Francijas dienvidi

06.01.2008
9 min lasīšanai

Francijas Rivjēra noteikti nav latviešu iecienītākā atpūtas vieta, vismaz spriežot pēc stāstiem forumā jau nu noteikti. Tā nu ir sanācis, ka mana iepazīšanās ar Franciju sākās tieši Dienvidos... Ceļojums jau notika vasarā, taču šeit ieliku tikai tagad. Mans sākotnējais uzstādījums šim ceļojumam bija šajā laikā nekļūt par Francijas vai apmeklēto vietu ekspertu un pazinēju, bet gūt pozitīvas emocijas. Rīgā. Vēl pirms lidojuma jāpaspēj izsūkt aliņš un tad varam doties ceļā. Bez īpašiem starpgadījumiem nonākam Milānas lidostā, jeb precīzāk lidostā Malpensa. Saskaņā ar ceļojuma plānu mums Milānā būs jāuzkavējas līdz nākamās dienas agram rītam, kad dosimies tuvāk mūsu ceļojuma galamērķiem Francijā. Ar autobusu no lidostas nonākam pie Milānas centrālās stacijas. Šķiet, ka viesnīcu atrast nebūs grūti, jo tā taču atrodas it kā netālu no stacijas. Lai būtu viesnīcu vieglāk atrast, tiek izņemtas no somas vairākas karšu fragmentu izdrukas. Mazpamazām rodas nojausma, ka tie karšu fragmenti, kas ir izdrukāti, neko daudz nedod un viesnīcas meklēšana notiek daļēji pēc intuīcijas un daļēji pēc karšu fragmentiņiem mūsu rokās. Kaut arī bijām dikti aizņemti ar vajadzīgās viesnīcas meklēšanu, nevarējām nepamanīt vienu lietu, par kuru biju mazliet pārsteigts to redzot. Turpat parkā pie stacijas bija nobāzējusies frizieru brigāde un darīja darāmo turpat zem klajām debesīm bez spoguļa. Tā pēc kāda laiciņa pablandoties pa Milānas ieliņām ieraugam mūsu meklētās viesnīcas izkārtni. Dodamies iekšā un saprotam, kāpēc viesnīca bija tik lēta, kad to rezervējām. Viesnīcas vestibilu šī telpa, kurā mēs nokļuvām, atgādināja pavisam attāli. Drīzāk izskatījās pēc nolaista bāra ar spēļu automātiem. Tomēr pēc piecām minūtēm esam savā numuriņā, kurš salīdzinot ar to, ko redzējām pirms brīža izskatījās ļoti labi. Agrā rīta agrumā atrodamies Tren Italia vilcienā un dodamies uz Nicu. Ap pusdienas laiku esam Francijā. Nica. Kā tur tanī dziesmā bija: Kam nauda ir, tas sēž Ik dienas kafejnicā, Un katru vasaru Viņš apsauļojas Nīcā... Šķiet, ka šī dziesma vēl tagad ir aktuāla. Lai tur varētu dzīvot pilnvērtīgi visu vasaru (kā tūrists), tad ir nepieciešams zināms naudas kušķis. Pirmais iespaids par šo pilsētu bija tas, ka šī ir ļoti kompakta pilsēta. Ēkas un pagalmi viens otram ir piekļāvušies tik cieši, ka šķiet - ir izmantots katrs kvadrātcentimetrs šajā pilsētā. Sākotnēji bija vēlme apmeklēt kādus muzejus, bet vienmēr kāda cita aktivitāte nomāca muzeja apmeklējumu un tā arī Nicā nevienu muzeju neapmeklējām. Tomēr arī bez muzeja apmeklējuma tur bija ko redzēt. Un pats galvenais bija jau tik daudz izslavētā promenāde des Anglais. Vakarā, pastaigājoties pa šo promenādi varēja ne tikai acis mielot ar skaisto skatu uz Vidusjūru visas promenādes garumā, bet vienkārši atpūsties pēc pavadītās dienas. Patika arī tas, ka pastaigājoties pa promenādi neradās tāds snobisks iespaids par apkārtējo vidi un cilvēkiem visapkārt. Ja pastaigāsiet vasaras sezonā Jūrmalā pa Jomas ielu, tad tur var redzēt dzīvus žurnāla vāka modeļus un modeles, kas kopumā rada tādu “sevi parādīt uz citiem paskatīties” iespaidu. Savukārt Nicā visi izskatījās ļoti vienkārši, kaut gan publika, kas tur apgrozījās nav no nabadzīgākajām. Tas arī šeit patika visvairāk - pilnīgs miers, harmonija un nekādas steigas. Promenādē vietas pietiek pilnīgi visiem: gājējiem, skrējējiem, skrituļslidotājiem un visiem citiem, kas vēlas izlocīt kājas. Ja kājas piekusušas, tad visā promenādes garumā ir soliņi, kuros sēžot var noraudzīties, kā viļņi pienes akmentiņus un tad aizejošais vilnis paņem atpakaļ tos jūrā. Starp citu, runājot par pludmali - tā ir akmeņaina, ne smilšaina kā pie mums. Cilvēku nav ļoti daudz, un ir privātās un sabiedriskās pludmales. Iesaku izvēlēties sabiedriskās pludmales ne tikai tāpēc, ka tās ir bez maksas, bet arī tāpēc, ka privātajās pludmalēs nav nemaz tik daudz papildus ekstru: saliekamie pludmales krēsli, kāds dzēriens un tas arī viss. Bez promenādes Nicā vēl ir daudz ko apskatīt. Nu piemēram, Massena laukums (Place Massena). Ir vēl viens objekts, kuru noteikti būtu vērts apskatīt - Nicas pilskalns (Le Chateau). No šī pilskalna paveras brīnišķīgs skats uz pilsētas panorāmu un promenādi visā tās garumā. Ja ļoti negribas tur doties kājām, piemēram, noguruma dēļ (lifts šķiet tur nestrādāja), ir iespēja turp aizvizināties ar tūristu vilcieniņu. Protams, Nicā vēl ir daudz ko apskatīt Matissa muzejs, Krievijas Pareizticīgo baznīca un daudzas citas vietas. Ja ir vēlme, var paieties kalnā un pamāt roku seram Eltonam Džonam, kuram šeit ir villa. Tiesa villu vislabāk var redzēt no tālienes, jo tuvumā neko citu, kā augstu žogu un biezus apstādījumus redzēt nevar. Vēl nedaudz gribēju pieskarties vienai citai vietai Nicā - Cours Saleya. Tā ir maza ieliņa, kur parasti pa dienu ir puķu tirdziņš vai antikvariāts (kā mūsu krāmu tirgus Latgalītē), bet vakarā visa ieliņa nosēta ar restorāniem. Puķu tirdziņš pārvēršas par restorānu ieliņu burtiski pusstundas-stundas laikā. Tā kā šī restorānu ieliņa bija izreklamēta gandrīz katrā ceļvedī par Nicu, tad nolēmām tur vakarā iegriezties. Godīgi sakot - biju mazliet vīlies. Visu laiku nepameta tāda "konveijera" sajūta. Ja personāls redz, ka galdiņi tukši, tad strādā "iekšā raušanas" stratēģija, bet, kad galdiņi ir pilni, tad sākas "ārā mešanas" stratēģija. Tu vēl neesi izdzēris pēdējo malku vīna, kad pienesas klāt aizelsies oficiants un noprasa: "Finished?". ?@#! es pats pateikšu, kad esmu Finished! Pēc brīža atskrien ar rēķinu. Taču skaidrs, vakars nav no gumijas un jāpaspēj vēl noplēst piķis no citiem viesiem. Nav jau tā, ka mums vakars tāpēc būtu sabojāts, gluži otrādi - varam pasmaidīt par šo restorānu ieliņu un doties tālāk baudīt vakaru Nicā. Kas mani ļoti pārsteidza šajā pilsētā - izpalīdzība. Pietika uz brīdi izvilkt karti, lai papētītu, kur tālāk jāiet, kā no kaut kurienes parādās cilvēciņš ar smaidīgu seju, apjautājas un laipni pastāsta kā nokļūt gala mērķī. Tā bija vairākas reizes. Kannas Šajā pilsētā pabijām tikai garāmejot un tikai tāpēc, ka vēlējāmies apskatīt dažus konkrētus objektus. Arī šeit, tāpat kā Nicā ir sava promenāde - boulevard de la Croisette. Tā gan gluži nav tāda promenāde, bet tāpat paveras skaists skats uz jūru. Otrā pusē bulvārim atrodas viesnīcas - cita par citu iespaidīgākas un majestātiskākas. Protams, ka apstājāmies pie ne īpaši glītas ēkas - Festivālu nama, kur notiek cauru gadu visādi sarīkojumi, tai skaitā visiem zināmais Kannu kino festivāls. Starp citu, vietējā pašvaldība domā, kā to ēku padarīt acij tīkamāku. Marseļa Šī ir pilsēta, kas parasti neietilpst Rivjēras tūristu kartē, jo pilsēta arī ir nedaudz ārpus Rivjēras robežām. Turklāt kādu laiku atpakaļ šī pilsēta bija maigi izsakoties "nedraudzīga" tūristiem. Tomēr daudz ir izdarīts, lai arī tūristi mierīgu sirdi varētu apmeklēt šo otro lielāko Francijas pilsētu. Un tik tiešām šajā pilsētā ir ko apskatīt. Bet par visu pēc kārtas. Pilsēta kā jau lielpilsēta līdzi sev nes to, ko daudzās vietās citur pasaulē: nemierīgums, netīrība un kontrasti. Tomēr, ja ir vēlme gūt pozitīvas emocijas, tad šie blakusefekti arī būs efekti, bet ne defekti. Pašlaik pilsētā, līdzīgi kā Nicā, tiek palaists pilsētā tramvajs, tāpēc dažas ielas varbūt ir izkapātas, bet izstaigāt visu var bez grūtībām un vienīgās reizes, kad tas mums izrādījās traucēklis, bija tad, kad ieradāmies un, kad devāmies prom ar smagajām somām. Citās reizēs mēs to nemaz neievērojām. Tagad par to, ko vajadzētu redzēt un apmeklēt. Marseļā nav tādas izteiktas vecpilsētas, bet ir vecā osta (Vieux Port), kas vairs nefunkcionē kā osta kravu pārkraušanai, bet rod patvērumu daudz jahtām un laivām. Šī ir tā vieta, kur visvairāk koncentrējas tūristi, un šī ir vieta, kuru var izvēlēties kā sākuma un beigu punktu Marseļas apskates maršrutā. Kas negrib vai nav laika visu apstaigāt kājām, var tepat Vieux Port iesēsties City Tour autobusā un apbraukāt Marseļu trijos dažādos maršrutos. Tepat var iesēsties kuģītī un aizkuģot līdz Ifas salai (Chateau d#039;If). Šī sala mums pazīstama no A.Dimā garadarba "Grāfs Monte Kristo". Jāatzīst, ka šī grāmata ir viena no manām tuvākajām grāmatām, tāpēc šo izbraucienu ar kuģīti mēs uz ilgu laiku neatlikām. Šajā salā ir iespēja aplūkot Ifas cietoksni, kas patiešām ilgāku laiku arī kalpoja kā cietums, vienīgi Edmons Dantess tur atradās tikai grāmatas "Grāfs Monte Kristo" ietvaros. Ja cilvēks neslimo ar iztēles trūkumu, tad diezgan interesanti ir ieskatīties kamerās, kur sēdēja Dantess un abats Faria. Var apskatīt arī citas kameras, kuras ir pieejamas apmeklētājiem. Ja runa iet par pašu Marseļu, tad tur pats ievērojamākais objekts ir Notre Dame de la Garde. Šī bazilika atrodas Marseļas augstākajā punktā un vakaros ir apgaismota. Tiešām iespaidīga celtne ne tikai no ārpuses un no liela attāluma ar desmit metrus augsto Marijas Dievmāte statuju, bet arī dievnama iekšpusē sienas, grīda un griesti, kas izklāti no maziem mozaīkas gabaliņiem. Šī celtne ir Marseļas lepnums un Dievmāte Marija no bazilikas augstākā punkta visu laiku stāv "sardzē" un dod svētību Marseļas iedzīvotājiem. Vēl jau ir daudz citi objekti, ko apskatīt. Vispirms gribētu uzsvērt abus fortus Vecās ostas abās malās, kas agrāk ir bijuši pamatīgi nocietinājumi. Vērtīgi ir tāpat pastaigāties pa pilsētu un apskatīt mutuļojošo Marseļas ikdienu pa ceļam apciemot Vecās Marseļas muzeju, apmeklēt grandiozo 19.gs. celto katedrāli de la Major, apmeklēt Vieille Charite un citus objektus. Mēs sākumā bijām domājuši apmeklēt vairāk muzejus, bet vai nu to muzeju nevarējām atrast, vai arī tur tika izvietota pēc mūsu domām ne tik interesanta izstāde, un galu galā apmeklējām tikai Vecās Marseļas muzeju. Gribējām apmeklēt arī katedrāli de la Major, bet dažādu apstākļu sakritības dēļ vienmēr tur nonācām pusdienas pārtraukumā. Kopumā pilsēta atstāja pozitīvu iespaidu un emocijas. Vēl Francijā apmeklējām vairākus ciematiņus un pilsētiņas, izmantojot kādas tūrisma firmas rīkotos ekskursijas braucienus. Patīkami, ka braucienā bijām tikai divi pāri un tāpēc ekskursija bija ekskluzīva - gandrīz individuāla. Apmeklējām Grāsu. Grāsā patiesībā apmeklējām tikai Fragonard smaržu fabriku. Iepriekš es uz šo pasākumu raudzījos šķībi - sak, ko es tur darīšu. Bet apmeklējums izdevās ļoti interesants - gide interesanti pasniedza informāciju, kā top smaržas pudelītēs, kas biezā slānī ir nopērkamas veikalos visā pasaulē. Piemēram, vai jūs zinājāt, ka lai iegūtu tīru jasmīna smaržas esenci 1 kilograma apjomā, tad tam ir nepieciešami jasmīna ziediņi kopā 1000kg !! Tālāk apmeklējām Senpoldevansu (Saint-Paul-de-Vence), tad arī fantastisko ciematiņu Gurdonu, kas atrodas 800 m augstumā, un visu laiku nepamet sajūta, kā vējš šo ciematiņa nenopūš no kalna lejā - izskatās tik nereāli. Protams, visus tos kalnu serpentīnus un lieliskās ainavas aprakstīt nevar - tas ir jāredz pašam. Redzējām vēl šo to, bet tas, ko varu aprakstīt par Franciju būtu viss. Nu vienīgi palika Monako. Šī ir tāda neliela valstiņa un viss tur izskatās mazliet nereāls, ja patur prātā, ka šī nelielā, tikai nepilnus 2 kvadrātkilometrus lielā valstiņa var patstāvīgi funkcionēt, turklāt visai sekmīgi. Tiesa ienākumi no kazino šodien vairs nesastāda lielāko daļu no valsts ienākumiem, tomēr lielākajai daļai no mums šī valstiņa asociējas tieši ar kazino. Apmeklējot Monako, izvizinājos pa formulas 1 trasi un varēju iztēloties, kurā vietā jābremzē, kur tunelī var uzņemt ātrumu un tā tālāk. Kad biju domās izbraucis trasi, tad devos pelnīt naudu uz Kazino. Centrālais kazino bija pa dienu slēgts, bet nenoskumis devos uz turpat netālo slaveno kafejnīcas de Paris kazino un uzzinājuši, ka minimālā likme ir 5 EUR, pamēģinājām, kas sanāks. Mēs neesam kazino spēlmaņi, tomēr jau iepriekš zinājām, ka mūsu iemaksātajai naudai ir lemts papildināt kazino kasi. Tomēr pēc brīža varējām kazino atstāt ar vinnestu 1.40 EUR, tas nozīmē, ka bilance palika negatīva, tomēr to kompensēja ar pozitīvām emocijām pildītais piedzīvojums. Ceļojot pa šo valstiņu uzzinājām daudz ko interesantu. Piemēram, kā kļūt par Monako rezidentu un kā kļūt par Monako pilsoni. Noskatījos goda sardzes maiņu pie Prinču pils. Tādu kā es tur bija vēl pāris simti, kas centās noskatīties uz šo procesu. Nekā īpaša jau tur nebija: atnāca četri, kuri nomainīja citus. Goda sardzes maiņa tur notiek katru stundu, bet īpaši svinīga ceremonija ir tikai vienu reizi dienā, ja nemaldos 11.55. Mums tāpat palaimējās izdzīvot to emociju buķeti, kas saistīta ar dzelzceļa streikiem. Saistībā ar plānotajām sociālajām reformām ļautiņi izdomāja nedaudz pastreikot. Streikotājiem, protams, pie vienas vietas, ka mums nākamajā rītā šķīst vai plīst ir jānokļūst Nicā. Streiko tikai kaut kāda daļa no visa dzelzceļa personāla, taču tik un tā uz tablo dzelzceļa stacijā parādās arvien vairāk biedējoši uzraksti, ka reiss atcelts vai kavējas. Mums vēl palaimējās un tikām pie biļetēm vienā no retajiem reisiem, kas kā plānots tomēr pienāca stacijā. Vilcienā, protams, sakāpj visi – tie, kam ir biļetes un tie, kam ir biļetes uz atcelto reisu iepriekš. Vilciens pārpildīts. Pa skaļruni tiek paziņots, ka vilciens nekur nekursēs, kamēr netiks daļēji atbrīvots. Protams, neviens neizkāpj. Vēlāk dzelzceļa darbinieks šķērso visus vilciena vagonus, smaidot laipni paskaidrojot, ka būtu tomēr kādam jāizkāpj. Viss, protams, ļoti humāni – neviens ar steku laukā netiek mests. Līdz ar to arī attiecīga atbilde – neviens neizkāpj. Tad vēlāk daži izkāpj. Vēlāk vēl daži, kamēr vilciena vadītājam apnīk gaidīt un vilciens atiet no stacijas. Visi var atviegloti nopūsties... Finālā mēs guvām lieliskas emocijas un iespaidus. Tagad ar smaidu atceramies, kā mums gāja - pat tad, kad draudēja palikšana bez naktsmājām nakts vidū Milānā. It visur, kur bijām, palika sajūta, ka gribas tur atgriezties vēl kādu reizi. Ja kādu dienu izlemjat apmeklēt Francijas Rivjēru tad: - apgūstiet kaut cik franču valodu. Ir 21.gs., bet tik un tā viņi tur nav nekādi poligloti, un bez franču valodas var izdzīvot, bet franču valoda piedod tik ļoti nepieciešamo komfortu un drošības sajūtu, jo pat ne visās vietās, kas saistītas ar tūrismu, izdosies sarunāties angļu valodā. Vāji klāsies restorānos, kur franču valoda ir pārliecinoši pirmajā vietā. - Paņemiet līdzi peldbikses vai peldkostīmu, ja vien protat un gribat peldēt. - rēķinieties, ka restorānos ir jāēd. Ja vēlēsieties pasūtīt tikai dzeramo, tad, iespējams, pasūtīs jūs pašus. - ja trāpīsieties, tad, kad dzelzceļa personālam labpatiksies streikot, un jums kā reizi būs iepriekš iegādātas vilciena biļetes, tad jūs varat atrasties dziļā d... - braukt ar savu auto nav vērts, it īpaši tūrisma sezonā. Maksas ceļi, sastrēgumi, parkings - visas šīs lietas sajūsmu jums neradīs. Un, ja neesat pieraduši pie kalnu ceļiem, tad sirmi mati nebūs nekāds pārsteigums. Gan jums, gan tiem, kas sēdēs blakus. - Un visbeidzot paņemiet līdzi labu garastāvokli. P.S. Man ir slinkums pārpostēt bildes uz draugiem.lv bilžu galeriju. Tāpēc, ja vēlaties aplūkot šī stāsta vizuālo versiju, tad sekojiet šim linkam http://www.superhuks.lv/WEBalbum/start.php un: lietotajs: rivjera parole: rivjera

Francijas dienvidi

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem