, daļā no kuriem dzīvā mūzika un dejas norit zem klajām debesīm un dzīvespriekam un jautrībai robežas nav saskatāmas.

Trešo dienu Baracoa sāku ar brokastīm ar atsvaidzinošu kokosriekstu sulu un tā balto mīkstumu no tikko atvērta kokosrieksta, ko esmu iegādājies no tirgoņiem tumšo smilšu pludmalē. Šajā dienā esmu iecerējis apskatīt Kubas pirmskoloniālo laiku iedzīvotāju – tainosu indiāņu alu Cueva de Aguas, kurā esošajā baseinā esot iespējams arī peldēties. Lai nokļūtu līdz Cueva de Aguas,vispirmsar laivu šķērsoju Río Miel upi, tad turpinu ceļu kājām caur upes malā esošajam ciematiņam un palmu audzēm. Pēkšņi pārsteidz samērā stipra lietusgāze, kuras laikā paslēpjos zem kādas palmas, kas gan mani nepaglābj no izmirkšanas līdz ādai :) . Tā kā lietus, cik strauji sācies, tik strauji arī beidzas, turpinu ceļu tālāk līdz sasniedzu kādas lauku mājas (finca), kuru saimnieks labprāt uzņemas pildīt gida lomu un aizvest mani līdz pašai alai Cueva de Aguas, jo bez viņa palīdzības to diezvai izdošoties atrast. Tālāk dodos jau gida pavadībā. Pa ceļam viņš nopurina no takas malā esošā guavas koka gatavos guavas augļus, kā arī no cita turpat esoša augļu koka saplūc augļus ar nedaudz čiekuru atgādinošu formu (Sugar Apple), nobauda tos pats un bagātīgi uzcienā ar tiem arī mani. Tad atliek vien pa tuvējās klints malu nokāpt lejup ielejā un pa savulaik indiāņu no klints akmeņiem izveidotu taku drīz nokļūstu līdz Cueva de Aguas. Gids, kādu gabalu ievedis mani šajā alā, sajūtot manas šaubas par to, vai patiešām šajā tumšajā alā ir baseins ar ūdeni, paņem akmeni un met tālu tumsā alas dziļumā. Sadzirdot plunkšķi, man jebkādas šaubas zūd. Turpmāk gids jau ar lukturīti rāda ceļu un mēs ejam dziļāk tumšajā alā, līdz nokļūstam līdz baseinam. Ūdens baseinā izrādās pārsteidzoši tīrs, dzidrs un arī samērā silts, tā kā pelde tajā sagādā īpaši patīkamas izjūtas. Bez tam, gids pastāsta, ka šajā nelielajā baseinā dzīvo arī zivis, par ko pārliecinos, turpat netālu no sevis pamanot aizpeldam vienu nelielu tumšu zivtiņu. Atpakaļceļā gids vēl papildus sacienā mani ar atkal turpat takas malā saplūktiem guavas augļiem, saldajiem Sugar Apple un greipfrūtu augļiem, kā arī ar kokosriekstu sulu un to balto mīkstumu no tikko no kokospalmas viņa paša ar garu koka kātu zemē notriektiem kokosriekstiem. Pēc atvadīšanās no gida vēlā pēcpusdienā vēl pagūstu aiziet līdz netālu esošajai balto smilšu pludmalei Playa Blanca, kurā pavadu laiku peldoties līdz brīdim, kad pāri Río Miel upei iet pēdējā laiva, ar kuru var nokļūt otrā upes krastā, lai tālāk kājām atgrieztos Baracoa pilsētiņā.

Vakarā Baracoa pilsētiņas centrā turpinu iepazīt tās naktsdzīvi, kur arī šoreiz turpat uz ielas ir dzīvā mūzika, norisinās dejas, uz vietas var nopirkt arī dažādus dzērienus, gan arī uzkožamos. Šeit sastopu arī iepriekš pieminēto ukraiņu pāri no Kijevas. Interesanti, ka kāds kubietis, neskatoties uz to, ka ukraiņu meitene ir kopā ar savu puisi, kurš sēž viņai tieši blakus,veselas trīs reizes vakara gaitā aicina dejot šo ukraiņu meiteni, kura viņam deju neatsaka ne reizi. Pēc trešās dejas gan minētās ukraiņu meitenes draugs ir acīmredzami saīdzis un pāris no Kijevas dodas atpakaļ uz savu casa particular.

Atlikušo ceturto dienu Baracoa pavadu, izbaudot peldi dzidrajā un siltajā okeāna ūdenī Playa Blanca un dienas noslēgumā arī tumšo smilšu pludmalē.

Moa.

Pēc 4 Baracoa pavadītām naktīm, esmu nolēmis piepildīt savu vēlmi novērtēt braucienu kubiešu visvienkāršākajā, lētākajā un vienā no visplašāk izplatītākajiem transporta līdzekļiem – camión (kravas mašīnā, kas pielāgota pasažieru pārvadāšanai, ierīkojot tās bagāžas nodalījumā dzelzs solus), tāpēc Baracoa savu casa particularatstāju jau ļoti agrā rīta stundā, lai paspētu uz pirmo camión, kas no rīta brauc uz Moa. Brauciens ar camión no Baracoa uz Holguin provinces pilsētu Moa kopā ar daudziem kubiešiem ilgst aptuveni 3 stundas, ir aizraujošs, ne mirkli neliek garlaikoties un mazliet liek atcerēties pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumu, kad nedaudz mazāka kravas auto bagāžas nodalījumā, parasti septembrī, no skolas bija jābrauc uz sovhoza kartupeļu talkām Vidzemē, toreiz tik mašīnā bagāžas nodalījumā bija nevis metāla, bet koka soli, kā arī mašīna bija padomju ražojuma nevis amerikāņu.

Braucot tik pārpildītā transporta līdzeklī kā šoreiz kopā ar kubiešiem, pavērojot viņu ādas krāsas toņus, ieskatoties viņu vaibstos, kas daļai no viņiem vairāk līdzinās indiāņu nevis spāņu vizuālajam tēlam, rodas pamats viedoklim, ka pirmskoloniālās Kubas iedzīvotāji - tainosu cilts indiāņi visdrīzāk nebūt nav pilnībā izmiruši, bet gan sajaukušies ar spāņu kolonizatoriem un to pēctečiem. Moa, kur vērojams prāvs daudzums vecu auto, no kuriem liela daļa ir kolektīvie takši, pārsvarā veci džipi, kas gaida klientus galvenokārt braucieniem vai uz Baracoa vai Holguin, izmantoju vien kā tranzīta punktu tālākam ceļam, tāpēc šeit uzkavējos tikai kādas 2 stundas, un tālāk uz Holguin braucu ar kolektīvo taksi – vecu Toyota džipu, kam kondicioniera trūkumu kompensē vien vējš, kas pūš caur tā vaļā esošajiem logiem.

Holguin.

Pēc 4 stundu brauciena ar džipu ar atvērtiem logiem esmu izkāpis Holguin provinces galvaspilsētas starppilsētu autobusu autoostā, no kuras līdz pilsētas centram aizbraucu ar pilsētas sabiedriskā transporta autobusu. Holguin pēc iekārtošanās savā casa particular ne uz kādiem konkrētiem, īpašiem apskates objektiem nesteidzos, bet pavadu laiku atpūšoties un laiski staigājot pa pilsētas centra ieliņām un parkiem. Nākamās dienas rītā pirmo reizi Kubā izmantoju interneta salona pakalpojumu, par 1 ar pusi stundu internetā samaksājot CUC 9,- (ap 9,- USD). Interneta izmantošanai pēc pases uzrādīšanas jāiegādājas interneta karte noteiktam laika periodam, uz kuras atrodams pieejas kods internetam apmaksātajam interneta lietošanas laikam. Par interneta salona darbinieku attieksmi un interneta darbību gan nav pamats sūdzēties, tā ir ļoti laba, tā kā pat netraucē man pirmo reizi no ārvalstīm ar elektroniskā paraksta starpniecību veiksmīgi īstenot konkrētajā laikā obligāti nepieciešamo saziņu ar Latviju.

Camagüey. Pēc mazliet vairāk nekā 3 ar pusi stundu brauciena ar autobusu no Holguin esmu sasniedzis Camagüey provinces galvaspilsētu. No autoostas līdz pilsētas centram nokļūstu ar velotaksi. Camagüey pilsētiņu jau no pirmajiem iespaidiem atzīstu par skaistāku, patīkamāku un interesantāku nekā Holguin, tāpēc šeit naktsmītni casa particular uzreiz apmaksāju uz 2 diennaktīm. Pēc Lonely Planet ieteikuma vakariņās dodos restorānā „El Ovejito” un izvēle neliek vilties.

Otrās dienas rītu Camagüey sāku ar pilsētiņas nomalē esošā tirdziņa apmeklējumu, kur pieejama bagātīgāka dārzeņu un augļu izvēle salīdzinājumā ar pilsētas centru. Pēc tam dodos uz vecpilsētu, staigājot pa tās savadabīgo, šauro un juceklīgo ieliņu labirintiem. Camagüey cita starpā priecē arī ar ļoti gardiem saldumiem, saldējumiem, tortēm un dažādām kūciņām. Vakarā pilsētiņas centrālajā parkā Parque Ignacio Agramonte apmeklēju krāšņu deju un dzīvās mūzikas koncertu, kura laikā gūtās pozitīvās emocijas aicina vēl un vēl uzkavēties naksnīgajās vecpilsētas ieliņās.

Santa Clara.

Kad mazliet pirms krēslas iestāšanās esmu ieradiesVilla Clara provinces galvaspilsētas Santa Claraautoostā, kā neparastāko, bet piemērotāko transporta līdzekli uz pilsētiņas centru izvēlos zirga pajūga taksi, ko savā ceļojumu pieredzē izmantoju pirmo reizi. Pēc naktsmītnes izraudzīšanās casa particular, kas atrodas kādā koloniālo laiku mājā ar īpaši augstiem griestiem,dodos ielās, lai gūtu pirmos iespaidus par pilsētu. Neskatoties uz to, ka ir darbdienas – ceturtdienas vakars, rodas iespaids, ka pilsētā notiek kādas svinības, svētki, festivāls vai vismaz nedēļas nogales atzīmēšana, jo pilsētas ielas, parki un laukumi ir pārpildīti ar visdažādākā vecuma jautru cilvēku pūļiem, kas it kā kaut ko svin, priecājas, dzer gan atspirdzinošus dzērienus, gan arī alu vai rumu, un aktīvi un skaļi komunicē savā starpā.

Otro dienu Santa Clara pilsētā izmantoju, apskatot Che pieminekli, mauzoleju un muzeju (Monumento Ernesto Che Guevara). Che un vēl 16 citupartizānu, kas tāpat kā Che tika noslepkavoti 1967.gadā Bolīvijā, mirstīgās atliekas šajā memoriālā atrodas kopš 1997.gada, kad tās tika atklātas kādā slepenā masu apbedījuma vietā Bolīvijā un pēc tam pārapbedītas šajā memoriālā.

Bez tam, šajā dienā atlicinu arī laiku Monumento a la Toma del Tren Blindado (Piemiņas vietai par godu Che vadītas kaujinieku grupas 1958.g. decembra uzbrukumam F.Batistas valdības armijas bruņuvilcienam) apskatei, kurā izvietoti vairāki minētā vilciena vagoni, kā arī traktors, ar kura palīdzību Che vadītā niecīgā kaujinieku grupa 1958.g. decembrī notrieca no sliedēm F.Batistas valdības armijas bruņuvilcienu ar 350 cilvēku apkalpi.Pēc tam aplūkoju arī turpat netālu esošo pieminekli „Estatua Che y Nino”, kurā redzams Che ar bērnu (simbolizējošu nākamo paaudzi) rokās.

Savukārt vakarā dodos iepazīt Santa Clara pilsētas naktsdzīvi, apmeklējot naktsklubu „Club Mejunje”, kas pamatā izvietojies kādās bez jumta palikušas ēkas drupās, līdz ar to arī dzīvās mūzikas koncerti un dejas norisinās zem klajas debess. Savdabīgi, ka kluba iekštelpās netiek pārdots alkohols, var vien iegādāties bezalkoholisko „Pina Colada” kokteili, kas ne vien izskatās labs, bet tāds arī ir. Tajā pašā laikā klubā nav aizliegts ienest līdzi paņemto alkoholu, līdz ar to liela daļa apmeklētāju atsvaidzinās ar alu un iestiprinās ar rumu, ko dzer tīrā veidā pa tiešo no pudeles un pārsvarā bez jebkāda uzdzeramā.

Trešajā dienā Santa Clara pilsētiņā dodos ekskursijā uz Fábrica de Tabacos Constantino Pérez Carrodegua (Cigāru fabriku). Lai gan nesmēķēju, tomēr man ir vēlēšanās redzēt dabā cigāru izgatavošanas procesu. Neskatoties uz to, ka ekskursijas laikā nav atļauts fotografēt, ekskursija attaisno uz to liktās cerības, man tā patīk un liekas interesanta. Fabrikas strādnieki tiek nodrošināti ne vien ar darbu, bet arī ar aktuālāko politisko informāciju, piemēram, ekskursijas laikā vienā no darba telpām īpašs darbinieks pie mikrofona visiem strādniekiem lasasvarīgāko informāciju no jaunākā avīzes „Granma” numura. Pēc ielūkošanās cigāru ražošanas procesā dodos pavērot pilsētu no skatu punkta Lomo de Caparo, no kura paveras nevainojams skats uz Santa Clara pilsētu, kā arī kurā izvietots simbolisks piemineklis, kura metāla konstrukciju veidojumos atpazīstama arī Che seja. Šis pakalns esot bijis izšķiroši izdevīgu pozīciju punkts Che vadīto kaujinieku spēkiem Santa Clara pilsētas atbrīvošanas laikā 1958.gadā. Pirms pienāk vakars, vēl veltu laiku arī dažu iespaidīgāko Santa Clara pilsētas dievnamu apmeklējumam.

Vēlā sestdienas vakarā atkal dodos uz naktsklubu „Club Mejunje”, kur apmeklēju Kubā vienīgo oficiālo transvestītu šovu, kas izrādās pietiekami krāšņs, lai neliktu vilties, kā arī pēc tam izmantoju iespēju padejot turpat klubiņā notiekošajā diskotēkā, kas turpinās līdz pat vēlai nakts stundai pulksten 1:30.

Varadero.

Pēc 3 Santa Clara pilsētā pavadītām naktīm laiks doties tālāk, lai iepazītu vēl citas neredzētas vietas, līdz ar to nākamās dienas rītā ar autobusu no Santa Clara pilsētas dodos uz Varadero. Saskaņā ar Lonely Planet 2011.gada oktobrī izdotajā ceļvedī Cuba norādīto informāciju, Varadero privāto istabu īre esot aizliegta, līdz ar to patīkams pārsteigums ir jau Varadero autoostā saņemtais piedāvājums kā naktsmītni izraudzīties turpat netālu esošo un vienlaicīgi tikai pāris simtus metrus no okeāna atrodošos casa particular, ko arī pieņemu uz 3 naktīm pēc tam, kad esmu konstatējis, ka pat lētākajās valsts viesnīcās naktsmītņu cenas ir krietni augstākas. Varadero uzkavējos kopā nepilnas 3 dienas, kuras pārsvarā pavadu pludmalē, plunčājoties un peldoties siltajā un dzidrajā okeāna ūdenī.

Matanzas.

Netālu no Varadero esošajā Matanzas pilsētā ierodos ar autobusu un naktsmītni šeit sameklēju kārtējā casa particular, ko noīrēju uz 2 diennaktīm. Pēc Varadero, kas pamatā orientēta uz tūristu vajadzībām, Matanzas sniedz patīkamu pārmaiņu, jo šeit vairāk un spilgtāk redzama un sajūtama parasto kubiešu dzīve. Matanzas pilsētā apskatu vietējo cietoksni, 1735.gadā celto Castillo de San Severino, tāpat arī nesen skaisti atjaunotu baznīcu Iglesia de San Pedro Apóstol, kā arī vairākus no pilsētiņas daudzajiem tiltiem (kopā to skaits esot 21), kuru vidū īpaši izceļas 1899.gadā būvētais metāla tilts Puenta Calixto Garcia, kura pamats veidots no metāla režģa, pāri kuram ejot, pa režģa spraugām saskatāma zem tilta tekošā upe Río San Juan. Netālu no Puenta Calixto Garcia tilta acu skatienu piesaista arī liels Che sienas portrets, kas pa gabalu atgādina gleznojumu, bet, pienākot tam tuvāk, izrādās, ka tas veidots no daudziem sīkiem dažādu krāsu akmentiņiem.

Atgriešanās Havannā.

Ceļojuma noslēguma daļā Havannā uzkavējos vēl 2 dienas (2 naktis), vienā no kurām apmeklēju Fortaleza de San Carlos de la Cabaña, 18.gadsimta cietoksni, kas izvietojies Havannas ostas austrumu krastā un sniedz skaistu skatu uz pilsētu, un kas diktatoru Machado un Batistas laikos izmantots kā militārais cietums, kā arī apskatu tā teritorijā esošos Museo de Fortificaciones y Armas un Museo de Comandancia del Che, kurā paviesojos arī telpā, kurā pēc Kubas revolūcijas uzvaras 1959.gada janvārī bijis Che štābs.

Turpat netālu esošo Castillo de los Tres Santos Reyes Magnos del Morro cietoksni, kas būvēts 16.-17.gadsimtos un ko 1762.gadā pēc 44 dienu aplenkuma tika ieņēmis britu karaspēks, pagūstu aplūkot tikai no ārpuses, jo pienācis jau priekšpēdējās dienas Kubā vakars un pamatīgāku cietokšņa apskati atstāju kādam citam iespējamam Havannas apmeklējumam.

Sapnis.

Jāteic, ka kopumā Kubas ceļojums likās kā īss, skaists sapnis, un tikai pārvarot vēlmi Kubā palikt ilgāk (jo palika sajūta, ka laiks bija par maz), un, dodoties prom no šīs valdzinošās zemes, tas tika pārtraukts.