Starptautiskajā miera dienā uz TERORA muzeju

  • 3 min lasīšanai

Jāsāk ar to, ka bija grūti piecelties pulksten 8, sākumā jutos, it kā celtos uz lekcijām, bet.. kad izkāpām metro stacijā - sajūtas mainījās. Rīts nebija no siltajiem, šorīt termometra stabiņš rādīja tikai +6!!! Jā, priekš Budapeštas liekas kā mini ziema :D bet īstenībā jau nebija tik traki, likās spirgts un atsvaidzinošs gaiss, un tas noteikti palīdzēja pamosties un noskaņoties ekskursijai.

Ieradāmies 10min pirms norunātā laika, bijām vienīgās - vismaz mums tā likās, jo nemanījām apmaldījušos skatienus, kuri meklētu vēl pēc kāda cita erasmusnieka. Apsēdāmies saulītē uz soliņa, mmm.. gribējās vienkārši tur palikt un nekur citur neiet. Satikām pāris erasmusniekus, tad organizatorus, tad vēl un vēl erasmusniekus līdz bijām apmēram visi (īstenībā gaidīju, ka būsim vairāk). Nemaz nepamanīju pa kuru laiku visi ieradās, jo sākumā mēs bijām vien pāris cilvēki, bet tad 5 minūtēs uzradās pūlis :D(so tipical)! Ar metro devāmies uz muzeja pusi. Un tur kā jau parasti – nekad nevar zināt ko ieraudzīsi. Bija jautri vērot cilvēkus, kuri dīvaini šūpojās metro, cenzdamies atvairīt miegu un izskatīties žirgti pēc vakardienas ballītes :D but that’s normal :D

Muzejs. Mhh.. Jā. Interesants fakts, ka EU pilsoņiem viss ir lētāks, tas tā. Muzejs bija super, no A līdz Z. Visas ekspozīcijas ir izvietotas 3.stāvos. Bija jāsāk ar otro stāvu. Telpās visapkārt ir lielāki/mazāki ekrāni, kuros rāda autentiskus video, vecu cilvēku atmiņu video, Staļina un Hitlera uzrunas, gājienus, holokaustu utt. Emociju gamma spilgta. Katrā telpā pie ekspozīcijām attiecīgas melodijas, skaņas. Piemēram, telpā, kur bija izstādīti tā laika virtuves priekšmeti fonā skanēja trauku šķindoņa, un tā visās telpās – viss pieskaņots tā, lai liktos reālāks un palīdzētu iejusties un saprast. Forši arī, ka daudziem video bija subtitri angliski, un katrā vietā, kur sākās jauns stāsts varēja paņemt lapas, uz kurām bija rakstiski izstāstīts kas tajā laikā Ungārijā notika. Ļoti moderns un pārdomāts muzejs!

Izstaigājām otro stāvu, kur pārsvarā viss bija par padomju laiku sākumu Ungārijā un nacistu iebrukumiem. Kāpām zemāk, tur pirmajā telpā mūs sagaida VOLGA :D , bet tā nebija parasta volga, tā bija kā tā laika limuzīns, melna, lielāka nekā man zināmās parastās vecās volgas, šī bija ar sarkana samta sēdekļiem (kā jau krievu laikos dominē sarkanais). Mašīna bija kā melna aizkara buduārā, kad nodzisa gaisma, tad tika izgaismots mašīnas salons, skats labais. Vēl šajā stāvā bija daudz gleznas, statujas, vēlēšanu kabīnes, vecie telefoni, baznīcas lietas un tur arī bija telpa, kurai bija baltas, kā no silikona ķieģelīšiem taisītas sienas, viens no ESN organizatoriem (ungārs) iztulkoja, ka tās sienas ir taisītas no cūku taukiem :D , Es neesmu pārliecināta vai tas bija tikai pakaļdarinājums, bet ceru, ka jā. Kopumā šis stāvs likās pozitīvāks par iepriekšējo. Tad bija jādodas uz pēdējo – pagrabstāvu.

Sākumā man nepatika, ka lifts ilgi jāgaida (tas bija vienīgais ceļš lejup), bet kad iekāpām un sākām braukt, kaut kas likām aizdomīgs. KAS? Pirmkārt, lifts sāka braukt ļoti lēni, tiešām ļoti (tā, ka knapi kustēja uz priekšu), tad nodzisa visas gaismas (õ), un mums aiz muguras ieslēdzās video (so sceary :D ) pa ceļam mums izstāstīja par tiem laikiem, kad cilvēkus turēja ieslodzījumā, skumji, cietsirdīgi un prātam neaptverami, un video vēl tāds biedējošs. Video beidzās tieši sekundi sekundē, kad atvērās lifta durvis (tik pārdomāts viss, super!!!). Lejā nemaz negribējās smaidīt.. tur bija visādi kambari, moku kambari, plikas, aukstas, drūmas sienas un viena dzelzs gulta bez matrača… Telpa ar polsterētām sienām, ieroči, vēl citā telpā bērnu balsis stāstīja stāstus. Brr – grūti bija, tik aizkustinoši, bet reizē iespaidīgi, briesmīgi un biedējoši. Uz beigām jau nāca Ungārijas atbrīvošanas tēma, kur bija arī priecīgas melodijas un video, kā ungāri atgriežas mājās no izsūtījuma.

Pie pašas ieejas/izejas stāv tanks, un man sanāca tur nedaudz aizkavēties :D Anda atsūtīja sms, ka jau ir ārā (sanāca, ka es nedaudz ilgāk visu skatījos), tad arī es ilgi nečammājos un devos uz izejas pusi. Pie izejas sanāca iet kopā ar Frederiko, vienu pazīstamu itāļu puisi. Ejam uz izeju, bet apsargs mums saka, ka nevaram iet ārā. WTF? Saskatāmies ar Frederiko un nodomājam, ka apsargs (ka jau ungārs) droši vien nesaprata mūs, jautājam vēlreiz "Vai varam šeit iziet?" Apsargs tik „No, NO EXIT” :D Sieriously?! Mūs te grib paturēt, vai kā? Paspējām jau pajokot, ka vedīs uz kambari :D skatāmies, ka citi iet ārā, bet tiem visiem video kameras un izskatās pēc svarīgiem cilvēkiem, bet nu neko, varam arī nedaudz pagaidīt, pa to laiku pačekojot suvenīru/grāmatu veikaliņu pie izejas. Otrais dublis, jautājam citam darbiniekam, vai varam tikt ārā?!! Tad beidzot visi ar visiem vienojās, ka mēs drīkstam pamest omulīgās TERORA MUZEJA telpas! :D

Tāds lūk bija mans šodienas rīta piedzīvojums! Ceru, ka kādam patika! :)

P.S. Diemžēl, iekšā fotografēt nebija ļauts, tā kā bilžu nebūs!

Jauku visiem starptautisko miera dienu! :)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais