mozambika

  • 6 min lasīšanai

“Man drīzumā gaidāmas kāzas un man būs divas sievas. Ar jau esošo esam precējušies desmit gadus, mums ir trīs bērni un visas draudzenes viņu tagad apskauž. Jo tas, ka varu apņemt vēl vienu sievu, nozīmē, ka esam izsitušies, ka esam pietiekami turīgi, ka varam to atļauties. Vairākas sievas var būt tikai vai nu ļoti nabadzīgiem cilvēkiem, vai tiem, kuri ir turīgi. Jo, ja tu vienai uzdāvini dāvanu, tev tāda pati jāpasniedz arī otrai. Ja viena dzīvo mājiņā ar dārzu, arī otrai jādzīvo mājiņā ar dārzu. Ja nakti pavadi pie vienas, tev tāda pati nakts jāpavada arī pie otras. Tas jau arī fiziski nav nemaz tik viegli,” šķelmīgi smaidot man stāsta Rui Masunda, 32 gadus vecs Mozambikas galvaspilsētas Maputu iedzimtais ar daudziem mozambikiešiem raksturīgo samērā gaiši tumšo ādas krāsu. Viņš runā nevainojamā angļu valodā, ik pa laikam ieskatās planšetdatora ekrānā un dzer ar piena pulveri bagātinātu melno tēju. Liktenis kopā mūs savedis pavisam dīvainu iemeslu dēļ. Es pavadu Eiropas Savienības attīstības komisāru Andri Piebalgu viņa vizītē Mozambikā, taču valstī mēs ierodamies ar dažādām lidmašīnām, viņš vīzu problēmas dēļ ir aizkavējies vecajā kontinentā, Eiropas Komisijas iepriekš komisāra vajadzībām nolīgtais šoferis sēž bez darba, man ir pilnīgi brīva diena un tā nu Rui Piebalga vietā tiek uzticēts pa pilsētu vadāt mani.

Puisis par šādu notikumu pavērsienu sevišķu prieku neizrāda, atklāti pasaka, ka radis vadāt pasaules “lielos suņus”, jeb citu valstu augsta ranga politiķus un amatpersonas, kas viesojas Maputu, turklāt viņa pienākumos ietilpst arī uzņemties tādu kā gida lomu, ja vien atbraucējs pēc darba dienas to vēlas. Taču, kad bezkaislīgi atgādinu, ka viņam ir samaksāts un tādēļ Piebalga vietā tomēr nāksies samierināties ar mani, Rui skābi pasmaida un mēs sēžamies mašīnā.

Viņš izrādās zinošs cilvēks un tā pāris stundu laikā esmu noklausījies patiešām kvalitatīvu Maputu un daļēji arī visas Mozambikas vēstures un sociālpolitikas īso kursu, apskatījis visu ko Rui uzskatījis par manas ievērības vērtu un mēs sēžam viņa izvēlētā kafejnīcā. Esmu pateicis, ka turpmāk pa pilsētu pārvietošos pats saviem spēkiem, tāpēc viņš var doties pats savās gaitās un pēkšņā brīvdiena puisi ir acīmredzami iepriecinājusi.

Vienīgā valsts pasaulē, kuras karogā redzams kalašņikova automāts vienkārši nevar nebūt tā vērta, lai to apmeklētu. Šāda doma par Mozambiku manā galvā klejoja jau kopš pusaudžu gadiem, kad parādījās pirmā interese par ģeogrāfiju un ģeopolitiku, turklāt esmu pārliecināts, ka līdzīgi jūtas daudzi. Iztēlē par nedaudz noslēpumaino, Indijas okeāna krastā esošo milzīgo un būtībā diezgan noslēgto Mozambiku biju uzbūris vispārdrošākās ainiņas, taču realitāte, kā jau tas parasti mēdz notikt, izrādās ļoti atšķirīga.

To visu es atskārstu jau uzreiz pēc nolaišanās Starptautiskajā Maputu lidostā – ,lai gan uz robežas jāiziet visai sarežģīta vīzas iegūšanas procedūra, mani fotografē, ņem pirkstu nospiedumus un vēlreiz, pēc visām jau iepriekš veiktajām drošības pārbaudēm, skanē somu, tas viss vairāk izskatās pēc no senseniem laikiem saglabājušās formalitātes, kuras nepieciešamības mūsdienās neviens tā īsti vairs netic. Turklāt patiesībā manas somas saturs tā īsti nevienu neinteresē un robežsardzes darbinieks pat neskatās pie skanera izvietotajā televizoriņa ekrānā, tāpat arī visas pārējās procedūras, tiek veiktas bez acīmredzama entuziasma.

Taču tie visi ir tikai sīkumi un patiešām lielā atskārsme, ka te nebūt viss nebūs tā kā man šķitis, nāk pēc tam, kad automašīna mani ir ievizinājusi pašā Maputu. Es pēkšņi saprotu, ka valsts nebūt nav tik izolēta kā man varbūt bija licies. Maputu ielās redzams liels skaits ar izteikti eiropeiskiem sejas vaibstiem apveltītu imigrantu vai vienkārši iebraucēju no Portugāles un atšķirībā no dažas labas citas daudz pārtikušākas kontinenta valsts, bālģīmjiem šeit neviens nekādu uzmanību nepievērš. Un kā jau visās no tūristu takām tālāk esošās zemēs, vietējiem pat prātā neienāk no acīmredzamiem ārzemniekiem diedelēt naudu un viņi vienkārši netraucēti dzīvo savu ikdienas dzīvi.

Vairumā gadījumu visur esošie portugāļi uz Mozambiku nav ieradušies sauli, pludmaļu smiltis un kokosriekstus baudīt. Katru dienu krīzes smagi skarto Portugāli vidēji pamet 85 iedzīvotāji un lauvas tiesa šo cilvēku dodas nevis uz Angliju tīrīt tualetes vai lasīt zemenes, bet gan taisnā ceļā uz bijušajām kolonijām Mozambiku un Angolu. Šajās portugāliski runājošajās valstīs viņi var turpināt strādāt savā specialitātē un nepasliktināt savu sociālo statusu. Savukārt Mozambika iegūst speciālistus ar labām izglītībām un citādāku skatu uz dzīvi un lietu kārtību tajā. Algas, protams, šeit ir zemākas nekā Eiropā (taču arī tā nav aksioma, daudzi labākie speciālisti pat pelna vairāk), toties cenas ārpus Maputu centra, kur viss maksā aptuveni tik pat cik Rīgā, ļoti, ļoti zemas.

Turklāt, lai gan Mozambika ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm, tajā valdošais bardaks, ir neskaitāmas reizes mazāks, nekā biju iztēlojies. Protams, prātā paturu, ka šī ir pēc skaita devītā Āfrikas valsts, kurā viesojos un līdz ar to izpaliek kultūršoks, kurš varbūt te piemeklētu kādu, kurš šajā kontinentā iepriekš nekad nebūtu bijis. Taču jebkurā gadījumā – ļaudis ir relaksēti un no daudz kur Āfrikā valdošās kņadas, haosa un pārcilvēcīgās rosības te nav faktiski nekā. Ne Maputu, ne mazāku pilsētu ielās tik pat kā nemana citur ierastos mazos mocīšus, nav sastrēgumu, neviens nekur nesteidzas (šajā ziņā var vilkt zināmas paralēles ar Rietumāfrikas valsti Burkina Faso) un brīžiem liekas, ka pa lielam visiem viss ir vairāk vai mazāk vienalga. Par to pārliecinos iegājis arī kādā pēc skata omulīgā kafejnīcā un pasūtījis tasīti kafijas ar pienu. Oficiants pieņem pasūtījumu, taču, tad šķietami par mani aizmirst, nepievērš nekādu uzmanību un garām ejot pat vairās acu skata. Kad pēc minūtēm divdesmit apvaicājos par savu kafiju, viņš ar vainīgu sejas izteiksmi čukstus paziņo, ka savu dzērienu diemžēl nedabūšu, jo tas ir beidzies un šodien vairs arī nebūs. Un tikai pēc kāda laika atskārtu, ka mozambikiešiem, tāpat kā daudziem citiem afrikāņiem, gluži vienkārši ir fiziski grūti, varbūt pat dažreiz neiespējami, kādam pateikt – nē. Tas viņiem ir kaut kas nepieņemamas un viņi darīs un teiks visu, lai tikai izvairītos no maģiskā mazā vārdiņa lietošanas.

Pašā Maputu centrā slejas pirmā Mozambikas prezidenta Samora Mašela statuja. Nosaukt granītā kalto ar paceltu labās rokas pirkstu stāvošo armijas frencī tērptā vīrieša pieminekli par milzīgu būtu liekulīgi. Jo patiesībā tas ir vairāk nekā milzīgs. Diemžēl man neizdevās internetā atrast precīzus statujas izmērus, taču mans uzticamais pavadonis Rui Masunda zina stāstīt, ka tas ir lielākais monuments Āfrikā un nudien nav iemesla viņam šajā jautājumā neticēt.

Vēlāk gan nedaudz pastaigājis pa pilsētu nonāku pie secinājuma, ka mozambikiešiem vispār ir sava veida fetišs uz nedaudz dīvainām, monumentālām celtnēm un, jo sevišķi pieminekļiem. Turklāt šī nav vienīgā Mašela statuja Maputu, tiesa lielākā gan. No otras puses mozambikiešus var arī saprast – viņu zemē ilgus gadus plosījies pilsoņu karš, arī valsts neatkarība ir asinīm slacīta un tad jau arī zināms sentiments uz senajiem līderiem un Padomju Savienībā tik ierastajiem ļeņinekļu veida pieminekļiem, kļūst vairāk saprotams.

Pārējā pilsētas arhitektūra gan nav nekas ievērības cienīgs, šur tur redzama kāda mūsdienīga augstceltne, bet visapkārt dominē, ierastais koloniālisma stils. Vienīgā patiešām interesantā ēka, kuru man izdodas atrast, ir vēl pagājušā gadsimta sākumā celtā dzelzceļa stacija, kuru momentāni atpazīs ikviens, kurš redzējis filmu Asiņainie dimanti, ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā. Lai gan filmas darbība notiek Rietumāfrikas valstī Sjerraleonē, tā gandrīz pilnībā filmēta Maputu un dzelzceļa ēkas apkārtnē norisinās daudzas svarīgas epizodes. Tas pats Rui man zina stāstīt, ka filmēšanas laikā tikusi slēgta laba daļa Maputu un pilsētas iedzīvotājiem nācies paciest ne vienu vien neērtību, turklāt jau pēc filmas iznākšanas, daudzus sāpinājis, ka Mozambikas vārds, tajā tā arī ne reizi netiek pieminēts...

Diemžēl sava brauciena laikā pārsvarā uzturos Maputu un citas pilsētas redzu maz. Taču jebkurā gadījumā nobrīnos par to, cik maz kareivīguma, par kuru varētu liecināt gan automāts karogā, gan bagātīgā karu pieredze, ir vienkāršajos mozambikiešos. Protams, es nezinu kā ļaudis reaģē stresa situācijās, taču arī Rui stāsta, ka visi ir noguruši no kara un tagad, kad valsts ir nostājusies uz nu jau samērā ilgstoša miera ceļa, gandrīz neviens nevēlas satricinājumus. Bijušie kaujinieki kļuvuši par politiķiem un uzņēmējiem, savukārt tādus tūrists kā es, neviens sen jau kā vairs netramda. “Agrāk tā nebija. Bet tagad viens pats vari izbraukt cauri visai Mozambikai un tev nebūs nekādu drošības problēmu. Katrā ziņā ne vairāk kā jebkurā citā, kaut vai tavā, valstī. Mozambikā šodien ir ļoti droši. Tu vari pat staigāt ar lielu naudu, es, kad vajag iemaksāt bankā lielāku summu, ielieku to somā un vienkārši eju pa ielu – Mozambika ir ļoti mainījusies,” man stāsta Rui. To visu noklausījies, es nolemju aiziet līdz pilsētas graustu rajonam, kur nabadzība ir īsta, ne izdomāta, sataustāma, sajūtama. Graustu rajons izrādās kā jau graustu rajons, taču sevišķu interesi par mani neizrāda arī šeit – tik vien cik bērni skraida apkārt un kaut ko saka savā valodā.

Es lēnām dodos atpakaļ un domāju par to cik gan Āfrikā ļoti valsts atšķiras no valsts. Jo tieši tepat, burtiski pārsimts kilometru attālumā ir Svazilenda ar diktatorisku karali un vieniem no lielākajiem AIDS cipariem pasaulē. Bet vēl uz otru pusi, tieši uz augšu Tanzānija, kuru par āfrikānisku pat grūti nosaukt un, kura ir tik tūristiska cik vien kāda valsts uz šīs pasaules var būt. Mozambika atrodas abām šīm valstīm vidu. Un tāda arī ir – āfrikāniski nesamaitāta un savu ceļu droši vien vēl līdz galam vēl nesaprotoša.

Playboy Latvija



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais