Ar jahtu uz Roņu salu kopā ar burāšanas skolas studentiem

  • 5 min lasīšanai
Ar Rūtu uz Roņu salu. Viss sākās saulainā svētdienas pievakarē Andrejostā ap pulksten 18.00. Mēs, Es (Anete), Jānis un Jolanta ieradušies jahtu piestātnē, paņēmuši savas somas un pašgatavoto maltīti, dodamies uz Rūtu. Pie jahtas mūs sagaida kapteinis Egils un 3 burāšanas skolas audzēkņi – Kārlis, Romāns un Rihards. Kā jau kārtīgiem latviešiem pienākas, vispirms tiek noriktēta līdzpaņemtā pārtika un, lai gan kapteinis saka, ka līdzpaņemtais ēdamā daudzums pietiktu veselai nedēļai, Jānis un Kārlis vēl dodas uz veikalu iepirkt dažus sīkumus un dīzeli jahtai. Tikmēr mēs izmantojam laiku, lai iepazītu, kārtīgi, pašu Rūtu un arī viens otru. Pirmais iespaids par jahtu izpaudās zvanā draugam, frāzē: „es arī šitādu gribu”, viss izskatās tik ērts, mājīgs un pārdomāts- daudzie skapīši, plauktiņi, gāzes plīts un wc- viss gluži kā mājās. Gaidot puišus no veikala, uzzinājām, ka šovakar mūsu braucienam ir diez gan nelabvēlīgs pretvējš, kas radīs apgrūtinātu, bet ne neiespējamu burāšanu. Man kā nezinātājam, tas nelikās nekas liels – kā būs, tā būs. Sagaidām puišus- vēl kaudze ēdamā, un divi dažādi veidi tablešu- pret jūrasslimību. Pāris neirotiski zvani darba kolēģiem, ja nu nepaspēšu atpakaļ uz darbu laikā un pēc pulksten septiņiem jau dodamies ceļā. Pēc Egīla aicinājuma: „paēdam tagad, jo pēc tam mūs baigi nēsās”, izlemjam paēst, un no plauktu dzelmēm uz jahtas klāja tiek iznests vakariņu cienasts – tā nu visi mēs braucam, draudzīgi vakariņojot pie kopīgi sagatavotā galda pie reizes vērojot saulrieta apmirdzētos krastus, kuģu piestātnes, milzu kravas kuģus un citus neierastus objektus, kas no mūsu Rūtas izskatās tik gigantiski. Pēc kāda laika tiek atraisītas arī pašas buras – viss notiek ātri un operatīvi, puiši lieliski sadarbojas – precīzi un bez lieka stresa, kā arī neiztikt bez blieziena pa galvu ar buru, kuru saņem Rihards. Kapteinis iestūrē kursu, un mūsu Rūta pamatīgi sagāžas uz labo sānu, no kā es pamatīgi nobīstos, ka tā varētu apgāzties, taču dzirdot, ka tas nav iespējams, bailes pamazām mazinās, līdz atkal pieķeru, ka krasts jau ir nesasniedzamā attālumā... Kopš kursa ieņemšanas visu laiku braucam sasvērušies un pamatīgi šūpojoties. Nu man ir skaidrs, kādēļ vajadzēja paēst pirms tam. Pamazām satumst un rodas izjūta, ka mēs ķeram sauli, nu jau esam ieburājuši pašā jūrā, viena pa vienai parādās spožākās zvaigznes, līdz tieši priekšā (nedaudz pa kreisi) redzams visiem pazīstamais- lielais lācis. Viļņi šūpo jahtu kā šūpuli, uzlieku mūziku austiņās un ļaujos pārdomām, vērojumiem. Kādā brīdī pagriežu galvu uz aizmuguri un redzu, ka tālumā šauj Rīgas svētku salūtu, kas liekas tik mazs, taču nezaudē savu burvību. Ik pa laikam stūre tiek pie cita entuziastiskā, topošā kapteiņa. Neiztikt arī bez jūrasslimības upuriem - citi bija galīgi zili-zaļi, citi viegli rūtaini, vienīgi Egils bija stoisks. Man, Romānam un Rihardam laikam ir palaimējies ar labu vestibulāro aparātu, jo mēs neizjutām nelabumu. Pēc kāda laika nolēmu iet gulēt, palūdzu Egīlam uzlikt filmu un turpat uz dīvāna atslēdzos. Pa miegam dzirdēju filmas skaņas, kuras gāja tandēmā ar ūdens sitieniem pret jahtu un pamodos, jo bija iestājies klusums. Esam Roņu salā, ir 7 no rīta, visi saguruši, daži negulējuši un jūrasslimības nomocīti. Noguļam līdz desmitiem, tad daudz/maz sakopušies dodamies izbraucienā pa 5.5 km garo un 3.5 km plato salu ar tepat piestātnē iznomātajiem velosipēdiem. Citi laimīgi, ka nokļuvuši uz stabilas virsmas, citi, ka tikuši vaļā no ikdienas raizēm, citi priecīgi, ka gūst jaunu pieredzi. Pirmā pieturvieta - pasts, kur puiši saņem zīmogus, pastniece izloca vārdu Pučs – kā izrādās Igauņiem šī ir Puča atceres diena. Svinīgi, taču visapkārt valda netipisks klusums. Tā nu savā 3 stundu garajā izbraucienā paspējam apskatīt Limo pludmali ar dziedošajām smiltīm, aizmīties līdz Gustava Eiffela modelētajai bākai, pie kuras Kārlis cītīgi lipināja gliemezi, kurš visiem, kam bija fotoaparāts kļuva par dienas supermodeli, gan pavērot neparasto salas ainavisko vidi. Jāteic Roņu salā ir neaprakstāmi skaista flora – īpaši pārsteidza augu krāsainība un tā vien likās, ka katram kokam un krūmam ir savs raksturs. Arī par faunu jutos priecīga , jo šeit nebija odu. Sāku apsvērt domu šeit pārvākties un man par prieku tieši bija izlikta māja pārdošanā. Apmeklējām arī pašu tālāko Roņu salas ragu Kuunsi, kur visi uzkāpām pamestajā skatu tornī. Dodoties atpakaļ, piestājām apskatīt salas baznīcas – gan veco, gan jauno, diemžēl dievnami šai dienā bija slēgti. Secinājām, ka mūsu kuņģi ir nomierinājušies un gatavi uzņemt pārtiku, devāmies meklēt vietu, kur varētu ko iekost, taču arī visi krogi šodien mums bija slēgti, nu neko:( Tā kā pašiem gana ēdamā- braucām atpakaļ uz jahtu. Es šoreiz atturējos vistas, desmaizēm un citiem sātīgiem gardumiem – iztiku ar 5 min. zupu, arbūzu, riekstiem un žāvētām plūmēm. Pārējie arī tā – piesardzīgi, iekoda atpakaļceļam. Vēl brīdi pasēdējuši, pāris pastaigas pa mazo ostiņu, apmaksāts rēķins par jahtas piestātni un iznomātajiem velosipēdiem un mēs dodamies ceļā. Saulīte spīd, debesis skaidras un visiem veselīga sejas krāsa. Vēja virziens mājupceļam šoreiz mums labvēlīgs, Rūta slīd pa pašām viļņu galotnēm un šūpošanās arī mazinājusies. Tagad sapratu, kā atšķiras „labais” vējš no „sliktā” (īpaši to novērtēja jūrasslimotāji). Stūrētāji, nedaudz apmierinājuši stūrēt kāri, mainījās ar lielākiem laika intervāliem – pirmais stūrēja Rihards, tikām pārējie devās nosnausties. Atkal uzliku mūziku, atlaidos uz klāja, ļāvos, lai saule un vējš grauzdē manu seju. Raugoties pieaugošo viļņu putojošajās galotnēs, ik pa laikam uzmetu acis sarūkošajai Ruhnu- šoreiz nebija pārdomu, bija tikai secinājumi. Pēc 2 stundām Romāns nomainīja Rihardu, tad arī vairs nevarēja redzēt salu, bijām jūrai kā uz delnas un ūdeņi palika tumšāki. Mūzika man ausīs ar pieņēma tempus un tā vien likās, ka viļņi diriģē jahtu manas mūzikas ritmā. Atradu drošu vietu kur nostāties kājās un tā pavadīju gandrīz visu atlikušo ceļu. Fantastiska sajūta, kad vilnis tevi paceļ un nolaiž, un kas ir vēl labāk - šoreiz neviens neizjuta nelabumu (iespējams, kādam palīdzēja laicīgi uzņemtās zāles). Ik pa laikam vēroju ātrumu, kas brīžiem uzkāpj līdz pat 8 mezgliem stundā aptuveni 14 km/h. Uzmodās arī Jānis un uznāca uz klāja, un izdarīja to, par ko es perināju domas - aizlavījās līdz pašam jahtas priekšgalam, vērot viļņu šķelšanos. Tad atkal pienāca Kārļa kārta stūrēt. Katrs no šiem cilvēkiem burā dažādu iemeslu dēļ – vienam tas ir veids kā izrauties no ikdienas stresa, ko var redzēt vieglā smaidā, otram tas ir kaut kas, kas sagādā milzīgu gandarījumu, kā bērnam, kas ieradies konfekšu veikalā, trešais ar klusu entuziasmu to uztver kā ļoti svarīgu mērķi, lai arī sejas izteiksme ir kā akmenī cirsta, savukārt, citam tas ir dzīvesveids. Galu galā, visiem šiem cilvēkiem ir kas kopīgs – kad viņi satver stūri un vēro kompasu, viņu acīs iezogas mirdzums, kas liek nojaust, ka cilvēks ir savā īstajā vietā. Pamazām satumst, brīžiem var manīt pa kādam lielam kuģim, līdz brīdim, kad pilnīgi mūs pārņem tumsa, iespējams jau saskatīt augstākās un spožākās krasta gaismas. Šķiet drīz būsim mājās Līdz ar tumsas iestāšanos- cimperlīgāks kļuva vējš, kura dzītās, pret jahtas bortu izšķīdušās viļņu šļakatas, ik pa brīdim pārsteidza uz klāja esošos. Visi ierāvušies lietusmēteļos, ka tik degungals rēgojas, Jolanta pat sev virsū uzmetusi guļammaisu, lai pasargātos no šļakstiem. Es nesagaidījusi izmirkšanu, nokāpju jahtas lejā. Palūdzu atkal Egilam uzlikt filmu un tā nu cenšoties sasildīties aizmiegu. „Celies, celies, esam klāt!”, uzsauc Jolanta. Esam Daugavā, visapkārt tumsa, klusums no pilsētas, tik gaismas un atspulgi tumši rāmajā Daugavas ūdenī. Ir jau pusnakts, motora dzītu, kapteinis iestūrē Rūtu Andrejostas piestātnē. Esam pietauvojušies, visi noguruši un izmirkuši- kravājamies. Apmainījušies pēdējiem kontaktiem un sadalot 2/3 neapēstās pārtikas, mēs atvadījāmies viens no otra ar domu, kad kādu dienu atkal visi kopā draudzīgi pakuģosim. Anete.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais