Egera – „Bulls blood” dzimtene.
|
Liene Ekša!
|
21.10.2012. Diena sākās ar skrējienu, ekstrēmu skrējienu uz vilcienu, jo mūsu itāļu draugs un lietuviete ieradās pēdējā brīdī. Run, Forest, run! :D Ielecām vilcienā, un mēs -meitenes nebijām pārliecinātas, ka tas ir īstais (mūsu bailes pastiprināja fakts, ka vilciens pēc 1 min sāka kustēties), bet Federiko šīs dienas frāze"
„Believe me” :D
Viņš nez no kurienes, bet zināja, ka jāiet (jāskrien, precīzāk :D ) uz 11.platformu, vēl pirms iekāpšanas aši paspēja biļeti iegrūst sejā kontrolierei, kas stāvēja pie vagona :”Is this train to Eger?”Neizskatījās, ka tā sieviete saprata, bet vienkārši pamāja ar galvu. Es tāpat vēl neticēju :D Tikai, kad sāka skaļruņos teikt, ka braucam uz Egeru, mans adrenalīna līmenis kritās. Tā kā bija jāceļas jau pirms 8ņiem, visi izmantojām iespēju, un klausoties mūziku austiņās, pusi ceļā nosnaudām, otri pusi, kas jau saulīte bija izbridusi kalnos, skatījāmies pa logu un sākām dzīt mums ierastos jokus.
Pēc divu stundu brauciena no Budapeštas, beidzot izkāpjam Egeras vilciena stacijā, kas ir arī gala stacija. Patīkami, neliela pilsētiņa, daudz svaiga gaisa, putniņi dzied (atšķirībā no galvaspilsētas), mierīgā pastaigas solītī tipinam uz centra pusi, meklēt baziliku un citus apskates objektus. Atrodam gan baziliku, bet iekšā notiek rīta dievkalpojums, kā jau pie svētdienas, tāpēc atliekam bazilikas apskati atpakaļceļam un ejam meklēt pili. Pa ceļam visur Ištvāns (Ungāru varonis); Ištvāna laukums, Ištvāna iela, Ištvāna statuja :D Andžejs (Anda) jau paspēja iejokot, ka šo čali mēs jau no Budapeštas zinām. Bilža pa labi, bilža pa kreisi, pārejam pāri mazam koka tiltiņam un taisnā līnijā ejam uz pili jeb Dobó István Vármúzeu. Rinda tīri tā neko, un svētdienā, hmm… Bet mēs izlemjam gaidīt rindu un iet iekšā, un mums par laimi,rinda virzījās Ungārijas servisiem netipiskā ātrumā :D Izstaigājam teritoriju, burvīgo 18.-19.gs gleznu izstādi (wonderful (sun) ) un vēl citas mazākas ekspozīcijas, paķeram pa suvenīram / kartiņai ko uz LV savējiem aizsūtīt un mūsu vēderi sāk prasīt savu tiesu, pulkstenis jaupāri 2viem, un mēs dodamies labas kafejnīcas medībās, pa ceļam vēl iečekojam labu vīna veikalu, kur atpakaļ ceļā nopirkt slaveno Egeras sarkano vīnu „Bulls blood” jeb buļļa asinis. Nedaudz nostāk no centra atrodam foršu kafūzi ar labu piedāvājumu un galdiņiem ārā, perfect! (sun) Te, Egerā, tūristiem ir daudz pateicīgāki apstākļi neka citās Ungārijas pilsētās, kur esmu pabijusi[izņemot Budapeštu, of course],jo gan kafejnīcā, gan vilciena stacijā, gan uz ielas visi zina angļu valodu, patīkami! Andžejs jau arī paspīdēja ar savām ungāru valodas zināšanām, uzsita īso klačiņu ar foršo viesmīli (giggle) , bet ar numuriņiem gan neapmainījās.
Saulīte silda, mūs maiciņās izmetušies, pusdienas paēstas – nākamā aktivitāte, nopirkt slaveno „bulls blood”. Checked! Bet… kā mēs attaisīsim?!Nu te protams mūsu vienīgais vīriešu dzimtas pārstāvis Federikonāk klajā ar savu spīdošo ideju, ka Andai [tā kā kafejnīcā sanāca labi sačaloties ar viesmīli], lai tik iet uzmiegt aci kādam pretī esošajā restorānā un lai paprasa, lai mums vīnu atkorķē. Ko Anda dara :
„Is this a challange?! I accept.” :D
Nu lūk, tā mēs dabūjām vaļā vīnu, atradām ne-publisku vietu un saulei sildot pučus izmalkojām.Kā garšoja?! Nu, man parasti sausie vīni tā ,- VĒ! Bet šis gan bija labs, tagad saprotu kāpēc populārs, jo garšīgs! (giggle)
Nu tad sagribējās beidzot apskatīt baziliku [brīnumu]. Jā, awesome!Iespaidīgi, ļoti, ļoti. (sun) Bildēs daļu varat apskatīt. Tādi griestu gleznojumi, ka ilgi uz augšu nevar skatīties, galva reibst.Bazilika apskatīta, bet mums vēl par īsu, ko vēl varam apskatīt. Ejam meklēt turku minaretu. Sākumā aizgājām biku uz citu pusi, bet tā kā Egera jau nav liela, Federiko šarmējot vietējās meičas, uzzinām pareizās koordinātes un tik uz priekšu! Minaretu atradām, bet visi beigās izrādījās tik, tik noguruši, ka man nācās vienai kāpt augšā, pārējie no mūsu crew gāja šokolādes meklējumos, jo meitenēm redz saldu kaut ko gribās [meitenes + šokolāde = nedalāmas lietas (giggle) ] Nu tad teorētiski sanāca, ka es iemainīju šokolādi pret 97 šauriem, slideniem turku pakāpieniem! :D Bet ziniet ko, bija tā vērts!!! Tāds saspringums, spriedze kāpjot pa tik nereāli šaurām un slīdīgām trepītēm, kas iet uz apli vien (roud and roud and roud :D ) Noķēru asas izjūtas (kachok) . No augšas [like a boss] pārredzu visu pilsētu, saulainos kalnus, sarkanos jumtiņus (sun) Mūs tur laida augšā pa 5 – 6 cilvēkiem grupā, un es paliku tik ilgi, ka attapos, ka esmu palikusi pēdējā… upss… Tad gribēju pamēģināt tā fast and fearious, jo zināju, ka lejā iet ir 5x vieglāk, un ka lēnā sieviete, kura augšup ejot vilkās man pa priekšu, noteikti [varbūt :D ] varētu būt vismaz pusceļā. Izrādās, es smagi kļūdījos, tikai kādu 3 metru attālumā :D bet sajūtas, kāpjot lejā arī bija ekstrēmas, mani kāju muskuļi juta visus 97 pakāpienus[x2].
Apzinājāmies, ka atpakaļceļš arī no mums prasīs 2h mūsu dārgā laika, tāpēc gribējām izmest nelielu līkumu pa pilsētas daļu, kur vēl nebijām bijuši un atradām foršu parciņu un strūklaku, klik, klik – bildes! (sun) Un ejam [tagad tiešām uz vilciena staciju]. Priekšā paliels kalniņš, meitenes sāk kurnēt, ka jākāpj, bet mūsu itāļu kompanjons visu padarīja tik baudāmu un piesolīja mums dziesmu nodziedāt , ja tiksim augšā, un mēs to bez šaubām arī izdarījām. Dziesma, mmmm…. Itālis, balss kā eņģelim (sun) priekšā gāja trīs vietējās meitenes un varēja redzēt, ka arī šīs priecājas, jo īpatnēji vienādā ritmā kustējām pa ielu. (giggle) Nu tagad mums būs skaidrs uz ko derēt ar Federiko!
Vilciena stacija. Te par laimi runā ar mums angliski, izskaidro visu, kā ātrāk vai tiešam tikt atpakaļ uz Budapeštu, mēs ņemam to ātrāko ar pārsēšanos, cena tā pati. Vilcienā jau miegs sāk mākties virsū, josāk krēslot, tad jau strauji satumsa, bet mēs vēl negulējām. Izkāpjam, lai pārsēstos, un sākās show time :D Kur ir mūsu vilciens, tas kas tur stāv?! Drīz aties, mums nav daudz laika:
„Skrienam meitenes” tā Federiko
un bonusā viņa tipiskais „Believe me”.
Woops… nav īstais, tur vēl viens, skrienam :D Nav īstais! Tā nosmējāmies! :D :D :D Un es vēl pirms tam biju ierunājusies, ka gribu vēl vakarā, atpakaļ Budapeštā iet paskriet, še tev – dabūji?! :D
Beigās sanāca kādas ~10 min pagaidīt, un tas bija īstais. Mājupceļa gan gulējām, bilžas arī ir, jo DAŽS LABS, jau vienmēr parūpēsies, lai būtu kompromāts! (giggle)
