Pēča – spožums un posts. Pirmā diena - mācību ekskursija

  • 4 min lasīšanai

Pirmā diena (12.10.12) – posts. Kāpēc?

Nu liela tāda, ka mēs braucām mācību ekskursijā ar priekšmetu sociālā stratifikācija, un mūsu misija Pēčā bija apskatīt nabadzīgākos čigānu ciematus. Diena sākas naktī jeb cēlāmies 4.30, jo jau 6 no rīta bija vilciens, un vēl ar metro jātiek līdz vilciena stacijai, kura ir Budas pusē. Es novēroju vēl vienu lietu, kas ir tipiska budapeštiešiem, viņiem ir ne tikai lieliska līdzsvara izjūta, neturoties nostāvēt metro, bet arī interesants gulēšanas režīms :D kad iekāpām, gandrīz 100% no visa vagona sastāva gulēja, nākamajā pieturā pamodās tikai tie, kuriem tur vajadzēja izkāpt, labs :D Pārējie bija atlūzuši! Tas gan ir interesanti. Mēs ar Andu jau spriedām, ka viņu organisms jau zina cik pieturas var gulēt. Ceļā divas ar pusi stundas, mēs ,protams, laiku izmantojam lietderīgi, guļam :D

Ierodamies Pēčā, ir gandrīz 9 no rīta – vajag kafiju! Pasniedzējs mūs ieved vietējā bibliotēkā (jauka) un mēs aši nopērkam mini kafijas/esspreso! Nu tiešām mini :D Tā gribētos, lai jūs to redzat, tad jūs saprastu par ko man tik ļoti smiekliņš nāk. Nu neko, iztiksim bez īstas kafijas. Dodamies uz pirmo čigānu ciematiņu. Sākumā likās, ka nav nemaz tik traģiski, bet kāpjot zemāk sapratu, ka tomēr ir. Cietas atrodas netālu no Pēčas, apkārt meži, daudzas mājas ir vienkārši uzceltas uz kalna. Vislielāko negatīvo efektu izraisīja tas, cik nesavākts, netīrs un aizaudzis tur bija. Un protams, biedējoši – viss! P.S. ta bilde pie raksta ir uzņemta pirmaja cietatā.

Tad aizbraucām paskatīties uz ogļu raktuvēm, kur agrāk strādāja ciematiņa iedzīvotāji, tagad tur nekas nenotiekot, jo ogļu kvalitāte ir slikta, bet raktuves bija iespaidīgas. Pirmkārt, kās bija atklātas un izskatījās kā liels atvars, bezdibenis. Nezinu kāpēc, bet manas emocijas par ciematiņu un to lielo krāteri tieši sasaucās, skatoties uz abiem, likās viss likumsakarīgi. Nākamā pietura, Ormánság reģiona dome. Devāmies uz diskusiju ar ciemata mēru, sociālo darbinieci un citiem (laikam deputātiem). Gara, faktiem pilna prezentācija, man bija auksts, un pirms tam 30 min bija jāgaida tā tikšanās. Jūs jau saprotat, ka nebiju noskaņota šai diskusijai, nu to arī varu pastāstīt :DMan neinteresēja, jo runāja par Eiropas finansējumu, valsts politiku, reģiona attīstību. Uff, nu miegs pamatīgi nāca un neredzēju sev nekādu ieguvumu, vai noderīgu informāciju.

Tad braucām uz kaut ko WOW! Nu pilnīgi pretēju, neordināru, tipisku vidus Eiropai, uz tipisku čigānu ciemu, tajā 100% dzīvoja čigāni. Dažas mājas, ja viņas tā drīkst nosaukt, izskatījās pēc nabadzīga malkas šķūnīša Latvijā. Tiešām! Bez apkures, bez nekā īstenībā. Es nevaru pat iedomāties, ko tika mazā būdiņā var ietilpināt (izņemot pašu ģimeni), ņemot vērā, ka vidējās čigānu ģimenes ir daudzbērnu (apstiprinās nabadzības teorijas). Tas bija pirmais iespaids par ciemu, bet mēs tikai cauri braucām, jo mūs jau gaidīja vietējā ciema skolā, kur pasniedzējs bija noorganizējis pusdienas un lekciju. Gardi paēdām, tad skolas direktore mums izvadāja pa skolu. Nu interesanti gan! Lielākoties, skola izskatās moderna, vienā klasē pat redzēju interaktīvo tāfeli :O Jā, ceturtajā nabadzīgākajā ciemā visā Ungārijā ir interaktīvā tāfele, skolā, kurā ir 150 skolēni… BET, mums paskaidroja, kāpēc. Normāli, tā nav visā Ungārijā, tikai šajā skolā, jo ir daudzi sadarbības partneri, piemēram, Kanāda palīdz, Eiropas fondi utt. Skola šajā ciemā ir visas dzīves centrs, čigānu bērniem skola ir viss. Viņi iet uz skolu, jo tā dažiem no viņiem iespējams ir vienīgā vieta, kur dabūt ēdienu un veselības aprūpi. Skumji... un smagi. Es reizēm sūdzos, kaut ka man nav kā no modernākajām tehnoloģijām, bet (Labrīt!) šiem cilvēkiem nav ko brokastīs ēst! Un varbūt arī pusdienās! Viņi noteikti dzimšanas dienās necep karbonādes un neredz šampanieti! Es tiešām esmu pateicīga un priecīga, ka es varēju to visu redzēt. Neredzētu, nesaprastu.

Pēc skolas mēs braucām uz iepriekš aprakstīto ciemu. Tur viņiem bija kaut kāda sanākšana ar dziesmām un dejām. Mūs uzņēma kā ļoti gaidītus viesus, Apsēdāmies uz grīdas uz celīšiem un baudījām. Ritmiskas dejas, svilpieni, vīrieša deja, vijole, akordeons, ugunīgi sarkanas kleitas. Tik ļoti čigāniski, bet tik ļoti viņu! Man iepriekš Latvijā bija vairāk negatīvas asociācijas ar čigāniem , bet tagad es situ plaukstas un smaidu. Neiedomājami, bet īstenība. Manas acis tomēr atvērās. Tie taču arī ir cilvēki. Interesanti bija arī tas, ka viņi mūs arī fotografēja (Ja, arī vienam no viņiem bija fotoaparāts)! Pēc koncerta devāmies uz baznīcu, kas senākos laikos bija baznīca/skola 2 in 1. Tagad tā ir tikai baznīca. Maza telpa, mūsu grupai knapi pietika kur apsēsties. Elektrības nebija. Tajā mums bija informatīva lekcija par ciemu, nekā iepriecinoša kā jau noprotat. Viņi gan ir apbrīnojami viesmīlīgi, iedomājaties, cilvēkiem pašiem nekā daudz nav, bet viņi aicināja mūs, veselu baru ~30 cilvēku uz zivju zupu! I am impressed! Bet nē, mēs atteicām, jo kavējam savu grafiku! Jādodas uz muzeju.

Tā, nu tā kā mēs kavējām, plāni tika mainīti. Mums bija paredzēts vēl viens ciems, bet mēs to izlaidām, un braucām un to Ormánság reģiona muzeju. Interesanti, ka šajā reģionā sēru drēbes ir baltā (!) krāsā. Nu muzejs, kā muzejs. Es atkal biju nogurusi un neieinteresēta, atvainojos Tev, lasītāj, bet diena bija nebeidzami gara! Muzeja saimniece mūs cienāja ar štrūdeli, mm, ķiršu es dievinu. Tas ir ungāru saldais, manšķiet, ka arī Vācijai bija, bet nu… Ungārijā mūs daudzviet cienā ar štrūdeli. Un arī home – made palinku! Pasniedzējs teica, ka pēc 6 vakara var dzert :D Baigais viņš mums (mēs ar Andu viņu saucam par kluso) (giggle) Saskandinājām ar pasniedzēju, iemācījām „priekā”. Un devāmies vakariņot. 21.00 ! OMG, pasniedzējs baigi uztraucās, lai mēs nebūtu badā, bet beigās mēš bijām pārēdušies. Nosēdējām tajā restorānā/kafejnīcā līdz 23.00 un devāmies uz Pēču. Mēs ar Andu bijām vienīgās no bara, kuras nepalika hostelī, mums bija sarunāts, ka paliekam pie meitenēm (Ārija, Alīna, Evita – PALDIES, milzīgs) J Ilgs laiks pagaja, kamēr tikām līdz meiteņu kojām, bet tomēr mēs to izdarījām. Devāmies iekarot kādu no Pēčas klubiem, balallējāmies līdz pus4 un gājām gulēt, nākamajā dienā bija jāmostas pus8.

PIRMĀS DIENAS BEIGAS!

*turpinājums sekos



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais