Uz Durmitoru. 2. Bosnija
|
Edmunds Cepurītis
|
Lai gan jābrauc tieši garām, autobuss Horvātijas galvaspilsētā nepiestāj un brauc bez pieturām uz Bosnijas robežu. Aiz muguras jau pirmais robežpunkts, kur sen aizmirstā veidā visiem pasažieriem jāizkāpj no autobusa un pie maza lodziņa jāatrāda pases robežsargiem. Kļūst pamanāms, ka es ar savu ES pasi šeit ievērojami atšķiros, jo visi pārējie ir bosnieši, visticamāk Bosnijas serbi no Serbu republikas, dziļāk Bosnijā autobuss nebrauc.
Var aptuveni nojaust līdzbraucēju stāstus – visi ir vīrieši, labi pazīstami ar šofera palīgu un parasti nedaudz pajoko ar viņu, kad mūs visus pārskaita pēc katras apstāšanās pie ceļmalas kafenīcām. Joprojām esam divpadsmit. Izskatās, ka pārējiem šādi braucieni ir regulāri, un tas laikam stāsta par to, ka Ļubļana ir Balkānos labākā vieta, kur atrast labi apmaksātu darbu. Lai arī pēc Balkānu nacionālisma to būtu grūti pateikt, taču robežas, kas atdala šejienes tautu – slovēņu, bosniešu, serbu, horvātu – valodas ir pavisam niecīgas, ne lielākas kā Skandināvijā, un tas darba meklējumiem nav lielāks šķērslis kā šādi ne visai ērti nakts braucieni.
Tā izbraucu cauri Horvātijai pilnīgā tumsā, ik pa laikam mēģinot aizmigt, līdz klāt ir nākamā robežpārbaude, kas neko daudz neatšķiras no iepriekšējās. Drīz pēc tam šofera palīgs atkal nāk skaitīt – cik cilvēku dodas uz Baņa Luku. Izrādās, ka esam tikai trīs, pārējie brauc tālāk – līdz ar to bez liekām ceremonijām autobuss vēlāk izlaiž mūs uz apvedceļa, kādus 10 km no pilsētas centra, kur jau gaida taksometrs, lai aizvestu mūs uz autoostu (tā laikam lētāk).
Baņa Lukā arī ir daudz ko redzēt, bet, tā kā ir trīs naktī un gribu pēc iespējas ātrāk tikt uz Sarajevu, aprobežojos ar tuvumā esošo dzelzceļa staciju (milzīga, ja tā var teikt, ar tukšumu piepildīta angārveidīga celtne ar vismaz desmit metrus augstiem griestiem, dažiem komercijai paredzētiem kioskiņiem, kas savu nišu nav atraduši un milzīgajā ēkā stāv pilnīgi tukši, un neatrodamu vilcienu sarakstu) un autoostu, kur divas stundas gaidu pirmo rīta autobusu uz Sarajevu lasot Dostojevski un cīnoties ar miegu un nogurumu.
Tikai vēlāk uzzināju par fascinējošo tirdzniecības centru Boska, kas man droši vien liktu pašaubīties par tik ātru aizbraukšanu.
Beidzot pienāk autobuss, un es varu atļauties diezgan ērtajos sēdekļos aizmigt, īsos atmošanās brīžos pa logu ieraugot dažādas pilsētas, saullēktu, kalnus, gaišzilas upes, tuvojošos, šķiet, pašvaldību vēlēšanu plaktātus ar, acīmredzot, dažādu virzienu politiķu (visu vīriešu) portretiem, kuri man visi tomēr izskatās gandrīz vienādi, un vēl citus skatus, no kuriem lielāko daļu esmu jau aizmirsis. Pēc sešām stundām iebraucu Sarajevā.
Sarajevas vēstures pamatu apzināšanās, šķiet, sagādā daudz vairāk iespaidu nekā iespējams ar labākajiem nodomiem uzņemt no pilsētas šodienas. Pirmā pasaules kara sākums, Sarajevas olimpiāde un četrus gadus ilgais slaktiņš, kad kalnos ap pilsētu uzstādītie serbu ložmetēji ierakstījās vēl šodien redzamajos sienu caurumos un daudzajos sakropļotajos cilvēkos uz ielas. Tomēr no Srebreņicas likteņa Sarajeva un tās mošejas izbēga, sievietes te joprojām staigā hidžabās. Tāpat pilsētas austrumos pašu pasludinātā republikā joprojām dzīvo serbi (ne tikai tur, protams), bet centrā bez mošejām ir arī katoļu un pareizticīgo baznīcas un sinagogas, celtas cieši viena otrai blakus.
Šejienes infromācijas centros angliski neviens tā īsti nerunā, bet saņemtajā bezmaksas pilsētas kartē redzams tikai pats centrs. Vēlāk meklējot jau grāmatnīcās, saprotu, ka pilnas Sarajevas kartes ir liels retums. Nākas ceļu meklēt internetkafejnīcās, pierakstot vajadzīgo transportu un ielas uz lapiņas. Galu galā arī slavenā Sarajeva šoreiz ir tikai pieturpunkts manā ceļā uz Durmitora kalniem, bet lai tur nokļūtu, neder centrālā autoosta, ir jābrauc uz Austrumsarajevu, no kurienes atiet lielākā daļa autobusu uz sirpjveidīgās Serbu republikas pilsētām. Ja staigājot orientēšanos mazliet apgrūtina iztrūkstošie ielu nosaukumi, tad braukšana sabiedriskajā transportā ir vēl līmeni augstāk – nevienai pieturai šeit nav nosaukuma, nemaz nerunājot par kādiem autobusu sarakstiem.
Tādēļ – varbūt kādam noder – lai no centra nokļūtu minētajā Austrumsarajevas (Istočno Sarajevo) autoostā, jārīkojas šādi: centra kartē, kuru var dabūt gan info punktos, gan dzelzceļa stacijā, jāatrod Austrijas laukums – “Austrijski Trg”, kas atrodas netālu no vecpilsētas, otrā pusē Mijackas upei (tuvumā ir Latīņu tilts un Bistrik iela). No turienes atiet 103. trolejbuss uz “Dobrinja”, biļeti var nopirkt turpat netālajā kioskā. Vēlreiz – pieturā nav nekādu sarakstu vai norāžu, ka no šejienes atiet tāds 103. trolejbuss, bet par laimi neesošie pieturu nosaukumi nav problēma, jo jābrauc līdz galapunktam, Dobriņai. Tālāk jāturpina iet tajā pašā virzienā, kurā brauca autobuss, vēl kādu puskilometru, un tad jau kreisajā pusē varēs pamanīt autobusus un visu pārējo, kas nu tādām stacijām pienākas. No šejienes atiet vismaz pa trijiem reisiem dienā uz katru no Serbu republikā ievilktajām pilsētām, arī Srebreņicu – bet, šķiet, internetā par šejienes sarakstiem tomēr neko uzzināt nav iespējams.
Kopumā pirmais Sarajevas apmeklējums man paliks atmiņā ar karstumu un ne visai labu pašsajūtu, kas diemžēl nevar neietekmēt iespaidus (Jā, tur bija gan vecpilsētas šaha laukums ar milzu figūrām un grumbām no malas vērotāju sejās, šauras austrumnieciskas ieliņas vecpilsētā un daudzie gājēju tilti pār Mijackas upi, gan tā arī neievēroju, uz kura tieši uzskāka pasaules karu). Ceru tur vēlāk rudenī atgriezties un atrast saistošākus stāstus.
Īsākais ceļš, kas savieno divas Balkānu galvaspilsētas, Sarajevu un Podgoricu, ļoti labi atbilst vārdam “pasakains”. Vispirms tā ir dziļa, kanjonveidīga ieleja Bosnijas pusē, tad Fočas pilsēta un šejienes lielākā upe Drina ar spilgti gaišzilo ūdeni, kas tālāk veido lielu daļu no Bosnijas robežas ar Serbiju un ik pa laikam parādās arī Kusturicas filmās. Tālāk autobusi turpina braukt cauri aizām pa vēl šaurākiem ceļiem, uz kuriem ar pretī braucošajām mašīnām iespējams izmainīties vien atsevišķās vietās, līdz Melnkalnes robežai, kur ceļi ir ievērojami sakārtotāki. Visi pa ceļam sastaptie cilvēki ir gana viesmīlīgi, lai gan ļoti reti zina, kaut vienu svešvalodu (tostarp serbi bieži atsakoties saprast ļoti līdzīgās slovēņu un horvātu valodas – tā slovēņi) un no manis piedāvātā saraksta “English, Russkij, Deutsch” visbiežāk atsaucas uz pēdējo (simti tūkstošu bēgļu vācvalodas valstīs atstāj sekas arī dzimtenē).
Vēl viens robežpunkts un esmu Melnkalnē, Durmitors ir pavisam tuvu.
Smalkāku Bosnijas mūsdienu raksturojumu latviski var izlasīt un redzēt nesenā Fotokvartāla rakstā.
Dažas citas fotogrāfijas var redzēt Arņa Balčus blogā
Bet - kas tad tur īsti bija ar mana brauciena galamērķi Durmitoru - bez lieka teksta var apskatīties šeit