Eiro Trip '12 - Lietuva, Polija un Slovākija.

06.08.2012
21 min lasīšanai
52 foto

Pāris gadus jau biju sapņojis par to, ka varētu apceļot Eiropu, taču visu laiku šis tas nogāja greizi. Tad nebija naudas, tad nebija ar ko braukt un citas problēmas. Šī bija tā vasara, kad gandrīz viss izdevās. Tā nu mēs, stalti latvju bāleliņi, es un Alberts, devāmies iekarot austrumeiropu. Bijām plānojuši aizbraukt līdz pat Serbijai, taču mūs ceļojums iekavējās par nedēļu līdz ar to ceļojuma garumu nācās krietni samazināt. Gāja dažādi. Ļoti daudz, kas nenotika kā bija plānots. Bija neveiksmes un veiksmes, izmisums un prieks, taču gala rezultāts ir fantastisks. Tik daudz piedzīvojumu, iespaidu, cilvēku un pārdomu pāris dienu laikā vēl neesmu guvis. 1.diena, 27.jūlijs. Sākam savu ceļojumu ap pusdesmitiem no rīta uz Bauskas šosejas, netālu no Baldones. Par cik mums bija tikai Latvijas nauda, pirmā pieturvieta bija Bauska. Stopējām apmēram stundu un jau sākām smieties, ka neviens mūs neņem un kad vakarā brauksim atpakaļ uz Rīgu. Mainot stopēšanas dislokācijas vietu un ejot uz priekšu, pēkšņi apstājās fūre, kuru mēs nemaz nestopējām. Aiziet, lecam iekšā. Šoferis pēc tautības bija polis. Kā jau poļiem raksturīgi viņš tā īsti nezināja nevienu valodu, taču mēs ar viņu kaut kādā veidā komunicējām krieviski. Par cik manas krievu valodas zināšanas nav diez ko augstas, saprast, ko runā sarunu biedrs ar vēl sliktākām valodas zināšanām ir diez gan pagrūti. Šoferis bija ļoti smieklīgs. Runājām pārsvarā par meitenēm un alu un ik pa laikam par citām blakus lietām nedaudz izsmējāmies. Viņš mūs izlaida Bauskā, ceļa vidū pie sarkanās gaismas. Viņš arī pats izkāpa lai palīdzētu mums ātrāk tikt ārā no mašīnas. Skats laikam bija labs, ja jau no blakus mašīnas meitenes smējās. Bauskā samainījām naudu uz eiro un litiem. No Maximas paņēmām palielu Dormeo kasti un uzzīmējām uz tās pirmo mērķi - Viļņu. No Bauskas bija kāds laiciņš jāpaiet ar kājām ārpus tās, jo nebija piemērotas vietas stopēšanai. Apmēram pēc stundas, pusotras, izdomājām atpūsties un pasēdēt ēnā, jo bija ļoti karsts. Kamēr atvilkām elpu par stopēšanu nelikāmies ne ziņas, taču BMW šoferis acīmredzot bija pamanījis lielo zīmi ar uzrakstu Vilnius un apstājies. Forši, lecam iekšā! Iekāpjot iekšā, sajūtas bija ļoti labas, jo temperatūra automobīlī un ārā atšķīrās par 10 grādiem. Šoferis bija kaut kāds lietuviešu biznesa cilvēks, kuram bija bizness Rīgā. Cilvēks bija gudrs līdz ar to bija ļoti interesanti ar viņu sarunāties par visdažādākajām tēmām. Paveicās ar to, ka viņš mūs izlaida Viļņas centrā kā arī kodolīgi izklāstīja, kur kas atrodas. Tā nu apmēram 5 stundu laikā bijām nokļuvuši Viļņā. Izstaigājām visu pilsētas centru kā arī apmeklējām pili vai drīzāk to, kas no tās pils ir palicis pāri. Lai vai kā tur bija forši - pils bija augstā kalnā un no turienes varēja saskatīt visu pilsētu. Viļņa vispārībā bija ļoti forša pilsēta. Otrā labākā no visa mūsu ceļojuma. Pilsēta kalnaina, kas līdz ar to visu pilsētas ainavu padara interesantāku. Viņiem ir arī kas līdzīgs kā mums Vecrīga tikai ne tik liela. Viņiem ir arī pāris mazie debesskrāpji un infrastruktūra arī ir attīstītāka nekā Rīgā. Viļņa vispār ir daudz kur mums priekšā. Cilvēki arī bija tādi priecīgi, aktīvi, nodarbojās ar sportu un citām aktivitātēm. Mums bija sarunātas naktsmājas šajā pilsētā, taču tas cilvēks bija izslēdzis telefonu. Tas gan pamatīgi pabojāja garīgo. Paņēmām pāris aliņus un gājām pasēdēt pie VIļņas upes (aizmirsu upes nosaukumu) un domājām, kur celsim telti u.t.t. Pēc pāris aliņiem gājām uz "Couch Surfing" mītiņu, kas notika netālu no mūsu atrašanās vietas. couchsurfing.org ir ceļotāju portāls, kur cilvēki sniedz vai saņem nakšņošanas vietu. Tas ir portāls, kur cilvēki apmainās ar viedokļiem, sniedz padomus un iepazīstas viens ar otru. Šis portāls vispārībā ir ļoti lieliska lieta, kuru ir vērsts iepazīt. Iesaku tur reģistrēties cilvēkiem, kuriem patīk ceļot un iepazīties ar cilvēkiem no citiem pasaules nostūriem."Couch Surfing" mītiņš bija ļoti interesants. Tur bija cilvēki no Āzijas, Amerikas un no dažādām Eiropas valstīm. Mītiņā iepazināmies un satusējām ar vairākām meitenēm līdz ar to mums beigās jau divas meitenes piedāvāja nakstsmājas. Lieliski! Tas nozīmē, ka nav jāiet meklēt telts vieta un mēs varam ballēties tālāk. Vēl mītiņā bija viena forša baltkrieviete. Jau sarunāju, ka kaut kad ziemā braukšu ar draugiem pie viņas ciemos uz kādu ballīti vai protesta akciju pret Lukašenko. Tā nu visu nakti noballējāmies un ap pieciem no rīta gājām gulēt. Jāsaka, ka Viļņas vecpilsētas naktsdzīve īpaši neatpaliek no Vecrīgas. 2.diena, 28.jūlijs. Ceļamies agri no rīta, jo meitenei pie kuras mēs palikām bija jāiet uz darbu. Mums pievienojās ceļotājs no Nīderlandes. Tā kā es aizmirsu viņa vārdu es viņu iesaucu par Klīstošo holandieti. Klīstošais holandietis tāpēc, ka viņš ir kārtīgs hardcore-ceļotājs. Viņš ceļo jau trīs gadus bez apstājas un ar tikai 200eiro kabatā. Viņš ir apceļojis visu Eiropu un drīzumā viņš veltīs 2 gadus Z-amerikai, 2 gadus D-amerikai, 2 gadus Āzijai un vēl divus Āfrikai.Šī bija vissliktākā diena visā ceļojumā. Jau no paša rīta bija nenormāli karsts, es biju neizgulējies un ar nelielām paģirām. Viss iepriekšminētais plus pāris kilometri ar smagu somu bija lielas mokas man.Salīdzinoši viegli izkļuvām no Viļņas ar diviem sabiedriskajiem transportiem. Ļoti ātri nostopējām busiņu, kurš mūs aizveda līdz Kauņas-Marijampoles šosejai. Tur gan nācās nedaudz ilgāk gaidīt mašīnu. Par cik mēs bijām trīs, mēs izmantojām tādu taktiku, ka viens stopē un pārējie divi guļ kaut kur ceļmalā un tā mainījāmies, jo bija taču karsts.Pēc apmēram stundas, pusotras apstājas mašīna, kuru vadīja divi džeki no Čīles. Tie arī bija interesanti kadri. Apspriedām ar šiem dažādas lietas un jau pie Marijampoles apvedceļa viņi mūs izlaida.Marijampoles apvedceļš un pats pierobežas rajons kā tāds ir vienkārši pašnāvība stopētājiem. Arī Klīstošais holandietis teica, ka šī esot sliktākā vieta visā Eiropā, jo šeit mašīnu jāgaida kādas 6 stundas. Stopējam, stopējam un neviens nestājas, nestājas. Es par to laiku, kamēr Alberts ar Holandieti stopē, aizgāju uz benzīntanku un iegādājos pāris litrus ūdens un vienu aliņu, jo ārā bija tik karsti, ka man ļoti strauji saruka ūdens rezerves. Pēc viena aliņa jutos perfekti. Vairs nebija paģiras un es biju nedaudz atdzisis un remdējis slāpes. Perfekti, stopēšana var turpināties! Stopējam apmēram 7 stundas, taču bez panākumiem. Pa ceļam mēs vēl iegājām kādā lietuviešu pagalmā un palūdzām lai piepilda mums visas (~8) pudeles ar ūdeni, jo visu iepriekšējo bijām jau izdzēruši. Pastopējām vēļ nedaudz un tad metām mieru un sākām meklēt vietu, kur uzsliet telti. Iekūrām ugunskuru un sākām vārīt auzu pārslu putras un devāmies pie miera. Nākamajā dienā uzzinājām, ka tur, kur mēs gulējām plosījās tornādo. Pff, neko par to nenojautām, taču pērkona dārdi gan bija ļoti skaļi. 3.diena, 29.jūlijs. Klīstošais holandietis mūs pameta un devās ceļā bez maltītes ieturēšanas, jo viņš ļoti gribēja paspēt uz "Coucheru" mītiņu Varšavā. Mēs gan nekur nesteidzāmies un kārtīgi ieturējām maltīti.Dodamies atkal stopēt uz tā paša ceļa, paejot nedaudz tālāk, jo no šīs vietas jau vēmiens nāk. Stopējam apmēram kādu stundu, un nevarbūt! Apstājas mašīna. Esam ļoti priecīgi. Šoferis polis. Protams, ka viņš nevienu valodu tā īsti nezina. Taču sapratām, ka viņš dodas uz Suvalkiem (Polija) Tas mums ļoti der, jo no turienes gan jau būs vieglāk tikt uz Varšavu un arī varbūt paspēt uz to mītiņu. Polis mūs izsēdināja ļoti labā vietā pie Suvalku robežas. Pagājām nedaudz uz priekšu un sākām stopēt aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Tā bija perfekta vieta, jo tur bija, kur apstāties un ātrums mašīnām arī nebija liels. Pēc pusstundas, stundas apstājas poļu pāris, kurš brauc brīvdienās uz Horvātiju. Skaisti, dodamies tālāk uz Varšavu! Polija vispār ir ļoti dīvaina valsts. Visur ir reklāmas, visur! Dažkārt to reklāmu ir tik daudz, ka tu pat nespēj tās saskatīt vai arī neredzi tās, jo viena reklāma ir cita citai priekšā. Pat radio bija pilns ar reklāmām. Noskan 2 dziesmas un 10 minūšu garumā reklāma. Noskan dziesma un atkal reklāma 10 minūšu garumā. Vājprāts!Poļu pāris nedaudz saprata krieviski taču kādus 30% es joprojām nesapratu. Ļoti forši cilvēki, pacienāja mūs ar burgeriem un deva dažus padomus. Sarunas arī šad un tad bija interesantas. Polijā daudz kur notiek ceļu remontdarbi līdz ar to nevar izpalikt bez sastrēgumiem, bet tā vispār forši. Viņi riktīgi attīsta ceļu infrastruktūru - būvē autostrādes, tiltus, viaduktus, estekādes līdz ar to ātrāk varēsim pārvietoties. Poļi visi pārsniedz ātrumu. Uz šosejām braukā uz 140-160km/h bet pa pilsētām 100-120km/h Var just, ka vidējais polis nav diez ko gudrs, es pat teiktu stulbs. Dienvidpolijā gan situācija uzlabojas un tur ir nedaudz vairāk normālu cilvēku. No sākuma domājām, ka brauksim uz Varšavu, taču vēlāk pārdomājām un devāmies tālāk, jo viņi taču braucu uz Horvātiju un mums ir jāizmanto iespēja tikt tālāk. Varšavai izbraucām cauri, taču neko diži apskatīt nesanāca, jo braucām tikai pa autostrādēm, kurām malās ir augstas sienas skaņas apslāpēšanai. No Varšavas aglomerācijas bija grūti tikt ārā un poļu ceļu infrastruktūra kā tāda ir viens liels mudžeklis. Vēlāk poļu pāris nedaudz pakārtojās mums un izsēdināja mūs ideālā vietā uz autostrādes, Krakovas virzienā, netālu no Katovices. Nepagāja pāris minūtes, kad mūs jau paņēma nākamā mašīna. Šoreiz apstājās jaunietis, kurš ir ieguvis maģistra grādu mehatronikā. Par cik cilvēks, kurš mums gribēja dot naktsmājas Krakovā neatbild uz īsziņām, jautājam šoferim vai viņš nevar ieteikt kādu lētu hosteli netālu no pilsētas centra. Vēlāk viņš piedāvāja palikt pie viņa lai mums nav jāmaksā par hosteli, jo viņam kā reiz esot atbrīvojusies istaba. Mēs, protams, pieņemam šo piedāvājumu. Ātri vien nonākam Krakovā. Nolikām mantas, iegājām dušā, pārģērbāmies un devāmies apskatīt pilsētu kopā ar džēku, kurš mūs atveda un viņa brāli. Viņi bija ļoti labi gidi, jo viņi labi zināja vēsturi par konkrētām ēkām un dažādus stāstus par pilsētu un objektiem. Krakovā bija pūķa statuja, kura sāk spļaut uguni, ja tu nosūti īsziņu. Gribējām to izdarīt taču, informācijas plāksne bija norauta. Lai gan pilsēta ļoti skaista, mēs devāmies uz bāru iedzert, jo bija nakts un apskatīt visu bija tā pagrūti. Vēl viens poļu mārketinga šedevrs ir cilvēki, kuri tev uz ielām piedāvā ieiet kādā krogā un iedzert. Viņi ik pa laikam iedod kaut kādus atlaižu kuponus ar kuriem var nopirkt lētāk alu. Žēl, ka tādi kuponi nav pie mums. Vēl viens kadrs man piedāvāja iedzert kamēr man apkārt dejo 50 kailas sievietes. Piedāvājums, protams, vilinošs, taču mēs dodamies tālāk. Tā jau tie reklamētāji likās smieklīgi, bet ja tev visu laiku būtu ar viņiem jāsaskaras tas pamatīgi čakarētu nervus. Viņiem arī ir kebabu ēstuves visās malās un kebabs Krakovā garšo stipri savādāk nekā pie mums - ne labāk, ne sliktāk. Tā nu pasēdējām krogā uz pāris aliem, kārtīgi izsmējāmies un gājām gulēt. 4.diena, 30.jūlija. No sākuma bija doma braukt uz Budapeštu, bet par cik Krakova bija ļoti skaista un dienu vēlāk Budapeštā notiek "Coucheru" mītiņš, mēs izdomājām palikt šeit vēl vienu dienu un apskatīt visu kārtīgi.Krakova ir kā milzīga Vecrīga. Visur ir vismaz 100 gadīgas un pat vecākas ēkas, arī ārpus centra. Centrā bija arī ļoti daudz baznīcu un mūķeņu. Pa ielām skraida daudz zirgu karietes, kuras tur ir diezgan populāras. Vēl tur ir daudz tramvaju līniju, kas pilsētas skatu padara vēl interesantāku. Arī pieturas noformētas ļoti labi - sānos karte nevis reklāmas un kā pieturas ceļa zīme kalpo LCD displejs, kurš parāda pēc cik minūtēm būs nākamais tramvajs. Krakova patiešām ir Polijas pērle, jo visa Polija uz Krakovas fona izskatās pēc totālas miskastes. Pilsētā bija milzīga pils augstā kalnā, kura bija ļoti labi saglabājusies. Vēsturiskais centrs diezgan paliels. Vēl interesanta vieta bija galvenais laukums. Tas ir kas līdzīgs doma laukumam tikai 5 reizes lielāks un ar lielu ēku laukuma vidū. Laukums bija celts viduslaikos kā tirgus placis pilsētas iedzīvotājiem, taču tagad tur gar malām ir krogi, bet vidu uzdarbojas dažādi mākslinieki. Arī mūziķi, kuri spēlēja uz ielām bija profesionāļi ne tā kā pie mums. Vienreiz saklausīju vienu no Rodrigo y Gabriela skaņdarbiem un ātri steidzos klāt apskatīties vai tie tiešām ir viņi. Izrādijās, ka tie ir vietējie un viņi spēlēja ar mediātoru. Tādi neīsti flamenco spēlmaņi. Pēc tam mūs aizveda uz žīdu kvartālu, kur pārdodas garšīgākais saldējums Polijā. Viņš nebija melojis, jo tik garšīgu saldējumu es nekad nebiju ēdis.Pa pašu pilsētu staigājām visu dienu, jo tur tiešām bija, ko redzēt. Pāris reizes speciāli apmaldījāmies un pēc tam vietējām dāmām prasījām kā atrast to un to vietu. Polijas sievietes atšķirībā no Lietuvas dāmām bija skaistas, apmēram tā kā pie mums. Tikai nedaudz kautrīgas un ar spīdīgām actiņām.Vakarā nopirkām aliņus un ēdienu un gājām uz mājām. Kārtīgi paēdām un vēlāk sēdējām uz balkona un malkojām vietējo alu interesantu sarunu gaisotnē. 5.diena. 31.jūlijs. Ceļamies agri, jo šodien gribās paspēt uz Budapeštas mītiņu. Ātri ieejam dušā, paēdam brokastis un braucam ar sabiedrisko ārpus pilsētas. Krakovas pierobežā mums galīgi neiet. Nostāvējām kādas 3 vai 4 stundas līdz ko mūs beidzot paņēma mašīna. Braucot dienvidu virzienā, pamazām jau sāk parādīties Tatri. Tatri izskatās ļoti iespaidīgi un ceļi kalnos arī ir ļoti interesanti. Šoferis mūs izsēdina kaut kur Polijas laukos. Kad apskatāmies apkārt, saprotam, ka labi nebūs un sākam smieties. Domājām, ka atkal paliksim te uz nez cik dienām. Neviens nestājās ļoti ilgu laiku un visi šoferi rādija ar rādītājpirkstu uz leju. Mēs šo žestu tā īsti nesapratām, taču domājām, ka tas nozīmē to, ka ir jāiet pa kalnu lejā. Ok, tā arī darām. Tā nu mēs gājām dienvidu virzienā paralēli stopējot. Iegājām kādā mazā veikalā lai nopirktu kādu aliņu un šķidrumu kā tādu. Šoreiz pārdevēja izcēlās, jo viņa nesaprata pilnīgi neko. Dodamies tālāk. Kad jau bijām nogājuši pamatīgu attālumu, beidzot apstājās kāds džips. Šī bija otrā dārgā mašīna ar kuru mēs braucām. Vīrietis, protams, nesaprata nevienu valodu un komunikācija ar viņu bija tik garlaicīga, ka es uz viņa teikto tikai māju ar galvu un teicu dada un mhm. Viņš mūs izsēdina uz Polijas-Slovākijas robežas, kur satiksme ir vēl mazāka. Vismaz tur bija kravas auto stāvlaukums. Lai gan es atradu fūres, kuras brauc uz Budapeštu, mēs izdomājām ar tām nebraukt, jo tās brauks tikai agri no rīta, bet mums bija jābūt jau drīz Budapeštā. Vēl uz robežas satikām rumāņu pāri, kuri arī ceļo. Šie dalījās pieredzē un pastāstija dažas lietas. Apmainījāmies ar kontaktiem un devāmies tālāk ceļā. Bija jau skaidrs, ka uz Budapeštu netiksim, taču mēs tik un tā stopējām. Pāris minūtes vēlāk apstājās kāds slovāks ar Mercedes luksus klases džipu. Ok, laižam tālāk! Slovākijai bija pavisam cita aura, tā radīja citu sajūtu spektru kā Polija. Braucot pa Tatriem rodas līdzīga sajūta kā spēlējot spēli "Grand Turismo" Man šķita, ka mēs ļoti ātri pārvietojamies, taču es neredzēju spidometru. Es jautāju Albertam: "Tu redzi spidometru??" Alberts: "Jā" Es: "Uz cik viņš brauc?" Alberts:"180km/h" Johaidī! Man jau likās, ka ātri, bet nelikās ka tik. Tādā ātrumā braukt pa Tatru līkumainajiem un kalnainajiem ceļiem bija ļoti interesanti. Nepagāja pāris minūtes, kad bijām jau kādu gabaliņu nobraukuši un viņš mūs izsēdināja kādā mazpilsētā. Sajūtas atkal bija ļoti interesantas. Sapratām, ka labi nebūs. Impulsīvais slovāks ieteica stopēt uz Dolny Kubin pilsētu. Tā arī darām, taču pulkstenis bija jau 21:00 un tur jau bija gandrīz tumšs (dienvidos ātrāk satumst) un satiksme arī bija niecīga, tāpēc mums neizdevās apturēt nevienu auto.Domājam, ko nu tagad darīt. Sākām domāt, kur celt telti nakšņošanai. Alberts ieraudzīja Slovāku krustu vienā kalnā un teica, ka vajagot iet tur augšā. Neaizdomājoties tālāk, es piekritu. Ok, ejam uz to kalnu. Tā nu mēs naktī sākam kāpt augšā un jau pēc pāris minūtēm sāk palikt grūtāk. Vienā vietā slīpums bija apmēram 55 grādi un tajā momentā es padomāju, ka esmu garīgi atpalicis, ka uz šo parakstījos. Vismaz mēness bija ļoti spožs. Kalnu tomēr pieveicām. Piegājām pie tā krusta, kurš naktī bija izgaismots un ieraudzījām, ka tur ir soliņš un teleskops. Skats no turienes nakti bija vienkārši nāvīgi iespaidīgs. No kalna varēja redzēt mazās pilsētiņas kalnu ielejās, kuras bija labi izgaismotas un citus kalnus tālumā. Mašīnas izskatījās kā skudriņas. Skats bija tik iespaidīgs, ka mēs to vērojām kādas 2 līdz 3 stundas. Vēlāk Alberts gāja pastaigāties un atrada vienu vietu, kur ir iekārtota ugunskura vieta, ir arī soliņi un teltij arī būs laba vieta. Iekūrām uguni un uzcēlām telti. Ūdeni gan ļoti ilgi vārījām. Tas varbūt tāpēc, ka malka bija slapja kā arī kalnā bija migla. Gala rezultātā mēs kādu stundu vārījām ūdeni sūdīgam roltonam un putriņai. Paēdām un gājām gulēt. 6.diena, 1.augusts. Pamodāmies un apskatījām kalnu plašumus dienas gaismā. Skats bija ne mazāk iespaidīgs kā nakti. Vēlāk atradām šiltīti ar Kalna nosaukumu un augstumu. Es īsti neatceros nosaukumu, taču augstums bija ap 800 metriem. Vājprāts, gandrīz, kā trīs gaiziņi.Slovākija man vispār ļoti patika. Tā bija kā tāda eksotika. Nebiju iepriekš neko tādu redzējis. Visur kalni, dabas skati ir vienkārši episki un sievietes tur vispār ļoti, ļoti skaistas. Slovākijas ziemeļos bija ļoti daudz mazu ciematiņu, taču visi bija sakopti. Mājas bija labi koptas un izskatījās salīdzinoši jaunas, savukārt daudz stāvu mājas gandrīz visas bija siltinātas līdz ar ko arī labi izskatījās. Tur ir daudz māju, bet izskatās, ka rūpnīcu un komerciālo objektu vispār nav. Bieži vien man radās jautājums, kur viņi strādā. Tam visam bonusā visi braukāja ar dārgām mašīnām. Ceļi tur ir ļoti labā stāvoklī un tur ir pat viena vai divas autostrādes. Un arī ātomelektrostacijas viņiem ir līdz ar to Slovāki pat importē enerģiju. Ekonomika ir labākā stāvokli nekā pie mums. Tur jau no 2007.gada ir eiro un cenas ir tikai nedaudz augstākas kā pie mums.Par cik mans atvaļinājums strauji tuvojas beigām un arī Albertam drīz jābūt Latvijā, uz Budapeštu nolemjam nebraukt. Dosimies uz Bratislavu! Atkal ļoti ilgi jāstopē. Satiksme daudzmaz aktīva, taču neviens nestājās. Tas arī pamatīgi pabojāja nervus un diena arī bija ellīgi karsta. Stopējām apmēram 4 stundas līdz apstājās viena mašīna un paveda mūs pāris kilometrus. Pēc tam stopējam kādas 20 minūtes un apstājās viens džeks ar Mini Cooper. Par laimi viņš brauc līdz pat pašai Bratislavai, kas mūs ļoti iepriecina, jo no Tatriem gribējam tikt prom. Tā jau skaista valsts, bet uz turieni ar stopiem labāk nebraukt. Labāk tikai ar savu auto. Šoferis bija gados jauns dizaineris, kurš bija nenormāli līdzīgs Džastinam Bīberam. Ar viņu runājām par mūziku, datoriem, ekonomiku un dzīvi kā tādu. Iebraucot dziļāk Bratislavā var redzēt industriālās ēkas, kaut kādu ostu un tam blakus pāris wannabe debesskrāpjus. Pilsēta nav pārāk liela, apmēram 400 000 iedzīvotāju. Lielākā daļa pilsētas izskatās kā Pļavnieki vai Zolitūde, taču pilsētas centrs nedaudz atsit Viļņu.Arī šoreiz šoferis pakārtojās mums un izlaida mūs tieši pie vēsturiskā pilsētas centra. Pirmais, ko ieraudzījām izkāpjot ārā ir Staļina piemineklis, par ko mēs bijām ļoti šokēti. Vēsturiskais centrs ir ļoti maziņš, bet centrs kā tāds ir apmēram kā Rīgā. Ieraudzījām, ka termometrs rāda 36 grādus. Nodomājām, ka tā ir kļūda, taču visos pārējos termometros bija vērojama tieši tā pati situācija. Pie viņiem 36 grādi ir apmēram kā mums 28. To karstumu nevar tik ļoti just, jo viņiem nav tik liels mitrums kā pie mums, jūras krastā. Kad bijām pilsētas centrā, bijām ļoti apjukuši un nezinājām, ko darīt. Uz šejieni tā kā nebija plānots braukt, līdz ar to es nebiju ievācis informāciju par šejieni. Izkāpjot no mašīnas es Albertam teicu, ka būtu rēcīgi šeit palikt kādā hostelī un viņš to apstiprināja Tā nu mēs netīšām izstaigājām visu pilsētu, meklējot bezmaksas Wi-Fi un Hosteli, kur palikt pa nakti. Staigājot pa pilsētu, novēroju, ka pilsēta ir nedaudz netīra, piemēslota, ceļa horizontālie apzīmējumi arī bija padiluši un gaisa kvalitāte arī nebija apmierinoša man. Pēc iepriekšējā teikuma nedomājiet, ka Bratislava ir galīgākā miskaste. Tā tas galīgi nav. Tur ir vietas, kuras ir vērts apskatīt un dažas vietas tiešām izskatās ļoti labi.Ap deviņiem vakarā atradām piemērotu hosteli. Hosteļa nosaukums bija "Hostel Possonium" Tie, kuri ir redzējuši šausmu filmu "Hostelis" tie sapratīs manis turpmāk teikto. Tātad ieejot iekšā un sasveicinoties ar administrātori, man jau riktīgi smiekli nāk. Viņai bija krekls ar uzrakstu "I survived Bratislava" Viss hostelis bija iekārtots kā šausmu filmā. Dārzā bija iekārtots bārs ar visiem elementiem un pagrabs izskatījās vēl episkāk. Arī bārmenes valkāja maskas un ģērbās atbilstoši. Tur notika kārtīga ballīte. Bija cilvēki no visām pasaules malām. Es, kā jau riktīgs pļāpa, gāju ar visiem iepazīties un parunāties. Pārliecinājos, ka anglietes ir ļoti debīlas. Ar viņām man ātri apnika runāt. Vārdu sakot hostelis bija pa pirmo. Arī apmeklētāju kultūras līmenis bija salīdzinoši augsts. Tur bija vairākas tualetes/dušas, varēja izmazgāt drēbes, pagatavot ēst un kārtīgi izgulēties, jo lai kāda pāli cilvēki tur nebūtu viņi mēģinās minimāli traucēt citus. Un tas viss bija tikai par 18 eiro, taču studentiem ar ISEC nedaudz lētāk. 7.diena, 2.augusts. No rīta pabrokastojam, aplūkojām kā vispareizāk izkļūt no Bratislavas (hostelī bija pāris datori un wi-fi) un turpinājām ceļu. Atkal braucām pa zaķi līdz vietai, kur jau varēja sākt stopēt. Stopējam kādas divas stundas līdz apstājas Lexus džips. Forši, vadītājs bija kut kāds "prarābs" vai kas tamlīdzīgi un šī bija jau ceturtā dārgā mašīna, kura mūs paņem. Līdz šim domāju, ka tik krutas mašīnas stopētājus neņem. Vīrietis bija jau gados un bija diezgan lādzīgs. Zināja, kas ir Helmuts Balderis un vēl šo to. Tikai Slovāki un Čehi bieži vien domā ka tādas Latvijas nemaz nav, ka ir tikai Lietuva.Vīrietis mūs izsēdināja netālu no Brno, Čehijā, pie galvenā viadukta. Šī reiz bija tā vieta, kur mēs ilgi iestrēgām. Uz šosejas mašīnām bija ļoti liels ātrums - apmēram 150km/h līdz ar to stopēšana ir apgrūtinoša. Ļoti ilgi neviens nestājās. Aizgājām pat līdz benzīntankam un kravas auto stāvvietai un mēģinājām sarunāt kādu mašīnu, taču bez rezultātiem. Nu neko! Gājām vēl tālāk līdz apstājāmies zem tilta. Tur bija laba vieta, jo tur bija ēna. Albertam bija apdeguši pleci līdz ar to ēna mums bija vitāli svarīga. Gala rezultātā uz tās šosejas mēs nostāvējām un nostaigājām apmēr 5 stundas. Beidzot, beidzot apstājās mašīna. No sākuma domājām, ka viņš ir kaut kāds itālis vai kas tamlīdzīgs, taču vēlāk, kad viņš iekliedzās "Kurva!" es sapratu, ka šis ir vietējais. Iepriekš mēs ar viņu mēģinājām komunicēt kaut kā angliski, bet pēc tā kliedziena es viņam jautāju vai viņš nerunā krieviski. Par laimi šis nedaudz saprata krieviski. Džeks bija metāla fans. Klausījāmies skaļi metālu un viņš vēl mani cienāja ar cigaretēm. Viņš zināja arī Grainda grupas taču teica, ka Čehijā nemaz tik daudz to graindu neklausās. Beigās viņš mūs aizveda uz kaut kādu ciematu un nopirka alu, kurš beigās izrādijās garšīgākais alus no visa ceļojuma. Čehiem pāris ceļu posmi ir saglabājušies no Hitlera laikiem taču tie paši ceļi bija labāki nekā Latvijas ceļš, kurš ir atjaunots divus gadus atpakaļ. Tā teikt īsta vācu kvalitāte. Arī čehi ļoti strādā pie ceļiem, aktīvi atjauno vecos segumus, konstruē sienas pie apdzīvotām teritorijām. Ceļu kvalitāte bija ļoti laba un tas viss izskatījās arī smuki - kalni, līkumi, tuneļiKad stopējām kādā čehijas ciematā, bija jau tumšs, taču zīmīgi bija tas, ka mēs nostopējām mašīnu ātrāk nekā viena sieviete pirms mums. Vēlāk nonācām vēl kādā ciematā. Mēģinājām stopēt lidz pie mums pienāca kāds piedzēries čehs un es īsti nesaprotu vai mums prasīja vai piedāvāja marihuānu. Viņš arī domāja, ka mēs esam lietuvieši. Es viņam nevarēju iegalvot, ka esam no Latvijas. Pat uzzīmējot karti, viņš neko nesaprata.Bija jau vēls un es Albertam teicu: "Nu šis točna būtu unreal, ja šitā mašīna apstāsies" Hah, apstājās arī. Šoferis bija dzelzceļa firmas direktors un arī brauca ar krutu mašīnu. Viņš mūs aizveda līdz Čehijas-Polijas robežai. Zīmīgi ir tas, ka visi mūsu šoferi Čehijā klausījās metālu.Pulkstenis ir apmēram 23:00 un esam pierobežā. Domājam atkal, ko darīt. Pamēģinājām stopēt. Un kā nu redz, tad ar pāris mašīnām tikām līdz pilsētai Rybnik. Izrādās, ka Polijā naktī labi stopējās. Ribnikā gājām pa ielu līdz ko mūs uzrunāja kādi poļu jaunieši. Es pie viņiem piegāju klāt un teicu, ka nesaprotu poliski. Viņi prasīja vai mēs negribam iedzert alu viņu bārā uz ko mēs laipni atteicām, jo mums nebija vietējas valūtas. Prasījām viņiem kā lai tiek līdz Varšavai un gājām tālāk. Dažas sekundes vēlāk viņi mūs panāca un teica, ka lai mēs uzgaidot, jo varbūt šie var mums iedot naktsmājas un aizvest mūs. Mēs jau tādi priecīgi paliekam. Vēl mūs tur par brīvu uzcienāja ar aliem un ūdeni. Naktsmājas viņi tomēr nevarēja iedot, taču mēs ar viņiem safotogrāfējāmies, parunājāmies un viņi mūs aizveda līdz labai vietai, kur stopēt nākamajā rītā un parādīja arī parku, kurā varētu uzsliet telti. Pa nakti, kamēr gulējām, pēkšņi izdzirdam perfektā angļu valodā tekstu ar prasību atvērt telti un uzrādīt pases. Es Albertam saku lai ātri paņem nazi, jo tas bija aizdomīgi, ka polis tā runā. Ok, esam gatavi un veram vaļā un izrādās, ka pie mums ir pienācis piedzēries polis, kurš prasīja cigareti. Alberts vēl ilgi tur uzmanījās un negulēja, jo viņš pēc dabas ir ļoti piesardzīgs un apdomīgs, bet es gan uzliku mīksto un saldi gulēju tālāk. 8.diena, 3.augusts Diezgan agri savācām savu telti un devāmies ceļa virzienā. Mašīnu apturējām ātri - apmēram 10minūtēs. Šoferis bija olu vedējs, kurš klausījās hip-hop un runāja diezgan labi angliski. Aizveda mūs pāris kilometrus. Vietā kur viņš mūs izsēdināja kāds cits fūres vadītājs veda cūkas, Tādu graindkõru es vēl nebiju dzirdējis. Lai vai kā, devāmies nedaudz tālāk uz vietu, kur mēs varētu stopēt. Pēc pāris minūtēm tur nonācām un stopējām, bet vēl pēc pāris minūtēm apstājās tas pats šoferis un aizveda mūs līdz Katovicei, Polijas lielākajai aglomerācijai. Galvenā pilsēta ir Katovice, taču tai apkārt ir vēl dučiem citu pilsētu. Tālāk stopējām pie viena benzīntanka. Pēc apmēram stundas apstājas kāds zirgu treneris, kurš brauc tieši līdz Varšavai. Šis mūs arī ar šo to pacienāja, bet ar viņu mēs diez ko daudz nerunājām. Pēc pāris stundām jau bijām Varšavā. Izkāpām ārā apmēram tādā rajonā kā Ķengarags. Braucam ar tramvaju pa zaķi līdz Varšavas centram. Pati Varšava man nepatika. Pilsētas centrā ir milzīga padomju stila ēka līdzīga zinātņu akadēmijai un tai apkārt ir pāris debesskrāpji un citas patizlas ēkas. Pilsētas plānojums un skats kā izskatās viena māja blakus otrai mājai ir ļoti nepārdomāts. To jau var it ka saprast, jo 2.pasaules kara laikā 90% pilsētas tika iznīcināta, taču man tas nav nekāds attaisnojums un, manuprāt, pilsēta nav interesanta.Varšavā man kaut kā pēkšņi sagribējās brutāli ēst. Sākām meklēt valūtas maiņas punktu, kas visumā bija ļoti grūts uzdevums, jo daudzi punkti jau bija ciet. Atradām kādu kebabu ēstuvi un ieturējām maltīti. Kamēr ēdām pie mums iekšā ēstuvē pienāca kāds bomzis, ar kuru Alberts, pirms ieiešanas ēstuvē, runāja. Tas bomzis izrādās bija gudrāks neka vidējais polis. Viņš zināja četras valodas, kādreiz spēlēja bungas Death Metāla grupā un ir daudz kur ceļojis. Viņš mums prasīja e-pastu un telefona numurus, kuri, protams, tika iedoti tikai ne pareizie. Sajūta, ka viņš kādreiz būtu strādājis VDK. Ar to bomzi norunājām kādu stundu līdz atkratījāmies no viņa. Nedaudz pastaigājām pa pilsētu un kamēr gaidijām naktsmāju īpašnieku bijām liecinieki zādzībai. Naktsmāju devēju sagaidījām vēlu vakarā. Sarunājām, kā jādodas pie viņa un citas nianses. Tad, kad bijām nobraukuši pāris pieturas ar tramvaju saņēmu īsziņu ar tekstu, ka viņš atvainojas, jo naktsmājas nevarēšot sniegt, jo ķīnietes ir nobijušās no tā, ka viņām vajadzētu gulēt vienā istabā ar vīriešiem. Līdz ar visu šo garīgais noslīdēja maksimālu zemu. Sākam domāt, ko darīsim. Esam lielas pilsētas centrā vēlu vakarā un nezinām kā no tās izkļūt. Man naudas pietiktu hostelim, taču Albertam bija tikai eiro monētas, kuras maiņas punktos neņēma pretī. Sākām meklēt wifi punktu lai varētu ieiet hitchwiki.org (ļoti labs portāls stopētājiem - tur iekšā ir apraksti un padomi par valstīm pilsētām u.t.t. Ļoti noderīgi)Atradām wifi punktu un noskaidrojām kā izkļūt daudz maz no centra, taču cik es vēlāk sapratu autobusu kustības maršruti bija mainījušies, jo daudz kur notiek remontdarbi. To es sapratu pēc tā, kad nonācām vietā, kur būtu jāiet tam autobusam, nebija pieturas un mazliet tālāk, citā pieturā, tāda autobusa vispār nebija. Skaisti! Prasījām vietējiem kā lai izkļūst no pilsētas ar sabiedrisko transportu, taču cilvēki, kuriem prasījām palīdzību bija tik stulbi, ka viņi visu teica nepareizi. Kā var nezināt kā kursē transports pilsētā, kurā tu dzīvo. Sākām paļauties tikai uz sevi un beigu beigās nonācām līdz īstajai vietai ar nelielu vietējo palīdzību. Ir jau nakts, taču optimisms nenoplok, jo iepriekšējā dienā mums naktī labi veicās. Es stopēju kādu pusstundu kamēr Alberts zīmē zīmi Bialystok (pilsēta Baltkrievijas virzienā). Kad viņš pabeidza zīmēt, mēs mainījāmies. Kamēr es atpūtos, es ieraudzīju Kebabu ēstuvi. Kamēr Alberts stopē tikmēr es aizskrēju pēc kebabiem. Kebabi gatavi un mašīna jau bija klāt. Super! Apstājās jauna sieviete, kura brauc uz Suvalkiem, kas ir vienkārši perfekti priekš mums. Sieviete bija interesanta. Viņa strādāja par speciālisti, kas nosaka industriālu objektu ietekmi uz dabu. Nez kāpēc uz Suvalkiem braucām kādas 4 stundas. Tik daudz taču tur nav jābrauc. Lai vai kā viņa piedāvāja mums palikt pie viņas, kas arī bija ļoti lieliski. Puspiecos bijām viņas mājās. Iegājām dušā un gājām gulēt. 9.diena, 4.augusts. Gulējuši esam maz, bet jūtamies pat vairāk kā izgulējušies. Perfekti ir tas, ka mēs esam tīri un smaržīgi. Apmaināmies ar kontaktiem ar to meiteni (viņa arī ir couch surfing lietotāja) un dodamies tālāk. Viņa mūs aizveda līdz Suvalku robežai.Suvalkos stopējam kādu stundu līdz aptur kāds lādzīgs lietuviešu autovadītājs. Žēl, ka viņš mūs tik maz paveda bet nu vismaz pāri robežai esam. Tad mūs paņēma vēl viens šoferis un aizved tuvāk Marijampolei.Bļāviens! Atkal esam šajā stulbajā vietā, kur iesprūdām nedēļu atpakaļ turpceļā. Protams, mašīnas ļoti ilgi nestājas. Mēs jau sākam škrobīties, ka vajadzēs šeit atkal gulēt mežā, taču pārtikas mums ir ļoti maz. Pēc apmēram piecu stundu stāvēšanas uz ceļa nolemjam aiziet pāris kilometrus uz priekšu lai nokļutu aiz Marijampoles, jo tad varbūt būtu lielāka satiksme. Pa ceļam ejot atradām vienu krustojumu, kur autovadītājiem ir nedaudz jāskatās uz mums kamēr viņi ir apstājušies pirms izgriešanās uz šosejas. Man tā šķiet viltīga vieta kur stopēt. Un pēc pāris minūtēm ir! Beidzot apstājās kāds. Bijām tik priecīgi, ka tiksim no tās vietas prom. Lādzīgs lietuvietis brauca ar savu mammu uz Kauņu, kas mums ir pa ceļam. Ar viņu pāris vārdus apspriedām par sportu, alu un mūsu valstīm. Tad viņš teica: "Nu labi, par cik jūs esat braļukas, aizvedīšu jūs līdz labai stopēšanas vietai nedaudz tālāk kā man vajag" Tas ir tieši tas, ko mums vajag. Izkāpjam ārā pie Kauņas robežas un sākam stopēt kamēr ēdām iedotos ābolus. Baigi labie āboli bija. Stopējām ar uzrakstu RĪGA un likām tur garo Ī ar cerību, ka mūs beidzot varētu paķert kāds letiņš. Es vēl Albertam teicu:"Būtu rēcīgi, ja apstātos kāds šoferis, kurš pīpē un cienātu arī mani" Nepagāja pāris minūtes, kad apstājās fūre. Fūres vadītājs bija riktīgi feins letiņu opis, kurš mani cienāja ar cigaretēm. Bija tik patīkami dzirdēt latviešu valodu. Ar opi runājām par visdažādākajām tēmām un viņš vēlāk mūs pacienāja arī ar desu maizēm un alutiņu. Vienkārši ideāli. Un tā nu mēs nonācām mājās ap pusnakti. Šis bija mans pirmais tāda apmēra ceļojums. Ceļošana ar stopiem un nakšņošana ar couchsurfing.org palīdzību ir daudzkārt interesantāka nekā, piemēram, ar lidmašīnu. Tā labāk var iepazīt citas kultūras cilvēkus un vairāk saprast, kādā vidē tu īstenībā atrodies nevis tikai to ko tūristiem uz paplātes pasniedz. Pietam tas ir labs veids kā arī studenti var atļauties ceļot + tu nevari zināt, kas notiks pēc pāris stundām. Vēl pāris piezīmes:Iztērētā nauda - katrs iztērējām apmēram 50 latus. Mēs bijām labi pārtikuši. Nevienā momentā nebijām badā vai izslāpuši. Ēdām ļoti normāli, jo pirkām veikala pārtiku nevis restorānos (3 reizes iegājām kebabos) kā arī es gandrīz katru dienu pirku 4 dažādus aliņus un nauda man pat palika pāri.Kopā nobraucām aptuveni 3000 km ar 27 mašīnām.Un labāk ir tomēr braukt vīrietim kopā ar sievieti - tā būtu daudz ātrāk.+ neņemiet smagas somas. Kad es testēju savējo, likās, ka būs normāli, taču kad es biju pāris km nogājis sākās pavisam cita lieta. Respektīvi, jo vieglāk, jo labāk.

Eiro Trip '12 - Lietuva, Polija un Slovākija.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem